„Dresēto roņu šovs” pasaules neatzītā valstī – Piedņestrā

Esam atpakaļ no Piedņestras. Jūs nespējat iztēloties to prieku, kādu mēs izjutām, esot atpakaļ “normālajā pasaulē”. (Šobrīd esam Odesā). Nē, mums nenotika nekas slikts, tieši otrādi – viss notika daudz labāk nekā lasīts citu ceļotāju pieredzēs, tāpat satikām jaukus un sirsnīgus cilvēkus un nesamaksājām NEVIENU kukuli.

Mazliet atkāpšos un pastāstīšu, kas ir Piedņestra tiem, kas nezina. Tā ir pašpasludināta un neatzīta valsts, kas faktiski atrodas Moldovas teritorijā. Valsts pasludināta 1990.gadā un 1992.gadā notika karš starp Moldovu un Piedņestru. Šobrīd Piedņestra vairāk sliecas uz Krievijas pusi un sapņo kādreiz būt tās sastāvā, bet attīstības ziņā tā nav gājusi pārāk tālu kopš padomju savienības sabrukuma.

Pastāstīšu, kāpēc man Piedņestra patika un rūgtumu atstāšu pašām beigām. Pirmkārt, ceļvežos un ceļotāju aprakstos daudz lasījām par sarežģīto iebraukšanas procesu un nepieciešamību pa labi un kreisi maksāt kukuļus, taču mums ne reizi ar to nenācās saskarties.

Piedņestrā iebraucām no Moldovas puses un pats valstī (es būšu vienisprātis ar ANO un šo valsti neatzīšu, bet ērtības labad saukšu to tā) iebraukšanas process aizņēma vien 40 minūtes – samaksājām 12 eiro par automašīnas īslaicīgu importēšanu valstī un saņēmām imigrācijas kartes jeb “imigracionkas”.

Piedņestrā bez īpašas reģistrēšanās milicijā drīkst palikt tikai 24 stundas, tāpēc, ja ir vēlme palikt ilgāk, vai nu jādzīvo viesnīcā, kas pati atrisina reģistrāciju, vai jādodas uz milicijas iecirkni.

Ierodoties Tiraspolē, Piedņestras galvaspilsētā, darījām otro, taču, vēl iebraucot valstī, norādījām, ka dodamies pie kāda puiša vārdā Valentīns jeb Vaļiks, tāpēc Tiraspolē mums atteica un norādīja, ka jādodas uz Ribņicu, kur dzīvo šis puisis, lai saņemtu reģistrāciju.

Pēc pastaigas pa Tiraspoli nolēmām nosēst kādā pagalmā un paēst saldējumu, taču ilgi nenācās baudīt divvientulību – pēkšņi uzradās kāds ļoti savāds vīrs, kurš par visām varītēm vēlējās mūs ievilkt savā dzīvoklī un parādīt – kā dzīvo Piedņestrā. Laikam jau nevajadzētu iet mājās pie svešiem cilvēkiem, bet tik ļoti gribējās redzēt, kā tad dzīvo Piedņestrā, tāpēc ziņkāre uzvarēja bailes.

Pirms ieiešanas nelielā divistabu dzīvoklītī, Volodja mūs pabrīdināja, lai nenobiedējam viņa meitu Mimi, bet galu galā izrādījās, ka Mimi nobiedēja mūs. Es pat nezinu, kā lai visu loģiski te tagad izskaidro. Lieta tāda, ka Mimi ir jau pubertātes vecumu sasniegusi meitene, kurai sāk veidoties ļoti pamanāmas ķermeņa aprises, taču mūs viņa sagaidīja, ģērbusies vienās apakšbiksēs, bez krekliņa. Sākumā šķita, ka meitene vienkārši negaidīja svešiniekus, taču nē, viņa ērti ieritinājās dīvānā, uzslēdza multenes un turpināja savu dienu. Latvijā pedofilijas skandāls būtu garantēts, bet Piedņestra, jā, tā ir cita pasaule. Vispār komunikācija ar Volodju bija ļoti dīvaina, man radās iespaids, ka viņš saprot to absurdu, kas notiek pasaulē, kurā viņš dzīvo, un ļoti nostājas pret to, taču Piedņestrā ir viens no tādiem nedaudzajiem, tāpēc diemžēl bišku sagājis sierā. Nu, paskaidrojot citādāk, lietas, ko vīrietis sacīja, bija ļoti pieņemamas un saprotamas mums, nosacīti Rietumos dzīvojošajiem, taču nosaukt vīrieti par parastu un normāli funkcionējošu sabiedrības locekli būtu grūti.

Nākamajā dienā devāmies uz Ribņicu un milicijā skaidrojām, ka dzīvojam automašīnā, tāpēc mums nav adreses, kur paliksim, jo, pretējā gadījumā, mums milicijas iecirknī būtu jāierodas kopā ar Vaļiku, taču latviešu kautrība ņēma virsroku – kā tad lai iepriekš nesastaptu puisi pirmajā tikšanās reizē ņem un velk uz miliciju.

Milicis ar Krievijas karodziņu uz darba galda par mums pabrīnījās, taču piereģistrēja un jau atkal – bez kukuļiem. Tālāk devāmies pie Vaļika, kur mums bija sarunātas naktsmājas (paldies Santai) un visu atlikušo dienu pavadījām, apbraukājot Ribņicu un tās apkārtni. Satikām daudz jauku cilvēku ar latviešu saknēm. Nekad nebiju domājusi, ka tik dīvainā pasaules nostūrī atradīsies kāds, kas uzvārdā ir Rudzītis. Bet, redz kā.

Vispār jau Piedņestras apmeklējums tiešām bija kā nonākšana padomju savienībā, kuru diemžēl vai par laimi man neizdevās kārtīgi izbaudīt, jo biju vēl pārāk maza. Šeit nāk arī skumjā daļa.

Pasaule kopš Otrā pasaules kara un vēl jo vairāk pēc Aukstā kara ir krietni mainījusies, bet tur… Manā vārdnīcā trūkst izteiksmes līdzekļu, lai es līdz jums aiznestu vismaz nelielu daļiņu sajūtas, kādas pārņēma mani. Pirmkārt, dzīves līmenis ir ļoti zems, cilvēki tiešām izdzīvo, cenas veikalos ir salīdzinoši augstas. Šis tas maksā tik, cik Latvijā, drēbes un automašīnas ir ļoti dārgas, daudzi pakalpojumi darbojas monopola vai maksimums oligopola režīmā, kas, saprotams, atņem tās izdevības, ko patērētājiem sniedz sīva vai vismaz jelkāda konkurence.

Spriežot pēc vietējo stāstītā, uzsākt uzņēmējdarbību valstī ir ļoti sarežģīti un nereti tie nedaudzie, kas tomēr sadūšojušies un izgājuši cauri sarežģītajam birokrātiskajam procesam, tomēr bankrotē.

Es zinu, ka pēc trijām ar pusi valstī pavadītām dienām ir ļoti nekorekti izdarīt secinājumus un pasniegt tos publiski, taču, pofig, man ir brīvdienas, es drīkstu būt nekorekta. Tātad man radās iespaids, ka ļaudis tur dzīvo milzīgā padomju nostalģijā, taču vienlaikus būvē uz patērnieciskumu balstītu sistēmu, cilvēki dzīvo ļoti nabadzīgi un katru dienu tā vien domā, kā tikt pie jauniem dolāriem (to var secināt no tā, ka vietējie pārsvarā runā tikai un vienīgi par naudu), tikmēr valstī ir arī patiesi bagāti cilvēki un apstākļos, kur liela daļa dzīvo lielā trūkumā, viņi nemaz neslēpjas – brauc ar lepnām automašīnām, būvē lielas mājas un tikpat lielus žogus ap tām.

Viņu rokās koncentrējas arī lielākā daļa biznesa. Manas ekonomikas zināšanas varētu tikt uzskatītas par ievērojamām tikai kādā Nigērijas ciemā, taču, šķiet, ka visi mazie ļaudis, sviedriem pilot, strādā, savu sastrādāto nodod šo nedaudzo bagātnieku rokās, un nemaz nedomā dumpoties, jo zina, ka Krievijas armijas spēki viņu niķus ātri vien apvaldīs.

Vienlaikus sastaptie cilvēki ļoti sapņaini runā par Latviju un citām Eiropas Savienības valstīm, sapņo tur dzīvot, saņemt mūsu līmeņa algas, taču tajā pašā laikā propagandas ietekmē norāda, ka Rietumos viss ir slikti un labāk ir Krievijā. Rodas iespaids, ka cilvēki vairs vispār neanalizē procesus un paši pat nepamana, ka nonāk lielās pretrunās paši ar sevi – Rietumi ir slikti, bet labi vienlaikus, tomēr vajadzētu dzīvot Krievijā, jo tur ir labi, noteikti tur ir labāk nekā Rietumos, bet Rietumos visi ir bagāti un tur ir labi, bet Krievijā labāk, bet Rietumos labāk, bet sliktāk, bet labāk. Sapratāt, ko es vēlējos ar to sacīt? Es arī nesapratu, bet cilvēki gandrīz tieši tā arī runā (es tikai mazliet, mazliet, mazliet piepušķoju).

Ja man vaicātu, vai ir jābrauc uz Piedņestru, es teiktu – noteikti, tomēr tiešām biju priecīga par izkļūšanu no turienes. Varbūt tā ir nevēlēšanās redzēt problēmas, bet es gan izmantotu šādu salīdzinājumu – aizejot uz zoodārzu, protams, ir inčīgi skatīties uz dresētiem roņiem, bet, aizdomājoties mazliet vairāk, paliek skumji. Dresēto roņu šovi man vienmēr šķituši ļoti bēdīgi un līdzīgas sajūtas radās arī Piedņestrā.