Čau, čau. Kā jau Karīna nupat stāstīja, uz dažām dienām mēs bijām galīgi nozuduši ciematos un kalnos, nekādu internetu, nekā. Un tā kā šodien, kad domājām, ka esam izmukuši no karstuma, norbaucām atkal lejā, atklājās, ka laukā ir 43 celsiju grādi, sēžam kondicionētā kafejnīcā un rakstām rakstus. Tāpēc pieņemu, ka atkal kaut kāda informācija/bildes varētu pārklāties. Bet tas nekas, vai ne?
Pirms runāt par pagājušo nedēļu, varu pastāstīt, ka papildināju vēl iepriekšējās nedēļas atskaiti ar video no Zadaras jūras ērģelēm. Nav nekas baigi iespaidīgais, bet kaut ko apmēram dzirdēt var. Paskatīties (un paklausīties) video var šeit.
Tā, tagad gan par pagājušo nedēļu, starp citu – mūsu desmito. Bildēs varēsi redzēt un dzirdēt(lasīt) par to, kā mums gāja Sarajevā, Belgradā un pa vidu starp abām galvaspilsētām. Nu, tad aiziet!
Ieradāmies Sarajevā, un viss kā plānots - suncīši visās malās. Tomēr, mums par pārsteigumu, itin nemaz nav naski uz mūsu sausās suņu barības ēšanu. Izlēmām, ka nav tādus brīnumus redzējuši, tāpēc nezina, ka tie vispār ir ēdami. Šis bija mūsu pirmais čoms, kuram izdevās pārtiku iebarot, izliekoties, ka spēlējamies. Bildē tieši viens barības gabaliņš lido no Karīnas rokas suncīša mutē! Ja nober zemē - neēd.
Pabraucām tālāk no centra meklēt telefonu remonta vietu (Karīna jau ziņoja, ka viņas telefons pagalam), un atradām šādu te nabadziņu. Pilnīgi pārbijies, neļauj pienākt tuvāk par kādiem 2-3 metriem.
Tomēr reizē arī izsalcis! Noēda visu, kas mums bija paņēmies līdzi, visu ēšanas laiku caur pieri skatoties, vai nenākam pārāk tuvu. Ja nācām, suncītis muka prom - laikam drošība svarīgāka par tukšo vēderu. Ko tie cilvēki viņam nodarījuši, ai, ai! Labi, pietiek pagaidām par suncīšiem.
Pašā pilsētas galā atradām lielisku kafejnīcu - kafija maksā 50 centu, gaisā bezmaksas interneti, tualete arī tīra un pieklājīga. Turklāt kafija pat diezgan laba! Izmantojām iespēju un nosēdējām kādas 4-5 stundas līdz slēgšanai.
Tā, nu, re, tas tikai tāds ievads ar sadzīviskiem sīkumiem. Nākamajā rītā sākam īsto Sarajevas izpēti. Atradām bezmaksas stāvvietu pārsimts metru attālumā no vecpilsētas un dodamies pa taisno iekšā baložu laukumā. Uzmini, kāpēc to sauc par baložu laukumu! Visu vecpilsētu kopā sauc par Baščaršija - lielais/galvenais tirgus no turku valodas. Es piekrītu - lietas jāsauc īstajos vārdos, bosniešiem nav vajadzīgi nekādi muļķīgi fancy nosaukumi!
Vairāk nekā puse no Sarajevas iedzīvotāju ir Bosnieši (lasi - musulmaņi). Bet etnisko iedalījumu Sarajevā (un Bosnijā vispār) ir ļoti grūti noteikt, jo tautu skaitīšanās joprojām daudz ļaužu par savu nacionalitāti/tautību norāda "Musulmanis" vai "Dienvidslāvs". Ne viens, ne otrs neko daudz nepasaka, jo termins "Muslim by nationality" tika ieviests Dienvidslāvijas laikā, bet Dienvidslāvija (un tātad arī dienvidslāvi) vairs nepastāv. Bosnietis "Bosniak" ir aizvietotājvārds, ko pēc Deitonas vienošanās 1995. gadā Bosnijas un Hercegovinas valdnieki izlēma lietot "Muslim by nationality" vietā. Vispār aizrunājos, gribēju tikai teikt - re, kā meitene izvēlas sev rotaļlietu, paskat kāds priecīgs skatiens!
Reku pirmā un visvisvissvarīgākā Sarajevas apskates vieta - krustojums, kurā 1914. gada 28. jūnijā deviņpadsmitgadīgais nacionālists Gavrilo Princips nošāva Austroungārijas erchercogu Franci Ferdinandu un tādējādi iesāka Pirmo pasaules karu. Nav jau tā, ka šis notikums bija kara pamatā, bet tas noteikti nostrādāja par katalizatoru visādi citādi samilzušajam konfliktam starp Eiropas lielvarām.
Stūra ēkā ir muzejs, kas korekti nosaukts par "Sarajevo 1878-1918", tātad veltīts četrdesmit gadiem Sarajevas vēstures. Tomēr atrašanās vieta (pie Principa tilta) un visādi par muzeju pieejamie informācijas avoti liek domāt, ka muzejs veltīts Ferdinanda un Principa attiecībām, taču nākas piedzīvot vilšanos - muzejā ir viena zāle (drīzāk istaba), kurā izkārtotas vitrīnas ar īsu informāciju par Sarajevas vēsturi - dažādi līgumi, vietējā koklētāju ansambļa reģistrācijas akts, u.t.t. Protams, ir arī nodaļa, kas attiecas uz Franci Ferdinandu - vaska figūru pārītis, kas attāli (lielākoties pēc apģērba) atgādina Franci Ferdinandu un viņa līgavu Sofiju.
Apskatāms arī Gavrilo Principa kamzolis un ieroči, ko viņš pielietoja atentāta veikšanai. Bet, ja ņem vērā nepiemēroti augsto ieejas cenu, muzejs ir diezgan bēdīga vieta. Noteikti neiesaku to apmeklēt. Tad jau labāk pirms tam pašam sagatavot informatīvos materiālus par atentātu un pasēdēt uz soliņa pie tilta, kur visa darīšana notika. Savukārt, ja kāds ir baigais Sarajevas vēstures entuziasts, tam ir paredzēts atsevišķs muzejs - Bosnijas un Hercegovinas vēstures muzejs!
Rūgtumu par nejēdzīgo muzeju notriecam čorbās, tuvākā ir vistas čorba, tālākā - liellopa. Čorba ir tradicionālā Bosniešu zupa, tā saka avoti. Patiesībā čorba ir jebkura zupa, kas tiek ēsta Bosnijā, jo "čorba", tulkojot no bosniešu (un horvātu, un serbu) valodas, nozīmē zupa. Abas čorbas/zupas ļoti garšīgas, turklāt komplektā tiek piemesta vesela Lepiņa (Balkānu maize).
Viena no pavisam retajām vēsturiskajām vietām, no kuras pēc visām bumbošanām kaut kas palicis pāri. Šī ir daļa Tašlihana - lielākā turku kroga/viesnīcas Balkānos. Nekā daudz jau nav palicis, bet šis citu līdzīgu iestāžu starpā izcēlās ar to, ka ceļotāji, karavānas un citi klaidoņi nakšņot šeit varēja bez maksas. Bēdīgi, ka Tašlihans vairs nedarbojas, citādi mēs noteikti būtu palikuši Sarajevā ilgāk!
Blakus Tašlihanam atradās Sarajevas vietvalža un mecenāta Gazi Husrev-Begova vārdā nosaukts Bezistāns - tas ir apmēram turku slēgta tipa tirgus. Veco ēku pārpalikumi atjaunoti, pavisam nograutās daļas atjaunotas pēc vecām skicēm un zīmējumiem, viss smuki un labi, bet...
Iekšā patiešām ir slēgtais tirgus, tātad atbilst ēkas vēsturiskajai funkcijai. Bet tirgus pavisam bēdīgs - pārdod visādus lētus mēslus, dizaineru pakaļdarinājumus u.t.t. Būtu vismaz iekārtojuši kaut kādus hand-made suvenīrus vai kaut ko tādu, ehh...
Pavisam netālu - tā paša Husrev-Begova vārdā nosaukta mošeja. Vislielākā Sarajevā, starp citu. Grūti skaisti nobildēt, jo visapkārt vecpilsētas mazās ieliņas, tad būs vien jāiztiek ar šādu bildi. Vispār vecpilsētā daudz visādu lietu, kas nosauktas viņa vārdā - skolas, strūklakas, etc. Lai gan Gazi bija turku ieliktenis, Sarajevas labā viņš paveica daudz.
Reku lielā mošeja no bišķiņ citas puses. Te var redzēt, ka tā tiešām funkcionē, nevis tikai kalpo par kultūras pieminekli - dāmas lūdzas savā nožogotajā laukumiņā, vīri otrā pusē, viss kā nākas.
Vecpilsētā visās malās tiek tirgota "Bosniešu kafija". Tā pati turku kafija vien ir, ja neskaita nelielu variāciju kafijas un vārošā ūdens savienošanas brīdī. Es gan neesmu baigais kafijas cienītājs, bet šī man garšoja labi. Man patīk, ka musulmaņu valstīs (labi, labi, Sarajevā tikai puse iedzīvotāju ir musulmaņi, bet vienalga) vīri vakaros sēž un pļāpā pie kafijas krūzēm, nevis pie alus un šņabja. No tādiem, šķiet, mazāks risks atrauties, hehe.
Tā, tagad atgriežamies mazliet pie suncīšiem. Sarajevā to ir tiešām ļoti, ļoti daudz. Gan pašā pilsētas vidū, gan guļamrajonos, gan parkos. Arī baložu laukumā - mierīgi dzīvo draudzīgi ar baložiem.
Daži suncīši slēpjas no karstuma zem koka.
Reku vēl seši!
Bet izskatās, ka drīz ielu suncīšu vairs nebūs. Lielbritānijā bāzētais "dogstrust" fonds ieradies Bosnijā problēmu risināt ar bezmaksas sterilizācija ielu suņiem. Visiem jau sterilizētajiem ausī tiek iekabināts auskariņš. Es atceros, ka senāk arī Latvijā bija diezgan daudz ielu suņu. Kā tā problēma tika risināta pie mums? Kāds var pastāstīt?
Reku pārejas kaķis - tas tā, lai sanāktu vieglāka pāreja no suņu bildēm atpakaļ pie kultūras un vēstures vērtībām.
Bosnijas un Hercegovinas Nacionālā bibliotēka. Ēka pēc restaurācijas atkal atvērta tikai pērn - 2014. gada maijā. Restaurācija bija nepieciešama, jo tie velna serbi Sarajevas aplenkuma laikā (par aplenkumu vēlāk parunāsim smalkāk) ar nolūku saspridzināja bibliotēku, lai mazinātu aplenkto bosniešu morāli un cīņassparu. Reizē ar ēkas sagrūšanu, sagruva arī ap 90% bibliotēkas krājumu - vairāk nekā pusotra miljona vienību, arī gadsimtiem veci darbi, un praktiski visi bosniešu 19. gadsimta "kultūras atdzimšanas" laika darbi. Aplenkuma laikā bibliotekāri centušies šo to saglābt, zem snaiperu lodēm skrienot uz un no bibliotēkas un vērtīgākos eksemplārus glabājot drošās vietās. Vismaz viens bibliotekārs gājis bojā, glābjot grāmatas. Re, kā pareizi jāciena kultūra!
Tā, lai jūs nedomātu, ka mēs tik pa vecpilsētu vien - reku attēls no guļamrajona. Cenšamies iegūt vispusēju priekšstatu par dzīvi Sarajevā. Lielākā daļa bloku māju salīmētas un nošpaktelētas, dažām joprojām ložu un sprādzienu caurumi sienās. Tas viss, protams, no aplenkuma!
Labi, pastāstīšu tad šo to par Sarajevas aplenkumu, ilgāko pilsētas blokādi modernā kara vēsturē - kopā 1425 dienas. Tie ir gandrīz četri gadi! Tas ir trīs reizes ilgāk nekā Staļingradas kauja un par gadu ilgāk nekā Ļeņingradas aplenkums! Kā parasti viss Balkānos, viss sākās ar Dienvidslāvijas sabrukumu. Dienvidslāvi (vēlāk serbi) nekādi negribēja pieļaut Bosnijas atdalīšanos no federācijas, tāpēc sūtīja armiju ieņemt jaunizveidotās Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētu. Tas nekādi neizdevās, tāpēc armijnieki sasēdās kalnos ap Sarajevu un bloķēja visas piegādes - pārtikas, ūdens, enerģijas u.t.t. Pēc dažiem mēnešiem ANO sarunāja ar serbiem, ka Sarajevas lidosta tiks nodota ANO rīcībā humanitārās palīdzības piegādēm. Mazā zilā svītriņa kartē, kas savieno Sarajevu ar pārējo Bosniešu teritoriju, ir lidosta.
Tomēr lidosta tika izmantota tikai ANO humanitāro lidmašīnu nosēšanās un pacelšanās vajadzībām, visādi citādi Sarajeva vienalga bija atdalīta no bosniešu zemēm - Sarajevas iedzīvotāji nevarēja šķērsot lidlauku, jo gar to paslēpušies sēdēja serbu snaiperi, kas šāva pa visu, kas kustējās (un nebija ANO lidmašīna). Ja nu kādam arī izdevās tikt pāri lidlaukam, ANO spēki viņu sūtīja atpakaļ, jo tāda bija sākotnējā vienošanās ar ielencēju spēkiem. Bildē redzamais kungs ir Enes; viņš ar ģimeni dzīvojis Sarajevā aplenkuma laikā, tā kā varu izstāstīt visu situāciju no aculiecinieka skatupunkta.
Lūk, siena ar aplenkuma laikā nogalināto vārdiem. Kopā 11 tūkstoši. Arī Enesa tēvs. Šo vienpadsmit tūkstošu skaitā ir arī 800 bērni, no kuriem vismaz 300 nošauti tikai tā - prieka pēc. Serbu snaiperu izklaides.
Apmēram gadu pēc aplenkuma sākuma, no vīri sāka rakt tuneli zem lidostas, jo redzēja to kā vienīgo, pēdējo iespēju Sarajevas apgādei ar nepieciešamo minimumu. Plāns par tuneļa būvi no abām pusēm, savienojoties apmēram zem skrejceļa, tika izstrādāts ar ziņnešu palīdzību - naktīs ziņneši riskēja un skrēja no vienas lidostas puses uz otru, salīdzināja plānus, paņēma somiņu ar pirmās nepieciešamības precēm un skrēja atpakaļ. Šādā veidā tika nošauti vismaz 700 cilvēku.
Reku gabaliņš tuneļa - metru plats, pusotru augsts un astoņus simtus metru garš. Beigās tur iebūvēja arī sliedes, bet pirmo laiku vīri nesa visu caur tuneli uz muguras. Bez ūdens, pārtikas un citu nepieciešamu preču piegādes, tuneli izmantoja arī elektrības un ūdens novadīšanai uz pilsētu. Tādējādi varēja apgaismot un visādi citādi apelektrificēt vismaz slimnīcas, televīziju un citas svarīgākās ēkas. Pie tuneļa ieejas Butmiras (ne-Sarajevas) pusē bija piekārts uzraksts "Vrata grada Sarajeva" - Sarajevas pilsētas vārti, tātad. Jo tas pa īstam bija vienīgais ceļš kā nokļūt uz un no pilsētas.
Serbi kaut kādā brīdī uzzināja, ka tāds tunelis pastāv, bet nezināja, kur tieši, tāpēc centās nobombardēt visas pielidostas vietas. Viens lādiņš nokrita dažus metrus no tuneļa ieejas, bet, par laimi, neuzsprāga. Tas joprojām ir saglabāts, iecementēts grīdā. Vēl cits nokrita netālu no Kolaru mājas, nogalinot divdesmit sešus tuneļa projektā iesaistītus cilvēkus.
Tagad Butmirā, Kolaru ģimenes mājā (zem viņu mājas bija tuneļa izeja/ieeja) ir izveidots mazs muzejiņš - rāda filmas un bildes no aplenkuma laika. Grūti iedomāties, ka tik briesmīgas lietas notikušas tik nesen.
Makets vietai, zem kuras bija tunelis. Kreisajā pusē ir Sarajeva. Puse tuneļa (no Butmiras) tika būvēta no koka, jo tā ir lētāk un ērtāk, bet otra, Sarajevas puse - no tērauda, jo diemžēl Sarajevā nebija neviena koka - visi parki izcirsti un sadedzināti malkā. Kaut kā taču ziemā jāsildās! Pēc tuneļa atvēršanas gan kļuva daudz vieglāk, blakus elektrības un ūdens vadam tika iekārtots arī gāzes vads, tā kā viens otrs varēja arī sildīties. Pa tuneli uz Sarajevu piegādāja arī dzīvas kazas - pienam, sieram un galu galā - gaļai. Nav jau tā, ka Butmiras pusē viss bija labi, tur tāpat notika karš, bet, protams, dzīvot aplenkumā ir nesalīdzināmi grūtāk.
Tagad parādīšu, kā ļaudis dzīvoja/cīnijās pašā Sarajevā. Enes stāsta, ka visvairāk par visu viņiem blokādē esot pietrūkuši ieroči. Protams, ēst gribas, dzert arī, bet kaut ko jau vienmēr var saštukot, kamēr ar ieročiem nav tik viegli - pus miljona pilsētā bija desmitiem tūkstoši vīru, kas labprāt skrietu un cīnītos pret serbiem, kristu par savu zemi/valsti (ko daļa no viņiem arī darīja), bet bez ieročiem skriet pret kalnu nav taču nekādas jēgas! Bieži bijis tā, ka palaiž karavīrus atšauties no serbiem, tad skrien nākamie, savāc ieročus no kritušajiem un šaudās tālāk. Briesmīgi! Nu, lūk, un šie divi eksemplāri ir paštaisīti. Sarajevā bijis viens varens mednieks, kurš diemžēl palicis bez rokas, tāpēc vairs nevarējis cīnīties. Savas zināšanas izmantojis lietderīgi un no household priekšmetiem taisījis šādus te stroķus!
Reku vēl daži risinājumi: skoča iksi uz logiem - kad no sprādzienu viļņiem izsprāgst stikli, šādā veidā viņi paliek loga rāmī un tik ļoti nelaiž iekšā aukstumu; glāze ar cepamo eļļu (samaisītu ar kaut ko, diemžēl neatceros ko) un degauklu - apgaismes līdzeklis un vēl visādi brīnumi, par kuriem ļaudis droši vien iedomājas tikai tad, kad patiešām, patiešām ir nepieciešamība.
Ar šādām te kannām un kastēm ļaudis gāja uz ūdensmašīnām (ANO šad tad atbrauca ar autocisternu, kurā iekšā dzeramais ūdens). Brūnā, kantainā kanna gan nav paredzēta ūdenim, tā ir cepumu kaste. ASV spēki uz aplenkto Sarajevu piegādāja cepumus! Tā, ASVprāt, ir pirmās nepieciešamības preces izsalkušiem un novārdzinātiem ļaudīm. Turklāt cepumi ir tie paši, kas piegādāti ASV zaldātiem uz Vjetnamu. Ražošanas gads: 1962.
Šīs ir vēl cits pusdienu piedāvājums bosniešu trūkumcietējiem - pusdienu paciņas, kurām derīgu termiņš beidzies pirms 20 gadiem. Ābolu mērce, bonbondziņas, tabasco mērce... Labi, labi, ir arī liellopa mērce (ar to beigušos termiņu gan), kaut kādi rīsi, spičkas, tas jau viss ir noderīgs, tomēr vienalga bišķiņ pēc ņirgāšanās izskatās. Enes arī saka, ka tieši tāpēc neviens īsti šo palīdzību nav uztvēris nopietni. Visi gribējuši tikai un vienīgi ieročus, lai pēc iespējas ātrāk izcīnītu brīvību, nevis kaut kā nebūt izdzīvotu ēdot vecu tabasco.
Šādi apmēram izskatījušies improvizētie bunkuri Sarajevas blokādes laikā. Šis nav muzeja eksponāts, šo Enes vienkārši piemeklēja blakus mājā, lai parādītu mums, kas un kā. Protams, ja uzmet šādam bumbu, tad visi pagalam, bet tomēr labāk šāds, nekā nekāds. No visādām atlūzām vismaz pasargā. Enes gan saka, ka viņš atceras aplenkumu kā priecīgu laiku - viņš bijis bērns, un bērniem jau visas tās lietas grūtāk aptvert. Viņam bijis priecīgi, ka var tuvumā apskatīt zaldātus, ka ik pa brīdim jāslēpjas bunkurā no bombardēšanas u.t.t. Lai gan viņa ģimenei bijis dzīvoklis, kurā viņi arī dzīvojuši, tomēr Enes stāsta, ka vairāk laika nācies pavadīt bunkuros, jo biežāk notikusi bombardēšana nekā nebombardēšana.
Tā, atpakaļ pie tuneļa. Šāds sliežu krēsls lietots invalīdu, ļoti vecu cilvēku un prezidenta pārvadāšanai caur tuneli. Prezidents gan laikam tikai vienu reizi braucis, bet vienalga šis tiek saukts par "Prezidenta krēslu".
Pārtikas rati! Vietējie zemnieki un lopkopji labprāt nodevuši savu ražu Sarajevas ļaudīm. Katram sarajevietim, protams, pa olai nesanāk, bet tomēr labāk tā, nekā.
Dažreiz tunelī pacēlušies gruntsūdeņi, kas bijuši pat līdz pusei tuneļa augstuma. Tad tuneļa transporta personas lietojušas šādus te no diviem maisiem sašūtus zābaciņus. Visi tuneļa būvēšanas un labošanas instrumenti arī bijuši pielāgoti, lai būtu noderīgi strādāšanai šaurās telpās - visām lāpstām apzāģēti kāti u.t.t. Tā, pirms pamest Sarajevas tuneļu muzeju, gribu vēl pateikt Enesa teiktos vārus: "We forgive, but will never forget!" Iedomājies?! Vīrs, kuram nogalināts tēvs, abi vectēvi miruši koncentrācijas nometnēs, zaudējis visādus radus un draugus - viņš piedod! Viņš netur ļaunu prātu.
Pietiek par bēdīgiem notikumiem, tagad laiks priecīgajiem - re Sarajevas bobsleja un kamaniņu trase! 1984. gada olimpiskajās spēlēs mūsu Zintis Ekmanis kopā ar Vladimiru Aleksandrovu te norāva bronzas medaļu! Tas taču ir priecīgi, vai ne? Ā, aizmirsu pirms tam pateikt, kas notika ar aplenkumu. ANO palūdza NATO uzrīkot vienu uzlidojumu serbu pozīcijām un 1994. 12. februārī bija pirmā diena 22 mēnešu laikā, kad Sarajevā neviens netika nogalināts! Vēl gadu turpinājās NATO uzlidojumi, kamēr serbi beidzot aizvācās, un 1996. gada 29. februārī Bosnijas un Hercegovinas valdība izziņoja aplenkuma beigas. Tajā pašā laikā ap 70 000 etnisko serbu izvācās no Sarajevas.
Tā kā trase ir netālu no Sarajevas, arī šo vietu serbi izmantoja savas artilērijas izvietošanai. Tāpēc kopš deviņdesmito gadu sākuma šeit nekas prātīgs, izņemot grafiti mākslinieku uzdarbošanos un pāris velobraukšanas sacensības, nav noticis. Bosnieši gan solās 2016. gadā trasi atjaunot un jau 2017. gadā rīkot jauniešu olimpiskās spēles. Bildē redzama sieviešu starta vieta, starp citu. Karīna gatavojas startēt.
Reku Karīna jau startējusi! Trase kopā ir 1300 metru gara, tāpēc mierīgi nogājām to no augšas līdz lejai un atpakaļ.
Pa ceļam atradām arī meža zemenītes, tās tur ir ļoti daudz! Tā kā, ja tev kādreiz sanāk trāpīties Sarajevā ar savu meža zemenīšu groziņu, noteikti dodies uz bobsleja trasi.
Reku es arī mēģinu paņemt līkumu! Neesmu jau gluži Pēteris Kalniņš, bet man liekas, ka sanāk tīri ok.
Atpakaļ Sarajevā. Blakus vēstures muzejam sarajevieši uzstādījuši sarkastisko pieminekli par godu amerikāņu liellopu gaļas piegādēm. Šīs te bundžas ASV spēki meta ar izpletņiem, vēl pirms ANO pārņēma lidostu. Runā, ka šo bundžu saturu neesot ēduši pat suņi un kaķi. Daži pilsētas iedzīvotāji izteikušies, ka, ja notiktu jauna blokāde, viņi labāk mirtu, nekā ēstu šos draņķus. Un vēl - bez liellopa gaļas konserviem tikuši piegādāti arī cūkgaļas konservi. Pilsētā, kur puse iedzīvotāju ir musulmaņi! (ja nu kāds nezina - musulmaņiem cūkgaļu ēst nav brīv!)
Pēc tādas garas dienas izlēmām pavakariņot tradicionālā garā, bet tā kā skaidrā naudā bija palikuši apmēram trīs eiriki, un visas meņačņicas (valūtas maiņas) bija ciet, ieturējāmies ar šādiem milzu burgeriem par apmēram 1,25 eiro gabalā. Profilakses pēc jāparāda arī lētie ēdieni, ko patērējam, lai rastos skaidrāks priekšstats par to, kā dzīvojam.
Nākamo rītu atkal sākam ar suncīti! Šis, ja kas, ir tas pats, ko satikām tikko ieradušies Sarajevā, to noteicām pēc numura 7615 ausī (tātad, sunītis sterilizēts). Viņš mūs jau pazīst un nāk mīļoties. Sauso barību gan joprojām ēd nelabprāt.
Un reku noskaidrojām, kāpēc! Mēs neesam vienīgie labdari - kāds suncīšus baro ar īstiem kauliem! Mēs arī kaut kad Rumānijā mēģinājām, bet mūsu situācijā tas ir ļoti sarežģīti - glabājot kaulus pārkarsušā mašīnā, tie ļoti strauji paliek smirdīgi. Tā kā jāiztiek vien ar sausajām barībām. Plānojam tuvākajā laikā iegādāties kaut kādus konservus, vismaz cienījamāk. Bet pirms tam suncīšiem jānoēd visi sausās barības krājumi!
Nav nekas iebilstams, ja arī kaķi viņiem palīdzēs.
Rīta kafijas vairs nevāram paši - īstena bosniešu kafija maksā ~50 centus, izmantojam iespēju, kamēr varam. Šeit sēžam "Index Cafe" un gatavojam kartītes, ko sūtīt biedriem. Es zinu, ka vismaz viens jau ir saņēmis. Gan jau, ka vēl kāds, tikai neatsaucas.
Pa ceļam uz pastu novērojām šādu blūza brāli.
Sūtu pastkartes! Man patīk izmatot neelektronisko pastu! Sveže Meso!
Gar ceļu, kas ved no Sarajevas uz Višegradu tek Drina. Tie mazie baltumiņi Drinā nav vis šmucītes uz objektīva, tie nav arī putni. Tie visi ir atkritumi! Plastmasas pudeles, maisiņi un visāda līdzīga draza! Briesmīgi piecūkota upe! Bildē varbūt neizskatās TIK traki, jo tie baltumiņi maziņi, bet tā tiešām vispiešmucētākā upe, ko es jebkad esmu redzējis!
Drinas krasta līnija. Te var bišķiņ redzēt to peldošo plastmasas izstrādājumu apjomu.
Tā pati Drina, tikai jau Višegradā. Tīra, skaista. Labi, ne tik ļoti tīra kā visām normālām kalnu upēm būtu jābūt, bet nav nevienas pudeles vai maisiņa! Droši vien pa vidam kaut kāda spēkstacija, kas visas pudeles notur otrā pusē. Bet pietiek par upēm un atkritumiem - paskaties uz to tiltu! Tas ir tas pats tilts, par kuru Ivo Andričs runā grāmatā "Tilts pār Drinu". Atzīšos, neesmu lasījis, bet Ivo par šo grāmatu dabūja Nobela balvu, tā kā noteikti grāmata vērtīga. Izdota arī latviešu valodā, ja kas. Ja nu kāds ir lasījis, pastāstiet, vai ir vērts, labi?
Tā kā tiltam arī piešķirts UNESCO mantojuma statuss, visa pilsēta ir pakārtota tiltam un Andričam. Reku uz sienas uzzīmēts Andričs ar savu tiltu un citātu no grāmatas. Višegradā pat vesels rajončiks saucas par Andričgradu! Labi, tur atkal pirkstu pielicis Kusturica, viņam patīk būvēt pilsētiskus veidojumus, bet vienalga.
Pirms doties tālāk uz Serbiju, no bankas darbinieka noskaidrojam, kura ir vislabākā un tradicionālākā (bet reizē arī ne dārga) ēstuve Višegradā. Aizgājām uz ieteikto restorānu "Kruna" un tur pasūtījām pašu to tradicionālāko un Bosniskāko ēdienu. Viesmīlis mums atnesa šādu! Tik daudz gaļas!! Nekad, šķiet, nebiju apēdis tik daudz gaļas vienā reizē! Nuja, un šo bosniski tradicionālo ēdienu mums uzsauca Kristīne. Paši nebūtu varējuši atļauties! Tātad - paldies, Kristīne, par lielāko gaļas daudzumu, ko jebkad esmu apēdis!
Gaļas pilniem vēderiem ierodamies Serbijā! Man par lielu pārsteigumu, neskatoties uz pavisam nesenajiem konfliktiem abu valstu starpā, abu robežpunktu pieveikšana prasīja ne vairāk kā kādas 5 minūtes. Jāparāda pase, tehniskā pase, apdrošināšana Bosnijas pusē, tas pats vēlreiz Serbijas pusē, jāatbild ar "Nē" uz jautājumu, vai vedam ko aizliegtu, un viss! Ā, vēl jāsamaksā trīs eiriki dabas nodoklis par to, ka braucam dabas parkā.
Dažus kilometrus no robežas ir Mokra Gora. Mokra Gora ir pazīstama ar divām lietām - šaursliežu dzelzceļu un Kusturicas Drvengradu. Lūk, attēlā šaursliežu stacija, šaursliežu vilciens, šaursliežu sliedes, viss šaursliežu un smuki atjaunots. Drvengradu tā arī atrast neizdevās - prasījām vietējiem, meklējām kartēs, un ko tik vēl ne, bet neatradām. Tāpēc neko daudz par to nestāstīšu, tik vien, ka tā ir pilsēta, ko uzcēlis Emirs Kusturica savas filmas Живот је чудо vajadzībām.
Drvengradas vietā vēl viena bilde ar šaursliežu restorānvagonu un prom uz Belgradu! Starp citu, arī šaursliežu vilcienu līnijas atjaunošanai Kusturica piemetis naudiņas.
Pa ceļam uz Belgradu nakts bilde ar jāņtārpiņiem! Nu, vai kādiem citiem spožas gaismiņas mirkšķinošiem dzīvniekiem. Protams, atkal nemācēju nobildēt tā, kā vajag, tāpēc man bildē rādās tikai pieci un visi tādi miglaini. Šķiet, ka atkal būs vajadzīgs padoms no lietpratējiem! Bet vispār TIK daudz jāņtārpiņu nebiju redzējis nekad! Simtiem! Tūkstošiem! Kādā brīdī man izlikās, ka par daudz jau braucu, esmu noguris, tāpēc acīs kaut kad mirkšķinās, bet nekā - Karīna apstiprināja, ka tiešām tie ir īsti jāņtārpiņi!
Lai gan no Mokra Gora līdz Belgradai jābūt kaut kādiem apmēram 200 kilometriem, mēs braucām pa bezmaksas ceļiem, un tas mums aizņēma gandrīz visu dienu. Tāpēc parādu vienīgo vērtīgo lietu, ko piektdien paveicām - papusdienojām. Reizē arī turpinu graut priekšstatu par to, ka ēdam tikai glaunajos restorānos. Pārsvarā godīgi gatavojam pusdienas paši no sastāvdaļām, ko pa lēto var nopirkt supermārketos, bet to tā arī nemaz nepubliskojam. Savukārt, kad paēdam ēstuvē, tad vienmēr gribas palielīties!
Vakarā, skatoties serčikus pirms miega, novērojām, kā suņu bars uzdzina mazu kaķīti kokā, un tas nabags neprata saviem spēkiem vairs tikt lejā un bēdīgs ņaudēja. Tā kā mēs esam ārkārtīgi labsirdīgi ļaudis, cēlāmies augšā, vilkām drēbes, piebraucām mašīnu pie koka un...
...kaķīti izglābām! Tā kā bilde ir nesaprotami miglaina, paskaidrošu, kas tur redzams. Es stāvu uz mūsu auto jumta ar kaķīti rokā. Pēc tam kaķīti aiznesām uz mājām pāri ielai. Viņš gan nāca draudzēties vēl pāris reizes, bet katru reizi atkal aiznesām viņu atpakaļ, kamēr viņš pratās kauna!
Nu, tad lūk, pirmais īstais rīts Belgradā. Tā kā temperatūra skrien stipri virs trīsdesmitnieka, par Coca Cola pop-up veikalā piešķirto bezmaksas superauksto koliņu priecājos daudz vairāk, nekā par pieminekļiem un citiem atribūtiem. Godīgi sakot, es pat nezinu, kam par godu un kāpēc tas piemineklis uzstādīts, tik vien kā varu pateikt, ka tas ir Belgradas republikas laukumā, tātad - svarīgs piemineklis.
Belgrada ir milzīga pilsēta (1,6 miljoni iedzīvotāji), līdz ar to komplektā nāk arī visādi brīnumi, piemēram, šāds ielu muzikants. Protams, viņam tur nekādas prātīgas skaņas no instrumenta ārā nenāk, bet mūsu sirdis viņš vienalga nozaga un noziedojām mazu naudiņu. Pāri ielai sēdēja mazā čigānzēna pārējā ģimene - mamma ar vēl dažiem bērneļiem, tā kā gan jau, ka puika nopelnīto naudiņu nevarēja notērēt savām vajadzībām, bet vienalga priecīgi, ka puika tā cenšas!
Lietussargi virs kādas Belgradas kafejnīcas. Nezinu, vai tie tiešām pasargā no lietus.
Pirmais Belgradā apmeklētais objekts - Kalemegdan cietoksnis. Kā jau kārtīgai imperiālistu valstij - visur izstādīti tanki, ieroči u.t.t. Tā kā pirms tam apmeklējām vairākas valstis, kuras ir cietušas no Dienvidslāvijas/Serbijas vardarbības, jau tā piesardzīgajām cerībām, ka Serbija tomēr būs tikpat mīļa valsts kā pārējās Balkānu kaimiņienes, šie skati nenāk par labu.
Tālākajā Kalemegdana stūrī ir šāds uzvarētāja (serbiski - Pobednik) piemineklis. Psē... Cietoksnī izmetām pāris līkumus, neko īpašu neatradām un ātri tināmies tālāk.
Toties parkā pie cietokšņa atradām arī kaut ko interesantu - strūklaku, kuras vidū akmens vīrs žņaudz akmens čūsku. Nice.
Princeses Ļubicas māja. Arī nekas īpašs, tomēr iespēja ieskatīties 19. gadsimta serbu/turku aristokrātijas ikdienas dzīvē. Serbijas princis Milošs Obrenovičs uzcēla šo namu savai sievai Ļubicai un viņu kopējiem bērniem. Ģimene te gan nodzīvoja tikai kādus desmit gadus, pēc tam ēka tikusi izmantota visvisādām citām funkcijām - koklētāju ansamblim, skolai, tiesai, muzejam u.t.t. Tagad daļa ēkas ir atjaunota tā, kā tā izskatījās, kad tur dzīvoja prinča ģimene.
Te dzīvoja princese. Gar sienām dīvāniņi, vidū galdiņi kafijas dzeršanai. Kas interesanti - mājā nav nevienas gultas. Gultas ir paslēptas sienas skapjos, un tiek izlaistas tikai uz gulētiešanas laiku. Mūsdienās ļaudis tā dara, kad mājā nepietiek vietas, bet turku pakļautajiem serbiem acīmredzot tas skaitījās baigais luksuss. Princeses istabā bija arī hamamčiks (maza mazgāšanās telpa). Nu, ne gluži istabā - aiz durvīm. Bet arī tas 19. gadsimta Belgradā bija liels retums, tikai paši bagātākie un svarīgākie varēja atļauties tādas ekstras.
Divaņņica - šī ir socializēšanās istaba. Kopā mājā tādas ir trīs - vīra (prinča) divaņņica, sievas (princeses) divaņņica un ģimenes divaņņica. Vispār visa māja ir sadalīta vīra un sievas daļās - vīra daļa ir publiskā, tur vīrs uzņem viesus, kārto darījumus u.t.t., sievas daļa - tikai ģimenei, tuvākajiem draugiem, tātad svešām acīm paliek neredzēta. Vēl trešā, mazākā divaņņica ir paredzēta tikai tuvākās ģimenes (t.i., to cilvēku, kas dzīvo mājā) lietošanai. Tur viesi netiek ielaisti.
Princesei Ļubicai patika dzert no glāzes, uz kuras attēlots viņas portrets. Princim ir tāda pati glāze, tikai ar viņa attēlu. Tik forši! Ja nu gadījumā neesat izdomājuši, ko man dāvināt nākamajā dzimpenē, lūk ideja - glāze ar manu portretu. Derēs arī krūze.
Princeses mājas apmeklējumu noslēgšu ar bērnistabā izkabināto portretu. Kas tas ir? It kā bērns, bet kāpēc tik veca seja? Kāpēc tādas proporcijas? Ir taču deviņpadsmitais gadsimts, visi jau sen iemācījušies zīmēt visu tā, kā tas izskatās dzīvē!
Re, kādu kreklu atradām suvenīru bodē! Kosova - tā ir Serbija, Krima - tā ir Krievija. Šis vēl vairāk pabojā iespaidu par Serbiju. Taisnības labad pieminēšu, ka kopā redzējām kādus 2-3 kreklus ar līdzīgu tematiku. Tā kā tas vairāk ir kā izņēmums, nevis likums.
Toties šādi te Transformeru tipa roboti gan bija daudz! Saskaitīju septiņus! Danilo Baletičs pavadījis divus gadus būvējot šos robotus, no kuriem lielākais (Megatrons) ir 12 metru augsts! Tumsā viņiem arī spīd acis!
Tālāk dodamies skatīties, ko Balkānu karš nodarījis Serbijai. Salīdzinot ar citām iesaistītajām valstīm - neko. 1999. gadā pāris mēnešus NATO bombardēja Belgradu, un, jā, sabombardēja arī civiliedzīvotājus. Bet tas tika darīts, lai apturētu Miloševiča režīma zvērības Kosovā. Mērķis sasniegts. Serbija gan joprojām neatzīst Kosovas neatkarību, bet vismaz tur vairs nenotiek nekādas šaudīšanās. Bildē redzama Dienvidslāvijas (vēlāk, protams, Serbijas) aizsardzības ministrijas ēka, kura tika saspridzināta simboliski, jo bumbošanas brīdī tur jau neviens vairs nestrādāja.
Re, zaldāts. Pieskata saspridzināto aizsardzības ministriju. Uz jautājumu, kas šeit noticis, viņš atbildēja "1999 NATO crash." Labi, bez šīm pāris ēkām, sabumbotas tika arī industriālās teritorijas, pāris tiltu, dažas civilās ēkas. Nav jau tā, ka viss balts vai melns, gan jau, ka šo visu var interpretēt dažādi. Es tikai dokumentēju to, ko redzu un dzirdu. Turklāt tas tikai tāds pirmais iespaids, pēcāk redzēsim Serbiju arī no citas, pavisam jaukas puses.
Tagad jūtos slikti par to, ka esmu sarunājis visādas nejaucības par Serbiju un serbiem, tāpēc labāk parādīšu skaistās un labās lietas. Re, piemēram, Svētā Marka baznīca. Ļoti smuka!
Un aiz Svētā Marka baznīcas paslēpusies maza krievu baznīciņa. To klusi uzcēla Maskavas patriarhāta sekotāji, kas bēga no Krievijas revolūcijas divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados.
Svētdiena un Nikolas Teslas muzejs. Sāku ar šo bildi, jo ik pa stundai muzejā notiek tūres, kuras tiek iesāktas ar apbrīnojami gaumīgu un informatīvu filmiņu. Parasti šāda tipa filmiņas ir pavisam švakas, bet šī! Ja trāpāties Belgradā, tad noteikti jāaiziet uz Teslas muzeju (tūlīt pastāstīšu vairāk), un, ja trāpāties Teslas muzejā, noteikti jānoskatās šī filmiņa!
Reku mūsu gids, kurš runāja ļoti, ļoti lēni, likās, ka iemācījies tekstu no galvas un tagad cenšas to atcerēties. Sākumā tas bišķiņ krita uz nerviem, bet beigās likās tieši mīļi. Te viņš demonstrē Teslas "Kolumba olu". Ātri izstāstīšu par Kolumba olu - tad, kad Kolumbs atklāja Ameriku, daudzi viņam pārmeta, ka tas jau nav nekas īpašs, agri vai vēlu tāpat kāds būtu to izdarījis. Tad Kolumbs izaicināja pārmetējus nolikt parastu vistas olu tā, lai tā stāvētu stāvus. Kad visi izmēģinājās šitā un tā, Kolumbs lepni iedauzīja olas čaumalu kā lieldienās un nolika stāvus uz iedauzītā gala. Nezinu, ko viņš ar to pierādīja, tik vien kā to, ka ir iedomīgs gudrinieks, bet Kolumba ola ir Kolumba ola. Lūk, un Tesla izspēlēja Kolumba olu 1893. gadā Čikāgā. Skatītājiem par lielu izbrīnu, nolika olu stāvus un viss! Labi, patiesībā ola griezās, jo Tesla bija uzbūvējis pirmo rotējošo magnētisko lauku, bet viss viens - ola stāvus un nekrīt apkārt!
Reku milzu Teslas spole! Tā zibens, kas izveidojies starp augšējo spoli un apakšējo, spriegums ir pus miljons voltu. Tiem, kas ar elektrību ir vēl vairāk uz Jūs nekā es - jums mājās kontaktā ir apmēram 220 voltu. Bet bez tā zibens elektrība no spoles ir arī visur gaisā - paskat uz tiem ļaudīm ar garajām spuldzēm rokās! Dažiem spīd vairāk, dažiem mazāk, bet - tās nekur nav iespraustas. Spīd no tām elektrībām, kas gaisā! Vieni brīnumi!
Te gids demonstrē vēl vienu zibeni, šoreiz mazāku, kas mierīgi iet no vienas spoles uz manu miesu. To sauc par virsmas efektu. Ja nu kādam ļoti interesē, var palasīt par to šeit. Es tikai priecājos par zibeņiem, nevis par zinātniskajiem izskaidrojumiem, hehe! Bet vispār Teslas lielākais (populārākais?) sasniegums ir maiņstrāvas atklāšana. Neiedziļināšos sīkumos, bet maiņstrāva ir tā, kas tev ir mājās kontaktā; līdzstrāva - baterijā. Maiņstrāvu ir vieglāk dabūt šurpu no tālumtālās elektrostacijas bez nozīmīgiem zudumiem. Vēl es gribu izstāstīt, kā Tesla nonāca pie atklājuma - 1882. gadā viņš pastaigājās pa Budapeštas pilsētas parku un pie sevis deklamēja Gētes Faustu(wtf), kuru viņš, protams, zināja no galvas(wtf), un, izrunājot šos iedvesmojošos vārdus, ideja par rotējošiem magnētiskajiem laukiem un maiņstrāvu atnāca pie viņa kā zibens no skaidrām debesīm(wtf). Ideju viņš ar kociņu uzskicēja smiltīs un paturēja prātā.
1898. gadā Ņujorkā Tesla demonstrēja savu radio-vadāmo laivu. Visi skatītāji, protams, šokā. Iedomājies - radio vadāms kuģītis 1898. gadā! Tieši Tesla, starp citu, ir tieši tas kungs, kurš pirmais izdomāja, kā nosūtīt signālu pa gaisu, pa radio viļņiem. Ne Markoni, ne Popovs, bet Tesla.
Teslas torņa makets. Šādu torni viņš bija uzbūvējis par investoru naudu Longailendā, ASV. Ar savu iepriekšējo, mazāko torni Tesla veiksmīgi nogādāja elektrību 40 kilometru attālumā bezvadu režīmā. Ar šo viņš bija izlēmis pierādīt to, ka iespējams piegādāt bezvadu elektrību pa visu pasauli. Diemžēl investori vienā brīdī atteicās no Teslas eksperimentu sponsorēšanas, jo nesaskatīja tajos biznesa potenciālu.
Lūk, pats Tesla. Tas ir, viņa pelni. Urnā, kas izveidota viņa mīļākā ģeometriskā objekta formā - sfērā. Un kāds ir tavs mīļākais ģeometriskais objekts? Ja vien ne investoru mantkārība, Tesla mierīgi būtu izdomājis internetus jau divdesmitā gadsimta sākumā, viņam jau bija iestrādes. Turklāt ne tikai bezvadu internetiem, bet arī bezvadu elektrībām. Žēl, ka viņš visas savas idejas rakstīja smiltīs, paturēja prātā un nekādus prātīgus pierakstus neveica. Ja ne tā, mēs noteikti dzīvotu tehnoloģiski daudz attīstītākā pasaulē.
No Teslas tālāk pie Tito. Jozips Brozs Tito bija Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas prezidents teju 30 gadu - no 1953. gada janvāra līdz savai nāvei 1980. gada 4. maijā. Turklāt pirms tam vēl desmit gadus bijis Dienvidslāvijas premjerministrs. Principā vadījis Dienvidslāviju no Otrā pasaules kara līdz pat 1980. gadam. Un, lūk, viņa kaps! Bildē nevar redzēt (tuvāk iet nedrīkst), bet uz kapa rakstīts Josip Broz TITO 1892-1980.
Blakus pašam Tito aprakta arī viņa [trešā] sieva Jovanka, kura aizgājusi tikai pavisam nesen 2013. gadā. Abi atdusas "Puķu mājā" (latviski laikam pareizi "Ziedu nams", bet puķu māja ir daudz smukāk), ēkā, kas uzcelta piecus gadus pirms viņa nāves un bija paredzēta Tito darbam un atpūtai. Iekšā bez abiem kapiem ir vēl kaudze visādu augu un muļķīgs muzejs.
Muzejā, piemēram, izstādīti šādi zižļi. Katru gadu Dienvidslāvijā notika "Jaunatnes stafete", kurā valsts jaunēkļi skrēja no Tito dzimtās pilsētas Kumrovecas līdz pat Belgradai. Finišs vienmēr sakrita ar Tito dzimšanas dienu, un tad skrējēji pasniedza varenajam līderim zizli. Bišķiņ tāds personības kults, hm.
Tito piemineklis. Lai nebūtu tā, ka es atkal tikai sliktu - jāatzīst, ka Tito savas valdīšanas laikā paveica arī daudz laba. Dienvidslāvijas ekonomika un starptautiskās attiecības pēc Otrā pasaules kara strauji uzlabojās, un par viņu labi izteicās ne tikai tautieši, bet arī daudzu citu valstu līderi. Ja tautiešiem tas bija obligāti, tad pasaules valstu līderiem gan ne. Tātad kaut kas tur viņā bija!
Te ir redzama muzeja apmeklējumu statistika pa gadiem. Ja par Tito var pateikt kaut ko labu, tad par šo statistiku gan nē. Nesaprotu, kāpēc viņi tādu vispār publiski izrāda, ārprāts!
Blakus esošajā Dienvidslāvijas vēstures muzejā cilpā iet filmiņa par Tito dzīvi un citiem varoņdarbiem. Re, izrādās pat kokiem viņš nesa prieku! Labs taču, nu!
Pārējais muzejs gan nesa mazāk prieku ne tikai kokiem, bet arī mums. Kaut kas ļoti redzēts, kaut kas ļoti sociālismu atgādinošs.
Uzvaras istaba ar dažādiem Dienvidslāvu cīnītājus cildinošiem mākslas darbiem.
Arī no ārpuses muzejs izskatās tāds ļoti, ļoti redzēts! Ārkārtīgi pazīstama un tuva arhitektūra, hehe. Viss šis muzeju komplekss man likās ļoti garlaicīgs, bet vienalga, ja braucat uz Belgradu, noteikti ir vērts aiziet. Tur arī var sajust gabaliņu Dienvidslāvijas, tpu, Serbijas.
Suņu pauze!
Svētā Savas katedrāle! Lielākā Austrumu Ortodoksa/Pareizticības baznīca pasaulē! Kopējā milzu baznīcu sarakstā tā ierakstās kādā piecpadsmitajā vietā, bet tas vienalga ir diezgan nopietni. Iekšā mierīgi var saiet desmit tūkstoši lūdzēju!
Mērogam pie katedrāles noliku Karīnu. Re, cik liela!
Katedrāle, nejau Karīna.
Iekšā notiek kaut kāda rekonstrukcija, bet vienalga rodas iespaids, ka katedrāle nav vis īsta ēka, bet gan tikai kupols, kas nolikts uz zemes. Iekšā ir asfalta grīdas. Asfalta! Bet liela gan! Varbūt tas arī bišķiņ pieliek klāt tam iespaidam, ka ēka nav īsta.
Jaunkundzītes arī bildējas ar baznīcu. Re, kādas svētas!
Pēc karstas dienas muzejos, baznīcās un pilsētas centrā, izlemjam doties atveldzēties uz mākslīgu salu Savas upē. Klausam visiem ieteikumiem, tāpēc dodamies vēlu vakarā, jo pa dienām pludmale esot pārpildīta. Pirms pludmales gribu parādīt šādu minerālūdens reklāmu! Tā kā Ženēvā!
Labi, ka atnācām vēlu vakarā. Nekāda lielā peldēšana gan nesanāca, jo peldvieta ir norobežota, dziļumā līst nedrīkst, bet seklums ir pilns ar maziem čigānbērniem un lieliem serbiem! Nevar pat tā kārtīgi izstiept rokas un pašļakstīties! Ai, ai, šāda peldēšana nav man pa prātam. Laikam lielas pilsētas vispār nav tas, kas man patīk. Tāpēc labāk tīsim makšķeres un dosimies uz Nišu!
Nišā ierodamies pēc pusnakts, bet, pavei, lielveikals ir vaļā! Varam sapirkties olas, tomātus, sīpolus un pagatavot gardas vakariņas, un turpat stāvvietā arī nakšņot. Lielveikalu stāvvietas ir labas naktsvietas! Ar to tad arī nedēļa beidzas, bet, pirms atvados -
Nišas žoga suncītis!!! Labi, labi, tagad gan viss. Nākamnedēļ pastāstīšu par Serbijas pozitīvajiem iespaidiem, labi? Atā, atā, mīļo lasītāj.
Man ljoti patika paarejas kakjis ar netiiro muti!
izskatās, ka daudz dukšu klejotāju 🙂