Šonedēļ visu nedēļu bijām Ungārijā. Sākumā likās garlaicīgi, īpaši salīdzinot ar nupat apmeklēto Rumāniju, bet galu galā, pateicoties Balatonam, Hevīzas sēra ezeram un Gaboram, kurš mūs laipni uzņēma pie sevis mājās Pēčā, Ungārija tomēr iepatikās, un galu galā neko [daudz] sliktu nemaz nevaru teikt.
Šoreiz kaut kā pamanījāmies nesaskaņoties rakstāmajā materiālā, tāpēc daļa bilžu un stāstu pārklājas ar Karīnas vakar publicēto ierakstu. Tie, kas to jau izlasījuši, lūdzu, nedusmojoties, citreiz centīsimies darboties saskaņotāk. Tie, kas vēl nav izlasījuši, mierīgi varat izlasīt (šeit) un salīdzināt mūsu, iespējams, atšķirīgo skatījumu uz vieniem un tiem pašiem notikumiem. Nu, tad lūk, bildes:
Nedēļa sākās ar diennakti kempingā - Tulipan Camping Egerā. Kempingam nav ne vainas - virtuve ir, interneti ir (lai gan pa brīdim pazūd), dušas arī, smuki var pasēdēt svaigā gaisā, BET - sanāca nesaprašanās ar cenām. Izrādījās, ka jāmaksā daudz vairāk, nekā norādīts kempinga vietnē, jo, izrādās, vēl jāmaksā tūristu nodoklis, turklāt mūsu mazo automobili ieskaitīja par Kemperi/Karavānu. Vēl papildus jāpiemaksā par veļas mazgāšanu. Beigās iztērējām vairāk nekā 15 eiro, kas pamatīgi izbojāja nākamās pāris dienas.
Pati Egera ir pavisam parasta pilsēta - Reku baznīciņa (kurā jāmaksā par ieeju, protams), turpat blakus parks, vēl tur šis tas - īsāk sakot, viss, kam jebkurā normālā pilsētā jābūt. Bet tā kā dārgais kempings sabojāja mūsu budžetu, mums tas viss bija par dārgu. Arī bezmaksas autostāvietas atrast ļoti grūti.
Reku minarets. Saglabājies no laikiem, kad uz apmēram 150 gadiem šeit bija apmetušies turki. Minarets tieviņš, sīciņš, bet, ja gribas uzkāpt augšā, atkal jāmaksā - 4 eiro. Tāpēc visu atlika izpētīt tikai no ārpuses. Pašā minareta spicē uzlikts krusts - tagad tas ir kristiešu tornis. Tādas kristīgām vajadzībām pārvērstas turku celtnes novērojamas viscaur Ungārijai.
Galvenais Egeras tūrisma objekts ir Skaisto sieviešu ieleja. Neviens īsti nezina, kāpēc to tā sauc, bet viens otrs saka, ka tas par godu vietējai auglības dievietei. Ielejai apkārt apvijies pakalns, kurā, bēgot no turku okupācijas, vietējie saraka sev bunkurus. Vēlāk, kad bunkuriem vairs militāras nozīmes nebija, tie pārtapa par vīna pagrabiem. Tagad tur ir vairāki desmiti (dažās literatūrās pat norādīts skaitlis 200, bet es saskaitīju ~45) vīnotavu, kur pa lēto var nogaršot visādus vietējos vīnus. Ja iepatīkas, pa vēl lētāko var iegādāties tos pašus vīnus lielākos tilpumos līdzi nešanai. Daži pagrabi izskatās pēc skaistiem restorāniem, bet daži - pēc cauruma sienā. Man otrie patika labāk, bet pie tiem nebija vīna, kuru meklējām.
Tā kā Ungārijā pieļaujamais alkohola daudzums autovadītāja asinīs ir precīzi nulle, visu vīna testēšanu nācās uz saviem pleciem nest Karīnai. Pirmais - Leanika. Karīna saka - sūdīgs. Bet vismaz skaistā pagrabā.
Otrais vīns (jau citā vietā) - Bikaver. Latviski tas nozīmē "Buļļa asinis". Nosaukumu vīns izpelnījās, kad varenie Maģāru karotāji aizstāvēja Egeru no turku (jā, atkal turki) iebrukuma. Tā kā maģāru karaspēks bija daudz mazāks par uzbrūkošo otomāņu pulkiem, karavadonis savus vīrus motivēja ar vietējo sarkanvīnu. Sadzērušies sarkanvīnu, vīri, pat nenoslaucījuši mutes, skrēja cītīgi cīnīties. Turki, pamanījuši maģāru sarkanās bārdas, nolēma, ka tie dzer buļļu asinis (vienīgais racionālais izskaidrojums), tāpēc labāk ar tādiem konfliktos neielaisties, un notinās. Pēc tam, protams, tāpat Egera tika okupēta. Gan jau, ka vīri pēc pirmajām cīņām svinīgi noskuva bārdas, tāpēc arī tā.
Trešais vīns bija parasts Riesling - Karīna saka, ka esot garšojis pēc ābolu sidra. Tas, kas redzams attēlā nav Rīslings, bet gan ungāru 200 forintu monēta. Ar šādu var pienākt pie vīndara, nomest uz galda un pasūtināt divus vīnus. Cik spēcīga monēta! Latviešu naudās vērta tik vien kā 64 Latvijas centus.
Nākamā pieturvieta - Budapešta. Šī ēka, kas redzama uz teju visām Budapeštā nopērkamajām pastkartītēm (un magnētiņiem, un pudeļu attaisāmajiem, un...), ir Ungārijas parlamenta ēka. Iecere šādu būvēt parādījās pāris gadus pēc Budapeštas dibināšanas, tas ir - apvienošanas no trīs citām pilsētām Budas, Obudas un Peštas 1873. gadā. Tā kā Ungāriem tagad bija sava liela, skaista galvaspilsēta, vajadzēja arī lielu, skaistu parlamentu. Izskatās daudz vecāks, bet patiesībā knapi simts gadu! Ā, un komunisma periodā torņa spicītē bija uzlikta sarkana zvaigzne, tādējādi padarot parlamentu par augstāko ēku pilsētā, augstāku arī par baziliku. Tā komunisti gribēja norādīt, ka valsts ir augstāka par baznīcu.
Katras pilsētas apskate jāsāk no nultā kilometra. Tad nu, lūk, no šīs vietas tiek mērīti visi attālumi uz un no Budapeštas. Karīna gan saka, ka tas objekts itin nemaz neizskatās pēc nulles.
Devāmies bezmaksas tūrē (starp citu, daudzās pilsētās ir tādas Free Tours padarīšanas, arī Rīgā. Ja kaut kur plānojat doties, noteikti pagūglējiet, vai tāda lieta nav pieejama), un mūsu gide mums izstāstīja, ka funikuleri noteikti nevajag izmantot - par minūtes braucienu jāmaksā apmēram 3 eiriki, un skata nekāda. Turklāt kājām to pašu attālumu var nomērot kādās 5 minūtēs. Nebrauciet ar Budapeštas funikuleri, biedri!
Budapeštas ķēžu tilts, tas, tāpat kā visi pārējie pilsētas tilti, savieno Budu (no kuras bildēts) ar Peštu (kura redzama upes otrajā pusē). Klīst leģendas, ka naudu tiltam iedevis Ištvans, kura uzvārdu (Széchenyi) neņemšos latviskot. Viņa tēvs Budā gulējis uz slimības gultas, bet pats Ištvans darbojās Peštā, un, tā kā tilta pār upi nebija, nepaspēja nokļūt otrajā pusē un no tēva atvadīties. Tāpēc viņš tēva mantojumu novirzīja tilta celtniecībai, lai citiem negadītos līdzīga nelaime. Laikam Ištvans nebija laivu cienītājs.
Tilta abos galos ir milzu lauvas. Runā, ka skulptors aizmirsis lauvām izkalt mēles, un, kad vietējais puikāns uz to norādījis, skulptora kungs no šoka un bēdām padarījis sev galu, ielecot upē. Vēl runā, ka tie ir meli. Ej nu sazini.
Šeit dzīvo un strādā Ungārijas prezidents Janošs Aders. Un, tā kā nams tiešām ir balts, ungāri mierīgi sauc sava prezidenta rezidenci par balto namu. Oriģināli!
Virs baltā nama durvīm ir ES karogs, Ungārijas karogs un ungāru karaļa kronis (oriģināls glabājas parlamenta ēkā). Re, kāds šķībs krustiņš! Tas tāpēc, ka kādu brīdi kronis ceļoja apkārt pa pasauli, izstādījās visādās vietās. Tāda braukāšana un kratīšanās pa kroņa kasti krustu bišķiņ saliekusi. Kad ungāri šo lietu pamanīja, viņiem acīmredzot bija pārāk liels slinkums, lai to iztaisnotu. Tā nu jau vairākus gadsimtus kronim ir šķībs krustiņš. Fotografēts šķībi uz pretējo pusi, lai vismaz bišķiņ labāk izskatās.
Par Mateja (Matiasa?) baznīcu neko daudz nezinu. Bet ļoti smuka gan. Izskatās kā makets!
Svētās Trīsvienības kolonna. Tā paredzēta aizsardzībai no mēra. Nē, nē, tas nav tā kā visādas odu sveces, šī kolonna darbojas citādāk. Sākumā kolonna tika uzcelta pirmā mēra uzliesmojuma laikā ar domu, ka Dievs redzēs, kā ļaudis cenšas, tāpēc mēri apturēs. Nenostrādāja - mēris paņēma lielo daļu Budenieku (tad vēl, protams, Buda un Pešta nebija apvienotas). Nākamā mēra uzliesmojuma laikā centīgie Budas ļaudis kolonnu uzbūvēja augstāku, un - nostrādāja - no mēra nomira tikai paši netīrīgākie pilsētnieki! Tā kā, ja jūs būvēja mēra (vai pretodu) kolonnas, būvējiet tās augstas!
Pa ceļam atpakaļ uz Peštu, uzgājām ķiršu koku! Bezmaksas ēdiens! Paskat, cik lieli un skaisti ķirši! Un garšīgi! Tirgū šos noteikti sauc par supersaldu čerešņu. Karīna gan noslinkoja un nenobildēja, cik akrobātiskam man nācās būt, lai pie ķiršiem tiktu. Zemajos zaros, protams, viss jau nolasīts.
Grešama pils - lielisks jūgendstila paraugs tieši ķēžu tilta galā, Peštas pusē. Tagad tur darbojas Four Seasons lepnā viesnīca. Mūsu gide ieteica noteikti ieiet foajē, izpētīt, cik tur viss skaists. Varu apstiprināt, viss tiešām skaists. Varu apstiprināt, ka arī tualetes ir skaistas. Šādu iespēju nedrīkst laist garām, jo publiskās tualetes Budapeštā maksā 180 forintus (64 centi)!
Peštas pašā viducī ir baseins, kurā jaunieši mērcē kājas un peld pīles. Zem baseina ir logi, zem logiem birojs. Es negribētu tādā strādāt, tikko paskaties uz augšu - vienas vienīgas pēdas.
Un atkal mīlestības atslēgu noliktava! Tādas laikam ir visās pilsētās, izņemot Rīgu. Kišiņevā, kad pirmo reizi nācās tādu redzēt, ļoti nopriecājos par to, kā Moldāvi atrisinājuši atslēgu situāciju, bet izrādās, tā ir vispārpieņemta prakse.
Budapeštas operas nams. Runā, ka tur varot dabūt biļetes pat par diviem eiro. Mēs neizmēģinājām, jo, lielā karstuma nomocīti, steidzāmies uz Balatonu atvēsināties. Bet tu noteikti pamēģini, un pēc tam pastāsti arī man, kā gāja.
Šo nobildēju, jo ļoti sapriecājos par McDonalds mārketingu. Tieši blakus Burgerkingam reklāma, kas norāda, ka pāri ielai var atrast McDonalds, tātad nav vērts iet Burgerkingā.
Budapeštas lielā sinagoga. Esot otra lielākā ebreju lūgšana vieta pasaulē, tikai aiz Ņujorkas sinagogas. Iekšā negājām, jo par ieeju katram jāmaksā teju 10 eiro. Diez no kurienes gan tie stereotipi par ebrejiem rodas, hehe...
Ko diez tirgo šeit? HAHAHAHHA! Jā, tādi nu mēs infantili esam.
Pēc lielās pastaigas pa Budas (un mazliet arī Peštas) svarīgākajām vietām, aizstaigājām līdz Lielajam Tirgum (Grand Market). Nav gan tik liels kā Rīgā, bet pietiekoši liels, lai apmierinātu mūsu vajadzības.
Par laimi, tirgū ir iespēja iegādāties arī nestandarta produkciju (līkus, kopā saaugušus gurķus, nesimetriskus salātus, u.t.t.), tāpēc priecīgi par simtu tikām gan pie maisiņa gurķu, gan lapu salātu galviņas!
Tālāk sākām soļot mašīnas virzienā, lai gatavotu plānotās vakariņas. Bet gabaliņš, kas kartē izskatījās maziņš, īstajā dzīvē bija daudz lielāks, un tā kā vēl bijām izsalkuši (no rīta katrs notiesājām mazo putriņu, un pa dienu - ķiršu sauju) un noguruši no lielās pastaigas-ekskursijas, saīgām par to, ka esam nabagi - visi visapkārt ēd restorānos, bet mēs neko no tā nevaram atļauties. Bildē redzamā ēkai ir tikai ilustratīva nozīme - nezinu, kas tā ir, bet tādas un līdzīgas skaistules pa ceļam mums rādījās regulāri.
Arī loga suns rādījās!
Gājām, gājām, līdz nenoturējāmies, un iegājām jau iepriekš sagūglētajā "Eat All You Can" tipa iestādē. Ēdiens, lai gan reklāmas materiālos nodēvēts par ungāru tradicionālo, bija ne pārāk kvalitatīvs un ļoti sāļš. Bet savai aizstāvībai nodemonstrēšu, cik daudz apēdu, kaut vai tikai tā iemesla dēļ, lai būtu efektīvi iztērēti 4 eiro. Tātad - sāku ar gulašu. Vēlāk atklājās, ka īsts gulašs garšo pavisam citādāk. Vispār, šķiet, ka šis gulašs un daudzie marinējumi bija vienīgie, ko tā īsteni varētu dēvēt par ungāru tradicionālu ēdienu.
Ungāru tradicionālās picas!
Ungāru rīsu pudiņš, ungāru grilēts tītars karijā, ungāru panētie ziedkāposti. Marinētie sīpoli un bietes gan tiešām ir ungāru. Skābējumi un sālījumi viņiem ir vienmēr un visur. Sākot ar kāpostiem, beidzot ar brokoļiem. Saskābēt ungāri var visu!
Ungāru kāpostu tītenis, ungāru grilēta čilli cūkgaļa, atkal ungāru ziedkāposti un daži marinējumi.
Ungāru kūciņas!
Vēl ungāru kūciņas! Un, atgādināšu, tas viss par 4 eiro. Labs darījums, kas sabojāja turpmāko dienu 🙂
Pirms doties pie miera, vēl devāmies naksnīgā pastaigā pa Budapeštas centrālā parka apkaimi. Kamēr bijām Budapeštā, nakšņojām tieši šajā parkā, bet tā kā tur katru vakaru notiek dzīvās mūzikas koncerti līdz pat pulksten 23, kas neļauj ne skatīties filmas, ne nodoties sarunām, centāmies mājās tik agri nerādīties.
Parka maliņā ir Vajdahunjadas pils, visa tāda eklektiska - tur parādās gan baroks, gan jūgendstils, gan romantisms, gan gotika. Un tam visam vēl klāt - liels apaļš mēness!
Reku gotiskā puse!
Netālu no pils ir Gallus Anonymus piemineklis. Par šo kungu nekas daudz nav zināms, kā vien tas, ka viņam ap 12 gadsimtu patika rakstīt par Poliju. Runā, ka viņš aizvazājies arī līdz Ungārijai, par ko ungāri ļoti lepojas, tāpēc arī veltījuši viņam pieminekli. Neviens nezina viņa patieso personību, bet pēc rakstiem var spriest, ka bijis izglītots kungs. Piemineklis acīmredzot ar nolūku taisīts tikpat spocīgs kā Anonīma personība.
Vēl spocīgāks par pieminekli ir šis kukainis, kas pamanījās pieķerties man pie krekla, kamēr vazājāmies pa naksnīgo parku. Varbūt neizskatās baigi draudīgs, bet izmērā bija apmēram īkšķa lielumā, turklāt kreklā ieķēries bija pamatīgi - kliedzošās Karīnas pavadībā kratīju viņu nost labu pus minūti.
Kad domājām, ka esam jau veiksmīgi atbrīvojušies no lielās uzvaras, vienīgā brīvā stāvvieta tuvu centram atradās tieši blakus Krievijas Federācijas konsulātam, kas joprojām nevar likties mierā. Beigās izrādījās, ka stāvvieta nemaz nav brīva, bet gan paredzēta konsulāta darbiniekiem, tāpēc dabūjām papīrīti, kas mūs brīdina par noteikumu pārkāpšanu. Īsā garāmgājēju aptaujā noskaidrojām, ka tas nekas būtisks nav, un izlēmām papīrīti ignorēt.
Šī ēka uz galvenās Peštas ielas darīja mani nemierīgu jau pāris dienas - kāpēc jumta maliņā spoguļrakstā ierakstīts "Terror". Izrādās, atliek ierasties agrāk no rīta, tad saule visu sakārto. Iekšā ir komunistiskā terora muzejs.
Budapeštā ir ļoti daudz slinku bomžu. Ja pirmajās tikšanās reizēs (ap 10-11 no rīta) man šķita, ka viņiem vienkārši patīk ilgāk pagulēt, tad vēlāk novēroju, ka viņi guļ visu cauru dienu. Būtu labāk gājuši paubagot.
Ir arī glaunie bomži, dzīvo visādās arkādēs un kur tik nē. Guļ uz gultām, iekārtojuši sev plauktiņus. Mūsu Budapeštas gide paskaidroja, ka tie kungi, kas dzīvo šeit, visi viens otru pazīst un pieskata viens otra lietas. Tas esot pat drošāk nekā nakšņot patversmēs, jo tur apgrozoties visādi aizdomīgi tipi, kas to pašu mazumiņu arī nozog. Vēl viena interesanta lieta, ko novēroju - praktiski visi bomži ir tetovēti! Un ne tikai ar tādiem cietuma tetovējumiem vien. Visādiem krāsainiem un skaistiem arī, tik vien, ka jau krietni apbružātiem.
Vēl gribu pastāstīt par Ungāriju un tabakas izstrādājumiem. Cigaretēm, tabakām un vispār visām ar smēķēšanu saistītām vietām ir speciālas bodītes - apzīmētas ar T burtu aplītī, un skaitli 18 tādā pašā aplītī. Nekur citur smēķus nopirkt nevar. Turklāt svētdienās šīs bodes ir ciet pavisam, tā kā nopietniem smēķētājiem krājumi jāpapildina jau laicīgi. Man šķiet, ka šādai sistēmai nav ne vainas, es gribu tādu arī pie mums!
Pirms doties prom no Budapeštas, vēl pēdējo reizi apmeklējām tirgu, šoreiz citu, lai sapirktos pārtikas pusdienām. Un tirgū, gaļas nodaļā stāv šāds ķēms! Kaut kas starp aitu un cūku! Karīna no tāda nobijās, ja atmiņa neviļ, pat iekliedzās. Izskatās tiešām biedējoši. Vēlāk mūsu ungāru čoms Gabors paskaidroja, ka tā ir tāda ungāru cūku šķirne - šo cūku gaļa esot daudz veselīgāka!
Prom no lielpilsētas! Aizmugurē redzams Balatons - lielākais ezers Centrāleiropā. Nemaz tik liels neizskatās - mierīgi var redzēt otru krastu - bet garš gan. Braucot no Budapeštas uz Hevīzu, vairāku stundu garumā ik pa brīdim ceļa malā parādās tas pats Balatons. Šeit piestājām vēlu vakarā, mašīnu nolikām stāvvietā, par kuru jāsāk maksāt deviņos no rīta. Tātad - līdz tam jāpaspēj notīties.
Neskatoties uz to, uzrīkojām sev randiņu. Sēdējām, mērcēdami kājas siltajā Balatona ūdenī, un iztukšojām no Egeras paņemto buļļa asiņu dzērienu Bikaveru.
Vēlāk randiņš pārvērtās dubultrandiņā - mums pievienojās pīļu pāris.
Tā pati vieta rīta gaismā! Kā jau minēju, deviņos jāpamet stāvvieta, tāpēc šeit ilgi neuzkavējāmies.
Lūk, mūsu brokastis! Vairākkārt jau esmu stāstījis par mūsu brokastu putrām, bet, sak', labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt. Auzu pārslu putru ar sēkliņām un Sabīnes līdzi doto medu ēdam gandrīz katru rītu - atskaitot tās reizes, kad jāapēd kāds iepriekšējā dienā pagatavots ēdiens, lai karstajā saulē tas nesabojātos.
Atpakaļ pie Balatona - visur, kur nav peldvietas, gar krastu sasēduši vīri ar milzu makšķerēm. Daži pat ar teltīm - iekārtojušies uz vairākām dienām. Un tiešām ķeras. Neko nezinu par zivju izmēriem un kvalitātēm, bet šādas un lielākas zivtiņas nācās redzēt regulāri.
Priecīgi izpeldējāmies atrastajā bezmaksas pludmalē, un tikai pēc tam pamanījām, ka zem krastā esošajiem akmeņiem dzīvo čūsku pulks. Kamēr saulītē žāvējām slapjās miesas, redzējām vismaz kādas desmit, un visas ik pa pāris minūtēm izbāž galvu virs ūdens - droši vien patīk paelpot. Vairs šeit peldēt negājām.
Jau uz vakara pusi, staigājot gar ezera malu, pamanījām atvērtus piegādes vārtus kādā no maksas pludmalēm. Iegājām iekšā, neviens mums nepievērsa ne mazāko uzmanību, tāpēc mierīgi papeldējāmies arī šeit. Ezers gan izskatās tāpat kā bezmaksas pludmalēs.
Bet pati pludmale gan ne - gar krastu smuka zālīte, viss aprīkots ar soliņiem, dušām, pārģērbšanās kabīnēm, volejbola laukumiem u.t.t. Cik maksāja tieši šī pludmale, nezinu, bet citās cenas svārstījās no 700 līdz 2200 forintiem (2.23-7.00 EUR). Mums gan viss par velti, hehe.
Priecīgs peldos maksas Balatonā!
Vakarā devāmies uz Hevīzu ar plānu apmeklēt Hevīzas termālo ezeru. Atradām stāvvietu ērtākai nokļūšanai uz ezeru nākamajā rītā un izmetām līkumu pa pilsētu. Un kas tur - neviena nepieskatīts vazājas šāds plušķis!
No rīta sataisījām maizītes ar iepriekšējā dienā sapirktajiem sieriem, desām, paprikām, rukolām un gurķiem, jo mūsu budžets neatļauj gan samaksāt par piekļuvi ezeram, gan pirkt ēdienu ezera/spa teritorijā esošajās iestādēs. Ar 10 maizītēm vajadzētu būt gana. Un bija ar', palika vēl katram viena pāri, ko notiesāt vakarā.
Un, lūk, arī pats ezers! Pilns ar vācu pensionāriem un krievu pusmūža cilvēkiem. Labi, ka vismaz ķīnieši nav atklājuši šo brīnumu, tādus kopā redzējām tikai kādus piecus. Ezers ir otrs lielākais termālais ezers pasaulē aiz kāda Jaunzēlandes ezera, bet Hevīzas ļaudis sarēķinājuši, ka šis pavisam noteikti ir lielākais medicīniski aktīvais termālais ezers pasaulē. Man tik smalki nav saprotamas visas tās medicīnas lietas, pagaidām esmu vēl puslīdz veselīgs, bet viens ir skaidrs - ūdens ir ļoti, ļoti silts, līdz pat 38 celsija grādiem. Un arī ziemā ūdens nekad neatdziestot zem 22-23 grādu temperatūras.
Ezera vidū uz pāļiem uzcelta mājiņa, tur sakoncentrēts viss tas labākais un siltākais ezera ūdens, te temperatūras ir pat vēl augstākas. Bez vērtīgajiem sērūdeņiem, ezerā ir arī interesanta fauna - te, piemēram, aug Austrumindijas sarkanā ūdensroze, kas vispār ir baigais retums, īpaši šajos platuma grādos. Visādi augi palīdz arī ziemās noturēt augsto ūdens temperatūru, jo tie nosedz daļu no ūdens virsmas, tādējādi neļaujot gaisa ūdens un temperatūrām tik ļoti mijiedarboties.
Reku ezera otrā puse. Lai ļaužu dispersija pa visu ezeru neliek jums apšaubīt tā dziļumu - jau apmēram metru no krasta ezers ir vairāk nekā divus metrus dziļš, un uz visu paliek tikai dziļāks. Dziļākajā vietā - 38m. Ar ko šis ezers atšķiras no citiem termālajiem - parasti termālo ezeru ūdeni uzsilda kādi vulkāniski procesi, bet šim temperatūra ceļas no kūdras! Dziļākajās vietās kūdras slānis sasniedz pat vairākus metrus. Un, kūdrai daloties, notiek kas? Pareizi, izdalās siltums!
Pēc ezera apmeklējuma visi tādi sarkani (jo neprotam neapdegt saulē) steidzām meklēt, kur noskatīties UEFA čempionu līgas finālspēli. Braucām virzienā uz nākamo galamērķi Pēču, ar domu apstāties pirmajā DUS, kur ir normāls internets, un onlainos spēli noskatīties. Bet izrādās, ka uz ceļa Hevīza - Pēča nav neviena benzīntanka! Vairāk nekā 130km garumā. Tomēr kādā no caurbraucamajiem ciemiem pamanījām bāru, kurā notika publiska spēles skatīšanās. Redzēju pēdējās apmēram 15 minūtes, bet vismaz redzēju!
Jau nākamajā rītā, ciemos pie mūsu Pēčas čoma Gabora. Gaboram, un ne tikai viņam vien, ārdurvīs ir šāda actiņa. Noder gadījumam, ja gribas negaidīto viesi kārtīgi aplūkot. Goda vārds, nespēju izsekot šādas acs funkcionalitātei.
Gabors mūs izvadāja pa Pēčas skaistākajām vietām, labākajiem miradoriem, un kvalitatīvākajām ungāru tradicionālajām ēstuvēm. Šeit, lūk, Pēča no augšas. Starp citu, malā redzamie guļamrajoni uzbūvēti piecdesmitajos-sešdesmitajos gados, jo strauji palielinājās iedzīvotāju skaits - netālu no pilsētas tika atklāta urāna rūda, un tad tūkstošiem vien ieradās urāna ieguves speciālisti.
Pēčas brīvības piemineklis. Jā, tu saskatīji pareizi, tā ir sieviete bez galvas un rokām. Agrāk galva esot stāvējusi blakus piemineklim, tādējādi simbolizējot kaut ko. Kaut kādu brīvības paveidu. Uz tā paaugstinājuma, kur stāv pats piemineklis, mazliet tam aiz muguras redzams tumšāks pleķītis, tur tad arī bija galva. Neviens nezina, kur galva palikusi. Bet rokas nav, jo, nu, priekš kam piemineklim rokas.
Pilsētas vēsturiskajā centrā Karīna, kā parasti, ar saviem vienaudžiem priecājas strūklakā.
Svētās Marijas baznīca pašā pilsētas centrā. Uzminiet, kas šajā ēkā bija agrāk? Nuja, turku Mošeja! Un šeit kristieši ir noslinkojuši vēl vairāk - pat ornamenti uz logiem ir saglabāti iepriekšējie, musulmaņu. Un zem uz kupola esošā krusta pat ir islāmam raksturīgais mēness!
Ar karstumu pēčieši (pēčnieki?) cīnās šādi - virs vairākām galvenajām gājēju ielām nostiepti milzu auduma gabali. Un zem tiešām ir patīkami vēsāk.
Gabora ierādītā Istvan Pince ēdnīca. Pašā pilsētas centrā, pavisam blakus visiem tūristu restorāniem, bet paslēpusies sānieliņā un par lētām naudām piedāvā autentiskus ungāru ēdienus. Lūk, beidzot īstens gulašs.
Un ungāru cūkgaļas mērce ar rīsiem.
Pēčā ir arī mošeja, kuru kristietība nav pārņēmusi. Iespiesta starp dzīvojamajām mājām, bet ir. Gabors gan saka, ka kopš turku okupācijas beigām, te vairs nedzīvo neviena turka, un arī islamticīgo īsti nav, tāpēc mošejai ir tikai dekoratīva nozīme.
Lūk, arī pats Gabors! Tā kā Pēčā notiek teātra festivāls (kurš, starp citu, turpināsies vēl līdz Jāņiem, tā kā - varat paspēt), ik vakaru notiek arī dažādi koncerti. Gabors atveda mūs uz instrumentālu ansambli, kurš atskaņoja dažādas improvizētas ungāru melodijas - sākot ar ungāru multeņu saundtrekiem, beidzot ar klasiķu darbiem. Nogaršojām arī Pēčā darināto alu un savu pirmo Langošu (tas mazais pikucītis uz salvetes mums pie kājām)! Par langošiem parunāsim vēl vēlāk.
Arī Pēčā ir sava mīlestības atslēgu konstrukcija! Kāpēc vēl neviens jaunais mākslinieks nav piedāvājis savu šāda tipa darbu Rīgas pilsētai? Paziņojiet, lūdzu, saviem tēlnieku draugiem par šādu iespēju!
Gabors regulāri uzņem ārvalstu viesus savā miteklī. Un katram viesim jāatzīmējas ar karodziņu Eiropas kartē. Re, Rīgā iesprausts "Karina & Harijs" karodziņš!
Lūk, īstens Langošs! Tirgus Langošs! Eļļā cepts mīklas pikucis ar ķiplokiem, krējumu un sieru! Tādas mums šorīt brokastis, mmmm!
Reku arī slavenie ungāru skābējumi, sālījumi, marinējumi! Tādi ir visos restorānos, veikalos, tirgos, ungāriem tādi garšo!
Pēc tirgus apmeklējuma pamanījām, ka uz priekšējā stikla stāv paciņa. Izrādās, Gabors, pirms doties uz darbu, atstājis mums brokastu maizītes un tomātiņus. Mēs savukārt pēc pamošanās steigšus devāmies uz tirgu un paciņu nemaz nepamanījām! Tik steigšus, ka labus 3-4 kilometrus nobraucām ar maizītēm un tomātiem ārpus mašīnas! Bet varbūt, ka tā arī labi, citādi, ja būtu apēduši maizītes, pietrūktu dūšas lielajam langošam!
Dodamies apciemot Gaboru darbā. Gabors strādā par redaktoru Pēčas kultūras centrā ar neizrunājamu un atmiņā nesaglabājamu nosaukumu. Centrs izvietojies abās ielas pusēs, un to savieno šāds te mežģīņu tiltiņš. Pēča, ja kas, 2010. gadā bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Un, tāpat kā Rīga, tajā gadā atklāja jaunu bibliotēku. Bet pie tā visa klāt, renovēja pamestu fabriku, un pamestajā fabrikā tagad ir pavisam nepamests kultūras centrs!
Bildīte no kultūras kvartāla. Visa teritorija ir tik milzīga, ka to nemaz nevar nobildēt, tā sastāv no desmitiem ēku, tur ir koncertzāle, brīvdabas kinoteātris, leļļu teātris, Pēčas Universitātes kultūras studiju ēkas, porcelāna muzejs, visādas moderno mākslu padarīšanas un kas tik vēl ne! Galīgi neesmu kompetents šajos jautājumos, bet Gabors apgalvo, ka te ir viss, kas nepieciešams. Visiem kultūras cienītājiem noteikti jābrauc uz Pēčas kultūras kvartālu.
Atvadījušies no Gabora, pametam Pēču un pa ceļam uz Horvātiju piestājam Tesco lielveikalā, lai iztērētu pēdējās ungāru monētas - tās vairs citās valstīs nebūs noderīgas.
Par pēdējām monētām nopirkām kilogramu sparģeļu, kas izmaksāja tik vien kā 1.27 Eur. Tik lēti sparģeļi! Vēlāk gan izrādījās, ka sparģeļiem bonusā dot arī kaudzīti skudru. Vispirms pamanīju, ka mašīnā pa gultu rāpo kāds desmits, nobēdājos, domāju, ka iedzīvojušās mūsu pārtikas pagrabā. Bet vēlāk, kad gāju mazgāt sparģeļus uz Makdonalda vannasistabu, no paciņas izskrēja kāds simts skudru! Tiešām nepārspīlēju! Izskatījās kā šausmu filmās - no izlietnes visos virzienos steidza skudru rindas, fui! Bet nu jau viss kārtībā! Skudras aizgaiņātas, sparģeļi tīri un veseli, pa pusei jau notiesāti. Garšīgi!
Nu, re, Ungārija pieveikta, varam doties tālāk. Ar to tad arī šonedēļ beigšu, tiekamies nākamnedēļ Horvātijā un Slovēnijā! Atā, atā!
hehe, atcerējos, kā mēs reiz ar A nokaulējām ieejas cenu sinagogā. Polijā! 🙂
Man vislabāk patīk, ka Tev ir jābrīnās par daudzajām dažādajām joku lietām. Tas ir tik forši!! Un vēl man patīk, ka Jūs abi protat ieraudzīt skaisto, pat neskatoties uz tukšo vēderu dziesmām. Lai izdodas saglabāt priecīgu mazbudžeta prātu arī turpmākajos ceļa posmos! Bučas un apskāvieni.