Pirms šīs atskaites veidošanas, apsvēru domu pārslēgties no bilžu apkopojuma par kalendāro nedēļu uz kaut kādu loģiskāku variantu, vēl jo vairāk tāpēc, ka mums tagad pa vienam sāks ierasties viesi, kuru apciemojumu prātīgāk būtu grupēt atsevišķās atskaitēs, BET tad sarēķināju, ka aprauti atskaišu noslēgumi ir fantastisks veids, kā saglabāt intrigu un piedabūt jūs atgriezties vēl pēc nedēļas, lai lasītu turpinājumu. Televīzijas seriālos taču arī tā dara – aprauj sēriju vissvarīgākajā mirklī. Un tad vēl pieliek “Skaties nākamajā sērijā” rullīti, kur īsumā atstāstīti nākamās sērijas svarīgākie notikumi. Es tad darīšu tāpat – pie pēdējās bildes sarakstīšu tīzerus, tad jums točno nāksies atgriezties, haha!
Bet atgriežoties pie aktuālās atskaites – īsumā pastāstīšu, kas te būs redzams. Nedēļas pirmo pusi pavadījām, gatavojoties čomu uzņemšanai un skrienot uz iestādēm kārtot visādas birokrātijas. Īstie piedzīvojumi sākas tikai ceturtdien, kad čomi jau klāt – Tbilisi nightlife, Boržomi, Batumi! Nu, jā, bet sakarā ar to lēnīgo pirmo nedēļas pusi, šoreiz bildes arī mazāk, tā kā tas vēl labāk – ātri varēsi tikt cauri, un vakars brīvs!
Pirmdienas rīts Tbilisi sākas kā jebkuram normālam rītam Gruzijā jāsākas - ar govīm. Paskat, kā viena govs paslēpusies aiz sieniņas! Taisa tādu sejas izteiksmi, it kā baigi izjokojusi savas čomenes. Bet čomenēm vienalga, tās neliekas ne zinis un turpina plūkt zāli.
Īsts hačapuri ir tāds, kuru padzīvojusi tantiņa pa taisno no krāsns ietin avīzē un karstu dod tev ēst! Vispār šis ir jau pirmdienas vakars - visu dienu pavadījām skraidīdami pa bankām (lai pārskaitītu dažus poļu zlotus uz kontu Polijā, bankā jāpavada 3-4 stundas, un nākamajā dienā jāatgriežas vēlreiz), pastiem (arī pastkaršu sūtīšana aizņem zināmu laiku), dokumentu druku vietām, un diena kaut kā ļoti ātri beidzās.
Vakarā vēl nomazgājām traukus, jo mūsu pirmie ciemiņi tūlīt, tūlīt būs klāt, un čomus taču nedrīkst sagaidīt ar netīriem traukiem! Jā, es zinu, ka šī bilde nerāda trauku mazgāšanu, bet šoreiz jums būs man jātic - bišķiņ pa labi no tērauda ļaudīm un Karīnas ir kalnu ūdens krāns, un blakus krānam ir mūsu nu jau tīrie trauki.
Vēl pirms tumsas ierodamies savā jau iecienītajā Tbilisi nakšņošanas vietā - teju augstākā vieta visā pilsētā, turklāt vēl zem kokiem! Tādās vietās rīta saule itin nemaz netraucē izgulēties!
Nākamā diena atkal tāda pati garlaicīga - aizvedām Karīnu uz skaistumkopšanas salonu (čomus taču jāsagaida smukiem!), bijām peldēt bruņurupuču ezerā, un pat īsti vairs neatceros, ko vēl darījām. Domājams, ka kārtojām kārtējos papīrus Irānas un Pakistānas vīzām. Tās garlaicīgākās dienas paiet kaut kā ātri un nemanāmi.
Vakarā gan sākas īsts bankets - ir taču 8. septembris, tātad manai mammītei vārda diena. Daudz laimītes! Šis tiešām sāk izskatīties pēc tradīcijas, tikko kādam ģimenes loceklim svētki, mums tiek ieskaitīts pabalstiņš svētku vakariņām. Turpmāk jau tas būs gandrīz obligāti, citādi sāksim šķībi skatīties uz attiecīgo ģimenes locekli, hehe. Pastāstīšu, ko mēs Ilgas vārdenītē notiesājām, labi? Visas kārtīgas gruzīnu vakariņas jāsāk, protams, ar tarhūnu! Īstenībā jau ar vīnu, bet tiem, kas plāno pēc vakariņām vadīt mehānisko transportlīdzekli, tas nav ļauts - Gruzijā pieļaujamais alkohola daudzums asinīs (izelpā) ir tieši nulle promiles! Tātad tarhūns.
Pirmais ēdiens, protams, šašliks! Vai kā gruzīniem to patīk saukt - mtsvadi. Blakus stāv rosols. Labi, labi, es zinu, tas nav gruzīnu ēdiens, bet ko darīt, manī tomēr rit letiņu asinis un, ja četrus mēnešus rosolu nesanāk paēst, tad pie pirmās iespējas tas tiek darīts.
Tālāk - Ostri. Tas ir tā kā mērcīte, tā kā zupiņa, nevar saprast. No liellopu gaļas, diezgan asa un apbārstīta ar kinzu, protams. Gruzīni visus ēdienus apbārsta vai piepilda ar kinzu.
Kharčo. Kad Karīna pasūtīja harčo, viesmīle uzreiz paskaidroja, ka tā neesot zupa, bet gan mērce, un vispār - ar valriekstiem. Viesmīle bija pilnīgi neieinteresēta un pat nejauka. Bet šāds harčo man garšo daudz labāk nekā parastais, pie mums ierastais harčo. Sastāv principā no valriekstiem, gaļas un ūdens. Ā, un, protams, kinzas. Mmmmm...
Hinkaļus diemžēl nepaspēju nobildēt, tik ātri tie nozuda! Kamēr izvilku fotoaparātu, palikušas tik vien kā astītes. Hinkaļi ir absolūti garšīgākais gruzīnu izgudrojums. Ja nu kāds nezina, kas ir hinkaļi, par tiem runāšu (un rādīšu) vēl vēlāk, tāpēc tagad pārāk neiedziļināšos, ja? Ā, un sarkanās mērcītes paliekas, kas redzamas uz šķīvja - tā ir Sacebeli, ļoti garšīga, asa tomātu mērcīte, kas jāēd ar mtsvadi. Nuja, ar to tad arī svētku pusdienas galā. Vēlreiz daudz laimes, mīļo mammīt! Un, protams, paldies par gardajām gruzīnu vakariņām!
Bijām ieplānojuši iepriekšējā vakarā vēl aizpildīt jaunās Pakistānas vīzas anketiņas, bet pēc tādas pierīšanās spēka nekam tādam vairs nav. Tāpēc centāmies pamosties agrāk un cītīgi pildīt anketiņas no rīta. Trakie pakistāņi pieprasa aizpildīt astoņas lapas (divos eksemplāros!). Jāsniedz ziņas par visabsurdākajām lietām - kur strādā tētis un mamma, kāda tev ir reliģija, kādas ir brāļu/māsu adreses u.t.t. Agrais rīts tāpēc ievilkās, tikai ap pusvienpadsmitiem izkustējāmies no mājiņas, aizbraucām uz TNT nosūtīt pases (kopā ar anketiņām, fotoattēliem, pasu kopijām, banku apstiprinātiem maksājumu uzdevumiem, izziņām no darba) uz Pakistānas vēstniecību Varšavā.
Pēc tam devāmies uz hosteli veikt vēl pēdējos gatavošanās darbus pirms lielās dienas - tūdaļ jau ieradīsies sen gaidītie viesi! Hostelī iekārtojāmies diezgan ātri, pēc pāris stundām mūsu izmazgātās drēbes jau karājās uz visiem veļas striķiem, plus vēl uz jaunajiem, mūsu radītajiem zem trepēm. Izmazgājām visu, visu, arī visas gultasveļas un visu pārējo. Drīz jāatdod auto pavisam prom, un nevar taču atdot ar netīriem palagiem, ne?
Tuvākais pārtikas veikals ir tepat šķērsieliņā (ā, aizmirsu piebilst - mūsu pieticīgais hostelītis ir iekārtojies iekšpagalmā Šotas Rustaveli bulvārī - Tbilisi galvenajā iepirkšanās ielā), un, protams, šķērsieliņas galā/augšā redzams Tbilisi televīzijas tornis. Kaut kad jau minēju - ar šo torni ir tāpat kā ar Eifeļa torni filmās par Parīzi - vienalga, kur ej, vienmēr priekšā būs tornis. Tikai Tbilisi, atšķirībā no filmu Parīzes, tas tiešām tā arī ir īstajā dzīvē. No torņa neizbēgt!
Uzmini, ko nopirku sev brokastīm/pusdienām! Nuja, divus hačapuri (viens gan bija ar gaļu, tā kā tīri tehniski tas nemaz nav hačapuri, īstenie hačapuri drīkst būt tikai ar sieru) un boržomčiku!
Reku tāds mums pieklājīgs hostelis, visur Gruzijas simbolika, neskatoties uz to, ka īpašnieks patiesībā ir Irānis. Tā arī visu dienu (un pusi nākamās) nosēdējām uz šī divančika, rakstījām savus kariju darbus, mazgājāmies, skuvāmies, veidojām bārdas (tas gan laikam vairāk tikai uz mani, Karīnai ar to bārdu ir švaki), mazgājām drēbes u.t.t.
Te jau nākamā diena, drēbes esam novākuši, saimnieks priecīgs izmanto mūsu jaunizveidotās veļas virves. Vispār es esmu novērojis, ka visi hosteļu īpašnieki (īpaši tie, kas darbina hosteli ne savā dzimtajā zemē) izskatās ļoti līdzīgi. Varbūt tas ir kaut kāds slepenās hosteļu biedrības noteikums?
Nepieklājīgi ilgi nosēdējuši hostelī, paspējām arī uzkrāt izsalkumu, tāpēc galīgi neapdomīgi un budžetam nedraudzīgi iegājām šaurmu vietā. Viss izskatās glauni, klientu daudz (tas parasti liecina par kvalitāti), tad jau būs garšīgi. Tas nekas, ka dārgi, kādreiz jau var.
Galu galā saņēmām pavisam parastu kebabu, kurā mērcīšu lomas pilda kečups un majonēze. Jāatzīst, ka izmērs bija vairāk nekā atbilstošs cenai, ļoti labi paēdām, bet garša gan švakāka, nekā Rīgas kebabnīcās (tikai nepadomājiet, ka es runāju par kebabfix vai līdzīgām).
Pirms doties uz lidostu, Karīnai vēl jāpaveic pēdējais pavisam svarīgais darbiņš - jāuzspēlē iecienītā azartspēle. Par vienu laru (~36 centi) var divas reizes mēģināt izvilkt cigarešu paciņu. Un pārsvarā izvelkamās paciņas ir tādas, kas veikalā makā ~1.50. Ļoti neizdevīga spēle. Bet Karīnai parasti tieši tādas patīk, hehe.
Nu jau lielais brīdis ir pavisam tuvu! Pirms tam atbraucam izpētīt lidostu, lai naktī (vienīgais reiss no Rīgas šeit ierodas bez piecām četros naktī!!!) puspamodušies uzreiz zinātu, kur un kā doties. Tā, reku Departures-Arrivals, reku Carpark. Bet kam mums Carpark?!
Mēs taču varam Carpark zem eglēm pie vecās, vairs neizmantotās lidostas ēkas. Tas ir tikai kādu 5 minūšu gājiena attālumā no jaunā termināļa!
Vēl pēdējā limpenīte un tad jāliekas uz auss. Šo bildi rādu, jo gribu pastāstīt, ka par manas mīļākās limpenītes titulu tarhūnam izaicinājumu ir metusi "Sļivočnaja". Tā ir TIK garšīga! Nekādi nevaru izlemt, kura man garšo labāk. Šodien (18.09.), ja kas, esmu izdzēris pa litram no katras. Vispār no gruzīnu garšīgajiem ēdieniem un limpenītēm, man sāk augt klāt iepriekš pazaudētie kilogrami. Tikko redzēšu kādu svaru vīru/sievu, noteikti nosvēršos un došu jums zināt rezultātu!
Urā! Līga un Rinalds ir klāt! Protams, priecīgajā satraukumā aizmirsu sabildēt, kā viņi lepni nāk ārā pa arrivals vārtiņiem, aizmirsu arī sabildēt, kā sagaidījām viņus ar trīs(!!!) hačapuri veidiem un stikla borjomi pudelēm. Bet, kad pirmais satraukums jau pāri, un pirmie malki Čiaturā dāvātā vīna iedzerti, ķeros atkal pie dokumentēšanas. Varu informēt, ka vīram, kas mums uzdāvināja vīnu, bija pilnīga taisnība - kamēr lielo pudeli tur pilnu, vīns saglabājas labs, arī nedēļu stāvot sakarsušā mašīnā. Tikko pirmais puslitriņš-litriņš nodzerts, dzēriens sabojājas jau nākamajā dienā. Mēs gan arī nākamajā dienā mazliet ierūgušu un gāzētu, vēl kādus pāris litriņus nodzērām. Garšīgs!
Mēs uzreiz izrādām gruzīnu izslavēto viesmīlību un viesiem ļaujam otru nakts pusi nogulēt savā lepnajā gultā, kamēr paši metamies zemē uz tepiķīšiem. No rīta vienalga labi izgulējušies - vismaz nav tik karsti kā tajā elles mašīnā, hehe!
Šie gan izskatās neapmierināti! Nekas, nekas, tūlīt padzers kafijas, tad jau varēs arī doties dzīvē. Starp citu, reku kreisajā apakšējā plauktā var redzēt atlikumus no tiem hačapuri, ar kuriem sagaidījām lidostā!
Pirmais apskates objekts - Māte Gruzija (Kartvlis Deda)! Piemineklis, kurš uzcelts par godu Tbilisi 1500.(!!!) gadu jubilejai, un parāda gruzīnu raksturu - vienā rokā tur vīnu, ar ko padzirdīt tos, kas nāk ciemos kā draugi, bet otrā rokā zobenu - ar to padzirda tos, kas nāk kā ienaidnieki. Tā nu ir sanācis, ka man Mātes Gruzijas bildes ir tikai profilā, tāpēc abas rokas reizē nemaz nevar redzēt. Nekas, nākamreiz, kad būšu Tbilisi, kļūdu labošu, un pēc tam parādīšu Māti Gruziju vēlreiz, labi?
Un te - koks, kas aug tieši svarīgā pieminekļa priekšā. Re, kas kokā - Divas plastmasas pudelītes! Tā, lūk, gruzīni mīl savu Gruziju.
Beidzot mums būs bildes, kur esam redzami abi kopā, jesss! Te izskatās, ka esam nobildējušies pie fototapetes, bet patiesībā tā ir īsta Tbilisi. Tuvākajā plānā, pirms upes ir vecpilsēta, tālāk visi Saakašvili brīnumi - mūzikas teātris (tas, kurš izskatās pēc apgāztiem sāls/piparu trauciņiem), miera tilts, prezidenta ēka u.t.t.
Reku vēl viena bildīte ar Māti Gruziju, tagad no otras puses. Un labajā pusē, protams, vienmēr redzamais TV tornis.
Pirmais aplītis pa svarīgākajiem bezmaksas objektiem izmests, tagad jādodas mainīt naudas (arī mūsu makā vairs nav larčiku). Visiem taču zināms (mēs to uzzinājām pirms pāris dienām), ka izdevīgākie valūtas maiņas punkti ir vilcienu un autobusu stacijās, tāpēc, pēc vairāku līkumu izmešanas, atrodam stāvvietu un ierodamies Didubes autobusu/maršrutku stacijā. Lai gan, tā kā Gruzijas laru kurss lēkā augšup-lejup teju katru dienu, nav īsti starpības, kur naudas mainīt. Galvenais, lai pirkšanas-pārdošanas atšķirība nav nepieklājīgi liela.
Karīna atkal ķeras pie azartspēlēm. Viņa vēl nav izsapņojusi sapni par dienu, kad kritīs lielais laimests, un visas dzīves problēmas tiks atrisinātas.
Bet - ne šodien! Līga laimēja veselu sauju ripu (daļu no laimesta, protams, uzreiz atkal nospēlēja), kamēr Karīna pakāsa 40 tetrus! Paskat uz Karīnas neapmierināto/skaudības pilno seju! hahahahah, mīļums!
Didubes autoosta ir brīnumaina vieta, jebkurš tur satiktais gruzīns pāris minūšu laikā var atrast transportlīdzekli, kas dodas tev nepieciešamajā virzienā. Ja ne maršrutku, tad vismaz kādu brālēnu/draugu, kurš tieši šajā mirklī brauc tev vajadzīgajā virzienā, un par attiecīgu samaksu ir gatavs tevi paņemt līdzi. Karīnas jautājums par to, cik maksā nokļūt līdz Boržomi (jo plānojam, ka kādā mirklī mums būs no Boržomi jādodas atpakaļ ar sabiedrisko), nebeidzas ar vienkāršu atbildi. Viņai jādodas līdzi kungam, kurš tūlīt atradīs kādu, kas tieši brauc uz Boržomi. Tas tad arī būs gana kompetents pateikt, cik tas maksā. Sākumā visa tā ņemšanās ar iešanu, meklēšanu, zvanīšanu, darīšanu liekas smieklīga, bet tikai līdz brīdim, kad tev tiešām vajag kaut ko nokārtot, bet tā vietā, lai visu izdarītu un miers, jāiet cauri visai gruzīnu darījuma procedūrai.
Blakus Didubes autoostai ir tirgus, un tirgus vīri ir vienmēr gatavi uz vieglu flirtiņu. Tā kā mūsu komplektā bija divas dāmas, tikām pie diezgan daudz bezmaksas paraudziņiem - vīnogām, bumbieriem, persikiem. Mēs gan esam godīgi pilsoņi, un pie vīnogu dāvinātāja arī šo to iegādājāmies. Bet vispār visi gruzīni ir šokā par Karīnas labā pleca tetovējumu - tā esot "Arabskaja zvezda" (arābu zvaigzne), ko cietumā tetovē tikai "Vori v zakoņe" (likumīgie zagļi). Šis tirgus vīrs pats arī esot bijis cietumā, tāpēc interesējas, kurā zonā uzturējusies Karīna, varbūt ir kopīgas paziņas, hehe.
Paskat, cik augļu maisi! Apmēram pusi, protams, nācās pēc tam izmest, jo milzu gaisa temperatūrās augļi ilgi neglabājas. Bet, re, re, kas Līgai mutē! Šķiet līdz šim vispār nebiju parādījis vēl nevienu čurčhelu. Tās katram Gruzijas apmeklētājam obligāti jāēd. Neiesaku gan pirkt tās tūristu iecienītās vietās (dārgi) vai no vientuļiem stendiņiem centrā (zema kvalitāte). Vislabāk aizbraukties līdz tirgum, un tur pa lēto sapirkties svaigas un labas čurčhelas. Fun Fact: Gruzīni paši čurčhelas mēdz saukt par "Gruzīnu Snikeriem".
Ierodamies Mtatsminda parkā, brauksim ar lielo panorāmas ratu. Tā kā Karīnai ar tādiem braukt nepatīk, man reti sanāk izbaudīt kārtīgu panorāmnieku, tāpēc šoreiz izmantošu iespēju (par kuru gan Rinalds, spriežot pēc sejas izteiksmes, nav pārāk priecīgs) un braukšu ar astoņdesmitmetrīgo Mtatsmindas ratu!
Astoņdesmit metru augstums gan neļauj šim ratam iekļūt pat pasaules Top 20 augstākajos, bet vienalga skati ir gana iespaidīgi. Visu pilsētu var redzēt! Labi, patiesībā tikai pusi, jo otra puse slēpjas aiz kalna.
Cilvēki izskatās pēc skudriņām! hahahah! Bet īstenībā rādu šo bildi divu iemeslu dēļ - pirmais: viena no skudriņām labajā pusē (sēž ēnā un skatās telefonā) ir Karīna, kas gaida mūs atgriežamies no brauciena; otrais: re, atkal visur esošais TV tornis, šoreiz pavisam tuvu!
Tā mēs braucam funikulerā - visi skatās ekrānos un bildē (jā, jā, es arī), nevis ieraksta skatus savās bioloģiskajās atmiņās, ārprāts! Šis funikulers ir ērtākais veids, kā nokļūt iepriekš redzētajā Mtatsmindas parkā. Funikuleru šeit uzbūvēja jau 1905. gadā, kad augšā nekā vēl nebija. Tbilisi tēvu funktieris bija tāds - ja gribam attīstīt kalna augšu, jāuzbūvē uz to funikulers! Sākumā ļaudīm pat piemaksāja, lai tie kāptu vagoniņā, jo neviens tādu brīnumu nebija redzējis, un tas šķita bīstams. Kad viltīgais kalnaugšas rajona attīstības plāns nenostrādāja, apmēram pēc trīsdesmit gadiem, Tbilisi vadoņi izlēma augšā vienkārši uzcelt atrakciju parku. Lai būtu, uz ko ar funikuleru braukt.
Smuki taču, ja? Starp citu, laukums, kas ir pie funikulera apakšējās stacijas, tiek saukts par Viļņas laukumu. Bet Rīgas laukuma ņema. Kopš atrakciju parka celtniecības pabeigšanas, Mtatsmindas parks esot bijis trešais visapmeklētākais publiskais parks visā Padomju Savienībā! Es gan nevaru iedomāties, kā lai tādu lielumu izmēra, un kam vispār tāda statistika interesē. Tomēr, tas ir fakts, par kuru Tbilisi pašvaldības tūrisma nodaļā mēreni lepojas.
Tā kā plānojam šovakar mazliet paballēties, nepieciešams nakšņot hostelī. Pēc iedzeršanas nevienam nebūs prātā nekāda telšu celšana, nedz arī būs patīkama paģiraina gulēšana karstā mašīnā. Tā kā neesam pirmo reizi ar pīpi uz jumta, pasākumam attiecīgi gatavojamies. Lūdzu arī pievērst uzmanību, cik veiksmīgi esmu iekadrējis visus trīs čomus vienā bildē!
Skats pa hosteļa logu! Te īsti nevar saprast, bet līdz nākamās ēkas sienai ir apmēram 60-80 centimetri. Visādi citādi hostelis ļoti pieklājīgs - gaumīgi iekārtots, labā vietā, tīrs, lēts. Visiem noteikti iesaku, saucas "Home #12".
Pēc atsvaidzināšanās un dušām hostelī dodamies izpētīt vecpilsētu. Lielākā daļa vecpilsētas ir šāda - vienkārši, aplupuši nami, kuros dzīvo vienkārši ļaudis. Arhitektūra nav mainījusies pēdējos vismaz simts gadus. Ļoti daudz visādu balkoniņu un terasīšu. Man patīk. Ierosinu pilsētas tūrisma saukli nomainīt no "The city that loves you" uz "The city that balconies you". Jo, godīgi sakot, baigi daudz mīlestības no Tbilisi puses nemanīju. Balkonus gan manīju daudz.
Metehi - tā ir vēsturiska Tbilisi apkaime uz klints tieši upes līkumā. Kārtējā dabīgi stratēģiskā vietā, tāpēc te kaut kad ļoti sen bijusi viena no pirmajām pilsētas apmetnēm ar cietoksni un baznīcu. Baznīca joprojām cauri visiem padomju un citiem režīmiem (lai gan padomju režīmā Metehi bijis gan cietums, gan teātris) ir viena no svarīgākajām Tbilisi svētvietām. Un piemineklis ar zirdziņu uzcelts par godu Gruzijas (tolaik vēl Ibērijas) senajam karalim Vahtangam Vilkagalvam, kurš arī bijis vaininieks šīs klints pirmajai nopietnajai apbūvei. Bet kas par vārdu! Vilkagalva! Mēģināšu pierunāt Karīnu mūsu pirmdzimto saukt par Vilkagalvu. Vienalga - puika vai meitene!
Pagriežam galvu otrādi - kas tad tur lūr pār vecpilsētu? TV Tornis!
Bēdīgs, bet ļoti gudrs Tbilisi suncītis. Uzkāpj uz maliņas, piekļūst miskastēm no otras, augstākās puses, ar zobiem uzmanīgi atsaitē maisiņus un mielojas uz nebēdu!
Tbilisi Mošeja. Patiesībā šajā bildē pašu mošeju nemaz nevar redzēt - tas oranžais tornītis ir minarets, tāpēc mierīgi saku, ka mošeja. Gribējām atvest čomus, parādīt, kā skan azāns, bet izrādās Tbilisi musulmaņi tādu lietu nemaz nepraktizē. Acīmredzot visi paši gana gudri, zina, kad jānāk uz lūgšanām, bez muedzina dziedāšanas pa visu pilsētu. Kas vēl inčīgi - šeit musulmaņi ir izspēlējuši tādu gājienu, kā agrāk esmu novērojis parasti kristiešus darām - paņemam konkurējošās reliģijas lūgšanu namu, bišķiņ pārbūvējam tornīša augšu - et voila - mošeja gatava!
Pēdējais skats uz jau krēslojošo Tbilisi, un varam doties sākt svinēt atkalsatikšanos pēc teju piecu mēnešu pārtraukuma.
Urā, svinības! Mašīnu esam smuki novietojuši maksas stāvvietā, tāpēc beidzot arī es drīkstu kaut ko mazliet iešmakstināt. Līgai rokās redzams normālais vīna trauks. Tādu ļaudis pasūta arī pie pusdienām uz diviem. Saskandinām pirmās glāzes, un var ķerties pie ēšanas. Zem glāzēm jau redzami pirmie ēdieni.
Bijām plānojuši ēst kā īsti gruzīni - galds pilns ēdienu, katrs ņem interesējošo gabalu no interesējošā trauka un krāmē sev uz šķīvja - bet nekādi tas neizdevās. Atkal izsalkumu bijām aizlaiduši tik tālu, ka, tikko kāds jauns ēdiens parādījās, tas viss uzreiz tika strauji notiesāts. Tāpēc tā pa īstam pilns galds mums tā arī nekad nebija, ehh...
Tā, reku beidzot varu parādīt normālus hinkaļus, ne tikai galiņus vien. Es nezinu, vai "hinkaļi" latviski daudzskaitļa akuzatīvā pareizi ir "hinkaļus", jo ar to gruzīnu vārdu latviskošanu ir tā kā ir. Gruzīniem gandrīz visi vārdi beidzas ar i, tad man liktos, ka tos drīkst ņemt nost un locīt pārējo vārdu pēc savas patikas. Ja nu te kāds Valsts valodas centra pārstāvis lasa, labprāt uzklausīšu viedokli par visu šo gruzīnu "hinkaļi", "hačapuri", "tbilisi", "batumi" un pārējo darīšanu. Pašam slinkums rakstīt un prasīt, kā tad īsti ir. Vaīī, aizrunājos. Ok, par hinkaļiem sīkāk tad nākamreiz, kad tos ēdīsim, labi?
Tālāk devāmies uz veikalu, iegādājāmies atbilstošas dziras (meitenēm vīnus, puišeļiem šņabi), izdzērām, un tad - aidā - pa bāriem. Bet par tādām lietām nav, ko lielīties, tāpēc vienīgā bilde no mūsu nakts ballītes, ko rādīšu, būs šī - Tbilisi bārā "Warszawa" (tas nozīmē Varšava pa latviski) uzgājām džeku, kas ļoti izskatās pēc Adriana Broudija! Gan jau atceraties viņu no filmas Pianists, ja? Un arī no daudzām citām svarīgām lentēm.
Nākamajā rītā visi ļoti priecīgi. Iepirkām maisu ar četriem milzu (tiešām ļoti, ļoti milzīgiem) hačapuri un devāmies uz Boržomi. Mazliet uztrauc fakts, ka Gruzijā, vadot transportlīdzekli, alkohola saturs asinīs drīkst būt 0, bet, iespējams, pēc vakardienas ballītes manā izelpā varētu rādīties kaut kas biškucīt vairāk. Uztraukumu un šaubas gan ātri izkliedē ceļu policists, kurš tieši šodien izlemj apturēt mūs un bez liekiem jautājumiem iepūst trubiņā - 0.00!
Boržomi galvenajā sērūdens dzertuvē kopš mūsu pēdējā apciemojuma ieviesies jaunums - par ūdeni tagad jāmaksā. Nu, patiesībā jau ūdens ir bez maksas, par tādu dabas velti taču nevar prasīt naudiņas, bet par plastmasas glāzi, kurā tantiņa cītīgi iepilda ūdeni, par to gan jāmaksā. 20 tetri! Reku Rinalds jau sagatavojis naudu, tūdaļ dzersim superveselīgo ūdeni - tas ārstējot ne tikai kuņģa un visādas citas barības trakta saslimšanas, bet arī visu pārējo. Runā, ka pat vēzi. Ļoti labi, būsim veseli! Tieši laikā mūsu paģiru ārstēšanai!
Par ūdens garšu neviens nav baigajā sajūsmā. Ūdens ir silts un garšo pēc oliņām, mmmm! Bet galvenais taču, lai veselīgi!
Sadzērušies veselīgo ūdeni, ejam pārgājienā uz sērūdens baseinu Boržomi nacionālā parka mežos. Pa ceļam vēl visādas labiekārtotas vietas - piemēram, Fairy Land, kas, šķiet, paredzēts kā bērnu izklaides laukums, bet izskatās diezgan biedējoši. Kā šausmu filmās par visādiem briesmīgiem bērniem.
Dodamies tālāk, pa ceļiem un tiltiem. Es visiem no muguras, lai varu smuki dokumentēt katru noieto metru. Pirmais ceļa posms ir labiekārtots - ar cietu segumu, soliņiem, atkritumu tvertnēm u.t.t.
Tālāk ceļš kļūst par platu meža taku. Mēs ar Karīnu te bijām jau kādus pirms dažiem gadiem, tāpēc zinām, ka beigās sagaida vērtīga balviņa (sēra baseini), tāpēc noteikti ir vērts mērot aizdomīgo ceļu.
Pag, pag, šķiet, ka tos pāris gadus atpakaļ te nebija tāds glauns tilts! Rinalds un Līga gan vienalga izvēlās vecos ceļus. Ja jau ļaudis gadu desmitiem ir šķērsojuši mazo tiltiņu, tad taču visam ar to jābūt kārtībā!
Kā tad! Baseins agrāk bija vienkārši izbetonēta bedre, kurā pa cauruli tecēja iekšā silts Boržomi minerālūdens, bet tagad jau te izskatās pēc SPA centra. Trīs dažādu izmēru/dziļumu baseini, pārģērbšanās kabīnītes, tualete, soliņi visapkārt, ārprāts! Brīnums, ka viss joprojām par velti, naudiņas neviens mums neprasīja. Jocīgi, ka boržomnieki labiekārtojuši takas sākumu un takas beigas ar visiem baseiniem, vidū atstājot parastu meža ceļu. Kā lai tūrists noprot, ka ceļš ved uz kaut ko šitik modernu?
Biedri nodarbojas ar nesinhrono peldēšanu. Izmēģinājām divus baseiniņus - viens pavisam lielais, tur gandrīz uz pirkstgaliem jāstāv un otrs šis - gandrīz kā Džakuzi - ar zemūdens soliņu visapkārt, var piesēst siltā ūdenī, pačillot, un reizē arī ārstēties!
Reku apmēram viss jaunais komplekss, pat sienu ar žodziņu pie upes uzcēluši! Tas droši vien pret pavasara plūdiem - lai upe visus glaunos, flīzētos baseinus neaiznes ar sevi. Citādi visas govis, kas dzers zemāk upē pēc tam dos flīzētu pienu! Haha, baigais joks.
Kamēr nonākam atpakaļ līdz galvenajam Boržomi parkam, darba laiks (līdz 18:00) jau beidzies, tante prom un varam glauno ūdeni ņemt par velti un cik vēlamies! Pilnas pudeles! Sarēķinājām, ka tantes bizness varbūt nav nemaz tik leģitīms. Nebūtu jāsteidz tālāk, varētu mēģināt nākamajā rītā sākt naudu par glāzēm iekasēt paši. Astoņi centi nav liela nauda, bet kazi, dienas beigās nopelnām tūkstoti!
Izlēmām, ka brauksim uz Batumi pa tuvāko ceļu (arī GPS mums piebalsoja), nevis lielo Tbilisi-Batumi šoseju, tādējādi ietaupot apmēram 50 kilometrus brauciena, tātad, arī kaudzēm laika. Izrādījās, ka laiku ietaupīt tādā veidā nevar. Lūdzu, nekad nebrauciet no Borjomi uz Batumi pa taisnāko ceļu, tas NAV izdevīgāk. Līdz apmēram Akhaltsikhes pilij (attēlā) viss ok, bet drīz pēc tam beidzas asfalts, un vēl drīz pēc tam grants seguma ceļš kļūst par tādu, ko grūti vispār nosaukt par ceļu.
Braucām līdz vēlai naktij un šofera noguruma dēļ piestājām nakšņot kaut kur ceļa malā, retajā vietā, kur pieejams zāles pleķītis arī telts celtniecībai. Visiem vietējiem, protams, brīnumi, visi lūr, kas tad te notiek! Tā, uzreiz brīdinu, tiem, kam nepatīk beigti dzīvnieki, nākamo bildi iesaku neskatīties.
Barības ķēde pilnā krāšņumā! Vietējais suncītis atradis beigtu teļu, kas kaut kādu iemeslu dēļ tā arī ceļa malā atstāts, un mielojas uz nebēdu. Tāda Gruzijas kalnu realitāte! Šo suncīti mēs itin nemaz nepabarojām, jo, nu, saprotiet taču paši. Viņam ir vairāk ēdiena, nekā mums!
Pēc kādiem 80 kilometriem šausmu ceļa (šo ciparu minu, neizmērīju, cik tur patiesībā bija, bet likās, ka vismaz kādiem 80 jābūt, jo kopā pa to braucām kādas 4-5 stundas), pilsētā, kuru dēvē par Khulo atkal sākas asfalts! Urā! Vietējā restorānā ieturam brokastis - pasūtījumu gan mūsu vietā izdarīja gids, kas tur pat kafejnīcā sēdēja un prata gan krieviski, gan angliski. Karīna teica, ka gribot zupiņu, gids uz tādu pieteikumu pretjautāja: "Salātus arī?" Saņēmis apstiprinošu atbildi, visu sarunāja ar saimnieci, kas pēc kāda laika atnesa mums četras zupiņas un lielu salātu bļodu! Es nemaz negribēju zupiņu! Turklāt zupiņā bija tādi gaļas gabali, kas man nu nekādi nelikās pieņemami (Rinaldam arī, neesmu vienīgais tāds ņuņņa!). Tāpēc gaļiņas salikām maisiņos un puspaēduši devāmies tālāk uz Batumi! Pa asfaltu!
Pirmais Batumi satiktais suncītis uzreiz tika pie vesela maisiņa gaļas un kaulu! Paskat, cik priecīgs mielojas!
Atkal Batumi Melnās jūras pludmale, tā obligāti jāapmeklē katram Batumi viesim. Izpeldējāmies, pazvilnējām pludmalē, iegājām bezmaksas dušiņā, bet ko nu te visiem rādīt tādas bildes ar plikumiem. Tāpēc būs jums man jātic uz vārda!
Pēc nepilnvērtīgajām brokastīm un peldes jūrā izsalkums pieņēmies spēkā, tāpēc beidzot pasūtām normāla izmēra hinkaļu bļodu! Re, kādi visi dusmīgi! Tas tāpēc, ka es neļāvu sākt ēst, pirms nav kārtīgi sabildēta lielā hinkaļu bļoda, hahah. Tā, pirms tam solīju, ka pastāstīšu par hinkaļiem. Tātad, tiem, kas nezina - visvienkāršākais veids, kā aprakstīt hinkali, ir: Milzīgs pelmenis. Gruzīniem gan ļoti nepatīk, ka viņu tradicionālo brīnumu tā nesmuki dēvē par pelmeni, tāpēc nekad viņiem tā nesakiet, ja? Mīklas pikucis tiek piepildīts ar gaļu (visādi meistari mēdz to pildīt arī ar kartupeļiem, sēnēm, sieru u.t.t.), un tad smuki aizskrūvēts ciet, izveidojot tādu kā astīti. Hinkalis jāņem aiz astītes, jākož pušu un mudīgi jāsūc ārā no gaļas iznākušais buljoniņš. Tas hinkaļu ēdājs, kurš buljoniņu notecina uz šķīvja (vai vēl sliktāk - uz ūziņām), tiek uzskatīts par pilnīgu lūzeri. Kad buljoniņš izsūkts, var notiesāt visu pārējo mīklu/gaļu, pāri palikušo astīti nikni nometot uz šķīvja. Vēl varu pastāstīt, ka līdz šim biju pilnīgi pārliecināts, ka hinkaļos, protams, obligāti jābūt kinzai, bet pāris dienas atpakaļ kalnu gruzīns mums izstāstīja, ka tas tik tāds pilsētnieku variants. Īsti gruzīni hinkaļos zaļumus neliekot!
Vēl viens gruzīnu virtuves brīnums - hačapuri adžaruli, kas nozīmē - Adžārijas siermaize. Adžārija, ja kas, ir pusautonoms Gruzijas reģions, kurā ietilpts arī Batumi, tāpēc šī ir īstā vieta, kur tādu mēģināt. Adžaruli, tātad, ir liela maizes laiviņa, kura pilna ar sulguni sieru. Tikko maize no krāsns ārā, sieram pa virsu uzsit jēlu olu un saber kaudzīti sviesta. Sieram un olai draudzīgi apmainoties temperatūrām, ola sāk sarecēt un sviests kust. Tad viss tas pildījums jāsamaisa un jāēd maizīte nost! Atkal garšīgi! Gruzijā, šķiet, viss ir garšīgi (izņemot kalnu restorānā ēsto Hašlami zupu, tā man nepatika, ne ne ne).
Reku Batumi pulksteņtornis, tas ik pa trīs stundām spēlē Gruzijas himnu. Tornis atrodas Piazza laukumā. Par Piazza nosaukts, jo uzbūvēts tā, lai pēc iespējas atgādinātu San Marco laukumu Venēcijā. Viss laukumā tāds itālisks, pat restorāni! Man šķiet, ka tur vispār nevajag iet, jo ja gribas Itāliju skatīties, jābrauc uz Itāliju. Gruzijā jāskatās un jābauda Gruzija.
Vakarā debesis apmācās un pa brīdim sāka bišķiņ līt. Tā kā tas parasti neko labu neliecina, lēnām taisījāmies atpakaļ uz mašīnu, lai varētu doties pie miera, un kārtīgi izgulēties pirms rītdien paredzētās niršanas. Nirs, protams, tikai Rinalds un Līga, mēs, ubagi, tādu lietu nevaram atļauties, haha. Bet vēl gribu pastāstīt par šīm te ēkām - lai gan jau uzceltajām īsti pielietojumu atrast neizdodas (varbūt nevar saskatīt, bet tajā ēkā ar zilajām gaismiņām ir iebūvēts panorāmas ratiņš - jā, tas, kas izskatās pēc pulksteņa, nemaz nav pulkstenis, tas ir panorāmas rats!), tās jau vairākus gadus stāv tukšas, bet vienalga celtniecība turpinās, Batumi būs vēl jauni torņi! Tāda postpadomju rakstura attīstība.
Rekur nikni mākoņi, vējš un Batumi panorāmas rats. Izlēmām par labu drošībai un šādos laikapstākļos ar ratu labāk nebraucām.
Vēlreiz Batumi pludmale. Nu gan vairs nekāda peldēšanas nesanāks - gaiss auksts un vējains. Reku fonā redzams alfabēta tornis. Alfabēta tornis uzcelts par godu unikālajam gruzīnu alfabētam (tāpēc uz spirālēm visi 33 gruzīnu burti) un unikālajiem gruzīnu ļaudīm (tāpēc spirāles, it kā DNS). Iekšā, kā parasti, restorāns, skatu platforma u.t.t. Mēs ar Karīnu, ja kas, jau apmēram pusi gruzīnu burtu esam iemācījušies un šo to varam pat izburtot. Lai nepatiesi sevi nelielītu, atzīšos, ka Karīnai burtu mācīšanās sanāk daudz labāk, viņa zina par kādiem 5-6 burtiem vairāk, un patiesībā man līdz pusalfabētam vēl krietni jāpastrādā. Bet nekas, laika vēl ir daudz!
Nobildējāmies peldkostīmos, hahahahahahahaha!
Vai ievērojāt, ka šī ir viena no gandrīz neesošajām vertikālajām bildēm? Tik svarīgi man bija jums šo ņirdzīgo attēlu parādīt, ka mierīgi kāpu pāri saviem bilžu orientācijas paritātes principiem!
Re, Batumi promenādē pa soliņu pastaigājas pīļuks! Tas, ko sākumā nepamanījām, ka tas nemaz nav parasts pīļuks! Tas ir īpašais pareģis (krieviski bija rakstīts гадалка). Izrādās, par diviem lariem var palūgt pīļukam, lai tas paredz tavu nākotni! Rinalds, protams, tādu iespēja izmantoja!
Tante (pīļuka saimniece) sakrāmē pilnu plaukstu pudeļu korķīšu un tad uzstāj, lai pīle izvēlas īsto. Kad pīle negrib to darīt, tante izdomā dažādus attaisnojumus - nedrīkst fotografēt, tas pīlei traucējot koncentrēties, Līgas sarkanā kleita novēršot pīles uzmanību (ievērojāt, ka tantei pašai arī ir sarkana blūzīte?), līdz galu galā, tante vienkārši pati uzgrūž plaukstu pīles knābim tā, ka viens korķītis nokrīt. Aha, tas tad arī būs Rinalda pareģojums! Korķītī iekšā lapiņa, kurā rakstīts apmēram: "Šogad tevi sagaida daudz laimes, viss izdosies!" Apbrīnojama nekaunība! Bet ielu biznesā tas droši vien labi noder, hehe.
Tā, ar šo Batumi jūrmalas varavīksni tad nedēļu arī beigšu. Patiesībā vēl pēc tam pa drausmīgu lietu skrējām uz mašīnu, braucām meklēt guļvietu, kaut kā cēlām telti, vesels piedzīvojums, bet, kā zināms, lietū labāk fotoaparātus nelietot, ja? Citādi būs pagalam!
Bet, kā sākumā solīju, pienākas vēl tīzeri par nākamo nedēļu. Tātad, nākamajā sērijā skaties:
Bet, kā sākumā solīju, pienākas vēl tīzeri par nākamo nedēļu. Tātad, nākamajā sērijā skaties:
- Rinalds bildina līgu
- Līgai galīgi salūzt veselība, jādodas uz slimnīcu
- Uz vientuļa kalnu ceļa mums pavisam salūzt automobilis
- Harijs mežā satiek īstu savvaļas lāci!
- Un vēl daudz, daudz cita!
Nē, nu goda vārds, esmu sajūsmā par jūsu humoriņu fotoatskaitēs! Un tik interesanti lasīt! Paaaldies! 🙂
O! man patīk tīzeri! Intriģējoši gan! :))