Čau, te Harijs

Tu šeit visticamāk iemaldījies pavisam nejauši, bet nebaidies, tūdaļ izstāstīšu visu, kas tev jāzina. Tomēr, ja ieradies kā sens lasītājs, meklēdams jaunumus, tad nākamo rindkopu droši vari izlaist, un sākt lasīt uzreiz no aiznākamās.

Tātad, 2015. gada aprīlī tieši pus gadu pēc kāzām (manām un Karīnas – mēs apprecējāmies) devāmies kāzu ceļojumā, ko mīlīgi saucām par medusgadu, jo ceļojuma ideja bija ceļot vismaz gadu un sākotnējais mērķis – tikt līdz Austrālijai bez lidošanas. Ceļojuma gaitu iepriekš pa dienām, nedēļām vai pat mēnešiem cītīgi neplānojām, plāns bija sākt braukt un tad jau skatīties. Piecus mēnešus dzīvojām savā 1994. gada Volkswagen Multivan, to laikā izbraukājām Eiropas austrumus un dienvidaustrumus, kā arī Turciju un Gruziju. Tad mašīnu metām malā, tālāk ar stopiem, autobusiem, kuģiem utt cauri Irānai, Pakistānai, Indijai, Mjanmai, Taizemei… Katru nedēļu es cītīgi rakstīju “fotoatskaites” – galeriju ar aprakstiem par to, ko tajā nedēļā redzējām, piedzīvojām. Tā kā esmu cītīgs faktu krājējs un pārbaudītājs, sākumā parasti tādas atskaites uzrakstīšana aizņēma stundas 4-6, līdz, kopā ar ceļojuma intensitātes piegušanu pieaugot arī atskaišu apjomam, kādā brīdī atskaitīšanās par, piemēram, nedēļu Pakistānā aizņēma jau apmēram divas pilnas darba dienas. Tādos tempos, protams, neko prātīgu izdarīt nevar, tāpēc atskaitīšanās sāka iepalikt, kādā brīdī jau par trim mēnešiem…

Kad 2016. gada 10. jūlijā pēc precīzi 443 dienu prombūtnes atgriezāmies mājās, domāju – tagad nu gan visu iekavēto paspēšu uzrakstīt, bet absolūti pēkšņi un negaidīti ieslēdzās “māju realitāte” – izrādās, ka, lai būtu, ko ēst un rēķinus samaksāt, kaut kā arī jāģenerē ienākumi. Diemžēl tādu prasmju, lai pelnītu ar blogošanu man nav, tāpēc jāiet vien darbā. Jāiet darbā, jāsatiek draugi, jāizglītojas, jāapmeklē pasākumi, kas tik vēl ne. Pēc mēnešiem trim uzrakstīju vēl vienu fotoatskaiti. Tad vēl vienu, un tad vēl – trīs pēcceļojuma atskaites par trim nedēļām Taizemē, katra ar trīs mēnešu intervālu. Pēc tam jau arī sagaidījām pasaulē pirmdzimto, sāku strādāt par gidu ārzemniekiem Rīgā un Latvijā, nodibināju īstu tūrisma uzņēmumu, sāku strādāt par tūrisma skolotāju – notiek miljons lietu. Nekad nebeidzu cerēt, ka kādā brīdī vēl atradīšu laiku ceļojuma aprakstu pabeigt, un tikai tagad, pēc vairāk nekā sešiem gadiem, atskārtu, ka bildes, no, piemēram, Brunejas man ir, bet neko jēgpilnu par tām pateikt vairs nevaru 🙁 Nepabeigtais blogs droši vien ir mana mūža lielākā nožēla.

Tādam kā kopsavilkumam, te, lūk, ir pieejama karte ar pavirši uzzīmētu visu mūsu lielā ceļojuma maršrutu.
Otra svarīgākā lieta, ko apkopot, ir finanses. Visa ceļojuma garumā uzskaitīju katru izmaksu pozīciju, pat, ja tie bija 10 centi. Tagad gan tas neko daudz vairs nenozīme, jo apritējuši jau septiņi gadi, un viss ļoti mainījies, tomēr, ja interesē, lūk, vari iepazīties: izmaksu saraksts. Ja slinkums lasīt, bet ļoti gribas zināt – kopā tas izmaksāja 13371 eiro un 3 centus.

Tomēr viss nav tik skumji, kā šīs pēdējās pāris notis izklausās – turpinu izklaidēt sevi un citus, vadot ekskursijas pa Rīgu, un vedot visus gribētājus piedzīvojumos uz “medusgadā” un citos braucienos izpētītajiem galamērķiem – Taizemi, Indonēziju, Irānu, Balkānu valstīm un kur tik vēl ne (mans uzņēmums ir licencēts tūrisma operators un visi ceļojumi ir nodrošināti).
Ja tu arī gribi piedalīties Rīgas ekskursijās, vari paskatīties mana uzņēmuma SIA “Honest Tours” lapiņā, tiesa gan, tikai angļu valodā (izrādās, latvieši negrib maksāt naudu par ekskursijām Rīgā :)). Ja gribi braukt līdzi tālākos ceļojumos, tad gan pagaidām man tev nav saites, ko iedot, bet piesekot man feisbukā un instagramā gan vari. Tur jau drīz atkal ziņošu par nākamo gaidāmo braucienu.

Nu, tad līdz nākamajai reizei.

Atā