Jā, Albānija tagad ir mana jaunā mīļākā mūsu lielā ceļojuma laikā apceļotā valsts. Albānija ir reizē moderna un aplam ačgārna. Albānijā ir vismīļākie un nesabojātākie ļaudis. Albānijai ir ārkārtīgi interesanta vēsture, īpaši 20. gadsimta komunistiskā režīma vēsture. Albānijā ir skaista daba. Un reizē Albānija ir salīdzinoši lēta. Es te šad tad mētājos ar ieteikumiem, kuru valsti apmeklēt, tad nu tiem ļaudīm, kuriem pirms tam esmu ieteicis šo un to, tagad pavisam noteikti mainu savu ieteikumu uz Albāniju. Jā, brauciet visi uz Albāniju.
Tomēr, ja vēl galīgo lēmumu nesanāk pieņemt, iedvesmai paskatieties, kā gāja mums, varbūt palīdzēs, ja?
Pirmdienu un daļu otrdienas dzīvojāmies pa jau pagājušajā nedēļā minētajā Floriana hostelī. Šis kungs ir Džeisons no Velsas, izmācījies par astrofiziķi, pasniedzis universitātēs Velsā un Anglijā, strādājis par pasniedzēju arī Ķīnā un kur tik vēl nē. Bet tagad viņš aprūpē viesus Floriana hostelī, arī mūs. Pats arī tur pat dzīvo, visu tīra, kopj, skrien uz bodi, gatavo ēst. Par vakariņām gan jāpiemet simts naudiņas, jo produktus viņš pērk no savas kabatas, bet vienalga ļoti patīkams, vieds kungs.
Vakarā arī Karīna pagatavoja ēst, sacepa plānās pankūkas. Visi hosteļa iemītnieki priecīgi, paskaties kā Taivāņu Pengs smaida! Lai gan kopā hostelī bija kādi 6-7 viesi, ātri vien visas pankūkas pa visiem notiesāja! Nezinu, vai pankūku vakariņu dēļ, bet galu galā Džeisons mums iedeva atlaidīti, un jāmaksā bija tikai par nakšņošanu; par vakariņām un veļas mazgāšanu - ne centa!
Otrdienas pēcpusdienā paņēmām līdzi visus ieinteresētos un devāmies uz Rozafas pili Škodras nomalē. Spāņi, austrieši, ASVieši un mēs - visiem godīgās sēdvietas nepietiek, tāpēc viens otrs sēž pašā aizmugurē, vietā, ko mēs saucam par pagrabu. Tur mēs glabājam rāceņus un citus līdzīgus dārzeņus, šoreiz arī amerikāņus. Pagrabam saule nepiekļūst, tāpēc rācenis tur mierīgi dzīvo svaigs kādu nedēļu, neskatoties uz nenormālo karstumu laukā!
Škodra no pilskalna, teju visu pilsētu var redzēt. Lai gan pavadījām te trīs dienas, tā arī neko daudz, izņemot pāris galvenās ielas, neizpētījām. Runā, ka šis esot viens no galvenajiem ceļojumu galamērķiem Albānijā, tā kā droši vien esam palaiduši garām kaut ko vērtīgu, bet, nu nekas, nevar taču arī vienmēr dabūt visu, visu! Visādi citādi - pilsēta smuka, ja?
Rozafas pils, tātad. Ilīriešu nocietinājumi te bija jau labu laiciņu pirms Jēzus atnākšanas, pēc tam romiešu, austrumromiešu, serbu, venēciešu, osmaņu, melnkalniešu, nu, kā jau visās Balkānu zemās - saimnieki mainās biežāk nekā zeķes. Īpaši jau pirms mūsu ēras, tad vispār zeķu mainīšana nebija baigajā cieņā. Tas, kas saglabājies no pils, lielākoties ir venēciešu mantojums.
Tieši blakus pilskalnam - upe, aiz upes mazs kalniņš, aiz kalniņa milzu ezers! Vēl labāku vietu pilij nemaz nevar vēlēties!
Ārvalstu biedri kopā ar manu sievu danco, dzied un dzen jokus! Ne velna no vēstures baudīšanas nejēdz! Ai, šitā jaunatne...
Paskat, paskat, ka tik uztaisīt kādu smuku kopbildīti! Būtu labāk mūrus pētījuši!
Tikmēr kāds albānis noparkojies tieši pilī! Iekšpus mūrim, izbraucis zem vismaz divām "Iebraukt aizliegts" zīmēm! Tāda viņiem braukšanas kultūra. Un vēl kas inčīgi, ka iebraukušais auto ir jau mazliet padzīvojis mersedess - tā arī ir daļa no albāņu kultūras. Tā kā komunistiskajā Albānijā nebija privātu automašīnu, pēc režīma sabrukuma visi centās tikt pie auto, kā nu prata, lielākoties, zogot tās no citām valstīm un vedot mājās. Deviņdesmitajos teju katrs otrais vieglais automobilis bija zagts, visbiežāk no Vācijas un visbiežāk - mersedess. Kāda vācu tūrisma aģentūra pat izdomājusi viltīgu saukli - "Ceļo uz Albāniju; tavs auto ir jau tur!" Kaut kad Albānijā atrasts arī no Dienvidāfrikas Republikas (!!!) nozagts traktors(!!!).
Pēc īsā pils apmeklējuma (velna jaunieši!), visi, izņemot mani, dodas peldē Škodras ezerā. Es tā vietā atgūstu iekavēto un lasu izglītojošu literatūru par Albāniju, tāpēc tagad varu visu ko jums atstāstīt, piemēram, par tām zagtajām automašīnām. Florians stāstīja, ka kaut kad albāņi esot nozaguši auto pašam Deividam Bekhemam, un, tikko auto ieradies Albānijā, visa valsts svinējusi! Mazliet pagūglējot, izskatās, ka tā pat varētu būt taisnība! Vēl ar Bekhema auto esot braukusi arī Maķedonijas premjerministre. Pēc tam viņa taisnojusies, ka nav tādu faktu zinājusi, auto viņai sagādājuši kaut kādi albāņi, hehe.
Pametam Škodru, dodamies uz galvaspilsētu Tirānu. Divi no mūsu hosteļa biedriem izlēmuši braukt ar mums, priecīgā austriešu Čūlija, kura visu ceļu smejas, plēš jokus un vēdina mūs ar vēdeklīti, un Breds no Oregonas, kurš lielo ceļa daļu pavadīja, guļot pagrabā.
Galamērķī ierodamies līdz ar krēslu. Sākumā īsti nesaprotam, kur esam ieradušies - Tirānā vai Londonā. Bigbens kā dzīvs!
Tirānas Universitāte ir dzīvības apsēsta līdz pat vēlai naktij, arī otrdienā. Pieņemu, ka arī jebkurā citā dienā. Visapkārt kaudzēm jauniešu un bērnu, skaļa mūzika un salīdzinoši lēts alus. Un tas viss pašā pilsētas centrā, galvenās ielas galā!
Tirānas Piramīda, to 1988. gadā (tātad trīs gadus pēc Envera Hodžas nāves) uzbūvēja Envera meita ar savu vīru. Paga, baigi tumšs, nevar neko redzēt, labāk sagaidīsim rītu.
Tātad, sākotnēji ēka bija paredzēta Envera Hodžas muzejam, bet reizē ar režīma krišanu, krita arī sabiedrības atbalsts bijušā diktatora mantojuma izrādīšanai. Tāpēc vēlāk tur tika ierīkota izstāžu zāle un konferenču centrs. 1999. gadā, Kosovas kara laikā, te uzturējās NATO un visādas humanitārās organizācijas, pēc tam bija plāni piramīdu nojaukt un tās vietā uzcelt jaunu Albānijas parlamentu, bet plāns tā arī nekad nerealizējās, jo pietiekoši daudz vietējo parakstīja petīciju par piramīdas saglabāšanu. Nuja, nav ko kautrēties par savu vēsturi.
Kongresu nams ir vēl viena Pranveras Hodžas un viņas vīra būvēta ēka. Atšķirībā no piramīdas šī tiek uzturēta normālā stāvoklī. Agrāk te darbojās Komunistiskās Albānijas strādnieku partija, bet tagad notiek visādi talantu kaldināšanas konkursi. Nabaga albāņu komunisti kapā noteikti griežas kā tādi mikseri!
Mazā laukumiņā pie ieejas Blloku rajonā (agrāk parastajiem mirstīgajiem slēgts rajons, kurā dzīvoja un darbojās varonīgie komunisma cēlēji un militāristi) salikti trīs priecīgie monumenti - viens no Albāņu bunkuriem, gabaliņš Berlīnes mūra un gabaliņš no Spacas vara raktuvju stalažām. Par bunkuriem jau es stāstīju, par Berlīnes mūri visi tāpat jau visu zinām, bet Spaca - tas ir cietums/koncentrācijas nometne, kur sistēmas pretinieki strādāja labošanas darbus. Parasti viņi tur arī nomira. Nu, tāds Albāņu gulaga variants. Atšķirībā no citur pasaulē esošiem šādiem objektiem, Spacā vara iegūšana notiek joprojām!
Blloku pašā viducī ir Envera Hodžas pēdējā rezidence. Joprojām tiek apsargāta, no galvenās ieejas puses priekšā žogs, zaldāti un visādi ierobežojumi, bet, ja paietas apkārt, pa kluso var arī nobildēt. Salīdzinot ar citu komunisma līderu dzīvesstilu, izskatās, ka Envers tiešām bijis pieticīgs. Tāds namiņš vien tik ir!
Vēl citi cietumnieki - mērkaķīši. Visādus eksotiskus dzīvniekus Albānijā mierīgi var iegādāties zooveikalos. Bildēt gan tur nav brīv, bet es pa kluso priekš jums vienu bildīti uztaisīju. Blakus būros arī kapucīni un vēl visādi ķēmi. Ir, protams, arī sunīši, kaķīši un jūrascūciņas, bet man kā jebkuram normālam ES pilsonim tāda mērkaķīšu darīšana liekas mazliet dīvaina.
Arī Albānijā, līdzīgi kā Kosovā, notiek nemitīga būvēšana. Daudzas jo daudzas jaunas augstceltnes (re, šeit gaisma spīd tikai divos stāvos, un augšā rakstīts, ka dzīvokļus mierīgi vēl var nopirkt), un tikpat daudz nepabeigtu augstceltņu. Izskatās, ka tepat priekšā Ambasador 3 ēkai drīz būs vēl viena līdzīga. Mums tas der, jo būvlaukumos mierīgi var parkoties bez maksas, turklāt pašā pilsētas centrā!
Pirmo reizi pagaršoju saldējumu ar "Red Bull" garšu. Tā kā es to jau esmu izdarījis, jums vairs nav jāšaubās - nav garšīgi, nepērciet. Bet vispār rādu šo bildi, jo izskatās, ka lielais saldējums ēd mazo, hahhahahah!
Et'hem Bey mošeja ir visskaistākā mošeja Tirānā! Komunisma laikā, protams, organizētā reliģija bija aizliegta, tāpēc mošeja bija slēgta līdz pat 1991. gadam, kad 18. janvārī uz lūgšanu ieradās ap 10 000 ticīgo ar jaunās Albānijas karogiem rokās. Visiem par lielu pārsteigumu, policijai nebija nekas iebilstams, un šis notikums tiek atzīts par vienu no svarīgākajiem ne-komunistiskās Albānijas atdzimšanas stūrakmeņiem.
Tā kā Karīna ir zemākā dzimuma pārstāve, viņa drīkst iet lūgties tikai balkoniņā, kamēr vīri var tusēt pa visu mošeju. Karīna, protams, izmanto mirkli un atkal instagramo kā traka! Vispār, tiem, kas to vēl nav izdarījuši, iesaku piesekot Karīnai gan feisbukos, gan instagramos, viņa tur diezgan regulāri publicē mūsu ikdienas gaitas. Tā, vēl jāpievērš uzmanība freskām - koki, ēkas, tilti - tie ir galīgi neraksturīgi sienu zīmējumi islāma lūgšanu namos, bet šeit to ir daudz!
Reku arī pats Imams! Vecs bez gala, bet arī enerģisks bez gala. Es zinu, ka izskatās, ka nabags pārguris sēž uz trepītēm, bet to viņš tikai tā - pozē. Pirms tam izskraidīja, visu izrādīja, tad piesēda papozēt.
Parādīja, piemēram, šādu Korānu. Tas ir ar roku rakstīts! Tik sīks! Ar roku!
Lai būtu godīgi pret visām populārajām reliģijām, parādīšu arī kristiešu lūgšanu namu. Šī ir Jēzus atdzimšanas grieķu pareizticīgā katedrāle! Visa tāda moderna un neapbružāta. Kā nu nebūs, celta pavisam nesen, nav pat trīs gadi apkārt kopš atvēršanas!
Arī iekšā viss kā glaunā birojā, tikai tādā zeltkaļu birojā, nevis parastajā.
Virs svecīšu vietas (nezinu, kā to sauc, bet visās baznīcās tāda ir - paņem svecīti, aizdedzini, iespraud smiltiņās) ir tvaika nosūcējs! TIK moderni!
Un tepat blakus nesenceltajai baznīcai (tas stabs ar pulksteni ir baznīcas tornis) debesīs stiepjas jocīgas formas daudzsstāvene! Visapkārt attīstība! Starp citu, vai jūs zinājāt, ka, neskatoties uz visām ačgārnajām un absurdajām lietām, kas notiek valstī, Albānija ir pilntiesīga NATO locekle. Un tēmē arī uz Eiropas Savienību!
Visefektīvākais tūrisma attēls ever! Vienā bildē ietverti veseli trīs no svarīgākajiem Tirānas apskates objektiem - Skanderbega piemineklis, Et'hem Bey mošeja un Tirānas pulksteņtornis. Bez šiem objektiem vēl arī milzu Albānijas karogs un kārtējā jaunceltne (manuprāt, augstceltnes ļoti labi apraksta šodienas Albāniju)! Ar šādu efektivitāti man vajadzētu strādāt vismaz kādā racionalizācijas komisijā!
Tālāk devāmies uz Albānijas Nacionālo vēstures muzeju, bet tam, par nelaimi, ir trīs stundu garš pusdienu pārtraukums. Tikmēr tad ātri uzbrauksim kalnā, labi? Pāris kilometrus no Tirānas centra vairs jau neizskatās kā modernā lielpilsētā, atkal rādās ierastais lauku absurds - govis mielojas ar atkritumiem! Cik garšīgs būs šo govju pieniņš?
Tirāna no Dajti kalna miradora! Ja kas, no pilsētas uz kalnu var uzbraukt arī ar gaisa tramvajiņu, bet tas maksā 700 naudas, kas Eiropas latos sanāk biškucīt virs pičuka. Tātad, ja mēs abi brauktu ar tramvajiņu - dienas budžets vējā! Turklāt tos pašus skaistos skatus (kas miglas dēļ diemžēl nav nemaz arī tik skaisti), varam izpētīt braucot ar auto. Braukt ar auto sanāk daudz, daudz lētāk!
Blakus gaisa tranvaja augšējai stacijai ir dažnedažādas atrakcijas, var, piemēram, pašaudīties ar gaiseni pa vecām pudelēm, var pajāt ar ēzelīti, zirdziņu, bet viss par nesamērīgām cenām. Kā nu ne - te taču brauc tūristi!
Braucot lejā no kalna - atkal bunkurs. Tie bunkuri ir visur! Pludmalēs, kalnos, pilsētās, laukos, visur! Visādi ceļveži mums teica priekšā, ka dažos esot sabūvētas kafejnīcas, ēstuves un pat hosteļi, bet nevienu tādu gan nemanījām.
Reku atkal Tirānas satiksme, pat suns ir piešāvies - iet tur, kur grib, rēķinās ar to, ka visi pamanīs un palaidīs garām. Es arī jau pāris reizes esmu iekūlies avārijas situācijās, bet vienmēr - ne manas vainas dēļ. Tas gan būtu mazs mierinājums, ja mūsu skaistais automobilis tiktu sasists lupatās.
Beidzot vēstures muzejs! Beidzot trāpījāmies laikā, kad tas ir atvērts, bet diemžēl muzeja tante ar zīmēm norādīja, ka pēc stundas jau būs ciet. Nu, neko darīt, Karīnu noliku vestibilā un centos uzsūkt tik daudz vēstures, cik nu stundas laikā ir iespējams.
Muzejs smuki sakārtots pa miljons zālēm trīs stāvos. Tādā diezgan ātrā tempā divus stāvus paspēju izstaigāt, trešo, kur it kā jābūt Albānijas komunisma vēsturei (tam, ko gribēju redzēt visvairāk), diemžēl nepaspēju. Bet nacionālo varoni Skanderbegu gan dabūju redzēt! Paskat, cik viņam liels zobens! Iedomājies, kā ir jāt zirgā un vēl vicināties ar tādu milzeni! Nav brīnums, ka albāņi iecēluši Skanderbegu nacionālā varoņa kārtā!
Albānijas karoga ērgļa interpretācija, izveidota no ieročiem! Par godu Prizrenas līgai - tā ir tāda 1878. gadā Prizrenā (šobrīd Kosovas teritorijā) izveidota albāņu politiska organizācija, kas galu galā nonāca līdz Albānijas valsts izveidošanai.
Vakarā sasitu kāju pret piekabes āķi. Tagad man ir trīs ceļi! Trešo celi vēl neesmu iemācījies locīt, bet vienalga gribēju palielīties! Nu, jā, bet tādas traumas liecina par to, ka gana jau būts Tirānā, un laiks doties tālāk.
Vēl gribu palielīties par mūsu jaunāko interjera elementu - milzu ventilatoru. Nesaprotu, kāpēc par tādu lietu neiedomājāmies agrāk, bet tagad rīti kļuvuši daudz tīkamāki. Tikko saule sāk sildīt auto jumtu (tas ir ap kādiem 8 no rīta), varam ieslēgt ventilatoru un visas svīšanas un grūtās gulēšanas problēmas atrisinātas. Starp citu, ventilatoru iegādājāmies par līdzekļiem, ko mums vēlīgi noziedoja Maira. Viņa ļoti skaidri norādīja, ka nekādā gadījumā par viņas naudiņām nedrīkstam iet uz restorānu. Protams, norādēm klausām, tāpēc izmantojām līdzekļus mājokļa un rīta labsajūtas uzlabošanai! Paldies, Maira!
Esam Beratā. Beratas vecpilsēta un pils, protams, ir UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Bet to droši vien nav pat vērts vairs pieminēt - viss ir UNESCO mantojumā. Nav jau tā, ka nepelnīti, Berata tiešām ir skaista un ar garu un interesantu vēsturi. Sīkumos gan pārāk neiedziļināšos, jo līdzīgi kā visiem te apkārt - ilīrieši, romieši, serbi, osmaņi, un tad Balkānu tautu cīņas par to, kuram tad īsti Berata pienākas. Izrādās, ka albāņiem.
Skats no vecpilsētas uz pilsētu proper. Tā ēka tālumā, kas izskatās pēc Kapitolija, ja kas, ir Beratas Universitāte. Šī ir lielā iela, kas ved cauri visai vecpilsētai pils virzienā. Ja nogriežas no šīs ielas, apmaldīties ir ļoti vienkārši, tā mēs arī izdarījām. Beigās tikt atpakaļ uz pareizā ceļa var tikai un vienīgi ejot caur ļaužu pagalmiem. Bet viņi neiebilst, pasmaida un norāda uz vārtiņiem, kas ved pareizajā virzienā. Gan jau paspējuši pierast pie apmaldījušos tūristu ordām.
Beidzot, ar kādām 3-4 pauzēm esam uzkāpuši līdz pilij. Tik daudz pauzes tāpēc, ka mūs joprojām moka milzu karstums. Intereses pēc nupat paskatījos Vikipēdijā, nuja, vidējā augstākā dienas temperatūra jūlijā ir 33.4 grādi. Tad jau nekas baigi ārpus normas nav.
Izrādās, ka Beratas pils itin nemaz nav pils! Vismaz tādā klasiskā izpratnē. Aiz pils mūriem slēpjas vēl viena pilsēta. Jocīgi, ka jāmaksā ieejas naudas par pilsētas apmeklēšanu. Es domāju par to, kā pils iedzīvotājiem jāorganizē viesu uzņemšana. Jāpaziņo iekšā laidējam, ka reku būs viesis, lūdzu ielaist. Tā jau var mierīgi uzsākt kādu biznesiņu - medīt tūristus un uzņemt pilī kā savus viesus par pus cenu.
Tā izskatās Beratas "pilī". Kaudzēm māju, ielu, restorānu, viesu namu.
Kādam pagalmā pavisam dusmīgas vistas, Karīna ar savu pulverizatoru palīdz vistām atvēsināties. Novērojumi liecina, ka deviņi no desmit dzīvniekiem šādu atvēsināšanos neatzīst par labu esam, bet vistām gan nekas nav iebilstams. Bišķiņ pat pieklusa dusmīgā klukstēšana!
Iela.
Beratas pilī esot arī kaudzēm vecas bizantiešu baznīcas, bet sarežģītā plānojuma un sliktās kartes dēļ grūti kaut ko atrast. Kad vienu atradām - The Church of Saint Demetrius, tā izrādījās aizslēgta (atslēga, protams, nolauzta). Nu nekas, ja jau mūrītim pāri torņus redzēt nevar, gan jau nekāda milzene nav.
Beratas miegainais kastes kaķis guļ ar vienu aci vaļā!
Tā, tagad pastāstīšu, kā mūs apkrāpa viltīga reklāma. Reku skaidri rakstīts "For 2 persons cooking price 200 leke 300 leke". Aptaujājām restorāna saimnieci, viņa saka, jā, tā ir gan, Beratai raksturīga tradicionālā maltīte divām personām maksā no 200 līdz 300 naudiņām (tas ir ~1.5-2 eur). Ok, izpētījām ēdienkarti, visas tradicionālās maltītes divām personām maksā 300, izņemot omleti, kas tomēr neesot baigi tradicionālā. Labi, pasūtām pildītus piparus. Piparus divām personām!
Un, lūk arī mūsu maltīte divām personām! Īsti jau nav samelots - katrs dabū vienu piparu un pusotru maizīti. Pipars tiešām pildīts - ar rīsiem un dillēm. Par autentiskumu un tradicionālumu nemāku spriest, bet es jutos ļoti apkrāpts! No otras puses - ja mēs varētu atļauties paņemt pa vienai tradicionālajai maltītei divām personām no katras, tad par kādiem desmit eirikiem būtu normāli paēduši! Bet man izlikās, ka mēs tā forši apkrāpsim sistēmu un pa lēto pierīsimies. Nekā! Taisnība uzvarēja, hehe.
O, netīšām atradām vienu baznīcu, kuru var apskatīt! Svētās Trīsvienības baznīca!
Orientēšanās sports pa pils ielām. Vienmēr sanāk nonākt pavisam citur, nekā būtu licies pēc kartes.
Pietiek pils, kāpjam atkal lejā uz pilsētas bišķiņ jaunāko daļu. Karīnai ar krokšiem tāds gludakmeņu bruģa segums nav pa zobam (pa apavam?), tāpēc viņa cītīgi soļo pa apmalīti.
Lejā pie upes satiekam savus pagājušās nedēļas vāciešu draugus! Paskat, cik pasaule maza!
Pavisam lejā, pavisam pie upes mētājas vecs klubkrēsls. Karīnai sākumā likās, ka tas ir milzu vēzis. Es drīzāk saskatu garneli, bet vienalga - kāpēc lai izžuvušā upē būtu liels vēzis?! Kāpēc, Karīna? haha
Redzējāt upes kvalitāti iepriekšējā bildē? Es arī. Karīna arī. Bet viņa vienalga izlēma, ka upe būs gana laba kāju noskalošanai, hehe. Kāpēc, Karīna? Un pēc tam pārdzīvo, ka šmucīgas kājiņas! Viņa man tāds mīļumiņš!
Labi, vēl pēdējā bilde no glītās Beratas un dodamies tālāk!
Pirms doties tālāk iekšzemē, izlēmām vēl pēdējo reizi apskatīt jūru, jo pēc tam, šķiet, nesanāks īstu jūru redzēt līdz pat Stambulai. Bet, lai tiktu uz jūru, atkal jābrauc pāri kalniem, tāpēc izlēmām izmantot iespēju un izvairīties no karstuma, nakšņojot kalnos. Agri no rīta klāt bija vietējais puisītis, kurš salīdzinoši pieklājīgi prata runāt angliski un bija ļoti, kā pats simtkārt atkārtoja, "Curious". Viņš izpētīja visus mūsu ēdienus, garšvielas, pārbaudīja katru plauktu, izņemot drēbju skapi, un visu gribēja pagaršot un pamēģināt. Arī, kā redzi, manu karaļa krēslu. Puisītim piecpadsmit gadu, bet viņam esot divi automobiļi un kas tik vēl ne. Tāds arguments tomēr nepalīdzēja manis pierunāšanā uz pāris līkumu izbraukšanu ar auto.
Tālāk puisītis sāka tirgoties, un beigās iemainījām dažas lietas - ar baterijām darbināmu rokas ventilatoru, pusizlietotu vienreizlietojamo elektronisko cigareti, mazu bundžiņu harissas, sausās (ar eļļu šķaidāmās) salātu mērcītes un mūsu pēdējo suņu barību (apmēram 500g) PRET vienu burciņu visādu ziedu medu, vienu burku priežu medu (tas ir brīnumains medus, nekad nebiju tādu ēdis!), saišķi kalnu tējas, maisiņu ļoti smaržīgas raudenes un maisiņu piparmētru. Nezinu, vai darījums godīgs, mums likās, ka esam puisīti bišķiņ apkrāpuši, bet gan jau, ka viņš zina lietu vērtību. Visas šīs lietas viņš taču var saražot/salasīt pats, bet, piemēram, elektrisko rokas ventilatoru - nekādi!
Kalna virsotnei esam jau pāri, no augšas meklējam piemērotu pludmali. Krāsiņa smuka, izskatās, ka ne pārāk dziļa, turklāt kaut kāds ceļš ved līdz pat krastam. Šī, šķiet, būs ok.
Patiešām - ir ok. Nav pārāk daudz cilvēku, varam mierīgi nomesties un skriet jūrā. Beigās gan izrādījās, ka viļņi pārāk lieli mūsu patikšanai, baigi jācīnās, lai neizmestu krastā vai neievilktu jūrā. Kādu brīdi patusējām šeit, tad braucām uz nākamo pludmali, tādu, kur būtu arī dušiņas. Esam izlepuši, hehe!
Publiskas pludmales ar gaiši zilu ūdeni te ik pa dažiem kilometriem, un, skatoties no jūras, vienmēr apmēram šāds skats! Tā arī pavadījām gandrīz visu dienu, pa pludmalēm vien!
Šādi augi! Kas tie ir? Izskatās pēc milzu latvāņiem, kādus 3-4 metrus gari (ir arī mazāki, protams). Es zinu, ka noteikti kāds no jums ir baigais augu pazinējs, tāpēc, lūdzu, sakiet man komentāros, kas tas ir!
Pirmo reizi braukšanu man izmaitāja cūķi! Pie kaziņām, aitiņām un govīm puslīdz esam jau pieraduši, bet kalnu cūkas! Tādas mums rādījās pirmo reizi! Palūgšu ievērot arī kreisajā pusē noparkoto auto - atkal vecs mersedess. Varbūt ne Tirānā, bet laucīgākos apgabalos teju katrs otrais auto ir vecs mersedess, un neviens nezina, cik no tiem ir zagti Rietumeiropā.
Vēlā vakarā ierodamies pilsētā ar jocīgu nosaukumu - Gjirokastër. Ne tik vien kā nezinu, kā tas ir latviski, bet pat nav ne jausmas, kā tas pareizi jāizrunā. Pilsēta ir slavena ar to, ka te dzimis un audzis lielais albāņu komunisma tēvs Envers Hodža. Savas valdīšanas laikā viņš Gjirokasteru gribējis padarīt par "muzeju pilsētu", tāpēc teju katrai otrajai ēkai piešķīris valsts nozīmes pieminekļa statusu. Dažas no tām mājām joprojām darbojas kā muzeji, bet lielākā daļa nonākusi aizmirstībā un skumjā tehniskajā stāvoklī.
Laika taupīšanas nolūkā izlēmām nakti šeit nepavadīt, bet mazliet pavazāties un braukt tālāk. Smukas jau tās ieliņas, namiņi un viss pārējais, bet, kā jau Karīna te nesen minēja, mēs šobrīd esam kārtīgi paēdušas peles, un šādi milti mums jau sāk diezgan rūgti garšot. Viss šķiet jau redzēts! Tāpēc tagad plānojam veikli izbraukt cauri Maķedonijai un Bulgārijai un doties iekšā Turcijā. Tur, domājams, būs daudz jauna un neredzēta, ko baudīt. Turklāt pēc Turcijas mūs gaida vēl viens ārkārtīgi svarīgs notikums - čomu satikšana Gruzijā. Un, tā kā pirmie čomi ierodas jau 10. septembrī, mums ir tikai mazliet vairāk nekā mēnesis laika, lai izbrauktu cauri visai MILZU Turcijai un pa ceļam vēl paspētu sakārtot divas Vīzas - Indijai un Irānai.
Pieklājības pēc - vēl viena Gjirokasteras iela ar vietējiem vīriem. Smuki, ja?
Pēdējais (un man visgaidītākais) apskates objekts Albānijā - Zilās acs avots (Blue Eye spring/Syri i kaltër). Tas nav tā kā uzsista zila acs, tas ir tā kā skaistas, dziļas, zilas acis. Te vēl zilums nav redzams, jo ūdens sekls. Zilās acs (varbūt zilo acu?) avots ir dabas fenomens, un tūdaļ pastāstīšu, kāpēc.
Arī šis vēl nav pats avots, šis ir tikai upīte, ko avots rada. Upi sauc Bistrica, un Zilā acs ir vienīgais tās ūdens piegādātājs. Upes 25 km garajā ceļā līdz jūrai pa vidam saceltas vairākas elektrostacijas, kas izveidojušas pieklājīgus ezerus, un tas viss no viena pazemes avota!
Nu, lūk, reku arī pats avots! Zinu, zinu, nekas tāds BAIGI iespaidīgais nav, bet tas tāpēc, ka neprotu jēdzīgi bildēt, turklāt visapkārt esošie tūristi traucē normāli piekļūt labām bildēšanas vietām. Bet - labāk par avotu. Tajā tumšākajā vietā avots iznāk virszemē. Nirēji ir ieniruši līdz 50 metru dziļumam, un saka, ka varot vēl dziļāk. Es tiešām nezinu, kāpēc viņi tā arī neienira dziļāk, bet, jā, sanāk tā, ka neviens īsti nezina, cik tieši avots ir dziļš. Ūdens nāk ārā ar milzīgu spiedienu un ir milzīgi auksts. Ļaudis mēdz mest avotā akmeņus, jo pēc tam var smuki skatīties, kā akmens atkal uzpeld virszemē un aiztek pa upi. TIK stiprs ir avota spiediens!
Reku viena no jau minētajiem daudzajiem ceļiniekiem. Tādas kundzītes tur nāk viena pēc otras un tad pozē vairākiem desmitiem bilžu, kamēr sanāk viena, vislabākā. Viens otrs, kurš nebaidās no aukstuma (ūdens visu gadu ir 10 celsija grādu silts) arī nirst avotā, un ļauj spiedienam uznest atpakaļ virs ūdens. Noslīkt, tātad, te nav iespējams. Tik vien, kā nosalt. Bet vispār šī vieta ir tā, kas NOTEIKTI jāapmeklē, ja sanāk būt Albānijā. Ar savām īstajām acīm skatoties, visa tā avota darīšana ir brīnumskaista!
Arī šī ir populāra bildēšanās vieta. Tiem, kuri nepaspēj iespiesties starp selfijus taisošajām jaunkundzītēm tieši pie avota, nekas cits neatliek, kā bildēties šeit. Bet, lai tiktu uz lielā koka, jābrien caur auksto ūdeni. Un, lai gan ūdens izskatās pavisam sekls, pie paša koka ūdens līmenis ir labi pāri celim. Tik caurspīdīgu ūdeni tiešām līdz šim vēl nebiju redzējis!
Reku es arī ūdenī! Bišķiņ nostāk no paša avota, jo te vismaz ir vietiņa, kur nomest drēbes un tā. Iegāju kādas 4 reizes, bet ne reizi neizturēju ilgāk par kādām 5-6 sekundēm. Tas ir ar visu ieiešanu, hehe. Starp citu, komunistiskā režīma laikā ierindas ļaudīm šis avots bija slēgts, to apmeklēt drīkstēja tikai partijas funkcionāri un militāristi. Varbūt tāpēc tas ir pamanījies saglabāties vēl neskarts.
Pirms pamest Albāniju, jāiztērē visas palikušās albāņu naudas - 370 leki (apmēram 2.6 eur). Domājām - gan jau pa ceļam būs visādas pilsētas, ciemi, u.t.t., bet - nekā. Tāpēc iebraucām pēdējā mazciemā pirms Grieķijas robežas, kur, izmantojot robežsargu-policistu starpniecību, sarunājām ar kādu vietējo, lai šis pārdod mums vienu alu, divus desas gabalus un divus tomātus. Diezgan dārgs pirkums, bet tā ir daudz labāk, nekā pavisam izmest naudu miskastē - kaut kur lasīju, ka albāņu naudiņas ārpus Albānijas nemaz nevarot samainīt. Nezinu, cik tas patiesi, bet neesmu gatavs riskēt ar TĀDU naudas summu, hehe. Labi, tad uz Grieķiju!
Grieķija mūs sagaida ar kaut ko tādu, ko nebijām redzējuši jau vismaz pusotru mēnesi - kārtīgu lietu! Un līdz ar lietu arī pieklājīgu temperatūru. Bet vēl gribu pastāstīt par robežpiedzīvojumu. Kopā Šengenas zonas robežas šķērsošana aizņēma apmēram 5 minūtes - parastā pasu pārbaude un muitas kontrole, kurā grieķu robežsargs teica: "It's too hot to check!" (tad vēl lietus nebija sācies) un pat neiznāca no savas būdiņas! Salīdzināšanai - parasti mūsu jocīgo automobili-māju pārbauda diezgan cītīgi un viss process (bez rindās stāvēšanām) aizņem kādas 30-60 minūtes. Tāda, lūk, mums droša Šengena!
Neskatoties uz lietu, cītīgi izstaigājāmies pa Vikos aizu. Aiza, ja kas, vēl bez UNESCO mantojuma, iekļauta arī Ginesa rekordu grāmatā kā viena no dziļākajām aizām/kanjoniem pasaulē, jo kādā brīdī aizas platuma/dziļuma attiecība ir rekordliela. Vai nu mēs neaizgājām gana tālu vai neko nejēdzam no rekordiem! Arī upītē neizpeldējāmies, jo pēkšņais lietus baigi nogāza temperatūru, un laukā pēkšņi ir auksti! Tikai nepadomājiet, ka sūdzos, ne, ne! Esmu priecīgs par ilgi gaidīto iespēju atvēsināties! Ceru, protams, ka siltums drīz atgriezīsies, bet šādi tiešām ir labāk nekā nepārtrauktie 30-40 un pat vēl vairāk grādu!
Pavisam vakarā ieradāmies Kastorijā. Neko daudz par tādu Kastoriju nezinu, bet tā sanāca apmēram pa ceļam no Albānijas uz Maķedoniju, tāpēc izvēlējāmies apciemot tādu. Pats galvenais Grieķijas apmeklēšanas iemesls bija grieķu ēdiens, tāpēc uzreiz arī ķeramies pie lietas un izmantojam Ingas doto iespēju glauni papusdienot! Paldies, Inga!
Ar mūsu svētdienas vakara maltīti tieši pie bizantiešu baznīcas arī atvadīšos! Atā, atā, tiksimies atkal pēc nedēļas, labi? Nu, vai pēc divām, pabaudiet taču beidzot pienākušo vasaru, palasīt mūsu piedzīvojumus paspēsiet arī pēc tam. Mēs jau nekur nepazudīsim!
hmm, man liekās, ka albāņi izmanto eiras….
Kosovas albāņi pavisam noteikti izmanto! Un arī Melnkalnes albāņi!