Sveicināti!
Pagājušo nedēļu slinki (laikam beidzot no visas tās skriešanas un diešanas arī mums ir pielavījies nogurums) pavadījām Horvātijas austrumos, pēc tam apmeklējām galvaspilsētu Zagrebu un nedēļas nogalē pieķērām vēl klāt Slovēniju. Horvātijā pēcāk, protams, atgriezīsimies vēl, jo tur, tālāk uz dienvidiem taču ir viss horvātu labumiņš – Pļitvices dabas parks, visas piejūras pilsētas un vēl visādi citi brīnumi. Šobrīd sēžu pie benzīntanka kaut kur Slovēnijas Alpos, tūlīt dosimies tālāk uz Itāliju, bet jāpaspēj vēl nopublicēt šis. Jā, es zinu, ka ir jau otrdienas vakars, BET
Es izdomāju, ka vairs netaisnošos par atskaišu kavējumiem un citām līdzīgām lietām, citādi man katras nedēļas noslēgumā ir milzu stress par to, ka jāpaspēj vēl šis un jāpaspēj tas. Tāpēc turpmāk vienkārši apkopošu bildes no pirmdienas līdz svētdienai un publicēšu tad, kad radīsies iespēja. Un vispār netaisnošos! Arī, ja sanāks nopublicēt tikai trešdienā, vienalga netaisnošos. Tāpat taču nevienam nesanāk tik daudz laika, lai visu šo ārprātu izlasītu 🙂
Nu, tad, lūk, bilžu atskaite par jau septīto ceļojumā pavadīto nedēļu:
Laikam beidzot nogurums mūs pieveicis - nedēļas pirmās divas dienas pavadījām šeit - Osijekas McDonalda stāvvietā. Nav gluži tā, ka divas diennaktis - Osijekā ieradāmies ap četriem pēcpusdienā, līdz pat vēlai naktij kārtīgi strādājām, rakstot rakstus un fotoatskaites (es vēl savējo pabeidzu tikai otrdienas rītā), bet otrdien gan visu dienu mierīgi čillojām, skatoties filmas (patiesībā seriālus), pārlūkojot internetus un tā. Ā, vēl bijām pusdienās. Tūlīt par to sīkāk.
Mūsu ziedotājai Airai pēc iepriekšējās nedēļas atskaites un stāstiem par to, kā lūram tūristu šķīvjos, palika mūs žēl, un viņa uzsauca mums pusdienas. Joprojām sēžot McDonaldos, kārtīgi izgūglējām visas Osijekas ēstuves, un par vislabāko un tradicionālāko izvēlējāmies šo - Kod Javora. Pa logu pat var redzēt upi - Dravu.
Re, pie sienas trofejas! Osijeka ir pie lielas upes, daļa ēstuvju koncentrējas tieši uz zivju ēdieniem, bet tā kā mēs ar Karīnu abi jūras veltes nemīlam, atradām tādu, kur bez supertradicionālā Fiš Paprikaš (Uzmini, kas tādā ēdienā ir iekļauts!), pieejami arī citi Slavoniešu tradicionālie ēdieni. Slavonija, ja kas, ir reģions pašos Horvātijas austrumos. Vēl pavisam nesen daļa no Slavonijas bija Serbijas pārvaldībā.
Katram no mums piešķīra arī šādu skaistu kartiņu! Man šķiet, ka restorāna personāls katram apmeklētājam piemeklē visatbilstošāko bildi, paskat, te taču attēloti esam tieši mēs!
Tagad pastāstīšu par ēdieniem, ko Aira tik labvēlīgi mums uzsauca. Pasūtījām uz diviem vienu zupiņu, katram pa pamatēdienam un vēl salātus. Izrādījās, ka katrs no ēdieniem ir tik liels, ka mierīgi būtu pieticis ar vienu uz diviem. Tātad, zupiņa - teļa gaļas ragū.
Otros ēdienus dalījām uz pusēm - katram puse no abiem ēdieniem, lai visi pagaršojuši visu. Šis ir Čevapčiči (atkal latviskoju pats, varbūt īstenībā saucas citādāk, bet tā kā te, pie ezera, kur rakstu šīs rindas, internetu nav, nav arī iespēju pārbaudīt). Tā ir pašcepta maizīte ar daudz mazām desiņām iekšā un ar dārzeņiem un aivaru piedevās. Šim komplektā pienākas arī fonā redzamie kartupeļi frī.
Šis - Čobanacs! Liellopu gaļas mērcīte!
Un čobanacam līdzi dod "mājās gatavotu pastu". Kāds velns viņus dīda mājās gatavot? Kāpēc negatavot turpat uz vietas? Bet vispār inčīgi makaroni, bez tukšumiņiem vidū, bez nekā. Drīzāk klimpas, ne makaroni/pasta. Klimpas gan tagad laikam moderni jāsauc par ņoki.
Un arī milzu bļoda dārzeņu salātu ar brinzu! Nekādas jau BAIGI īpašās pusdienas nebija, bet, tā kā mēs reti tiekam pie tādas ēdināšanas, tad mums tas bija liels notikums. Paldies, Aira!
Trešdienas rītā beidzot izkustējāmies no mājām un gājām izpētīt pilsētu. Pirmais, ko uzgājām, bija kuģītis ar uzrakstiem "Terarij" un "Akvarij". Kā lai tādā nebrauc? Kuģīti par apmēram pusi minūtes nokavējām, tāpēc sēdējām stundu (kuģītis no katra krasta kursē ik pa pusstundai) saulē un gaidījām. Jo, re, kas otrā pusē! Zoo!
Mērkaķīšus dabūjām redzēt, pirms vēl iekļuvām zoo teritorijā! Kuģim šķērsojot upi, kaut kāda drošības trose velkas tam līdzi, un, jo tālāk no krasta, jo trose augstāk gaisā. Tad nu viltīgie puišeļi pieķeras pie troses, kamēr tā vēl ūdenī, turas, kamēr tiek izcelti gaisā, un tad priecīgi lec ūdenī. Labi, ka viņiem tāda atrakcija pieejama tikai 2 reizes stundā - neizskatās pārāk droši.
Upes otrajā pusē pie kuģa piestātnes ir bērnu laukums. Karīna izmanto katru iespēju pašūpoties. Katru!
Man ļoti patīk jenoti. Parasti visos normālos zooloģiskajos dārzos ir vismaz viens jenots. Un parasti tajos pašos zooloģiskajos dārzos neizdodas redzēt nevienu. Viņi vienmēr slēpjas, arī šeit! Tāpēc es nobildēju degunlācīti tā, ka redzama tikai muguras/astes daļa. Kādreiz varēšu melot mazbērniem, rādīt šo bildi un teikt, ka jenots.
Reku prēriju sunītis!
Atradām arī kroksi. Man viņš izskatījās pēc izbāzeņa, jo nekustīgs, nekustīgs. Pārrunājām šo jautājumu ar Karīnu, viņa saka, ka dzīvs, īsts, bet tā arī skaidrībā netikām.
Reku čūskas aste! Čūskām mēdz būt tādas apaļas astes? Man likās, ka visām čūskām jābūt tādās spicām astēm, nē?
Kamēr staigājām apkārt un skatījāmies čūskas un visādus citus reptiļus, kroksis pa kluso pārvietojies, bet atkal nekustīgs, atkal izliekas beigts. Paskaties, cik viltīgi smaida! Droši vien priecājas par to, kā iznesis mūs cauri!
Puatū ēzelītis! Ļoti liels un ļoti matains. Tādus kaut kad sen Francijā ievazāja romieši - sakrustoja kaut kādus savus zvērus ar vietējiem zvēriem un sanāca šāds brīnums. Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados ēzelīšu entuziasti no Francijas saskaitīja, ka palikuši vairs tikai 45 īpatņi. Labi, ka laicīgi izlēma visus saskaitīt, citādi būtu vēl izmiruši. Tagad gan atkal viss kārtībā, ēzelīšu ir daudz, tu arī, ja kas, vari tādu mierīgi dabūt!
Šimpanzes! Primātu vērošana mani vienmēr padara nervozu. Viņi TIK ļoti izskatās pēc cilvēkiem, tik ļoti uzvedas kā cilvēki! Paskaties, piemēram, uz šiem ķēmiem - viens ar brokoli rokā spiež otra galvu sev pie pēcpuses. Ar brokoli!
Labi, pietiks par zvēriem, reku Osijekas vecpilsēta un ložu caurumi. Tādas neatkarības kara pēdas atrodamas viscaur pilsētai, kā vecpilsētā, tāpat arī guļamrajonos. Horvāti par savu neatkarību cīnijās no 1991.-1995. gadam, sitās ar serbiem, kuri kā jau normāli imperiālisti, visiem spēkiem un "zaļajiem cilvēciņiem" cīnijās par Dienvidslāvijas saglabāšanu. Horvātiem tas galīgi nebija pa prātam, un, neskatoties uz milzu zaudējumiem gan cilvēkresursos, gan izpostītajā infrastruktūrā, galu galā tomēr savu valsti izcīnīja. Un izskatās, ka ar valsti viss kārtībā! Pēc tam, kad būsim Serbijā, varēsim salīdzināt, kas un kā.
Vecpilsētas restaurētā daļa - viss vienā barokā. Smuki jau, protams, bet viss šķiet kaut kāds jau baigi redzēts. Neinteresanti. Daudz inčīgāk ir tur, kur restaurācija vēl nav tikusi klāt.
Reku kaķis! Beidzot savvaļas kaķis! Suncīšus kopš Rumānijas joprojām neesam redzējuši, bet parādās cerība, ka šeit varētu būt klaiņojoši kaķi! Ceru, ka tādiem garšo suņu barība, jo tā mums līdzi ir vēl daudz!
Kādā pagalmā ieraudzīju šādu rīku! Biju pilnīgā šokā - tik brīnišķīgs pārvietošanās līdzeklis! Kā tas nākas, ka tādi nav visiem un visur?! Karīna gan manā pārsteigumā nedalījās. Viņa esot šādus jau redzējusi daudz. Kur? KUR??? Tu arī šādu jau pazīsti? Varbūt tev tāds ir mājās? Es gribu izmēģināt!
Kārtējais bērnu laukums! Šeit gan Karinčiks dabūja pašūpoties tikai kādu pus minūti, jo šūpoļu virzienā kautrīgi nāca maza meitene. Un bērnu laukumā laikam priekšroka tomēr bērniem. Tomēr gribu pastāstīt, ka šāda tipa šūpoles Karīnai ir pašas mīļākās. Vienreiz tādas redzējām Gibraltārā, un viņa joprojām runā par to, ka jāpārvācas dzīvot uz Gibraltāru. Man sākumā likās, ka tāpēc, ka tur skaisti un silti, bet nē - izrādās šūpoļu dēļ. Tā kā, ja nu kāds nevar izdomāt, ko dāvināt Karīnai nākamajā dzimpenē, reku ir ideja.
Man šķiet, ka šīs mājas iedzīvotāji jau labu laiku nav nākuši ārā.
Vēl pēdējā Osijekas bilde, labi? Smuki taču.
Šeit vairāk jāskatās nevis ēdiens, bet gan šķīvis. Pirms braukt uz Zagrebu, nopirkām vēl vienu šķīvi. Nevar taču braukt uz Zagrebu ar vienu šķīvi uz diviem! Ne, ne!
Bana Josipa Jelačiča piemineklis Bana Josipa Jelačiča laukumā pašā Zagrebas sirdī. Jelačičs bija Horvātijas bans (valdnieks) 19. gadsimtā. Pasaules vēstures ritējuma kontekstā - nekas īpašs, kārtējais vietvaldis, bet horvāti gan viņu dikti mīl - viņa vārdā nosaukts ne tikai galvaspilsētas galvenais laukums, bet arī pa ielai katrā pilsētā. Viņa fočene tikusi arī uz 20 kunu banknotes. Ā, kamēr es vēl neaizmirstu - laukums horvātiski ir "Trg", Man agrāk likās, ka poļi nemīl patskaņus, bet horvāti, šķiet, vispār varētu iztikt bez tiem.
Mans Zagrebas mīļākais muzejs - Sabojāto attiecību muzejs (Museum of broken relationships). Sākotnēji tā bija ceļojoša izstādīte, kuru uzsāka horvātu pārītis, kas izšķīrās, un izstādīja citu apskatei bijušo attiecību svarīgākos objektus. Tad ekspozīcijai pievienojās pārīša draugi ar saviem bijušajiem mīlumpriekšmetiem, tiem pievienojās izstādes apmeklētāji, līdz, gadiem ritot, muzeja krājumi pieauguši līdz vairākiem simtiem priekšmetu un stāstu. Lūk, kāds vīrs iesniedzis savu kājminamo mašīnīti, ko saņēmis dāvanā no bijušās draudzenes, jo bērnībā par tādu tikai sapņojis.
Cits pāris kopīgi risinājis matemātikas uzdevumus. Ļaudis savas mīļumlietas iesniedz dažādu motivāciju vadīti - citiem vienkārši gribas tikt vaļā no lietām, kas atgādina par vēsturi, citiem tas ir veids, kā tikt pāri traumai, vēl citi vienkārši grib publiski palielīties ar saviem stāstiem u.t.t.
Kāda dāma iesniegusi sava bijušā džeka pašdarināto modemu priekš Commodore 64 skaitļojamās mašīnas. Ar šo modemu vidusskolas laikā puisis uzvarējis starptautiskā IT konkursā. Ja kas, arī tu vari iesniegt savu salauzto attiecību piemiņas objektu kopā ar stāstu, ja tas būs gana interesants, tas noteikti tiks izstādīts.
Kāda dāma iesūtījusi fotogrāfiju ar šādu parakstu.
Citi vienkārši publicē vecas mīlestības vēstules. Ja kas, visi muzeja eksponāti ir oriģināli, izņemot vienu - Ecstasy un MDMA tableti, ko bijusī narkotiku tirgotāja sūtījusi no Amsterdamas. Tā kā Horvātijas likumdošana tādas vaļības nepieļauj, tabletes muzejā nācies aizvietot ar narkotikas nesaturošām kopijām.
Meitene atsūtījusi datorspēli, kas izjaukusi viņas attiecības. Viņas otrajai pusītei labāk patika spēlēt futbola menedžera spēli, nekā draudzēties.
Kādam kungam draudzene bijusi Gourmet pārtikas produktu izplatītāja/starpniece, un, līdz ar to, bieži mājās nesusi paraudziņus. Viņš nevarējis izturēt, ka viņam mājās stāv šāds glauns popkorns, tāpēc atsūtījis to aplūkošanai. Starp citu, tikai viens no priekšmetiem nav nonācis līdz muzejam Zagrebā - koncertu klavieres. Līdz muzejam nonācis tikai tās pavadošais stāsts, bet pašas klavieres palikušas Lielbritānijā, jo transportēšana izrādījusies pārāk dārga.
Vietas ierobežojumu dēļ, kopējais muzejā izstādīto objektu/stāstu skaits ir ap simtu, tikai neliela daļa no muzeja krājumiem, bet ekspozīcija ik pa brīdim mēdzot mainīties, tāpēc, iespējams, kad tu ieradīsies muzejā, tur būs jau pavisam citi objekti. Vispār, ja gadās būt Zagrebā, šis muzejs jāapmeklē noteikti! Man tik ļoti patika, ka es sāku bildēt VISUS objektus, un fotoaparātam beidzās baterija. Tāpēc no šīs dienas vairs bilžu nav!
Nākamajā rītā fotoaparāts uzlādēts, varam atkal bildēt Zagrebu. Funikulers, kas savieno augšpilsētu ar zemāko pilsētas daļu, esot īsākais pasaulē - 66 metri un brauciens tajā ilgst tikai 55 sekundes. Man gan šķiet, ka tā ir tikai mārketinga informācija, noteikti jābūt vēl īsākam. Tāpēc rīkoju konkursu - tas, kurš pirmais atradīs pierādījumus par īsāku funikuleru un atsūtīs man to uz harijs@karijs.lv, balvā saņems manis zīmētu funikuleru.
Pamanījāt iepriekšējā bildē torni? Tas ir Lotrščaka tornis. Katru dienu pulksten divpadsmitos tiek izšauts logā redzamais lielgabals. Es nobijos. Skaļš! Leģenda vēsta, ka kādreiz, kad turki (atkal!) nākuši uzbrukt Gradecai (tagad tā ir Zagrebas daļa) no blakus esošā kalna, kāds no torņa izšāvis lielgabalu, lode trāpījusi gailim, un gailis izšķīdis gabalu gabalos, tāpēc turki nobijušies un atmetuši iekarošanas plānus. Kas ir ar tiem turkiem?! Izšķīdis gailis maina kara plānus?
Cita versija stāsta, ka lielgabals vēsturiski tika izšauts, lai visas baznīcas varētu vienādi saregulēt pulksteņus. Tas izklausās ticamāk.
Bijām Zagrebas naivās mākslas muzejā. Runā, ka divdesmitā gadsimta sešdesmitajos-septiņdesmitajos gados Horvātijas naivie mākslinieki bijuši pirmrindnieki pat pasaules mērogā. Viens no atpazīstamākajiem naivās mākslas meistariem - Ivans Generaličs. Muzejā vesela istaba veltīta viņa darbiem, šeit redzams "Saules aptumsums". Vispār naivos saules aptumsumus nācās redzēt kādas 3-4 reizes. Laikam naivismā tā ir aktuāla tēma.
Galīgi neesmu mākslas lietpratējs, patiesībā no mākslas vispār neko nejēdzu, tāpēc varbūt es te sarakstīšu pilnīgas muļķības, nezinu. Drošības pēc neticiet tam, ko es te stāstu, labi? Tātad, šeit Ivans Generaličs attēlojis "Viriusa nāvi". Citā muzeja istabā pamanīju darbu, kura autors ir Mirko Virius. Man šķiet, ka Ivans savam čomam/konkurentam neko labu nevēlēja.
Uzmini, kā sauc šo darbu? Nuja, garā ziema! Jo gleznā attēlota ziema, un glezna ir gara. Autors - Ivans Lackovičs Kroata. Ļoti liela daļa muzeja eksponātu bija gleznoti uz stikla. Man tas bija jaunums, nezināju, ka tā arī mēdz darīt. Smuki, uzreiz tādas spilgtas krāsiņas! Man patīk spilgtas krāsiņas! Bet visu to stiklu dēļ, muzejā aizliegts ieiet ar somām, lietussargiem, fotoaparātiem u.t.t.
Reku Karīna skatās savu mīļāko muzeja eksponātu - "Varenais Rudens". Kālab ne "Garais Rudens"? Autors tas pats Lackovičs.
Josips Generaličs (aha, Ivana Generaliča dēls) attēlojis savu izpratni par jauniešu kultūru darbā "Gvajāna '78".
Krievu ceļotāji Āfrikā. Nuja. Krievu mākslinieka Pāvela Leonova darbs.
Mijo Kovačiča "Vīrs cepurē". Man vislabāk no visiem patika tieši Kovačiča darbi ar tušu. Vēl arī gandrīz visi Generaliča vecākā darbi. Nu, jebkurā gadījumā, lai gan parasti neesmu vizuālās mākslas cienītājs, man ļoti patika! Iesaku arī citiem mākslas necienītājiem pamēģināt. Turklāt muzejs ir tieši blakus Sabojāto attiecību muzejam, tā kā var ātri, ātri apmeklēt abus vienā reizē.
Svētā Marka baznīca. Turpat blakus abiem iepriekš minētajiem muzejiem. Nezinu, kas darās iekšā (bija slēgta), bet paskat, cik skaists jumts! Ar tām krāsainajām flīzītēm, kas raksturīgas visam reģionam. Šķiet, ka kaut kad agrāk jau rādīju ungāru flīzīšu jumtus. Labajā pusē, ja kas, mazliet redzams Horvātijas parlaments. Horvātijas parlamentu sauc "Sabors", tas tā, moška noderēs, krustvārdu mīklas minot.
Tunelītī zem torņa ierīkota maza baznīciņa. Jā, jā, es zinu, ļoti slikta bilde, neko nevar saprast, bet man nekādi nesanāca labāk nobildēt. Tomēr pastāstīt gribēju. Reku iet iela, pagriežas par deviņdesmit grādiem, un aiziet tālāk. Bet tikmēr uz stūra vienā pusē iekārtojušies soliņi un sveču vieta lūgšanām, bet pa diagonāli pāri ceļam - mazs altārītis. Ja nu tiešām kādreiz sanāk aizbraukt līdz Zagrebai, noteikti šo nedrīkst palaist garām, izskatās daudz smukāk nekā manā bildē. Ā, un visās kartēs jāmeklē pēc "Stone gate", tā visa šī padarīšana saucas.
Laiks arī horvātu tradicionālajam street-foodam. Iepazīstieties, šis ir Bureks. Burekā iekšā ir siers. Var gan arī dabūt ar gaļām, kartupeļiem, ķiršiem un ko tik vēl ne. Mums te stāsta, ka bureks esot raksturīgs visām Balkānu valstīm, ne Horvātijai vien. Tāpēc vēlāk iepazīstināšu arī ar citu valstu burekiem, labi?
Un šī ir horvātu tradicionālā "štrūdele". Man šķiet, ka horvāti bišķiņ grib svešus laurus piesavināties, bet lai jau būtu. Katram puse bureka, puse štrūdeles, un ar to pusdienām pilnīgi pietiek. Nazis abās bildēs, starp citu, mērogam.
Tālāk dodamies uz tirgu, tāpēc arī pirms tam godīgi paēdām. Izsalkušus cilvēkus tirgū laist nedrīkst, tādi sapērkas visādas muļķības, kas patiesībā itin nemaz nav vajadzīgas. Bet tagad pedantiski varējām izvērtēt, kas nepieciešams un kas ne. Trāpījām uz laiku drīz pirms slēgšanas, līdz ar to cenas mazliet zemākas, nekā no rīta vai dienas vidū.
Vienīgais, ko galu galā nopirkām - apmēram 3.5 kilogramus banānu par 10 kunām (~1.30 eur)! Kopā mums bija 21 banāns! Tas bija mans bērnības sapnis! Es beidzot varēju ēst tik banānus, cik gribas, cik var!
Zagrebas katedrāle. Tur iekšā ir kardināla Aloīza Stepinača iebalzamētās miesas. Man likās, ka modernās mūmijas ir tāda komunistu padarīšana, bet - nekā. 1998. gadā pāvests Jānis Pāvils II iecēlis Stepinaču svēto kārtā, bet nezinu, cik tāda svētība vērtīga - Jānim Pāvilam patika visus padarīt svētus. Viņš savā valdīšanas laikā par svētajiem padarīja vairāk ļaužu, nekā visi iepriekšējie pāvesti piecsimt gadu laikā. Katedrāle, starp citu, ir augstākā ēka visā Horvātijā, bet tornīšus negribu rādīt, jo tur notiek rekonstrukcijas, tad nesmuki.
Labi, vienu tornīti parādīšu. Otru iedomājieties simetriski tieši tādu pašu labajā pusē, labi?
Tālāk gājām uz Antes Topiča Mimaras mākslas muzeju, bet tas diemžēl strādā tikai līdz pieciem, un mūs iekšā neielaida. Ja tev sanāk tur aizbraukt, noteikti aizej laicīgāk, pirms pieciem, jo runā, ka tur iekšā esot visādi Gogēni, Šagāli, Karvadžio un kas tik vēl ne.
Tā kā horvāti, un īpaši zagrebnieki, ir baigie kafijas dzērāji, mēs arī gribam iekļauties sabiedrībā un piesēdām kafejnīcā. Zagrebēni kafiju dzer ilgi un lēni, sēž pa divām stundām kafejnīcā, lasa avīzi, satiekas ar biznesa partneriem, bakstās telefonā, nu, dara visu to, ko citi normāli cilvēki, tikai pāri kafijas krūzei. Un katru sestdienu notiek tā sauktais "špica" - apmēram starp vienpadsmitiem rītā un diviem pēcpusdienā katrs sevi cienošs zagreberis uzvelk savu glaunāko kārtu un dodas uz centra kafejnīcām dzert kafiju un zīmēties. Tas ir labākais laiks, kad nodarboties ar pīplvačingu Zagrebā!
Un, re, PVN kafijai tikai 13%! Nice!
Tālāk no Zagrebas dodamies uz Krapinu. Krapinā divdesmitā gadsimta sākumā ir atrasta kaudzīte neandertāliešu kaulu, tāpēc tur tagad ir varens Neandertāles cilvēka muzejs. Bet kāpēc rādu šo bildi - parasti pie visādiem muzejiem, pilīm un citām līdzīgām lietām ir maksas stāvvietas, bet mēs, skopuļi, cenšamies no tādām izmaksām izvairīties. Tad noliekam auto tuvākajā vietā, kur drīkst bez maksas, un soļojam pāris kilometrus kājām.
Reku neandertālieša piemineklis! Diemžēl muzejā kaut kādu apsvērumu dēļ fotografēt nedrīkstēja itin nemaz, tāpēc pagaidām neko no muzeja nevarēšu parādīt. Muzeja pārstāve solījās man atsūtīt bildes, ja tas tā tiešām notiks, tad ielikšu tās atsevišķi, labi? Vispār muzejs inčīgs, tur stāsta par cilvēka/dzīvības attīstību no lielā sprādziena līdz pat mūsdienām. Bišķiņ tādā bērnu līmenī, bet es uzzināju daudz jauna un par to priecājos. Turklāt jābrauc tikai kādi 50 km no Zagrebas.
Reku tā oriģinālā ala, kurā tika atrasti visi neandertāliešu kauli. Tagad patiesībā alas vairs te nav, jo kādā zemestrīcē iegruva "griesti", tāpēc tagad palikusi tikai, kā muzeja darbinieki to dēvē, pus-ala. Neandertālieši šeit dzīvoja dažus gadu tūkstošus pirms apmēram 130 tūkstošiem gadu.
Urā, Slovēnija! Man šķiet, ka Slovēnijai tūrisma mārketinga nolūkos vajadzētu nomainīt nosaukumu. Tagad rodas kaut kādas nepareizas asociācijas, šķiet, ka tā ir bijušās Dienvidslāvijas daļa, kas cīnās ar komunisma sekām u.t.t. u.t.t., bet patiesībā Slovēnija ir pavisam normāla Centrāleiropas valsts - skaista, sakopta, dārga un ar Alpiem.
Un tāpat kā visur citur Centrāleiropā, arī Slovēnijā ir Aldi un Lidl tipa veikali, kur puslīdz normālas lietas var nopirkt par ļoti lētām naudām. Un pa īstam šī, man šķiet, ir pirmā reize ceļojuma laikā, kad ēdam cīsiņus!
Kaut kur ne tur nogriezāmies, tāpēc nācās lauku ceļa vidū apgriezties braukšanai pretējā virzienā. Uzreiz bija klāt tuvāko māju suncītis, kurš priecīgs spriņģoja gar mašīnu. Es pavēru durvis padraudzēties, bet, paskat, šis uzreiz grib noēst man roku! Aha, tas, kas viņam mutē ir mana roka! Tagad man palikusi tikai labā.
Apiņu lauks! Slovēnija uzreiz mūs sveicināja ar daudz, daudz, daudz, tiešām ļoti daudz apiņu laukiem. Kilometriem ilgi vieni vienīgi apiņi!
Ļubļanā trāpījām tieši uz Praidu. Parādi gan palaidām garām, bet vakarā notika visvisādi LGBT pasākumi. Viss mierīgi, neviens ar kaku maisiņiem nemētājas, nekaujas, viss ļoti skaisti un labi.
Šis bija mans mīļākais praida pārītis.
Reku Miša un viņas poļu istabas biedrene. Miša mūs laipni uzņēma Ļubļanā, visu izrādīja, parādīja, pastāstīja, un arī atļāva savās kojās padušoties. Un uzlādēt datorus (mums notika kaut kāda nelaime ar 220v elektrību). Miša studē grafisko dizainu, dzīvo kojās un strādā par suvenīru tirgotāju. Īstena studente!
Mūsu Ļubļanas apmeklējuma laiks kā reizi sakrita ar Anglijas - Slovēnijas futbola spēli, tāpēc viss centrs pilns ar britiem un viņu karogiem. Bet tas nekas - paejot pāris ielas nost no galvenā laukuma, viss atkal mierīgi. Ļubļana vispār ir ļoti mierīga pilsēta. Droši vien tāpēc, ka maza - tik vien kā 280 tūkstoši iedzīvotāju. Bet tajā pašā laikā Ļubļanā ir viss, kas nepieciešams.
Šādu mīļu muzikantu manījām te vienā stūrī, te otrā. Laikam nav vēl atradis īsto vietu labai peļņai. Ļoti smuki spēlē savu vienstīgas instrumentu un kaut ko arī dzied/buldurē. Es tiešām gribēju iedot vīram kādu naudiņu, bet nebijām vēl dabūjuši skaidro naudu eirikus. Ja kādam gadās šo vīru redzēt, iedodiet par mani kādas naudiņas, es pēc tam atdošu.
Ļubļanas galvenais laukums nosaukts Franča Prešerena vārdā, turpat arī viņa piemineklis. Prešerens ir slovēņu galvenais dzejnieks/rakstnieks. Uzrakstījis arī visādus nacionālos eposus. Tas tā, varbūt kādreiz atkal noder krustenītēm. Piemineklī gan attēlots tāds puslīdz slaids un izskatīgs kungs, kamēr īstajā dzīvē, šķiet, viņš bijis stipri omulīgāks. Pagūglējiet.
Skaistais un varenais trīskāršais tilts (Tromostje)! Tāpat kā lielu daļu citus pilsētas sirds objektus, arī šo tiltu klāj Anglijas karogi ar visādiem izskaistinājumiem. Noejot uz leju pa tām trepītēm tilta malās, var nonākt bezmaksas tualetē! Slovēnijā vispār tualetes pārsvarā ir bezmaksas, turklāt tīras un skaistas. Mums tas ļoti labi noder.
Lūk, Miša un viņas suvenīri! Par šādu darbiņu viņa saņem minimālo algu, tas ir - 3.80 stundā. Miša stāsta, ka parasti ārvalstu viesi ir šokā, un nesaprot, kāpēc kāds par tādām kapeikām vispār strādā. Mums likās - 3.80, tas ir daudz. Forši, visu dienu neko nedarīt un par to saņemt 3.80 stundā.
Ļubļanas katedrāle, skatīta caur desu prizmu. Nu, labi, nav gluži caur, bet tur pat blakus jau ir.
Mļekomāts! Automāts, kurā var dabūt svaigu pienu. Un tiešām svaigu, nevis pasterizētu. Pa taisno no govs pupa! Turklāt nav jāpērk obligāti litrs vai kas tāds. Katrs var izvēlēties, cik piena vēlas. Ja līdzi paņēmusies mazā krūzīte, var pat dabūt 100ml svaiga piena! Tik forši! Mums, par nelaimi, krūzītes līdzi nebija. Turpmāk vienmēr nēsāšu līdzi krūzīti ar cerību atrast vēl vienu tādu automātu.
Slovēņi vēl nav atrisinājuši tiltatslēgu problēmu. Izskatās, ka nav atrisinājuši arī mazu zaglēnu problēmu - šis uzodis, ka viena no piekaramajām atslēgām ir ar kodiņu, tāpēc cītīgi mēģina to atminēt. Bezmaksas piekaramā atslēga! Ja par maksu neskaita kāda pāra izjaukto mīlestību. Es saprotu, ka tā tās atslēgas darbojas - tikko tā tiek noņemta no tilta, pāris nekavējoties šķiras.
Karīna un ķengurs!
Ļoti smuka māksla kādā mazā Ļubļanas ielā.
Ļubļanas pils. Taupīšanas nolūkos, protams, nebraucām ar funikuleru, tā vietā kāpām kalnā kājām. Būsim tievi un spēcīgi, jess! Bet, nu, pils tāda - nekāda. Atkal visapkārt ierastās piļu atrakcijas - loku šaušana, fočēšanās viduslaiku tērpos u.t.t. Un pati pils - pārrenovēta. Iedomājies - pilij ir plastmasas logi! wtf. Tāpēc iekšā nemaz negājām. Miša arī teica, ka nav vērts - iekšā esot tik vien kā pāris mazas izstādītes.
Ļoti draudzīgs Ļubļanas itāļu restorāns. Pie durvīm pacienāja mūs ar alkoholisku medus dziru un palūdza iespraust adatiņu pasaules kartē. Tā kā Rīga bija jau aizņemta ar divām adatiņām, iespraudu vienu arī Liepājā. Es taču esmu no Liepājas! Nuja, un mīļās itāļu tantes novēlēja mums labu dienu, patīkamu ceļojumu un itin nemaz neaicināja iekšā restorānā vai ko tādu. Tik mīļi!
Viduslaiku iela un baloži. Šīs ir vecākās Ļubļanas mājas. Vai vismaz vecākās funkcionālās. Vai vecākās skaistās ēkas. Nu, īsāk sakot, ļoti vecas mājas.
Karīna atrada bambusiņus! Droši vien drīz būs instagramos, hehe. Visi, lūdzu, sekojiet Karīnai instagramā, redzēsiet ne tik bambusiņus vien!
Kas te notiek?
Re, kas uzstāsies Ļubļanas Operas namā! Elinčiks!
Atvainojos, pareizi to jāsauc par Slovēņu nacionālo Operas un Baleta namu. Vismaz kāds normāli jēdz nosaukt savu Operu un Baletu, ne tā kā Liepiņa kungs, par baletu nedomā vispār.
Kamēr Latvijā pirms pāris gadiem bija lielais Horseburger skandāls, tikmēr slovēņi jau 20 gadus tirgo tādus. Vietā, ko sauc par Hot Horse. Saimnieki lielās, ka esot pirmais Zirgburgeru restorāns pasaulē!
Reku arī pats zirgu burgeris. Skopuļi būdami, protams, ēdām vienu uz diviem, bet tas bija tik liels, ka mierīgi ar to arī pietika. Maksā gan 4.50, bet tiešām ļoti garšīgs. Turklāt vari pats izvēlēties, kādas mērcītes būs burgerī, kādi dārzeņi, kāda maizīte u.t.t.
Zvirbuli gan nevar izvēlēties, tas pienākas visiem. Pilnīgi nekaunīgs un nebailīgs. Mierīgi ēd no rokas.
Un noteikti nedrīkst aizmirst šo - Študentske ugodnosti. Ļubļanā ir kaut kāds noteikums, kas paredz restorārniem piešķirt studentu atlaides. Tātad, ja esi students Ļubļanā, atliek mācību gada sākumā piereģistrēties kaut kādā īpašajā iestādē, un gandrīz visos restorānos var dabūt paēst ļoti lēti. Visādi otrie ēdieni grozās ap trīs eirikiem, kas pie slovēņu milzu cenām tiešām ir ļoti lēti.
Ar to arī nedēļa galā, svētdienas nakti pavadīsim šeit, pie Bļed ezera. Kad Miša un citi vietējie izrunā ezera nosaukumu, vairāk izklausās pēc "Jezero bļeģ", bet zināmu apsvērumu dēļ šeit un turpmāk labāk gan ezeru, gan pie tā esošo ciemu saukšu par "Bļed", labi? Davai, tad jau līdz nākamajai nedēļai.
Jauki! Man prieks par Jums! Lai Jums jaukas dieniņas!!!!!
Lasu katru atskaiti. Liidz galam. Tapec neko nesaiisiniet. Baarshos.
Mēs visi lasām visu!!!!! No A lidz Z! Gaidam visus jaunumus, bet, protams, dari tā lai nav stress un vainas sajūta, citādi sabojāsiet garastāvokli. Baudiet ceļojumu!
Forši! Man atkal labi patika. Un malacis, ka izdomāji netainoties. Nav jau par ko. Lai lieliska Itālija!