Nu, čau! Sen neesi redzēts. Kas jauns?
Sanāca ilgāku laiku neredzēties, jo Turcija (lielākoties Stambula) pārsteidza mūs nesagatavotus ar milzu bardaku, internetu neesamību un nevēlamu saslimšanu. Bet par turku briesmām sīkāk nākamnedēļ, cerams, izdosies visu sastrādāt tuvāko 2-3 dienu laikā. Pagaidām atdošu parādiņu un izstāstīšu par iepriekšējo nedēļu, labi?
Uzreiz varu pateikt priekšā, ka nosaukums ir maldinošs, patiesībā es tikai īsi un alegoriski centos pateikt, ka šīm valstīm traucamies cauri kā zibeņi un pavadām tajās 2-3 dienas, ierastās nedēļas-pusotras vietā, ko veltījām pārējām līdz šim apceļotajām. Labi, tad ķeries klāt bildēm un tekstiem:
Sākšu ar bruņurupuci! Šī nemaz nav pirmā nedēļa, kas mums sākas ar bruņurupuci! Tāpat kā visus pārējos sugas brāļus, arī šo nosaucām par Janci. Jancis, atšķirībā no citiem Jančiem, bija drausmīgi veikls - kājas no bruņām izbāza tā pavisam tālu un aizskrēja kā tāds sunītis!
Tā, pie lietas. Tātad, pirmdiena Kastorijā, Grieķijā. Atkal mostamies kalnā pie ezera, ar skaistu skatu, un viss kā nākas. Bet patiesībā mēs Grieķiju apmeklējām tikai tā - ķeksīša pēc. Un vēl arī tāpēc, ka tā sanāk tuvāk, braucot no Albānijas uz Maķedoniju. Un vēl viens svarīgs (ja ne svarīgākais) iemesls - grieķu virtuve.
Tieši tāpēc diena jāsāk ar mazo retsinas pudelīti. Man, protams, dzert nav brīv', jo jāstūrē, bet Karīnai gan ļauju svinēt, hehe. Ja nu kāds nezina, retsina ir tāds grieķu (un tikai grieķu - tāpat kā šampanieti var gatavot tikai Šampaņā) vīns, kas garšo pēc priežu sveķiem. Senajos laikos, kad vēl nebija izdomātas mucas, grieķi vīnu glabāja amforās (māla krūkās), un tāds nenoslēgts vīns skābekļa ietekmē ātri vien samaitājās, tāpēc viltīgie grieķi aizsveķoja krūkas galu ciet ar to, kas bija pieejams - priežu sveķiem. Sākumā sveķu garša bija nevēlams blakusefekts, bet pēcāk, kad tika izgudrotas dažādas mucas, visi jau bija tā labi pieraduši pie sveķu garšas, ka vienalga turpināja mest vīnā sveķus.
Reku mūsu lielais, jau iepriekš minētais Grieķijas piedzīvojums - īstenas grieķu pusdienas. Grieķu salāti, caciki, jēra ribas, visādas vēl dažādas gaļas un visur daudz sīpolu! Mēs, protams, nevarētu paši tādas glaunās pusdienas atļauties, tāpēc izmantojām finansējumu no Ingas D. ziedojuma. Tātad - liels paldies, Inga, par visgaršīgākajām pusdienām! Es tagad tā paskatījos savos pierakstos - izskatās, ka mēs pēdējos pāris mēnešus ejam uz restorāniem teju katru nedēļu. Nice! Pat dzīvojot mājās, šķiet, tik bieži neēdām visādās ēstuvēs. Tomēr mājās, kārtīgā virtuvē var arī šo to prātīgu pagatavot, kamēr mūsu sadzīves apstākļos, baigā ņemšanās ap to gatavošanu, netīro trauku mazgāšanu ūdens trūkuma apstākļos u.t.t. Tāpēc katru šādu reizi ĻOTI novērtējam.
Ā, un vēl desertiņš. Viesmīle mums mīļi piedāvāja desertiņu, un mēs, naivie, jau pieraduši pie ļaužu viesmīlības, pat neiedomājāmies, ka piekrišana nozīmē papildu izmaksas. Ķirsīši, protams, garšīgi, bet ne 3.50 eiro garšīgi! Nu nekas, no kļūdām jāmācās!
Pēc pusdienām Grieķiju ātri pametām, un, re, esam jau Ohridā, Maķedonijā. Es pat nezinu, kā pareizi latviski to jāsauc: Maķedonijas Republika, kas ir oficiālais pašnosaukums vai Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija (FYROM), kas ir oficiālais pagaidu nosaukums, ko apstiprinājusi arī ANO. Briesmīga ņemšanās ar to nosaukumu, Grieķija neparko negrib atzīt šo valsti par Maķedoniju vēsturisku apsvērumu dēļ, jo agrāk Maķedonijas teritorija bijusi Grieķijā, un daļa tās joprojām ir modernās Grieķijas sastāvā. Vēl daļa - Bulgārijā. Tāpēc grieķi saka, ka nav brīv kaut kādai slāvu valstij saukties par Maķedoniju, un ANO Grieķiju klausa.
Vienīgais grieķu amfiteātris visā valstī, vairāk nekā divus tūkstošus gadus vecs! Agrāk te esot ne tikai uzvestas ludziņas, bet arī notikušas gladiatoru cīņas. Un vēl pēc tam, romiešu laikos, publiskas kristiešu eksekūcijas. Tādi priekšnesumi Ohridas iedzīvotājiem nebija pa prātam, tāpēc viņi centās izvairīties no iestādes apmeklēšanas. Pēc impērijas sabrukuma, izgāza savas dusmas pavisam un aizbēra amfiteātri ar visādu drazu pavisam ciet. Tas arī par iemeslu arēnas labajam stāvoklim - tas tika atrasts tikai 1980. gadā. Bet maķedonieši no kļūdām nemācās - katru vasaru te vairāk nekā mēnesi notiek Ohridas vasaras festivāls.
Reku svētā Pantaleona klosteris. Pantaleons, haha. Klosteris viss tāds restaurēts, apkārt arī joprojām notiek restaurācijas darbi, jo Plaošnikā (arheoloģiskā vieta, kur agrāk bija milzu komplekss mūkiem) vēl daudz ko atjaunot. Vērojot darbu gaitu, izskatās, ka viss vienkārši tiks uzcelts no jauna pēc vecajiem plāniem. Gan jau, ka pēc laika nāksies to pašu ar amfiteātri darīt. Nu, labāk tā, nekā nekā. Pats klosteris mani darīja skumju, jo pusi no iekštelpām aizņem reliģisku motīvu suvenīru bode, pie katras svētbildes un jebkura cita objekta pa ziedojumu kastei, turklāt jāmaksā vēl divsimt naudu par pašu ieeju Plaošnika teritorijā. Baigie naudas ģēģeri!
Odziņas! Par odziņām gan neviens naudu neprasa, tomēr baidos arī tādas ēst. Kas tās ir? Kaut kādas negatavas kazenes? Nu, man jebkurā gadījumā bail saindēties, tāpēc labāk tādas neņemu.
Svētā Jāņa baznīca Kaneo pludmalē. Maza, skaista un pavisam veca Bizantiešu baznīca. Neviens īsti nezina, kad tā celta, bet pavisam noteikti pirms 1447. gada, jo tad Ohridu vēl nebija ieņēmuši velna turki (tagad droši vien nemaz nedrīkstu tā baigi apsaukāties uz turkiem, jo pats lepni sēžu Ankarā - ja nu kāds skatās pār plecu?). Šo apskatījām tikai no ārpuses, jo atkal jāmaksā par ieeju, un, godīgi sakot, neticu, ka tur iekšā varētu būt kas tāds, ko mēs nebūtu jau redzējuši. Re, kļūstu iedomīgs!
Pār Ohridu sāk vilkties melnais mākonis, tāpēc drošības pēc sākam soļot atpakaļ mašīnas virzienā. Bet mašīna tālu, apmēram tik tālu, cik tās baltās mājas tālumā. No otras puses - pēc visām šīm karstuma nedēļām, nebūtu nekādu iebildumu arī bišķiņ salīt. Galvenais, lai zibens netrāpa pa dupsi!
Gar Ohridas ezeru ierīkota gara laipa, tad var smuki gar klinti pastaigāties un pārmaiņas pēc pabaudīt dabu, nevis arhitektūru. Tik nepārprotiet, abas Ohridā ir gana skaistas, un vispār par Ohridu man tikai labas atmiņas! Nu, ja neskaita to Pantaleonu. Hahahaha, Pantaleons.
Atpakaļ pilsētā satikām šitādu briesmoni! Mīļš, berzējas gar kājām, bet tāda elles seja, ārprāts! Paga, parādīšu vēl!
Neskatoties uz vārgiem iebildumiem, briesmonis nāca mīļoties arī gar mani, un mana līdz šim cietā sirds atmaiga, un es viņu bišķiņ arī pamīļoju. Pēc tam ar to pašu roku pakasīju aci, pēc tam kādu stundu mocījos ar alerģiskām reakcijām. Tiešām briesmonis, nu! Šitik taktiski iemānija mani alerģijās!
Svētās Sofijas baznīca, šī ir vēl vecāka par iepriekšējo, Svētā Jāņa baznīcu. Iekšā visādi bizantiešu sienu zīmējumi no 11. un 12. gadsimta, kas brīnumainā kārta saglabājušies cauri visai osmaņu okupācijai. Kas vēl svarīgāk - maķedonieši uzskata šo būvi par TIK svarīgu, ka pat uzlikuši to uz savām 100 denāru banknotēm!
Vējš ceļas spēkā, un mākoņi arī savelkas. Vīri steidz izvilkt laivas krastā, citādi tās tur krata kā tādus pludiņus!
Nu jau pavisam tumšs, lai gan pats dienas vidus! Reku arī skaistais Maķedonijas karogs. Ar to nabaga maķedoniešiem bijušas tādas pašas klapatas kā ar nosaukuma, sasodītie grieķi neko negrib viņiem ļaut! Sākumā (1992-1995) Maķedonijas karogu rotāja Verganas saule (16 staru saulīte no [senās] Maķedonijas Filipa II (kurš bija Maķedonijas Aleksandra tēvs) kapenēm), bet Grieķija atkal iebilda, jo redz slāviskajai Maķedonijai neesot nekāda sakara ar grieķisko/maķedonisko seno Maķedoniju. 1994. gadā Grieķija pat uzsāka ekonomisko blokādi, kamēr maķedonieši piekāpās un uzlika jaunu saulīti uz sava karoga.
Ohridas Klements. Paskat, kas viņam rokās - visa Ohrida! Šis senbulgārs dzīvoja apmēram 9. gadsimtā un visādi citādi būtu parasts Svētais, ja ne mācības pie Sv. Kirila un Sv. Metodija. Kirils un Metodijs bija bračkas, kas nesa pagānu slāviem kristietības gudrības, un pie reizes izdomāja jaunu alfabētu - glagolicu - lai būtu vieglāk slāviem nodot svētos rakstus. Citādi slāvi, kā tādi muļķi, dzīvoja bez rakstības. Kauns! Nu, lūk, un tad viņu māceklis Klements kopā ar Čomu Naumu izdomāja jaunu, glaunāku alfabētu un nosauca to par godu savam skolotājam Kirilam (nevis Metodijam, kurš bija vairāk skolotājs un vairāk metodisks). No Klementa alfabēta neskaitāmu modernizāciju rezultātā tad arī izauga mūsdienu Kirilica. Varens kungs, tātad, šis Klements.
Sāk jau līt lietus, bet ātri vēl izskrienam pa tūristu ieliņām, nevar taču pamest tūristīgo Ohridu, neapskatot ļaužu iecienītākās vietas!
Tas tad arī viss par Ohridu, pa ceļam uz Skopji no negaisa veiksmīgi izbēgām. Šis tad arī ir mūsu pirmais Skopjes čoms - no rīta gaidīja mūs pie mašīnas. Nuja, mazam kaķītim pienākas mazs pieniņš.
Tomēr mazais kaķītis mūsu mazo pieniņu uzskatīja arī par uzaicinājumu paviesoties mūsu mājā. Kamēr gatavojam savas brokastis, šis mierīgi jau šiverējas pa mūsu mantām!
Pirmais Maķedonijas galvaspilsētas apskates objekts - divstāvīgais satiksmes autobuss. Izskatās vecs kā pasaule, bet reizē arī sakopts. Smuki.
Atkal Klements. Es biju domājis, ka šis sauksies Skopjes Klements, bet nekā - joprojām Ohridas Klements, tikai šoreiz ar grāmatu rokā, nevis pilsētu.
Lūk, Skopjes vēsturiskais centrs! Neko daudz vēsturisks neizskatās, ne? Neko daudz gan skopjeniekiem pārmest nevar, jo viņi joprojām lēnām atkopjas no 1963. gada zemestrīces, kas iznīcināja 75% pilsētas. Labi, pagājis jau ilgs laiks, bet vienalga - visa pilsēta no jauna jābūvē! Par to vēl vēlāk.
Skopjes galvenais laukums pavisam nesen ticis pie varena monumenta, kas oficiāli tiek saukts par Kareivi uz zirga. Patiesībā taču visi zina, ka tas kareivis ir Maķedonijas Aleksandrs, bet oficiāli to tā saukt nedrīkst, jo grieķi atkal piesienas. Paskaties, cik milzīgs! Paskaties, cik mazi ir tie cilvēciņi, kas fotografējas zem pieminekļa! Šis piemineklis ir daļa no varenā maķedoniešu projekta Skopje 2014.
Skopje 2014 ir projekts, kas iesākts 2010. gadā ar mērķi padarīt Skopji par pievilcīgāku galamērķi tūristiem, lai padarītu to līdzvērtīgu Londonai, Parīzei un kam tik vēl ne, t.i., radītu kādu objektu, ar ko asociēt Skopji. Galu galā saceltas ap 20 jaunas ēkas, ap 40 jaunu pieminekļu, tikai nezinu, vai mērķis sasniegts. Tagad viss centrs pilns ar šāda tipa ēkām, kas it kā izskatās vecas un klasiskas, bet patiesībā celtas pēdējo piecu gadu laikā. Turklāt tās sakārtotas skaisti gar upi, bet, kas darās aiz pirmās ēku rindas, nevienam nav jāredz!
Reku vēl piemineklis. Valdība visam projektam iztērējusi ap piecsimt miljoniem eiro, par ko maķedoniešu plebeji ir bēdīgi - varēja taču iedot penšiem vai bezpajumtniekiem. Līdzīga retorika kā ar mūsu dienvidu tiltu pirms dažiem gadiem, tomēr tilta gadījumā mums vismaz ir funkcionāla būve. Šeit - visādi nesaprotami skaistumobjekti. Projekta autori lepni stāsta, ka mērķis ir sasniegts, jo tūrisma plūsma pieaugusi, bet tā arī ir tik vien kā demagoģija, jo patiesībā tūrisma plūsma ir pieaugusi visam Balkānu reģionam kopā, un tam nav nekāda sakara ar Skopjes pieminekļiem.
Projekts veiksmīgi noslēgts, tagad visur ir strūklakas un Maķedonijas Aleksandri, bet nav neviena, kas par to sirsnīgi priecājas!
Vēl viena lieta, par ko Skopjēni ļoti lepojas, ir Māte Terēze. Mātes Terēzes kultu gan novērojām arī Albānijā un Kosovā, bet maķedoniešiem laikam ir vislielākais pamats saukt viņu par savējo - Terēze (īstajā vārdā Anjeze Gondža Bojadžiu) ir dzimusi un augusi tieši Skopjē. Tāpēc arī viņas bildītes pa visām malām izvietotas.
Skaisti izšuvumi vecajā turku bazārā!
Vairākās vietās pa visu pilsētu manīju uzrakstus "Слобода или страв?" (Brīvība vai bailes). Nezinu, ko tas nozīmē, bet kāds mums ļoti cenšas kaut ko pavēstīt.
Nezinu, vai šis ir daļa no Skopje 2014, bet uz galvenās gājēju ielas (Maķedonijas bulvāris) ir vairāki pieminekļi parastajiem pilsētniekiem - ubagam, jaunkundzītei ar iepirkumu somām, ielu muzikantam, u.t.t. Forši!
Re, Mātes Terēzes memoriāls! Moderna versija par Anjezes dzimto māju (kas, protams, sagruva zemestrīcē) vietā, kur agrāk bija baznīca (kas, protams, sagruva zemestrīcē), kurā Anjeze tika kristīta.
Iekšpagalmā sienas tepiķis ar Mātes Terēzes attēlu, un tieši blakus - pelnutrauks ar kūpošu cigareti. Nezinu, vai tāda kūpoša cigarete tur ir visu laiku un kaut ko simbolizē, vai tikai mūsu apmeklējuma reizē tā gadījās.
Iekšā memoriālā ir liels daudzums fotogrāfiju, kas stāsta par Anjezes/Terēzes dzīvi no bērnības līdz pat nāvei, dažādas viņas personīgās mantas, piemēram, gulta un skapis, un vēl visādi nieki.
Dažādas Terēzes lūgšanu grāmatiņas, ar roku rakstītas vēstules, dažādas atzinības, balvas (arī 1979. iegūtā Nobela miera prēmija) un citi līdzīgi vimpeļi.
Arī supermoderna baznīciņa!
Un ārpus ēkas dažādi pieminekļi, kas atkal attēlo Māti Terēzi dažādos dzīves posmos. Interesanti, ka piemineklī Māte Terēze attēlota reālistiski, ne pompozi un izskaistināti, kā tas parasti ir ar visādiem nacionālajiem varoņiem, vadoņiem un citiem karavīriem.
Kamēr es lēkāju apkārt un bildēju visus pieminekļus, Karīna, izskatās, suncītim sagādājusi lielāko baudu ever! Paskat, cik viņam apmierināts ģīmis!
Tā, reku Skopjes pilsētas muzejs. Re, tur kreisajā pusē var redzēt, ka muzejam pusīte nobrukusi. Jā, jā, tas atkal tās pašas zemestrīces dēļ! Agrāk šeit bija Skopjes centrālā stacija, bet 1963. gada 26. jūlijā tieši 5:17 no rīta pusīte no stacijas nogruva. Re, pulkstenis joprojām rāda 5:17! Zemestrīce sagrāva ne tikai pusi ēkas, bet arī pulksteņa mehānismu, un līdz šim, laikam, nevienam nav bijis laika pieķerties un pulksteni saremontēt, hehe.
Iekšā muzejā ir vēl viens pulkstenis, kas rāda to pašu laiku. Tas ir no stacijas perona. Pilsētas muzejā ir arī pāris zāles ar arheoloģiskiem izrakumiem un tādām lietām, bet pārsvarā muzejs mērķēts uz lielās zemestrīces atspoguļošanu, tāpēc pastāstīšu jums arī, kas un kā, labi?
Vairākas zāles ir pilnas ar bildēm no 26. jūlija un seku likvidēšanu nākamajās pāris nedēļās. Reku arī bilde, kur var redzēt to pašu pulksteni, kas šobrīd ir eksponāts muzeja galvenajā ekspozīcijā.
Uzreiz pēc zemestrīces ANO valstis sāka sūtīt savas palīdzības - pārtiku, tehniku, teltis u.t.t. Tā kā vairāk nekā 200 tūkstoši ļaužu bija palikuši bez mājām, viņiem nekas cits neatlika, kā pārvākties uz teltīm. Labi, ka vismaz vasara. Nu, lūk, un arī berberi (bārddziņi/frizieri) darbojās no teltīm. Maķedonieši vispār ir apsēsti ar berberiem, viņiem joprojām teju katrā otrajā ēkā ir pa berberam. Vaicājot vietējiem, kāpēc tā, kāpēc tik daudz frizieru, visbiežāk jādzird atbilde: "People need their haircuts." Nuja, tā jau arī ir.
Reku bišķiņ smieklīgs inscenējums pēczemestrīces miteklim. Nu, nekā smieklīga jau tur patiesībā nav, zemestrīcē gāja bojā vairāk nekā tūkstotis cilvēku un tā, bet man liekas, ka bez šādas istabiņas muzejs mierīgi varēja iztikt.
Dažas valstis sūtīja palīdzību Skopjei skaidrā naudā. Baigie asprāši! Ko nabaga bezpajumtniekiem iesākt ar, piemēram, pilnīgi nekonvertējamiem padomju rubļiem? Tik vien kā iekuram der, bet tad jau arī labāk varēja sūtīt grāmatas!
Visforšākā lieta visā muzejā ir mazais seismometrs! Nostājies blakus seismometram, lēkā kā traks, un ekrānā parādās grafiks ar tevis radīto zemestrīci! Es mēģināju arī kliegt uz to aparātu, bet mana balss acīmredzot nav zemestrīces vērta.
Muzejā mūs informēja/izklaidēja ļoti entuziastisks un priecīgs gids, kurš pēc muzeja apmeklējuma piedāvājās izvest mūs pa interesantām vietām ap muzeju un parādīt, kā vietējie dzīvo. Viņam tieši pienācis pusdienu pārtraukums, un tāpat neesot, ko darīt, tāpēc par mazu dzeramnaudu labprāt mums visu kaut ko izstāstīšot. Mēs, protams, tādam variantam labprāt piekrītam, un tāpēc - lūk, ministrijas ēka. Nekādi vairs neatceros, kas tā īsti par ministriju, bet svarīgākais ir tas, ka milzīgā akmens ēka patiesībā nemaz nav akmens! Pieklauvējot pie varenajām kolonām, atskan tādas apmēram riģipša skaņas. Mīļi! Šī ēka arī, ja kas, ir daļa no Skopje 2014.
Maķedoniešu (un bulgāru, un turku, un albāņu, bet, protams, Maķedonijā tas esot vislabākais un garšīgākais) tradicionālais dzēriens - boza. Boza ož apmēram pēc vēmekļiem, bet garšo pēc dievu dzēriena! Bozu gatavo no kviešu miltiem, ūdens, rauga un cukura, viens otrs pieliek arī vaniļu. Pēc tam viss maisījums tiek fermentēts 72 stundas, tāpēc dzēriens sanāk mazliet alkoholisks, bet tas nekas, runā, ka arī kefīrā esot spirts! Noteikti iesaku šādu dzērienu pamēģināt, nezinu par citām valstīm, kur to gatavo, bet maķedoniešu boza ir tiešām ļoti garda. Un esot arī veselīga visādām orgānu sistēmām. Ā, un boza jāpērk tikai un vienīgi beķerejās, jo tās bozas, kas lielveikalos, protams, ir rūpnieciski ražotas, ar gariem derīguma termiņiem un pilnas ar visādu drazu.
Turpinām ekskursiju pa Skopjes netūristiskajām vietām - tirdzniecības centrs Beverly Hills. Deviņdesmito sākumā nosaukts par godu slavenajam seriālam "Beverly Hills", jo tas Maķedonijā esot bijis nenormāli populārs. Te arī notikusi lielākā tirgošanās ar pirātisko mūziku, filmām un datorspēlēm. Tagad, protams, ar centīgo virzīšanos uz Eiropas Savienību, Maķedonijā pirātisms ir aizliegts, tāpēc maķedonieši, tāpat kā visi citi normāli cilvēki, visu savu pirātisko materiālu lejuplādē internetos.
Restorāns Dva Elena. Restorāns kā restorāns, bet 1999. gadā, kad Maķedonijā bija izvietoti NATO spēki, kas palīdzēja Kosovai cīnīties par neatkarību pret mūžīgo ienaidnieku Serbiju, te notika interesants gadījums. 19 NATO zaldāti ieradās restorānā kārtīgi pasvinēt, sadzērās un sāka ālēties, uz ko restorāna personāls (5 viesmīļi) attiecīgi reaģēja - sadeva kaŗeivjiem kārtīgi pa purnu, divi briti pat nonāca slimnīcā. Atgadījums, protams, kuriozs - pieci viesmīļi piekauj četrreiz lielāku pulku trenētu karamašīnu, bet atgadījuma sekas vēl kuriozākas - Serbijas viceprezidents nosūtījis atzinības vēstuli restorāna īpašniekiem par varonīgo cīnīšanos pret britu okupantiem!
Gida pavadībā uzkāpām arī Skopjes kalnā, apskatījām prezidenta vīna dārzu u.t.t. Reku vēl viens stāsts - Karaormana iela. Kad Skopje vēl nebija izpletusies līdz šai vietai, daži bezbēži sacēla mājas valstij piederošā zemē, ignorējot visādas zemes īpašnieku un būvatļauju lietas. Gadiem ilgi vilcies process par nelegālo būvniecību, kamēr galu galā visiem izsniegtas atļaujas turpināt namos dzīvot, maksājot mazas naudiņas valstij par zemes īri. Ko tad citu darīt - nevar ļaudis mest uz ielas un mājas graut nost. Varbūt mums arī ir vērts pa kluso sacelt mājas kaut kur Pierīgas mežos? Ar sekām taču pēc tam kaut kā tiksim galā!
Lūk, arī mūsu priecīgais gids. Man ļoti kauns par to, bet nekādi nevaru atcerēties viņa vārdu! Beigās mūsu ekskursija ilga apmēram piecas stundas, gids izlēma pēc pārtraukuma darbā vairs neatgriezties, bet tā vietā laiku pavadīt ar mums. Turklāt, uzzinājis mūsu ceļojuma stāstu, izlēma arī naudiņas neprasīt. Mēs, protams, vienalga atdevām visus pēdējos Maķedonijas denārus (kopā apmēram 4 eiriku vērtībā), priecīgi atvadījāmies un palaidām kungu pēc grūtās darba dienas mājās.
Pēc tam plānā - vakara pastaiga pa Skopji. Karstums atkāpies, tāpēc var smalkāk izpētīt visādas vietas. Šeit agrāk bijis Mātes Terēzes nams, tā atrašanās vieta atzīmēta asfaltā ar metāla ķeksīšiem un piemiņas plāksni. Baigi lepnā kundze, dzīvojusi pašā Skopjes centrā, kādus 200-300 metrus no galvenā laukuma.
Nākamais rīts, Matkas kanjons/aiza turpat pie Skopjes. Kamēr mēs piestājām uz rīta dušu, musulmaņu dāma izvedusi savus rakarus paspēlēties. Kopā tur bija trīs šādas čomenes, no kurām katrai vidēji ~4.33 bērni! Paskat, kāda atražošanas spēja! Un tas nav izņēmums, maķedonieši satraukti rēķina, ka pēc ~30 gadiem albāņu musulmaņu minoritāte varētu kļūt par Maķedonijas pamatnāciju. Kāpēc kristieši/ateisti tik brangi nevairojas, ko?
Matkas kanjons tātad. Gar kanjona apakšiņu izveidota pastaigu taka - kopā sešus kilometrus gara (un atkal sešus atpakaļ). Mēs gan nogājām tikai kādu vienu, atkal ierastā bēda - tur, kur iekārtota laba infrastruktūra, brauc vairāk tūristu, tāpēc mierīgas pastaigas dabā vietā var dabūt miljons miniatuŗas ņigu-ņegu ķīniešu kundzītes ar fotoaparātiem, planšetēm, telefoniem. Tā jābūt pilsētās, ne dabā, tāpēc izlēmām braukt labāk atpakaļ uz Skopji.
Bet, pirms braukt atpakaļ, parādīšu tomēr pāris bildes no kanjona, labi?
Smuki, ja?
Atceļā pamanījām gar ceļa malu ejošu pārīti, no kuriem viens ļoti kliboja, un otrs bija grūtniecībā. (Ja nu kas, attēlā trešais cilvēks ir no plastmasas, bet ceturtais - Karīna) Piedāvājāmies palīdzēt nokļūt līdz pilsētai. Pārītis no Ģentes Beļģijā, ļoti sirsnīgi ļaudis, uzaicināja mūs uz kafiju, nopļāpājām pāris stundas un atkal palaidām garām Skopjes izpētei atvēlēto laiku. Nu nekas, nav jau daudz ko pētīt.
Re, vēl viens Skopje 2014 brīnums. Tagad Skopje izskatās pēc modernas Rietumeiropas pilsētas, ja?
Tikmēr vienu ielu nost no visiem skaistajiem objektiem ir lielveikals, kurā drīkst smēķēt! Protams, ne jau iekšā veikalos, bet visās koplietošanas telpās - mierīgi. Paskat uz kungu sarkanajā kreklā - smēķē vienu pēc otras!
Kungs mazgā arbūzu. Kungam rūp.
Šis piemineklis acīmredzami saglabājies vēl no Dienvidslāvijas laikiem. Nezinu, kas tieši tur attēlots, bet izskatās, ka baigais tusiņš. Viens vīrs saka runu, citi sēž pie galda un kaut ko skribelē, vēl daži vienkārši aiz muguras pļāpā, ļoti foršs piemineklis!
Un vēlreiz atgriežamies pie divstāvu autobusiem. No sarunas ar gidu uzzināju, ka šie nemaz arī nav veci, ražoti Ķīnā pēc Maķedonijas pasūtījuma 2011. gadā - arī daļa no vērienīgā projekta. Un ražoti tādi paši, kādi pa Skopjes ielām braukāja piecdesmitajos gados. Tagad Skopje ir kā Londona.
Un kā Parīze. Kas tad tā par pilsētu, kurā nav pieklājīgas triumfa arkas? Sevi necienoša pilsēta!
Labi, gana Skopjes, braucam tālāk. Akvedukts! Es zinu, ka tas nav nekas tāds īpašs, bet jau kopš bērnības, kad pirmo sāku spēlēt Sida Meijera Civilizāciju, akvedukti vienmēr ir bijuši manas mīļākās tehniskās būves! Turklāt šis darbojies līdz pat 18. gadsimtam! How cool is that? (Pareizā atbilde: Very cool.)
Kuklices akmens dārzs. Ieradāmies vēlu vakarā, tāpēc nekādas īpaši labās bildes nesanāca, bet vismaz mazu daļu akmeņu dārza paspējām izpētīt vēl pirms saules norietēšanas. Klīst leģendas, ka kāds kungs nevarējis izlemt, kuru no divām sirdsdāmām precēt, tāpēc izfunktierējis, ka jāprec abas, turklāt abas vienā dienā. Tad nu pirmās kāzas gājušas pilnā sparā, kad pirmslaikus ieradusies otra līgava. Līgava, protams, šokā, tāpēc visus nobūrusi par akmeņiem, tāpēc tur tagad ir simtiem akmens stabi. Izklausās ticami. Bet vairāk par burvestībām man interesē, kā tas kungs bija plānojis apmānīt savu viesu daļu tā, lai viņiem nerastos nekādas aizdomas. Un ko viņš būtu teicis pirmajai līgavai pēc ceremonijas? Aizskriešos uz bodi pēc papirosiem?
Nujā, iepriekšējā bildē bija redzami līgava, līgavainis un cienīgtēvs, tad te, lūk, ir viesi. Bildē viss tāds plakans, bet, skatoties ar telpisko redzi, akmeņi tiešām iespaidīgi. Ar sabiedrisko transportu gan aizbraukt tur pagrūti, tā kā, ja sanāk būt Maķedonijā bez personīgā automobiļa, droši vien nemaz nav vērts ņemties, lai apskatītu akmeņus - bez tiem akmeņiem tuvumā nekā cita prātīga nav.
Vēl pēdējie akmeņi un pēdējā Maķedonija, tālāk skrienam uz Bulgāriju. Es jau, šķiet, kaut kad stāstīju, bet drošības pēc atkārtošu vēlreiz - mums sāk parādīties izteikts laika trūkums, jo 10. septembrī obligāti jābūt Gruzijā un jāsagaida ciemos čomiņi, bet līdz tam vēl jāpaspēj izbraukt cauri (un apkārt) visai lielajai Turcijai, turklāt Turcijā jānokārto divas vīzas. Redzēs, kā mums sanāks.
Bulgārija, tātad. Galvaspilsēta Sofija (uzsvaram obligāti jābūt uz "o", jo, liekot uzsvaru uz "i", vietējie uzreiz pieņem, ka runa ir par meiteni vārdā Sofija) ir liela un ļoti veca. Bulgāriem patīk uzskatīt, ka Sofija ir otra vecākā pilsēta Eiropā, bet pēc īsas konsultācijas ar gūgli, atklāju, ka tā ne tuvu nav taisnība. Neticiet, tātad. Un šī ir Sofijas galvenā iela. Hahaha, īstenībā tā nepavisam nav galvenā iela, tā ir vienkārši šmucīga iela, pa kuru jāiet uz pilsētas centru, no mūsu bezmaksas stāvvietas.
Bulgārijas parlamenta ēka (viena no), Karīna un Evija. Evija ir jauka un sirdsšķīsta meitene, kas nu jau divus gadus dzīvo Sofijā, un viņa mūs labprāt uzņēma savā miteklī. Evijai pēdējā laikā reti sanāk parunāties latviski, tāpēc brīžiem sarunās iestājas pauze, kamēr viņa atrod pareizo vārdu. Tas tikai papildina viņas šarmu! Nu, labi, pietiek mētāties komplimentiem, pastāstīšu, ko Evija mums parādīja Sofijā. Ievērojāt, cik tukšas ielas? Pilsēta teju divreiz apdzīvotāka par Rīgu, bet uz ielas nevienu nemana!
Sofijas centrālās minerālās vannas? Es nezinu, kā to pareizi jāsauc - mineral baths. Nu, vot, līdz pat 1986. gadam šeit bija publiskā pirts, kur visi kārtīgi darbaļaudis gāja pucēties. Tad pirti aizvēra ēkas sliktā/nedrošā stāvokļa dēļ, bet ar plāniem visu restaurēt, atjaunot u.t.t. Pēc trīsdesmit gadiem tas beidzot ir noticis, BET pirts vietā te ir izstāžu zāle. Bēdīgi.
Nacionālais teātris un strūklaka. Te mēs nosēdējām kādas divas stundas, vērojot ļaudis. Šo divu stundu laikā fočēties ieradās vismaz trīs precinieku pāri. Vispār man visu laiku bija tāda sajūta, ka atrodos apmēram Kijevā, viss tāds postpadomisks! Nu, jā, bet arī Bulgārijā līdz pat deviņdesmitajiem pastāvēja komunistisks režīms, kurš turklāt bija labos draugos ar PSRS, droši vien bijusi spēcīga ietekme no lielā brāļa.
Sofijas galvenais piesaistes objekts - Aleksandra Ņevska katedrāle. Man izskatījās daudz senāka, bet patiesībā tāda pavisam jaunekle - knapi pāri simtam gadu. Uzcelta par godu 200 000 Krievijas - Turcijas karā kritušajiem bulgāriem, krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem. Un nosaukta par godu Aleksandram Ņevskim, varenajam Kijevas Krievzemes princim/caram.
No sāna Ņevska Katedrāle, manuprāt, izskatās biškucīt labāk, bet vienalga nav nekas TĀDS. Ja šis ir labākais, ko Sofija var piedāvāt, tad sāku šaubīties par pilsētas varenību. Varbūt saulītes trūkums un daudzie mākoņi bišķiņ pabojāja skatu, nezinu. Iekšā gan viss izskatās varenāk (iekšā var saiet līdz pat 10 tūkstošiem dievlūdzēju!), bet tur diemžēl nedrīkst bildēt. Paskaties gūglē, labi?
Šis man patīk jau daudz labāk - Trabants ar Marsela Dišāna krūšu tēlu. Nav īsti skaidrs, ko skulptūras autors Georgijs Donovs domājis ar šo mākslas darbu, bet man vienalga patīk.
Katru pavasari (ap lieldienām) bulgāri sien kokos sarkanbaltus striķīšus. Vietām smuki sapītus bizītēs, vietām vienkārši dzijas pavedienus, šur tur manīju arī lellītes. Es neesmu īsti drošs par tradīcijas saknēm, tik vien kā atstāstu to, ko mums iemācīja Sofijas Evija. Bet striķīši tiešām ir visur! Pat jau vasaras otrajā pusē.
Re, kāds mājās izveidojis dendrāriju!
Restorāns Dons Domāts! Neko nezinu par tādu restorānu, bet ļoti patīk viņu nosaukums un logo. Domat, ja kas, bulgāru valodā ir tomāts.
Reku arī nākamā diena un atvadu bilde. Atā, atā Evija, mēs izklaidēti, tīri, izguldīti un apūdeņoti dodamies tālāk uz Plovdivu.
Tomēr pēc katras nakšņošanas īstā namā mums kaut kā jāatgriežas ikdienas realitātē. Lai paātrinātu procesu, uzreiz iemetam sevi bezpajumtnieku teritorijā, tātad, zem tilta. Ar šo attēlu kārtējā nedēļa noslēdzas. Tiksimies nākamnedēļ, Plovdivā, Velika Tarnovā un Turcijā - pēdējā nedēļa Eiropā.
Tas Maķedonijas sunītis drusku pēc Loriņas izskatās. Tikai nesmukāks.