Čau,
Atkal nedēļa jau apkārt, atkal nepaspēju iekļauties svētdienā un publicējos tikai pirmdienā, bet tas nekas, ja? Šonedēļ pārvācāmies dzīvot atpakaļ uz ES, tāpēc veikalos katru reizi šokējamies par to, cik viss dārgs. Ukrainas cenas man gāja pie sirds daudz labāk. Nu, nekas, jāmācās dzīvot vēl taupīgāk.
Starp citu, tieši šodien – 25. maijā – ir pagājis apaļš mēnesis, kopš pametām dzimteni. Tāpēc šovakar, neskatoties uz nedaudz augstākām cenām, svinēsim – ēdīsim gaļu un dzersim vīnu!
Tātad, ja gribi smalkāk zināt, kā mums gāja ceturtajā mūsu ceļojuma nedēļā, klikšķini uz pirmās bildes un skaties, un lasi! Komentāros, protams, gaidu atsauksmes un ierosinājumus.
Šo nedēļu iesākām Odesā. Tā kā bija pienākusi veļas diena, pēc Lonely Planet grāmatā atrastā padoma devāmies pa taisno uz Odesas galveno dzelzceļa staciju, kurā esot birojs, kas nodarbojas ar lētu dzīvokļu izīrēšanu tūristiem. Biroju gan atrast neizdevās, bet pa ceļam mums piesējās tūkstotis cilvēku, katrs piedāvāja nakšņot savā dzīvoklī. Uzzinājuši, ka mūs interesē tikai viena nakts, turklāt dzīvoklī ar veļas mazgājamo mašīnu un vaifajiem, un tajā pašā laikā par ļoti, ļoti zemu cenu, viens pēc otra piedāvātāji atkrita. Palika tikai viena tantiņa, kas piedāvāja savu vienistabas dzīvoklīti par 250 naudām (apmēram 10 eiro).
Galu galā izlēmām palikt hostelī, un ietaupīto naudu notriekt pusdienās. Re, paēdām dažādus ukraiņu nacionālos ēdienus, un par visu šo samaksājām apmēram 4 eirikus. Mazliet vairāk nekā ēdnīcā Kišiņevā, bet ēdienu kvalitāte daudz augstāka.
Odesas galvenā tūristu iela saucas Ģeribasovskaja, šo nosaukumu biju jau dzirdējis agrāk - vairākās krievu filmās un dziesmās. Nekad nebiju iedomājies, ka Ģeribasovskaja patiesībā ir nosaukta par godu Odesas dibinātājam - itāļu/spāņu aristokrātam vārdā Hosē de Ribas. de Ribas - Ģeribasovskaja. Droši vien katru reizi, kad kāds piemin ielas nosaukumu, nabaga Hosē kapā apgriežas. Nu, lūk, un slavenās ielas galā ir piemineklis pašam vaininiekam.
Tomēr vispopulārākais objekts Odesā ir Potjomkina kāpnes. Visu savu popularitāti gan izpelnījušās nevis brīnumainās arhitektūras dēļ, bet gan pateicoties Sergeja Eizenšteina 1925. gada filmai "Bruņukuģis Potjomkins" - filmā it kā atspoguļota 1905. gada sacelšanās uz bruņukuģa "Potjomkins", kas pietauvots Odesas ostā, bet parādītie notikumi līdz galam neatbilst patiesībai. Filmas populārākā aina risinās uz šīm kāpnēm (ja kāds nav redzējis, lūdzu, sameklējiet jūtūbēs), bet patiesībā viss dumpis notika pavisam citā vietā.
Un, lūk, skats uz kāpnēm no augšas. Te arī parādās optiskā ilūzija - no augšas redzami tikai kāpņu laukumiņi, bet no apakšas - tikai pakāpieni (skatīt iepriekšējo bildi). Turklāt augšējais pakāpiens ir 12.5 metrus plats, kamēr pats apakšējais - 21.7 metrus plats. Līdz ar to, skatoties no augšas, vizuāli šķiet, ka kāpnes ir vienādi platas visā garumā.
Šādi Potjomkina kāpnes izskatās no malas. Laikam Odesnieki nebija plānojuši, ka kāds tūrists varētu aizvazāties tik tālu no kāpnēm, tāpēc lieki netērējās teritorijas sakopšanai. Starp citu, savu nosaukumu kāpnes ieguvušas tikai 1955. gadā, kas sakrita ar iepriekš minētā dumpja 50. jubileju, bet man šķiet, ka tā ir bijusi tikai propagandas ministrijas krāpšanās, jo, kā jau minēju, dumpim ar kāpnēm nav vispār nekāda sakara. Iepriekš kāpnes tika sauktas par Rišeljē kāpnēm - tas taču galīgi nav padomju garā!
Rišeljē kāpņu pašā augšā atrodas hercoga Rišeljē piemineklis. Rišeljē bija Odesas pirmais mērs. Šķiet, ka 19. gadsimta Krievijas impērijā mēriem bija ierasts ģērbties kā Senās Romas valdniekiem. Blakus piemineklim stāv televīzijas ziņu komanda, kura intervē ļaudis par noskaņojumu Ukrainā sakarā ar netālu esošo karu.
Nāk nakts, un Piejūras bulvāra koki darina asaru krelles dažādās krāsās. Šeit mums uzbruka divas Romu tautības kundzes, kuras novēlēja visādas laimītes un ko tik nē, bet, kad atlīdzībā saņēma tikai divas grivnas (apmēram 8 centi), laimītes iemainīja pret lāstiem. Labi, ka tuvumā dežūrēja zaldāti, kas kundzītes aizbiedēja prom, un mums paskaidroja, ka ar tādām vispār nevajag ielaisties sarunās. Turpmāk zināsim. Rumānijā būs grūti.
Nākamajā rītā gaisa temperatūra ap 30 grādiem, tāpēc izlēmām beidzot atbrīvoties no saviem siltajiem ziemas mēteļiem. Paturiet atmiņā manu (to tumšāko) mēteli.
Piemineklis Katrīnai Lielajai, kura 1794. gadā izdeva dekrētu par Odesas dibināšanu. Apakšā pie kājām - viņas rokaspuiši - tas pats, jau iepriekš minētais, Ģeribas; princis Potjomkins, kuram par godu uzceltas kāpnes un bruņukuģis; grāfs Platons Zubovs (kas par vārdu!), kurš arī bijis viens no dibinātājiem un inženieris Volants. Piemineklis uzcēla/restaurēja pavisam nesen - 2007. gadā, un tas uzreiz izraisīja nemierus. Izrādās, Katrīnai, lai uzceltu savu "dienvidu Sanktpēterburgu", nācās nokaut milzu skaitu vietējo Ukraiņu kazaku, līdz ar to vietējie nacionālisti uzskata Katrīnu par lielāko tautas ienaidnieku, nevis cēlu skaistās pilsētas dibinātāju.
Slikti nobildēts Puškina piemineklis. Aiz tā, šķībi nobildēta pilsētas galvenā administrācijas ēka, no kuras katru pusstundu tiek atskaņota Dunejevska "Odesa, mana pilsēta". Savukārt Puškina piemineklis uzstādīts par godu tam, ka slavenais autors, pēc padzīšanas no Maskavas, dzīvojis šeit veselu gadu, kamēr atkal ar savu uzvedību uzprasījies uz nepatikšanām un padzīts arī no Odesas. Tomēr šeit viņš paspējis uzrakstīt daļu no Jevgeņija Oņegina.
Šis kungs, kā pats apgalvo, pelna iztiku ar dzeju. Arī mums noskaitīja dažus satīriskus pantiņus, par kuriem nācās samaksāt 10 grivnas. Onkulis ļoti mīļš, turklāt dienējis Latvijā, zināja stāstīt par Vaiņodi, Embūti, Liepāju. Latvijā viņš neesot bijis ieredzēts, visi viņu saukuši par okupantu. Re, nekas daudz nav mainījies. Vēl viņš mums izsniedza savu vizītkarti, kas gatavota no konfekšu kārbas vāka, šķiet, izmantojot koppapīru.
Tāpat kā Kišiņevā, arī Odesā veikli atrisināta atslēgu karināšanas uz tiltu margām problēma.
Šo tiltiņu, kas savieno divas augstas pilsētas daļas, sauc par Sievasmātes tiltu. To esot būvējis kāds turīgs Odesēns, kurš dzīvojis pilsētas centrā, bet viņa sievasmāte, protams, otrajā pusē. Pēc tilta uzbūvēšanas viņai vairs neesot bijis iemesls nakšņot pie znota, jo, re, tepat pāri tiltiņam pašai savas mājas. Tālumā redzams arī mūsu dzejnieks!
Ērglis pašā pilsētas centrā! Patiesībā es bišķiņ krāpjos, jo tas nemaz nav savvaļas ērglis, aiz koka paslēpies ērgļa saimnieks, kurš par naudiņām piedāvā nobildēties ar savu neparasto mājdzīvnieku. Es pamanījos nobildēt par brīvu, jes!
Atceraties vēl par manu mēteli? Pāris stundu laikā pazudis! Karīnas mētelis gan stāv, kur stāvējis. Protams! Nevienam taču nevajag tik nesmuku fufaiku!
Dodamies vakaru pavadīt pie jūras. Alejas galā piemineklis Odesas aizstāvjiem ar mūžīgo uguni tā priekšā. Gar malām izvietoti svarīgāko kritušo piemiņas akmeņi.
Re, vēl viens Potjomkins!
Pludmalē līdz galam nesapratām, kāda ir vietējā uzvedības etiķete, tāpēc ātri vien notināmies.
Nākamajā dienā, pirms no hosteļa savākt jauniegūto igauņu draudzeni Mari, uzpildījām savas ūdens pudeles. Tā arī nesapratu, vai šis ir kāds īpašs ūdens vai vienkārši daudziem mājās nav krāna. Rindā gaidījām kādu labu pusstundu. Mari ar mums brauks līdz Bilhorodai.
Pludmale pilsētā, kas saucas Zatoka. Jūrai var piebraukt pavisam tuvu! Te gan arī nepavadījām daudz laika, jo laikam īsti vēl sezona nav sākusies. Ūdens auksts, neskatoties uz to, ka gaisā katru dienu ap trīsdesmit Celsiju.
Zatoka ir interesanta pilsēta tikai viena iemesla dēļ - tā ir šaura zemes strēmele, kas stiepjas caur Melno jūru. Re, abās pusēs jūra!
Kārtējais suncītis. Šis bija ļoti izslāpis, izdzēra teju divas bļodiņas.
Pēc tam priecīgs notiesāja Mari sarūpētos sausiņus.
Pēc uzkodām pienākas pamatēdiens - auzu putra ar skābo krējumu. Re, mēs kā lepni vecāki skatāmies, kā mūsu suncītis kārtīgi ēd!
Bilhorodas cietoksnis. Nekas tāds īpašs, cietoksnis kā cietoksnis. Pilsēta ir nozīmīga savas varenās vēstures, nevis vērtīgu apskates objektu dēļ.
Mūsu igauņu draudzene, kuru turpat arī atstājām. Līdz pēdējam brīdim nevarēja izlemt, vai braukt ar mums līdz Bukarestei, vai doties uz Kišiņevu un no turienes uz Piedņestru. Laikam mūsu stāsti par absurda zemi tomēr viņu pārliecināja doties tajā virzienā.
Daļa no Bilhorodas vēstures. Lūk, redzami pārpalikumi no sengrieķu Pilsētas Trīras, kas dibināta 4 gadsimtus pirms mūsu ēras. Vēl pirms tam šeit bijusi feniķiešu pilsēta Ofiusa. Pēc tam pilsēta nonākusi trāķiešu rokās, tad Romas Impērijas (pārsaukta par Alba Julia - cik skaists nosaukums), gotu, huņņu. Huņņi gan netīšām pilsētu nodedzinājuši, droši vien atstāja gāzi ieslēgtu, kamēr devās savos tālākajos iekarojumos. Bet, ārkārtīgi izdevīgās atrašanās vietas dēļ, pēc tam šeit ievācās dženovieši, rumāņi, turki, līdz 1812. gadā tā nonāca Krievijas impērijas rokās. še tev 800 gadi zem svešiem karogiem!
Ukraiņi viltīgi noņem S burtiņu un izliekas, it kā nekas nebūtu noticis.
Tā, tagad es jums pastāstīšu par kārtējiem suncīšiem. No Bilhorodas līdz Rumānijas robežai ir apmēram 200km, bet, braucot pa Ukraiņu ceļiem, brauciens jāsadala vismaz uz divām dienām, tāpēc nakšņojām pie benzīntanka caurumaina ceļa malā. Tur mūs sagaidīja 5 sunīši, sākumā dusmīgi rēja, bet drīz vien jau nāca draudzēties. Bildē redzamais maitasgabals izmantoja mirkli, kad, ņemot ārā no somas fotoaparātu, man izkrita tīro(!) zeķu pāris, paķēra manas zeķītes un prom bija! Pēc tam vēl pāris citi sunīši paspēlējās, kamēr dabūju zeķes atpakaļ. Slapjas un caurumainas.
No rīta gan visi atkal draugi, izliekas, ka zeķu incidenta nemaz nebūtu bijis, dežūrē gar mašīnu, droši vien jūt, ka drīz taps brokastis.
Drīz vien parādās arī sestais suncītis(tas kuplākais). Neskatoties uz to, ka viņam slima kāja, par ēdienu cīnījās visniknāk, pat izkāvās ar vienu no bračkām.
Pēc mūsu atbalstītājas Mairas norādēm, sarīkojām suncīšu banketu - tuvākie trīs mielojas ar kartupeļu biezputru, tālākajiem pienākas makaroni ar sieru. Visvecākā sunenīte (tā, kas atrodas vistuvāk) gan bija arī visvājākā un īsti pie ēdiena netika (naktī gan viņa viskārāk no visiem našķojās ar manām zeķēm).
Tāpēc aiznesām viņu uz mašīnu un uztaisījām individuālās pusdienas.
Visi paēduši, pēc pusdienām apmierināti gulšņā.
Beidzot Rumānijā! Beidzot normāli ceļi! Bet līdz ar ceļiem nāk arī daudz augstākas cenas un nesaprotama valoda. Diezgan viegli gan ir darināt rumāņu vārdus, pieliekot latviešu vārdiem izskaņu -ul. Teātris, piemēram, ir teatrul. Internets - Internetul. Vēl es iemācījos, kā ir ūdens - Apa. Vairāk neko jau arī nevajag - ūdens, teātris, internets.
Pirmais Rumānijā satiktais kungs. Nabags atbraucis līdz Galati ostai, bet automobilim izbeigusies baterija. Runāja pārsvarā rumāniski, daži vārdi franciski, daži krieviski, bet vārds pa vārdam un sapratāmies, kas un kā darāms. Piedarbinājām vīram automobili, par to viņš Karīnai uzdāvināja pūdera kārbiņu (tā tika tālāk nodota čigānbērniem Tulčē), kā arī sarunāja taksistu, kurš par ļoti izdevīgu kursu samainīja dažus mūsu eirikus pret Rumāņu lejām, lai varam nopirkt prāmja biļetes.
Lūk, arī prāmis ir klāt! Es nekad nebiju tādā braucis, tāpēc man ļoti patika. Vīrs, kurš uz prāmja katram auto ierādīja precīzu parkošanās vietu, droši vien ļoti labi spēlē tetri - es nebūtu ne pusi no tām mašīnām spējis savietot uz klāja.
Ja Ukrainā/Moldovā/Piedņestrā paspējām jau pierast pie žiguļiem un volgām, tad Rumānijā dominē Dacia automobiļi. Bukarestē un citās vislielākajās pilsētās, protams, vairumā ir glaunās vācu, amerikāņu un japāņu mašīnas, bet tikko nost no lielās šosejas - veci renault un dacia.
Šādā idilliskā vietā ieturējām pusdienas - Jura makaronus ar pēdējo sataupīto Daces konservu. Aka gan diemžēl salūzusi, tāpēc ūdens krājumus papildināt neizdevās.
Donavas delta. Iztērējām milzu naudu un nofraktējām motorlaivu ar visu stūrmani, kurš prot runāt angliski. Tagad kādu nedēļu būs jādzīvo taupīgāk, bet pavisam noteikti bija tā vērts. Neko nenožēloju! Donava, pirms ietecēt Melnajā jūrā, sadalās trīs upēs, un šī ir viena no tām - Sfântul Gheorghe (angliski - Sentdžordža). Starp upēm ir drausmīgi daudz ezeru, kanālu, purvu, salu, un tas viss kopā tad arī veido deltu.
Tā kā Donavas deltas rezervātā iespējams pārvietoties tikai ar ūdens transporta līdzekļiem, tad tiem pienākas arī ūdens DUS - piebrauc ar laivu, uzpildies - viss kā īstā sauszemes benzīntankā. Pat koliņas un čipšus tur var nopirkt!
Šis vīrs draudzēšanos ar suncīšiem uztver mazliet nopietnāk nekā mēs. Fonā redzama Nikolaje Čaušesku vasaras rezidence. Kad Nikolaje ieradās uz pāris dienām atpūsties, upe tika slēgta dienu pirms viņa ierašanās un dienu pēc aizbraukšanas, līdz ar to vietējie iedzīvotāju dzīve tika paralizēta. Vienīgais pluss - pēc katras Čaušesku viesošanās odi netraucēja vēl 2-3 nedēļas. Visā reģionā tika izsmidzinātas kaut kādas vielas, kas likvidēja visus insektus. Čaušesku nepatīk odi.
Deltā ir vairāki ciemi, uz kuriem, protams, var nokļūt tikai ar laivu. Vai helikopteri. Ja agrāk ciemos dzīvoja tikai zvejnieki un lopu fermeri, tad tagad tikai tūrisma industrijas darbinieki. Visas saliņas pilnas ar šādiem kondicionētiem namiņiem, satelītu šķīvjiem, restorāniem un tā tālāk.
Reku atradām pirmo "nopietno" putnu - balto gārni. Putniem te ir izveidojušies inčīgi olu dēšanas paradumi - tā kā ūdens ir ļoti, ļoti daudz, bet zemes ļoti maz, visiem nepietiek vietas ligzdiņām, tāpēc putni mēdz piedēt savu sugasbrāļu ligzdas, jo pašiem savējo nav. Dažos gadījumos olas tiek sadētas pat citu, līdzīgu sugu ligzdās. Putnu mammai droši vien katra šķilšanās kā ziemassvētki - nekad nevar zināt, kas no oliņām iznāks!
Zirgu ģimenīte atnākusi padzerties. Šie gan nav savvaļas zirgi, bet kaut kur tepat, uz atsevišķas salas ganoties arī savvaļas zirgu pulks.
Reku mangroves! Te dzīvo ļoti daudz dzegužu, visapkārt visu laiku ku-kū, ku-kū. Vietējā leģenda vēsta, ka sen atpakaļ divi brāļi devušies mežā malku cirst, bet viens apmaldījies. Uzminiet, kā sauc to brāli, kurš apmaldījās? Pareizi - Kuku. Dzeguzes joprojām mēģina viņu sasaukt, jo Kuku nekad tā arī neatnāca mājās. Forši, ka pirmais brālis vienkārši notinās uz mājām un deleģēja dzeguzes veikt meklēšanas darbus.
Pirmais pelikāns! Labi, es zinu, ka Āfrikā tādus var redzēt tūkstošiem, bet es Āfrikā neesmu bijis, tāpēc man liels prieks par šādu ķēmu. Donavas deltā ir vislielākā pelikānu kolonija visā Eiropā. Mēs gan kopā redzējām tikai kādus piecus, bet vienalga savvaļas pelikāni ir forši.
Viens no retajiem zvejnieku namiņiem, kas vēl saglabājies. Te gan zvejnieks nedzīvojot visu laiku, bet tikai 2-3 dienas nedēļā.
Kopā izkuģojām dažus kilometrus pa lielo upi, trīs ezerus (visi tik dzidri, ka cauri redzēt var līdz zemei), un miljons kanālus, kas visu to savieno kopā. Reku viens no ezeriem - Uzlina.
Baltās, aizsargājamās ūdensrozes. Ja deltas rezervātā tādu noplūc, par to jāmaksā 1000 leju sods. Ja noplūc vairākas - tūkstotis par katru! Tādas jādāvina meitenēm, kam patīk dārgas dāvanas.
Gulbītis kustina spārniņus.
Mūsu šoferis-gids tīra motoru - tur visu laiku saķērās kaut kādas ūdenszāles, droši vien aizsargājamās. Ļoti foršs un angliski runājošs(!) gids, kurš izvadāja mūs pa visādām vietiņām, kur lielie kuģi nemaz nevar iebraukt. Ja nu kāds taisās uz Donavas deltu tuvākajā laikā, varu pateikt, kā šo kungu atrast.
Bišķiņ glaunāka zvejnieka māja. Šim pat ir pagalmiņš ap māju. Un suņi!
Reku vēl pāris pelikāni. Tikko braucam tuvāk, viņi, protams, bēg.
Pelikānu nolaišanās manevri izskatās līdzīgi lidmašīnām - lēnām tuvojas zemei (ūdenim) un tad, vairākkārt pieskaroties ar kājām ūdenim, nobremzējas un nosēžas.
Braucot no ostas atpakaļ uz pilsētu, pieķērām šādu kundziņu šķērsojam ielu!
Un šādas kundzītes šķērsojot upi? Es nezinu, kā visas tās miljons ūdenstilpnes, kas atrodas deltā, klasificēt - upe, purvs, ezers, dīķis, nezinu.
Pašā deltas malā, starp diviem ezeriem bizantieši uzcēluši pili. No pils nekas daudz nav palicis pāri, nekāda arī baigā vēsture te nav, bet skaisti gan!
Re! Es nezinu, kam tās terases paredzētas - vai tās ir cilvēku veidotas vai dabas. Izskatās, ka tur varētu ērti audzēt rāceni, bet nekas tāds te netiek darīts.
Bukareste ir ļoti smuka pilsēta. Vispār Rumānija mani patīkami pārsteidza - gan laukos, gan pilsētās viss ir skaisti un labi. Pilsētās kā Eiropā, laukos - kā vecās filmās. Reku Karīna skrien uz strūklaku pie Militārā apļa pils. Viņa izmantoja katru strūklaku, lai nomazgātu kājas un atvēsinātu sakarsušo miesu!
Parciņā uzgājām festivālu. Skaļa mūzika, daudz cilvēku, personāžs bonbongas tērpā - viss kā pienākas. Tikai ļoti daudz bērnu.
Beigās izrādījās, ka tas ir fišku (varbūt faņķiku? Nu, to aplīšu ar caurumiņiem malās) festivāls. Bērni var nākt ar saviem albūmiņiem un iemainīt dubultos aplīšus pret tādiem, kas vēl trūkst. Būtu man bērnībā tāds festivāls bijis, ehh...
Parlamenta pils - te pulcējas Rumānijas parlaments. Šī ir lielākā civilā ēka pasaulē, un otrā lielākā vispār - aiz Pentagona. Tā esot arī smagākā ēka pasaulē. Nevaru iedomāties, kā to mēra, bet pieņemu, ka ar pasaulē lielākajiem svariem. Šādu lielāko pili pasaulē izdomāja, protams, tas pats Čaušesku. Un kas inčīgi - arhitektei, kas visu saplānoja, bija tikai 28 gadi.
Tā pati ēka no sāna, lai varētu redzēt, ka patiešām ļoti liela! Diemžēl pats Nikolaje nesagaidīja sava brīnuma pabeigšanu, jo viņa nāvessodu izpildīja 1989. gada ziemassvētkos, bet ēka tika pabeigta tikai 1997. gadā.
Šis ir galvenais Bukarestes bulvāris, tieši pretī Parlamenta pilij. Arī šo saplānoja Čaušesku. Viņš gribēja, lai arī Bukarestē, kā visās normālās komunisma lielpilsētās, ir plati bulvāri un grandiozas ēkas. Tāpēc nācās pagraut gabaliņu no vēsturiskās Bukarestes. Ēkās uz lielā bulvāra, protams, dzīvoja partijas funkcionāri.
Karīna un viņas strūklakas! Aizmugurē joprojām Parlamenta pils.
Strūklakāāāāāā! Paskaties, cik priecīga!
Manuka krogs Bukarestes vecpilsētā. To sauc par krogu, bet patiesībā tas bija kaut kas līdzīgs mūsdienu iepirkšanās centriem - 23 veikali, 15 vairumtirgotāji, bārs un 107 istabas dzīvošanai un/vai birojiem. Un vēl divas recepcijas (joprojām nezinu, kā pareizi to pateikt latviski, atvainojiet)! Un tas viss jau kopš 1808. gada.
Reku tas pats krogs no ārpuses. 1812. gadā tieši šeit tika parakstīts Bukarestes līgums, ar kuru tika izbeigts Krievijas - Turcijas karš. Tagad tur, protams, ir viesnīca.
Maza smuka baznīciņa!
Vecpilsētas ielas izskatās tieši tāpat kā jebkurā citā lielā Eiropas pilsētā. Tikai bišķiņ vairāk masāžas salonu, šim, piemēram, nosaukums "Sweet Love". Ceļveži brīdina par šādiem saloniem - ja sasāpas mugura, tad šīs gluži nav tās iestādes, kurās meklēt palīdzību.
Ļoti mīļš graffiti (vai to tagad jāsauc par ielu zīmējumu?)!
Vlada Tepeša krūšu tēls. Aiz muguras redzams galms, kurā Vlads kādu brīdi uzturējies, bet šobrīd tur notiek restaurācija, tāpēc vienīgais, ko dabūjām redzēt, ir krūšu tēls. Nekas, nekas, tūlīt brauksim dziļāk Vallahijā, redzēsim vēl daudz Tepeša lietu. Tiem, kas nezina, paskaidrošu - Vlads Tepešs ir tas briesmīgais grāfs, uz kuru balstīts Brema Stokera Drakulas tēls.
Pie Bukarestes mākslas muzeja atrodas kails Romas imperators Trajāns ar vilceni rokās. Tur baigā vēsture, protams (Trajāns iekaroja mūsdienu Rumānijas zemes, pievienoja tās Romas impērijai, bet vispār Rumāņu tauta ir viena no Romas tautas priekštečiem, vilcene izaudzināja Remu un Romulu, kas dibināja Romu, u.t.t.), bet, nu, varēja taču kaut kā citādi to parādīt. Turklāt izskatās, ka vilcene levitē virs Trajāna rokām.
Re, arī modernās stikla mājas!
Sarmale ar mamaligu - rumāņu tradicionālie ēdieni. Sarmale ir kāpostu tīteņi, bet nemaz negaršo tā, kā pie mums pierastie. Tādi kaut kādi skābāki. Nu, nezinu, varbūt Karīna mācēs smalkāk tās garšas nianses izskaidrot. Un mamaliga ir kukurūzas miltu bulciņa. Tā kā polenta, tikai sacepta stingra un apaļa. Garšīgi!
Papanaši - rumāņu deserts. Pončiks ar biezpienu, zapti un krēmu. Ļoti, ļoti garšīgs, Karīna saka, ka viņai tas tagad esot mīļākais deserts. Šeit jau dārgāk nekā Ukrainā - par visiem ēdieniem kopā samaksājām vairāk nekā 4 eirikus.
Mums izbeidzās gāze, bet jau nākamajā dienā veiksmīgi atradām kantori, kas saucas Happy Samson GPL. Šis vīrs ne vārda neprata angliski, bet tiešām izskatījās pēc laimīgā Samsona. Tā kā viņš nerunāja angliski, izlēma vispār elpu netērēt, un komunicēja klusējot, tikai ar žestiem. Dabūja arī no netālu esošā servisa vajadzīgās atslēgas, lai noskrūvētu mūsu balonu no plītiņas. Ļoti izpalīdzīgs un mīļš vīrs! Paldies, Samson!
Tā kā līdzcilvēki mūs regulāri mēdz saukt par utainiem bomžiem, cenšamies attaisnot viņu cerības un pusdienojam zem tilta. Kā īsteniem bomžiem pienākas! Vairāk droši vien tā nedarīsim, jo, lai gan tilta ēna pasargā no karstās saules, nepārtraukti garām un pāris steidzošie automobiļi rada tādu troksni, ka pat nevar normāli sarunāties. Mums patīk sarunāties!
Arī mēs skatījāmies Eirovīziju. Svinīgi, ar vīnu un tā.
Karīna balso par Aminatu.
Lūk, un atkal klāt svētdiena. Visu dienu sēdējām parciņā. Karīna lasīja grāmatas, es - cītīgi strādāju pie tā, lai varētu jums atskaitīties par to, kā tad šonedēļ gājis. Nesanāca gan svētdienas vakarā vēl nopublicēties, bet lielā daļa darba padarīta gan.
Nu, tad līdz nākamajai nedēļai, ja?
.. paldies par stāstiem- jūtos kā kopā būtu ceļojusi… lai jums viss izdodas!
Paldies par kārtējo sēriju! Liels prieks to lasīt un aplūkot. Priekš manis tas ir kā vērtīgs dokumentālais seriāls! Smejos un priecājos kopā ar Jums par visu to, ko tik dāsni ļaujat apskatīt. Lai Jums labi klājas šajā jaunajā nedēļā, otro mēnesi uzsākot!!!
Super. Man patīk !!!!!!!
Es novērtēju to darbu, ko ieguldat šeit mūsu priekam! Brīnišķīga atskaite, kvalitatīvas bildes un informatīvi, tai pašā laikā uzjautrinoši komentāri. Paldies 😉
Forši! Paldies par bildēm! Gaidu ar nepacietību nākošo. Laimīgu ceļu!
paldies, forshi, interesanti lasit; patik jusu pieeja un ari tas humors dazreiz komentaros 😉