Kā sieva mani pameta, un es gāju uz ezeru slīcināties jeb brīnumskaistā kontrastu zeme Mjanma. Par Mjanmu vairāk varēsi izlasīt bilžu parakstiņos, bet pagaidām izskaidrošu un atrunāšu visu, kas izskaidrojams un atrunājams.
Šis, šķiet, ir lielākais laika periods, kam esmu ļāvis paslīdēt garām, neuzrakstot nevienu atskaiti. Mēs šobrīd esam Indonēzijā, un zini, kā ir ar Indonēziju? Tā ir milzīgi liela salu valsts, katru dienu kaut kur jāskrien, vai tas būtu apskatāmais objekts vai kārtējais vilciens, autobuss, kuģis, bet tiešām visu laiku esam nemitīgā kustībā. Un transporti atkal aizņem kaudzēm laika, turklāt tie ir tādi, kuros tā normāli parakstīt neko nevar. Tāpēc izlēmu vienkārši par to neuztraukties (līdz šim nu jau veselus trīspadsmit mēnešus biju nemitīgā stresā par tām atskaitēm), un uzrakstīt tad, kad būs īsta iespēja. Tādu iespēju atradu kuģī, kurš mūs ved uz Nunukanu Kalimantānas salā – ceļā būsim teju trīs diennaktis. Lai nebūtu visu šo laiku jādzīvo ekonomiskās klases kabīnē (tās ir tādas lielas istabas pa 200-400 cilvēkiem, kur visi uz maziem matracīšiem guļ viens otram blakus, pat nekādas atdalošās sieniņas nav), piekukuļojām kuģa personālu, un dabūjām iespēju dzīvot/nakšņot slimnīcas telpā – mums ir gaisa kondicionētājs, personīgā tualete/duša un divas, lai cik arī švakas un nolietotas, bet īstas slimnīcas tipa gultas!
Labi, parunājis par grūto dzīvi esmu, tagad izstāstīšu, kas ar to sievu un slīcināšanos. Tas, protams, bija viltīgais virsraksts, kura mērķis ir ievilināt pēc iespējas vairāk lasītāju – vidējais katra raksta izlasītāju skaits pēdējā pusgada laikā ir nokrities teju trīskārši, un tas mani satrauc, tāpēc ķeršos pie jebkāda salmiņa, lai vismaz uz pēdējiem pāris mēnešiem bloga apmeklētāju skaitu (un līdz ar to arī savu pašlepnumu) izaudzētu līdz cilvēka cieņu neaizskarošiem apmēriem, hehe. Ā, atgriežoties pie sievas un slīcināšanās – virsraksts ir tikai pavisam mazliet melīgs – sieva tiešām mani pameta (par to smalkāk varēsi uzzināt tikai, izlasot rakstu) un uz ezeru es arī tiešām gāju. Pat divreiz! Vienīgie meli ir par to slīcināšanos, tas man pirmo reizi iešāvās prātā tikai tad, kad bija jāizštuko viltīgais virsraksts, haha. Tātad, mūsu Mjanma turpinās:
Lai gan visādas Mjanmas organizācijas, pārvaldes un pašpārvaldes ir piefiksējušas, ka rietumu tūristi ir labs peļņas avots (iebraucot Inles ezera reģionā, katram ārzemniekam jāšķiras no desmit dolāriem; paldies Šveices Līgai, kas palīdzēja mums šos izdevumus segt!), vietējie ne vienmēr to ir paspējuši pamanīt. Piemēram, 8-9 stundu tūre ar laivu pa Inles ezeru maksā divdesmit tūkstošus, tā kā laivā var sasēsties līdz pat pieciem cilvēkiem, katram tā izmaksā tikai 4000 (apmēram 3 eiro)! Turklāt tūrē iekļauts pikaps (moderni laikam jāsaka "transfērs") no viesnīcas. Lūk, bildē redzams mūsu pikaps - džekiņš cepurē, vestē un kļošenēs. Atnāk tāds uz viesnīcu, visus sasauc un - transfērs var sākties! Vīriņš diezgan steidzīgi iet pa priekšu un mums jācenšas neatpalikt. Tā kādus divus kilometrus.
Pa lauku ceļiem, pāri tiltiņiem, cauri pagalmiem! Tā kā mūsu grupā bijām tikai četri (mēs ar Karīnu un divi kanādiešu puiši, kurus satikām pirms dažām dienām pa ceļam uz Baganu), viesnīcnieks mums piemeklēja vēl vienu kungu (attēlā), kurš pievienojās mums un tādējādi padarīja tūres cenu zemāku. Vispār, ja kādreiz esi Mjanmā un plāno doties uz Inles ezeru, noteikt iesaku nakšņot "Win Nyunt Inn", kas atrodas Nyaungshwe ciemā, saimnieks ir visjaukākais vīriņš, un, kā redzi, palīdz atrisināt visus jautājumus, lai tikai viņa viesiem būtu ērtāk, lētāk, labāk. Attēla kungs, starp citu, ir pensionējies ārsts no Francijas. Kaut kad astoņdesmitajos ceļojis pa Āziju, un saka, ka tagad viss esot izmainījies, galīgi nevar vairs atpazīt. Kādreiz es arī būšu viens no tiem senioriem, visiem teikšu: "Kad es šeit biju jaunībā, viss bija daudz labāk un krāsaināk, tagad jau vairs vispār nav vērts ceļot." Haha.
Lūk, mūsu laiva. Dažas vietējās aģentūras piedāvā tūrē doties "tradicionālajā garlaivā (longboat)", bet patiesībā tās visas ezera laivas ir vienādas, tikai glaunāko viesnīcu un aģentūru piedāvātās iztapsētas ar dārgāku finieri un izrotātas ar kaut kādiem vēsturiskiem motīviem. Bet tāpat tās visas nepavisam nav senas un tradicionālas, un tāpat tās visas ir aprīkotas ar ļoti līdzīgiem (un skaļiem) traktoru motoriem.
Aidā, dodamies ceļā! Re, krastā noparkotas vēl kaudzēm laivas. Laivas tiešām ir daudz un visur, tās paredzētas gan daudzo tūristu vizināšanai, gan vietējo regulārajiem reisiem no ciema uz ciemu vai vienkārši pāri ezeram. Tomēr ezers ir TIK liels, ka reti sanāk citus tūristus un lielāko daļu laika bijām lepnā vientulībā.
"You Can Watch Bird," par Inles dabas rezervātu atbildīgās iestādes mums laipni ļauj skatīties putnu. Kopš 1985. gada ezers un tā apkārtne ir aizsargājama teritorija, lielākoties dažādo ūdensputnu dēļ. Neskatoties uz to, ka teritorija it kā tiek aizsargāta, vienalga turpinās ūdens piesārņošana, dzīvesvietu iznīdēšana, un visādas citas putnu dzīvi apgrūtinošas lietas. Šķiet, ka tā tas ir visur Dienvidāzijā, un nevar jau īsti arī tos ļaudis vainot - dzīvojot tādā nabadzībā, kā viņi, kaut kādu nejēdzīgu putnu intereses, gribot negribot, nobīdās otrajā plānā aiz savām.
Inta ļaudis (nezinu, vai pareizi jāsaka Inta, angliski šo tautu sauc par Intha) joprojām valkā tradicionālās drēbes (re, bikšeļu siluetā var novērot zemo šekumu), gan tradicionālās laivošanas un zvejošanas metodes. Šim kungam gan laivas otrajā pusē ir arī motors (pieņemu, ka viņš to lieto garāku gabalu pievārēšanai), bet pa ezera vidieni viņš vienalga airējas tradicionālajā veidā - stāvot uz vienas kājas laivas pašā galiņā, un ar otru, kas apvīta ap airi, viltīgām kustībām (līkloču, kā čūskas staigā) kuļ ūdeni un tā diezgan ātri tiek uz priekšu. Šādus zvejniekus ezerā satikām ik pa pāris minūtēm.
Reku arī aizsargājamie putni. Vietējie ļaudis vienkārši brauc laivā un met gaisā kaut kādas pārtikas, kuras nekad vairs nenokrīt atpakaļ. Putni izskatās diezgan pieradināti pie šādas kārtības. Dažbrīd kāds putns paplivinājās arī virs mūsu laivas, bet ātri vien saprata, ka ēdiena nebūs, veikli notinās, čomus nemaz nepasaucis.
Ezera ļaužu dārzi. Nē, tas nav ļoti apūdeņots zemes pleķītis, kā, piemēram, mēdz būt rīsiem. Tās ir peldošas dobes ezera vidū. Tie garie koki ir sasprausti ezera dibenā, lai dobes neaizpeld, pie kokiem piestiprinātas kaut kādi švammīgi augi, kuriem ir ārkārtīgi laba peldspēja, tāpēc tie var noturēt koka dobītes ar melnzemi un visu tajā augošo. Tāpat kā mūsu laukos, katru dienu vīri un sievas savas dobītes apkopj, tikai atšķirībā no mūsu lauciniekiem, šiem nav jārāpo uz ceļiem, viņi mierīgi slīd gar dobēm laivās!
Kādam ir arī dārza mājiņa uz garām kājām. Bet vispār izskatās, ka šīs dobes saimnieks slikti rūpējas par savu ražu, viss vienās nezālēs!
Cits savās dobēs audzē arī kaut kādus kabačus. Vai ķirbjus. Es īsti nezinu, kas tas ir, bet karājas no griestiem.
Tāpat kā sauszemes ļaudis būvē saviem īpašumiem apkārt žogus, ūdens cilvēki sargā savus dārziņus no svešiniekiem. Žoga vietā gan pietiek ar maziem ūdens vārtiņiem, jo apkārt jau neviens tāpat neapies. Ja vien nebūs slinkums vilt dobei pāri laivu. Ar kājām taču te neviens neierodas!
Jaunieši arī pa savām štellēm dodas laivās. Šī vispār, atšķirībā no mūsu tūristu laivas, izskatās pēc tādas baigi tradicionālās. Nekādi nevaru iedomāties, kā ir būt jaunietim, dzīvojot uz ezera. Kā lai aizlien aiz stūra uzpīpot? Nekur taču nav stūru! Kur var iet ar čomiem tusēties?
Sievietes netiek diskriminētas un arī brauc ar laiviņām. Tikai, atšķirībā no vīriem, parasti airējas sēdus.
Sākumā varētu likties, ka šeit dzīvo ārkārtīgi patriotiski ezera ļaudis, bet nāksies apbēdināt, tas Myanmar, ko viņi mīl, ir nevis valsts, bet gan tāda paša nosaukuma alus. šādi plakāti karājas pie teju visām ēstuvēm un dzertuvēm visapkārt Mjanmai.
Lepnākiem ļaudīm ir īstas dobes uz īstas zemes. Ar laivu atliek atbraukt tikai LĪDZ dārzam, un pēc tam jau starp dobēm var staigāties kājām.
Bagātāki ļaudis dzīvo milzu koka mājās ar vairākiem stāviem, daudzām istabām un skaistiem, ziliem logiem.
Tikmēr nabadzīgākajos rajonos visas mājiņas uzpītas no kaut kādām klūdziņām, katrai pa vienam-diviem logiem un šīfera/plēves jumts. Arī ezera ļaužu sabiedrība nav homogēna!
Parastā ezera pilsētas satiksme. Jaunieši kaut ko trako savā ātrgaitas laivā un visus apdzen vienu pēc otra (turklāt ar kādu kosmētikas slāni!), nabadzīgāki ļaudis airējas pa savām darīšanām, un tam visam garām savā tūristu laivā braukājam mēs. Tāpat kā jebkurā citā pilsētā, tikai viss notiek uz ūdens. Lai gan uz ezera pavadījām visu dienu, vienalga ļoti grūti to visu aptvert - ka tie ļaudis ir tādi paši, normāli cilvēki, ka viņiem ir tādas pašas, normālas dzīves, tikai zemes vietā ūdens. Visu laiku liekas, ka tas ir kaut kāds tūristiem uzrīkots priekšnesums, bet nē! Tā nav!
Un atkal - bagāti ļaudis ar satelīta šķīvjiem, ūdenstorņiem, terasītēm un visu pārējo.
Un nabagi šķībās klūgu mājiņās, kas, tā vien šķiet, tūdaļ sabruks.
Zemnieki (varbūt pareizi jāsaka "ūdensnieki"?) pa pārīšiem vien iekopj savas dobītes!
Arī skola ir uz ūdens. Katru rītu skolas "autobuss" nobrauc gar visu skolnieku mājām un atved tos uz mācībām. Mūsu laivas šoferis mums stāsta, ka viens otrs bagātāks bērns airējoties uz skolu pats. Jocīgi, ka ārpus klases loga uzreiz ir ūdens. Nevar izlēkt pa klases logu un tā. Nepaklausīgie puišeļi droši vien kādreiz dabū dienasgrāmatā piezīmes: "Stundas laikā makšķerē"!
Vēl pa ezeru braukā šādi te kungi - no ūdens šķipelē laivā ūdenszāles. Nezinu, ko tālāk ar ūdenszālēm dara, bet man izskatās pēc sauszemes pudeļu vācējiem. Savāc to, kas citiem nav bijis vajadzīgs un aiznes kaut kur nodot.
Tuvāk ezera tūrisma galamērķiem parādās vairāk visādas ēstuvītes, dzertuvītes, kazino (meloju) un suvenīru bodes. Atkal gluži kā uz sauszemes!
Mūsu pirmā īstā pietura - laivu rūpnīca un cigāru rūpnīca. Te arī atslēga, kāpēc tūre tik lēta - tiksim vesti "ekskursijās" uz visādām "rūpnīcām", kur notērēsim savu rietumniekiem raksturīgo milzīgo naudas daudzumu, un laivinieks dabūs komisiju. Mūsu šoferim gan šodien nav noveicies - mēs nenopirkām itin neko, izņemot mazu cigāru kastīti par pāris dolāriem, ko iegādājās viens no kanādiešiem. Tomēr, neskatoties uz to, ka šis viss ir intūristu priekšnesums, uzzinājām daudz interesanta par ezera laivu būvi. Piemēram, to, ka laivas nav nemaz tik lētas, kā es līdz šim biju iedomājies. Normāla izmēra laivu būvē apmēram mēnesi, un pēc tam to var nopirkt par apmēram 600 dolāriem. Bet vispār mūsu šoferis bija īsts mīļums, un nemaz nespieda mūs neko iegādāties, kā arī vienmēr bija gatavs braukt prom uzreiz, tikko teicām, ka jābrauc, un ļāva palikt ilgāk tur, kur vēlējāmies palikt ilgāk.
Ir arī mazā izmēra bērnu laiviņas. Tās var dabūt par apmēram 200 dolāriem. Vispriecīgākais tas, ka tās nav kaut kāds suvenīru variants (suvenīru laiviņas ir vēl daudz mazākas), tās tiešām ir 'pavisam īstas laivas, ar kurām pavisam īsti bērni brauc, piemēram, uz skolu.
Nākamā pietura - cigāru rūpnīca. Sešas kundzītes sēž un ar veiklām, ļoti atstrādātām kustībām taisa cigārus. No skreča! Bez tabakas cigāros tiek pievienots vēl miljons sastāvdaļu: banāni, anīss, brūnais cukurs, tamarinds, medus un pat rīsu vīns! Visu to salikt čupiņā, smuki sarullēt un ietīt lielajā lapā viņām sanāk apbrīnojami ātri! Viena no kundzītēm, kas mazliet pieprot angliski, aizkūpina cigāru, un padod uz riņķi visiem nupat atbraukušajiem.
"Rūpnīcā" ražo divus cigāru veidus - saldākus un ar izteiktāku garšu (ar visām tām jocīgajām sastāvdaļām) un parastos klasiskos (bez tabakas tikai vēl kādas pāris sastāvdaļas). Saldais variants man tiešām ļoti patika, tāpēc gribēju vienu nopirkt, bet - nekā! Var pirkt tikai koka kastītēs, un katra kastīte (iekšā kaut kādi padsmit gabali) maksā 9 dolārus. Tā kā no kastītes atteicos, tante man cigāru vienkārši uzdāvināja. Nuja, pašizmaksa jau tam nav praktiski nekāda! Pieņemu, ka skaistās koka kastītes varētu izmaksāt vairāk nekā tās pildījums!
Dodamies tālāk. Bambusu savākšanas nams. Vieta, kur katrs var nodot sev vairs nevajadzīgo bambusu. Uzreiz iedomājos, ka tas atkal ir tāpat kā ar tām alus pudelēm - visādi nabadziņi bizo apkārt un no visām misenēm savāc pārtikušo ļaužu izmesto bambusu.
Bet vēlāk visu sapratu - ceļot ezera māju taču ir nepieciešams milzīgs daudzums bambusa! No kā tad vēl lai taisa stalažas? Un pēc celtnes pabeigšanas viss bambuss paliek pāri, to arī nodod iepriekš redzētajā namā. Starp citu, bambuss par stalažām kalpo ne tikai ezera ļaudīm. Pat DA Āzijas lielpilsētās var novērot, ka arī salīdzinoši glaunas celtnes un to stalažas tiek balstītas uz bambusa puļķiem, mums ierasto metālisko stabu vietā.
Nākamā pietura - lotosa rūpnīca. Šī pa īstam bija visinčīgākā. Mēs rietumnieki, visu savu virvi un audumu iegūstam no kokvilnas vai kaņepēm, vai kā tāda, bet ezera ļaudīm atkal ir jāpielāgojas. Kundzīte ņem pilnu sauju lotosa (starp citu, ja nezini, kāds izskatās lotoss, iedomājies visparastāko ūdensrozi), lauž un griež. Kad visas no nolauztās vietas iegūtās dzīsliņas sagrieztas/sarullētas vienā tādā kā virvītē, to ar rokām rullē pret dēli. Tad lauž atkal un turpina tāpat. Viss jādara ļoti piesardzīgi, jo kļūdoties pavediens notrūkst. Re, tantei jau gandrīz pilna bļoda pavediena!
Tālāk no lotosa striķīša parastajās stellēs auž visādas šalles, deķus un ko tik vēl ne. Lai iegūtu vienas pusotru metru garas un šitik platas šallītes noaušanai nepieciešamo šķiedru, kundzītei pie tās iepriekš redzētās plastmasas kastes esot jāsēž teju mēnesi. Un tad vēl lotosa ievākšana, aušana u.t.t. Tāpēc šāda šallīte maksā 120 dolāru! Bet mums, kā īpašiem viesiem, viņi atdošot par 80, haha. Ā, un vēl - pēc katras mazgāšanas reizes šallīte paliekot ar vien mīkstāka un patīkamāka. Tāpēc mēs izdomājām labu biznesu - sapērkamies šallītes, nēsājam, regulāri tās mazgājam, un beigās, kad tās ir super-mīkstas un super-patīkamas, pārdodam dārgāk. Šādā plānā nav itin neviena mīnusa!!!
Protams, turpat blakus notiek arī parastās kokvilnas aušana, un "rūpnīcas" telpās esošajā bodītē (bodīte ir pat lielāka par pašu rūpnīcu) var nopirkt visdažādākās "tepat ar rokām austās" drēbītes par neadekvātām cenām. Starp citu, ar rokām austajām drēbītēm apkaklītē iešūtas rūpnieciski ražotas birkas, es pārbaudīju. Man šķiet, ka kāds mani grib apkrāpt, hehe!
Nākamā pietura - kalēja darbnīca. Vīri pa diviem klapē kaut kādu karstu metālu. Šo bildi rādu tikai tāpēc, ka kanādiešu puikām (re, viens redzams attēlā ar fotoaparātu rokā) šī pietura patika vislabāk no visām. Gailošs metāls!!! Bet mums, parastajiem austrumeiropiešiem, tas nav nekāds brīnums. Kurš tad nav bijis smēdē? Haha, stulbie pilsētnieki! Te, protams, arī var nopirkt kaudzēm visādus metāla sūdiņus ar latviešu rakstiem.
Tie, kuriem tā pavairāk naudiņas, var pusdienot šādā glaunā ezera restorānā. Nuja, te brauc visdažādākie tūristi, tāpēc tiek piedāvāti arī visdažādāko līmeņu pakalpojumi. Re, re, kreisajā pusē redzams arī pagodas tornītis. Bet par to vēlāk.
Garo laivu doks. Citur redzēju, kā šādā ievilkta garā laiva un vīri kaut ko ķimerējas. Ķepē ciet šķirbas starp laivas dēļiem vai ko tādu. Nepaspēju nobildēt, tāpēc parādu vismaz tukšu doku. Tagad vismaz zinu, kam tāda mājiņa paredzēta.
Inles ezerā esot brīnumains tirgus, kurš darbojas uz piecu dienu rotācijas principu - lielākoties vieni un tie paši tirgotāji (šad tad, protams, kāds atkrīt un kāds pievienojas) tirgo savus dārzeņus, augļus, lietussargus, atslēgas, nu, visu, ko paši izaudzējuši/uztaisījuši. Pirmajā rotācijas dienā visi savācas vienā ciemoā, otrajā - citā u.t.t. Gluži kā mūsu vasaras gadatirgi! Un viena (vai pat divas) diena atvēlēta peldošajam tirgum - visi sakāpj laivās un ar visu savu preci pulcējas noteiktā ezera vietā, kur lepnie ezera ļaudis nāk un iepērkas. Lepnie, jo uz sauszemes tirgiem ne pa kam negrib iet, gaida, kad tirgus pats ienāks ūdenī! Es ļoti gribēju tādu peldošu tirgu redzēt, bet mūsu kalendārs diemžēl nesakrita ar rotācijas kalendāru, un vienīgie peldošie tirgotāji, ko dabūjām redzēt, bija šādi te tūristu mednieki ar varen plašu nekvalitatīvu un, šķiet, kaut kur zemē (vai ūdenī) atrastu sūdiņu piedāvājumu.
Phaung Daw Oo pagoda. Pat necentīšos to nosaukumu uzrakstīt latviski. Šeit par fotografēšanu bija jāmaksā daudzi tūkstoši, mēs noskopojāmies, tāpēc bilžuku no iekšpuses nav. Pagoda ir vissvētākā vieta Šanu štata dienvidos, tāpēc uz tejieni plūst daudz svētceļnieku. Vissvarīgākā lieta iekšā ir piecas mazas Budas figūriņas, kuras svētceļnieki nemitīgi aplipina zelta lapiņām, kas nabaga Budas padarījis vienkārši par zelta burbuļiem. Līdzīgi kā milzu zelta Buda Mandalajā, par ko runāju iepriekšējā nedēļā. Kaut kādos īpašos datumos šeit notiekot mazo budistu ordinācija, kas esot ārkārtīgi iespaidīgs rituāls, bet diemžēl mēs uz tādu netrāpījāmies. Ja būtu trāpījušies, noteikti nenoskopotu tos daudzos tūkstošus. Tā kā, ja brauc uz šo pusi, pirms tam painteresējies, vai nav svarīgie datumi kaut kad tuvumā.
Re, vesels kilograms sudraba! Jā, šī pietura ir "sudraba rūpnīca". Patiesībā vienkārši maza istaba, kurā sēž pāris rotkaļi un kaut ko ķimerējas, un blakus MĪĪĪLZĪĪGS juvelierizstrādājumu veikals. Neticu, ka ar to pāris rotkaļu mūžiem pietiktu, lai viņi sataisītu kaut pusi no tā, ka blakus esošajā veikalā var nopirkt. Bet, nu, ja rūpnīca, tad rūpnīca. Brīnos, kā viņi mierīgi jebkuram tūristam dod spēlēties ar sudraba kluci, tas taču tomēr diezgan dārgs, un, kazi, kas ienāk tūristam prātā!
Viena no lietām, ko Mjanmā ļoti gribējām redzēt, bija garkaklu sievietes, tomēr viss šis pieredzējums izrādījās diezgan briesmīgs. Vispār kakla riņķu tradīcija ir no Kajanu tautas, un šīs kundzītes te, visticamāk, atvestas ar nolūku būt par izstādes objektiem, t.i., lai piesaistītu vairāk ļaužu konkrētajai "rūpnīcai". Neviens īsti nezina, kāpēc kajanu sievietes sākušas tādus kakla riņķus (starp citu, riņķus nēsā arī zem ceļiem, lai pastieptu garākas kājas) nēsāt, bet viens no variantiem ir - lai atbaidītu svešu tautu/cilšu iekarotāju vīriešus. Tā kā mūsdienu Mjanmas teritorijā kari starp tautām un ciltīm vienmēr bijusi ikdienišķa parādība, savu sieviešu pasargāšana no nolaupīšanām, izvarošanām bija diezgan svarīgs dienaskārtības jautājums. Tā kā vispār šāds variants liekas puslīdz ticams. Mūsdienās gan garie kakli kalpo vien kā fešn steitmenti, un citas funkcionalitātes tiem vairs nav. Ā, ja nu vienīgi tūristu naudas ievākšana.
Kajanu sievietes pazīstamas ne tikai ar saviem misiņa riņķiem, bet arī apskaužamajām lietussargu gatavošanas prasmēm, tāpēc šī "rūpnīca" sevi dēvē par lietussargu rūpnīcu. Lai gan mēs nupat redzējām, kā kundzes auž, nevis gatavo lietussargus, vienalga - lietussargu rūpnīca.
Iekārtots arī stendiņš, kur it kā kāds vēl nupat, nupat līmēja kopā lietiņas un gatavoja lietussargus. Ja paskatās tuvāk, var redzēt, ka tur viss ir noputējis, un neviens neko nav darījis jau vismaz dienām ilgi, tas tikai tā, lai tūristi noticētu, ka patiesībā, visticamāk, Ķīnā ražotie širmīši salipināti tepat.
Mēs te pasēdējām kādu labu pus stundiņu. Daži rietumu seniori (īpaši tie naudīgākie - tie, kas ierodas privātās laivās ar privātu, angliski runājošu gidu) nekautrējoties sēžas starp garkaklu kundzēm, bildējas, lai varētu aizvest mājās tik vērtīgās "autentiskās Mjanmas pieredzes" bildes. Gids ātri nobildē, vīrelis (re, re, ticis jau pie kaut kādas "tradicionālas" galvas segas) nomet pāris tūkstošus un prom ir. Paskat, cik nelaimīgas izskatās jaunās meitenes, kurām arī riņķi jau kaklā un, līdz ar riņķiem, arī diezgan paredzams mūžs - dienu dienā bildēties ar bālģīmjiem un par to saņemt tūkstošus. Tāds kā cilvēku zoodārzs sanāk. Cirks!
Populārais mīts "Ja riņķus noņem, vājais, garais kakls nevar noturēt galvu, un sieviete nosmok," nav taisnība. Vispār šīm kundzītēm kakls itin nemaz nav garāks kā citiem. Jau no bērnības liktie riņķi nospiež uz leju atslēgas kaulu un ribas, tādējādi kaklam liekot izskatīties garākam tikai vizuāli. Kādu iespaidu šķībie atslēgas kauli un ribas atstāj uz krūšu kurvī esošo orgānu veselību, nezinu, bet ar kaklu dāmām viss kārtībā. Bet tās skumjas viņu acīs gan ir mokošas! Nabadzīgākās Kajanu štata sievietes tiekot pat "eksportētas" ne tikai uz tūrisma reģioniem kā Inle, bet pat uz blakus esošajām valstīm, visvairāk - Taizemi. Taizemi, kā reizi, apmeklē vairāk un turīgāki tūristi, tāpēc tur šīs kundzītes var salikt atsevišķos ciemos, un par tūrēm uz "garkaklu sieviešu ciemiem" prasīt lielas naudas. Īstenībā tas ir tikai zoo! Skumji. Mēs gan satikām pāris ceļotājus, kas tiešām bijuši dziļajos Mjanmas nostūros, un tiešām satikuši īstas kajanu garkaklu sievietes, kuras par iespēju pelnīt no tūristiem nemaz nav dzirdējušas. Ja jums ļoti gribas redzēt garkaklu kundzes, lūdzu, brauciet pie tām. Nedodiet savu naudu ļaudīm, kas ekspluatē nabaga kajanus! Mēs tādu kļūdu pieļāvām, bet tikai tāpēc, ka nebija neviena, kas iedotu tik labu padomiņu, kādu jums tagad dodu es, hehe. Mācieties no mūsu kļūdām!
Tā, tagad atpakaļ pie pozitīvākām lietām, labi? Reku skaists koka templis! Nezinu, kā to sauc, jo neviens man nekad nepateica, un man pieejamajos materiālos tāds nav atrodams (internets man šobrīd nav pieejams, un, kad būs, droši vien aizmirsīšu palabot šīs bildes aprakstu, hehe). Šis beidzot ir tiešām diezgan atšķirīgs, jo viss, viss no koka.
Pat slēdžu un vadu kastītes koka!
Kaķis gan nav no koka, bet ļoti gribēju parādīt, kā viņš smuki sildās tempļa vienīgajā saulainajā vietiņā.
No tempļa terases var pārlūkot milzu peldošo dārzu. Koka templis arī ir mūsu pēdējā pietura, bet, tā kā līdz mājām vēl apmēram stundas brauciens, šīs dobes nemaz nav pēdējais, ko Inles ezerā redzēsim.
Tā, te varbūt nevar redzēt un saprast, ko vīrs dara, bet process ir apmēram tāds - divi vīri pie savām laivām piesien tīkla galus, tad izmet slaidu loku, no tīkla izveidojot tādu kā cilpu, un tad abi ar airiem nikni klapē ūdeni, biedējot zivis tieši tīkla cilpā. Es neesmu baigais zvejas eksperts, gan jau, ka īstenībā visi zvejnieki tā dara, bet noteikti ne visi to dara ar tik arhaiskām metodēm, turklāt laiviņas airējot veikli aptinot ap airi kāju.
Nevaru taču neparādīt arī mūsu tūres grupu - priekšā sēž jau pašā atskaites sākumā minētais franču ex-ķirurgs, tad Džonatans no Monreālas Kanādā, kurš ir diezgan ņirdzīgs žurnālists, tad Kristians Desrošērs, arī no Monreālas, tad Karinčiks, un pavisam beigās es. Resnajiem, kā parasti, jāsēž pēdējiem. Par šo kanādiešu pāri parunāsim vēl vēlāk. Vispār šī ceļojuma laikā esam satikuši neproporcionāli daudz kanādiešu, un vēl neproporcionālāk ir tas, ka tikai viens no visiem kanādiešiem ir bijis angliski runājošais.
Atceries, pirms tam uztraucos par to, kur lai patusē ar čomiem, pa kluso uzpīpo u.t.t. Atbilde ir - ezera vidū! Reku četri čomi sabraukuši savas laivas kopā, pīpo, iedzer, gan jau, ka pļāpā par vecenēm un tā. Ezers ir gana liels, lai katram čomu pulciņam pietiktu vietas, kur satikties tālu prom no pārējo acīm. Tikai nezinu, kā viņi sarunā vietu, kur tikties.
Nu, tad noslēgumam klasiskais Inles ezera skats - vīrs met ezerā murdu. Un mazais vīriņš sēž laivā un skatās. Es domāju, ka tas ir diezgan droši, ka mazajam vīriņam būs jāiet tēva pēdās, tāpēc labi, ka mācīties sācis jau laikus!
Vakara saules siltā gaisma un atgriežamies mājās. Piestātne ir daudzkārt piepildītāka, nekā tā bija no rīta, tātad visi jau mājās, esam palikuši pēdējie. Bet vispār ostas skati ir tādi bišķiņ bēdīgi, jo te saceltas vairākas modernās viesnīcas, resorti un tādas lietas, un, izskatās, ka būvniecība pat nedomā beigties. Ceru, ka ar Inli viss būs kārtībā, un arī pēc gadiem 5-10 te varēs atgriezties un vēl redzēt kaut ko īstu.
Bērnu koks! Izrādās, birmiešu (vai šanu) bērni aug kokos! It kā jau bērnībā tika dzirdēti visādi pieaugušo propagandas varianti (kāposti, stārķi u.t.t.), bet šis jau ir absurds!
Vakarā visi kopīgi aizejam uz glaunāko Nyaungshwe krogu un iedzeram pa aliņam. Es gan iedzeru rumu, jo aliņš man negaršo. Neskatoties uz to, ka šī iestāde tiešām atgādina mājas (viss tīrs, iekšā skan rietumu populārā mūzika, pat daži apkalpotāji ir baltie), cenas vienalga salīdzinoši ar mājām ir neticami lētas. Par aliņu nezinu teikt, bet "Mandalay" rums ir pat ļoti labs un garšīgs. Šeit par šotiņu Mandalay ruma bija jāmaksā 50 centi, bet kaut kad iepriekš novēroju, ka lielveikalā litra pudeli var nopirkt par apmēram pusotru eiro.
Nākamā diena un Nyaungshwe tirgus. Pēdējās stundas pie Inles ezera izmantojam, lai ātri izskrietu cauri ciema interesantākajām vietām. Tirgus kā tirgus, un tā kā te neiemaldās pārāk daudz tūristu (visi ir ezerā un resortos, un vēl tajā vakardienas barčikā), cenas ir godīgas (t.i., visiem vienādas) un ļoti zemas. Citreiz tik ļoti gribas, lai mēs būtu ieradušies ceļojumā tikai uz kādu nedēļu vai divām, varētu visas tās lietas tik pirkt un pirkt, krāmēt somās un vest mājās. Te viss ir ik inčīgs, un reizē arī tik lēts!
Mūsu mīļākā nodaļa jebkurā tirgū - zivis, mmmmm!
Tirgus pašā viducī ir fūdkorts, kurā par lētām naudām var dabūt visdažādākos ēdienus, bet tā kā esam Šanu štatā, obligāti jāizvēlas šīs tautas ēdiens. Lai gan šanu nūdeles esam ēduši jau iepriekš, pat vairākkārt, šeit, pie šaniem, tās patiešām garšo pavisam citādi! Tādas tradicionālas pusdienas izmaksā 50 centus!
Pirms kāpt autobusā uz Jangonu, gribu padalīties savā bēdu stāstā. Austiņas saprotamu iemeslu dēļ ir ļoti svarīga ceļojuma sastāvdaļa, un, tā kā es līdz šim esmu pamanījies saplēst kādus 3-4 komplektus (kas patiesībā varbūt nemaz nav tik daudz 10 mēnešu laikā, esot nemitīgā kustībā, un parasti pērkot vislētāko variantu), tāpēc izlēmu šoreiz ieguldīties un nopirkt dārgākas, kazi - pietiks līdz ceļojuma beigām un vēl ilgi pēc tam. Iztērēju 3,70 eiro, un paskat, kāds glauns iepakojums par to pienākas. Domāju tā, katru reizi pēc lietošanas uzmanīgi ieritināšu visu atpakaļ, un tādējādi austiņas ne tikai nesaplīsīs, bet arī nekad nesapiņķerēsies. Kad autobusā pēc pirmās lietošanas reizes likos uz auss, smuki rullēju austiņas atpakaļ iepakojumā, un viena no tām notrūka. Pēc pirmās lietošanas reizes!!! Esi dzirdējis, kā saka, ka skopais it kā maksājot divreiz? Izrādās, arī neskopais maksā divreiz. Tātad - labāk būt skopam. Iztērēsi naudiņas vairākas reizes, bet vismaz katru reizi pa mazam daudzumam!
Jangona. Čīliešu dzejnieks Pablo Neruda savulaik Jangonu (tolaik Rangūna) iesaucis par asiņu, sapņu un zelta pilsētu. Jā, izrādās, tā nemaz nav tāda mūsdienu lieta - tūrisma galamērķiem nosaukties kaut kādos nesaprotami dramatiskos nosaukumos, visādas Vidzemes Šveices un tā. Lai gan Jangonu par mājām sauc teju pieci miljoni ļaužu, jau uzreiz, izkāpjot no autobusa, tā šķiet kaut kā aizdomīgi klusa un smaržīga. Pēcāk atklāsim, ka tam par iemeslu ir aizliegums pilsētā lietot mocīšus/motorollerus un visādus tuktukus. Izrādās, ka tie mazie ķēmi arī ir vislielākie piesārņotāji. Nesaprotu, kāpēc visas pilsētas tos neaizliedz! Visādi citādi - tāda pati kā jebkura Āzijas lielpilsēta. Starp citu, attēlā redzami mūsu centieni atrast kādu budžetam piemērotu vietu vakariņām, bet viss, ko atrodam, ir bāri un dzertuves - jā, šīs vietas ar plastmasas galdiņiem un krēsliņiem (dienasgaismā tie visi nozūd, un to vietā darbojas pavisam parasta brauktuve) nepārdod itin nevienu ēdienu, tikai vietējos polšus. Tādi mums Jangonas pirmie mirkļi, hehe.
Reku tomēr atradām arī ēstuvi. Ne tikai Jangonā, bet arī visur citur Mjanmā bērnu paverdzināšana šķiet pavisam normāla prakse. Bērni gatavo, mazgā traukus un grīdu, apkalpo viesus, dara visu. Turklāt ne tikai pēcpusdienā (pēc skolas un pirms mājas darbu pildīšanu), bērnus strādājam ēstuvēs var novērot no agra rīta līdz pat vēlai naktij.
Šī bērnu ēstuve gan izrādījās padārga (gandrīz eiriks par vienu ēdienu!!!), bet paskat, cik skaisti! Un garšīgi arī. Vispār pēc sākotnējās "Jānogaršo visi Mjanmas ēdieni" fāzes, atklājām, ka ķīniešu restorāni mums iet pie sirds daudz labāk (ķīniešu virtuve Mjanmā gan ir pavisam atšķirīga no ķīniešu virtuves Ķīnā).
Reku skats no mūsu hosteļa balkoniņa. Jā, ķīniešu jaunais gads ir tepat aiz stūra, un mēs dzīvojam Jangonas čainataunā, tāpēc šādi un līdzīgi priekšnesumi vērojami bieži. Čainatauns iekārtojies pilsētas svarīgākajā rajonā (nesaku centrā, jo ģeogrāfiski tas atrodas pašā maliņā, pie ostas), ko pa savai modei izplānojuši briti - ielas taisnos leņķos un sanumurētas. Pirms briti paspēja vispār Jangonu iekarot un pievienot savai impērijai, to 1841. gadā nopostīja lielais ugunsgrēks. Nopostīja tā pavisam - līdz ar zemi! Briti jau priecīgi berzēja rokas, kā tūdaļ stratēģiski izdevīgajā (un ar lētu darbaspēku pilnajā) vietā tūdaļ būvēs savu jauno bāzi, bet, par nelaimi, birmieši vēl 11 gadus noturēja Jangonu sev, un īsajā laikā paspēja visu sabūvēt no jauna pa savam. Briti turējās pie sava, un beigās pilsētu tomēr nopostīja. Tāpēc te praktiski nav nekādu vēstures/arhitektūras pieminekļu.
Re, re, kārtējie kanādieši no Monreālas. Šie gan nav tie mūsu čomi, ar kuriem braucām kopā gan uz Baganu, gan Inli, šie ir vienkārši kaut kādi hostelī satikti ķēmi. Šo bildi vispār rādu tāpēc, ka šīs ir Karīnas atvadu pusdienas - viņa tūdaļ dosies uz kaut kādu budistu meditācijas centru (par šo sīkāk varat prasīt viņai pašai, neko par to nezinu un neko no tā nesaprotu), kur paliks klusēt un meditēt veselas desmit dienas! Vēl pēdējais pusdienu dalībnieks - meitene no Korejas - pievienosies Karīnai. Viņai ceļojumā palikušas vēl 12 dienas, bet nebija īsti saplānojusi, kur doties tālāk pēc Jangonas, tāpēc, padzirdējusi Karīnas plānu, teica: "Es arī braukšu." Tāda, lūk, impulsīva jaunkundzīte!
Nu, lūk, esmu palicis viens, izdomāju, ka riktīgi sēdēšu hostelī, rakstīšu blodziņam, un, kad pāris atskaitītes būs nopublicētas, aizmaukšu uz pāris dienām līdz Mjanmas jaunajai galvaspilsētai Nepjido. Jā, nu jau vairāk nekā desmit gadu Jangona vairs nav Mjanmas galvaspilsēta, militārais režīms to pārcēla uz "stratēģiski izdevīgāk novietoto" Nepjido, kura speciāli šim mērķim tika uzbūvēta no nulles klajumā starp rīsu laukiem un mikrociemiem. Šo desmit gadu laikā visas oficiālās iestādes jau pārvākušās uz Nepjido un Jangonā palikuši tikai diplomāti - grozi kā gribi, Jangona vienalga ir Mjanmas finansiālais, kulturālais un visādi citādi centrs. Tikmēr Nepjido ar savām 16 joslu ielām un 24 stundu elektrību(!!!) stāv klusa un pustukša. Ā, starp citu, šeit bildēju, kā eju pēc vakardien Taizemes vēstniecībā iesniegtajām pasēm, būs mums Taizemes vīzas, urā! Vēstniecība ir kādas stundas gājiena attālumā no naktsmītnes, bet sabiedriskais transports ir pilnīgi nesaprotams, un taksi atļauties nevaru. Turklāt staigāt kājām taču veselīgi! Īpaši tik nepiesārņotā pilsētā kā Jangona!
Vakars klāt, un tomēr ar taksi nebraukšanas principu nāksies pārkāpt. Izrādās, Karīnai bez pases neļauj reģistrēties meditācijas kursam, pases kopija neder, Latvijas ID karte arīdzan. Laikam tur pastāv kaut kādas bailes no imigrācijas dienestiem. Autobusi uz to vietu meža vidū pēcpusdienā vairs nav pieejami, tāpēc nekas cits neatliek, kā braukt ar taksi. Četrarpus stundu (kopā - turp un atpakaļ) brauciens gan izmaksāja tikai 14 eirikus, tā kā galīgi nav traki! Ietaupīt gan šodien neko neizdevās.
Paskat, paskat, kādā glaunā vietā Karīna dzīvos! Es kaut kā biju iedomājies, ka meditācijas centram jāizskatās pavisam citādāk - kaut kādas dažas būdiņas, visapkārt mūki un apsitušies hipiji, bet nekā! Pilnīgi moderna iestāde, viss tāds jauns un saremontēts, apkārt akmens žogs, skaisti vārti, visur gaismiņas, krāšņumaugi! Noveicās Karīnai!
Taksists mani izmet tieši pie Jangonas lielākā ķīniešu tempļa - Heng Hok Keong. Kā jau ķīniešiem pienākas - viss gaismiņās, spīgulīšos, krāsiņās, visapkārt kaut kādas jocīgas lelles. Nesaprotu, kāpēc viņi tā dara, jo pašu templi pat grūti ieraudzīt, bet tie gabaliņi, ko var redzēt, izskatās gana skaisti. Stulbie ķīnieši, vienmēr visu labo sabojā! Šis akmens variants būvēts 1903. gadā, bet tieši tajā pašā vietā, kur sākotnēji atradās tikpat svarīgais koka templis. Uzmini, kas notika ar iepriekšējo kocinieku!
Pie tempļa ganās vīrs ar vairākiem būrīšiem. Jā, es zinu, ka nevar tā labi redzēt, kas būrī, bet man šis stāsts bija obligāti jāpastāsta. Būrī ir ērglis! Vīrs man piedāvāja ērgli par apmēram 50 eirikiem nopirkt un palaist brīvībā. Īstu ērgli! Budismā ir tā, ka katru dienu obligāti jāizdara vismaz viens labs darbiņš, un, ja diena pavadīta druvā, kur nav īsti iespējas paveikt kaut ko citiem noderīgu, tad vakarā var vismaz atbrīvot kādu putniņu, tādējādi karma uzreiz tīra! Parasti gan tie putniņu tirgotāji piedāvā zvirbuļus un citus sīkputnus. Šis laikam paredzēts ļaudīm, kuru dienasdarbs ir tiešā veidā saistīts ar bandītismu, un, lai attīrītu visu pa dienu paveikto slikto, jāatbrīvo kārtīgs putns, nevis kaut kāds nieka zvirbulis!
Kātoju mājās raudāt un bēdāties par sievas prombūtni (iedomājies, pēdējo desmit mēnešu laikā, ilgāk par kādu pus stundu-stundu nošķirti esam bijuši tikai vienu reizi!), bet, kas tad te - čainatauna ielas galā notiek kaut kāds tusiņš! Iešu labāk skatīties! Raudāšanu var atlikt uz rītdienu.
Vienpadsmitās vispārējās Mjanmas pūķu un lauvu deju sacensības!!! Angliski, ja nu kādam ļoti gribas sagūglēt - 11th Myanmar Dragon & Dance Competition. Izlauzies cauri simtiem un tūkstošiem cilvēku (šādas vietas un pasākumi lielu pilsētu centros parasti ir labi mērķi terorismam), galā atradu bungu pavadījumā gaisā dejojošu rozā pūķi! Pūķī iekšā ir divi cilvēki, kuri ārkārtīgi saskaņoti dejo/vingro pa sīkām platformiņām, kas piestiprinātas pie 3-4 metrus augstiem stabiem. Es parasti neesmu baigais deju fans, bet šis ir tiešām iespaidīgi!
Kaut kādā brīdī pūķis nostājas uz pakaļkājām! Zini, ko tas nozīmē? Ka apakšējais (aizmugurējais) vīrs paņem priekšējo (augšējo) uz pleciem, un turpina dejot pa stabiem viens. Izskatās TIK sarežģīti! Bet reizē arī kaut kā vienkārši! Kopā noskatījos kādus piecus priekšnesumus, bet rozā pūķis man patika vislabāk, tāpēc rādu bildes tikai ar viņu!
Labi, pietiek par pūķiem. Pasākumam par godu tuvākās desmit (ja ne vairāk) ielas pārvērtušās tirdziņos. Beidzot atradu/ieraudzīju īsto durianu (par mūsu nedienām, nogaršojot džekfrūtu un brīnoties, kāpēc mūsu "durians" nesmird, vari lasīt iepriekšējā (vai varbūt priekšiepriekšējā) atskaitē). Tā, viens, protams, neatļaušos nogaršot, gaidīšu sievu un tad!
Visdažādākie vēži, krabji, milzu garneles, kaut kādi šitādas zivis, tādas, kalmāri, kaut kādi jūras ūsaiņi u.t.t. Un viss tik lēti (milzu vēži maksā mazāk nekā 3 eirikus kilogramā)! Ai, kā jūras velšu cienītājiem te būtu forši! Tik bieži sanāk skumt par to, ka esam tādi loši un neēdam zivis. Būtu tik daudz vairāk iespēju baudīšanai, eh!
Deviņpadsmitā iela! Šī ir tā iela, kur KATRU vakaru (arī tad, kad nav ķīniešu jaunie gadi vai dejojošo pūķu festivāli) brauktuve pārvēršas neskaitāmos restorānos, kur par lētu naudu var paēst visdažādākos brīnumus. Uz ātru acs uzmetienu var piefiksēt, ka vismaz puse no ēdājiem ir tūristi, tātad gan jau, ka šī nav pati labākā un tradicionālākā vieta, kur pavakariņot, bet izvēle ir brīnumaina un vispārējais noskaņojums arī! Kad esi Jangonā, vakarā noteikti sameklē deviņpadsmito ielu, labi?
Šīs ir manas mīļākās iestādes - paņem mazu plastmasas iepirkšanās groziņu (re, tas sarkanais, kas stāv starp ēdiena traukiem, gluži kā rimčikā, tikai maziņš), sakrāmē, ko vēlies, tad pārdevējs visu sarēķina un sagrillē visu, ko izvēlējies. Vienīgā bēda, vakariņojot budžeta variantā, nekad nevari zināt, cik beigās viss izmaksās, jo cenas rēķināšana notiek tikai pēc pārdevējam zināma algoritma.
Mans komplektiņš izmaksāja pusotru eiro - (no kreisās) mazie kartupeļi, paipalu olas, saldas vistas gaļas desas (nezinu, kāpēc biju iedomājies, ka tas būs siers), vistas gabaliņi ar ādu, cūkgaļa un mērces bļodiņa. Tiešām ļoti garšīgi! Izņemot saldās desas, protams.
Nākamajā rītā ar nakts autobusu ierodas arī mani kanādiešu draugi un kopīgi dodamies ekskursijā pa Jangonas galvenajām ielām. Lielā Mahabandola iela nakts laikā izmainījusies līdz nepazīšanai - ja vakar katrā virzienā bija pieejama apmēram puse joslas (pārējais nokrāmēts ar restorāniem, saldumu un augļu tirgotājiem u.t.t.), tad šorīt katrā virzienā lepni var braukt pat trīs automobiļi blakus! Nezinu, kā pa pilsētu pārvietojas visi tie ļaudis, kas normālos apstākļos brauktu ar mocīšiem un tuktukiem, bet ielas vispār ir diezgan tukšas - ne sastrēgumu, ne kā!
Kārtējā putniņu tirgotāja. Šo budisma tradīciju līdz galam nesaprotu, jo, nu, atbrīvojot šos putnus, nekāds īsti labais darbiņš jau nemaz netiek paveikts, jo tie putni taču ir noķerti (vai izaudzēti) tieši šādam nolūkam - lai budists tos varētu atbrīvot. Viņiem vajadzētu meklēt un atbrīvot kaut kādus netīšām sprostos iekļuvušus putnus, piemēram. Daži ļaudis runā, ka daži no šiem putniem esot pat ietrenēti atgriezties pie saimnieka, tādējādi tos var pārdot uz atbrīvošanu pat vairākkārt. Mēs izdomājām nopirkt visu būri, pusi putnu izlaist ārā, bet aiz kājiņām piesiet pie būra, lai tie lido un nes pārējos kā tādus cietumniekus. Bet tante par visu būri paprasīja simts eiro! Par dārgu tādam jokam.
Jangonas rātsnams. Ceļvedī rakstīts, ka šī ir skaista, violetā krāsā krāsota koloniālisma stila ēka ar Mjanmai raksturīgajiem tradicionālajiem dekoriem (pāvi, čūskas, u.t.t.). Es it kā biju dzirdējis, ka vīriešiem iet grūtāk ar krāsu nošķiršanu, bet nu šis jau ir pāri manas saprašanas robežām. Lillā? Tā, tagad pienācis laiks parunāt par Jangonas nosaukumu - Kad 1755. gadā karalis Alungpaija iekaroja visu mūsdienu Mjanmas centrālo teritoriju, viņš par vietu savai jaunajai galvaspilsētai viņš izvēlējās Dagonas ciemu, kur strauji sākās Jangonas (tulkojumā no birmiešu valodas - "konflikta beigas") celtniecība. Pēc simts gadiem ciemos ieradās briti, un, kā jau šajā pusē ierasts, visus vietvārdus nomainīja pēc savas saprašanas, un Jangona kļuva par Rangūnu (kad paši birmieši izrunā pilsētas nosaukumu, var saklausīt gan Rangoon, gan Yangon, tā kā britus par to vainot īsti nevar). 1989. gadā militāristu režīms vardarbīgi pārņēma varu no sociālistiem, un spēcīgā nacionālisma viļņa ietekmē nosaukumu nomainīja atpakaļ uz oriģinālo. Tomēr šur tur pat pēc teju trīsdesmit gadiem var vēl redzēt puslīdz oficiālus uzrakstus Rangoon.
Visādi citādi uz militāro režīmu var ladēties bez mitas, bet sociālisma laikā totāli nolaisto un nabadzībā slīgstošo Jangonu militāristi sakopa, ielas satīrīja, komunikācijas sakārtoja. Šī ir viena no vecākajām celtnēm pilsētā - 2200 gadu vecā Sules pagoda. Šeit tad arī ir pilsētas ekonomiskais centrs, no šejienes sākās britu "taisnleņķa" ielu plānojums, un koloniālisma laikā šī bija ekskluzīvākā vieta, kur dzīvot un veikt uzņēmējdarbību. Ja vizītkartē varēji ierakstīt adresi, kas ir kaut kur ap šo pagodu, automātiski skaitījies nopietns un visādi citādi svarīgs cilvēks. Sociālisti gan savā laikā pamanījās pagodai apkārt apbūvēt kaut kādu nesaprotamu funkcionālisma divstāveni, kas, paskatoties tuvāk, atgādina vidēja padomju peldbaseina "foajē".
Šeit arī ierodas visi tūristu autobusi (nemaz tik daudz viņu nav, bet tomēr), un rietumu seniori var sākt savas tūrītes pa pilsētas sirdi.
Pilsētas galvenais parks/dārzs un tā pašā vidū, protams, neatkarības piemineklis. Man gan šī tipa pieminekļus vienmēr labprātāk gribas saukt vienkārši par obeliskiem.
Parciņā bariem vien, slēpjoties no saules, atpūšas vietējie ļaudis, un, neskatoties uz diezgan tradicionāli orientēto kopējo sabiedrības noskaņojumu, šur tur maigojas arī pa kādam pārītim. Re, kā puika izvedis savu zaķi pastaigā!
Pēc 2010. gada vēlēšanām, kad militāristu vadībai nācās bišķi palaist grožus, un valsts iegrozījās apmēram kapitālisma virzienā, pilsētā notika milzu pārmaiņas - visas globāli varenās korporācijas paņēma sev pa stūrītim Jangonas, īpašumu cenas strauji pacēlās, un vismaz pilsētas centrs (nomalēs ļaudis joprojām dzīvo kā lopi) tagad izskatās pēc normālas pasaules lielpilsētas. Tāpēc arī bildē Jangonas birža. Uz biržas kāpnēm sēž raudoša meitene un džeks, kas viņu cenšas nomierināt - gan jau, ka visu ģimenes budžetu notriecis neveiksmīgos akciju darījumos, tagad jātaisnojas.
Arī šis brīnums ir viens no svarīgajiem apskates objektiem. Koloniālisma arhitektūra! Nu, nezinu, dzīvojot Rīgā, katrs otrais nams ir apmēram šāds, tāpēc nekādu lielo iespaidu tas uz mani neatstāja. Ceļvedī vēl rakstīts, ka namam otrā pusē esot vēl šāviņu pēdas no Otrā pasaules kara, un daļa nama esot pat sabrukusi. Varu apstiprināt, ka tā ir taisnība, bet, nu, nekas tāds īpašs. Kanādiešu čomi gan šausmīgi priecīgi, pēta, bildē, priecājas. Es viņiem saku - brauciet uz Rīgu. Izrādās, abi jau bijuši.
Re, re, arī tramvajs arī kā Rīgā! Vispār, man šķiet, ka šī ir vienīgā pilsēta visā Āzijā, kur esmu novērojis tramvaju! Forši!
Nākamais apskates objekts - pasta ēka. Kāpēc atsevišķi uzsveru šīs pastkastes - mēs nosūtījām veselu kaudzīti pastkaršu no Mjanmas, bet šķiet, ka NEVIENS nav saņēmis. Priekš kā tiek taisītas tik skaistas kastītes, ja nekas no tajās iemestā nenogādājas galamērķī?! Ja nu kāds tomēr ir saņēmis, lūdzu, atsaucieties. Labi?
Lūk arī pats pasts! Šī ēka gan man likās skaista, bet kanādieši saka - ā, nē, mums pilns ar tādām, boring. Re, kā! Vispār sākumā tā bija "Scottish rice company" biroju ēka, bet pēc lielās 1930. gada zemestrīces, kas nogrāva iepriekšējo galveno ēku, šeit ievācās Birmas galvenā pasta nodaļa. Skotu rīsu kompānija!!! Iedomājoties Skotiju, rīsi pavisam noteikti ir pirmā lieta, kas nāk prātā.
Jau iepriekš minēju, ka Kanādas puikas nāca ar mani ekskursijā pa taisno pēc nakts autobusa, līdz ar to abi pārguruši un nevar pavilkties. Uz katra soļa viņiem atpūsties un atpūsties. Starp citu, kad pirmo reizi viņus satikām vilcienā uz Baganu, viņi likās tik tuvi, ka apspriedām, vai tikai nebūs pārītis. Izrādījās, ka viņi pirms tam tikušies tikai vienu reizi mūžā - Kristians (kreisajā pusē) pirms sava lielā ceļojuma (viņš pa ceļam bijis arī Butānā!!!!) meklējis internetos kādu, kurš varētu viņam palīdzēt ar plānošanu, padalīties ar reālu ilgtermiņa ceļošanas pieredzi, un viņam palīdzēt pieteicies Džonatans. Abi satikušies, pasēdējuši kafejnīcā pāris stundas, parunājuši par štelli, un Džonatans pieteicies ierasties ciemos uz pāris nedēļām Mjanmā. Re, cik cilvēki draudzīgi! Mēs abi ar Karinčiku gan kaut kādi nūģi, pret visiem izturamies ar lielām aizdomām. Kā jau normāli latvieši, hehe.
Pasta nodaļai ir arī otrais stāvs, kurš ir absolūti tukšs. Tur stāv visādi papīri, dokumenti, seifi, ierīces (datori, telefoni), bet absolūti neviena darbinieka! Iedomājos, kā tas izskatītos kaut kur mūsu pusē - tikko kāds šādu telpu uzostu, pēc pāris stundām jau būtu izvazāta!
Vienīgā pasta nodaļas otrā stāva novērošanas metode - šausmīgi vērīgs balodis.
Laiks pusdienām! Nevaru jau savu jauno draugu priekšā tā pārāk skopoties (nedod dies, padomās vēl, ka esmu nabags!!), tāpēc viņu izvēlētajā restorānā pasūtīju saldskābo tofu ar rīsiem, par kuru samaksāju vairāk nekā divus eiro!!! Bet bija tiešām ļoti garšīgi.
Kanādieši, būdami kārtīgi franči, pēc pusdienām labprāt pamielojas arī kūciņām. Es, protams, uzturēdams savu bagātnieka tēlu, piedalījos. Kūciņa ar saldējumu izmaksāja vēl vairāk nekā eiro! Bet vispār tik labas kūciņas ar saldējumiem kaut kur Eiropā maksātu vismaz trīsreiz dārgāk. Tā kā - no regrets!
Tālāk ejam vienkārši, kur deguns rāda, nekādi maršruti, nekādi ceļveži. Ceļmalā vīri zibina kādu vietējo spēli. Birmiešu vīriem patīk spēlēt visdažādākās spēles, kuras bieži ir izveidotas no tā, ko var atrast uz ielas - uz kartona gabala uzzīmēts laukums, spēles figūriņu vietā tiek izmantoti korķīši, metamā kauliņa vietā - gliemežvāki (saujā sakrata sešus gliemežvākus, tad met zemē un skatās, un skaita, cik gliemežvāki nokrituši ar vāciņiem uz augšu). Sākumā, dažām pirmajām novērotajām spēlēm centos izsekot un saprast noteikumus, bet tad ievēroju, ka teju katra spēle ir citādāka, sāk likties, ka viņi izdomā spēles un to noteikumus gaitā, atkarībā no tā, ko tuvumā var atrast un izmantot par spēles ekipējumu.
Šis mačs, šķiet, ir ārkārtīgi svarīgs, paskaties, cik neatkarīgo novērotāju!
Tālāk priekšā sliedes. Jā, kaut kur tālumā redzams gājēju tilts, bet mēs taču esam gudrāki, iesim caur kaut kādu preču iekraušanas staciju, apkārt/cauri vagoniem un tiksim sliedēm pāri tepat. Kaut kādi muļķīgi sargsuņi mūs nebiedē! Ievēroji, kas stumj lielos kravas ratus? Bērns! Izrādās, bērni noder arī smagam fiziskam darbam, ne tikai restorānu apkalpošanai. Ņemšu vērā.
Izrādās neesam tik gudri, kā bijām domājuši - priekšā vilciens, kuram starp vagoniem caurumiņu nav, tātad cauri tikt nevar. Un vilciens ļoti garš! It kā esam atnākuši jau līdz sākumā pārāk tālu esošajam gājēju tiltam, bet, lai uz tā tiktu, jāiet atkal visu to pašu līkumu atpakaļ caur preču stacijas vārtiem. Kā saka, skopais maksā divreiz (neaizmirsti, ka laiks ir nauda, ja, tāpēc šis sakāmvārds esošajai situācijai der).
Uz tilta lielais plakāts - We all Myanmar will develop together. Nu, es ceru, ka tā!
Svētā Antonija Baznīca. Visādi citādi būtu parasta pseidogotiskā baznīciņa, ja vien ne tā īberīgā krāsa! Kas krāso baznīcas tādās krāsās?! Bet vispār esmu novērojis, ka visas minoritātes, vai tās būtu kristiešu, musulmaņu, budistu vai vispār ar reliģiju nesaistītas, vienmēr kaut kā cenšas izcelties vairāk nekā vietās, kur tās nav minoritātes. Laikam tikai tā var cīnīties par pamanīšanu un atzinību.
Urā, esam sasnieguši Injas ezeru! Tas gan nav īsts ezers, deviņpadsmitā gadsimta beigās briti to izveidojuši kā rezervuāru, bet tagad tā vienīgā funkcija ir izskatīties smuki un atpūtināt nogurušos pilsētas ļaudis. Šeit arī dārgākās nekustamo īpašumu cenas visā pilsētā. Netālu atrodas arī ASV vēstniecība (tādai vienmēr patīk izvēlēties vislepnākās vietas pilsētā), un tepat ezera krastā agrāk dzīvojusi (un savu mājas arestu izcietusi) skandalozā/varonīgā politiķe Auna Sana Su Či (viņas māju gan tā arī neatradām) Ā, un, re, re, kas tur spicējas pašā attēla vidū! Švedagona pagoda!
Parciņš patiešām skaists, mierīgs un ne tik karsts kā pilsēta. Forši var atpūsties no burzmas.
Tāpat kā iepriekš redzētajā pilsētas centrālajā parciņā, arī šeit novākušies drausmīgi daudz pārīši. Uz katra soliņa pa pārītim, un tie, kuriem nepietiek vietas uz soliņiem, vārtās turpat zālītē. Tikai vārna tāda viena pati un vientuļa.
Īsa gājiena attālumā - Švedagona pagoda! Vislielākais (teju 100 metri) un svarīgākais templis visā (gandrīz) Mjanmā, viss tāds zeltā. Tā kā abi Kanādas džeki šeit jau bijuši pirms pāris nedēļām, domāju - varbūt atnākšu rīt, parīt vai pēc tam, kad no katorgas atgriezīsies Karīna. Varu uzreiz pateikt priekšā, ka tā arī nekad neatgriezos. Biļete maksāja desmit štukas, un vai tad es tempļus neesmu redzējis?! Šo lēmumu gan pēc tam nožēloju, jo vairāki pēcāk satiktie ceļinieki stāstīja, ka šis esot iespaidīgākais templis, kādu viņi jebkad redzējuši. Nu nekas, nākamreiz, ja? Neskatoties uz to, ka iekšā neiegāju, gribu vienu faktiņu par templi tomēr pastāstīt - savas valdīšanas laikā (15.gs.) karaliene Šinsavbu pagodas apzeltīšanai uzdāvinājusi tik daudz zelta, cik pati svērusi - 88 mārciņas. Iedomājies, karaliene, kas nav pat 40 kilogramu smaga, hahahahaha! Gan jau, ka, tāpat kā restorānos un preču stacijās, arī karaļu darbam izmantoja bērnus, hehe.
Nāk jau virsū tumsa, jāsteidz mājup. Ielās iedegas apgaismojums (ugunskuri) un parādās dzelzceļa huligānu grupējumi!
Kas tad te? Kālab man šovakar divi grill-puļķīšu ēdieni? Un aliņš?!
Nuja, sieva atpakaļ! Urā! Visa tāda meditēšanas tērpā (tādu viņai meditācijas centrs piespieda nopirkt, starp citu) un stresā dzer aliņu. Izrādās, ka šis centrs bija paredzēts īstenajiem meditēšanas profiņiem, neviens uz viņas jautājumiem un neskaidrībām neatbildēja, katru vakaru lika pielūgt kādu "svēto" kungu u.t.t. Nuja, nav ko desmit dienas sēdēt centrā, kas plānotās nomierināšanas vietā sagādā tikai un vienīgi stresu! Šis centrs patiesībā tika izvēlēts tikai tādēļ, ka visi tuvumā esošie iesācēju Vipassanas centri jau bija aizsisti vismaz tuvākajiem trim mēnešiem. Tūdaļ pat sameklējām un nobukojām nākamo pieejamo Vipassanas tusiņu (pēc apmēram diviem mēnešiem netālu no Kualalumpuras Malaizijā), dosim Karīnai vēl vienu iespēju!
Svētdienas avīzes (pieņemu, ka arī pārējo dienu) tiek piegādātas nevis pastkastītēs, kā mums ierasts, bet šādi! Nezinu, vai var saskatīt samazinātajā bildē, bet no katra loga ārā karājas striķītis, kuram augšpusē piestiprināts zvaniņš. Pastnieks nāk, pie attiecīgā striķīša piekabina avīzi, vēstuli vai spamu, un to kārtīgi parausta. Saņēmējs tūdaļ pat atver logu un striķīti ar visu korespondenci ievelk istabā. Tik vienkārši un ērti!
Ķīniešu jaungada svinības turpina iet vaļā pilnā sparā! Karīna pievienojas mazajiem bungotājiem un momentā pārvēršas par dejojošu pūķi. Puisīši bungodami iet no durvīm uz durvīm, sit bungas, dejo un par to dabū ziedojumus. Mēs, neskatoties uz to, ka esam totāli skopuļi, arī padalījāmies savā budžetā.
Apjukuši mūki ar saulessargiem arī staigā apkārt un mēģina dabūt kaut kādas naudiņas, bet - nav priekšnesuma, nav arī naudiņu. Vispār Jangonas mūki (gan pieaugušie, gan bērni) ir diezgan nepieklājīgi - ja citur Mjanmā novērojām, ka mūki staigā apkārt ar saviem ziedojumu trauciņiem un vāc tajos pārtiku, tad šeit tie pieņem tikai naudu. Ja citur mūki priecīgi apsveicinās un uzsmaida, tad šeit ir ļoti lietišķi un ieturēti. Laikam jau citādi lielpilsētā neizdzīvot. Tā kā, ja tu ierodies Mjanmā, ielidojot Jangonas lidostā, un pirmo(-ās) dienu(-as) pavadi tieši šajā pilsētā, nebaidies, pēc tam būs labāk. Jo tālāk no metropoles, jo ļaudis paliek nesamaitātāki. Tas, protams, nekādi neattiecas uz Baganu.
Šodien pusdienojam restorānā, kurā pieejama ēdienkarte arī angļu valodā. Kārtējo reizi sasodīti žēl, ka neēdam jūras veltas, citādi nedomājot būtu izvēlējušies Fish fish family. Es ceru, ka visas zivis šajā ēdienā tiešām ir no vienas ģimenes. Tāda bagātnieku izklaide - apēst veselu ģimeni, hehe.
Nedēļa noslēdzas ar putnu, kurš nekaunīgi nokārtojas uz Karīnas pleca. Bet runā, ka tas uz laimi - tātad, nākamā nedēļa (vai mēnesis, vai gads) būs ārkārtīgi izdevusies! Tiksimies tad atkal drīz, un skatīsimies, kādu laimi putna sūdiņš mums būs atnesis!
Paldies, riktigi labs! Nesaprotu, kadel lasitaji saruk, jo man personigi ar katru nakamo ierakstu patik aizvien labak un labak. Lai lielisks celojums un gaidu jaunus ierakstus.
Varen inčīgi! Paldies!
Brīnišķīgi, kā parasti! Tas nopietni, ka sarūk sekotāji? Es domāju, ka tieši pretēji. Īpašs salds paldies par 94.attēlu ar kūciņām, un jauki ka pagaršoji.
Lai arī vienmēr nerakstu komentārus, taču visus ierakstus izlasu, un bildes pat 2x paskatos. Ļoti, ļoti skaisti un saistoši. Liels paldies par darbu un laiku ko veltījat, lai mūs izglītotu pasaules izzināšanā un būtu interesanti.
Pingback: Ierakstu izlase #15 - Stacija
Foršas bildes, labi teksti. Gaidu nākamos piedzīvojumus!
Kā jau rakstīju kaut kur iekš sava Fb profila – jūs iriet otrie pēc Žigimanta Krēsliņa, kura aprakstus, uztveri, fotogrāfijas utt. ir visnotaļ spirdzinoši lasīt un just. Lai jums veicas, lai dzirksteļo 🙂