Domājām, tā mierīgi aizbrauksim uz dažām dienām apskatīt Černobiļu otrreiz un parādīt to vēl četriem draugiem, taču viss izvērtās mazliet citādāk. Pirmkārt, mums izsita automašīnas stiklu, otrkārt, bijām spiesti maksāt 700 dolāru kukuli ukraiņu miličiem, jo mūsu šoferis, viņuprāt, bija piedzēries. Izrādās, ka pieļaujamais alkohola līmenis izelpā Ukrainā ir tieši 0,00 promiles. Mēs to, protams, nezinājām. Treškārt, mūsu auto Baltkrievijas muitnieki negribēja izlaist no valsts, jo bijām kaut ko pārkāpuši, ceturtkārt, atpakaļceļā salūza automašīna, kā rezultātā Latvijā bijām spiesti nevis iebraukt, bet iestumties.
Esam sapulcējušies saules pielietajā „Europark” autostāvvietā, kurā sanākam tikai īpašās reizēs. Tāda ir arī šī, jo esam stingri apņēmušies uz pāris dienām pamest Eiropas Savienību, lai arī šogad apciemotu Černobiļas AES. Tieši šodien ir pagājuši 27 gadi kopš dienas, kad notika cilvēcē lielākā kodolkatastrofa, tāpēc aprīļa sākumā notikušā ceļojuma bildes pacietīgi taupīju līdz šim zīmīgajam datumam.
Diemžēl jau Rīgā saskaramies ar pirmo šķērsli (šis ceļojums šķēršļu ziņā ir rekordists), jo izrādās, ka mums ir salūzusi automašīna un ar tādu labāk nebraukt. Ātri sazvanām autoservisu, atdodam automašīnu autodakterim, bet tikmēr Harijs nespēj samierināties, ka neesam izbraukuši laicīgi, tāpēc mierinājumu rod olās baltkrievu gaumē.
Pirmais šķērslis pārvarēts, esam tikuši pāri Baltkrievijas robežai un piestājam pie veikala "Miraž", kurš gada laikā ir mainījies līdz nepazīšanai. Šis veikals, kurā var nopirkt veselu lērumu akcizēto preču, atrodas Latvijas pierobežā, tāpēc, visticamāk, šitik glaunu eiroremontu tas varēja atļauties, pateicoties mūsu dāsnajai tautai.
Te ir pienācis rīts, tāpēc iebraucam degvielas uzpildes stacijā sadzerties lēto dīzeli. Manus plānus izjauc baltkrievu suns, man bail.
Esam iebraukuši Ukrainā, kur mūs sveic Krievijas pilsonis Žerārs. Izrādās, ka mūsu automašīnai besī Ukraina, tāpēc tā pie pirmās izdevības izdomā salūst. Tagad auto iedarbināms tikai ar uzstumšanu. Pērn bija tieši tāpat. Šogad gan braucam sešatā, nevis divatā, tāpēc uzstumšana pārāk lielas problēmas nesagādā.
Kijevā sadalāmies divās grupās - viena dodas skatīties galvenos Kijevas apskates objektus, bet otrā tos ir redzējusi, tāpēc dodas skatīties Kijevas dīvainības. Es esmu otrajā grupā. Šeit redzama pirmā dīvainība - tirgus, kas daudz neatšķiras no citiem postpadomju valstu tirgiem, taču marinētu gurķu un gaļas blāķu vietā var iegādāties šķirnes kaķīšus, sunīšus, zivis, kāmjus trušus, putnus un citus mājdzīvniekus.
Uz Černobiļu brauksim kā nūģi - legāli, ar tūrfirmas starpniecību, bet gribam vismaz mazliet būt stalkeri, tāpēc pārvaram nožogojumu, kas redzams karuseļa aizmugurē, un ieprāpjamies pamestā padomju laiku karuselī.
Šos nedrīkstot fotogrāfēt. Ha!
Pagājušajā gadā manas staru slimības dēļ neuzbraucām "Dzimtenē mātē" ("Родина-мать"). Šogad arī neuzbraucām, vīri melnā mūs neielaida.
Nesaprotu, kas jādara ar pogām.
Apvainojos.
Pavisam apvainojos.
Docentam Kijevā citi mērķi, kā teiktu Rinalds - jauni kontakti, jauni draugi, labi pavadīts vakars.
Pienācis liktenīgais rīts. Zinātniekam Ābolam no domas vien, ka esam ceļā uz Černobiļu, paceļas emocionālās radiācijas līmenis. Es izmērīju, bija dafigā milizīvertu .
Stāvam pie kontroles punkta "Ditjatki", kur sākas 30 kilometru nāves zona.
Tiem, kas domā, ka nāves zonā nav dzīvības, varu pierādīt pretējo. Šis ir viens no vairākiem Černobiļas pilsētas veikaliem, kurā var nopirkt visas nepieciešamās preces. Un ne tikai - tiekam pie magnētiņiem, pildspalvām, ziepēm ar AES attēlu, šņabja pudeles, voblas un cigaretēm.
Lai jūs nedomātu, ka veikalā neviena nav, pierādīšu pretējo. Lūk, pārdevēja.
Šis ir mūsu lādzīgais gids Igors, kurš arī dzīvo Černobiļā. Kādreiz viņš bija radiāciju zinātnieks, taču tagad piepelnās kā gids. Uz Černobiļu ved gan tūristus, gan zinātnieku grupas no visas pasaules.
Lūk, šādas skaistas lelles ir bērnudārzā.
Te lelles līķis pie bērnudārza.
Piebraucam pie dzesēšanas kanāla un tālumā redzam Černobiļas AES.
Aptuveni šādi radiācija iedarbojas uz fizikas doktoriem.
Esam ieradušies pie dzesēšanas kanāla, lai apskatītu pašu interesantāko - milzu samus. Izrādās, ka milzu samiem šitik auksts pavasaris nepatīk, tāpēc viņi noslēpušies. Izbarojam līdzi paņemto maizes kukuli metru garām sīkaļām. Boring.
Sveicināts, ceturtais energoblok!
Sveicināts, ceturtais energoblok!
Sveicināts, ceturtais energoblok!
Lūk, mūsu ekspedīcijas grupa pilnā sastāvā. Pirmais no kreisās - docents Andris, tālāk vēžu pētnieks Ābols, tālāk Marijas ielas dzīvokļa akadēmiskais personāls - Rinis, Līga, es (Karīna) un Haris.
Radiācija mūs padarījusi par muļķiem.
Pēc reaktora apmeklējuma dodamies uz Pripeti, kur kādreiz dzīvoja vismaz 50 000 cilvēku. Gids pastāstīja, ka pilsētā viens otram blakus atradās dzemdību nams, tālāk bija slimnīca, vēl mazliet tālāk morgs un, visbeidzot, kapi. Viss, kas normālam cilvēkam nepieciešams.
Ejam, ejam, ejam.
Šī ir ļoti radioaktīva kanalizācijas lūka.
Viesnīca.
Nāves zonā aizliegts smēķēt. Tieši tāpēc mēs visi tur uzsmēķējām. Pat tie, kuri nesmēķē.
Te jau esam pārdzērušies radiāciju.
Gids kontroles punktā iesniegtajā ekskursijas plānā norādīja, ka iekšā ēkās neiesim. Hahaha, melis.
Leģendārais panorāmas rats. Lai šī galerija būtu kaut cik izglītojoša, pastāstīšu to, ko jūs noteikti visi jau zināt - šī rata atklāšana bija paredzēta 1.maijā, taču diemžēl 26.aprīlī uzsprāga reaktors, un neviens ar to tā arī nepavizinājās.
Mašīnītes.
Igors pastāstīja, kā notiek jauno stalkeru iesvētības. Pirmkārt, viņš atklāja, ka cilvēki, kas tur lien iekšā slepeni, ir ļoti labi fiziski sagatavoti, jo, lai tiktu līdz epicentram, jāiet vairāki desmiti kilometru, līdzi ņemot minimālus pārtikas krājumus. Jauno stalkeru iesvētības notiek tā - jauniņajam liek apstāties zem panorāmas rata kabīnītes un aizvērt acis, tikmēr pieredzējušais stalkeris apgāž kabīnīti, jauniņajam uz galvas uzlejot ūdeni, kas sakrājies uz kabīnītes jumta. Es labāk tad nebūšu stalkeris.
Igors ir ne tikai zinātnieks, bet arī mednieks. Rāda mums mežacūkas kakas un pēdu nospiedumus.
Esam sporta kompleksā.
Baseins. Gids apgalvo, ka šajā peldējies vēl 90.gados. Viņam arī esot pierādījums - fotogrāfija ar datumu.
Pripetes spoki.
Iepriekš kaut kur biju lasījusi, ka Pripetē ir tāda telpa, kur sanestas visas pilsētas klavieres. Gids apstiprināja faktu, ka šeit ir ar klavierēm pilna telpa. Bet tās tur nav sanestas, tur bijis mūzikas instrumentu veikals. Šīs klavieres atrodam vienā no dzīvokļiem. Pierunājām gidu, lai ieved mūs arī dzīvokļu mājā.
Daudzdzīvokļu mājas gaitenis.
Jēzus un radiācija.
Pienācis laiks pusdienām. Besī, baigi daudz zivju un baigi maz kūciņu.
Šeit uzmanība jāpievērš vīrietim pie tālākā galda. Tas bija mūsu šoferis, kurš pastāstīja ne mazums pārsteidzošu stāstu, piemēram, viņš vienreiz itāļu rokgrupas dalībnieku izārstēja no vēža; cilvēkiem, kuri Pripetē pēc katastrofas nozaga, piemēram, pulksteni vai ķēdīti, tajā vietā, kur tā tika valkāta, iemetās vēzis. Tāpat viņš pastāstīja par kādu zinātnieku, kurš cilvēkam bez acīm ataudzēja acis. Mēs esam ļoti korekti un iecietīgi, tāpēc šoferis tā arī neuzzināja, ko mēs domājam par viņa stāstiem.
Diena galā, braucam prom. Izbraucot no desmit kilometru aizliegtās zonas, robežsargs pārbauda, vai automašīna nav saindējusies ar radiāciju.
Te mums jākāpj aparātos, kas pārbauda, vai mēs neesam saindējušies ar radiāciju.
Es lepna! Esmu tīra.
Pēc Černobiļas apmeklējuma ierodamies hostelī, nomazgājam lieko radiāciju un pošamies dzīvē, jo jāpilda gida norādījums - profilaksei jāiedzer šņabis.
Lūk, tas notiek šādi.
Gida norādījumu esam uztvēruši ļoti nopietni, tāpēc pienāk brīdis, kad esam gana droši, lai ietu papļāpāt ar Juļkas Timošenko atbalstītājiem.
No rīta atklājam, ka mūsu automašīnai kāds izsitis logu. Nedrīkstam īdēt, jo citiem iet vēl sūdīgāk. Tiem, kas kādreiz ar savu transportu dodas uz Ukrainu, atklāšu arī vienu mazu noslēpumu - pieļaujamais alkohola līmenis izelpā tur ir nulle promiļu (Latvijā 0,5). Komplektā ar ātruma pārsniegšanu apdzīvotā vietā sanāk diezgan nopietnas nepatikšanas, kuras ukraiņu miliči laipni piedāvā atrisināt "citādāk". "Citādāk", ja kas, izmaksā diezgan dārgi, hehe.
Šeit esam ieradušies Baltkrievijas pilsētā Vitebskā. Ieradāmies jau naktī, tāpēc netālu no hosteļa atstājām automašīnu un devāmies čučēt. No rīta atklājām, ka mūsu automašīnas nav. Gājām skaidroties ar milici, kurš mierīgi paskaidroja, ka mūsu auto viņiem traucēja, tāpēc to pārvietoja citur. Aizejam uz "citur" un priecīgi atklājam, ka milicis nesamuldēja.
Vitebskas miliču operatīvais transports. Šeit no policijas labāk nemēģināt bēgt.
Kopā mēs esam Baltkrievija. Šeit mums baltkrievu tante aizrādīja, ka nevar visur fotografēt, jo citur ir arī spoki.
Te tirgus. Pilns ar cūku un govju spokiem.
Tirgus.
Nolemjam doties uz tirgus restorānu baudīt vietējo virtuvi.
Lūk, kā man lūpas spīd no taukiem.
Esam ieradušies Vitebskas zoodārzā. Tas ir otrais skumjākais zoodārzs, kādu savā dzīvē esmu redzējusi. Šito Ingmāram Līdakam točna nevajag rādīt, ok? Jāatzīst, ka izvēlējos bildi, kur ēzelītis izskatās vissūdīgāk. Dzīvē nebija tik traki.
Bēdīgs mērkaķītis būrī ar malkas apkuri.
Šis putns nebēdā, viņam būrī ir Vincenta van Goga glezna "Almond Blossom".
Lapsiņa gan bēdā, jo jādzīvo uz parasta asfalta.
Bez komentāriem - pases foto.
Šitik tuvu varam apskatīt lauvu.
Un lāci.
Zēnu popgrupa "Даугава".
Ziedi, dzimtā Vitebščina.
Zirgam zied dupsis, haha.
Man fonā Svjatouspenskas katedrāle.
Vitebska - mana!
Pie Svjatouspenskas katedrāles arī bijām naktī atstājuši savu automašīnu un tagad redzam, kāpēc tā kādam tur traucēja. Izrādās, pareizticīgie svinēja kaut kādus svētkus.
Zīmīte mudina cilvēkus būt par piemēru saviem bērniem.
Iepozēju pie likteņupes Daugavas, kuru baltkrievi dēvē par Dvinu.
Te Vitebskas Narvesens - Vicebskablsajuzdruk. Ar šo arī savu ceļojumu noslēgšu, taču tas nenozīmē, ka ar šo noslēdzās arī šķēršļi, kas vajāja mūs visa ceļojuma laikā - baltkrievu robežsargi mūs negribēja laist ārā, jo izrādījās, ka esam pārkāpuši viņu likumus. Beigās tomēr izlaida. Jāpiebilst, ka dzimtenē atgriezāmies ar pompu un šiku, pieķēzījām Latvijas robežu ar sakarsušu tosolu un, par prieku visam robežsardzes personālam, Latvijā iestūmāmies nevis iebraucām. Ā, aizmirsu pateikt - ja kādam ir vēlme apmeklēt Černobiļu, iesaku to mudīgi arī darīt, jo 2015.gadā uzsprāgušajam energoblokam tiks uzstumts jaunais sarkofāgs. Tas nozīmē, ka nekad nekas vairs nebūs redzams.
