Šonedēļ uzsvaru likām uz dabas objektiem, tā kā šoreiz vairāk būs [sub-amatieru kvalitātes] attēli ar ezeriem un upēm, nevis pilsētvidi. Pilsētu brūzma nogurdina! Un, lai gan solījos vairs netaisnoties par kavējumiem, tas arī par iemeslu publicēšanai tikai ceturtdienā – pielavījies milzu nogurums, kuru mums mazināt palīdzēja ceļojumu aģentūras Impro ļaudis, piešķirot piejūras namiņu atpūtai uz trīs dienām! Tātad – otrdien un trešdien atpūtāmies un neko nedarījām (ja vien par darīšanu neuzskata gatavošanu pilnvērtīgā virtuvē, iekrāto netīro drēbju mazgāšanu un Jāņu svinēšanu), bet ceturtdien – laiks atdot parādus lasītājiem.
Bļedas ezers, tātad. Bez gulbjiem, pīlēm un tūristiem, ezerā acīmredzot dzīvo arī lodveida ezera briesmonis. Tā kā, bildējot šo, biju pilnībā koncentrējies uz gulbi, briesmoni pamanīju tikai pēcāk, apskatot bildes. Vai kāds no jums var man izskaidrot, kas ir tas apaļais kreisajā, augšējā pusē?
Bļedas ezers ir skaists, caurspīdīgs un pilns ar tūristiem. Apkārt ezeram esošajā Bļedas pilsētā (vai ciems) pastāvīgi dzīvo ap pieciem tūkstošiem ļaužu, bet parasti tur ir vēl vismaz tikpat tūristu, kas, protams, palīdz vietējai ekonomikai, bet reizē arī palīdz būvēt visādas elles iestādes kā kazino. Tur ir pat vairāki! Un vietējie uz ceļiniekiem skatās tikai kā uz objektiem, kas nes viņiem naudu. Visapkārt ezeram nav pat nevienas bezmaksas stāvvietas! Mēs, piemēram, parkojāmies mežā.
Labi, bet gana par slikto - ezers tiešām ir tirkīzzils un kristālskaists. Ezera viducī ir arī vienīgā īstā Slovēnijas sala. Sala patiesībā ir pirmā vieta, kur pirms daudziem simtiem gadu senie slāvi ierīkoja savu apmetni un pielūdza savus pagānu dievus. Tagad, jau kopš 9. gadsimta ir baznīca. Uz salu var nokļūt vai nu ar gondolām vai par desmit eirikiem stundā izīrējamo laivu. Ā, reku fonā, klints augšā redzama arī pils. Pils ir ļoti sena, bet paši nozīmīgākie iemītnieki - Dienvidslāvijas karaliskā ģimene - dzīvojusi tik vien kā 70 gadu atpakaļ.
Karīna dabūja izpeldēties! Ezerā ir tikai viena maza, ar bojām nodalīta vieta, kur drīkst peldēt, un, man par pārsteigumu, bez maksas! Es gan paliku nepeldējis, jo manas prasības pret peldēšanai piemērotu ūdens un gaisa temperatūru ir nepieklājīgi augstas.
Karīna un pīles! Un Bļedas pils. Skaidrā laikā no šīs vietas varot redzēt arī Slovēnijas augstāko virsotni - Triglavu. Mums diemžēl skaidrs laiks nepienācās.
Reku arī minētā Gondola! Venēcija no šīs vietas nav nemaz tik tālu - tik vien kā kādi pārsimts kilometri, tāpēc šāda laiviņa droši vien ir reģionam atbilstoša. Brauciens gondolā vienam personāžam izmaksā 10 eiro. Man šķiet, ka īstenie skopuļi var pa kluso līdz salai aizpeldēt, jo ezers ir smieklīgi mazs - apmēram divus kilometrus garš un pusotru plats.
Tāpat kā viss Bļedā, arī pils apmeklējums ir negodīgi dārgs - 9 eiro no personas. Turklāt vienīgais iemesls, kāpēc pili gribējām apmeklēt, bija ezera apskatīšana no augšas. Noskopojāmies un apskatījāmies tik vien kā kūrortīgo daļu. Re, tur arī visas glaunās viesnīcas, kazino un līdzīgas lietas.
Lai gan Bļedas ezers bija neaprakstāmi skaists, pavisam netālu (apmēram 30km) esošais Bohiņas ezers jau balansē uz nepieklājības robežas. Kā jau droši vien pamanījāt, par Bļedas apmeklējumu pārāk lielā sajūsmā nebiju, bet šis brīnums tiešām ir skaistākā vieta ever. Turklāt neviena cilvēka! Mēs tur bijām vienīgie! Izklausās, ka esmu tūristu nīdējs, bet tā itin nemaz nav! Tūrisms ir visādos veidos ļoti pozitīva padarīšana, bet, ja jāskatās daba, tad man daudz labāk tomēr tā patīk neskarta.
Paskat, visapkārt, mežs, kalni, mākoņi un caurspīdīgs ūdens! Un neviena cilvēka! Ja vien putnus neskaita par cilvēkiem, jo putnu te ir daudz, un tie visi dzied!
Laipiņa, kas izskatās pēc laivu piestātnes, bet tuvumā nevienu laivu nemana. Starp citu, no ezera iztek lielāks ūdens daudzums, nekā ietek. Tas skaidrojas ar to, ka pa kluso ezers barojas vēl arī no pazemes avotiem, kurus grūti tā uzreiz pamanīt, tāpēc sākotnējie ezera pētnieki nesaprata, kas notiek, un izlēma, ka ezers maģiski ražo ūdeni.
Re, kāds caurspīdīgs ūdens! Es nemāku nobildēt ūdeni tā, lai tajā neatspīdētu visādi mākoņi un līdzīgi objekti, bet te apmēram var iegūt priekšstatu.
Bohiņas (varbūt īstenībā latviski jāsaka Bohinjas, nezinu) ezers ir viens no retajiem objektiem, pie kuriem izlēmu nobildēties tūristiskā manierē, lai pēc tam varu rādīt pēcnācējiem, lielīties un tādā veidā krist viņiem uz nerviem. Šis tiešām ir līdz šim man mīļākais dabas objekts!
Vēl pēdējā Bohiņas bilde, labi? Ja būtu daudzāk saules (un nebūtu lietus), šo varētu mierīgi likt uz pastkartēm!
Lietus turpina mūs mocīt, bet apķērīgi esam paņēmuši līdzi arī lietussargu, tāpēc dodamies apskatīt Savičas ūdenskritumu. Ņirdzīgi, jo Karīnas uzvārds agrāk bija Saviča, ha-ha! Tātad ejam apskatīt Karīnas bijušā uzvārda ūdenskritumu.
Pavei! Kā dzīvs! Šis esot 60 metrus augsts (nepārmēriju, bet liekas zemāks). Atkal supercaurspīdīgs, zili-zaļš ūdens, visapkārt kalni, meži, aiii. No Saviča, starp citu, sākas jaudīgākā un slavenākā Slovēnijas upe!
Reku apakšā mazas durtiņas - pa tām ūdenskritums turpina savu ceļu. Agrāk Savičs mierīgi varēja turpināt savu ceļu pa ierasto gultni, bet jau 20. gadsimta sākumā viltīgi kungi ierīkoja dambīti un mazu spēkstaciju, lai nodrošinātu savu un vēl pāris kaimiņu saimniecību ar spēku (power pa angliski)! Tagad laikam visiem slinkums graut dambīti nost un atgriezt ūdens tecējumu vēsturiskajās sliedēs.
Atpakaļceļā ātri vēl viena Bohiņas ezera bilde, ja?
Tālāk mūsu ceļš ved uz Škocjanas alām, reku tur lejā iesim iekšā. Slovēņi, sev ierastā manierē, iekšpusi neļauj bildēt. Tomēr, tāpat kā neandertāliešu muzejā, bildes mums solījās piegādāt pēc tam, tā kā kaut kādā brīdī uztaisīšu atsevišķu rakstu par muzeju un alām, labi?
Nedabīgā (cilvēku veidotā) ieeja alās. Gribēju tikai parādīt, ka UNESCO piešķīris pasaules dabas mantojuma bļembu, ko piekabināt pie durvīm. Turklāt šo augsto atzinību alas ieguvušas jau 1986. gadā! Kundzīte gaiši zilajā kreklā bija mūsu gide. Ļoti lustīga kundzīte, un izskatījās, ka mīl savas alas visvairāk par visu pasaulē! Rādot visādus alu brīnumus, uguntiņa viņai acīs dega daudz spožāk, nekā jebkuram no apmeklētāju grupas.
Kopā caur alu nogājām ~2 kilometrus, un iznācām ārā te. Baigā Gūtmaņniece! Ā, un alā visu gadu uzturas 12 celsiju temperatūra, tāpēc arī šeit, pie ieejas/izejas temperatūra nekad nenokrīt zem nulles, līdz ar to šeit aug visādi jocīgi augi, kas visādi citādi šajos platuma grādos nosaltu.
Itālija! Slovēniju pieveicām īsās četrās dienās, jo sākam lēnām atpalikt no plānotā grafika, tāpēc izlēmām ietaupīt laiku uz Slovēnijas rēķina. Tagad liekas, ka tas bija nepareizs gājiens, jo Slovēnija man pagaidām ievietojusies otrajā vietā mīļāko ceļojuma valstu sarakstā. Karīna saka, ka viņai - pirmajā. Slovēnijai vajadzētu mārketinga nolūkos nomainīt nosaukumu, jo tas (t.i., asociācijas ar to) bija viens no spēcīgākajiem iemesliem, kāpēc izlēmām tur pavadīt tik maz laika. Ā, to sarkano krustu, ja kas, neuzzīmējām mēs. Tas jau tur bija! Točno!
Itālijā ieradāmies tikai uz apmēram pusotru dienu, tā sacīt - atzīmēties. Izvēlētais galamērķis - Trieste (slovēniski Trieste, protams, saucas Trst - kaut kad jau minēju par slovēņu naidu pret patskaņiem, ja?). Ieradāmies vēlu vakarā, tāpēc sameklējām pirmo vietu, kur noparkoties gulēšanai. Triestē brīvu stāvvietu praktiski nav. Vienalga maksas vai bezmaksas - visas aizņemtas. Atraduši šo vietu, busiņu līdz Itālijas pamešanai tā arī nekad neizkustinājām, bail pazaudēt vietu. Turklāt līdz pašam centram tik vien kā divi kilometri - to taču var mierīgi nostaigāt!
No rīta dodamies uz centru/krastmalu. Gar visu Adrijas jūras krastu sabāztas jahtas. Simtiem jahtu. Varbūt pat tūkstošiem. Šo bildi izvēlējos, jo mīļš itāļu vīriņš mīļā itāļu automobilītī mīļi mēģina noparkoties!
Šī bija mana mīļākā no visām redzētajām jahtām! Nezinu, kāpēc.
Piazza Unità d'Italia un kaiju barotāji. Triestei, kā kārtīgai itāļu pilsētai, ir drausmīgi gara vēsture. Īsta pilsēta šeit sākās jau labu laiku pirms mūsu ēras, protams, Romas impērijas sastāvā. Otrajā gadu tūkstotī Trieste nokļuva Hābsburgu impērijas pakļautībā, un tur arī uzturējās līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam. Pēc Pirmā pasaules kara, neskatoties uz to, ka vairākums iedzīvotāju (turklāt ar milzu pārsvaru) bija etniski slovēņi, Triesti pievienoja Itālijai. Tomēr slovēņi joprojām lepni sauc "Trst naš!"
Tas pats galvenais laukums. Galvenā strūklaka izskatās pēc kaudzē sakrautiem izskalotiem akmeņiem. Šobrīd slovēņi šeit ir izteiktā minoritātē, tomēr ik pa brīdim redzama kāda bode, kurā, piemēram, tirgo slovēņu gaļu vai slovēņu tradicionālos groziņus.
Zirgu gaļas veikals! Šādus arī redzējām ļoti daudz! Agrāk nemaz nezināju, ka itāļi ir tik dulli uz zirgu ēšanu!
Kā parasti, katrā valstī cenšamies apmeklēt tirgu. Lai gan tūrisma informācijas centra tante stāstīja, ka tirgus strādā līdz pieciem, kad ap pulksten diviem ieradāmies, šis bija vienīgais stendiņš, kas vēl funkcionēja. Gribējām sapirkties itāļu tradicionālos dārzeņus, bet - nekā!
Kad jau bijām sabēdājušies par tirgus ēdienu trūkumu, saņēmām labu ziņu - mans paps par godu savai vārda dienai izlēmis mums uzsaukt pusdienas! Sagūglējām vispiemērotāko restorānu un tad kādu stundu nevarējām to atrast. Bildē attēlots, kā Karīna NEVAR atrast.
Tā vietā atradām mini Pamplonu. Izskatās, ka te tomātu cīņas gājušas vaļā uz nebēdu!
Aha, reku ir! Pizzeria Da Gino! Šito iegaumējiet, un, ja kādreiz sanāk būt izsalkušiem Triestē, noteikti ejiet tieši šeit. Labi, lēti un itāliski.
Iekšā viss kā pie kārtīgiem itāļiem - nokabināts ar visādiem šķīvīšiem un glezniņām, un ko tik vēl ne! Un visi runā tikai itāliski. Menu gan bija pieejams arī ar pildspalvu rakstītā angliskajā variantā, bet visādi citādi - viss autentiski.
Spaghetti Bolognese. Varbūt es neko nesaprotu no ēdienu mākslas, bet man garšoja tieši tāpat kā mājās. Sak', makaroni pa flotski. Lūdzu pievērst uzmanību kungam kreisajā pusē, kas pusdieno ar mums. Tas ir Viktors, mans paps.
Viktors arī mielojas ar itāļu ēdieniem!
Picas! Picas gan bija garšīgākas/pavisam citādākas, nekā tās, ko esmu pieradis ēst Latvijā. Manējā ir riktīgi fancy - ar artišokiem, prošuto, kazu sieriem un vēl visādiem brīnumiem.
Karīnai - garlaicīga, bet klasiska. Paldies, Viktor! Un daudz laimītes, Viktor! Ļoti labi nosvinējām vārda dienu!
Mūsu picas, starp citu, tika ceptas tādā draudīgā krāsnī. Tur viss, protams, kā jābūt - pareizās temperatūras, iekšā deg pareizais koks u.t.t. Fonā redzama mūsu mīļā itāļu viesmīle! Kā jau minēju - ne vārda angliski, bet sapratāmies ļoti labi.
Pēc pusdienām Karīna izlēma papildināt mūsu budžetu. Papildināja ar vienu negatīvu eiro! Tātad Karinčika azartspēļu atkarība mums izmaksāja desmit procentus no dienas budžeta, hehe!
Rajončiks, kas tiek saukts par Rena. Pirmo reizi dokumentēts 1326. gadā, kad tas vēl, protams, nebija Triestes sastāvā, bet eksistēja kā atsevišķa apdzīvota vieta. Par Renu saukts kādā vēsturiska merry-mixup rezultātā - tā kā pavisam netālu blakus bija Romiešu Teātris, kas dažreiz nekorekti ticis dēvēts par "Arena" arī ciems, kaut arī pazaudējis vienu burtu, iesaukts par Rena. Nu, jā, ēkas gan lielākoties ir renovētas astoņdesmitajos gados, bet ielu un laukumu plānojums palicis nemainīgs kopš pašiem pirmsākumiem.
Reku kaķis! Fonā jau minētais Romiešu Teātris.
33. gadā būvēta romiešu arka. Tas ir apmēram tad, kad Kristus sasniedza kritisko vecumu. Iedomājies, cik sen?! Arka tiek saukta par Rikardo Arku (Arco di Riccardo/Richard's Arch), jo klīst leģenda, ka Anglijas karalis Ričards Lauvassirds, nākot mājās no karagājieniem, izgājis tai cauri. Patiesībā tie ir meli, un arka tā nosaukta tāpēc, ka caur to gāja romiešu iela vārdā Cardus.
Tā es kā nabags sēžu pie arkas un veicu piezīmes, lai varētu pēc tam jums ziņot, kas un kā. Vispār Triestei, neskatoties uz salīdzinoši mazo iedzīvotāju skaitu - ap 200 tūkstošiem, diezgan labi izdodas izlikties par lielpilsētu - visur daudz cilvēku (jā, jā, zinu, šajā bildē nav redzams neviens), ielas putekļainas, pilnas mašīnām, visapkārt veikali, restorāni, etc. Tieši pretēji Zagrebai - tā ar saviem 800 tūkstošiem mierīgi prata izlikties par mazpilsētu. Man tās lielās pilsētas laikam pārāk nepatīk, bet vecpilsētas un Rena daļa bija ļoti patīkama un skaista. Ja iznāk tuvumā būt, noteikti ir vērts atbraukt uz Triesti, aha!
Kādā gurmānu veikalā nopirkām mazu gabaliņu kūpinātas citronu rikotas! Šī ir puse no gabaliņa, jo visu godīgi dalām uz pusēm. Izmaksāja diezgan dārgi, bet TIK ļoti garšīgs!
Itālijas dienu noslēdzām ar īstu itāļu saldējumu, ko mums mīļi uzsauca Anete! Es nekad tādu nebiju ēdis, jo likās, ka tas ir pārvērtēts, t.i., mārketings pacenties vairāk nekā ražošana, bet tagad itin nemaz tā nedomāju! Kvalitāte patiešām ir atbilstoša cenai. Kvalitāte pat pārspēj cenu! Paldies, Anete! Re, tā mēs visu dienu Itālijā nodzīvojāmies uz citu rēķina 🙂
Pavisam vēlu vakarā atkal atgriezāmies Slovēnijā un Piranā (pilsēta, kas tiek saukta par slovēņu Venēciju) ieturējām ne TIK glaunas vakariņas, bet tomēr daudz glaunākas, nekā parasti. Lielveikalā Triestē pa lēto sapirkāmies visādas lietas, kas pie mums maksā bargu naudu, tāpēc asociējas ar glaunumu. Bet šeit sanāk - lēti un garšīgi.
Tieši Piranā apstājāmies tāpēc, ka Lonely Planet grāmatā tā izlielīta par vienu no galvenajām apskates vietām Slovēnijā, bet mēs laikam nesapratām, kā tāda Pirana pareizi jāapmeklē un neko īpašu neatradām. Tā vietā pa kluso izpeldējāmies maksas pludmalē (protams, izmantojām arī iespēju nomazgāties pludmales dušās), un - spudūkc! - atkal atpakaļ uz Horvātiju!
Limas kanāls. Patiesībā tas ir Limas līcis, bet vietējie iesaukuši to par kanālu šauruma dēļ. Agrāk, kad jūras līmenis bija zemāks, gultni izskaloja upe, turklāt upe bija no tām, kas parādās tikai pēc branga lietus, visādi citādi – gultne sausa. Tad nu Adrijas jūra kādu brīdi sasparojās un ieskrēja 10 kilometrus iekšzemē, pārveidojot bijušo upes gultni par jūras līci. Tagad tur ir tāds desmitkilometrīgs upes platuma līcis!
Nosaukums tāds, jo agrāk līcis iezīmējis robežu starp divām Senās Romas provincēm – Dalmāciju un Itāliju. Cēlies no latīņu vārda „limes”, kas nozīmē apmēram robežu.
Limas kanālā redzējām krabi! Jā, jā, es zinu, nav nekāds lielais, nav arī baigais skaistulis, bet es nekad agrāk nebiju redzējis krabi brīvā dabā (patiesībā, šķiet, ka nebiju redzējis krabi pat ārpus krabju nūjiņām), tāpēc man tas bija liels un dokumentēšanas vērts notikums! Vēl man liekas, ka šis krabis iezīmē robežu, kad mums līdzās sāks dzīvot arvien vairāk un vairāk visādu jocīgu mošķu.
Pirmā apskates vieta otrajā Horvātijas vizītē - Roviņa. Mums datoros un telefonos ir tāda jocīga lieta, ka atsevišķi vaifaji strādā tikai vienā no tiem - vai nu mans dators pieslēdzas, un Karīnas - nē, vai otrādi. Šis ir tas gadījums, kad Karīna izmanto savu pieslēgumu visādiem darbiem, bet es tajā laikā, nodarbojos ar muļķībām. Lai gan - arī sūro darba stundu iemūžināšana (īpaši, ja darbs notiek bērnu laukumā) itin nemaz nav muļķība!
Vakarā atkal izmantojam iespēju iztukšot no Itālijas atvesto lēto Lambrusco, un romantiski pasēžam pie jūras. Diemžēl aizmirsu paņemt līdzi labo statīviņu, un no savas trīcelīgās rokas nakts kadrus iemūžināt asus nespēju. Attēlā redzamā Roviņas daļa, t.i., vecpilsēta, agrāk bija uz salas, bet 1763. gadā kāds vietvaldis izlēma, ka viņam apnicis ņemties ar tām laivām, tāpēc vienkārši kanālu aizbēra, un tagad Roviņa ir uz pussalas.
Roviņas vecpilsēta. Ceļvedī tika solīts, ka Roviņā ir "Vibrant Nightlife", bet neko no tā redzēt nedabūjām - jau ap desmitiem vakarā viss veras ciet, un ļaudis izklīst pa mājām.
Bet tas pat ir labāk! Jo tādējādi ieguvām iespēju pavazāties pa superskaisto vecpilsētu neviena netraucēti. Protams, atkal nemāku bildēt, un viss naktī sabildētais spīd kaut kādā oranžā gaismā. Ehh... Nu nekas, gan jau ar laiku iemācīšos rīkoties ar to aparātu.
Varbūt vienkārši visas nepareizās krāsās sabildētās bildes jātaisa melnbaltas? Tad skatītājs pats var izdomāt krāsu! Rovinjā, starp citu, par oficiālo valodu atzīta ne tikai horvātu, bet arī itāļu, jo liela daļa iedzīvotāju ir etniski itāļi. Vēl viena inčīga valoda, kas te figurē ir istriešu. Tajā gan runā tikai veci ļaudis un filoloģijas maģistri.
Izmantojam iespēju piepildīt visus traukus ar dzeramo ūdeni no Hābsburgu monarhijas laika ūdens ieguves vietas. Šī struktūra (nezinu, kā lai citādi to nosauc - strūklaka? Krāns?) būvēta laikā starp 1780. un 1790. gadu un šobrīd ir Horvātijas Republikas īpašas nozīmes arhitektūras piemineklis! Tādu, lūk, ūdeni dzeram!
Nākamā pietura Rijeka! Trešā lielākā pilsēta Horvātijā, daudz dzirdēts vārds, tāpēc likās, ka tāda noteikti jāapmeklē. Un, re, gatavojam vakariņas šādā skaistā vietā, zem plūmju koka un tā.
Patiesībā, ja paskatās no cita leņķa, skaistā vieta atrodas starp patilti un bloku māju rajonu! Re, kā es jūs piemānīju! Un tas arī raksturo visu Rijeku - atsevišķas detaļas ir pievilcīgas, bet kopumā visai pilsētai strāvo cauri industriālais gars. Bez tā, ka Rijeka ir trešā lielākā pilsēta, tā ir arī lielākā osta Horvātijā ar visām no tā izrietošajām sekām.
Tas netraucē Karīnai pagatavot glauna restorāna klases vakariņas (Karīna visiem spēkiem centās mani pierunāt nelietot šādus epitetus, pieticīgā! Turklāt cenzūra mūsu blogā nepastāv, pilnīga vārda brīvība!) no Itālijā iegādātajiem produktiem!
Rijekā, protams, ir arī kaut kas līdzīgs vecpilsētai, bet pārsvarā tas viss noklāts ar iepirkšanās ielām un tādām lietām. Varbūt arī tas, ka nepārtraukti lija lietus, bet Rijeka nekādu labo iespaidu vis neatstāja. Rijekā, starp citu, arī ir inčīga valodu situācija. Apmēram 20% pilsētas iedzīvotāji runā fiumiešu (Fiumano; Tāpēc, ka itāliski Rijeka saucas Fiume), kas ir kaut kāda vietējā versija senajai venēciešu valodai. Baigi liberālie tie horvāti izturas pret savu valodu!
Pa ceļam no Rijekas uz Pļitvices Nacionālo parku lietus beidzās, un tā vietā sākās varavīksne! Šo bildi bildēju, vadot automobili, bet, lūdzu ņemt vērā, ka viss tika darīts profesionāļu uzraudzībā, tāpēc nemēģiniet atkārtot to, vadot savu automobili. Tas ir bīstami!
Lūk, arī Pļitvices Nacionālais Parks. Biļetes parka apmeklējumam arī nebūtu iekļāvušās mūsu budžetā, tāpēc jāsaka liels paldies Mārim, kurš palīdzēja atrisināt ar Pļitvici saistītos finansiālos jautājumus. Nav jau tā, ka bez ziedotāju palīdzības mēs to vien darītu kā visu piķi notriektu pārtikā un nekādas vietas neapmeklētu. Apmeklētu gan, bet līdz ar to nāktos vairāk taupīt uz tiem pašiem ēdieniem, dušiņām un citām līdzīgām lietām, kas ļoti labi palīdz izsargāties no noguruma un vispārēja beša. Tāpēc liels paldies, Māri! Un paldies arī visiem citiem, kas mums tā vai citādi palīdzējuši!
Kopā parkā redzami 16 atsevišķi, tomēr saistīti ezeri. Katrs no ezeriem dzīvo savā stāvā, un viens otram no balkona padod ūdeni. Šeit to ļoti labi var redzēt - trīs stāvi, trīs ezeri un divas ūdens padošanas vietas. Patiesībā es neesmu drošs, ka tas vidējais ezers arī skaitās viens no tiem sešpadsmit, jo baigi maziņš, bet gan jau, ka arī mazi ezeri grib tikt mīlēti!
Izvēlējāmies otru garāko pastaigu maršrutu (garākais ir mazliet vairāk nekā 18 kilometru garš - ar mūsu lēno iešanu un apstāšanos pie katra avota (un zivs) tas ievilktos kādās trīs dienās), kurš sākas augstu virs ezeriem. Visi maršruti sākas no viena punkta, tāpēc sākumā jāiet kopā arī ar slinkākajiem (vai laikā trūcīgajiem) ceļotājiem. Šeit, starp citu, satikām arī grupu no Latvijas. Inčīgi dzirdēt gaisā latviešu valodu pēc tik ilga pārtraukuma!
Zivis! Visas zivis tusē gar krastu, šķiet, ka pieradušas jau pie tā, ka tūristi viņas mēdz pabarot. Turklāt izskatās, ka šo informāciju zivis nodod no paaudzes paaudzē, jo gar krastu grozās visdažādāko vecumu zivis. Par to riebīgajiem barotājiem pienākas putenis, jo visur skaidri un gaiši norādīts, ka zivis (un citus dzīvniekus) parkā barot aizliegts! Nedrīkst taču tā bojāt ekosistēmu!
Kārtējā ūdens padošanas vieta. Runā, ka parks (ūdens tecējums) mēdz mainīties no dienas dienā - varbūt rītdien šeit vairs ūdenskrituma nebūs, jo augšējais ezers atradīs citu, piemērotāku vietu, pa kuru tecēt.
Ūdens sev līdzi nes dažādas aļģes un baktērijas, un katrā jauniekarotajā ūdens padošanas vietā, mijiedarbībā ar tur jau augošajiem augiem un sūnām, veido tufu un travertīnu (es nezinu, vai tas ir pareizais vārds; angliski - travertine vai limestone. Nu, tas ir tas baltais akmens. Varbūt kaļķakmens?), kas mēdz izaugt pat par vienu centimetru gadā! Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc ezeri meklē citus ceļus, pa kuriem tecēt. Lai gan travertīns ir trausls un viegli izskalojams, tomēr pa augiem un sūnām tecēt ir vieglāk.
Te es mēģinu demonstrēt, cik visi tie ezeri ir caurspīdīgi! Es zinu, ka tur rādās visādi atspīdumi un tādas lietas, BET paspēju jau no Viktora iegūt pamācību, ka jāiegādājas fotoaparātam polarizācijas filtrs, ar kura palīdzību visus atspīdumus var aizvākt. Nākamo caurspīdīgo ezeru bildes tad būs labākas, ja? Ja vien izdosies sameklēt pareizo filtru par saprātīgu cenu.
Reku atkal ezers audzē travertīnu. Ir ļaudis, kas apmeklē parku regulāri un katru reizi no jauna ir pārsteigti, jo ezeri tiešām mēdzot mainīties pa dienām, tātad - pēc gada tie jau ir pavisam citi ezeri ar pavisam citu ūdens plūsmu!
Lūk, ezers nesen atradis jaunu ceļu. Pagaidām vēl zāle turas pretī, bet, domājams, drīz tā padosies!
Lielais ūdenskritums! Tā arī saucas. Te Pļitvices upe no augšas krīt 78 metrus, lai nokļūtu vienā no zemajiem ezeriem. Visiem gribas uz ezeriem!
Šādu ķēmu atradām alā pie ūdenskrituma. Apstiprinās aizdomas, ka pēc krabja sāks rādīties visādi brīnumi. Ļaudis, šķiet, šo alu izmanto par tualeti, tā vismaz liek domāt aromāts, bet šim kungam pret to nekas nav iebilstams!
Šeit jau esam izgājuši pa pašu apakšu un uzrāpušies kalnā otrajā pusē. Šie ir vieni no augstajiem ezeriem, te tie kritumi ir augstāki un ezeri viens no otra nošķirami vienkāršāk. Pa to augstāko no šiem vēlāk brauksim ar kuģīti (iekļauts biļetes cenā). Ar elektrisko kuģīti! Iedomājies - kuģītis, kas darbojas uz elektrību! Kā viņiem nav bail kaut ko salaist uz īso!? Starp citu, visi kuģīši, autobusiņi un citi parkā esošie transportlīdzekļi ir superekoloģiski un ar zemiem trokšņu līmeņiem. Pareizi, daba jāsaudzē!
Atkal neveiksmīgs caurspīdīgā ūdens demonstrējums. Nekas, labošos! Un tad par šīm bildēm mierīgi varēšu ņirgt!
Otrs lielākais ūdenskritums - Galovačs. Izskatās drīzāk pēc milzu caurdura, nevis ūdenskrituma!
Vietām pārgājienu maršruts iet tieši pāri/cauri ezeriem un ūdenskritumiem! Lūdzu, visi brauciet tur un skatieties tos brīnumus savām acīm!
Galovačs tuvāk un atkal caurspīdīgs ūdens. Parkā bez visādiem tufiem, travertīniem un zivīm, dzīvo arī lāči, lūši, ērgļi un vēl visādi brīnumu dzīvnieki. Visi dzīvnieki, kas šeit dzīvojuši pirms cilvēka ierašanās, joprojām turpina šeit uzturēties. Tas ir liels retums pat pasaules mērogā! Un tas viss, neskatoties uz to, ka deviņpadsmitajā gadsimtā vietējie zemnieki pabojājuši ekosistēmu, saliekot ezeros visādas ūdensdzirnaviņas un pamainot upju tecējumu savām vajadzībām.
Kopš pirmo restorānu/viesnīcu atvēršanas Pļitvices teritorijā apmeklētāju daudzums parkā pieaudzis no 1000 ceļotājiem 1894. gadā līdz ~1,2 miljoniem 2014. gadā! Gan jau, ka visi tie ļaudis zina, ko dara. Tāpēc vēlreiz atgādināšu - lūdzu, visi brauciet uz Pļitvici skatīties ezerus!
Labi, te vēl pēdējā bilde ar ezeriem. Reku šis jau ir ezeru otrajā galā, kur pirmie divi - īsākie - pārgājienu maršruti vairs nepiedalās, tāpēc arī gājēju skaits samazinājies, un ik pa brīdim varam piestāt un dabu pabaudīt divvientulībā.
Ceļā no Pļitvices uz Pagas salu rādījās šāds miradors! Karīna saka, ka viņai labāk patīk ar mežiem apaugušie kalni, bet man - šie te kaļķakmens masīvi izpogā visus!
Pagas sala ir viena no retajām, kuru ar kontinentālo Horvātiju savieno tilts (300 metru garš), kas mums ir liela priekšrocība, jo nav jātērē naudas par kuģīšiem/prāmjiem. Kulturālā ziņā sala tomēr ir ļoti nošķirta un lepna par savām autentiskajām lietām - mežģīnēm, sieru un sāli.
Visa sala ir akmeņaina un sausa. No vienas puses salu sargā kalni, tāpēc sāļais jūras vējš tālāk netiek un visu no jūras atnesto labumu nomet tepat. Tāpēc vēsturiski sala zināma kā sāls ražošanas centrs. Pirmās dokumentētās sāls ieguves datētas ar 999. gadu, bet runā, ka sāls šeit iegūta jau Senās Romas laikos.
Pag ir piektā lielākā Horvātijas sala, bet tai ir visgarākā krasta līnija - vairāk nekā 300 km. Karīna, protams, iemēģina vismaz gabaliņu no tiem trijiem simtiem. Mūsdienās sala, protams, pārkvalificējusies no sāls ieguves lielvalsts uz tūrismu, tāpēc gar krastu sabūvētas simtiem mājiņas, un jūra pilna peldētāju.
Galvenajā salas pilsētā, kas, protams, saucas Pag, ir pāris galvenās tūrisma ielas ar kebabnīcām, saldējumiem un āra kafejnīcām, bet, ja bišķiņ pavirzās nostāk no centra, var sameklēt šādus brīnumus!
Skarbā daba, šaurās ieliņas un Itālijai ierastā arhitektūra tiešām atgādina vecās itāļu filmas!
Zvejnieki izmetuši tīklus žāvēties! Citreiz tiešām ļoti bēdīgi, ka mums abiem negaršo jūras veltes, jo te, tāpat kā visur citur piekrastē, ir miljoni ēstuvīšu, kas piedāvā visbrīnumainākos no tikko nozvejotām zivīm gatavotus ēdienus!
Nu, re, kā jau teicu - Pag ļoti lepojas ar savām mežģīnēm! Uzstādījuši pat pieminekli dāmai, kas izšuj (tamborē?) mežģīnes!
Un no katras trešās mājiņas pabāzies ārā šāds stendiņš. Padzīvojušas kundzes brīvo laiku pavada tamborējot un tad cenšas monetizēt salas mežģīņu slavu caur tūristu makiem.
Pagas lielais tilts! Tur tā jūra iet krustu-šķērsu, tāpēc sabūvēti kādi pieci jūras tilti, lai ātrāk nokļūtu no vienas vietas otrā. Paskat, kas kreisajā krastā uz lielā, kvadrātainā plakāta! Aha, bilde ar mežģīņu deķīti!
Un, lūk, arī slavenais Pagas siers - Paški Sir! Uz salas ir pāris rūpnīciņas, kas orientējas Paški sir izgatavošanā, tās visas atrodas Kolun ciemā, kas ir Paški sir centrs! Turpat arī pašdarbnieki - sīksaimnieki, kas sieru gatavo savos pagrabos. Cenu atšķirības un autentiskuma dēļ, izvēlējāmies savu sieru iegādāties pie kundzes, kas slēpjas aiz šīs zīmes (pašu kundzi bildēt nokautrējos, tāpēc jāiztiek vien ar zīmi).
Paški Sir! Siers ir īpašs ar to, ka tiek gatavots no Pagas aitu piena, izmērcēts olīveļļā un noturēts akmenī! Pagas aitas (autohtona suga) ir īpašas ar to, ka ēd tikai to, kas uz salas ir atrodams, tātad - dažādus garšaugus un krūmus, ko jūras vējš nobārstījis ar sāli! Nekur citur pasaulē tādu sieru dabūt nevar un nedrīkst - Paški sir ir sertificēts un aizsargāts ar PDO (Protected Designation of Origin). Līdzīgi kā par šampanieti drīkst saukties tikai Šampaņas reģionā darināta dzira, par Paški sir drīkst saukties tikai Pagas salā no Pagas aitu piena gatavots siers. Dārgs gan - ~25 eur kilogramā, bet šoreiz nenoskopojāmies un 200g nopirkām! Garšīgs! Garšīgs un ļoti sāļš!
Tik garšīgs, ka pat rokeri, tā vietā, lai ietu uz vietējo bāru un samestos viskiju un kokaīnu (vai ko nu viņi tur dara), nāk uz siera veikaliņu un rūpīgi pēta, kuru gabaliņu izvēlēties! Rokeri! Man šķiet, ka es vienam pat manīju "Hell's Angels" uzšuvi uz muguras! Tas jau kaut ko liecina par Paški sir kvalitāti, nē?
Zadara un svētdienas vakars! Likšu jūs mierā ar saulrieta, kaiju un kuģa bildi! Tiekamies tad pavisam drīz, jo nedēļa tūlīt jau atkal apkārt! Atā, atā!
lai var produktīvi strādāt ABI http://www.makeuseof.com/tag/turn-windows-wifi-hotspot-share-internet-connection/
šis būs labāks http://www.home-network-help.com/windows-7-internet-connection-sharing.html
es arī esmu bijusi pie Bledas ezera (un pat dzīvoju vienā no tām glaunajām viesnīcām (par valsts naudu)) un man arī ļoti patika. Pie nākošā ezera gan nebiju, tāpēc man ļoti patika arī Bledas ezers. Un arī Ļubļana patika. Un Slovēnija arī patīkami pārsteidza, līdzīgu iemeslu dēļ, kā jūs, biju gaidījusi citādāku kaut ko..
Vispār forši, jo atcerējos, ka toreiz domāju, ka varētu turp aizbraukt ar mazā Harija tēti. Bet apskatījām karti, laikam ne šī brauciena ietvaros..
beidz čīkstēt par tiem atspulgiem ūdenī!
Kā lai nečīkst – kauns pa visu ģīmi! Turklāt, ja nepaspēšu pirmais pasūkstīties, kāds cits norādīs, ka bildēju kā losis un vispār viss slikti. Tagad tādas iespējas nav, jo es jau pats visu esmu pateicis, ha!
limestone ir kaļķakmens, to jau pērkot poda tīrekļus var uzzināt 😀
tas parks toč izskatās pasakains
ps. bet vajadzēja Karinkai ļaut atigrāties tajos aparātos! simc punkti būtu uzvārījušies 😛
Nespēju neizteikt sajūsmu par superīgajiem bilžu aprakstiem! Jūsu humoriņš ir riktīga odziņa! Paldies!