Fotoatskaite: Haoss, mīlestība un terorisms Pakistānā

Atskaitos par pirmo Pakistānā pavadīto nedēļu un daru to, protams, ar melīgu virsrakstu. Līdz šim Pakistānā esam novērojuši tikai divas no trim virsrakstā minētajām lietām, bet, lai uzzinātu, kuras ir īstās, būs jāizskrien cauri visiem bilžukiem.

Pirmais rīts Pakistānā, tikko pamostoties, no balkona redzu, kā Ali jau pucē mašīnu, lai varētu mūs pieklājīgi vest piedzīvojumos. Starp citu, kā vēlāk izrādījās, Ali nav vienkārši mūsu hosta Šahida šoferis, bet gan sens draugs, kurš jau agrā jaunībā zaudējis abus vecākus, tāpēc Šahida ģimene viņu tā kā adoptējusi, un Šahids viņam piešķīris "personīgā asistenta" amatu, kas patiesībā nozīmē, ka Ali saņem naudu par Šahida viesu izklaidēšanu. Foršs darbs!

Uzreiz gribu pastāstīt par mūsu pirmo lielo pārsteigumu Pakistānā - strāvas pārrāvumi. Valsts enerģijas politika taupības (un visādu citādu ar infrastruktūru saistītu problēmu) dēļ katru dienu vairākkārt pa dažām stundām atslēdz elektrību. un tā tas notiek visur, visā valstī. Jā, arī slimnīcās, armijās, un visur citur. Vasarās, kad valstsprāt elektrība praktiski vispār nav nepieciešama dažās pilsētās elektrība ir pieejama vien 4-5 stundas diennaktī. Karači gan ir labāk, un elektrība tiek atslēgta 3 reizes dienā pa apmēram 2 stundiņām katru reizi. Tāpēc tie, kas var atļauties, ierīko sev mājās visdažādākos risinājumus - Šahida mājās ir smagā automobiļa akumulators ar UPSi, citiem ir dīzeļa ģeneratori un vēl visādas ierīces.

Izejot uz ielas, ieraugām pirmo krāsaino automobili! Šahids saka, lai labāk ietaupām filmiņu, ka šādu nemaz nav vērts bildēt, būšot vēl daudz un skaistāki. Bet, nu, mums viss te ir jauns un pārsteidzošs, tāpēc šonedēļ būs daudz bilžu, kurās redzamas vienkārši pakistāņu ikdienišķās lietas, labi?

Piemēram, šādas ielas. šis ir svarīgais biznesa centrs, tiek dēvēts par Karači Volstrītu. Bet ielas bez seguma, bedrainas un slapjas. Mums paskaidro, ka tas tāpēc, ka blakus notiek būvdarbi - tātad ceļu nav vērts remontēt, tāpat smagās mašīnas, kas piegādā cementu un ko tik vēl ne, visu izdragās no jauna. Pagaidīsim pāris gadus, kamēr būvdarbi tiks pabeigti, un tad ceļu atjaunosim.

Pirmais svarīgais darbiņš Pakistānā - jānopērk vietējā SIM karte. Tā kā, ejot Mobilink birojā, somas un fotoaparāti jāatstāj pie bruņotajiem sargiem, bildītē rādās tikai satiksme biroja priekšā. Drošības pasākumi ir nopietni - lai nopirktu priekšapmaksas karti, jāiesniedz visi iespējamie dokumenti (arī pases kopija - ne tikai galvenā lapa, bet arī tā, kur redzams zīmogs par iebraukšanu Pakistānā), un pat jāatstāj pirkstu nospiedumi. Interesanti, ko viņi darīs ar maniem nospiedumiem? Izmeklēs manis paveiktos noziegumus? Mobilie sakari un interneti vispār Pakistānā ir lēti, piemēram, par pusotra gigabaita datu paku jāmaksā tikai 120 rūpijas (mazliet vairāk nekā eiro).

Pirmais īstenais apskates objekts Sadequain (mākslinieka vārdu neņemos latviskot, nezinu, kā tādi jāizrunā; bet varu piebilst, ka šis esot varenākais mākslinieks visā Pakistānas vēsturē) galerija. Iebūvēta Britu Impērijas laika baznīcā, jo, nu, kam tad tās baznīcas te daudz vajadzīgas.

Ali cenšas mums visu paskaidrot - tā kā latīņu burtu lasīšana nav viņa pamatnodarbošanās, turklāt burti vēl tādi kaut kādi jocīgi, paiet labs laiciņš, kamēr viņš paziņo - šī ēka ir Frere Hall. Vot pēc tāda atslēgvārda jau kaut ko var sagūglēt - Henrijs Frere bijis Sindas (Karači ir Sindas galvaspilsēta) provinces komisārs, bīdījis sindiešu valodas tiesības, izveidojis Indijas pasta sistēmu un sastrādājis vēl visādus labumus. Tāpēc ļaudis sametušies un viņam par godu uzcēluši šādu te mājeli, kura kādu laiku kalpojusi par Karači rātsnamu. Bet, tā kā tepat blakus bijusi ASV vēstniecība, šis nams ilgu laiku bijis publikai nepieejams, un tikai kopš 2011. gada ļaudis mierīgi var atkal iet un visu pētīt.

Tātad, tagad tas ir muzejs/galerija, iekšā ir kaudzēm Sadequina un vēl viena otra viņa sekotāja darbiņi. Visā lielajā ēkā ir viens darbinieks - šis sačākstējušais vecītis, kas redzams attēla vidū.

Bet vecītis savu darbu dara rūpīgi - ik pa brīdim piekārto katru kaut mazliet šķībo gleznu. Tikai nesaprotu, kāpēc tās gleznas visu laiku paliek šķības!

Visas terasītes ietīklotas - lai ērgļi netiek klāt. Droši vien tas darbojas arī pret baložiem, bet galvenokārt tomēr ērgļi. Runā, ka šajā ēkā savulaik noticis vēl viens pasaules vēsturē ārkārtīgi nozīmīgs notikums - 1877. gadā šeit uzrakstīti un apstiprināti pirmie badmintona noteikumi!

Izbaidām visus baložus un ērgļus! To mums palūdza izdarīt Ali, teica, ka būšot smukas bildes. Reku viena no tām. Mmmm, smuka, smuka bilde!

Protams, mums pienākas arī pozējamā bilde. Šeit pozēšanas kultūra ir vēl vairāk attīstīta nekā Irānā! Apsolos turpmāk šādas bildes pārāk daudz nerādīt, bet vismaz viena tomēr bija nepieciešama, lai norādītu uz to, cik pakistāņiem svarīgi ir pozēt.

Nākamā pietura - Karači publiskā pludmale. Saule, protams, te nav redzama - visas debesis vienā smogā (Karači dažos lielāko pasaules pilsētu sarakstos ar saviem divdesmit miljoniem ievietojas otrajā vietā, bet patiesībā neviens nezina, cik cilvēku te īstenībā dzīvo). Pludmale pilna ar visdažādākajām atpūtniekiem paredzētām atrakcijām - kamieļiem, zirgiem, mocīšiem, bagijiem, uzkodām. Tikai pašu atpūtnieku nav.

Lai gan neesam baigie dzīvnieku mocīšanas fani, aiz cieņas pret Ali nevaram atteikt vienam izbraucienam ar kamieli. Re, rekur mēs sēžam kamieļa mugurā. Vīriņš aiz saites ved kamieli pa smiltīm apmēram simts metrus, līdz pašai jūras malai. Par tādu prieku jāšķiras no apmēram eiro (protams, mēs esam viesi un mums ne par ko nav jāmaksā). Bildē redzams arī nodokots kuģis. Tādu kuģu pilna pludmale - ja kuģa saimniekam izliekas, ka salūzušajā kuģī vairs nav vērts ieguldīt naudas, to vienkārši izvelk krastā un tur arī atstāj.

Tuvāk jūrai viss izskatās vēl bēdīgāk - viss tas slapjumiņš, ko tu redzi starp jūru un sausajām smiltīm, ir nafta! Nu, vai kaut kādi naftas produkti. 2003. gadā kāds grieķu kuģis netrāpīja ostā un izgāza jūrā vairāk nekā 60 tūkstošus tonnu naftas, un kopš tā laika šī pludmale īsti nav baudāma. Jau 12 gadus, iedomājies?! Bet tagad esot daudz labāk, pirmajā laikā esot bijis neiespējami elpot, jo ne tikai ūdens un smiltis, bet arī viss gaiss bijis piesārņots ar naftām.

Tas, protams, nenozīmē, ka vietējiem atpūtniekiem nepatīk te pavadīt savas brīvdienas. Un vēl viņiem patīk bildēties ar ārzemniekiem. Šī bija pirmā reize, kad man vienkārši sanāca apkārt bariņš ļaužu un tad visi pārmaiņus ar saviem telefoniem bildē brīnumaino bālģīmi. Pat bonbongu tirgotājs! Un nav nemaz tā, ka šie vīri būtu čomi savā starpā, viņiem visiem vienkārši ļoti, ļoti gribas nobildēties. Karīnai tajā ziņā vieglāk - pret sievietēm te izturas ar lielu pietāti.

Šīs divas meitenes vienkārši sēž naftas/sālsūdens maisījumā un bauda tos retos saules starus, kas kaut kā pamanās izlauzties caur smogu. Un musulmanietēm tak nav ļauts ne gabaliņu plikas miesas rādīt, tāpēc dāmas naftā sasēdušas ar visām kleitiņām. Kā diez to zaņķi pēc tam var atmazgāt?

Te reku var bišķi tuvāk redzēt smiltiņas. Redzi to maigo spīdumiņu? Tas viss nafta! Starp citu, šeit jau sāk pulcēties nākamā fotografēties kāro ļaužu grupa, hehe.

Uz augšu skatoties gan pavisam cits skats! Gandrīz zilas debesis un kaudzēm ērgļu. Domāji, ka es pirms tam dzenu velnu ar tiem ērgļiem, vai ne? Nekā, Karači debesis paties nepārtraukti vago milzīgs skaits ērgļu. Labi, varbūt tie ir kaut kādi vanagi, bet visi vietējie saka "eagles", un man ar to ir gana. Tātad ērgļi.

Reku vienu var redzēt tuvāk. Tas ir ērglis? Šis bildēts jau pavisam citā pilsētas pusē. Tie ērgļi tiešām ir visur, visur. Viņi piešāvušies pārtikt no atkritumiem, tāpēc Karači var dzīvoties zaļi!

Dažviet mazi puisīši un visādi citādi nabagi tirgo zivju atlikumus, kurus var pielietot ērgļu atrakcijā - uzmet zivju ķesku gaisā un skaties, kā ērgļi cīnās par to. Runā, ka Karači vēsturē nav bijis tāda gadījuma, ka kaut kas uzmests gaisā pēc tam arī nokrīt atpakaļ zemē.

Uz pusdienām ierodamies Šahida birojā. Kamēr Ali mūs vizina apkārt un visu izrāda, Šahids cītīgi strādā. Bet viņš labprāt katru brīvo mirkli pavada ar viesiem, tāpēc ap pusdienlaiku kādu stundiņu pasēžam viņa birojā.

Šahids strādā lielā uzņēmumā (saucas "Popular"), kas darbojas visdažādākajās nozarēs, viņš pārstāv kokvilnas šķiedras nodaļu - iepērk kokvilnu no ražotnēm, pārstrādā to pavedienos/auklās/dzīparos (nezinu, kā to pareizi nosaukt) un pārdod tālāk ražotnēm, kas to saauž audumos. Un kārtīgam uzņēmumam nepieciešama kārtīga apsardze. Lai jūs nebiedē vīru automātiskie ieroči - to nēsāšanas atļaujas ir teju katram apsargam, un tādus vīrus var redzēt pat visādos "drogas" tipa veikalos. Mēs, protams, pirmajās dienās uz šiem skatījāmies ar tādu kā izbīli, bet vēlāk novērojām, ka tie tādi parasti vīriņi vien ir. Šad tad, izejot uz ielas agros rītos, var satikt vīrus, kas māj ar kalašņikoviem un kliedz "Good morning! Welcome to Pakistan!"

Šejienes ļaudīm attieksme pret automātiskajiem ieročiem ir, maigi sakot, visai liberāla. Ja gribu paspēlēties - lūdzu. Šahids saka, ka pārsvarā visi viņa viesi Pakistānā grib izdarīt tieši divas lietas - nobildēties ar kalašņikovu (es gan nezinu, vai tas, kas man rokās ir kalašņikovs, neesmu ieroču speciālists) un pabraukt uz autobusa jumta. Pirmais uzdevums izpildīts!

Braucam tālāk - Hana rentgenattēlu klīnika. Un zini, es nemaz arī nebrīnītos, ja Hans tur iekšā tiešām joprojām darbojas un bildē ļaužu plaušas. Kā jau teicu, šoreiz rādīšu daudz visādas nejēdzīgas bildītes, rādīšu visu, par ko pats sajūsminājos un brīnījos.

Stāvot sastrēgumā, pie loga pieklauvē blakus stāvošā tuktuka šoferis - vajagot viņu nobildēt. Ok, lūk, tev, šoferi, bilde! Es gan līdz galam nesaprotu šo nobildēt lūdzēju motivāciju - viņi taču nekad tās bildes pat redzēt nedabūs. Bet bildēties vajag! Lai gan, ko tur liegties - es nespēju izsekot lielākajai daļai pakistāņu ikdienas loģikas. Mēs domājam pavisam, pavisam atšķirīgos veidos. Pie tā ir ļoti grūti pierast, bet, tikko pierodi - jādodas atkal uz nākamo valsti. Šoreiz gan cerība, ka pārmaiņas nebūs tik lielas - vēsturiski taču Pakistāna un Indija ir viena valsts, tik vien kā pēdējos 70 gadus dzīvojas atsevišķi!

Turpinām ekskursiju, nākamais galamērķis - Imperatores tirgus (nosaukts, protams, par godu Indijas Imperatorei Viktorijai, kas vairāk pazīstama kā Apvienotās Karalistes karaliene Viktorija). Deviņpadsmitā gadsimta beigās šis tirgus ar nolūku uzbūvēts brīvā un plašā vietā, lai to uzreiz no tāluma labi var pamanīt. Tagad, protams, apkārt apaugusi pilsēta, un bez platleņķa objektīva, visu ēku nevar iedabūt kadrā, tāpēc pārējais jāpiedomā klāt pašiem (augšpusē vidū jāiztēlojas pulksteņtornis, līdzīgs, kā parasti būtu rātsnamiem Anglijā).

Pirmajos mirkļos šķiet - tirgus kā tirgus, nekas īpašs. Senāk, kad tirgus tikko uzbūvēts, tajā bijušas 280 bodītes, kas tirgojušas visdažādākās lietas. Tagad te saspiedušies kāds vismaz tūkstotis tirgotāju, un man šķiet, ka pārdodamo lietu visdažādīgums arī varētu būt lielāks.

Aiz daudzajiem dārzeņu stendiem sāk parādīties pirmās dzīvnieku lavočkas - šie kungi tirgo vistas. Turpat blakus vari palūgt cirvja vīram, lai vistu noslaktē un noplūc. Vai arī nē - drīksti vistu nest mājās oliņām. Labi, es neko no vistkopības nesaprotu, nemaz nezinu, vai šādas vistas izmantojamas oliņām vai nē. Tas gailis, kas būra pašā viducī, tas točno oliņas nedēj.

Tālāk ir sunīšu vīrs. Karīna tik priecīga! Ņem mīļot pa diviem sunīšiem uzreiz. Nuja, kāpēc ņemt vienu, ja var divus! Ceru, ka tos gan netirgo gaļai.

Nākamais ir kāju vīrs, pie viņa var nopirkt visdažādāko veidu un izcelsmju kājas. Ali stāsta, ka kājas ļaudis lietojot kaut kādām īpašajām zupām. Ok, ok, es saprotu, ka kājas arī ir daļa dzīvnieka, bet tas, ko nesaprotu - kāpēc šis vīrs specializējas tikai un vienīgi kāju tirdzniecībā. Un kur viņš vispār dabū tādas kāju kaudzes?

Un virs tirgus, protams, kaudzēm ērgļu. Gan jau, ka grib tikt pie kādas kazas kājas, kārumnieki tādi!

Imperatores tirgus dārzeņu vīram ir tikai viena acs! Izskatās draudīgi! Bet es novēroju, ka Karači ļoti daudziem ļaudīm ir tikai viena zīlīti saturoša acs, nezinu, kāpēc tā. Citās Pakistānas pilsētās tādu fenomenu nenovēroju.

Gribam pamest tirgu, bet stāvvietā iedzīvojusies kaza, neviens diemžēl nekur nevar tikt.

Bijām arī baznīcā. Diemžēl neko daudz vairāk par baznīcu pastāstīt nevaru, jo pat nezinu, kā to sauc. Ieradāmies tumsā, apkārt, protams, žogs un apsargāti vārti, nekādus uzrakstus neredzējām. Nobildēt no ārpuses arī nepaspēju (dabūju puteni no baznīcēna, izrādās, drošības apsvērumu dēļ, bildēt nedrīkst; tā kā šī vispār ir nelegālā bilde, haha), tāpēc nav, ar ko salīdzināt gūgles imidžos. Bet, nu, vispār - baznīca kā baznīca. Tāpat kā pie mums.

Braucam satikt Šahidu, pa ceļam neko neparastu nemanījām.

Ejam uz audumu/drēbju tirgu, pirksim jaunu apģērbu, vecais jau nolietojies. Tā kā Šahids strādā tekstila industrijā, viņš ar savām zināšanām mums palīdzēs izvēlēties kvalitatīvāko, un, tā kā Šahids ir pakistānis, viņš mums sarunās vislabāko cenu. Bet, pirms doties drēbīšu medībās, jānobauda saldējums. Saldējuma vīriņam uz velosipēda uzmontēta liela, ar biezu audumu apklāta ledus bļoda, kurā mazos metāla ķobīšos glabājas saldējums. Tādā veidā nekas neizkūst. Re, ja ir nepieciešamība, visu ko var izdomāt!

Jaunās drēbītes dabūsi redzēt vēlāk, bet tagad laiks vakariņām un īpašajai pakistāņu delikatesei - Kata Kat. Šahidam jau uzreiz izstāstījām, ka mums ļoti būtiska ceļojuma sastāvdaļa ir vietējo ēdienu nogaršošana, tāpēc viņš priecīgs ved mūs uz visdīvaināko ēdienu (viņš tos saucas par "crazy food") vietām. Kata Kat sastāv no smadzenēm, nierēm, sirdīm, plaušām, sēkliniekiem un vēl visādām citām kazu sastāvdaļām. Šī ēdiena vēsture sākas no Karači, bet tagad, neaprakstāmo garšas kvalitāšu dēļ, ir populārs jau visā Pakistānā!

Pie pirmā galda izvēlies vēlamās sastāvdaļas (mēs atteicāmies no sēkliniekiem), un turpat blakus tās lielajā pannā tiek sagaršvielotas un uzceptas. Zini, kāpēc to sauc par Kata Kat? Jo cepšanas laikā cepējs visus tos orgānus ar divām lāpstiņām nemitīgi kapā, radot skaņu, ko varētu aprakstīt ar apmēram: "katakatakata kata kata katakata kat". Re, cik vienkārši.

Beigās no visas tās kapāšanas sanāk kaut kas tāds, kas apmēram izskatās pēc chilli con carne, tikai bez pupiņām. Tad ņemam maizīti un vicojam nost! Sākumā paņēmu tikai vienu karotīti, jo nobijos, ka varētu negaršot, un nepieklājīgi taču atstāt neizēstu šķīvi, bet - nekā! Ļoti garšīgi! Man gan ir aizdomas, ka bez tā milzīgā garšvielu daudzuma, viss pasākums varētu izvērsties citādāk, bet visādi citādi nevienu sliktu vārdu nevaru teikt. Pa abiem noēdām visu porciju!

Pēc vakariņām - desertiņi. Pakistāņi ir baigie saldummīļi, un mums, pateicoties Šahidam, ir iespēja nogaršot visbrīnumainākos našķus. Visi ir drausmīgi saldi un pavisam jocīgi - pirmais ir kaut kāds piena produkts, pilns ar kunkuļiem, otrais ir visādi rieksti, sēklas, augļi ar mērcīti, trešais, protams, spageti ar bonbondziņām. Kāpēc ne?

Lai gan šajā attēlā Šahids izskatās gana draudīgs, patiesībā viņš ir ārkārtīgi mīļš un sirsnīgs kungs. Katru vakaru labu laiku abi sēž kopā ar meitu, pārrunā dienas notikumus u.t.t. Vispār pakistāņu ģimenes ir ļoti tuvas, bieži vien atvasītes tā arī nekad neizvācas no vecāku mājām. Tā vietā labāk uzbūvē/nopērk lielāku māju, un visi priecīgi turpina dzīvot kopā. Mūsdienās gan ģimeņu izmērs, īpaši izglīto ļaužu vidū, pamatīgi samazinājies - Šahidam, piemēram, ir tikai viena meita. Iepriekšējās paaudzes parasti apstājās ne ātrāk par kādu 6-7 bērnu. Esam arī satikuši ļaudis, kuriem ir pat 12 brāļi/māsas. Re, kā jārisina demogrāfijas problēmas, haha.

No rīta dodamies uz Mohattas pili/rezidenci. Sākotnēji (20. gadsimta sākumā) tā bija parasta bagāta indiešu uzņēmēja vasarnīca, bet pēc 1947. gada, kad tika dibināta Pakistānas Islāma Republika, jaunā valsts namu atpirka un iemitināja tajā Ārlietu Ministriju. Vēlāk, kad Pakistānas galvaspilsētu pārcēla no Karači uz Islamabadu, namā ievācās Fatima Džinna - Pakistānas dibinātāja un pirmā ģenerālgubernatora māsa. Pēc viņas nāves šeit ievācās nākamā māsa. Pēc otrās māsas nāves visi atmeta ar roku un namu atstāja tukšu. Tagad tas ir skaisti renovēts un pārtaisīts par muzeju.

Re, kā lepni demonstrē savu jauno, vakar iegādāto tērpu. Lai gan tas ir Pakistānas zemēm tradicionāls tērps (Kurta + Šalvars), Karinčiks izskatās kā no Los Amigos albuma vāciņa nokāpis, hahaha!

Starp citu, iekšā atkal bildēt nedrīkst. Pakistānā praktiski nekur iekšā bildēt nedrīkst. Tāpēc īsumā pastāstīšu: muzejā izvietotas divas ekspozīcijas - viena par kartēm un karšu vēsturēm (tur bija visādas tiešām inčīgas vecās kartes, turklāt tādas, ko zīmējuši šī reģiona ļaudis, nevis Eiropieši, tāpēc tās izskatās pavisam citādāk nekā mums ierastās, jo Eiropa ir tikai mazs pleķītis kaut kur kartes pašā maliņā) un otra par Pakistānas tradicionālajiem tērpiem un to darināšanu. Ļoti izglītojoši un tiešām skaisti. Tā kā jums nebūs iespēja ekspozīcijas savām acīm, piedāvāju vismaz uzmest aci mīļam kaķītim.

Izrādās, nav nemaz tik mīļš, ne? Hahaha. Izskatās kā tikko izlīdis no elles dzīlēm! Fonā redzams lielisks neo-Mogulu arhitektūras paraugs.

Ali un tas pats elles izdzimtenis. Te var redzēt, kurš ir īstais priekšnieks, hehe. Lūdzu dzīvnieku tiesību aizstāvjus nedusmoties, es arī šādas darbības parasti neatbalstu, bet neba man teikt, ko un kā darīt, kad esmu ieradies ciemos.

Tā kā zinu, ka mūs mēdz lasīt vismaz viens floras cienītājs, rādu attēlu ar skaistiem ziediem. Tādi aug pils pagalmā.

Vēl Mohattas rezidences pagalmā ir milzīgs, balts obelisks, kura galā uzstellēts tikpat balts putns. Noķēru mirkli ar dubultputnu, hehe. Arī šeit bez ērgļiem neiztikt.

Pāri ielai no pils ir augsts, rozā, dzeloņstieplēm apauts žogs, kurš periodiski papildināts ar šādu uzrakstu. Numuru saglabāju, plānoju sūtīt joku īsziņas.

Tādi jocīgi milzu koki aug vienkārši tā, gar ielu malām. Nezinu, kas tā par zorti, bet man to gribētos dēvēt par platānu. Piestāv.

Šis ir stāvlaukums iepretim Mohameda Ali Džinnas mauzolejam. Kopā pa visu stāvlaukumu saskaitīju deviņas mašīnas - vienu tur tālumā un vēl astoņas man aiz muguras. Kāpēc vispār šo rādu - jo, protams, mauzolejā bildēt nav ļauts, visas somas un ierīces jāatstāj mašīnā. Tāpēc īsumā pastāstīšu par to, kas Džinna jeb Quaid-e-Azam (Lielais Līderis) tāds ir. Pirms atvienošanās no Britu Impērijas pārvaldības viņš bija Visas Indijas Musulmaņu līgas līderis, tātad, aizstāvēja musulmaņu tiesības un vēlmes Indijas teritorijā. Tikko parādījās pirmās runas par to, ka Indija varētu kļūt par neatkarīgu valsti, līga sāka štukot vēl vienu variantu - vajadzētu vēl atsevišķu valsti, kas paredzēta tikai musulmaņiem. Sak', nav ko jaukties ar tiem hinduistiem, budistiem un ko tik vēl ne. Gandijs un viņa līdzbiedri pat piedāvāja Džinnam būt par visas jaunveidojamās Indijas priekšnieku, ka tik saturētu valsti kopā, bet šis tik ni un ni, vajagot pašam savu stūrīti. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, kamēr 1947. gada 14. augustā tika dibināta Pakistānas Republika (Indija, starp citu, dibināta dienu vēlāk), un Mohameds Ali Džinna ievēlēts par tās pirmo Ģenerālgubernatoru.

Kamēr mēs pa mauzoleju, stāvlaukums pilns ar kriketa spēlētājiem. Kriketu Pakistānā mīl, bet par to vēl vēlāk. Tātad tagad mauzolejs jau apskatīts - smuki bet nekas baigi īpašs. Tur iekšā arī muzejiņš, kur var apskatīt Džinnas personīgos automobiļus, ieročus drēbes, ūsu ķemmes un ko tik vēl ne. Vienīgais prieciņš, ka mauzoleja teritorijā aug zāle (tātad, ir arī kaut kas zaļš), nebrauc mocīši (tātad, var bez stresa pastaigāties) un nav tik indīgs gaiss.

Mums savajadzējās šādus tādus higiēnas priekšmetus (antiperspirantus, visādus krēmus, etc), bet komunikācijā ar Ali acīmredzot radās kāds pārpratums - viņš mūs atved uz aptieku. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, tomēr - pirmo reizi dabūjām redzēt ne tikai aptieku, bet arī virs tās esošo slimnīcu. Mēs, protams, esam izlutināti kundziņi, un izpratne par veselības iestāžu higiēnas standartiem varbūt ir mazliet pārspīlēta, bet šis šķiet bišķiņ par traku! Labi, gan jau iekšā ir tīrāks, nezinu.

Turpat blakus slimnīcai lielā atkritumu kaudze un kaut kas autoostveidīgs. Droši vien plaušu slimnieki priecīgi gulēt slimnīcā ar tādu atrašanās vietu, hehe. Starp citu, atkritumi vietām ir aizdedzināti. Nezinu, kas un kāpēc to dara (mans minējums - sadeguši atkritumi aizņem mazāk vietas, tātad rodas iespēja uzmest jaunus - ieguvēji ir visi!), bet tādu lietu novērojām diezgan bieži.

Labi, nav ko tik par slikto vien, labāk paskaties uz šo smuko autobusu! Noskaidroju, ka smago (tālbraucēju) automobiļu un autobusu rotāšanas vēsture ir dikti sena, un tajos laikos tālbraucēji bieži vien savus auto izkrāsojuši ar ainām, kas atgādina par mājām, jo bieži vien viņi bija nedēļām un pat mēnešiem ceļā, un pēc mājām ļoti ilgojās. Vēlāk tālbraucēji sāka sacensties par to, kuram skaistāks, kamēr tas viss aizgāja tik tālu, ka neviens vairs neatceras, kāpēc lielie transportlīdzekļi jārotā, bet jārotā ir noteikti. Un, ieteicams, jārotā smalkāk nekā kaimiņam/konkurentam. Runā, ka viena autobusa izrotāšana varot izmaksāt pat 5000 ASV dolāru. Protams, mana samaitātā eiropieša domāšana saka, ka labāk to naudiņu būtu ieguldījuši drošības pasākumos vai, nezinu, jaunos autobusos, bet tad taču mēs paliktu bez prieka, ko sniedz šie te skaistuļi!

Kamieļa piens! Re, fonā var redzēt veikalu ar uzrakstu "Camel", tur var dabūt ne tikai pienu, bet arī kamieļa gaļu, kaulus (nezinu, kam to vajag, bet dabūt var), galvaskausus, īsāk sakot, visu, ko var iegūt, izjaucot kamieli. Ā, bet piens garšīgs, gandrīz kā govs piens tikai bišķiņ saldāks un tāds, nezinu, smagāks? Iespējams, tajā ir vairāk tauku, bet, izdzerot šo mazo pudelīti, uzreiz jutos paēdis uz kādām divām stundām!

Vakara stundās autobusi ir tik pilni, ka visiem vietas iekšpusē nepietiek, tāpēc kungi sēž uz jumta. Šis pat nav dullākais variants, ko nācies redzēt, dažkārt uz jumta sakāpuši vairāki desmiti ļaužu, bet parasti nekad nepaspēju to nobildēt. Tāpēc jums jāskatās uz šo un jātic, kad saku, ka mēdz būt daudz, daudz trakāk.

Ja esi cītīgs mūsu piedzīvojumu sekotājs, noteikti atceries, ka Ankarā, Turcijā nakšņojām hostelī ar dakteri Šakīlu no Karači, kurš tajā brīdī praksējās kādā no Ankaras slimnīcām. Tā kā tagad esam ieradušies viņa pilsētā, protams, tikām uzaicināti uz vakariņām un iepazīšanos ar ģimeni. Galds, protams, nokrāmēts ar visdažādākajiem ēdieniem, arī zivi. Mēs, abi būdami spītīgi jūras velšu neēdāji, pieklājības pēc tomēr pa gabaliņam apēdām. Zini, nav nemaz tik traki, hehe.

Paskat, kāda skaista ģimenīte! Visi ārkārtīgi izglītoti, visi ārsti. Izņemot tos maziņos, protams. Meitene dzeltenajā krekliņā gan, neskatoties uz to, ka ir tikai piecus gadus veca, brīvi runā trīs valodās - urdu, angļu un sindi. Mamma spītīgi ar meitu runā tikai angliski, tāpēc arī tā sanācis.

Protams, nevaram laist garām iespēju, ka esam dakteru ielenkumā, tāpēc mierīgi aizbraucam uz otru glaunāko Karači slimnīcu uztaisīt šādas tādas analīzes. Nekas it kā nekaiš, bet, tā kā esam drausmīgi veci, labāk ik pa brīdim veselību tomēr pārbaudīt. Re, kādi mēs atbildīgi! Glaunās slimnīcas, starp citu, ir pavisam normālas. Ja neskaita to, ka pilni koridori kungiem, kas bruņoti automātiskajiem ieročiem, viss tāpat kā pie mums!

18. novembra rīts (re, esmu iepalicis jau gandrīz mēnesi), un sākam svinēt Latvijas dzimpenīti. Šahids priecīgs svin ar mums, bet viņa brālis (zilajā tērpā) gan izskatās visai neapmierināts par tādiem izgājieniem, hehe.

Šahidu aizveduši uz darbu, tālāk kopā ar Ali dodamies meklēt jūras bruņurupučus. Lai nokļūtu Karači pludmales tīrajā (un bruņurupučainajā) daļā, jābrauc caur nabagu rajonu. Re, te ļaudis dzīvo bišķiņ citādāk. Runā, ka lielā daļa no viņiem nekad mūžā tā arī nav pametuši savu geto, turpat piedzimst, turpat gana govis, turpat strādā, turpat dzīvo līdz pat mūža galam. Ievēroji, ka nepieminēju, ka turpat arī mācās? Aha, lielā daļa no šiem ļaudīm savus bērnus nemaz skolā nesūta, jo arī paši būdami analfabēti, īsti neizprot vajadzību pēc izglītības. Labāk taču uzreiz strādāt, vismaz var kādu kapeiķi nopelnīt!

Paskaties, kā šis kungs pamanījies savu balto tērpu saglabāt pilnīgi tīru un spožu. Es netieku galā ar saviem tumšajiem tērpiem, turklāt dzīvojot salīdzinoši labos apstākļos, bet šis kungs brien caur sūdiem, dubļiem un atkritumiem, visapkārt govis un visādi citi ērmi, bet tērps - sniegbalts!

Man līdz šim likās, ka apmēram šādi izskatās tikai Āfrikā. Pakistānā jābūt smilšu mājām, teroristiem un tā. Nekā, atkal teļļuks mani piemānījis! Ā, un ievēro, lūdzu, uz sienas uzstiķēto plakātu - vēlēšanas Pakistānā, šķiet, iet vaļā nepārtraukti. Lai gan visi sūdzas par korupciju, varas trūkumu, etc, vienas un tās pašas partijas tiek ievēlētas atkal un atkal, un atkal. Bet par vēlēšanām parunāsim vēl vēlāk.

Nabagu rajonam cauri, ierodamies vietā, kas saucas Sand Spit - tā ir zemes strēle starp Arābu jūru un kaut kādu vietējo Karači līci - pie pašas jūras rindā savas mājas salikuši bagātie ļaudis. Turklāt noasfaltējuši veselu garo ceļa gabalu! Braucot uz pilsētas centru, gan vienalga jābrauc cauri nabagmājām.

Ali saviem viesiem gribēdams vislabāko brauc tik tuvu jūrai, cik vien iespējams, kamēr mašīna iestrēgst smiltīs. Gribu palīdzēt izstumt vai vēl kaut kā, bet - nē, nedrīkst! Mēs taču esam viesi, mums nav ļauts pat pirkstiņu pakustināt. Tā vietā Ali aizskrienas līdz tuvējiem namiem, pasauc vīrus, kas palīdz visu nokārtot. It kā jau forši, ka par mums tā rūpējas, bet līdz galam man tā laikam tomēr nepatīk, jūtos neērti. Es taču arī varu un gribu palīdzēt!

Pludmale gan skaista un vientuļa. Tā kā laukā ir ziema (~27 grādiem, mans minējums), neviena atpūtnieka te, protams, nav, un visa pludmale pienākas mums vieniem!

Ali jau atkal grib pozēt skaistajām bildēm, bet - ak vai - līdz galam nebija aprēķinājis jūras viļņu maršrutu. Visas bikšeles slapjas! Nolūks, protams, vienalga cienījams - tik skaista kartiņa Latvijai dzimpenītē.

Tajos mazajos būrīšos dzīvo proto-bruņurupuči. Viņi vēl nav paguvuši izšķilties no olām, tāpēc drošības pēc tiek turēti būros, lai visādi ērgļi nenozog. Es gan nezinu, cik leģitīms ir šis inkubators, jo daudz lietas liek domāt par pretējo.

Piemēram, šis jau izšķīlušos bruņurupuču baseiniņš. Tīrība, šķiet, gluži neatbilst WWF (kas, starp citu, atrodas pārsimts metru no šo labdaru mītnes) standartiem. Bet ko mums citu darīt - WWF kungi par bruņurupuču vērošanas tūrīti prasa 200 dolārus no cilvēka. Šiem bruņurupuču kungiem samaksājām apmēram 1 dolāru uz abiem. Nedabūjām gluži redzēt to, ko gribējām, bet vismaz pa lēto.

Kungi par to pašu cenu piemeta vēl klāt iespēju apskatīt viņu crap taxidermy istabu. Paskat, kāds šis dzeloņcūķis (?) apjucis!

Lielisks lapsas (vai suņa, vai mazas stirnas? Es tiešām nesaprotu!) izbāzeņa eksemplārs! Blakus esošais gārnis arī nemaz nav slikts.

Labi, pietiek niekoties, braucam atpakaļ uz pilsētu. Pa ceļam redzējām kamieļus, kas vienkārši tā ganās pļaviņā. Ali saka, ka tie droši vien nav savvaļas kamieļi, bet piesieti arī nav.

Lai gan autobuss šobrīd nepilda savus pasažieru pārvadāšanas pienākumus, vienalga - dabūju pasēdēt uz jumta! Kā jau minēju, sievietēm nav ļauts sēdēt uz jumta (viņām ir speciāla, parasti nepārpildīta, nodaļa autobusa iekšpusē), un tāpēc man nekad tā arī nesanāca pabraukāties šādā te veidā. Neatstāšu taču sievu nepieskatītu!

Dabūju arī pasēdēt pie stūres! Jā, vadītājam nav durvju, un jāsēž uz koka krēsla. Re, arī panelis no koka! Un vispār visa tā konstrukcija izskatās tā, ka tai jau sen būtu bijis jāsabrūk - zem pedāļiem tādi caurumi, ka var redzēt zemi, visapkārt viss aprūsējis, nolūzis, lampiņas izsistas... Bet galvenais, lai smuki izkrāsots, hehe!

Autobuss, starp citu, noparkots tieši blakus ēstuvītei, un visi vietējie kungi noskatās bālģīmja izdarībās kā cirka izrādē! Re, uz sienas divi konkurējošu partiju plakāti - vienas simbols ir spainis, otras - pudele. Viss vienkārši un saprotami.

Biju apskatīt lielu un skaistu mošeju (New Memon Masjid), bet diemžēl atkal nedrīkstēju bildēt. Tas vienalga ir labāk nekā Karīnai - viņai vispār bija jāpagaida ārā. Nav ko ar tādu nejēdzīgu dzimumu nākt uz mošeju, haha. Varu tikai pateikt to, ka mošejas Pakistānā ļoti krasi atšķiras no Irānā redzētajām. Pakistāņi pārsvarā ir sunnīti, atšķirībā no Irānas šiītiem, droši vien tāpēc tā. Mošejas vietā parādīšu jums kārtējo krāsaino autobusu, labi?

Latvijas dzimšanas dienas vakariņas - pie mūsu galda apsēdies arī viesmīlis. Jā, mazu bērnu nodarbināšana šeit ir pavisam normāla parādība. Turklāt visi kā viens pret apkalpojošo personālu (arī pieaugušiem viesmīļiem) izturas visai nejauki. Protams, tas atkal jānoraksta uz kultūras atšķirībām, bet man katru reizi žēl tos nabaga cilvēkus. Pats gan vēl neesmu pārvērties pakistānī, vienmēr esmu laipns, saku lūdzu un paldies, etc.

Vakariņās kukurūzas-vistas zupa. Pats par sevi nekas īpašs, parasta vistas zupa, tikai kukurūzas cietes dēļ bišķiņ tāda staipīga. Gribēju tikai parādīt, jo tā ir VISpopulārākā zupa viscaur Pakistānai. Teju katrā ēstuvē/restorānā/ieskrietuvē var dabūt tādu. Tādu un vēl ķīniešu asi-skābo zupu, tā gan arī, protams, sataisīta pa pakistāņu modei, un nekā daudz no Ķīnā atrodamā analoga tajā nav.

Šos jocīgos bumbuļus sauc par Gol Gappay. Tādus arī var nopirkt teju visur - braukā vīri ar ratiņiem un tirgo. Vari pats izvēlēties, ko čauliņā sakrāmēt - saldās lietas vai sāļās, bet jebkurā gadījumā abi varianti jāēd ar to pašu aso mērcīti. Interesanti, pavisam noteikti ne-negaršīgi, bet tik ļoti neparasti, ka laikam vairāk tādus nepirkšu, hehe.

Desertā - Gola ganda. Tas būtībā ir ledus, kas piesūcināts ar sīrupu. Var dabūt uz puļķīša kā man (bet tā necik nav labi, pārāk liels ērtai ēšanai) Vai bļodiņā - kā nefokusētajai Karīnai fonā.

Pēc vakariņām - vēl vienas vakariņas, vēl svinīgākas! Ievērojāt, ka līdz šim nevienā bildē nav rādījusies Šahida sieva? Un nerādīsies ar', jo ļoti ticīgajām dāmām nepienākas fotografēties. Bet viņai patiesībā mums jāsaka lielākā pateicība par iespēju vismaz bišķiņ pabāzt purniņu Pakistānas ēdienu pasaulē - trīs dienās, ko pavadījām Maliku ģimenē paspējām nogaršot teju visus populārākos ēdienus. Turpmākajās nedēļās, kad kāds mums piedāvāja nogaršot to vai šito, teicām - aha, Šahids jau mums tādu deva. Tā kā - Paldies, Rizvana!

Karīnai Latvijas dzimpenītē pienācās arī hennas (pakistāņi gan to sauc par "mendi") zīmējumi uz rokām! Jo izrādās, ka Šahida māsīca, kas arī, protams, dzīvo tajā pašā namā, ir baigā speciāliste.

Uz kājām arī! Zīmējumi ļoti smuki! Tikpat smuki (tikai sarkanbrūnā krāsā) tie saglabājās vēl kādas 3-4 dienas. Pēc tam vēl 2-3 nedēļas Karīnai nācās staigāt apkārt ar rokām, kas izskatās pēc bezpajumtniekiem, haha.

No Šahida jau esam atvadījušies, laiks doties ceļā. Pirms kāpt autobusā uz nākamo galamērķi, Ali mūs vēl atved uz pavisam netālu (ap 100km) esošo ezeru. Ezers salīdzinoši tīrs, un apkārt viss izskatās smuki, tomēr no peldēšanās atsakāmies.

Viens no atteikšanās iemesliem - uz izrādi ieradušies kungi. Un, lai gan varētu likties citādi, šie kungi it nemaz nepozē bildei. Viņi tā vienkārši stāv. Stāv un skatās mums virsū. Droši vien bieži tādus gaišus ļaudis viņiem nesanāk redzēt. Gan jau, ka cerēja uz Karinčika pārģērbšanos peldkostīmā, haha. Kārumnieki!

Mēģinājām braukt uz citu vietu, kur tik daudz kungu nebūtu, bet visur visādi drošības noteikumi, tur nedrīkst, šite nedrīkst, nekur nedrīkst! Tāpēc dodu skatīties bildi ar puisīti, kurš uz diedziņa cenšas noķert zivi. Divu minūšu laikā, ko pavadīju, viņu vērojot, neviena zivs nepieteicās. Paņēmis arī tabureti līdzi, bet man liekas, ka diedziņa garums neļauj makšķerēt un sēdēt reizē. Gan jau, ka paredzēts atelpas brīžiem. Ceru, ka pēc tam viņš saķēra desmitiem un simtiem zivju. Gribu, lai puisītim viss labi!

Vienkārši ceļmalas skats ar daudz krāsainām sievietēm.

Ja pilsētās satiksme bieži vien stundām ilgi stāv nekustīga, uz lielceļiem viss ir pilnīgi pretēji - visi skrien, cik vien jaudas ļauj. Sākumā man bija bailīgi, īpaši tamdēļ, ka jāsēž "stūres pusē", bet ar laiku pat pie šādām atrakcijām pierod. Gribu uzsvērt, ka mēs vis neesam noparkojušies ceļa maliņā, bet gan pārvietojamies ar apmēram 80-90 km/h ātrumu.

Arī mazās mašīnītes var piekrāmēt ar ļoti daudziem vīriem. Starp citu, arī skolu "autobusi" tiek pārlādēti līdzīgā veidā. Ne tikai piekrauta pilna kravas kaste, bet mazie skolnieki arī karājas pieķērušies kaut kur ārpusē. Pēc visa, ko esmu redzējis, liekas, ka vajadzētu būt milzu bojāgājēju skaitam, bet, paskatoties visādās statistikās, rādās, ka mēnesī satiksmes negadījumos mirst ap 300-400 ļaudīm, kas salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu (Pakistānā esot ap 200 miljoniem ļaužu), gandrīz tas pats vien sanāk, kas pie mums.

Re, kāda puķe! Vienkārši aug uz ielas, nezāles tādas!

Šaha Džahana mošeja Tatā. Maza, klusa, mierīga, un skaista arīdzan.

Karīna kārtējo reizi bildē zilās flīzītes, un es kārtējo reizi gribu nobildēt, kā viņa to dara. Tomēr Ali izrādās veiklāks un paspēj ienākt kadrā un vēl nopozēt, haha.

Mošejas kupols! Man šķiet, ka ar tādu var hipnotizēt! Pamēģini viņu iegriezt, vispār ārprāts!

Tālāk dodamies uz kārtējo UNESCO pasaules mantojuma objektu, pagaidām Pakistānā mums pirmo - Makli Nekropoli. Vispār Pakistānā tādu UNESCO objektu ir salīdzinoši daudz - 19. Šīs ir Nawab Isa Khan kapenes. Īsti nezinu, kas tas par kungu, bet visticamāk, ka kāds vietējais valdnieks. Vispār visā Makli kompleksā ir apglabāti apmēram 125 tūkstoši ļaudis, no kuriem lielā daļa ir vietējie valdnieki, sūfiju reliģiskie līderi, etc.

Paskat, kādas ieejas durvis! Kā lai nejūtas kā Indiana Džonss?! Ieeju Navāba kapenēs ar piekaramo atslēgu aizslēdzis vīriņš tērpā, kas ne ar ko neatšķiras no jebkura cita pakistāņa ikdienas tērpa. Samaksājām viņam simts rūpijas (protams, bez čekiem, biļetēm) un tikām ielaisti. Ko diez par to saka UNESCO? haha

Joprojām jūtos kā Indiana Džonss. Tikko atklāju kapenes!

Ne es vienīgais esmu gribējis ielauzties kapenēs, daudziem pirms manis tas nav izdevies - iesprūduši viltīgi novietotajā tīklā!

Re, cik skaists pagalmiņš. Tur aiz mūra var redzēt vēl dažus svarīgāko kungu kapu namus, mazāk glaunie personāži salikti vienkārši zem akmens plāksnēm. Bet vispār nekropole ir apmēram 8km rādiusā, tā kā visus kapus apskatīt tāpat nav iespējams.

Šādi kapi, piemēram, ir simtiem (droši vien patiesībā tūkstošiem). Ne visi, protams, ir tik skaisti izdaiļoti ar audumu un ziediem.

Šis kungs vēl nav kapā, bet izskatās, ka drīz uz to taisās.

Starp kapiem sasēduši čūsku dīdītāji. Lai gan Ali teica, ka nevienam no šiem ķēmiem naudas nav jādod, es tomēr piecdesmitnieku iedevu. Nekad agrāk tādus brīnumus tomēr nebiju redzējis! Un čūsku dīdīšana man kaut kā neliekas nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem. Čūskas taču nav īsteni dzīvnieki. Starp citu, šis piecdesmitnieks, ko iedevu vīram, ir viena no pirmajām naudiņām, ko pamanījos iztērēt. Pakistāņi ir tie pa īstam viesmīlīgie ļaudis, tie, kas uzstāj, ka viņiem viesi ir jāpabaro, viss ir jāizmaksā un vēl visādos veidos jāaprūpē (citādi apvainojas), tā kā naudu iztērēt ir diezgan grūti. Nu, pirmajās pāris Pakistānā pavadītajās nedēļās vismaz neitralizējām Irānā radīto budžeta iztrūkumu.

Blakus čūsku vīram pie akmens piesiets šāds seskis. Nezinu, kas tas ir, bet mierā nestāv nevienu mirkli. Jau ejot prom uz mašīnu, redzēju, kā mazs puisītis izbaro šim ķēmam dzīvu (!!) čūsku. Kaut kāds medus āpsis!!!

No Ali gādīgajām rokām tiekam pa taisno ievietoti autobusā uz Halu. Autobuss ir tāds standarta izmēra mikriņš, bet tajā var sasēdināt 18 cilvēkus, turklāt izbraukšanas laiks tiek noteikts pēc metodes "kamēr nebūs pilns, nekur nebrauksim". Mēs nopirkām trīs sēdvietas - viena paredzēta somām, jo atvēlētās vietas ir TIK mazas, ka nekādi nebūtu tur iespiedušies ar visu somu. Ceļiem vietas nav, un tik garam kungam kā man pat nepietiek vietas, lai izslietos, visu ceļu jāsēž saliektu muguru.

Izrādās autobuss nebrauc vis uz Halu, bet gan uz Haiderabadu. Haiderabadā jāņem tuktuks (ja nu kāds vēl nepamanīja - apmēram velorikša, tikai aprīkota ar motoriņu) un jābrauc uz citu autobusu vietu (par autoostu to točno nenosauksi), kur jāpārsēžas atkal nākamajā autobusā.

Mūsu tuktuks gadījies no glaunajiem - aprīkojumā ir gaisa atsvaidzinātājs ar kāzu pušķa (wedding bouquet) smaržu!

Haiderabada ir liela pilsēta, tāpēc pa ceļam varam novērot visādus brīnumus - šeit ļaudis bauda brīvos vakarus. Lielā daļa, protams, spēlē kriketu, bet daži vienkārši tāpat stāv un grozās apkārt.

Urā, beidzot krāsainais autobuss! Diemžēl vai par laimi, atkal nesanāk izbaudīt braucienu uz jumta. Bet arī iekšā ir gana interesanti, vairāk gan mūsu līdzbraucējiem, nevis mums. Visi pārmaiņus lūr uz mums, nekautrējoties, tieši sejā un vairākas minūtes no vietas. Kultūras atšķirības, hehe.

Tikko izkāpjam no autobusa, uzreiz klāt ir mūsu nākamais viesmīlīgais draugs - Azfars. Nākamās dažas dienas dzīvosim šeit, šādā pieticīgā istabiņā. Pašiem sava atsevišķa tualete/vannas istaba, lielais teļļuks, etc.

Protams, mums pienākas arī pavārs un sulainis. Katru ēdienreizi viņš vaicā, ko gribēsim ēst, bet mēs kautrīgi norādām, ka labprāt ēdīsim jebko, ko viņš dos. Tad nu katru reizi mums ir vairāki atšķirīgi ēdieni, lai taču varam izvēlēties! Es pie tāda servisa neesmu pieradis un jūtos ļoti neērti, kad kāds mani tā apkalpo un visādos veidos cenšas izpatikt.

Šis ir mūsu dārzs. Ja Šahidam un, kā vēlāk novērojām, lielākajai daļai pārējo satikto pakistāņu ir speciāla viesiem atvēlēta istaba, tad Azfars tēmē augstāk - viņam ir vesela māja (ko viņš mīļi sauc par "farmhouse") ar dārzu un apkalpojošā personāla grupu, jā, arī bruņotu vīru, kas visu diennakti stāv pie vārtiem. Azfars, šķiet, ir diezgan turīgs kungs, hehe.

Bet savā turīgumā viņš labprāt dalās arī ar sliktāk situētajiem biedriem - kopā ar brāļiem atvēris skoliņu (pirmskolu), kur par lētām naudām vietējie bērni var nākt mācīties visādas gudrības. Tā kā mācīties gribētāju ir vairāk, nekā skolas kapacitāte pieļauj, notiek tādi kā iestājeksāmeni, un skoliņā tiek pieņemti tikai motivētākie un gudrākie bērni. Pati skolas direktore izbrīvē pāris stundas sava laika, lai visu parādītu un pastāstītu. Tātad, "The Smart School".

Reku mazie ķipari mācās! Apmeklējām katru klasīti (kopā skolā mācās 150 bērni), izpētījām katru mācību telpu, iepazināmies ar visiem skolotājiem. Skola uzbūvēta un darbojas tiešām pieklājīgā līmenī, īpaši salīdzinot ar valsts skolām, tās esot ļoti bēdīgā līmenī. Runā, ka dažu valsts skolu vietā ganās kazas. Naudiņa piešķirta, adrese iegūta, bet skolas vietā - kazas. Tādā, lūk, līmenī korupcija zeļ Pakistānā. Pats gan tādas skolas/kazas neredzēju, tāpēc nevaru galvot, bet reizē arī neredzu iemesla stāstītajam neticēt.

Kopbilde ar bērniem. Lielākā daļa bērnu no mums bīstas (papēti viņu seju izteiksmes!), bet daži labprāt nāk un spiež roku, saka tos dažus vārdus, ko paspējuši iemācīties angliski un vispār ir ļoti draudzīgi. Nekas, gan jau pēc skoliņas pabeigšanas visi būs gudri, draudzīgi un visādi citādi izskatīgi.

Bērniem pieejama arī datorklase ar tās lielāko lepnumu - interaktīvo tāfeli. Attēlā redzamais kungs ir datormācības skolotājs, kas reizē darbojas arī par grāmatvedi. Tā kā skola ir maza, uzturēt atsevišķu finanšu ekspertu nav nekādas vajadzības. Tādā pat amatu apvienošanas kārtībā darbojas visi skolotāji - ko nu katrs var dot, to arī dod. Starp citu, vērts piebilst, ka skolotājiem algas tiek maksātas pat zemākas, nekā valsts skolās, tādējādi panākot to, ka šeit strādā tikai tie ļaudis, kas patiešām ir ieinteresēti kaut ko mainīt un bērniem palīdzēt.

Bez visiem ierastajiem mācību priekšmetiem, bērniem māca arī praktiskas iemaņas, piemēram, pogu un pogu caurumu lietošanā! Gan jau, ka ļaudīm, kuriem ir bērni, tas nav nekāds pārsteigums, bet man šie rāmīši likās ļoti mīļi! Būtu man tādas apmācības skolā bijušas, ehh... Citādi joprojām ķepurojos ar kvalitatīvu kurpju aizsiešanu.

Sienas smuki izkrāsotas ar dažādiem motīviem - šeit redzama ziema. Kur tad šie bērneļi dabūs tādu ziemu redzēt, haha? Viņiem pat aukstākajos mēnešos temperatūra aiz loga parasti nenokrīt zem desmit grādiem!

Angļu valodas klase. Uz skolotājas: "Say hello to Mister and Mrs." (starp citu, vai zinājāt, ka saīsinājumam "Mrs." nav oficiālas pilnās formas rakstības?) bērneļi visi reizē atbild: "Hello to Mister and Mrs!" Mīļumi!

Visi mācību priekšmeti, izņemot datoru mācību, notiek vienā un tajā pašā telpā, tāpēc pie sienas salikti labākie darbiņi visās jomās - gan zinātnē (izkaltētas lapas, kaut kādi nesaprotami zīmējumi), gan sociālajās studijās (zīmējumi "skola, kas aizdomīgi izskatās pēc baznīcas" un "Modeļmāja"), gan Islāma mācībā (kaut kādi pieraksti arābu valodā, neesmu eksperts).

Mākslas klase. Paskaties, cik skaista skolotāja!

Vestibilā izkārtoti katra mēneša labāko skolnieku vārdi, skolas un valsts pamatvērtības ("Caring and sharing", piemēram) un labākie darbiņi kaut kādos mākslas projektiņos. Pamanīji, ka kāds savā projektiņā uztaisījis Irānas karogu?

Pie ieejas skolā uz sienas ir šāds uzsauciens! Direktore lepni stāsta, ka to taisījusi pati. Arī mīļi. Labi, jums droši vien skoliņa jau apnika, bet tiešām ļoti liels prieks redzēt centīgus un gudrus bērneļus mācāmies sakārtotā un tīrā vidē, īpaši redzot to, kas notiek ārpus šīs drošības salas. Paldies Azfaram un viņa brāļiem, vismaz mazu čupiņu potenciālu bezģeļņiku viņš būs saglābis!

Mahdūma mošeja, galvenā svētvieta Halā. Te iekšā apglabāts kārtējais svarīgais sunnītu kungs - kāds no Abu Bakra (Sunnītu pirmā kalifa) pēcnācējiem. Un tam klāt vesela rinda viņa pēcnācēju.

Pati par sevi mošeja arī gana skaista, bet, tā kā esmu rādījis jau kaudzēm mošeju smukumus, izlēmu vairs ar flīzīšu bildēm neuzbāzties. Tā vietā - sarakstiņš ar jau iepriekš minētā Abu Bakra pēctečiem. Musulmaņi vispār lepojas ar to, ka ir pamanījušies pierakstīt visu svarīgo kungu radurakstus, līdz ar to var izsekot, kurš kuram kalifam vai citam reliģiski nozīmīgam personāžam radagabals. Tad, lūk, pēdējā rindā sarkanajā krāsā ierakstīts vēl dzīvā Abu Bakra pēcteča vārds, kurš, sagaidījis ielūgumu uz paradīzi, arī tiks apglabāts šeit. Un zini ko? Viņš nomira nākamajā dienā pēc mūsu apmeklējuma! Tagad viņa vārds visticamāk jau pārkrāsots melns. Nezinu, ko viņi darīs tālāk, jo nākamā pēcteča vārdam vietiņas vairs nav!

Visi tiešie Abu Bakra pēcteči apglabāti mošejas iekšpusē, kapiņi pārklāti krāsainiem zīda deķiem u.t.t. Tikmēr pagalmā, kā tādos militārajos kapos, rindās sakrāmēti nebūtiskākie ģimenes locekļi (gan jau sievietes, haha), nav pat vārdu plāksnītes klāt!

Tālāk ejam uz Halas bazāru. Vietējie rokdarbnieki sastrādājuši krāsainas krūkas un noauduši šķīvīšus. Un interesanti tas, ka šie priekšmeti itin nemaz nav paredzēti tūristiem, jo tūristu te vienkārši nav. Rokdarbnieki auž šķīvjus, parastie halinieki nāk tos pirkt un pēc tam cītīgi patērē. Man tādas krāsainas lietiņas vienmēr asociējas tikai un vienīgi ar tūristu lamatām!

Jaunēklis tirgus šķērsielā gatavo ēst. Joprojām neprotu pat aptuveni noteikt pakistāņu zēnu vecumu. Kopš redzēju vienpadsmitgadīgu puiku ar diezgan nopietnu ūsu rindu un dažām pusgarām bārdām, vispār esmu apjucis.

Keramiskie bērnu sēžampodi. Tā kā puķupodi, tikai bērniem, nevis puķēm. Ja tu negribi, lai tavs mazais pakistānis kaut kur aizvazājas, ieliec viņu podā un viss - diena brīva! Starp citu, ekskursijā pa tirgu mūs ved kāds no daudzajiem Azfara asistentiem/palīgiem, tāpēc tiekam ieaicināti visās iespējamajās bodītēs. Azfaru Halā pazīst un ciena visi. Un Azfara viesi, protams, ir arī viņu viesi.

Tāpēc dabūjam apskatīt skaistas tīra zelta rotiņas. Šāds komplektiņš maksājot 700 dolārus. Man gan nav nekādas nojausmas par zelta un juvelierdarbu cenām, bet nešķiet baigi dārgi. Šādas rotiņas Azfara juvelierčoms gatavo tepat savā tirgus darbnīcā.

Lūk arī darbnīca! Turpat bodītes stūrī. Tagad pašķir atpakaļ un paskaties vēlreiz rotiņu. Kā var tik smalku rotiņu uztaisīt šādā darbavietā?!

Smaržu vīrs. Sasmaržināja mūs ar visādām dabīgajām smaržiņām, bet patiesībā rādu viņu, jo izskatās tāds sirsnīgs. Un ir arī! Pakistāņi vispār visi ir sirsnīgi, bagāti vai nabagi, visi priecīgi ar mums iepazīties, visi cenšas pacienāt ar kaut ko vai uzdāvināt kādu dāvaniņu. Citreiz paliek skumīgi - mums taču patiesībā ir tik daudz, bet viņi, nabagi, cīnās kā nu kurš var, bet vienalga apmētā mūs ar dāvanām. Starp citu, kad mums citreiz mikriņā pietrūka sīknaudas, kāds netīrs nabadziņš izvilka savu nobružāto naudas kušķīti, samaksāja par mums un teica "Welcome to Pakistan!" Mūsu simtnieku, protams, ne pa kam neņēma. Skumji, bet reizē arī priecīgi, ka ļaudis var būt arī tādi!

Vīrs ar cīņas gaili azotē. Tikko padzirdējām, ka šeit gaiļu cīņas ir diezgan regulāra lieta, uzreiz lūdzām iespēju tādas apmeklēt. Protams, mūsu viesmīlīgie čomi uzreiz solās uzrīkot kādu cīņu speciāli mums. Knapi atrunājām!

Un reku arī pavisam nabadzīgo mājas, droši vien te dzīvo arī tas kungs, kurš mums izmaksāja biļetīti. Daudz, daudz lupatu teltis, viens otrs ēzelītis un viss vienos putekļos. Sievas un bērni kaut ko ņemas pa ceļmalas kanālu (re, tā brūnganā ūdens strīpa bildes apakšdaļā), drēbes mazgā vai ko, nevaru saprast. Viss tāpat pelēki brūns! Tuvumā bildēt kautrējos, jo citādi sanāk, ka esmu tā kā uz tādu zoo atnācis. Runā, ka šie ļaudis lēnām, pamazām ievācoties ar savām teltīm uz privātām zemēm. Tikko saimnieks piefiksē, ka kaut kas nav riktīgi, visi atkal teltis savāc un pārceļas uz citu ceļmalu.

Vakarā pie mums ciemos iepazīties ierodas divi no Azfara trīs brāļiem. Protams, visiem kopīgi jānobildējas. Brāļi arī tādi izglītoti, labi runā angliski un zina, kur atrodas Latvija. Tas ir būtisks rādītājs, haha. Nuja, Azfaram kopā ar šiem diviem un vēl trešo, kas ciemos nav ieradies, pieder vairāki benzīntanki, viesnīca, kaudzēm agrāro zemju un vēl visādi brīnumi, ko viens cilvēks nemaz nevar atcerēties. Droši vien tāpēc arī jāpieskata viss pa četriem.

Ieradāmies uz šiītu svētnīcu. Tā kā Pakistāna lielākoties ir sunnītu valsts, šiīti savai ticībai šeit nododas sirsnīgāk. Arī ikdienas lūgšanās spēcīgi sit pie krūts, skaļi dzied dziesmas un visādi citādi ālējas. Tā laikam ir ar tām reliģiju minoritātēm, visādi jāiztaisās un jāpievērš sev uzmanība, hehe. Šeit visi sunnīti ir rāmi, nevienam neuzbāžas ar savu ticību, ir draudzīgi pret visiem, etc. Paskatoties uz visādiem Klimovičiem un citiem latviešu "musulmaņiem", uzreiz redzama atšķirība.

Šis sirmais kungs ir Halas galvenais šiīts (es nezinu tās viņu klerģiskās pakāpes, piedodiet jel). Kreisajā pusē redzamajā kapiņā ir apglabāts viņa tēvs, kurš bija priekšnieks pirms viņa. Un, kad pienāks laiks, tieši blakus grasās gulties arī viņš.

Reku arī beidzot pats mūsu čoms Azfars! Atveda mūs paskatīties savu bērnības māju, kas atrodas pašā Halas bazāra sirdī. Mājā jau gadiem neviens nedzīvo, ja neskaita kādu viesi uz dažām dienām, bet pārdot arī žēl - no šejienes taču kopā ar brāļiem sākuši savu biznesu, izvadījuši tēvu, etc. Zemītē stāv tradicionālā pakistāņu gulta - koka rāmis ar no virvēm sapītām bizītēm krustām šķērsām. Vienkārši un ērti.

Šajā skapī Azfars bērnībā/jaunībā turēja savas lietiņas. Un katrs sevi cienošs jaunēklis taču izrotā savu skapi ar uzlīmēm! Neko daudz neatšķiras no manām bērnības mēbelēm. Vienīgi man nebija tik daudz kaķu, hehe.

Tālāk notiek lielīšanās ar bērnībā iegūtajām sporta trofejām. Pārsvarā, protams, tās ir kriketa balviņas. Es laikam vienmēr esmu bijis ārkārtīgi tizls, man, neskaitot desmit gadu vecumā iegūto "Умею плавать" piespraudīti, šķiet nevienas sporta balvas nav. Bet labprāt atgādināšu, ka pirms kādiem padsmit gadiem pieveicu basketbolā KRISTAPU PORZIŅĢI.

Un, protams, kārtējās svinīgās vakariņas. Arī šajā mājā uzturas pavārs/sulainis.

Nākamajā dienā neko daudz nesadarījām, bet vismaz vienu skaistuli parādīt gan varu. Katrā reģionā ir mazliet atšķirīgas automobiļu rotāšanas tradīcijas, un tā kā šim visa kabīnes apdare vienā kokā, visticamāk, auto ieradies no Balučistānas vai Pešāvaras. Piebildīšu, ka mēs šobrīd joprojām atrodamies Sindas provincē, tas ir, Pakistānas dienvidaustrumos.

Vakarā dodamies iepazīties ar Azfara ģimene. Visi bērni, protams, ļoti labi runā angliski, pavisam noteikti labāk un brīvāk nekā es. Gribēju nobildēt, kā Karīna pļāpā ar vecāko meitu Zenišbu, bet mazajai Muškizerai nevajag vairāk par sekundi, lai uzrastos kadra pašā vidū un no visa spēka smaidītu.

Starp abām māsiņām pa vidu pamanījies piedzimt Hamze, kurš ir ārkārtīgi talantīgs muzikants. Skolas orķestrī (marching band) sit bungas, bet brīvajā laikā praktizējas arī ar citiem instrumentiem. Šeit, piemēram, viņš spēlē Pakistānas himnu uz apmēram blokflautas.

Un, protams, svinīgās vakariņas viesu ēdamistabā. Šoreiz visus ēdienus pagatavojusi Azfara sieva, nevis algotais darbaspēks. Paskat, kā viss izdekorēts! Azfars esot algojis stilistu, kurš no nulles uzbūvējis pat krēslus un galdu, nerunājot nemaz par dekoriņiem. Manai gaumei bišķiņ par traku, bet katram jau savs, hehe.

Karīna Bahzadu ģimenes sieviešu ielenkumā.

No terases (Azfara mājā tādas ir trīs) paveras skats uz mātes un vecākā brāļa māju. Tā kā ģimenes šeit ir ļoti tuvas, viņi izlēma, ka nav ko niekoties, un nopirka divus zemes gabalus vienu blakus otram, lai jebkurā brīdī visi varētu padraudzēties. Tā ietaupās arī uz sargiem, jo pie ugunskura (zem lampiņas kreisajā, apakšējā stūrī) sēdošie sargi var pieskatīt abus objektus reizē!

Namā iebūvēts arī pieticīgs lūgšanu stūrītis.

Tā kā Karīnai nemanāmi pielavījusies šī reģiona apceļotājiem visraksturīgākā kaite (nu, tā, ko parasti visi kautrējas pieminēt, tā, ar kuru var neiet uz darbu, pasakot kaut ko par vēderu), Azfara sievai pēc padoma divreiz nav jālūdz - šis ēdiens esot tieši tas, kas palīdzēs! Kaut kas līdzīgs bubertam ar banāniem un saldas želejas gabaliņiem! Re, kā mīti par pārtikas produktu īpašībām no valsts uz valsti atšķiras!

Šeit man bija jābildējas svarīgākajā krēslā/tronī. Gribēju tikai parādīt, cik man muļķīgas bikses, ārprāts. Metīšu ārā, labi? Nupat gan viņas izmazgājās tīras, tāpēc vēl pēdējo reizi nonēsāšu netīras, un tad gan - ārā! Gan jau budžetā iespiedīsies vēl viens bikšu pāris, te taču viss ir lētāk!

Noštimmēju mazajam Hamzem ģitāru. Paps kaut kad iegādājies no senlietu tirgotāju, bet tā kā nevienam pieredzas ar tādu neparastu instrumentu nav, ģitāra tā arī mētājusies stūrī. Tagad, kad tā skan apmēram pareizi, puika var sākt trenēties. Pieņemu, ka pēc pāris mēnešiem mierīgi mauks vaļā cepelīnus. Vai ko nu viņi tajā Pakistānā vairāk klausās.

Ar šo instrumentu gan iet grūtāk, un te drīzāk Hamze var pamācīt mani.

Nākamajā rītā Džanne (mūsu kalpotājs), ņēmis vērā Azfara norādījumus, un brokastīs izsniedz mums atšķirīgus ēdienus - Karīnai auglīši un pliki rīsi, man - burgeris ar friškām un visādām mērcītēm. Paskaties, kā viņai skauž, haha!

Man šķiet, ka pirms tam aizmirsu šo parādīt. Jā, mūsu dārzā dzīvo arī pāvs. Šeit gan tikai viens, bet kādā tur vēl citā mājā esot vēl daži. Protams.

Svētdienas vakarā taisāmies uz prom braukšanu, tāpēc viss mūsu apkalpojošais personāls nāk atvadīties. Pirmais no kreisās puses ir mājas pārvaldnieks, otro džeku īsti nepazīstu, bet viņš ieradies pēc mūsu somām (paši, protams, nest nedrīkstam), tāpēc arī izmantoja iespēju nobildēties, trešais ir mūsu lielākais mīļums Džanne (Patiesībā viņa vārds ir apmēram Džunaīds, bet visi tāpat viņu sauc par Džanni), kungs, kurš mums nodrošināja visu, ko gribējām, un vēl vairāk, mēs viņam, šķiet, ļoti patikām, un viņš mums vēl vairāk! Trešais, protams, ir jūsu padevīgais, bet ceturtais - pavārs, kura vārdu nekādi nevaru atcerēties, bet varu galvot, ka gatavot viņš prot labi. Piektais vīrs, kas bišķiņ aizmugurē? Vienīgā vieta, kur esmu viņu redzējis, ir šī bilde.

Mums ir rezervēta vieta autobusā, kas brauc no Haiderabadas uz Bahavalpūru, bet, izmantojot Azfāra statusu, mums pat nav jādodas uz vairākus kilometrus attālo autobusa pieturu, autobuss savāks mūs tieši no mājiņas. Man atkal ir tā riebīgā sajūta, ka mēs saņemam daudz vairāk, nekā mums pienākas. Ka mūs pārāk lutina. Bet paši pakistāņi, tā izdabājot mums, jūtas daudz labāk (arī tie, kas sēž autobusā, ir tikai priecīgi par mūsu pievienošanos, nevis burkšķ par lieko pieturu, izmesto līkumu), tad jau laikam satraukumam īpaši nav pamata. Arī mūsu pavadītāju pulks redzams gandrīz pilnā sastāvā! Es zinu, ka te to nevar redzēt, bet gribu norādīt, ka džeks ar pelēkzaļo naģeni ir bruņots ar automātisko ieroci. Drošībai taču jābūt, hehe.

Mūsu kravneši, šķiet, agrāk mugursomas nav lietojuši, tāpēc priecīgi spēlē kaut kādas cīņas spēles, kurās cenšas viens otro nogāzt no kājām, uzbrūkot atmuguriski ar somu. Re, re, labajā pusē atkal džeks ar ieroci. Un atkal nevar redzēt! Bet vismaz izskatās pēc Ice Cube. Principā ar šo varētu arī nedēļu beigt, bet man tā neērti, ka pēdējā bilde tik izplūdusi un ar sliktām krāsiņam, tāpēc pielikšu vēl vienu, labi?

Šis ir mūsu Bahavalpūras autobuss. Skaitās visglaunākais iespējamais. Tā kā mēs esam vissvarīgākie viesi pasaulē, mūsu vietas ir tieši aiz šofera, kur vislielākais legrūms. Došu padomiņu - nekad nesēdiet Pakistānas autobusā tieši aiz šofera, īpaši nakts autobusā. Divu iemeslu dēļ: 1. Skatīšanās uz šausmu satiksmi, šofera slalomiem un pretīmbraucošo automobiļu mirkšķināšana nekādi neļauj domāt par miegu; 2. Nemitīgā, drausmīgi skaļā pīpināšana neļauj aizmigt arī fiziski.
Paldies par uzmanību, tiksimies atkal nākamnedēļ, dosimies tālāk uz ziemeļiem, kopīgi iepazīsim daudz jauna, un vispār ļoti labi un kvalitatīvi pavadīsim laiku, labi?

14 komentāri rakstam “Fotoatskaite: Haoss, mīlestība un terorisms Pakistānā”

Tik interesanti! Večuks muzejā atgādināja tipisku Indijas ainu – ļaudis nemitīgi rosās, kaut ko tīra, kaut ko kārto, bet kā ir netīrs bardaks, tā ir 🙂
Dzīvo čūsku ēdājs bija Rikitikitavi, mangusts 🙂

harijs says:

15/12/2015 at 08:08

Pagūglēju bilžukus, paties mangusts!
Vispār pēc visiem šausmu stāstiem man tagad bišķiņ bail braukt uz Indiju, tāpēc tev jācenšas pēc iespējas vairāk teikt Indiju slavējošus vārdus 🙂

Reply

Tas “ērglis” ar ~95% varbūtību ir melnā klija. Black kite angliski, Milvus migrans latīniski. Ēdot zivis, visādus pārpalikumus, bet laikam ne baložus, tāpēc tur var būt daudz kā vienu tā otru.

harijs says:

15/12/2015 at 08:09

Atkal pagūglēju bilžukus, izskatās, ka tā tiešām ir klija. Nespeciālistiem droši vien nav tik būtiski – ērglis, vanags, klija, tāpēc sauc tā, kā lepnāk izklausās. Paldies par info!

Reply

Pēc Jūsu bildēm nostiprinās mana pārliecība, ka tad, kad izmaksāšu sava dzīvokļa kredītu, to pārdošu un pārcelšos uz Pakistānu. Tā ir brīnišķīga zeme!

harijs says:

15/12/2015 at 08:10

Te būs pagrūti uzturēt vienu otru tev mīļu ieradumu 🙂 Bet visādi citādi Pakistāna tiešām ir brīnišķīga zeme! Man atkal kārtējā mīļākā valsts! Karīna gan spītīgi turas pie Irānas.

Reply

Kā vienmēr ļoti interesanti!

No Indijas nevajag baidīties, tur ir labi. Mana meita jau otro mēnesi ir tur. Ja nav ko darīt, variet palasīt: http://www.destinesia.eu/

Paldies par virtuālo ceļojumu! Tiešām interesanti sekot līdzi!

Dažreiz pat ir vēlme patīt atpakaļ ceļojumu, paskatīties, kā viss sākās, bet pārāk dauz laika aizņemtu. Gan jau kādreiz… Interesanti,kā vienmēr.

harijs says:

17/12/2015 at 20:42

Aha, es arī kādreiz uzšķiru, piemēram, Rumāniju. Tad vēl bijām tik jauni un naivi, haha…

Reply

Kur jūs esat pazuduši? Vai jums klājas labi?

harijs says:

29/12/2015 at 18:33

Jā, jā, zinu, zinu, ļoti atvainojos! Bet tieši šobrīd vaiga sviedros strādāju pie nākamās atskaites, un tūlīt, tūlīt jau būs gatava. Ja internetu ātrums būs gana labs bilžu augšuplādēšanai, nopublicēšu jau šovakar, labi? Ja nē, tad rīt točno.
Un atbildot uz otru jautājumu – esam Indijā, un mums klājas ļoti labi! Kā gan citādi lai klātos? Dzīvojam sapni! hehe

Reply
- Gaida says:
  
  29/12/2015 at 18:57
  
  Paldies!!!!! 🙂
  “Dzīvojam sapni” 🙂
  Jūs rakstāt tik interesanti, ka kļūstam jau nepacietīgi gaidot nākošo ceļojumsaldēdiena porciju. Atvainojiet!
  
  Reply

Saistītie raksti

14 komentāri rakstam “Fotoatskaite: Haoss, mīlestība un terorisms Pakistānā”

Raksti mums komentāru Atcelt atbildi