Reku vēl bildes no pēdējām pāris dienām Eiropas Savienībā (Bulgārija, starp citu, ir nepieklājīgi lēta priekš ES valsts) un Eiropā, un tad jau ķeramies klāt pie Turcijas un Āzijas. Vai jūs zinājāt, ka turki uz nakti izslēdz internetus? Mūsu ierastais plāns – nopirkt kafejnīcā tēju/kafiju, noskaidrot wifi paroli, un pēc tam pa kluso sēdēt mašīnā pie kafejnīcas un strādāt – vairs nedarbojas, jo turki, aizslēdzot savas iestādes (un nolaužot atslēgas, protams) izslēdz arī rūteri, un mums kā muļķiem jāskraida un jāmeklē, kur pieslēgties internetiem. Neskatoties uz to, esmu sastrādājis rekordlielu skaitu bilžu. Tāpēc lasiet kārtīgi, man taču jāpārspēj Karīnas pēdējā raksta rekordlielais lasītāju skaits!
Pirmdienas rītu sākam ar Plovdivu. Pēc kartes meklēju amfiteātri, jābūt tepat, izskatās, ka kaut kas amfiteātrīgs tur ir, bet zem tā iet tunelis, un malās - klintis. Kā lai tiek iekšā? Atmetām ar roku, gan jau pēc tam kaut kā netīšām atnāksim no otras puses.
Zini, kas Plovdivā ir visforšāk? Tas, ka nevajag karti, lai atrastu pilsētas visskaistākās vietas. Svarīgākie objekti ir mošeja, amfiteātris, kaut kādas tur drupas, bet bez tiem svarīgajiem ir kaudzēm inčīgu vietu, kuras mūsu kartēs nav atzīmētas. Piemēram, šāda te baznīca ar smukiem griestu zīmējumiem galerijā.
Kamēr Karīna iekšā dara baznīcas lietas, es laukā atpūšos. Skatījos telefonā kaut kādas muļķības (jā, skaistajai baznīcai ir arī skaists vaifaijs), gāja garām kungs, kurš tīrā latviešu valodā padeva man sveicienu: "Labdien!" Automātiski sveicienu atņēmu, bet apjukumā nepaguvu apvaicāties, kas un kā. Un kāpēc viņš zināja, ka mani jāsveicina latviski? Zili brīnumi!
Romiešu stadions. Ja jau stadions, tad stadions - Karīna uzreiz vingro. Patiesībā senajos laikos te notika zirgos iejūgtu kara ratu skriešanās sacensības, nevis vingrošana. Bet ko darīt - Karīnai nav ne zirgu, ne kara ratu, ai, ai.
Lētās piciņas! Par 1.70 Bulgārijas levām (~85 centi) pienākas divas picas šķēles ar majonēzes restīti! Tā kā atbalstu pilnīgu atklātību un caurspīdīgumu visos procesos, atzīšos, ka restītes sazīmējām paši. Kā lai nezīmē - bezmaksas majonēze!
Džumaja mošeja. Šis ir viens no tiem objektiem, par kuriem pirms tam runāju. Mošeja kā mošeja, nekas īpašs, arī vēsture salīdzinoši garlaicīga. Vienīgais, ar ko tā ir īpaša - lielākā mošeja Plovdivā. Phē, ejam tālāk.
Mošejas sāniņā pat iebūvēta kafejnīca ar coca-colām un aliņiem. Nekādas cieņas!
Nākamais svarīgais objekts - Plovdivas romiešu teātris. Šis esot viens no labāk saglabātajiem romiešu teātriem pasaulē. Iemesls atkal tas pats, kas Ohridas teātrim - atrasts tikai 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, kad pēc kāda nogruvuma, arheologi pamanīja teātra stūrīti. Tad parakās, parakās un izraka šādu brīnumu. Bet plovdivieši, atkal tāpat kā ohridieši, pieļauj tās pašas kļūdas - šeit regulāri notiek publiski koncerti (starp citu, septembrī šeit uzstāsies zviedru metālisti Opeth). Tā kā šeit uz koncertiem var sanākt 6000-8000 ļaužu, domājams, ka drīz nāksies teātri izsvītrot no labāk saglabāto teātru saraksta. ai, ai, ai.
Re, Plovdivas vecpilsēta. Klusa, mierīga, bez restorāniem, viesnīcām un visas pārējās tūrisma industrijas drazas! Runā, ka te, atšķirībā no citām Eiropas vecpilsētām, joprojām dzīvo un strādā visādi mākslinieki un citi liekēži. Forši!
Vēl viena smuka māja. Šī gan esot ar vēsturiski nozīmi - 1833. gada jūnijā trīs naktis šeit pavadījis varenais franču dzejnieks Alfonss de Lamartins. Es, laikam, esmu galīgi vakarējais, jo šāda Alfonsa vārdu dzirdēju pirmo reizi!
Vismazākais minarets pasaulē! Varbūt te bišķiņ darbojas optiskā ilūzija, tāpēc paskaidrošu - baltais minarets nav tālumā, tas ir piestiprināts pie priekšplānā esošās baltās ēkas. Gan jau, ka tas patiesībā nav mazākais pasaulē, bet es tik sīciņu minaretu noteikti nekad nebiju redzējis!
Te mēs gribam dzīvot. Tāda maza mājiņa ar lielu pagalmu, paslēpusies ēnā, viss tieši tā, kā mums vajag. Tā kā, ja pēkšņi nopelnīsim daudz naudas, varēsiet braukt ciemos pie mums uz Plovdivu, labi?
Sv. Sv. Konstantīna un Helēnas baznīca (angliski rakstās SS Constantine and Elena Church, velna esesieši, haha)! Karīna minēja, ka šī izskatās pēc tempļa, nevis baznīcas, un, paskatoties vēsturi tā arī sanāk - agrāk šeit bijis templis. Ļoti smuka baznīca/templis! Kad esi Plovdivā, noteikti atrodi šo, labi?
Baznīcas pagalmā pieejams arī mazais kaķis! Paskat, kā mammīte pieskata, lai Karīna kaķēnam nenodara neko sliktu!
Taurenis! Labi, labi, es zinu, ka bilde ir švaka, taurenis izskatās pēc gaišas krāsas pļeckas, bet pamēģini pats nobildēt lidojošu taureni! Šis lidinājās ap mums kādas 5 minūtes, un es bildēju kā negudrs! Šī bija labākā bilde no kādām trīsdesmit!
Eņģeļtaures! Es zinu, ka arī šī bilde nav laba, bet es kaut kad sasolīju Indrai, ka atradīšu un nobildēšu eņģeltaures, tāpēc - lūk! Es ceru, ka vismaz sugu trāpīju pareizi, hehe.
Hostelis "Old Plovdiv". Sākumā likās, ka nosaukts par godu Plovdivas vecpilsētai, bet, kādu brīdi pavērojot, secinājām, ka varbūt par godu mērķauditorijai. Dažu minūšu laikā hostelī sagāja kādi 15 veci cilvēki!
Bišķiņ apmaldījāmies, telefons izlādējās, nevaram vairs atrast mājas! Šis ir tas tūristīgais Plovdivas centrs, bet, izrādās, arī te nav necik ļaužu!
Kamēr maldījāmies, pielavījās izsalkums, tāpēc nopirkām šādus virtuļus par 1.20 levām. Desmit virtuļi par sešdesmit centiem! Ļoti labs darījums! Un vēl bez maksas vaniļas mērces restīte! Ja nu kādam ļoti gribas šādus virtuļus, diemžēl nevarēšu palīdzēt ar norādi, kur tos dabūt, jo, kā jau minēju, bijām apmaldījušies.
Beidzot atradām vietu, kur no rīta baudījām lētās picas! Izskatās, ka neesam vienīgie, kam patīk lēti paēst. Nezinu, vai var labi saskatīti, bet tur viena kundzīte nopirkusi pat sešas šķēles! Crazy!
Plovdiva 2019. gadā būs Eiropas Kultūras Galvaspilsēta! Apsveicam! Tad jau gaidāma arī jauna lielā bibliotēka, ne?
Šīs divas kundzītes, šķiet, ir atbildīgas par tīrību visā Plovdivā! Kamēr bijām apmaldījušies, ik pa brīdim manījām viņas sēžam vienā vietā vai otrā (ievērojāt - sēžam, nevis tīrām ielas). Viņas, ja kas, no rīta arī ēda lētās piciņas reizē ar mums!
Romiešu forums. Šis droši vien neuzvarēs kategorijā "Vislabāk saglabātās romiešu drupas", bet tas ir pēdējais, ko Plovdivā apskatījām, tāpēc parādu arī tev. Labi, braucam tad tālāk.
Tālāk braucām uz Buzludžas monumentu, kad nonācām galā, bija jau pavisam tumšs. Apkārt mežs un pavisam, pavisam tumšs. Karīna mēģina sagatavot vakariņas gabarītu lukturu gaismā, haha. Pa ceļam uz šejieni paņēmām vienu stopētāju, jauku bulgāru puisi, kurš smuki runāja angliski un izstāstīja mums visu, kas un kā jādara Bulgārijā. Mēs gan jau tūdaļ taisāmies prom, bet, nu nekas, vēl pēdējā dienā vismaz zināsim, kā pareizi būt bulgāriem.
Gulēt mežā, kas turklāt ir augstu kalnā, ir īstena bauda - visapkārt vēss un svaigs gaiss, nogulējām mierīgi līdz kādiem desmitiem-vienpadsmitiem! Paskat, kā Karīna bauda rītu!
Tā, Reku Buzludžas monuments - bijusī Bulgārijas Komunistu Partijas galvenā mītne. Uzcelta tieši šeit, Buzludžas kalnā, vairāk nekā 1400 metru augstumā, vēsturisku iemeslu dēļ - deviņpadsmitā gadsimta beigās komunists Dimitars Blagojevs tieši šajā apkārtnē izveidojis sociālistu kustību, kura vēlāk kļuva par Bulgārijas Komunistu partiju un valdīja pār Bulgāriju gadu desmitiem ilgi. Ēka tika atklāta 1981. gadā, tāpēc darboties tā paspēja tikai nieka astoņus gadus, līdz dzelzs priekškara krišanai.
Tāds skats no ēkas ieejas - bulgāri ražo bezmaksas elektrību!
Enjoy Communism!
Vēl viens skats no augšas - kāpēc mežā ir tik precīzas formas caurums? Diez vai tur notiek izciršana koksnes iegūšanas nolūkos - baigi tālu no normālas infrastruktūras un baigi augstu kalnā. Kādam ir varianti par cauruma izcelsmi?
Labi, atgriežamies pie komunisma mītnes - galvenās durvis, protams, ir slēgtas jau vairāk nekā 20 gadu, bet es točno zinu, ka ēkā var iekļūt, esmu taču redzējis pirms tam bildes internetos. Tāpēc dodamies apkārt meklēt.
Pēc divu apļu veikšanas, sapratām, ka šis droši vien ir tas caurums, pa kuru visi bildētāji tikuši iekšā. Citu caurumu sienā nav!
Urā, caurumu pieveicām, esam iekšā!
Ēkas vidū ir apaļa milzu zāle, ar pakāpieniem, uz kuriem, šķiet, agrāk sēdējuši klausīties ieradušies komunisti. Tikmēr runājošais komunists - vidū. Visapkārt pārpalikumi no mozaīkām ar Marksa, Engelsa, Ļeņina ģīmetnēm, visādiem komunistiskiem saukļiem, u.t.t.
Virs galvas tieši zāles vidū - milzu sirpis un āmurs, kā arī aicinājums visiem proletāriešiem apvienoties.
Visapkārt galvenajai zālei ir riņķveida gaitenītis pastaigām. Droši vien komunisti pauzēs starp runāšanu par komunismu, nāca šeit pīpēt un baudīt skatu pa logu. Skats tiešām iespaidīgs!
Labi, lienam ārā (iekšā stiprais vējš baigi purināja jumta konstrukcijas, tāpēc mums palika bail). Reku piemineklis vēlreiz no ārpuses ar vēl diviem ceļotājiem pie tā, tos tur noliku ar nolūku - lai var saprast ēkas izmērus.
Pakāpu zemāk pa nogāzi, lai varētu jums parādīt, visu ēkas kopskatu. Savulaik esot klīdušas baumas, ka ēka būvēta tādā formā, jo patiesībā tas ir lidojošais šķīvītis, un, briesmu gadījumā, visi svarīgākie komunisti varētu vienkārši aizlidot prom. Tādam betona šķīvītim droši vien vajadzētu dzinēju ar pārcilvēcīgu celtspēju.
Kamēr es skraidu pa nogāzi, Karīna cīnās ar vēju un lakatu. Šī tiešām nav nekāda pozēšanas bilde, es paties noķēru mirkli, kad Karīna mēģina apsegt vēja appūstos plecus!
Kad jau taisījāmies uz prom braukšanu, pamanījām pa kāpnēm lejā steberējošu kungu. Izrādās, vīrs no Francijas, viens pats ceļo jau divas nedēļas, un visu laiku iet kājām. Tāpēc celis pagalam un iešana sanāk daudz lēnāka. Pavedām tos ~10 kilometrus līdz viņa naktsmītnei, lai nabaga celis atpūšas.
Tad vēl pēdējā bilde, apmēram no tās vietas, kur izlaidām franču čomu. Tā kā pēdējos gados šeit manāms arvien lielāks skaits tūristu, bulgāri sākuši apsvērt domu pieminekli restaurēt un atvērt apmeklētājiem, bet pēc atjaunošanas izmaksas aprēķinu veikšanas (apmēram 20 miljoni ASV dolāru) atmetuši ar roku. Vajadzēja taču laicīgāk šito sarēķināt, nu! Tagad nauda nāktu griezdamās!
Pirms pamest šo reģionu, vēl nobaudām bifeļa piena skābpienu(?). Varbūt tas saucas jogurts latviski, īsti nezinu. Nebija lēts (apmēram 1.4 eiro), bet ļoti garšīgs, īpaši ar Evijas (atceries latviešu meiteni no Sofijas? Jā, tā ir tā pati Evija) līdzi doto melleņu zapti! Starp citu, bulgāri ļoti lepojas ar saviem jogurtiem, jo viņi esot pirmie jogurta taisītāji pasaulē, viena no svarīgākajām pienskābes baktērijām pat nosaukta bulgāru vārdā - Lactobacillus bulgaricus. Labi, par šo faktu jūs mierīgi varat man oponēt, es neko nesaprotu ne no jogurtiem, ne no baktērijām. Tie tikai tādi pa gaisiem sagrābstīti fakti. Tātad - visus iebildumus, lūdzu, komentāros vai e-pastā!
Veliko Tarnova. Mūs uzreiz sagaida šāds kungs ar Turcijas karoga motīvu fonā. Tas nozīmē, ka tuvojamies Turcijai un mūsu dzimtā kontinenta pamešanai!
Šodien ir 11. augusts, tātad mana papuča Viktora dzimšanas diena! Kā ierasts, Viktors savos svētkos subsidē mūs, lai varam kārtīgi nosvinēt viņa lielo dienu! Šajā bildē rādu restorānu, kuru mums ieteica tūrisma informācijas centrā - Mehana Boljari. Gribēju tikai norādīt, ka pusdienojām citā restorānā, jo lepnajai kundzei Karīnai šis neiepatikās, jo ēdienkarte bija tikai bulgāru valodā. Tā kā biju ļoti izsalcis, piedraudēju viņai, ka par šo faktu pastāstīšu visiem, tāpēc - Karīna nobijās no pārāk lokāla restorāna, hahaha.
Galu galā Karīnas instinkts izrādījās pareizs, jo atradām citu, daudz mīļāku, restorānu. Turklāt ar skatu! Nu, tad, lūk, mūsu Viktora dzimšanas dienas svinīgā maltīte! Karīna jau leksē iekšā savu auksto zupu, vēl mums iesākumā pienākas salāti un maizītes.
Tālāk turpinām ar Patatņiku (tas ir sautējums podiņā; šo mums ieteica iepriekš minētais kalnu stopētājs) un panētu pildītu piparu. Izklausās/izskatās ne pārāk, bet pipars bija ĻOTI garšīgs! Tas arī esot bulgāru nacionālas/tradicionālais. Vēl maliņā redzams mans airāns, un otrā maliņā - Karīnas aliņš.
Manas ceptās vistu aknas! Ar šo jau arī būtu pieticis, bet, tā kā jāsvin kārtīgi, pasūtījām arī desertu!
Desertu, kādu, šķiet, Latvijā jau gadiem vairs nevar dabūt - Banana Split. Pankūciņa pilna ar banānu un saldējumu, pāri neīstais putukrējums un šokolādes mērcīte! Nice! Tagad pamanīju, ka nevienā bildē nevarēja redzēt pašu Viktoru, bet varu apliecināt, ka visu maltītes laiku no telefona ekrāna uz mums lūkojās pats svinību vaininieks. Tātad - Daudz Laimītes, Viktor! Un paldies par gardo maltīti!
Tagad, kārtīgi pieēdušies, varam iet pētīt pilsētu. Veliko Tarnovā, līdzīgi kā Plovdivā, man labāk patika tūristu kartēs neatzīmētās vietas - piemēram, šādi te rajončiki. Taisnības labad jāpiemin, ka Lonely Planet grāmata gan ieteica pa šo pusi pavazāties, tā kā nav viss tā, ka galīgi nezināmā vietā gājām. Bet smuki vienalga, un neviena tūrista, tik vien kā vietējie kaķi, suņi un mīļi sveicinoši bulgāri.
Viens no iepriekš minētajiem kaķiem. Paskat, cik viņam ļauns skatiens!
Vienkārši iela.
Pūču skapji un apvītušas eņģeļtaures.
Reku Careveca - Otrās Bulgārijas Impērijas galvaspilsēta. Tagad tas vienkārši ir kārtējais vēsturiskais nocietinoājums ar varenvecu baznīcu vidū. Labprāt būtu pa tādu pavazājies, bet diemžēl pulksten sešos lielie vārti tiek aizslēgti un atslēga, protams, tiek nolauzta. Rītdienu gaidīt vairs nevēlamies, Turcija jau klusi dūdo ausī, gaida mūs ciemos. Tā, redz, iet, kad visu dienu vazājas pa visādiem nesaprotamiem rajončikiem. Nu nekas, vai tad neesam cietokšņus redzējuši!
Laiks doties atpakaļ uz mašīnu, tāpēc paskatījos kartē, un atradu tuvāko ceļu, kas ved pāri salai un diviem tiltiem. Pa ceļam atradām šādu ēku. Nezinu, kas tas ir, bet ceru, ka kāda bulgāra privātā rezidence.
Tuvākais ceļš uz mājām (mašīnu) izrādījās šāds. Speciāli izvēlējos visērmīgāko bildi, jo tā labāk parāda šausmu filmām raksturīgo auru - sāk jau krēslot, vienīgais ceļš aizaudzis, visapkārt rej suņi un klaigā, iespējams, bandīti.
Izejot caur meža taku, nonākam pie dzelzceļa tilta. Iespējams, bandīti norāda mums ceļu - jāiet taisni pāri tiltam, tad bišķiņ pa labi, tad caur tuneli. Uz jautājumu, vai nav bīstami, vai nenāks vilciens, puika paskatās pulkstenī un saka - nenāks. Gan jau, ka viņš zina vilcienu sarakstu.
Iznākot no tuneļa, mūs sagaida šāda zīme. Es jau šādas Bulgārijā redzēju iepriekš, bet parasti biju pie stūres un nevarēju nobildēt. Kāpēc vajadzīga zīme, kas norāda, ka tunelis ir galā? Tas taču acīmredzami! Bulgāru līdzekļu izšķērdēšana! Būtu labāk saremontējuši komunistu mītni!
Ar to mūsu nedienas nav galā - no tuneļa iznākam tieši uz lielceļa. Lielceļu malās, protams, nav trotuāra, tāpēc iešana grūta un bailīga. Par laimi, mašīnu nav daudz.
Urā, civilizācija! Tuvākais ceļš galu galā izrādījās itin nemaz ne tuvākais. Un pavisam noteikti ne drošākais, bet līdz mājām tikām, tā kā viss kārtībā, ja?
Šo bildi rādu ne tikai tāpēc, ka kungs pie saviem ratiem piesējis apmēram desmit govis, bet arī tāpēc, ka tā ir vienīgā no pēdējās Eiropas valsts pēdējās pilsētas ar pavisam normālu nosaukumu - Kapitan Andrejevo. Kapitan Andrejevā ielejam pēdējo lēto Eiropas degvielu un dodamies pavisam prom no Eiropas, sākumā politiskās, un drīz vien arī ģeogrāfiskās.
Tikko pāri robežai, uzreiz gaida mošeja. Droši vien, lai mājās atgriezušies turki ātri var aiziet pateikties Allāham.
Welcome to Turkey, urā! Vispār pirmais iespaids par Turciju negaidīti pozitīvs - robežpunkta šķērsošana notika ļoti ātri un ļoti elektroniski, uz mašīnas mums uzlīmēja uzlīmīti ar svītru kodu, katrs čekpoints noskenēja uzlīmīti, ātri kaut ko atzīmēja un laida tālāk. Pozitīva pieredze. Vēlāk uzzināsim, ka šī ir viena no pavisam retajām tādām - pozitīvajām.
Nākamais iespaids, uzreiz mazāk pozitīvs - Tikko izbraucām cauri Edirnei, sākās maksas ceļš. Samaksāt par ceļu nav nemaz tik vienkārši - jau pirms tam biju izpētījis, ka maksāšanas aparāts vai uzlīme nopērkama tikai Turcijas pasta birojos vai Shell uzpildes stacijās. Pirms tam jau mēģināju divus Shellus, abos vai nu izbeidzies vai neviens nesaprot ne vārda no tā, ko viņiem saku. Tad pie pirmajiem maksas ceļa vārtiem mūs sagaida it kā izpalīdzīgs policists. Re, kreisajā pusē stāv mūsu mašīna, labajā - pasta nodaļa. Policists saka, ka jāiet pāri [8 joslu] ceļam, jāpārlec barjerām (atgādināšu, to saka POLICISTS!), tur pastā varēšot nopirkt HGS uzlīmi. Kaut kā ar pastnieku sarunāju, samaksāju 50 liras (~16 eiro), dabūju uzlīmi. Re, ceļu šķērso vēl kāds kungs, droši vien arī nebija parūpējies par laicīgu ceļa maksas veikšanu! Prasīju apmaksu līdz Stambulai, bet ar šo pašu uzlīmi pietika līdz Stambulai (250km), pāri lielajam tiltam un vēl pēc tam līdz Ankarai (450km). Šķiet, mūs apkrāpa, pārdodot pārāk dārgu uzlīmi, bet galu galā tā bija tieši tāda, kādu mums vajadzēja, ja braucam līdz Ankarai.
Pa ceļam piestājām pagatavot pusdienas. Lai gan sēžam koka pavēnī, vienalga karstums ir neizturams, un Albānijā iegādātais ventilators ļoti labi noder! Vēlreiz paldies, Maira!
Kamēr mēs gatavojam/pusdienojam, šis nebēdnis atzīmējās uz diviem mūsu auto riteņiem! Cūka ne suns!!!
Apmēram 35km līdz Stambulas centram, un jau sākas augstceltnes. Es it kā zinu, ka Stambula ir viena no lielākajām pilsētām pasaulē, un kaut kur taču tiem 18 miljoniem turku jāsadzīvo, bet 35 kilometri vienalga liekas bišķiņ par traku!
Līdz centram 10km, jau kādu brīdi sēžam sastrēgumā (beigās sastrēgumā pavadījām apmēram 3h), vietējie atklājuši ienesīgu vietu biznesam. Nabaga nogurušajiem šoferiem piedāvā iegādāties visu - ūdeni (kas šādā karstumā tiešām šķiet noderīgs), kliņģerīšus, ziedus, telefonu lādētājus un vēl visādu neiedomājamu drazu!
Līdz centram tikām tikai līdz ar tumsu. Ātri vien no savas kļūdas (braukt ar auto uz centru) iemācījāmies, un braucām atkal ārā uz nomali! Atradām Mežu tik vien kā ~20km attālumā. Ap vieniem naktī ieradās policisti, pārbaudīja pases un pateica, ka šeit esot "Dangerous". Jo "Animals". Mums no dzīvniekiem bail daudz mazāk, nekā no cilvēkiem, tāpēc ļoti veiksmīgi pārlaidām nakti šeit.
Nākamais solis Stambulas apmeklēšanā - atrast vistālāko metro staciju, pie kuras var arī puslīdz droši noparkoties. Tādu atradām autoservisu rajonā - nepārspīlējot varu teikt, ka kopā te ir vairāki simti autoservisu. Tālāk ar metro uz centru (jebkura sabiedriskā transporta biļete, starp citu, maksā 4 liras, kas ir apmēram 1.22 eiro, tā kā nesūdzieties par transporta cenām Rīgā, hehe).
Pirmais objekts Stambulā - Universitāte. Neko vairāk par universitāti pateikt nevaru, bet pēc vaiga smuka!
Tālāk - lielais tirgus. Šis esot viens no vecākajiem un lielākajiem segtajiem tirgus laukumiem pasaulē - zem jumta ir vairāk nekā 3000 tirgotāju, un katru dienu tirgu apmeklē 250-400 tūkstoši ļaužu!
Es gan biju gaidījis visādas garšvielas, augļus u.t.t., to, ko parasti redz bildēs, gūglējot "turkish bazaar", bet te pārsvarā pārdod krellītes, suvenīrus, grāmatas, un visādus pusmūsdienīgus mēslus - t-kreklus ar bildītēm, somiņu pakaļdarinājumus u.t.t. Interesanti jau ir, bet tomēr palika vilšanās sajūta.
Stambulas tranvajs - garš kā tāds vilciens, nu! Tas, cik saprotu, ir populārākais pārvietošanās veids Stambulā. Mēs, naudas taupīšanas nolūkā, izlīdzējāmies ar salīdzinoši pieticīgo metro tīklu un pārējos gabalus nogājām kājām.
Lai gan Turcija oficiāli ir sekulāra valsts, tomēr dažādos avotos parādās informācija, ka 92%-99.6% turku ir musulmaņi. Tas neliedz šim uz biznesu orientētajam vīram tirgot maciņus ar Svētās Marijas un Jēzus attēliem (skatīti otrā maciņu rinda no apakšas).
Pa ceļam tā arī neatraduši vietu, kas labprāt dotu iespēju mums padušoties, beidzot esam atnākuši līdz sākotnējam galamērķim - bijusī Svētās Sofijas Katedrāle jeb Ajasofjas muzejs. Svētās Sofijas Katedrāle tika uzcelta ceturtajā gadsimtā! Diemžēl drīz vien tā nodega. Centīgie Bizantijas kristieši tajā pašā vietā uzcēla jaunu katedrāli ar tādu pašu nosaukumu, bet arī tā nodega. Bizantieši neguva mācību un ķērās pie darba vēlreiz, šoreiz rūpīgāk - 537. gadā tika pabeigta galīgā Svētās Sofijas Katedrāle, kas bija lielākā katedrāle pasaulē vairāk nekā tūkstoti gadu! Tas ir ļoti ilgi!
Pagriežam galvu pa labi, bet tur Zilā Mošeja. Patiesībā Sultāna Ahmeda Mošeja, bet oficiālo nosaukumu neviens neņem vērā. Mošeja ir mazliet zilganā tonī, tātad - Zilā Mošeja. Nav ko jaukt ļaudīm galvas, jāsauc lietas īstajos vārdos!
Sākumā aiziesim uz Svētās Sofijas muzeju (Sofija, ja kas, pa grieķiski nozīmē gudrība - tātad, svētās gudrības muzejs). Visiem patīk Svētā Gudrība, tāpēc rindas garas, jāstāv karstumā, viss slikti. Apkārt loderē tipiņi, kas piedāvā iekļūt muzejā bez rindas, ja algosim tipiņu par gidu. Mēs laipni atsakāmies, paskaidrojot, ka esam nabagi. Esam jau ar'! Tāpat jau sālīti - par vienu biļeti jāmaksā ~10 eiriki (paldies Ilzei M., ka izlīdzēja mums ar finansējumu!)!
Uzreiz aiz lielajiem ieejas vārtiem ir Drošības dienestu būdiņa. Sargi lepni uz būdiņas loga uzlīmējuši "Trip Advisor Travellers Choice" uzlīmīti un blakus kaut kādu ķīniešu analogu. Man šķiet, ka viņi ir pārpratuši savu lomu - domāju, ka labo atzīmju licēji Tripadvisorā drīzāk tās atzīmes liek par pašu muzeju, nevis sargu nevainojamo darbu. Bet - ko gan es zinu!
Paskat, cik lielas durvis! Gan jau, ka Bizantieši nāca uz lūgšanām kopā ar savām žirafēm, citu iemeslu tādām durvīm iedomāties nevaru.
Reku stūrīšos (jā, tieši stūrīši ir pareizais arhitektūroloģijas termins tām vietām) serafi - augstākie un varenākie eņģeļi! Arī visvecākais dekoriņš, kāds vien ēkā ir. Es vēl nepastāstīju par osmaņiem, ja? Tātad, tikko osmaņi atņēma Konstantinopoli (tā agrāk sauca Stambulu) bizantiešiem, uzreiz paziņoja, ka Svētā Gudrība tagad būs mošeja, nevis katedrāle. Blakus sabūvēja smukus minaretus, visas dieviņu bildes aizkrāsoja ar islāma bildēm u.t.t. Nu, lūk, tad šie eņģeļi zem islāma krāsām tika atrasti tikai 1989. gadā! Iedomājies, vairāk nekā 500 gadu nabagiem bija jādzīvo zem krāsas!
1935. gadā jaunās Turcijas Republikas dibinātājs un Visu Turku Tēvs Mustafa Kemals Ataturks izlēma, ka, tā kā jaunā Turcija ir sekulāra valsts, tad arī pēc tādas varenas mošejas/katedrāles īsti nav vajadzības, tāpēc ēka tika nodēvēta par muzeju. Un restaurācijas darbi var sākties! Tagad visa katedrāle, tpu, muzejs ir pilns ar gan kristietības, gan islāma bildēm, un, šķiet, ka ne vienai, ne otrai pusei nekas par to nav iebilstams.
Re, augšā Svētā Marija ar Jēzu, apakšā rindas no Korāna, un viss labi, visi sadzīvo!
Kādā stūrī, paslēpusies no visiem aiz kolonas, ir šāda flīze. Apakšā uzraksts: "The Ceramic Tile". Man šī bija vismīļākā lieta visā muzejā!
Raudošā kolona - klīst leģendas, ka šo kolonu iesvētījis svētais Gregorijs, un tagad visi, kuri iebakstot pirkstu vara plāksnes caurumā, izvelk to ārā slapju, izveseļosies! Nav vairs vajadzības pēc rietumu medicīnas, jo mums ir raudošā kolona! Re, visi stāv rindā un grib būt veseli.
Karinčiks arī iebāza pirkstu, visādi izgrozīja, bet pirksts kā sauss, tā sauss. Būs vien jāēd ripas, ehh...
Šajā skaistajā balkoniņā strādā imams. Es arī gribētu sev tādu balkoniņu mājās!
Tā, reku vēl ātri otrais stāvs, tad dosimies tālāk, ja? Otrajā stāvā kaut kādā brīdī iebūvēti šādi vārti, lai Bizantijas imperatore būtu nodalīta no pārējiem mirstīgajiem un varētu dievkalpojumus apmeklēt lepnā vientulībā. Imperatores nodaļā esot arī varenas marmora grīdas, bet mūsu apmeklējuma laikā tās diemžēl noklātas ar tepiķiem, tāpēc nevaru galvot, ka tās marmora grīdas tiešām ir tik iespaidīgas. Es drīzāk domātu, ka nē. Citādi jau nebūtu zem tepiķa jāslēpj. Tepiķus uz grīdas vispār liek tikai aizdomīgi tipiņi, kas kaut ko no mums grib noslēpt. Normāli cilvēki zina, ka tepiķim jābūt pie sienas!
Uz vienas balkona/galerijas maliņas kāds ir atstājis savu parakstu. Zini, kas? Vikings vārdā Halvdans. Pārējo uzrakstu neviens neprot izburtot, bet vārds Halvdan taču ir skaidri salasāms, vai ne? Izrādās, ka 9. gadsimta skaisto vietu apmeklētāji nemaz ne ar ko nav bijuši labāki - tāpat atstājuši "ja zģes bil" variantus, ai!
Palūrot pa Sofijas otrā stāva logu, mierīgi tālumā var redzēt zilo mošeju!
Vienpadsmitā gadsimta mozaīka - Vidū sēž Jēzus, malās - Imperators Konstantīns IX un Imperatore Zoja, kuri ziedo naudu Svētās Sofijas celtniecībai. What? Hronoloģija, laikam, galīgi nav bijusi mākslinieka stiprā puse. Un vispār, kāpēc imperatori dod būvniecības naudu Jēzum?
Lielās durvis, kas ne ar ko nebūtu īpašas, ja vien blakus nebūtu informatīvā zīme, kurā teikts "The beautiful door". Tā, lai visi zina, ka šīs durvis ir skaistās durvis. Pa skaistajām durvīm tad arī pametīsim skaisto Sofiju.
Mazajā gabaliņā starp Sofiju un Zilo Mošeju ātri iestiprināmies ar kukurūzu. Karīna ir baigā kukurūzu mīļotāja, viņa priecājas, man gan nepatīk, ka zobi pēc tam pilni ar visādām cūcībām, bet ko darīt - nekas cits mūsu cenu kategorijā šeit nav pieejams, un ēduši neesam jau kopš paša rīta!
Re, zilā mošeja caur vārtu aili! Atšķirībā no Svētās Gudrības, šī celtne joprojām pilda savu sākotnējo funkciju, musulmaņi katru dienu nāk šeit lūgties, un uz lūgšanu laiku mošeja neticīgajiem apmeklētājiem ir slēgta. Mēs, kā reizi, trāpījām uz lūgšanu (kopā pa visu dienu tādas ir piecas, tā kā patiesībā grūtāk ir uz tādu netrāpīt, nekā trāpīt), tāpēc nācās pasēdēt un pagaidīt.
Kamēr sēdējām mošejas iekšpagalmā un gaidījām, pāri pārlaidās milzīgs putnu bars! Nezinu, vai var bildē saskatīt (jo bilde droši vien samazināsies, kad to augšuplādēšu), bet starp abiem minaretiem ir tāds pelēcīgs mākonis - tie ir miljons putni. Točno miljons, saskaitīju.
Tā kā jāgaida apmēram stunda, nenocietāmies un aizgājām sameklēt kaut ko vēl ēdamu, pavisam netālu atradām ēstuvīti, kas piedāvāja lēcu zupu par piecām lirām. Ļoti laba cena Stambulas centram! Turklāt cenā iekļauts vesels maižu groziņš!
Pēc tam mīļais ēstuves vīrs atnesa mums abiem arī pa turku tējai. Ar zīmēm norādīja, lai neuztraucamies, ka to viņš mums uzsauc! Mēs tiešām uztraucāmies, jo ēdienkartē bija norādīts, ka par tēju jāmaksā divas liras, bet mēs taču esam TĀDI skopuļi! Beigās tiešām nebija jāmaksā vairāk par norunātajām desmit lirām. Šo atgadījumu es tik smalki izstāstu, jo gribas arī labos piemērus parādīt - pēcāk nācās piedzīvot daudz slikto.
Lūgšanas galā, varam apmeklēt mošeju. Pirms apmeklējuma visi ļaudis tiek pārbaudīti, vai ir piemēroti apģērbti, un, ja nav, tiek nodrošināti ar svārkiem, lakatiem un visādiem citiem atribūtiem. Mēs ar Karīnu, protams, esam jau sagatavojušies, tāpēc ātri tiekam apstiprināti apmeklējumam!
Re, kādi skaisti griesti! Tikai priekšā daudz visādas virves, es tā arī līdz galam nesapratu, kas tajās virvēs iekārts, kāpēc viņas tur ir!
Bet vispār mošejā iekšā vairāk izskatās pēc tirgus laukuma, nevis dievnama. Kā noprotat, nekāds pozitīvais iespaids par zilo mošeju nav palicis, hehe. Ja no ārpuses tiešām ļoti skaista, tad iekšā nekā tāda īpaša nav, meh.
Vairākās vietās mošejā stāvēja informatīvās plāksnītes, kas ziņoja, ka, neskatoties uz to, kādai reliģijai piederam vai nepiederam, drīkstam iet un aprunāties ar imamu. Mēs, protams, tādu iespēju garām nelaidām, aizpildījām visus robus mūsu zināšanās par islāmu, saņēmām literatūru (tagad man ir pašam savs Korāns angļu valodā!), un galu galā kopīgi nobildējāmies. Jauks kungs tas Išaks Kizilaslans!
Tālāk atgriezāmies vēlreiz izmest līkumu pa lielo tirgu. Līkums sanāca vēl mazāk inčīgs par iepriekšējo, jo pulkstenis rāda jau septīto stundu, un pārsvarā visas bodītes jau aizvērušās. Tomēr vienas tirdzniecības ielas galā atradām kaut ko inčīgu - vīri meta pūku. Nu, ne tā pa īstam, tik vien kā skaļiem vārdiem apmainījās, bet necik ilgi nebija jāgaida, kad jau klāt policija. Un nevis šāda tāda policija, bet gan nopietnā - ar visām ķiverēm, gāzmaskām un nesaprotamiem ieročiem. Tas jau laikam par neko labu neliecina, bet no otras puses - zinu, ka, ja būs šmuce, ātri vien būs klāt šie vīri un mani izglābs.
Izlēmām bišķiņ pavazāties pa Stambulu, neskatoties kartē. Ātri vien (tiešām kādu 10 minūšu laikā) nonācām šādā rajonā. Ļaudis dzīvo pusgruvušās mājās, bērni spēlējas pa atkritumiem u.t.t. Tur varēja tādas bildes sabildēt, kādas parasti var redzēt tikai visādos National Geographic izdevumos, bet bail! Tāpēc ātri caur padusi noknipsēju šādu un tināmies mudīgi prom! Nuja, bet vispār man likās bezgala dīvaini, ka desmit minūšu gājienā no lielā tirgus ir iespējams kas šāds! Tur taču zemei noteikti milzu vērtība, kāpēc tā nav izpirkta un piebūvēta ar debesskrāpjiem?
Tā, sjo, diena galā, varam, pārguruši no lielās staigāšanas, kāpt atpakaļ metro un braukt mājās. Mājas, starp citu, bija tur pat, kur atstājām, tik vien, kā kāds bija mēģinājis atvērt durvis. Tas ir nevis atlauzt, bet atvērt - mums ir tāds rokturis, kurš iesprūst, ja kāds mēģina atvērt aizslēgtas durvis, tāpēc vienmēr varam redzēt, ja kas tāds noticis, hehe.
Braucam pāri Bosforam, atvainojos, protams, par bildes kvalitāti, bet gribēju taču parādīt pavisam pēdējās sekundes Eiropā! Aiz šī pēdējā lillā staba sākas atkal zeme, un mūs sagaida zīme "Welcome to Asia". Urā, esam Āzijā! Laikam jau tas nav nekas tāds baigi būtiskais, ir taču ļaudis, kas dzīvo Āzijā un strādā Eiropā, un pār šo tiltu brauc katru dienu, bet man vienalga tas ir liels notikums! Nu, tad - uz Ankaru.
Tā kā līdz Ankarai ir 450km, protams, visu nenokodām ar vienu rāvienu. Pirmo nakti Āzijā pavadījām tālbraucēju stāvvietā. Izskatās pēc Āzijas?
Reku ierodamies Turcijas galvaspilsētā! Sākumā likās, ka pārskatījos, ceļa zīme rāda, ka maksimālais atļautais braukšanas ātrums ir 82. Pēc tam ieraudzīju vēl vienu tādu zīmi, tad vēl vienu, līdz kamēr sāku bildēt. Pēcāk izdomāju, ka tā droši vien ir kāda drukas kļūda, zīmju ražotājs kaut ko sajaucis, un nav gribējis pārtaisīt visas miljons zīmes.
Tad ieraudzīju, ka arī elektroniskajās zīmēs (tajās, kas spēj mainīties pēc vajadzības) maksimālais atļautais braukšanas ātrums vieglajiem automobiļiem ir 82! Kāpēc ankarieši ir tik sīkumaini?! Pēc neilgas gūglēšanas sesijas atklāju, ka, iespējams, tas ir tāpēc, ka īstenībā maksimālais atļautais braukšanas ātrums ir 90, bet par 10% jau tāpat drīkst pārkāpt, tāpēc labāk uzlikt 82, un visi tāpat brauks ar vēlamo 90 km/h. Patiesībā visi vienkārši brauc uz 100-110, tā kā bez šīm zīmēm vispār varēja iztikt.
Pienācis laiks atpūsties! Mūsu jaunais atpūšanās plāns ir tāds - nevis atpūsties naktsmītnē vienu nakti reizi nedēļā, kā sākumā plānojām, bet gan divas naktis reizi divās nedēļās. Sākotnējais plāns, izrādījās nefunkcionāls, jo vienmēr kaut kā sanāca paveikt kaut ko citu un atlikt nakšņošanu uz citu dienu, tad uz citu, tad uz citu... It kā jau labi, ietaupās naudas, vairāk paspējam izdarīt, bet beigās, ilgtermiņā kaut kā baigi uzkrājas tas nogurums, gribas pagulēt īstā gultā, normālas kubatūras istabā un normāli paveikt visus higiēnas pienākumus. Tāpēc tagad līdz pat oktobrim reizi divās nedēļās nakšņosim īstā naktsmītnē!
Un, re, šoreiz mums trāpījusies istaba ar balkonu, un turpat zem balkona - bezmaksas vieta auto! Turklāt visa sešvietīgā istaba pienākas mums diviem vien! Paradīze! Tomēr paradīze ātri vien beidzās, jo: Mūsu istabā tomēr ievācās vēl divi ļaudis un Karīnas visu dienu ilgušās vēdersāpes kļuva neizturami stipras. Par laimi viens no diviem mūsu jaunajiem istabas biedriem bija ārsts no Pakistānas, kurš pēc īsas konsultācijas ieteica mums pareizo rīcību - doties uz slimnīcu.
ACIL turku valodā nozīmē "steidzams". Tātad esam atsteigušies uz pareizo vietu! Par to, kā gāja ārstniecības iestādē, mierīgi varat izlasīt Karīnas iepriekšējā rakstā, ko nu es te daudz atkārtošos. Varu tikai piebilst to, ka tagad cītīgi gaidām, ko par mūsu piedzīvojumu teiks Swedbank apdrošināšana, jo citādi par ārstniecību iztērētie vairāk nekā divsimt eiro iecirtīs pamatīgu robu mūsu budžetā.
Paskat, cik glauna mūsu slimnīca! Slimnīcas izvēles nosodītājiem varu pateikt, ka tieši šo iestādi mums ieteica (un ceļu uz to parādīja) uz ielas satikti jauni vīrieši, kuri uzrunāšanas brīdī mēģināja uzstumt vecu BMW. Tā kā nav gluži tā, ka mēs meklējām tieši visskaistāko un dārgāko slimnīcu. Sagadīšanās!
Nākamajā rītā dodamies uz aptieku pirkt Karīnai izrādītās zāles! Paskaties, kāda viņa priecīga! Beidzot atkal varēs ēst zāles, hehe! Ā, un, ja jums kādreiz Turcijā vajag zāles, atcerieties - Eczanesi (aptieka turku valodā) ir tas, ko jūs meklējat. Nav tā kā Eiropā ierasts zaļie, spīdīgie krustiņi u.t.t.
Aptiekas tante, šķiet, prata angliski kādus divdesmit vārdus. Bet tos divdesmit viņa prata labi, un tieši tie divdesmit bija viņas darbam nepieciešamie - izskaidroja Karīnai, kuras zāles (kopā četras dažādas!!!) cik un kā lietot. Vēl man liekas, ka viņa izskatās pēc Angelas Merkeles.
Visu atlikušo dienas daļu pavadām hostelī rakstot savus rakstu darbus (patiesībā vismaz pusi no laika iztērējam bezjēdzīgi skrollējot feisbukus, bet, ko darīt - nejēdzīgās internetu informācijas izsalkums dara savu). Vakara pusē sarēķinājām, ka veselības sakopšanas nolūkā jāpaliek hostelī vēl nākamā diena, bet paši īsti atļauties to nevaram, tāpēc, izmantojam kārtējo iespēju utilizēt saņemto ziedojumu. Tātad - paldies Sanita M., Tu palīdzēji Karīnai ātrāk nostāties uz kājām! Nu, jā, bet vispār pie reizes izmantošu iespēju pasūdzēties par mūsu izlaišanu. Protams, ir forši, ka varam tā izdomāt - vot, šodien paliksim vēl hostelī, un par zaudējumiem nedomāsim, bet sākotnēji bijām paredzējuši, ka, ja kāds mums ziedos, noteikti dos arī uzdevumu, ko izpildīt, vai vismaz, ko par ziedoto naudiņu paveikt, bet galu galā visi ļauj mums izlemt pašiem. Un tad nu mēs šitā te izlaižamies, aiaiaiai.
Reku mūsu turku-amerikāņu draugs Murats. Nu jau daudzus jo daudzus gadus dzīvo ASV, īsti nesapratu, kurā pilsētā vai štatā, bet noteikti ASV. Viens no pavisam retajiem, kas ne tikai ir dzirdējis Latvijas nosaukumu (Letonya turciski), bet pat var aptuveni pastāstīt, kur tā atrodas! Lieliski! Vakara noslēgumā, tā vietā, lai rakstītu rakstus karijam, skatījos youtubē Murata rādītos Turcijas futbola izlases un klubu labākos momentus. Pēc tam, protams, rādīju, kā 2003. gadā Latvijas izlase mierīgi izslēdza turkus no Eiropas čempionāta. Ar to tad arī vakars beidzās, hehe.
Tā kā hostelī esam jau trešo dienu, nav nekā daudz, ko par šo laiku pastāstīt. Tāpēc parādīšu, kā mūsu nams izskatās no ārpuses. Mūsu balkoniņš ir trešajā stāvā.
Vēl gribu parādīt šo vīru ar lielajiem maisratiem! Es sakautrējos viņu vienkārši tā bildēt, tāpēc izlikos, ka bildēju kaut ko uz citu pusi, bet ietvēru tomēr arī vīru kadrā, hehe. Tādu vīru ir ļoti daudz, gan Ankarā, gan Stambulā. Es nezinu, vai viņi ir bomzīši vai nē, bet dara tādu diezgan bomzīgu darbu - brauc ar lielajiem maisratiem, no miskastēm vāc ārā plastmasas pudeles un met to savā lielajā maisā. Citreiz vāc pudeles arī no zemes. Vai no palodzes, haha. Nu, bet doma tāda, ka viņi noteikti kaut kur tās pudeles nodod pārstrādei, par to saņem naudiņu un dzīvo priecīgi. Tikmēr daba arī priecīga, jo pudeles tiek pārstrādātas, un pašvaldība priecīga, jo nav pašiem jāšķiro atkritumi (vai jārok zemē viss tas plastmasas daudzums). Visi apmierināti! Varbūt mums arī vajag ieviest tādus mazos pilsētas sanitārus? Moška kaut ko var ar tiem bēgļiem līdzīgu izdomāt, nē? hehe
Labi, politnekorektus jokus pie malas, laiks atvadīties. Šonedēļ, neskatoties uz to, ka trīs dienas pavadījām hostelī, sanāca ļoti daudz bilžu! Atvadu bildē rādu, kā mūsu jaunais Pakistāņu draugs Šakīls cienā mūs ar vakariņām! Lai neviens nedomātu, ka mēs viņu tikai izmantojam savām vajadzībām (medicīniskām konsultācijām, barības iegūšanai), piebildīšu, ka iepriekšējā vakarā mēs pasniedzām vakariņas viņam. Un nākamajā dienā mēs ārstēsim viņu - kamēr Šakīls aizgāja uz darbu, atstājām uz spilvena Islandes ķērpi, lai saārstē savu briesmīgo klepu! Re, mēs mierīgi izrakstām zāles ārstam! Labi, palieciet tad sveiki, mani mīļie draugi, gan jau atkal tiksimies pavisam drīz!
Respekts par pacietību šķirot tik daudzas bildes un vēl komentēt. Ceļojums kļūst aizvien interesantāks, tā turpināt.
Lasu jūs jau trešo dienu, godīgi pēc kārtas. Nevaru atrauties, cik aizraujoši. Paldies, ka dalāties ar to!