Esam briesmoņi un mums ir kauns

Karstums neatkāpjas, taču mana vakardienas izkliegtā vēlme, beidzot uzvilkt jaciņu ar garām piedurknēm, ir piepildījusies. Nezinu, iespējams, tāpēc, ka ir pusnakts. Tātad par visu pēc kārtas.

Pēdējās divas dienas pavadījām Horvātijas galvaspilsētā Zagrebā. Varbūt jums radīsies aizdomas, ka apmeklēto valstu valdības mūs piekukuļo, lai mēs lielītu un celtu saulītē maršruta pieturvietas, taču jau atkal – Zagreba mums patika! Varbūt tas tāpēc, ka vēl neesam noķēruši „ceļotāju īgnumu” – ai, nekā jauna, kaut kas tāds ir redzēts. Bet, iespējams, vēl neesam noguruši no nepastāvības un nemitīgā it kā tik pašsaprotamo ērtību trūkuma. (Vakar vakarā gan pārnācu mājās nogurusi un gandrīz sāku raudāt, jo man iekoda ods un salātu bļodā pastaigājās trīs skudras. Atlikušo vakara daļu uzvedos kā ragana.)

Vakar apmeklējām Izjukušo attiecību muzeju, kurā sakrāti neveiksmīgo attiecību stāsti no visas pasaules. Tie papildināti ar dažādiem priekšmetiem, kas varoņiem atgādina par zudušo mīlu. Es saprotu, ka īsts latvietis drīkst raudāt tikai okupācijas muzejā, jā, jā, bet es nenoturējos. Pa vidu arī smējos un vispār izskatījos garīgi nestabila. Īsākās aprakstītās izjukušās attiecības ilgušas vienu dienu, garākās – desmitus gadu. Daži stāsti bija naida un vilšanās pilni, citi bezgala skumji, daži – smieklīgi. Ja visas šitās mīlas banalitātes neinteresē, droši lec pāri uz nākamo rindkopu, jo es tagad atstāstīšu šo to no redzētā: viens no muzeja eksponātiem bija ekstazī un MDMA tabletes no kāda pārīša „dīleru laikiem”. Attiecības izjuka, jo peļņas palielināšanas nolūkā pāris sāka tirgot arī kokaīnu un tad vairs nebija tik forši „kā agrāk”. Kāds Indijas puisis tikmēr iemīlējās apmaiņas studentē no cita Indijas štata, abi lidinājās debesīs, līdz pienāca laiks šķirties, jo meitenei bija jādodas mājās. Stacijā viņa ļoti raudāja un teica, ka nevar bez sava mīļotā dzīvot. Viņš solīja viņu precēt. Pēc nedēļas viņi sazvanījās un meitene tāda: „Ā, sorry, es iemīlējos citā. Davai, čau!” Puisis cieš joprojām. Kāda dāma no ASV uz muzeju nosūtīja suņa rotaļlietu – gumijas desmaizi, un savā stāstā bija kodolīga: „Tavs suns atstājis vairāk pierādījumu nekā tu pats”. Savukārt kāda sieviete stāstīja par attiecībām, kas izbeidzās pēkšņi un sāpīgi. Pēc gadiem viņa, strādājot par prostitūtu, saprata – viņu uz nakti nopircis bijušais bojfrends. Pavisam noteikti iesaku apmeklēt šo muzeju, ja būsiet Zagrebā. Izjukušie attiecību stāsti lasāmi angļu un horvātu valodās.

Atlikušo dienas daļu staigājam pa pilsētu. Esam secinājuši, ka tieši saulrieta gaismā tās izskatās vislabāk. Lai gan Zagreba dikti mīlīga arī visspilgtākajā saulē. Pienāk vakars un dodamies meklēt vietu gulēšanai. Vēlams ar internetu. Pasēžam kādu laiku pie „McDonald’s”, bet ceļazīmes liecina, ka pārāk ilgi tur nedrīkstam uzkavēties, tāpēc kaut kādā Zagrebas purčikā meklējam naktsmājas ar domu, ka gan jau trīs kilometrus no centra nebūs jāmaksā par stāvvietām. Bet nē! Pat pie bloķenēm uzlikti maksāšanas automāti, tāpēc nonākam dzelzceļa stacijas rajonā. Ir ok.

Rītu, protams, uzsākam ar kafijas tasi un auzu putru, ko pagatavojam uz plītiņas. Garāmgājēji ziņkārīgi izpēta mūsu mājas, tad apstājas divi policisti un kaut ko bolās. Skaidri zinu – neko pretlikumīgu mēs nedarām, tāpēc knapi noturos, nesākot runāt bērnības vārsmās: „Ko lūri, pliku maizi neesi redzējis?” un tādā garā. Jocīgi, cik ātri esam pieraduši pie tik dīvaina dzīvesveida, iedibinājuši rīta rituālus un sākuši uzskatīt, ka mūsu ikdiena ir norma.

Kārtējo dienu ar gaisa temperatūru virs 30 esam pavadījuši pilsētā, bet nu jau ir daudz labāk, jo atklāju Ameriku un izgudroju divriteni: daudz vienkāršāk pārciest karstumu, ja līdzi ir pudelīte ar pulverizatoru, ko ik pa brīdim uzsmidzināt uz sakarsušās miesas! Iesaku visiem, kam grūti klājas karstā laikā.

Šobrīd esam prom no Zagrebas, jo rīt iesim uz neandertāliešu muzeju. Šeit arī nonākam līdz tam, kāpēc mēs esam briesmoņi un kāpēc mums ir kauns. Zagrebas vecpilsētā apmeklējām tirgu, kurš jau slēdzās ciet. Kāds andelmanis vēlējās tikt no pēdējiem banāniem, tāpēc atdeva tos mums par 10 kunām jeb 1,5 eiro. Gala rezultātā tikām pie 21 banāna, sešus apēdām uzreiz, atlikuši vēl 15. Nojaušam, ka karstā laikā tie pārāk ilgi neglabāsies, tāpēc izdomājām ieturēt kungu vakariņas – saldējumu ar banāniem un melno šokolādi. Nopirkām nepieciešamās sastāvdaļas un steidzām atrast vakariņošanas vietu pirms saldējums paguvis izkust.

Nobraucām no lielā ceļa un devāmies augšā pa pakalnu, taču mūs apstādināja auto ar diviem civilajās drēbēs tērptiem vīriem, kas rādīja savas kriminālpolicijas apliecības. Mēs, protams, uzreiz aizdomu pilni sākām viņiem piesieties par outfitu. Valodas barjeras dēļ viņi neko jēdzīgu paskaidrot nevarēja, bet palūdza uzrādīt dokumentus. Iedevām savas ID kartes un nelikāmies mierā, apsaukājamies un izņirdzām viņu policistu apliecības, jo „tādas nu točna var jebkurā krāmu tirgū nopirkt”. Policists ļoti apjucis man mēģināja ieskaidrot, ka nevar nopirkt gan. Es kļuvu vēl lielāka fūrija: „Jā, kā tad, var gan, neizskatās īstas”. Cirks turpinājās. Noķēru aiz rokas kādu garāmgājēju, liku policistam viņai rādīt apliecību, un prasīju, vai ir īsta. Meitene apjuka un skaidroja, ka viņi ir kriminālpolicijas darbinieki, tāpēc nav formās un izskatās, ka apliecība ir īsta. Nonācām līdz tam, ka policisti sāka jaukt ārā savu apliecību vāciņus, lai parādītu ID kartes un dokumentus no otras puses. Kamēr es apstrādāju vienu policistu, Harijs otru – nabaga vīrs dabūja rādīt savu pistoli un rāciju, lai mēs noticētu, ka viņi nav viltvārži. Tad paziņojām, lai izsauc „īstus policistus”, ja baigi grib mūs pārbaudīt. Vīri tik ļoti apjuka par šādiem tūristiem, atdeva mums dokumentus un, tā īsti neapskatījuši automašīnu, devās prom. Goda vārds, ja mēs būtu palūguši, lai policisti uzpūš, viņi to būtu izdarījuši. Labi, skaidrs, ka piesardzība šādā ceļojumā ir būtiska, bet sajutāmies ļoti stulbi. Ziniet tos klasesbiedrus, kas skolā vienmēr apcēla citus? Nu, lūk. Tā mēs jutāmies. Nabaga policisti, viņi taču tikai dara savu darbu! Fui, tiešām nokaunējāmies. Pakistānā gan labāk tā nedarīt, ne?

Rīt jauna diena ar tiem pašiem vecajiem banāniem. Šobrīd sēžu pilnīgi neizprotamā vietā, jo ir tumšs, un saprotu, cik ļoti man patīk ceļot!