Jau trešo dienu esam Albānijā. Un reizē jau trešo pēc kārtas gulēsim īstās gultās! Vairāk par īstajām gultām iepriecina fakts, ka no rīta var pagulēt ilgāk, pamosties un elpot, kas, guļot automobilī pēdējās dažas nedēļas nav bijis iespējams. Āprāts, kā man patīk sūdzēties! Īstenībā viss ir ļoti labi! Labi ir arī tad, kad mostamies nosvīduši un bez gaisa, jo mostamies ar skatu uz kalniem, ezeriem, jūrām un ko tik vēl ne. Piespiedu kārtā gan nākas būt slinkākiem, jo kā kārtīgi spāņi ieturam siestas starp apmēram pulksten 11 un 17. Labi, ko nu par to, labāk palasi, kā mums gāja pēdējās dienās Melnkalnē un pirmajās Albānijā:
Pirmdienas rīts sākās ar šādu ķēmu pie mūsu mājiņas. Kamēr Karīna vēl kādu stundiņu gulēja, es mierīgi sēdēju, lasīju grāmatu (patiesībā skatījos muļķikus datorā, bet gribēju izklausīties inteliģentāks), bet rupucis grozījās man apkārt, tā arī nekur neaizmuka.
Tāpēc, kā kārtīgam džentlmenim pienākas, modināju Karīnu ar bruņurupuci gultā! Kafiju vārīt baigā ņemšanās, jāsamierinās ar rupuci. Kad plānojām šo ceļojumu, zinājām, ka būs jāatsakās no ērtībām un visādām citādām ierastām lietām, tāpēc, man šķiet, ka rīta rupucis rīta kafijas vietā ir pat ļoti ok.
Atšķirībā no mūsu Jancīša, šis ir ļoti komunikabls un aktīvs bruņurupucis. Arī nekaunīgs! Tikko uz pāris sekundēm aizgriežu galvu prom, viņš jau lien manā somā! Droši vien grib nozagt mūsu pases, ES pasēm melnajā tirgū ir liela vērtība!
Labi, pietiks ņemties ar rupuci, dodamies uz Kotoru. Uz vecpilsētas mūra mūs, mierīgi makšķerējot, sagaida Pepija Garzeķe! No visām Kotoras līča pilsētām/ciemiem, Kotora ir visdziļāk iekšzemē, tāpēc, visticamāk, līcis nosaukt tieši Kotoras vārdā.
Otrā mūra pusē dzīvo haizivs! Neesmu drošs, ka tā ir īsta, bet labāk ūdenī nekāpt.
Tāpat kā visās citās kaut cik cienījamās Adrijas jūras piekrastes pilsētās, arī Kotora lielu vēstures daļu pavadījusi Venēcijas pārvaldībā, tāpēc atkal jau ierastā venēciešu arhitektūra - viss tāds barokā, tunelīši visādi, vareni mūri u.t.t.
Reku izspūris Karinčiks iet ārā no kārtējā tunelīša. Mūs joprojām vajā necilvēcīgs karstums, tāpēc centāmies vecpilsētas izpēti vairāk novirzīt uz tunelīšiem un ēnainām ielām.
Karstums kalpoja arī par iemeslu tam, ka neuzkāpām Kotoras pilsētas mūrī. Re, tur augšā - tas ir tas mūris. Kopā vairāk nekā 4 kilometrus garš, un paceļas pat 260 metru augstumā. Ja laukā pat ēnā ir 36-38 grādi, nevaru iedomāties, cik ūdens pudeles (un enerģijas) jāņem līdzi tādam kāpienam pa mūri, kas gozējas saulītē! Mēs jau Dubrovnikā gandrīz nomirām, lai gan mūris teju divreiz mazāks un viss tāds lēzens. Bet, re, tā vietā paskatījāmies laukumiņus un baznīciņas. Tā kā viss tomēr labi!
Ēnainas šķērsielas! Daudz ēnainu šķērsielu, urā! Latvijā arī ir tik karsti, ja? heheheheheh
Atradām vietiņu augstu pilsētā, kur pasēdēt, atvilkt elpu. Re, cik skaisti! Tur aiz mājām, ja kas, ir Kotoras līcis, ja to piedomā klāt, tad ir vēl skaistāk!
Bez visādām skaistām ēkām, mūriem, līčiem, Kotorā ir arī kaudzēm skaistu kaķu! Šie visi gan arī cietuši no karstuma, slēpjas ēnā zem restorāna klienta, tāpēc nav tik skaisti, kā varētu būt, bet, paga, tūlīt parādīšu vēl!
Mazais kaķis sargā vārtus!
Bišķiņ lielāks kaķis gatavojas pusdienot. Un tās pusdienas, starp citu, nemaz nesagādājām mēs. Re, tur blakus vēl ir arī pieniņš! Man gan liekas, ka šādā temperatūrā pieniņu nevar tā vienkārši atstāt saulē, saskābs taču! Varbūt tāpēc arī kaķi pieniņu nemaz nav padzērušies!
Reku dusmīgais kaķis!
Reku atkal mazais kaķis! Bet vispār kaķu tiešām daudz un visapkārt! Suņa gan nav neviena - nuja, ja būtu, tad jau ātri vien ieviestu kārtību un visus kaķus izdzītu no pilsētas!
Un šeit atklājas noslēpums, no kurienes kaķi dabūja pusdienas un pieniņu! No kaķu muzeja! Daļa naudiņu no katras pārdotās kaķu muzeja biļetes nonāk ielas kaķu pārvaldībā. Ielas kaķi par to naudiņu sapērkas sauso barību un pienu, protams! Mēs gan noskopojāmies tos dažus eirikus muzeja apmeklēšanai, jo, cik noprotams no reklāmas materiāliem, viss ko kaķu muzejā var redzēt ir senas kartiņas ar kaķiem. Tas ir forši, bet ne mūsu budžetam. Ja būtu atbraukuši tikai uz nedēļu un tikai uz Melnkalni, noteikti muzejā ieietu! Ja nu kāds ir bijis, pastāstiet, labi?
Vēl bez kaķiem un visa pārējā iepriekš minētā, Kotorā ir atkritumi. Un atkritumi krājas pie atkritumošanas aizlieguma zīmēm. Citās vietās gan viss salīdzinoši tīrs. Tādi, lūk, kotorieši dumpinieki!
Šis vīrs pelna ar dziedāšanu. Es tā vismaz domāju. Vīram rokā polšs, kuru pa brīdim iedzer; priekšā sakrāmētas divas paciņas cigarešu un vēl divi mazie polši. Vīrs lepni stāv un dzied, un skatās uz garāmgājējiem, bet nav ne kastītes, ne trauciņa, ne cepurītes, kurā iemest naudiņas. Karīna minēja, ka viņš pieņem ziedojumus tikai polšu vai cigarešu formā. Tāds, lūk, Kotoras dziedošais alkāns!
Kotoras pulksteņtornis. Un priekšā pulksteņtornim - kauna piramīda. Tiem Kotoras iedzīvotājiem, kuri tika pieķerti zādzībā, bija jāpavada savs laiks kauna piramīdas priekšā. Baigais sods!
Visapkārt pilsētai, gan uz mūriem, gan ēkām ik pa brīdim parādās Venēcijas spārnotā lauva (svētā Marka lauva). Venēciešiem laikam patika savā laikā atstāt tādas "Ja zģes bil" zīmes, lai citreiz var atgriezties un priecāties.
Reku mūsu Kotoras pusdienas - melone ar pršutu! Pršuts ir tas pats, kas prošuto vai hamons, tātad - vītināts šķiņķis. Parasti ēdam to, ko konkrētajā vietā var par vispievilcīgāko cenu dabūt, un šeit tā ir melone ar pršutu! Lepni!
Bezmaksas stāvvietā pie kaut kādas pamestas rūpnīcas atradām vēl vienu automobili ar Latvijas Republikā reģistrētu numura zīmi! Atstājām tautiešiem pie vējstikla zīmīti, ceru, ka viņi atrada un priecājās, hehe. Ā, un numura zīmi aizkrāsoju, jo nekad jau nevar zināt - varbūt pa kluso ar darba mašīnu aizbraukuši vai vēl kas tāds, tad labāk, lai priekšnieks neuzzina, hehe.
Laiks no Kotoras doties prom, bet pirms tam vēl pēdējā pelde līcī - tas mazais bumbulītis jūras vidū ir Karīna!
Kamēr Karīna peld, divi vīri laivā gatavojas vakara zvejai - piņķerē vaļā sapinušos tīklu.
Dodamies atkal kalnos, bet pamanījos vēl no pa serpentīnu braucoša automobiļa loga nobildēt saulrietu. Saulei bija nepieciešamas apmēram 20-30 sekundes, lai paslēptos aiz kalna, tāpēc labi vien, ka iespēju izmantoju. Bet, neuztraucieties, viss tika darīts profesionāļu uzraudzībā, nekādu risku, viss droši. Nemēģiniet, lūdzu, atkārtot šo mājās.
Vēl viena Kotoras līča bilde, tagad no bišķiņ augstākas vietas, var jau novērot apkārt esošos kalnus.
Un tad vēl pavisam pēdējā - te jau var redzēt visu Kotoras līci. Tur tālumā, aiz kalniem, tā ir Adrijas jūra.
Kā parasti, nākamajā galamērķī - Ņegoša mauzolejā - ierodamies tumsā. Tā kā līdz pašam mauzolejam no tuvākās vietas, kur var novietot auto, jākāpj gandrīz pieci simti pakāpienu, Karīna izlēma palikt lejā, un kāpt mauzolejā tikai rīt, bet es gribēju paskatīties, kas un kā arī tumsā. Tumsā ir tā - var redzēt izgaismotu ēku, viss pārējais visapkārt ir piķa melns! Pat vēl melnāks (esmu redzējis vienu otru diezgan gaišu piķi)!
No rīta visu jau var redzēt skaidrāk - jāiet caur tuneli kalnā, jākāpj tie miljons pakāpieni un tad varēs redzēt Ņegoša līķi. Petars II Petrovičs-Ņegošs bija Melnkalnes bīskap-princis, bet cieņu un godu izpelnījies par to, ka bijis arī filozofs un rakstnieks. Viņš arī bija pirmais, kas izfunktierēja ideju par apvienotu dienvidslāvu zemi. Savā īsajā mūžā gan viņam nesanāca to redzēt.
Pēc kāpšanas pa daudzajiem pakāpieniem vēl jānoiet pārsimts metru pa korē izbūvētu celiņu. Uz visām pusēm - kalni. Smuki.
Atkal tas pats mauzolejs, tikai dienasgaismā. Ņegošs nomira 38 gadu vecumā no tuberkulozes un savā testamentā atstāja informāciju par to, kā jāglabā viņa mirstīgās atliekas (viņa mīļākā kalna - Jezerski vrh (1657m) - virsotnē) un kā jāsadala vara pēc viņa nāves. Otrais plāna punkts nenostrādāja. Patiesībā arī ar pirmo gāja tā kā gāja - viņa līķis dažādu varu iespaidā tika mētāts šurpu turpu - no kalna uz veco galvaspilsētu Cetiņi un atpakaļ.
Pavisam iekšā gan neiegājām, jo par ieeju jāmaksā 3 eiriki katram, un man kaut kā šķita, ka svarīgākais šeit ir uzkāpt augšā, un paskatīties apkārt uz vareno skatu, nevis nofočēt akmens kasti, kurā iekšā, iespējams, serbu un melnkalniešu slavenākais filozofs.
Tālāk devāmies jau uz iepriekš minēto Cetiņi, bet tur nekā ievērības cienīga neatraduši, braucām tālāk uz Podgoricu - Melnkalnes galvaspilsētu. Tā kā Podgorica atrodas ielejā apmēram jūras līmenī, bet tuvumā nekādu sakarīgu ūdeņu nav, izdzīvot tur šādā temperatūrā ir praktiski neiespējami. Tāpēc mierīgi pusotru dienu pavadījām kondicionētā lielveikala foodcourtā, kur pa lēto ik pa brīdim apēdām kādu našķi un cītīgi lietojām bezmaksas internetus. Šķiet, arī zvirbuļi izvēlas līdzīgi vadīt savas dienas.
Otrās dienas vakarā, kad temperatūra beidzot pakritās līdz ziemeļniekiem apmēram izturamam līmenim, izskrējām vienu aplīti apskatīti Podgoricas galvenos saitus. Šis, piemēram, ir karalis Nikolajs. Nekas jau ievērības cienīgs, ja neskaita faktu, ka Podgoricu agrāk sauca par Titogradu (varonīgā dienvidslāvu komunisma vadoņa Tito vārdā), tātad te būtu jābūt kārtīgam komunisma perēklim, bet nekā - visu šo laiku parciņā pašā centrā stāv piemineklis monarham!
Visādi citādi bijusī Titograda atspēko savu titulu - viss sabūvēts lieliskākajās komunisma tradīcijās. Bloku mājās caurumcauri visai pilsētai. Bija kārtīgi jāpaietas, kamēr atradām kaut ko, ko paši Titogradieši dēvē par vecpilsētu - dažus kvartālus mazu privātmāju, kuras diezin varētu saukt par vecām, ar pāris mošejām. Bet, lai būtu, ja vecpilsēta, tad vecpilsēta.
Karalim Nikolajam pievienojas Vladimirs Visockis, arī viņš ir nopelnījis pieminekli Podgoricā. Kaut kad Visockis esot izteicies, ka vienas dzimšanas vietas viņam par maz, gribētos, lai Melnkalne kļūst par viņa otro dzimteni. Ausīgie Podgoricieši to piefiksēja un mudīgi uzstellēja pieminekli. Pēc šādas analoģijas Rīgā vajadzētu celt visiem ārvalstu mūziķiem, kas viesojas pie mums - gandrīz katrs no viņiem no skatuves mēdz pateikt kaut ko apmēram "Latvia/Rīga, I Love you". Ja jau tik ļoti mīl, tad pelnījuši pieminekli. Es balsoju par Simply Red pieminekli, tikai jāpagaida, vai viņš tiešām pateiks "I love you, Latvia" un nesajauks Latviju ar Lietuvu.
Arī šis ir viens no svarīgākajiem landmarkiem Podgoricā - Millenium tilts. Tas lielais, ar vantīm. Uzcelts pavisam nesen, knapi dekādi atpakaļ, turklāt par foršu cenu - 7 miljoni eiro.
Šī ir Podgoricas "jaunpilsēta", t.i., iepirkšanās, sēdēšana restorānos u.t.t. Arī te ik pa brīdim pa kluso no malas lūr pa kādai komunistu bloķenei. Cilvēku gan ļoti maz. Podgorica vispār likās tāda izmirusi. Nu, it kā jau nav baigi lielā - divsimt tūkstoši iedzīvotāju, bet arī Daugavpilī ir divsimt tūkstoši, bet izskatās kaut kā dzīvīgāk.
Galvenā strūklaka! Izmantojam iespēju atdzesēties, jo, lai gan attēlos izskatās, ka jau krēslo, tātad jābūt vēsi, gaisa temperatūra joprojām ir pārsteidzoši augsta.
Albāņu futbola klubs Kukësi ieradies sisties ar Podgoricas Mladost par iekļūšanu Eiropas līgas grupu turnīrā. Visapkārt viesnīcai kaudzēm policistu un policijas mašīnu, visi tādi stresaini. Laikam jau melnkalnieši nav labākajos draugos ar albāņiem. Ja nu kādam interesē - Kukesi uzvarēja ar 4:2.
Kad pavisam metas tumšs, jāiet noskalot pa dienu uzkrātā sviedru kārta. Ātrāk jau nav vērts skaloties - desmit minūšu laikā kārta atkal uzaug atpakaļ. Nu, lūk, atradām tātad pludmali, tieši blakus vecpilsētai, un ūdens bija patiešām vēss! Tik atvēsinošu sajūtu nebiju piedzīvojis, šķiet, vairākas nedēļas!
Vēl viens no svarīgākajiem Podgoricas kultūras tūrisma objektiem - Depedogena cietoksnis. Bet man tāda sajūta, ka ja jau paši Podgoricieši nav vismaz minimāli pacentušies padarīt šo vietu apskatāmāku, varbūt arī nav pelnījuši, lai es kaut ko smalkāk vēl stāstītu par Depedogenu.
Lai nebūtu pavisam švaki, piemetīšu vēl vienu mošeju. Pie mošejas, kā ierasts, ir bezmaksas ūdens krāns! Musulmaņiem taču, pirms apmeklēt mošeju, kaut kur kājas jāmazgā, un mums taču kaut kur ūdens krājumi jāpapildina!
Reku pierādījums tam, ka nemaz neesam tādi nīkuļi, kā varētu izlikties no mūžīgās gaušanās par karsto laikapstākli - benzīntanka termometrs apmēram pusnaktī rāda 31 grādu pēc celsija skalas! Kā lai tādā karstumā guļ?!
Škodras ezers! Beidzot atkal ezers, nevis jūra! Tas nozīmē, ka mierīgi var noskaloties/nomazgāties, pēc tam nemeklējot vēl atsevišķu dušu. Un, re, pāri ezeram tur jau redzama Albānija.
Nevaru beigt taisnoties par to karstumu - re, arī aitiņas, nabadzītes slēpjas ēnā, nevis priecīgas ēd zālīti saulē.
Urā, ezers! Un ūdens temperatūra tieši tāda, kā man patīk - kādi gandrīz 30 grādi. Karīna noteikti sūdzēsies par to, ka tā saku, jo viņai patīk vēsāks ūdens, bet man tieši laikā!
Autoveikals! Godīgi sakot, nezinu, varbūt Latvijā arī vēl tādi pastāv, bet es noteikti kādus gadus piecpadsmit neesmu redzējis, bet Melnkalnes nomaļākos reģionos tā ir baigā štelle. Vīrs zaļajos šortiņos gan nedabūja to, pēc kā lūkoja - veikalā nebija ne vīna, ne rakijas. Arī mēs palikām bešā, jo veikals pārdod vien maizes, majonēzes un tādas lietas. To, ko nomaļie ļaudis nevar paši izaudzēt.
Izlēmām doties uz tuvāko veikalu - apmēram 20km attālumā. Galu galā ceļā pavadījām kādas 3-4 stundas, jo, pirmkārt, jau braukšana pa kalnu ceļiem aizņem ilgu laiku, tad paņēmām padzīvojušu franču pārīti, kurus diemžēl aizvedām nepareizā virzienā un dabūjām vest atpakaļ, un paspējām tieši pēdējā brīdī, lai viņus iesēdinātu attēlā redzamajā kuģītī.
Piestājām arī pie kalnu vīna vīra, un, tikko piestājām, uzreiz dabūjām nodegustēt visu piedāvājumu - sarkanvīnu, baltvīnu, rakiju, rakiju ar valriekstiem (tepat netālu ir valriekstu mežs), ķiršu liķieri, kurš gan tāpat taisīts uz rakijas bāzes. Vīna un rakijas mājražošana ir vīra ģimenes tradīcija jau paaudzēs.
Vīrs izrādīja savus vīna dārzus, pastāstīja par dzērienu gatavošanas tehnoloģijām, viss forši un mīļi. Beigās nopirkām vienu pudeli sarkanvīna un puslitriņu valriekstu rakijas.
Kamēr vazājamies apkārt, mūsu ezers saduļķojies, aiaiai!
Visa piekraste sarkana, tālāk brūna un tikai tad zili-zaļa! Ūdenim vispār nevar vairs redzēt cauri, aiaiaiai! Bet labā ziņa, ka saduļķošanos izraisījis vējš, kas nozīmē, ka beidzot ir vējš! Tas nozīmē, ka, paslēpjoties ēnā zem koka, var pavisam justies kā cilvēks!
No veikalā sapirktajām lietām Karīna atkal pagatavojusi brīnumgaršīgu ēdienu! Turpat zem koka ezera krastā mierīgi arī pavakariņojām, paskatījāmies savu jauno mīļāko seriālu (ja nu kāds vēl nav tādu redzējis, noteikti iesaku - Masters of Sex, tas nemaz nav tāds, kā izklausās pēc nosaukuma, tas ir par ārstiem un zinātniekiem 20. gadsimta piecdesmitajos gados Sentluisā). Forši!
Vēl gribu parādīt šo auto. Kad pirmo reizi to ieraudzīju, domāju, ka tas ir tāds kā muzeja eksponāts. Vai vismaz pamests uz mūžiem rūsēšanai, bet - nekā! Tas ir pavisam normāls transportlīdzeklis, kas piedalās satiksmē. Vīriņš ar to atbrauc līdz ezera malai, iekāpj laivā, un nozūd ezerā. Pēc kādas stundas-divām vīrs ir atpakaļ, laiva pilna kaut kādām ūdenszālēm. Ūdenszāles pārkrāmē uz mazās mašīnītes jumta un dodas savās gaitās. Un tā vairākas reizes dienā. Droši vien svarīgi paspēt pēdējo raundu izdarīt līdz tumsai, jo automobilim lampiņu nav ne priekšā, ne aizmugurē.
Tā, atpūtušies esam, atkal apņēmības pilni dodamies tālāk - uz Ulciņu. Ulciņa ir pie pašas Albānijas robežas, tāpēc lielākā daļa iedzīvotāju ir albāņi, kas uzreiz nozīmē pilnīgu bardaku, ne miņas vairs no mierīgās Melnkalnes! Paskaties kaut vai uz šo pludmali! Trakums! Arī satiksme necilvēcīga! Tāpēc izdomājām, ka šeit tik vien kā atsvaidzināsimies jūrā, jo kam mums Melnkalnes albāņu pilsēta, ja tūdaļ pat dosimies uz īsteno Albāniju!
Arī islāma kundze atnākusi uz pludmali. KĀPĒC? Laukā TIK karsti! Vienīgais prieciņš, ka šī pludmale beidzot ir smilšu pludmale. Bet tam uzreiz pretī liekas bēdiņa - tās smiltis ir tumši pelēkas un vietām pat melnas. fui.
Labi, pietiek gānīties. Atvainojos visiem, kam Ulciņa ir mīļākā pilsēta pasaulē, hehe. Tomēr, pirms dodamies tālāk uz Albāniju, gribu parādīt vēl vienu musulmanieti, kas dodas uz pludmali. Turklāt dodas pienācīgi - ar Aldara salokāmo tepiķīti. Kas diez aldarim par to sakāms?
Ieraugot šo zīmi, bišķiņ apvainojos uz Melnkalni. Kā tas nākas - iebraucām Melnkalnē divreiz un nevienu reizi neredzēju "Welcome" zīmes, bet, braucot prom "Goodbye". Vai tas nozīmē, ka Melnkalnieši labprātāk redz mani dodamies prom, nekā ierodamies? Cūkas!
Arī Albānija mūs nelutināja ar "Welcome" zīmēm, tāpēc izlēmām šito niķi ar bildēšanos pie zīmes atmest. Ja nav kazai piena, tad nav! Te mēs esam pie tā paša Škodras ezera, tikai Albānijas pusē. Zem kociņa slēpjamies ēnā, meklējām, kā tikt ūdenī. Nav nemaz tik viegli, arī visas pieejamās kartes daudz nepalīdz, jo katra saka/rāda kaut ko citu.
Vispār Albānija jau no paša ierašanās brīža patīkami pārsteidz! Pēc Balkāniem, kas bija paspējuši jau apnikt, te ir patīkams bardaks. Šis, piemēram, ir ceļš. Man patīk, ka pats varu izvēlēties vietu, pa kuru braukt, jo mašīnas te ir retums, bet ceļš ir kādus vismaz trīsdesmit metrus plats, un nav nemaz tā, ka būtu kādas līnijas vai citas saprotamas norādes.
Te jau ir vieglāk, lielākā ceļa daļa sistemātiski nobērta ar atkritumiem, tātad - jābrauc pa brīvo pusi. Labi, labi, nav jau tā, ka visi albāņu ceļi ir šādi, lielākā daļa tomēr ir asfaltēti, un daži pat pavisam moderni. Tas, manuprāt, ir diezgan liels sasniegums, ja ņem vērā to, ka komunistiskajā Albānijā kopā bija ap diviem tūkstošiem automobiļu (daži avoti apgalvo, ka mazliet vairāk - pat pieci tūkstoši, bet uz trim miljoniem iedzīvotāju, tas skaits vienalga ir smieklīgs). Un visas mašīnas piederēja valstij, un ar tām pārvietojās tikai augstu stāvoši komunistu partijas locekļi vai militāristi.
Šis ir vēl viens komunistiskās Albānijas līdera Envera Hodžas brīnums - sēņu bunkuri. Envers valdīja Albāniju no 1942. gada līdz pat savai nāvei 1985. gadā - tas ir vairāk nekā četrdesmit gadu. Uz mūža nogali, viņš kļuva pavisam paranoisks un visādos veidos gribēja aizsargāties no "ienaidnieka". Viens no plāniem bija sabūvēt daudz bunkuru - kopā tika uzbūvēti ~700 000 šādu un lielāku sēnīšu. Katrā varēja dzīvot 3-5 cilvēki, tādā veidā bunkuri pietika VISIEM Albānijas iedzīvotājiem. Žēl, ka iedomātais ienaidnieks tā arī nekad neuzbruka, jo bunkuri tā arī nekad netika izmantoti paredzētajiem mērķiem. Par ienaidniekiem runājot, viens no lielākajiem Albānijas ienaidniekiem bija Grieķija, ar kuru karastāvoklis tika pārtraukts tikai 1987. gadā, tas ir, pēc valdnieka Hodžas nāves. Labi, Envers ir tik traks, ka par viņu var runāt un runāt, bet tā kā Albānijā droši vien būsim kādu labu nedēļu, vēl man laika pastāstīt būs.
Atbraucām atkal uz ezeru, un visapkārt aitiņas! Gāju aitiņas mīļot, bet aitiņas mūk uz visām pusēm, galīgi nelaiž klāt.
Parādīšu, kāds mums skaists ezers atkal. Tas pats Škodras ezers, tikai no otrās puses. Tie kalni tālumā – tie ir tie paši, kuros dzīvojāmies pirms pāris dienām. Re, tur ūdenī mazs, melns bumbulītis. Uzmini, kas tas ir! Atbildes jāraksta komentāros.
Kamēr peldamies ezerā, aitiņa kā tāds sunītis nāk un mēģina nozagt pārtikas.
Pēcāk ierodas arī mazie albānēni. Laikam viņiem svešzemnieki dikti patīk, tikai pagaidām nevaru saprast iemeslu - tāpēc, ka interesanti iepazīties, vai tāpēc, ka svešzemnieki bagāti un no viņiem var kaut ko izsist. Tikko pamanījuši mūs, nāk uzreiz un uzdod visādus jautājumus albāņu valodā. Pēc tam pienāk vēl un vēl jauni, kamēr ap mašīnu sapulcējušies kāds padsmits ļaužu. Lielāko daļu gan var aizbaidīt ar fotoaparātu, tikko sāk bildēt, visi uzreiz pa malām.
Pirmais Albānijā apmeklētais krogs. Re, spogulī esmu redzams es. Tā es smuki māku bildēt, hehe. Bet patiesībā jāskatās uz iekārtojumu! Pa teļļuku rādās F-1 sacīkstes. Ar mušiņām! Pie mums arī tā kādreiz bija! Un tas nav vis kaut kādā ciemā, tas ir Škodras centrā, un Škodra ir ceturtā/piektā lielākajā pilsētā visā Albānijā. Paēdām hamburgerus, kas izskatījās pēc hotdogiem, par 70 centiem gabalā.
Škodras galvenā mošeja - Ebu Bekr. ĻOTI izskatās pēc centrāltirgus paviljona, nē?
Reku piemineklis Mātei Terēzei. Arī albāņi viņu, protams, uzskata par savējo. Lai gan dzimusi Skopjē, kas tobrīd bija Kosovā, kosovieši taču arī ir albāņi, vai ne? Tāpēc Māte Terēze ir albāniete, viss kārtībā!
Valūtas maiņas punkts. Vīram pilnas rokas naudas rullīšu, bet mūsu no Serbijas pāri palikušos 200 dinārus negribēja mainīt. Pat neatpazina tādu valūtu, minēja, ka norvēģu. Laikam nav baigi kvalitatīvais maiņas punkts.
Sufladže (es sākumā lasīju kā "suflāž" un tā arī pasūtīju; vīri nesaprata)! Man likās, ka tas pats kebabs vien ir, bet ēdienkartē atzīmētas divas atsevišķas lietas - doner qebap un sufllage. Pa lēto un garšīgs, viss tieši tā, kā mums vajag.
Reku albāņu desertiņš! Nemācēju sagūglēt, kas tas ir un kā tas saucas, bet ir ļoti garšīgs! Tāds želejīgs un ar cepumu apakšā. Mēs, nepacietīgie, gan nesagaidījām pareizo ēšanas mirkli (t.i., atdzesēšanu ledusskapī) un ēdām mazliet sildu, bet vienalga ļoti garšīgs!
Parasts albāņu pārtikas veikals. Saucas Market Internacionale. Viss tāds Milānas inter krāsās un pat ar "F.C. Internacionale" uzrakstiņu uz logo. Laikam saimnieks baigais Inter fans!
Aizgājām arī līdz ievērojamākajam Škodras muzejam - Marubi fototēkai. Tur esot simtiem albāņu fotogrāfu bildes par Albānijas tēmu, sākot ar pašu pirmo Albānijas fotogrāfiju - Pietro Marubi 1858. gadā bildēto attēlu. Bet, kā jau teicu, aizgājām LĪDZ muzejam. Muzejam pusdienas pārtraukums. Kad atnācām vēlreiz pēc pārtraukuma, muzejs vienalga ciet. Tā laikam Albānijā drīkst.
Albāņu suņi un viņu saimnieki!
No septiņiem līdz diviem šeit točno nedrīkst braukt. Līdzīgas zīmes novēroju daudzās vietās, un nekad nevar saprast, kur drīkst, kur ne. Jāskatās pulkstenī un kalendārā, bet tikmēr jau krustojums garām! Tāpat ar stāvvietām, tik daudz paskaidrojumu, ka nevar saprast, kas un kā. Vispār Albānijā neko nevar saprast!
Albāņiem, līdzīgi kā dienvidslāviem, ir aizgājēju dēļi, bet šeit tie ir bišķi augstākā līmenī. Pie dēļa jau laicīgi pieliktas mapītes, kurās var ielikt bildi ar savu aizgājēju. Sak', lai nesalīst!
Reku Škodras galvenais rotācijas aplis. Tā viņu sauc - rotācijas aplis? Lai būtu kā būdams, satiksme te ir pietiekami intensīva, lai nevarētu tikt līdz strūklakai apļa vidū. Tomēr pievērsiet uzmanību strūklakai un visam, kas ap to darās. Soliņi! Kā lai nabaga gājējs tiek uz soliņa apsēsties? Un, nē, gājēju pārejas tur nav.
Lasītkāri baloži!
Re, kādi augļi! Kas tie ir?
Mans otrais mēģinājums atrast vecu tiltu ārpus pilsētas (pirmais bija Melnkalnē). Šoreiz pat ļoti veiksmīgs! Tilts, protams, skaists, bet nekas tāds īpaši pārsteidzošs, bet galvenais veiksmīguma faktors ir tāds, ka uz tilta netīši satikām Florianu, kurš, izrādās, ir viesu nama īpašnieks. Pēc īsas sarunas izlēmām, ka dosimies savās svētku (3. mēnešu ceļojuma un 9. mēnešu kāzu jubileju) vakariņās tieši pie Floriana.
Pirms iet pie Floriana, paskaties uz šiem suņiem!
Reku mūsu svinību galds! Vakariņas pie Floriana izmaksā 3 eiro no personas, un divām personām pienākas šitik daudz ēdiena! Viņš taču sevi aplaupa, nu! Viss ļoti garšīgs - zupa, ceptas cūkgaļas, siers, baklažāni (parasti neesmu cienītājs, bet šie bija labi), sautēti pipari, dārzeņu salāti, cepti sviestā cepti kartupeļi maizīte un ledusauksts ūdens! Turklāt viss audzēts paša dārzā, un pat cūka šorīt kauta. Svarīgi pieminēt, ka šīs svinīgās vakariņas (ar uzsvaru uz vīnu) mums uzsauca Dace. Paldies, Dace, mēs tiešām ļoti labi paēdām. Par vīnu vēl tūlīt pastāstīšu. Ā, un tieši šo bildi izvēlējos, jo Karīna feisbukos ielika bildi, kur es tik pat nevaldāmi ēdu, hehe! Atriebība ir laba, ģimeniska lieta!
Reku arī mūsu svētku vīns! Lai ieraudzītu vīnu, jāskatās galdam tieši pa vidu. Paldies Dacei arī par vīnu! Paldies, paldies, paldies! Apkārt galdam ir vācieši (jā, izrādās arī Karīna ir vāciete!) un galda galā Florians! Pēc kārtīgas paēšanas, izvilkām savu vīnu, ar ko pacienājām arī vēlāk atnākušos vāciešus un Florianu. Floriana tēvs, ja kas, arī ir vīndaris ar 45 gadu pieredzi. Viņš pat savām rokām esot nodevis pašdarināto vīnu Enveram Hodžam! Iedevām arī tēvam vīnu pagaršot, viņš apstiprināja, ka esam labi iepirkušies un Melnkalnes kalnu vīrs ir atzīstams par ļoti labu! Florians tikmēr, uzvilcis ziemeļkorejiešu militāro cepurīti, rāda visādas etīdes par Hodžas režīmu, stāsta par trakajiem deviņdesmitajiem Albānijā, u.t.t.
Šādu te putniņu uzzīmēja viens no vāciešiem, kad netīši apgāza savu Floriana tēva darinātā vīna glāzi (mūsējais jau bija pieveikts). Bet Florians tiešām ļoti jauks un prātīgs vīrs. Viesu namu savā mājā vada jau piecus gadus, pirms tam piecus gadus strādājis kāda Nīderlandes ceļojumu uzņēmuma Albānijas birojā, tad arī iemācījies būt par gidu, izklaidēt viesus u.t.t. Pēc vairākām sirsnīgu sarunu stundām pie mūsu svētku galda, Florians piešķīra mums pašiem savu istabu bez maksas!
Un zini, kas pienākas pie istabas? Bezmaksas brokastis! Šito viesmīlību! Nav tā, ka mēs būtu baigie ubagi, mēs par visu piedāvājāmies maksāt vai, ja nevarējām atļauties, atteicāmies, bet albāņi ir kārtējā superviesmīlīgā tauta. Albānijas ziemeļos jau simtiem gadu pastāv tāds kā goda kodekss, kurā norādīts, kā jāuzņem viesi, kā jāuzvedas veikalā, ko drīkst teikt publiski, ko nē, u.t.t. Viens no punktiem tajā kodeksā ir - ja tavu viesi viesošanās laikā kāds nogalina, tev viņa nāve jāatriebj vai nu nogalinot slepkavu, vai kādu no slepkavas ģimenes. Nice!
Reku arī pats Floriana nams. Ja kādreiz sanāk būt Škodrā, noteikti nāciet nakšņot pie Floriana. Tas gan ir kādus 4km ārpus pilsētas centra, bet - ko tajā velna centrā darīt?! Te var padzīvot pie īstas albāņu ģimenes! Jā, visi hosteļa darbinieki ir Floriana ģimenes locekļi, kas arī paši dzīvo tajā pašā mājā! Šad tad, tūrisma sezonas laikā Florians pieņem kādu palīgu/brīvprātīgo no ārvalstīm. Arī tagad, starp citu, Florians lūko pēc palīga, viņš teica, ka būtu interesanti iepazīt kādu no Latvijas - tā kā, ja kādam no jums ir interese padzīvoties skaistā namā Albānijas ziemeļos, to mierīgi varat darīt. Florians piedāvā bezmaksas nakšņošanu un pilnu ēdināšanu, par to pretī jāpastrādā 4-5 stundas dienā (jāuzņem viesi, jāpaslauka grīda, jāaplaista dārzs etc), 5-6 dienas nedēļā. Piedāvājums ir spēkā no augusta līdz oktobrim. Tātad, ja kādam tiešām gribas - rakstiet man vēstulīti, sarunāsim visas detaļas, kas un kā u.t.t.
Atgriežoties pie tā attāluma no centra - Florianam ir arī velosipēdi, kurus tāpat bez maksas var ņemt, tā kā tie četri kilometri līdz centram (vai citā virzienā līdz Škodras ezeram) ir mierīgi pieveicami! Brauciet taču beidzot visi pie Floriana!
Reku daļa no Floriana dārza - sarkanie pipari un arbūzi!
Reku vīnogu un kukurūzu lauks!
Tāds ir Floriana īpašuma eksterjers. Ja nu kāds tiešām izdomā braukt un strādāt, palīdziet viņam arī smukāk nokrāsot žogu! Es ceru, ka Florians tagad nelasa pa kluso ar google translate palīdzību, citādi apvainosies, hehe. Piedod, Florian, es jau tikai dzenu velnu! Viss ir ļoti labi un skaisti!
Vēl viens apliecinājums tam, ka Florians tiešām dara labu un kvalitatīvu darbu - tripadvisor Travellers Choice balviņa!
Un šādi mīļi kaimiņi!
Tā, pietiek par Florianu! Reku piecu varoņu monuments! Agrāk šis skaistais komunistu piemineklis stāvēja pilsētas galvenajā aplī, tur, kur tagad ir strūklaka ar soliņiem, bet, tā kā Albānija lepni iet pretkomunisma ceļu, visi vecie pieminekļi, protams, no centra jāaizvāc. Vietējie gan joprojām galveno laukumu sauc par piecu varoņu laukumu, nevis Demokrātijas laukumu, kāds ir tā tagadējais oficiālais nosaukums.
Necik tālu no Floriana tā arī netikām. Izrādās, ka jau pāris dienas atpakaļ hostelworld.com nobukotais hostelis arī pieder tam pašam Florianam. Florianam kopā ar velsiešu astrofiziķi Džeisonu. Tā kā turpinām viesoties pie Floriana.
Šis hostelis atrodas pavisam pilsētas centrā, ir lētāks (6 eur par gultu), bet tas tomēr nav viesu nams. Hostelis ir ļoti foršs, jau iepriekš minētais Džeisons te šiverējas kā pa savām mājām, visus pabaro, aprūpē, pastāsta stāstus. Mājiņa arī forša, turklāt ar stāvvietu pagalmā, ir veļasmašīna, viss, kas mums vajadzīgs, bet tomēr nav tā māju sajūta kā bija viesu namā. Tas tomēr ir hostelis.
Aizgājos līdz bodei pēc Karīnas pasūtījuma - Rosols, gaļa un siers. Ja iespējams, arī pelmeņi. Galīgi neizklausās pēc Karīnas, bet laikam arī viņai pienācis homesickness. Bet - ir svētdiena, visas bodes ciet, un atslēgas nolauztas. Ielas tukšas, nav pat īsti, kam paprasīt! Galu galā atradu veičīti, nopirku desu (gaļas vietā), sieru un rosolu, kas garšoja pēc etiķa. Pēc etiķa!
Paskat uz šiem transportlīdzekļiem - mūsu varenais auto, un beļģietes Gabrielles pilsētas velosipēds, ar kuru viņa atminusies no pašas Beļģijas. Re, kā cilvēki dažādi ceļo! Nu, ja, ar to arī tad svētdienas vakars beidzas, sēžam kopā ar citiem viesiem uz hosteļa lieveņa, Džeisons par mums rūpējas, un turpinās rūpēties vēl divas dienas (jā, nakšņosim divas naktis pēc kārtas, iedomājies?!), viss ir skaisti un labi. Paldies!
es domāju, ka melnais ūdens ir ēna.