Sveicināti, dārgie biedri!
Neskatoties uz to, ka iepriekšējā nedēļā trīs dienas pavadījām atpūšoties un neko nedarot, vienalga man sanāca diezgan pieklājīgs bilžu blāķis – šoreiz kopā 104 bildes. Tas ir vidēji gandrīz piecpadsmit bildes dienā! Ārprāts! Attaisnojošais iemesls – bijām vairākos UNESCO pasaules mantojuma objektos, kā arī pēc ilgāka pārtraukuma atkal esam pametuši Eiropas Savienību. Un ārpus ES – viss tik inčīgs, viss tik inčīgs. Labi, pietiek muldēt, labāk skatieties bildes, ja?
Sākšu, protams, turpat, kur pagājušajā nedēļā beidzu - tātad, vēlu vakarā ieradāmies Zadarā un uzreiz steidzām skatīties sauli rietam Adrijas jūrā. Izrādījās, ka mēs ne tuvu nebijām vienīgie tādi baigie romantiķi. Simtiem cilvēku! Varbūt pat tūkstotis! Nu, mēs tāpat kādas minūtes 10 nokavējām, tā kā nekas briesmīgs. Nākamreiz saulrietu mēģināsim skatīties vietās, kur ļaužu nav vispār, citādi nekādas romantikas.
Nākamajā rītā uzreiz ķērāmies pie Zadaras izpētes, un galvenā lieta, ko skatīties/klausīties ir Jūras Ērģeles. Tādas ērģeles spēlē jūras mūziku! Viļņi ar savu skalošanos spiež gaisu caur zemūdens stabulēm, kuras attiecīgi izdod skaņas. Kopā 35 stabules, tātad sanāk melodijas, kas sastāv no 35 toņiem! Un skan tādas melodijas daudz harmoniskāk, nekā no apraksta varētu izlikties. Man ir viģiks (ar skaņu!) arī, tā kā, ja kādam interesē redzēt (dzirdēt), varu augšuplādēt arī to.
To pašu ērģeļu arhitekts - Nikola Bašičs - uzprojektējis arī "Sveicienu saulei". Tie stikla apļi zemē ir pilni ar saules baterijām, kas visu dienu lādējas, un vakarā no uzkrātās enerģijas sāk savu gaismas priekšnesumu. Es īsti līdz galam nesapratu to visu ideju, bet acīmredzot ar gaismiņām tiek attēlota simulēta saules sistēma. Turklāt gaismiņu spožums un veidotās formas, tāpat kā jūras ērģelēm, ir atkarīgs no jūras viļņošanās. Kā tas viss kopā darbojas - nezinu. Es redzēju, kā mirkšķinās dažādas gaismiņas, un tas arī viss! Neko vairāk nesapratu. Varbūt tas tāpēc, ka naktī šeit viss pilns ar cilvēkiem (skatīt divas bildes atpakaļ) un kopskatu dabūt redzēt nevar. Ā, un pa dienu iekrātā enerģija, ja kas, tiek izmantota visas promenādes apgaismošanai naktī, tā kā vispār ļoti energoefektīvs piemineklis!
Un šeit bija, šķiet, pirmā reize, kad ceļojuma laikā sadalījāmies komandās - Karīna brauca ar zemūdeni, es gāju pētīt vecpilsētas vēsturiskās vietas. Karīnai ļoti patīk zivis! Man šķiet, ka jau agrāk esmu rādījis attēlus, kur viņa vienkārši cierē gar krasta līnijām un pēta, kas tur ūdenī notiek. Tad nu tagad viņai iespēja to darīt no otras puses!
Reku Karīna brauc! Patiesībā tā nav zemūdene, bet gan parasts kuģītis, kuram iebūvēti logi zem ūdens līnijas (paši viņi to sauc par semi-submarine). Tātad Karīna priecīgi sēž zem ūdens un caur stikliņiem skatās uz zivīm un visādiem citiem mošķiem.
Piemēram, uz šādu kuģa vraku!
Tikmēr es skrienu pa pilsētu. Lūk, svētā Donata (nejaukt ar virtuļiem) baznīca. Celta 9. gs., cik tur reizes pārbūvēta, arhitektūrā figurē bizantiešu stils, BET pats galvenais - tā būvēta romiešu foruma vietā. Tajā laikā ļaudīm nebija baigā cieņa pret Romas Impērijas atlikumiem, tāpēc pat skaistus un visādi citādi svarīgus Impērijas pieminekļus vienkārši nolīdzināja un tā vietā uzcēla aktuālākas ēkas. Piemēram, šo.
Reku var redzēt vēl dažus atrastos romiešu foruma pārpalikumus. Ja pavēro tuvāk, var redzēt, ka tieši tādi paši akmeņi ir Sv. Donata baznīcas pamatos! Šito nekaunību! Nepietiek, ka apgāna vēstures pieminekli, vēl sazogas būvmateriālus! Runā, ka kaut kur baznīcā varot atrast lielāku akmeni, uz kura ir uzraksti latīņu valodā, kas liecina par to, ka akmens bijis daļa no romiešu upuraltāra, bet man tādu atrast neizdevās.
Kauna stabs. Pie tā sēja visādus pilsētas ļaundarus publiskai kaunināšanai. Arī Romas Impērijas pārpalikums, bet šis kaut kādu apsvērumu dēļ saglabāts neskarts - gan jau, ka Donats un viņa pēcteči izmantoja to līdzīgiem nolūkiem. Interesanti, ka gan šis stabs, gan visi pārējie romiešu pieminekļi nav iežogoti un/vai apkabināti ar "don't touch" zīmēm. Un ļaudis tā mierīgi nāk, sēž uz divus tūkstošus gadu veciem kultūras pieminekļiem, uzpīpo, paēd līdzpaņemtās maizītes, iedzer vīnu. Forši! No otras puses - šādā veidā pēc gadiem ļaudīm vairs nebūs pieminekļu, ko aplūkot.
Šitāds tornītis. Tas ir daļa no viduslaiku aizsargmūra, bet ne par to stāsts. Izrādās, ka man nav nevienas bildes, kurā būtu redzams Karalienes Jeļenas parks, bet šī ir fotografēta NO parka, un tas jau gandrīz tas pats ir. Vienīgais, ka nevaru parādīt visas tās eņģeļu taures un citus brīnumaugus, kas tur zied! Jebkurā gadījumā, tas ir vecākais parks visā Horvātijā, to uzbūvēja venēcieši, kad Zadara bija viņu pakļautībā. Tūlīt pastāstīšu, kāpēc.
Reku mazs stūrītis no parka! Tas ir ļoti inčīgs parks, jo pastāv jau no viduslaikiem. Viduslaikos nekad taču nebija parki iekš pilsētas mūriem! Bet venēcieši izdomāja baigo viltību - zem parka patiesībā bija milzu dzeramā ūdens krātuve, no kuras smelties dzeramo ūdeni aplenkumu laikā. Tie turki taču nevienam neļāva dzīvot mierā un ik pa brīdim aplenca visādas pilsētas, arī Zadaru. Parkam blakus ir piecu aku laukums. Uzmini, kāpēc to tā sauc! Nuja, jo piecas akas. Reku divas no akām. Tajās tad arī varēja pasmelties ūdeni, gadījumos, kad pie namdurvīm klauvē turki.
Zadara rūpējas par saviem tūristiem un ierīko bezmaksas tualetes! Viena no tām pat vēsturiskajā pilsētas mūrī! Forši, mēs ļoti priecājamies par tādām ekstrām, jo šur tur par tualeti jāmaksā pat kādi 70 centi. To gan nekad nedarām, tāpēc prieks, ja kāds ļauj apmeklēt labierīcības par velti!
Reku Zilo Degunu izstādīte pašā Zadaras centrā, vēsturiskā romiešu ēkā!
Vēl viena vēsturiska lieta - Zadaras laivu vīri! Tā gan, šķiet, saglabāta tikai tūristu izklaidēšanas vajadzībām, nevis funkcionalitātei, jo mūsdienās abas jūras kanāla puses savieno vairāki tilti. Bet tūristi labprāt dodas pie vīriņiem, kuri, starp citu, šeit šādi strādā jau vairāk nekā 800 gadu, samaksā naudas un nobrauc mazo gabaliņu pāri kanālam.
Reku laivu vīrs darbībā! Turklāt pasažieris, tā vietā, lai baudītu braucienu, skatās telefona ekrānā. Šis konkrētais laivu vīrs gan izskatījās drausmīgi pārguris un bišķi iešāvis. Zem sēdekļa glabāja divlitrīgo aliņu, kuru brīvos brīžos arī labprāt iepurināja.
Tā, pametam Zadaru, dodamies tālāk uz Trogiru. Patiesībā pat ne pavisam līdz Trogirai, bet dažus kilometrus pirms Trogiras - uz piejūras namiņu, ko tik labvēlīgi mums piešķīra Impro ļaudis. Tomēr pa ceļam sastaptais somu puika Toomas, stāstot savu bēdu stāstu, kā horvāti vispār neņem stopētājus, un viņam uz ceļa nācies pavadīt vairāk nekā 4 stundas, mīkstina mūsu sirdis, un aizvedam viņu līdz pat Splitai. Toomas jau bija padevies, un devās kājām atpakaļ uz pilsētu, kad piestājām un paņēmām viņu, tāpēc viņš ļoti priecīgs, saka, ka esam izglābuši viņa dienu!
Pirms nakšņošanas mājiņā sakārtojam un sapucējam auto, lai pēc tam, tīriem iznākot no atpūtas zonas, nebūtu jādzīvo piešmulētā automobilī. Kā jau katrā ģenerāltīrīšanas reizē, atkal atbrīvojamies no gandrīz pilna atkritumu maisa (60L) nevajadzīgo lietu. Nesaprotu, kā mēs sākumā vispār salīdām busiņā kopā ar visu to lietu daudzumu!
Tā kā, vedot Toomas, aizbraucām līdz pat Splitai, izmantojām lielpilsētas priekšrocības un apmeklējām lielāko lielveikalu, kādu Splitā atradām, un sapirkāmies pārtiku līgošanai un vispār trim nākamajām dienām. Starp citu, līgo pusdienas mums uzsauca mana mammīte! Paldies, mīļo mammīt! Bet tas, ko gribēju parādīt šeit - skābēts kāposts! Vesels! Tādu brīnumu gan nekad agrāk nebiju redzējis!
Dabūju lielo, apaļo maizi, priecīgs! Virsū papīrs, uz kura rakstīts "Stara peka". Vecā peka, hahaha.
Pavisam netālu no Trogiras ir Splitas lidlauks. Re, kā gandrīz pāri mūsu galvā nolaižas lielās kravas lidmašīnas!
Nu, lūk, te mēs dzīvojām trīs dienas! Vēlreiz, atkal un atkal, milzu paldies Impro! Tiešām bijām paspējuši sagurt, un šāda atpūta nāca tieši vispiemērotākajā laikā. Visas trīs dienas nedarījām praktiski neko - mazgājāmies, sēdējām pie jūras, mazgājām drēbes, gatavojām ēst, svinējām Jāņus, svinējām mūsu ceļojuma 2 mēnešu jubileju. Nu, labi, tas laikam nav nedarīt praktiski neko, bet pie mūsu ierastā režīma tās skaitās slinkuma pilnas, bet visādi citādi tukšas dienas.
Beidzot varēju arī mierīgi, lēnām, ar baudu noskūties! Karīna teica, ka šo bildi nekādā gadījumā nedrīkst publicēt, jo es esot par daudz nosmērējis seju, turklāt vispār izskatos pēc muļķa, jo nemāku skūties, bet es iespītējos un speciāli publicēju, ha!
Līgo vakarā uztaisījām teletiltu ar mājās palikušajiem labākajiem čomiem, kas Jāņu nakti aizvadīja Liepājas Karostā. Lai gan laika starpība -1 stunda (t.i., kad Latvijā pulkstenis rāda 23:00, pie mums ir 22:00), mums jau laukā pavisam tumšs, kamēr Latvijā saulīte vēl pat nav aiz apvāršņa noslēpusies. Jā, garās vasaras dienas mums vairs nepienākas, ehh...
Tādas mums līgovakariņas! Siers ir, dažādas marinētas gaļas ir, cepti kartupeļi ir, viss kā pienākas! Bet vispār Karīna ir brīnumpavārs, tik garšīgus ēdienus nemāk pagatavot neviens, ko pazīstu! Ā, un alus vietā mums ir Itālijā pa lēto nopirktais lambrusko. Bija arī 2 litri alus, bet tie netīšām izdzērās jau pa dienu, pirms svinību sagaidīšanas, hehe.
Tā kā mums līdzi ir dažādas auklas, mierīgi visās iespējamajās vietās nostiepām veļas striķus, un izmazgājām VISAS iekrātās netīrās drēbes. Tā kā pa visu Belvederi (tā sauc vietu, kurā Impro mums piešķīra attēlā redzamo apartamentu) ir tikai divas veļas mašīnas, baigi jātrāpa uz mirkli, kad neviens neko nemazgā. Un tā kā mums bija milzu daudzums netīro drēbju, kas vienā mašīnā tāpat neielien, diezgan daudz laika pavadīju, skraidot pa kempingu ar netīru drēbju maisiem uz muguras!
Kamēr Karinčiks atpūšas pie jūras, man nākas gatavot pašam. Es jau tā esmu pieradis pie apčubināšanas, ka vispār neko vairs nejēdzu pagatavot - pusdienās ēdu vārītas olas ar konservētiem zirņiem un majonēzi! Un maizītes ar sieru, ko pagatavojusi Karīna!
Šāds bandīts mūs apmeklēja Jāņu dienā. Sākumā mīļums, ienāk, paglaužas visiem gar kājām, nopelna vistas gaļu un ko tik vēl ne, bet pēc tam vairs negrib pamest mūsu mitekli! Tā kā man ir alerģija no šiem spalvainajiem ķēmiem, atļaut uzturēties viņam mājiņā īsti nav variants, tāpēc, Karīnas smieklu pavadīts, kādu pus stundu ņēmos, lai, nepieskaroties viņam ar rokām, izvilinātu sīko bandītu ārā!
Tāda vot pludmalīte mums apmēram 100 metru attālumā no mājām! Ja paietas bišķiņ tālāk, pazūd arī cilvēku bari, un mierīgi var papeldēt un pasauļoties vientulībā!
Vispār Belvederē ļoti forši, bez tādiem lepniem kungiem kā mēs, kas dzīvo apartamentos, ir arī simtiem telšu/kemperu vietas, kur dzīvo visdažādākie ļaudis, līdz ar to arī teritorijā pieejams supermārkets, kur sapirkties pārtikas gatavošanai uz vietas. Tātad nav obligāti jātērējas un jāpusdieno vietējā restorānā.
Šādas strīpainas mājiņas izvietotas pa visu teritoriju, un tajās pieejamas visas ceļotājiem nepieciešamās lietas - veļas mašīnas, dušas, tualetes - mums gan, protams, viss nepieciešamais ir jau pašiem savā mājiņā, un dzīvojam kā karaļi! Tik vien kā veļu izmazgāt jāatskrien!
Te ir recepcija. Tā kā kempings, šķiet, atvēries pavisam nesen, bezvadu interneti pieejami tikai šeit un restorānā. Drīz būšot arī visā teritorijā, bet pagaidām tikai divās vietās. Sākumā par to sabēdājos, jo tas nozīmē, ka nevarēšu lepni sēdēt savā terasītē un darīt karija darbus, bet beigās par šo risinājumu priecājos, jo atpūtas laiku varēju izmantot tieši atpūtai, nevis nemitīgai feisbuku skrollēšanai.
Reku atpūsties ieradusies arī šāda ģimenīte ar resnu suni! Vispār te var satikt visdažādākos cilvēkus - sākot ar ģimenēm ar maziem bērniem, pensionāru pāriem no visas Eiropas, un beidzot ar rokeriem, kas lepni atbrauc ar močiem, bet pēc tam, tāpat kā visi, pludmales tērpos zviln gar jūru.
Svinam divus ceļojumā un astoņus laulībā pavadītos mēnešus! Nav baigi svinīgās vakariņas, bet par plānajām pankūkām sapņojām jau sen! Uz savas plītiņas tādas gatavot neņemamies, jo cepšanas process ir ilgstošs un tādējādi tas iztērē daudz gāzes. Bet šeit gāzes daudzums ir neierobežots!!! Vēlreiz paldies Impro par trīs brīnišķīgām dienām!
Tātad, kārtīgi atpūtušies, turpinām aktīvāku ceļošanu. Reku Trogiras vecpilsēta (apmēram 5km no Belvederes)! Arī tā ir iekļauta UNESCO pasaules mantojumā. Šķiet, ka Horvātijā ir vairāk UNESCO pasaules mantojuma vietu, nekā Latvijā pilsētu vispār!
Trogiras vēsture, atšķirībā no citām reģionā esošajām pilsētām, vēsture vairāk saistās ar seno Grieķiju, nevis Romu. Man gan vienalga šķiet, ka šīs mazās mājiņas ir piebūvētas kaut kad daudz vēlāk komercijas vajadzībām. Vai varbūt senie grieķi tiešām bija tik maziņi, ka neko vairāk viņiem nevajag? Nav jau arī tā, ka Varufakis būtu baigi garais patiesībā.
Tā kā Trogiras ekonomikas pamatā ir tūrisms (pusi no Trogiras pašvaldības budžeta sastāda ieņēmumi no tūrisma), tad arī vietējā tirgū lielākoties ir atrodamas dažādas eļļas, medus burkas, maisiņi ar lavandām un magnētiņi, nevis rāceņi un kāposti.
Nav gan tā, ka neko ēdamu atrast nevar - dabūju (šķiet, ka pirmo reizi mūžā) apēst svaigu vīģi un bageti!
Trogiras vecpilsēta! Pilna ar visādām mazām ielām un ejām. Skatīties kartē un meklēt svarīgākos apskates objektus nav nekādas vajadzības, pati pilsēta ar visiem saviem labirintiem ir gana labs objekts!
Galvenais vecpilsētas laukums, kā jau visās lielā tūrisma vietās, diemžēl (vai par laimi) noklātas vienos kafejnīcu saulessargos.
Šādi te dzīvo pilsētas parastie ļaudis! Gan jau, ka viņiem arī ir parastās ikdienas problēmas, bet, iedomājies, kāda laime pēc grūtas darba dienas atgriezties šādā vietā!
Arī vaska Trogirēni atrod sev nodarbošanos!
Kārtējais pagalms kādā no šķērsielām. Vienīgā bēda - nevar piebraukt ar auto. Negribētos audzināt jaunu pianistu šādā te vietā - droši vien nav baigi viegli dabūt līdz istabai jaunās klavieres. Starp citu, ja kāds skatās BBC seriālu Doctor Who - dažas sērijas, kurās galvenais varonis ceļo laikā uz 16. gadsimta Venēciju un 19. gadsimta Provansu, ir filmētas tieši Trogirā.
No līgošanas pāri palikušos pārtikas produktus sabāžam Trogiras bagetē, un, paskat, kādas lieliskas pusdienas!
Tā, te jau atkal atgriežamies Splitā. Pirmais, kas mūs sveic ir Pārtīšops. Neesmu drošs, ka gribētos piedalīties Splitinieku ballītēs.
Splitas galvenais apskates objekts ir Diokletiāna pils. Šis brīnums iekļauts UNESCO pasaules mantojumā jau 1979. gadā, tātad tikai gadu pēc pirmā saraksta izveidošanas! Diokletiāna pils, starp citu, nav vis vienkārša pils vai ēka – tā ir pati pilsēta. Romas Imperators Diokletiāns to uzbūvēja 4. gadsimta sākumā kā savu pensionēšanās namu - tur viņš plānoja dzīvot pēc pilnvaru nolikšanas, turklāt pat tad tikai puse no pils bija paredzēta paša Diokletiāna lietošanai, bet otra puse - armijas vajadzībām. Ā, ja kas, šī bilde ir no pils pagraba.
Šis tornis te nebija reizē ar Diokletiānu. Pēc Romas Impērijas sabrukuma, Diokletiāna pils tika pavisam pamesta uz vairākiem gadsimtiem, kamēr slāvu padzīti no tuvējām pilsētām šeit saradās patvēruma meklētāji, kas atkal teritoriju apdzīvoja, protams, piebūvējot visādas ēkas pēc savas izpratnes un vajadzībām. Diokletiāna mauzolejs tika pārbūvēts par svētā Domniusa (nezinu, kā jālatvisko viņa vārds) katedrāli, un tam blakus piebūvēts milzu zvanu tornis.
Pils peristilā (tas ir tāds kā laukums, ko no visām pusēm ietver segtas kolonādes) par dekoriņiem uzliktas 3500 gadus vecas granīta sfinksas, kas izķeksētas no Ēģiptes faraona Tutmosa III kapenēm. Tāds ir romiešu priekšstats par interjera dekoriņiem. Kas inčīgi - trīs no tām stāv tur joprojām, un katrs, kas vēlas, var mierīgi pieiet un pabakstīt. Parasti tik vecas lietas tur aiz miljons stikliem.
Reku tas pats peristils un bronzas vārti (visiem četriem vārtiem doti metālu nosaukumi - zelta, sudraba, bronzas un dzelzs) galā. Te, peristilā, iekārtojusies kafejnīca, kas savus klientus izsēdina pa tūkstošiem gadu vecajiem pakāpieniem un turpat arī viņus apkalpo. Nekādu galdiņu un krēsliņu, tikai veci akmeņi. Forši!
Visos Diokletiāna pils ielu sākumos izliktas plāksnītes ar ielas nosaukumu un visām iestādēm, kas uz tām atrodamas - gan pasti un bankas, gan kafejnīcas un klubi. Ļoti ērti, vajadzīgās vietas meklēšanas laiku samazina līdz minimumam.
Kafejnīca kādā no ielām, un, pavei, uz pusdienpapīra (kāds man var pastāstīt, kā sauc to papīrus, ko restorānos liek uz galdiem?) attēlotas Pagas mežģīnes! Par tām jau stāstīju pagājušajā nedēļā.
Jupitera templis un vīriņš, kas iekasē naudu par tempļa apmeklējumu. Savulaik templī bijušas arī kapenes, bet pēcāk kristieši sarēķināja, ka tā ir laba vieta baznīcai un ierīkoja tur savu tusiņu. Vēl pēcāk acīmredzot apkārt saceltas vēl dažas ēkas, un šobrīd šis ir labākais leņķis, no kura apskatīt templi. Visas pārējās malas ir galīgi iebloķētas. Blakus biļešu vīriņam - vēl viena no vecajām sfinksām, tikai šī palikusi bez galvas.
Reku vēl viena sfinksa. Un ar visu galvu! Šī gan, domājams, nav 3500 gadu veca. Man gan daudz labāk par sfinksām patīk suncīši, bet nekas - pavisam drīz jau būsim Bosnijā un Hercegovinā, un tur noteikti būs mani mīļie suncīši!
Ārpus ziemeļu (zelta) vārtiem novietots piemineklis Ninas Gregorijam. Karīna saka, ka tas esot Dumidors. Patiesībā Ninas Gregorijs ir diezgan svarīgs kungs - viņš bija pirmais, kas iebilda Romas Pāvestam par to, ka visiem dievkalpojumiem obligāti jānotiek latīņu valodā. Gregorijs bija sarēķinājis, ka parastie ļaudis taču nejēdz latīņu valodu, tāpēc tautu vieglāk būs uzrunāt un bībeles gudrības izklāstīt vietējā valodā.
Pie visiem vārtiem (un arī dažos laukumos pils iekšienē) stāv pa pārītim pretoriāņu. Sākumā man likās, ka tie ir parastie diedelnieki, kas piepelnās fočējoties ar tūristiem, bet pēc novērotā izspriedu, ka tie drīzāk ir pašvaldības (vai kādas citas ar Diokletiānu saistītas institūcijas) algoti kungi. Tiem var paprasīt padomu (tūrisma informāciju), vienkārši aprunāties vai arī kopīgi nofočēties - un neviens nevienam neko nepaliek par to parādā.
Izskatās, ka pretoriāņu darbam, tāpat kā Senās Romas laikā, kungi tiek atlasīti pēc fiziskiem dotumiem - nabaga franču kungam, pat pastiepjoties uz pirkstgaliem, nesanāk būt cienījamā augumā, salīdzinot ar staltajiem imperatora sargiem.
Arī Dikokletiāna pilī dzīvo parastie mirstīgie (dažādi avoti runā, ka pils teritorijā dzīvojot ap 3000 ļaužu) - izkabinājuši veļu, noparkojuši motorollerīti. Un tas viss 2000 gadu vecās ēkās! Pat grīdas/ielas segums ir saglabāts oriģinālais!
Kamēr vēl puslīdz gaišs, uzkāpām kalnā pie Marjanas parka, paskatīties Diokletiāna pili arī no augšas. Re, tur apmēram pa vidu redzams iepriekš apskatītais zvanu tornis. Tas ir Diokletiāna pils pats viducītis. Ap to jāiedomājas apmēram 190x160 metru taisnstūris - tā tad arī ir visa Diokletiāna pils.
Kāpjot lejā no kalna, izgājāmies pa Varoš rajončiku. Kamēr pa Diokletiāna pilsētu dzīvojās svarīgi kungi, te savas dienas vadīja plebeji. Te gan ļaudis sāka dzīvot tikai 14. gadsimtā, bet arī tas ir ļoti sen. Te var vairāk novērot, kā dzīvo vietējie, tūristu ordas parādās retāk.
Varošā ir strūklaka, kas šaujas ārā no sienā iebūvētas pigas. Turklāt tā darbojas ar pārtraukumiem, un, ja sāk darboties, tieši, kad esi zem strūklas, var pamatīgi nobīties.
Šeit, pretēji ieteikumiem visos ceļvežos, piestājām paskatīties, kas notiek vietā, kur pulcējas daudz ļaudis un deg sarkanas dūmu sveces. Tieši, atsaucoties uz nesenajiem notikumiem, Karīnai teicu, ka ceru, ka neviens neplāno uzspridzināties vai ko tādu, kad atskanēja sprādziens. Man pēc tam kādas 10 minūtes kājas trīcēja, bet izrādījās, ka tās ir parastas horvātu kāzas, kur svinētāji priecīgi spridzina visādas petardes un ko tik nē. Fui! Vairāk šādas pulcēšanās skatīties tuvumā neiesim.
Atpakaļ pie Diokletiāna, un atkal peristils. Vakaros te uzstājas grupiņas (labajā pusē, zem balkoniņa), tāpēc uz kāpnītēm novācas vairāk ļaužu, un visi lēnām sūc vīnus, alus vai nu kas kuram labāk patīk. Pasēdējām kādu pus stundiņu (no netālā tūrisma informācijas centra var noķert arī bezmaksas internetus), smuki. Ā, kamēr neizmirstu - Game of Thrones fani (kas noteikti būs vairāk, nekā Doctor Who fani) noteikti var atpazīt Diokletiāna pili no sava mīļākā seriāla ceturtās sezonas, jo tās liela daļa filmēta Splitā un Dubrovnikā.
Šādu milzu balto oleandru atradām, nokāpjot no tūristu takas un paejoties pa Diokletiāna pils otro stāvu. Turpat blakus sēdēja bariņš jauniešu (nepārspīlējot teikšu, ka jaunākajiem bija ap desmit gadiem), kuri labprāt piedāvāja mums iegādāties marihuānu. Droši vien atkal manu muļķīgo matu dēļ. Pēc tam, kad uz Horvātijas robežas stāstījām šo atgadījumu robežsargam, viņš atteica, ka visticamāk piedāvātāji bijuši maskējušies policisti, jo tā viņi mēdzot darīt. Forši, ka policisti pārģērbjas par desmitgadīgiem puikām!
Daži ļaudis iznesuši galdiņus un svin zem logiem ar uzrakstiem "Danger of collapse". Lai kādi arī apstākļi, tomēr viņi vienalga dzīvo Diokletiāna pilī. Sak' labāk danger of collapse rokā, nekā zīle Varošā.
Ierodamies Bosnijā un Hercegovinā! Tā kā Bosnieši un Hercegovinieši nav parūpējušies par īstu robežzīmi, nākas improvizēt un zīmēt zīmi pašiem. No atmiņas zīmētais ģerbonis, starp citu, nav nemaz tik tālu no patiesības - vienīgā neprecizitāte ir zvaigznīšu skaitā. Un krāsās, protams, bet tas neskaitās, jo dzeltenās krāsas man nav! Gribu vēl piebilst tikai to, ka Horvātijā vēl atgriezīsimies - nedrīkst taču neapmeklēt Dubrovniku! Turklāt ziedotāja Elita īpaši norādīja, ka vēlas, lai ziedojumu iztērējam ieejas biļetēm Dubrovnikas cietoksnī. Nedrīkstam taču pievilt Elitu!
Tā kā Bosnijā (turpmāk šo valsti, taustiņu nodiluma taupīšanas nolūkā, saukšu par Bosniju, bet jūs visi, lūdzu, lasot to pie sevis izrunājiet kā Bosnija un Hercegovina, jo citādi Hercegovinieši būs bēdīgi padomājiet taču par nabaga Hercegoviniešiem!) degviela ir labu gabaliņu lētāka, nekā ES valstīs, pirmā pieturvieta - benzīntanks ~3km no valsts robežas. Un, tā kā benzīntanks piedāvā augstas kvalitātes internetus, pusi dienas pavadām zem saulessarga.
Kad puse dienas pieveikta, pienākas pusdienas. Tāpēc izmantojam arī benzīntanka piedāvāto krāna ūdeni ēdiena pagatavošanai un trauku nomazgāšanai (varu palielīties - pirmo reizi ceļojuma laikā traukus mazgāju es!).
Pirmā pilsēta, ko apmeklējam, ir visur un visu ieteiktā Mostara. Tā esot tā skaistākā un labākā pilsēta visā Bosnijā (un Hercegovinā - pēdējo reizi vēl atgādinu, tālāk Hercegovina jāpiekabina klāt pašiem). Un pirmais nozīmīgais, ko Mostarā redzam - puskails vīrs uz vecā tilta margām. Ļaudis stāv apkārt, fočē, filmē, kamēr vīrs pūš un elš, un vispār rada baigo drāmu. Vēlāk noskaidrojās, ka te ir vesels klubiņš (pat oficiāls - ar savu clubhouse un tā), kas šādi pelna naudu - viens vīrs nostāja uz tilta, pārējie ar cepurēm staigā apkārt un vāc naudiņas no tūristiem. Kad savākta pareizā summa (par summas pareizību viedokļi dalās - 10-50 eiro), vīrs lepni, bet joprojām dramatiski, lec upē.
Reku jau cits vīrs lēciena brīdī. Šim pat ir mitrumtērps! Lēciens nemaz nav nekāds zemais - 21 metrs. Un upes dziļums tieši zem tilta - 5 metri. Man liktos, ka bišķiņ par īsu, bet ko es saprotu no niršanas! Es laikam tādu lēcienu neuzņemtos, bet liekas arī, ka nav nemaz nekas tik nopietns, lai par to būtu jāmaksā tik daudz eiriku! Ja kas, jebkurš gribētājs var arī pats ielēkt upē, bet par to pilnīgi oficiāli jāmaksā 25 eiro. Summā iekļauta instruktāža, mitrumtērps un divi vīri, kas lejā dežūrē pie upes, gadījumiem, ja kaut kas noiet greizi.
Patiesībā vēl svarīgāks par lēcējiem ir pats vecais tilts! Necik vecs gan viņš nav - atklāts 2004. gadā. Vecs viņš bija pirms tam - nostāvējis šeit 427 gadus, pirms drausmīgi nejēdzīgajā Bosnijas karā horvātu spēki to saspridzinājuši. Tomēr - visu cieņu restauratoriem - tilts atjaunots izmantojot tās pašas būvniecības metodes, kas tika izmantotas tilta pirmajā būvēšanā. Un pat akmeņi ņemti tie paši un no tām pašām raktuvēm. Kad tas tika pabeigts pirmo reizi, t.i., 1567. gadā, tas bijis visvarenākais tilts pasaulē, neviena cita tik liela/augsta tilta nekur nav bijis.
Tajā pašā dienā, kad mēs skatījāmies tiltu, mana māsa Ineta izgāja par sievu pie lādzīgā igauņa Asso. Tāpēc mēs to nosvinējām ar īstenu vietējo - Hercegovinas - brutu un persiku kastīti. Žēl, ka nesanāca būt klāt māsas lielajā dienā, bet vienalga - apsveicu un vēlu visdaudzāk laimes, Ineta!
Svinībām kādā brīdi pievienojās spāņu puika Pablo, kuram savukārt pievienojās vāciete/angliete Megana un amerikānis Skots.
Vēl pēc brīža ar mums kopā svin arī džeks (vārdu, diemžēl neatceros) no Nīderlandes un Šons (kurš, starp citu, nakšņojot teltī Melnkalnē, saskrējies aci pret aci ar īstu lāci!) no Ziemeļīrijas. Re, māsa - tā mēs svinam jūsu lielo dienu! Ā, un zilā telts mums aiz muguras, tajā nakšņo Pablo. Viņš ir daaaudz taupīgāks par mums, hehe.
Pa ceļam uz mājām ap diviem naktī kādā klusā ielā novērojām pankūkotavu, kas joprojām darbojas. Uz ielām nevienas dzīvas dvēseles, bet pankūkas cepas čurkstēdamas! Varbūt tāpēc, ka vairāk nekā trešdaļa Mostaras iedzīvotāju ir musulmaņi, un šobrīd iet vaļā ramadāns, kas nozīmē, ka normāli ēst šie kungi drīkst tikai naktīs - pēc saules norietēšanas.
Iepriekšējā vakarā uz brokastīm uzaicinātais Huans tiešām ierodas! Viņš priecīgs reto reizi dabūt siltu ēdienu un vēl vairāk - kafiju. Paskat, cik viņam liela kafijas krūze! Un lūdzu nepievērst uzmanību čībām, kas man kājās. Es savējās diemžēl pamanījos atstāt kaut kur Horvātijā, tāpēc no rītiem (un vakaros) mēdzu vilkt kādas no Karīnas čībām.
Kad Hosē izvadīts uz labu stopēšanas vietu, dienu iesākam ar netālās Medžugorjes apmeklējumu. Medžugorje (Starpkalne pa latviski) ir maza pilsēta, kuras galvenā štelle ir Svētā Marija - daži vietējie bērneļi astoņdesmitajos gados esot viņu šeit ieraudzījuši, un pamatojoties uz šādu notikumu, kopš 1981. gada jau 30 miljoni ļaužu ieradušies svētceļojumos.
Bet, ko varu atrast - skaisti sapucējušās dāmas, kas arī, visticamāk, ieradušās svētceļojumā. Tik smukas visādas kleitiņas! Pati baznīca arī nav necik iespaidīga - izskatās pēc tāda biroja tipa baznīcas. Nekur neprotu ātri atrast, kad un kas baznīcu cēlis, cik sen te jau tā stāv, u.t.t. Uz aci šķiet, ka būvēta nesen, bet tas liekas jocīgi, jo Balkānu karš te nenotika (visi pilsētas iedzīvotāji ir simtprocentīgi horvāti), tad tā kā nevajadzētu būt arī postījumiem, un nevajadzētu būt vajadzībai celt jaunu plastmasas baznīcu.
Visādi citādi Medžugorjes apmeklējums man vairāk atgādināja cirku, nevis nopietnu, sirdsšķīstu reliģisku vietu. Protams, viss saistīts ar baznīcu, Jēzu un Svēto Mariju, kas saprotams, bet veids, kā vietējie cenšas monetizēt vienīgo, ar ko var piesaistīt pilsētas apmeklētājus, man šķita bišķiņ bēdīgs. Download Jesus!
Es, protams, neesmu baigi sekojis līdzi kristietības aktualitātēm, pa ausu galam esmu dzirdējis, ka pāvests pozitīvi izteicies par homoseksuālām attiecībām, draudzējies ar musulmaņiem, tā kā šķiet, ka baznīca apmēram cenšas iet līdzi laikam. Bet šis - lavandas maisiņi ar Svēto Mariju - liekas bišķiņ par traku. Maisiņi tieši tādi paši kā jebkurā citā Horvātu, Bosniešu pilsētā, tikai lavandas lauka bildes vietā - Svētā Marija.
Ja lavandas maisiņi ir bišķiņ par traku, tad Rakija un Grappa ar Svēto Mariju - DAUDZ par traku. Es domāju par tiem nabaga kristīgajiem dzērājiem - kādas mocības viņiem jāpārdzīvo. No vienas puses - šausmīgi gribas iedzert. No otras - katru reizi, kad dzer, Marija skatās tev acīs.
Labi, lai būtu ar to Medžugorji kā būtu, mēs braucam atpakaļ uz Mostaru. Un Mostarā kārtējo reizi tiekam pie bezmaksas pārtikas, šoreiz - pie plūmītēm! Tikai nepadomājiet, ka plūmītes zogam! Plūmju koks aug publiski pieejamā vietā un tā vien lūdzas, lai noplūc kādu augli.
Tātad, Mostara. Mostarā, protams, arī bijuši romieši, pēc tam tā bijusi Otomāņu Impērijas sastāvdaļa, kad tā pa īstam uzplaukusi, līdz 1878. gadā pievienota Austroungārijas impērijai. Pēc Pirmā pasaules kara kādu brīdi bijusi Hercegovinas galvaspilsēta, tad, protams, pievienota Dienvidslāvijai. Visbriesmīgākās lietas te sākās deviņdesmito sākumā, Dienvidslāvijas sabrukšanas laikā, tāpēc arī rādu šo ielu - šī agrāk bija frontes līnija starp karojošajām bosniešu un horvātu populācijas daļām. Bet par visu pēc kārtas.
1991. gadā tika dibināta Herceg-Bosnijas autonomā teritorija, tās tiesības uz neatkarību aizstāvēja Horvātija. Mērķis bija nepieļaut nekādu jaunas Dienvidslāvijas izveidošanos ne tagad, ne nākotnē, tāpēc jāveido valstis un jācīnās pret imperiālistiem serbiem. Bildē redzams, kas palicis no viesnīcas Neretva, agrāk glaunākās viesnīcas Mostarā.
Neretvas upe bija frontes līnija starp Horvātu/Bosniešu un Serbu/Dienvidslāvu armijām. Pagāja apmēram gads karošanas, visādas slepenās vienošanās šur un tur, kamēr beigās ļaunie horvāti apvilka mētelim otro pusi un paziņoja, ka tagad Herceg-Bosnijā būs jārunā tikai horvātu valodā, jālieto horvātu karogs, horvātu nauda, skolā jāmācās tas pats, ko bērni mācās Horvātijā u.t.t.
Patiesais mērķis, protams, bija pievienot it kā aizstāvamo Bosniju un Hercegovinu Horvātijai, bet Bosnieši (musulmaņi) un Serbi, kas kopīgi sastādīja vairāk nekā divas trešdaļas Mostaras populācijas, galīgi nebija uz mieru. Dienvidslāvi un Serbi vairs nebija risks, tāpēc bijušie sabiedrotie galu galā sāka karot savā starpā. Tā kā horvāti bija jau piešāvušies karošanā, jau sākumā padzina bosniešus un serbus prom no vecpilsētas uz upes otro pusi, turklāt frontes līniju paspieda vēl par pāris ielām tālāk (iepriekš bildē redzējāt bulvāri, kas bija aktuālā frontes līnija no 1992.-1994. gadam).
Tālāk turpinājās ierakumu kauja (īstu ierakumu gan nebija, bet tā, man šķiet, militārajā terminoloģijā sauc cīnīšanos, kur nevienam nav īsta pārspēka, frontes līnija nekustās, katrs sēž savā pusē un met visādus mēslus uz otro pusi), kurā tika nopostīta teju visa pilsēta. Šeit, šķiet, bijis kaut kāds muzejs. Citādi nevaru izskaidrot tos bareljefus. Un lai gan no ārpuses izskatās visai pieklājīgi, iekšpusē nav ne starp sienu, ne grīdu.
Nograutas tika arī visas pilsētas mošejas, šī bija vienīgā, no kuras kaut kāds mazumiņš palika pāri. Tagad, protams, viss skaisti atjaunots, izskatās tāpat, kā vecajos laikos. Lūdzu ievērot kapus, kas redzami kreisajā pusē. Tā kā visi īstie kapi bija palikuši pilsētas otrajā pusē, turklāt tāpat visu laiku notika spridzināšanas un īstām bēru procesijām laika nebija, kritušie ļaudis tika apglabāti parkos, dārzos, nu, praktiski jebkuros mīkstākas zemes pleķīšos. Tāpēc tagad Mostarā ir drausmīgi daudz kapu.
Pēc kara lielākā daļa Bosniešu arī palika dzīvot pilsētas austrumu pusē, un tagad upe pilsētu gandrīz vai sadala uz pusēm pēc etniskās piederības. Daži rietumu pusē dzīvojošie horvāti nekad nemaz nav bijuši pāri upei. Sak', ko viņiem tur meklēt, tur taču musulmaņi dzīvo! Atbildot uz jautājumu, kā, viņuprāt, musulmaņi atšķiras no viņiem pašiem, ļaudis saka, ka tie esot tie tumšie, melnīgsnējie. Tādas, lūk, joprojām sekas no nejēdzīgā kara.
Šeit agrāk bija banka.
Nezinu, kas bija šeit, bet tagad ēku izmanto par priecīgu festivālu reklamēšanas vietu.
Karš beidzās 1994. gada 23. februārī, kad ar ārēju iejaukšanos izdevās panākt aptuvenu mieru. Bosnieši (un hercegovinieši) tika pie savas valsts, horvāti panāca to, ka Bosnija tiek sadalīta kantonos ar neatkarīgu pašpārvaldi. Nezinu, kāpēc viņiem tas bija vajadzīgs, gan jau tik vien kā spītības dēļ. Lai nebūtu pa tukšo karojuši. Kara izskaņā bosnieši gan bija pamanījušies horvātus atspiest labu gabaliņu tālāk uz Adrijas jūras pusi, nekā tie bija kara sākumā. Te var redzēt, kā lēnām pilsēta atdzīvojas. Patiesībā to graustu nav nemaz vairs TIK daudz. Vairāk ir jauno, nesmuko māju. Nesmukas tāpēc, ka droši vien celtas steigā. Domājams, labāk dzīvot nesmukā mājā, kurai ir logi un durvis, nekā smukā graustā.
Pēc kara horvātu armijas virspavēlniekiem piesprieda 111 gadu cietumsodu par kara noziegumiem, Ženēvas konvencijas pārkāpumiem un visādām citām trakām lietām. Viņi taču tur bija pasākuši taisīt etniskās tīrīšanas, attīrot veselus ciemos no bosniešiem un serbiem. Laikam gribēja sev tīru Horvātiju. Šitie triki nekad nebeidzas labi! Taisnības labad jāpiemin, ka arī daži bosniešu puses karavadoņi tika notiesāti par dažādiem kara noziegumiem, bet neviens no tiem nedabūja vairāk par 8 gadiem.
Reku piemineklis bēdu laikam. Ceru, ka viņš speciāli taisīts jau sagruvis.
Labi, pietiek bēdāties, ejam baudīt skaisto Mostaru. Bet pirms tam jāieturas. Reku šitādus Burekus (te ir pusīte no siera bureka un pusīte no gaļas bureka - mēs visu godīgi dalām uz pusēm) var nopirkt par vienu eiriku gabalā un ar vienu tādu milzu bureku mierīgi pietiek normālai ēdienreizei! Beidzot atkal esam normālu cenu zemē! Urā!
Reku viena no skaistajām, atjaunotajām mošejām. Ar visu pagalmiņu un tā. Vispār esam ietrāpījušies musulmaņu valstī ramadāna laikā, un bez tiem saucieniem uz lūgšanu piecas reizes dienā, pienākas vēl papildu reize vēlu, vēlu vakarā. Tā kā šeit visas mošejas ir ļoti tuvu viena otrai, saukšanas laikā vispār neko nevar saprast. Visi imami sajaucas kopā. Kaut kāds troksnis!
Reku gabaliņš vecpilsētas un atkal vecais tilts. Vēl bišķiņ atgriezīšos pie kara bēdām tomēr - šito tiltu horvāti nogrāva ar nolūku, lai salauztu bosniešu garu. Jo bosniešiem šis tilts nozīmēja visu, tas bija viņu un viņu pilsētas simbols. Ļaunie, ļaunie horvāti. Starp citu, arī par tilta spridzināšanu horvātu vadoņiem lielajā tiesā piemeta vēl dažus gadus klāt. Karā nav brīv’ ar nolūku spridzināt kultūras pieminekļus! Apakšā, kreisajā pusē akmens ar uzrakstu "Don't Forget". Tādi atgādinājumi par neseno karu izmētāti pa visu pilsētu.
Vecpilsēta un bodītes. Reku zīme, kas rāda arī uz diskotēku. Kad iepriekšējā naktī gājām mājās, tur tiešām arī notika diskotēka, ar visādām zilām gaismām un disko mūziku. Nuja, kad saule noriet, ramadāns vairs nav spēkā!
Tiku pie saldējuma! Par piecdesmit ceņķikiem! Šis gan ne tuvu nestāv tiem supersaldējumiem, ko ēdām Itālijā, bet vismaz pa lēto.
Tiku arī pie visgaršīgākajiem Čevapi, kādus jebkad esmu ēdis! Kamēr Karīna laukā gaidīja, es sadraudzējos ar tanti, izstāstīja man visu par savu ēdienkarti, dabūju nogaršot dažādas lietiņas, piemēram, kajmaku, ko pēc tam labprāt pievienoju savam čevapi. Tante ļoti, ļoti mīļa, turklāt runāja angliski!
Re, mūsu čevapi! Mums, ja kas, pienācās bezmaksas umaks. Tante arī piedāvāja bezmaksas papildu maizītes, bet negribējām viņu tā nejauki apzagt, tāpēc iztikām ar to, ko mums pasniedza. Ļoti, ļoti garšīgi!
Vēlreiz vecais tilts (šoreiz no tilta šķērsotāja perspektīvas) un suncītis! Mums beidzot atkal ir suncīši! Velkam no pagraba ārā suņu barības krājumus, būs barošana. Pirmie daži eksemplāri gan neizrādīja īpašu interesi par suņu barību, laikam izlepuši. Bet pēcāk daži Sarajevas bomzīši mielojās ar vislielāko prieku. Bet par to vēlāk.
Vienkārši skats no tilta. Tur, labajā pusē jaunieši pa vakariem sēž uz tiem pakāpieniem un tusējas. Visi barčiki mierīgi pieņem arī eirikus (lai gan tas esot nelegāli), turklāt pieņemt tos par pavisam godīgu kursu. Par godīgāku nekā bankās un maiņas punktos!
Labi, Mostarā nekur no kara briesmām neizbēgsi. Tilta tornī iebūvēts kara fotogrāfiju muzejs. Kāds jaunzēlandiešu jaunēklis 23 gadu vecumā 1992. gadā ieradās Mostarā, jo viņam sirds lika būt šajos briesmu notikumos klāt. Lai gan nebija ne fotogrāfs, ne žurnālists, sabija te visu kara laiku, sabildēja simtiem bilžu, kuras pēcāk tika publicētas visādos svarīgos New-Yorker un kur tik nē. Bildes ļoti spēcīgas un skumjas. Lai gan ieeja maksā salīdzinoši dārgi - apmēram 3 eiriki par pārdesmit bilžu apskatīšanu, pavisam noteikti ir vērts! Visiem iesaku.
Šī bilde gan bišķiņ priecīgāka, bet mēs jau tāpat zinām, ka apkārt notiek karš un nekā priecīga tur nav!
Labi, vēl pēdējā bilde ar veco tiltu (UNESCO mantojums tomēr), un tad arī atvados līdz nākamajai nedēļai. Atā, atā!
UPD: Pēc milzīgā lasītāju pieprasījuma ievietoju arī Zadaras jūras ērģeļu video:
Gribam video ar jūras ērģelēm! (Tas bija atbildē uz Tavu jautājumu ;)))
pievienojos! 🙂
Tagad tik izlasīju. Ārprāts, cik interesanti! Nekādi neticas,ka tas viss vienā nedēļā piedzīvots. Un paldies par mīļajiem sveicieniem. Arī Asso pateicas 😉
Pingback: Fotoatskaite: Ciemos pie upuriem un pāridarītājiem - Karijs
Paldies par video – iespaidīgi!!! Bļāviens, un es sēžu ofisā, kamēr pasaulē pastāv jūras un vēja ērģeles!! Malači, visa pasaule izritina jums paklājus zem kājām. Varbūt ne gluži biezos persiešu, bet na… tos vajag. Veiksmes!!!