Mjanma! Beidzot Mjanma!
Jau pirms kāda pus gada biju izlēmis nekad vairs netaisnoties par to, ka rakstu reti, ar kavējumiem, nekvalitatīvi un vispār esmu ārkārtīgi nepatīkams tips, tomēr šoreiz atkal mirdz acis un gribas biškucīt pasūdzēties. Pēc iepriekšējā raksta/atskaites biju stingri nolēmis mazliet saraut un, ja ne atgūt iekavēto, tad vismaz neatpalikt vēl vairāk. Ar savu lēmumu gan tā baigi nelielījos, jo, re, kā var sanākt! Bet – šoreiz man ir vislabākais attaisnojums pasaulē, tādu turēt zem pūra (zem sveces? Kas tas vispār par nejēdzīgu sakāmvārdu) nedrīkst! Tātad – lielais paziņojums – Lantas salā Taizemē pamanījos sasirgt ar denges drudzi, tāpēc veselu nedēļu sabiju slimnīcā un ellīgās mokās! Tieši tādās mokās, kādas neļauj rakstīt blogus un vispār darīt jebko noderīgu. Joprojām neesmu līdz galam atguvies, bet ir jau daudz, daudz labāk, tāpēc beidzot, beidzot pieveicu to velna Indiju! Un pavisam mazliet iesāku jau Mjanmu. Domājams, ka turpmāk rakstīšanai vajadzētu iet raitāk, jo turpmāk drīkstu rakstīt visu, kas uz sirds. Turpmāk vairs nav jācenšas izlobīt tikai tos dažus labos graudiņus milzu pelavu daudzumā (ātri cenšos vēl pēdējo reizi paapsaukāties uz Indiju, hehe)!
Tātad, ko esmu šonedēļ sastrādājis: dažas dienas visjaukākajā un mīļākajā Indijas pilsētā Imphālā, un ievads Mjanmā! Visumā tāda pozitīva nedēļa, tāpēc novēlu tev arī labu un patīkamu nedēļu, labi?
Labrīt! Neizgulējušies, noguruši, visi tādi no visām malām apsisti un apskrāpēti esam ieradušies manā absolūti mīļākajā Indijas pilsētā - Imphālā. Ja nu kāds nelasīja pagājušo atskaiti, tur sūdzējos par šo sarkano briesmoni! Lai gan no ārpuses izskatās pēc visai pieklājīga transportlīdzekļa, iekšā darās elle! Bet pietiek vienreiz sūdzēties! Droši vien no visa tā negatīvisma, ko lieku savās atskaitēs, man arī piemetās denge. Tāpēc turpmāk būšu pozitīvāks un iecietīgāks, ja? Negribu vēl vienu dengi!
Imphālā tiek kārtīgi regulēta satiksme! Luksofori gan nestrādā (un tādu tendenci novēroju visā pilsētā, visu šeit pavadīto laiku), bet sieviņas baltās pufaiciņās un ķiverītēs stāv rotācijas apļa vidū un kaut ko švitinās ar rokām. Neizskatās, ka no tā būtu kāda jēga, ka kāds to vispār ievērotu, bet kundzīte savu darbu dara cītīgi. Imphāla ir no tām Indijas pilsētām, kurās ierodoties obligāti jāreģistrējas imigrācijas dienestā, lai visi zinātu, ka tu te esi. Protams, neviens no uz ielas uzrunātajiem likumsargiem vai militāristiem (arī šī satiksmes regulētāja) vai nu nesaprot ne vārda angliski, vai nekad nav dzirdējuši par tādu reģistrāciju. Vaicājām vienam, otram, trešajam, līdz uzradās kāds aktīvists, kurš par visām vārītēm bija gatavs mūsu problēmu atrisināt - kopīgi gājām cauri milicijas ēkām un to priekšnieku kabinetiem, kamēr tiešām atradām vajadzīgo ēku. Savā starpā jau bijām norunājuši, cik tieši rūpijas dosim nesavtīgajam palīgam, kad nonāksim līdz neizbēgamajam pakalpojuma apmaksas mirklim. Izrādās - necik! Izrādās, vīriņš tiešām gribēja tikai mums palīdzēt, un, to darīdams, iztērēja labu stundu sava laika. Re, kāda Indija!
No imigrācijas dienesta nav neviena attēla, protams, tāpēc pagaidām jāskatās uz burgeri. Kad dienests atrasts, tālāk viss ir ļoti vienkārši un saprotami, darbiniece runā angliski, ātri iespiež reģistrācijas zīmodziņus pasē, un varam iet! Šādi reģistri palīdz arī labāk izsekot tūrisma statistikai - tagad, piemēram, zinām, ka 2013. gadā Imphālu apmeklējuši 400 ārzemnieki! Tas ir vidēji tikai mazliet vairāk par vienu dienā! Iedomājies, cik esam īpaši viesi?! Atgriežoties pie burgera - pa taisno no autobusa sākām meklēt imigrāciju, tāpēc paēst brokastis nesanāca laika, tāpēc, tikko dabūjuši pasēs zīmogus, iegājām pirmajā ieraudzītajā ēstuvē, kur par dārgu naudu paēdām burgerus. Burgeri garšīgi, skaisti iepakoti, re, kāda vēl skaista kečupa lāse, viss kā visglaunākajās Parīzes kafetērijās!
Visas formalitātes nokārtotas, beidzot varam iet baudīt pilsētu. Ā, pirms baudīt, vēl gribu pateikt - gājām visādās viesnīcās nomest somas un tā, bet neviena neņem mūs pretī. Viss pilns, nav vietu! Lai gan patiesībā skaidri redzams, ka vietas ir vairāk nekā vajag. Visas lētās viesnīcas, gan tās kas LP grāmatā atrodamas, gan vienkārši ceļmalas ūķi - viss pilns! Man ir baigās aizdomas, ka neviens vienkārši negrib čakarēties ar ārzemniekiem, pasarg' dies nebūs vēl piereģistrējušies u.t.t. Protams, nezinu, kas īstenībā par vainu, bet neko citu izdomāt nevarēju. Tā, šajā bildē redzami protesti. Es, protams, pabaidījos iet tuvāk un bildēt zaldātus pilnā ekipējumā, bet tur tālāk, nākamajā krustojumā tādi tiešām ir. Un pretī zaldātiem stājas kaudzēm padzīvojušas kundzītes, kas pa viņiem met ar pudelēm un vēl visādu drazu. Tūdaļ pastāstīšu, kāpēc kundzītes, nevis vīri spēka gados.
Imphālā, lūk, ir sieviešu tirgus! Tas ir tāds tirgus, kurā būdiņas, galdiņi, lavočkas un jebkādas citas tirdzniecības vietas pieder tikai un vienīgi sievietēm. Mātes, tā viņas sauc vietējie. Māšu (mātu?) tirgus - Ima (no vietējās valodas - Māte) Keithel (no vietējās valodas - tirgus). Arī strādā te tikai sievietes. Un vispār ātri vien pamanām, ka visu pilsētu valda sievietes. Tāpēc arī protestē tikai sievietes, turklāt šis protests ir tieši saistīts ar viņu pamatnodarbošanos - Imphālas pašvaldība saplānojusi rekonstruēt sieviešu tirgu un pārveidot par parastu, mūsdienīgu tirdzniecības centru. Tirgus sievām tas nav pa prātam, tāpēc ies labāk pamētāties pudelēm. Tirgus sievietes grib visu saglabāt tā, kā tas Imphālā ir bijis jau kopš 16. gadsimta. Turklāt tirgus ir galvenais Manipuras tūrisma piesaistes objekts!!
Kāds gan te apskates objekts, ja Imphālu gadā apmeklē 400 ārzemnieku?! Tirgus nozīmīgumu gan nevar noliegt - tas esot vienīgais tāds visā Āzijā! Es ticētu arī, ka visā pasaulē, jo citur (rietumu pasaulē) tas droši vien nav tik būtiski, vai tirdzniecības vieta pieder vīrietim vai sievietei, gan jau, ka nav veikta tāda uzskaite, kur sieviešu tirgus, kur vīriešu. Šeit gan tas ir svarīgi - Manipurā vienmēr sievietes bijušas galvenās, ne tikai privātajā dzīvē, bet arī sabiedriskajā. Lai gan visādi vietvalži parasti bijuši vīrieši, tomēr pat tie zina, kam pieder īstā vara.
Šeit kopā ir ap 3 tūkstošiem tirdzniecības vietu, plus vēl dažādas mainīgās pop-up vietiņas, un katru dienu tajās tirgojas ap 5 tūkstošiem sieviešu. Ātri izstāstīšu īsu vēsturi - šī tradīcija sākās piespiedu kārtā, senajos laikos visiem vīriešiem diezgan regulāri nācās atsaukties uz imperatora aicinājumu doties karagājienā vai nodarboties vēl ar kādām līdzīgām muļķībām, tāpēc tajās reizēs sievas pārņēma savu vīru šeptes. Vienreiz, otrreiz, trešo reizi, līdz sievām apnika mainīties pienākumiem - vīri lai iet karā, un no kara brīvajos brīžos rūpējas par pavardu. Sievas tikmēr būs tirgotājas, amatnieces u.t.t. Starp citu, vēl joprojām tirgū drīkst darboties tikai precētas sievietes! Tās, kurām vīriem kuru katru brīdi var būt jāiet karā, hehe. Lai gan kādi tur vairs karā gājēji - no tiem vīriem tādi ļerpatas vien palikuši, klusi salīduši stūrīšos, slēpjas no dusmīgajām ģimenes galvām!
Tirgus vidū - fūd korts. Arī šeit, protams, tikai sievietes. Pamēģini vispār saskaitīt, cik šajās bildēs esi redzējis vīriešus! Pavisam maz! Arī klienti lielākoties ir sievietes, es pat nezinu, ko dara nabaga vīri. Visi, ko redzējām, izskatās nobijušies un pazemoti, hehe. Sievas tikmēr košļā pānu, skaļi atraugājas, spļauj zemē, fīrējas ar garāmgājējiem (mani, piemēram), uzvedas kā tādi riktīgi tēviņi!
Turpat arī paēdam pusdienas. Vienīgais, ko par šo ēdienu varu pateikt - ĻOTI ASS!!!
Pēc pusdienām uzreiz pie blakus galda var sapirkties indiešu tradicionālos gardumiņus. Dāmas, protams, nevar atturēties neuzplēsušas kādu joku par maniem matiem vai vēl ko. Viena pasaka joku, apkārt kādas desmit riktīgi skaļi noņirdzas! Briesmoņi ne dāmas! Bet atšķirībā no ierastās iepirkšanās indiešu tirdziņos, šeit viss ir godīgi - uzreiz tiek nosaukta īstā, godīgā cena, vienmēr ir iespēja visu pagaršot, vajadzības gadījumā tantes mierīgi nosūta mūs pie konkurentēm-citām tantēm, viss ļoti cilvēciski un civilizēti. Un reizēs, kad nopirkām, piemēram, trīs-četrus gardumiņus, nākamais mierīgi tiek uzmests par brīvu. Dāvaniņa! Manis iepazītajā Indijā tas ir kas neticams!
Redzi dzelteno zīmi bildes vidū, augšpusē? Ja nu nevar salasīt, tur rakstīts "Way to Hotel City Centre". Jāiet caur žurku apsēstu un nesaprotamas izcelsmes žļurgas pildītu šķirbu starp divām ēkām. Tāds hotelis mūs beidzot pieņēma, haha! Patiesībā hotelis bija viens no glaunākajiem, kādā šī ceļojuma laikā esam palikuši (par istabu bija jāmaksā 16 eiro!!!), tikai mārketings tāds īberīgs - šādas dzeltenas zīmes salikuši pie VISIEM iespējamajiem ceļiem, kas ved uz viesnīcu.
Paskat, atradām vietu, kur kaudzēm hoteļu! Kādi desmit vienā rindā! Sabēdājāmies jau, ka esam palikuši visdārgākajā vietā, kamēr te ir vairāki tādi ūķi, kuri noteikti ir lēti, un kāds no tiem taču būtu mūs pieņēmis! Bet - nekā! Izrādās, ka šiem "Hotel" nav nekāda sakara ar viesnīcām. Tās ir ēstuves! Tikai un vienīgi ēstuves. Es nezinu, kāda ir to nosaukumu vēsture, nemācēju izdomāt gana prātīgus atslēgas vārdus, lai kaut ko sagūglētu, bet, jā, visi šie hoteļi ir ēdnīcas.
Un visas hoteļ-ēdnīcas ir "eat all you can" tipa. Samaksā ap 90 centiem, dabū paplāti ar tajā ieklātu banānu lapu, un ļauj cirkam sākties! Nez no kurienes ierodas 6-7 cilvēki, kuram katrā rokā grāpītis, bļodiņa, toverītis, un katrs cītīgi kaut ko krāmē tavā paplātē.
Beigās sanāk apmēram šāds komplektiņš. Turklāt tikko kāda no sastāvdaļām tuvojas beigām, klāt attiecīgais personāžs, un iztrūkstošo papildina. Izņemot, protams, fritētos zaļumus (tajā bļodiņā tieši aiz šķīvja), tie pienākas tikai vienreiz!
Mūsu hotelī bez parastā "bufetes" piedāvājuma, ir arī "à la carte" piedāvājums, kurš pieticīgi nosauks par "Mani Sharma Hotel Prize List". Viesnīcas balvu saraksts, ja?
Pēc brokastīm atpakaļ pie dullajām kundzēm. Re, visas tās ēkas ar spicajiem jumtiņiem un arī tās, kas izskatās pēc autostāvvietām, ir tirgus! Senāk sievām bija jātirgojas vienkārši uz zemes, bet nu jau kādus gadus viņām pienākas šādi te angāri, kuros ir arī elektrība un tekošs ūdens! Par lielu nelaimi, pāris nedēļas pirms mūsu apmeklējuma Manipurā notika diezgan jaudīga zemestrīce, kurā gāja bojā 11 ļaudis, no kuriem 5 bija tirgus sievas. Cieta arī galvenā tirgus ēka, bet tas kareivīgās sievas nemaz nenobremzē - viņas sakrāmē kastes un tirgojas turpat uz ielas. Kamēr ēka netiks līdz galam iztaisnota, tirgosies tepat.
Nuja, un bez tirgošanās jau nevar! Tirdzniecības vietas (un amats) tiek nodots no paaudzes paaudzē, no mātes meitai (vai vedeklai). Vakardien izstaigājām dārzeņu un ēdināšanas nodaļu, šodien kārta saimniecības precēm! Kā jau teicu, tirgū ir vairāki tūkstoši tirgotāju, es nezinu, cik tirgotāju ir, piemēram, centrāltirgū, bet šis, man šķiet, ir jaudīgāks. Vienā dienā točno nevar visu izpētīt!
Nevaru galvot, jo viņu valodu nesaprotu, bet pusdienas pārtraukumos sievas it kā savācoties pa bariņiem un pārrunājot sociāli politiskas tēmas. Nevis realitātes šovus, bet politiku! Nuja, un tas arī vienīgais veids, kā sievas var noturēt savu varu - ar zināšanām. Vispār visa Imphālas (iespējams, pat Manipuras) ekonomika balstās uz šīm sievām - tikko viņām kaut kas neiepatīkas, iet vaļā streiki un protesti. Bet bez viņām taču nav, kur iepirkties! Nav ne ēst, ne dzert, ne muti nomazgāt! Labi, muti nomazgāt ir, bet no mutes mazgāšanas vien taču neizdzīvosi! 20. gadsimta sākumā sievas pat divas reizes (1905. g. un 1939. g.) sākušas "sieviešu karu" pret saviem britu overlordiem, karu, protams, zaudējušas, bet tā gaitā panākušas vairākus labvēlīgus lēmumus - Manipurā likumdošana šad tad bijusi pret vietējiem labvēlīgāka nekā visā pārējā Indijā!
Paskat, cik mīļas sieviņas! Nekautrējas itin nemaz! Kamēr divas noķērušas mani uz bildēšanos, trešā jau uzlec uz letes un pēta matus, tādus brīnumus nav redzējušas! Cik nu angļu valoda ļauj, iztaujā par visu ko, par matiem, par Latviju, par mūsu ceļojumu. Forši! Labi, sievas, lai jums laba tirgošanās, mums laiks doties tālāk!
Kanglas forts - šeit bija Manipuras galvaspilsēta (pirms Britu Impērijas Manipura nebija "Indijas" sastāvā, tā bija atsevišķa pusneatkarīga vienība), līdz pēc ilgām cīņām, tikai 1891. gadā britiem izdevās pakļaut niknos manipuriešus. Šis tā kā skaitās svarīgākais Imphālas apskates objekts, bet, izrādās, ka ieeja ir no tieši pretējās puses, kas ir apmēram 3 kilometru attālumā. Vai tad neesam fortu redzējuši? Runā, ka šis nemaz neesot tik iespaidīgs, īpaši, ja salīdzina ar visiem iepriekš redzētajiem. Turklāt, ejot 3km turp, 3 atpakaļ, un vēl pavadot laiku fortā, noteikti nepaspēsim uz polo maču!
Es neteicu, ja? Imphālā tieši šobrīd notiek sieviešu (protams, sieviešu!) polo turnīrs! Un tas ir daudz svarīgāks notikums nekā kaut kāds tur kārtējais forts! Stadionu jau esam atraduši, pirms iet iekšā ieturēsimies ar svaigi spiestu cukurniedru sulu! Par piecpadsmit centiem var dabūt veselu glāzi!
Karīnai cukurniedru sula šķiet pārāk salda, tāpēc viņa izvēlas glauno ananasu sulu. Glauno tādēļ, ka tā maksā 25 centus! Teju divreiz dārgāk par cukurniedreni, hehe. Tomēr visu mūsu budžeta iznīcināšanu uz Karīnu norakstīt man neizdosies - beigās es arī salūzu. Izrādās, es nekad agrāk nebiju dzēris svaigi spiestu ananasu sulu! Garšīgi!
Tā kā polo mačs ir bezmaksas, stadionā sanākuši visādi plenči un dienaszagļi. Jā, mačs notiek darbadienas vidū, bet te ir kaudzēm vīru, un nevienas sievas, lai gan turnīrs ir sieviešu. Protams, sievām jābūt darbā! Kas tad strādās, ja visi pa mačiem vandīsies! Tikko ieņēmām vietas, pienāca mīļš musulmaņu vīriņš, kurš norādīja, ka esam īpaši viesi, tāpēc mums pienākoties VIP vietas - zem jumtiņa un ar īstiem krēsliem! Vīriņš līdz tām mūs arī pavadīja, bet pats atgriezās pie plenčiem.
Nekad nebiju redzējis polo maču! Inčīgi, bet, man šķiet, kā līdzīgi kā ar citiem komandu sportiem, vīriešu analogs varētu būt inčīgāks. Man šķiet, ka šīs jaunkundzītes pārāk necenšas treniņos, hehe.
No Pony: No Polo! Izrādās, beigās mums pienācās nevis viens, bet gan veseli trīs mači! Turklāt vienā no mačiem piedalījās arī ASV nacionālā sieviešu polo izlase! Pirms katras spēles izvēlējos savu favorītkomandu un nikni par to fanoju. Karīna automātiski izvēlējās pretējo, lai būtu inčīgāk fanot. Visas trīs reizes uzvarēja Karīnas komanda! Labi, ka vismaz nesāku ar vietējiem likt likmes!
Urā, gooools! Veseliem bariem ļaudis stāv un skatās spēli arī no aizžoga. Laikam nezina, ka biļetes nav jāpērk, skopuļi. Starp citu, šis esot vecākais joprojām aktīvi lietotais polo laukums pasaulē. Re, ko tik nevar izdomāt, ja vajag kaut ko vis-vis-vis visā pasaulē.
Spēle (-s) galā, visi dodas mājās. Šķiet, ka te novākušies visi Manipuras tuktuki, ārprāts! Labi, ka mūsu glaunā viesnīcā ir tepat blakus, centrā!
Ko nedarīt Imphālā uz ielas. Un attiecīgie sodi, ja tomēr norādījumus neievērosi. Iesaku pievērst uzmanību "Defecation by Pets" variantam. Par to jāmaksā 200 rūpijas.
Un, re, cik jāmaksā, ja uz ielas izlem pakakāt pats! 100! Pašam piekakāt ielu ir divreiz lētāk, nekā ļaut to izdarīt savam sunim! wtf, Indija. Arī pačurāt uz ielas izmaksā divreiz dārgāk. Kakāšana vispār ir viens no lētākajiem pārkāpumiem!
Sods par publisku defekāciju uz ielas ir līdzvērtīgs sodam par "atbrīvošanos no dārza atkritumiem nepareizā manierē". Konfekšu papīrīti nomest zemē ir dārgāk! Pirms doties prom, gribu vēl pasūdzēties - netālu no Imphālas ir Loktakas ezers, tas ir tāds ezers, kurā peld salas! Peldošās salas! Un uz tām salām dzīvo/strādā zvejnieki/makšķernieki! Es uz tādu ļoti gribēju, bet, redz, kā ir ar tiem nestabilajiem un visādi citādi partizāniem pilnajiem reģioniem - kaut kur kaut kāds dumpis, un visi ceļi ciet! Nebūs mums nekāda ezera!
Tā, sjo, mums laiks doties uz Mjanmu. Vēl pēdējo reizi atvadāmies no tirgus tantēm! Šī ir jau nākamā diena, ja kas. Nezinu, vai jau kaut kad šo minēju, bet, lai iekļūtu Mjanmā pa zemi, jākārto speciāla MTT atļauja. Tādu atļauju var pasūtīt internetos no kādas Mjanmā esošas tūrisma aģentūras, tas izmaksā 80 dolārus vienam cilvēkam, un atļaujas sagatavošanas laiks ir 20 dienas (kas, starp citu, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vispār pavadījām tik ilgu laiku Indijā). Kad viss samaksāts, papīri sagatavoti, nosūtīti uz Mjanmas Ārlietu Ministriju un apstiprināti, izvēlētais robežpunkts tiek informēts, ka, vot, šitādi divi latvieši tieši 20. janvārī ieradīsies un gribēs šķērsot robežu. Un tikai 20. janvārī! Tātad, ja nokavējam noteikto datumu, jāpiesakās jaunai atļaujai, jāmaksā jauna nauda, jāgaida jaunas 20 dienas. Re, cik svarīgi ir paspēt tieši šodien!
Tādu īstu, oficiālu autobusu uz Mjanmas pierobežas pilsētu Moreh nav, tāpēc nokļūšana tur tiek organizēta šādi - visi, kas ar saviem busiņiem brauc uz Moreh, novācas šajā krustojumā. Visi, kas vēlas pievienoties, dodas tur. Tiklīdz kāds braucējs ir apmierināts ar iekšā sakāpušo braucēju skaitu, visi var sākt braukt. Mums noveicās, mūsu šoferis bija mierā ar vien diviem (mums) braucējiem, tā kā visa darīšana bija tāda diezgan komfortabla.
Zinādami, ka līdz robežai ir tikai nedaudz vairāk nekā 100km, un robežpunkts strādā līdz pulksten 17:00, sarēķinājām, ka varam atļauties pat vēl mazliet ilgāk pagulēt. Nekur taču nav jāsteidzas! Tas, ko nezinājām - visi simts kilometri ir līkumains kalnu ceļš, uz kura ik pa brīdim izvietoti militārie kontrolpunkti. Kā nu ne - par Manipuras neatkarību (atceries, stāstīju, ka pirms iekļaušanas Britu Indijā, Manipura bija neatkarīga valsts, tāpēc īsti nav godīgi, ka tagad, pēc atkratīšanās no britiem, tā ir Indijas sastāvdaļa) joprojām cīnās separātistu grupas, partijas, komandas un vēl visādi citādi nosauktas partizānu grupas. Un joprojām notiek visādas sadursmes, pat vēl 2015. gada vasarā kādā no uzbrukumiem gāja bojā vairāk nekā 50 separātistu! Tūristus gan viņi liekot mierā, cīnās tikai tā - pret Indijas armiju. Labi, nevienam jau tā vēsture un politika tik ļoti nemaz neinteresē. Nu, lūk, tas, ko gribēju parādīt - šis ir viens no kontrolpunktiem (bildēt, protams, nedrīkst, bet, ko tik tevis labā, lasītāj, neizdarīšu), un šī ir kontrolpunkta tualete. Gribi redzēt iekšā?
Spogulis, īsta izlietne un īsts dvielis!!! Kur Indijā publiskajā tualetē vēl būs īsta izlietne?! Par dvieli nemaz nerunājot! Apbrīnojami!
Tā kā satiksme te nav pārāk aktīva, puikas dzenā bumbu turpat pa šoseju. Nuja! Tā, visticamāk, ir līdzenākā vieta visā apkārtnē!
Paskat, cik šoferim saspringta seja! Un ir jau arī, par ko - ceļš vienos līkumos, kalnos, lejās un šur tur arī bedrēs. Bailīgi!
Urā, esam ieradušies! 100 kilometrus, izrādās, bija jābrauc apmēram 4 stundas, bet uztraukumam nav pamata - lūk, tuktuku rindas galā jau robeža! Un mums ir vēl stunda laika!
Vai šis tev izskatās pēc pierobežas zonas? heheh Iztērējam vēl pēdējās rūpijas kaut kādās muļķībās, pārīti ieliekam maciņā atmiņām, un - aidā - uz Mjanmu!
Jes, aiz šiem draudzības vārtiem ir Mjanma, BET - diemžēl šie vārti paredzēti tikai Indijas un Mjanmas rezidentiem. Ārzemniekiem jādodas uz "Gate #2", kas esot vēl kilometriņu-pusotru tālāk. Ok, ok, mums vēl ir gana laika, lai noietu kilometru, gan jau viss būs labi, ja?
Katram otrajam vaicājam, vai Gate #2 ir šajā virzienā, lai tikai nekādā gadījumā neaizietu nepareizā virzienā, nekādi nevaram atļauties nokavēt robežpunkta darba laika beigas! Starp citu, pievērs uzmanību kungam dzeltenajos brunčos! Cik stilīgs!
Protams, ka uz Mjanmas otrajiem vārtiem jāiet pāri šādam tiltiņam. Kāpēc lai dažu ārzemnieku dēļ taisītu lielāku tiltiņu? Ja kas, varēja vispār tiltiņu netaisīt, būtu jālec.
Nebūdami droši, ka ejam pareizi, uzrunājām vēl vienu kungu. Kungs saka: "Follow me!" un, sakrustojis rokas uz muguras, straujā gaitā kāpj kalnā. Ok.
Kungs norāda, lūk, tā žoga malā ir robežpunkts! Es zinu, ka rādu pārāk daudz bilžu no viena īsa pusotra kilometra ceļa posma, bet es tiešām biju šokā, ka šis ir vienīgais pareizais ceļš no Gate #1 uz Gate #2, tāpēc gribēju padalīties.
No kontrolpunkta bildes, protams, nav, bet tur indiešu robežsargi izsmējās par mūsu pasēm (tādu valsti nebija dzirdējuši), tā arī tur zīmogus neiespieda, un palūdza mums doties tālāk pa šo ceļu. Tur esot Mjanma! Nu, jā, tagad esam starpvalstu zonā, te viss deg un pilns ar atkritumiem. Nuja, kurš tad tērēs savus resursus, lai nodzēstu kaut kādus neitrālos ugunsgrēkus?! Tad, kad degs Indija, tad indieši ķersies klāt!
Tā kā no Indijas esam jau izgājuši (neskatoties uz to, ka oficiālos "exit" zīmogus tā arī nekad pasēs nedabūjām), stresa jau vairs nav - neba nelaidīs mūs Mjanmā tāpēc, ka nokavēsim dažas minūtes! Vai tiešām atstās mūs starpvalstu zonā uz visiem laikiem? Tomēr Karīna steidzina un neatļauj mirkli laika skaistākai "draudzības tilta" nobildēšanai. Tāpēc tāda miglaina bilde, ja?
Urā! Mjanmā! Paspējām! Nu, oficiāli Mjanma sākas tad, kad beidzas tilts, bet nu jau točno mūs vairs atpakaļ nedzīs! Reku šlagbaums vaļā, tad jau būs labi!
Šo šķībo bildi nobildēju caur padusi, gribēju taču parādīt, kāds izskatās Mjanmas robežpunkts. Visu šo namu apkalpo viens vīriņš, kurš mūsu ierašanās brīdī slaucīja pagalmu. Ieraudzījis mūs, nometa slotu, un iekšā pustumsā (elektrības, šķiet, robežpunktā nav) pārbaudīja papīrus. Jā, viņš pirms tam jau saņēmis mūsu dokumentus (pieņemu, ka ne elektroniski, jo vienīgās elektroniskās ierīces, kas ēkā bija, bija mūsu telefoni). Mēs būtu pavisam mierīgi varējuši ienākt Mjanmā, tāpat kā izgājām no Indijas - bez zīmogiem. Bet gan jau tas pēc tam radītu vairāk problēmu, tāpēc labi vien, ka tā! Turklāt paspējām visu pēdējā mirklī!
Robežas vīriņš uzreiz piespēlēja mums viesnīcu. Saka - tūlīt atbraukšot mums pakaļ no viesnīcas tuvējā Tamu pilsētā. Jā, un paties pavisam drīz atbrauc mums pakaļ. Ar moci, protams. Nevienam visā kompānijā nerodas jautājums, kā mēs, trīs pieauguši cilvēki ar divām lielām mugursomām, sakāpsim uz moča un brauksim uz viesnīcu! Tomēr, tikko no Indijas izbraukuši, ar visādiem tādiem piedāvājumiem esam piesardzīgi - nē, viesnīcu mums nevajag, transporta pakalpojumus arī, iesim paši kājām un meklēsim.
Jā, kājām tiešām aizgājām, un pie viesnīcas mūs jau gaidīja iepriekš ar mocīti pakaļ atbraukušais vīriņš. Iedošot mums labu cenu - septiņus eirikus par istabiņu. Sabijuši veselu mēnesi elles valstī Indijā, joprojām esam aizdomīgi, bet par septiņiem eirikiem, lai arī tas būtu dārgāk, nekā jābūt, esam gatavi nakšņot. Vēlāk iemācījāmies, ka neviens mūs negrasījās apkrāpt, un septiņi eiriki par viesnīcu Mjanmā ir pat ļoti lēti. Jā, viesnīcā nav interneta, jā, elektrība ir tikai no 17:00-22:00 (tikai piecas stundas diennaktī, iedomājies!), bet tas vienalga ir ļoti lēti. Turklāt ir jau ļoti vēls (bilde tapusi jau nākamajā dienā, es te bišķi krāpjos ar hronoloģiju, haha), tāpēc paņemam savu istabu un ejam gulēt!
Nākamajā rītā Karīnu atstāju pagulēt un dodos uz pilsētu meklēt skaidru Mjanmas naudu (bankomātu vai maiņas punktu, vienalga) un transporta iespējas uz pilsētu vārdā Kata (uzsvars jāliek uz pēdējo burtu, principā tā, it kā tu teiktu "Atā, atā," tikai ar "k" priekšā). Pa ceļam visu bildēju, jo viss ļoti patīk! Viss pavisam citādāks! Paskat, šeit ļaudis tādā īsteni komunistiskā garā rok grāvjus - uz katru grāvraci vīrieti ir pa grāvracei sievietei, hehe. Tikai, lūdzu, nepārprotiet, Mjanmā nevalda komunisms (komunisms Mjanmā izbeidzās 1989. gadā, apmēram tāpat kā visur citur). Mjanmā pat īsti vairs nevalda vēl pavisam nesen pie varas esošais militārais režīms. Bet visam savs laiks, par to parunāsim vēlāk. Ārprāts, tik daudz, par ko runāt!
Liels ir mans pārsteigums kā pirmo svētnīcu Mjanmā ieraudzīt baptistu baznīcu! Pēcāk tādas redzēju daudz, īpaši mazos kalnu ciemos. Izrādās 19. gadsimtā pāri valstij plosījās no Britu Indijas padzītie amerikāņu misionāri, kuri paspēja nokonvertēt krietnu strēķīti nomaļo ļaužu. Pat mūsdienās 6% Mjanmas iedzīvotāji atzīst sevi par kristiešiem. Un uz tās pašas ēkas - Nacionālās Demokrātijas Līgas plakātiņš, uz kura rēgojas Auna Sana Su Či(par viņu arī vēl vēlāk, ja?) un vēl kāds man nezināms tēls militārā formā.
Netīšām uz ielas satiku mūsu vakardienas tuktuka šoferi! Atceries, stāstīju, kā gājām 4 kilometrus kājām? Nē, negājām vis! Mūs paņēma šis te kungs! Neskatoties uz to, ka mašīnīte pilna, ļaudis sasēdās viens otram klēpī, un atrada vietu mums un mūsu somām! Turklāt uz mūsu iebildumiem, ka neesam vēl tikuši pie naudas, nereaģēja, teica, ka zinot taču! Aizvedīšot bez maksas! Vai tu spēj iedomāties, kāds sirsniņā ielīst siltums, kad pēkšņi sveši cilvēki tev dara labu? Pēkšņi pēc mēneša pārtraukuma, vienkāršs garāmgājējs mūs aizved, jo mums smagas somas, un neprasa naudas, jo vēl taču neesam dabūjuši!
Tālāk visi notikumi risinās ātri - uz Kata nevaram tikt, jo, izrādās, ceļš, kas ved no Tamu uz Kata, ārzemniekiem ir slēgts (atceries to atļauju, kas bija jāgaida 20 dienas? Izrādās, ka visa šī valsts puse ir pa pusei slēgta, mūsu papīrs ļauj mums ceļot tikai pa lielākajiem ceļiem), tāpēc vienīgais variants ir braukt uz Mandalaju, no kurienes pārsēsties vilcienā un braukt atkal atpakaļ uz šo pusi, lai nokļūtu Katā. Turklāt vienīgais autobuss uz Mandalaju ir 11 no rīta. Naudu joprojām nedabūjis (visi pilsētas bankomāti nestrādā - kaut kāda komunikācijas problēma, pēcpusdienā sākšot strādāt; vienīgā banka, kura maina valūtu, būs vaļā tikai 10:30), skrienu mājās pēc Karīnas, jābrauc mudīgi prom! Abi ar Karīnu skrienam atpakaļ, samainām naudu, bet tā vietā, lai brauktu uz Mandalaju, esam gudrāki, brauksim tikai līdz Kalē, un no turienes izdomāsim, kā tikt uz Kata. Gudrinieki! Atkal aizrunājos par nebūtiskiem sīkumiem - kas ir svarīgi ir šis mikriņš - paskat, cik viss tīrs! Labi, nevar tā īsti redzēt neko citu, kā vien dārdošo karaoki, kas visu brauciena laiku rādās teļļukā, bet varu galvot - viss ir tīrs! Ļoti tīrs!
Visu ceļu ar lielu aizrautību vēroju, kas notiek aiz loga! Te viss ir citādāk! Itin nemaz neizskatās vairs pēc Indijas. Nami uz stabiem, palmas, džungļi! Forši!
Tāds izskatās mūsu mikriņa šoferis. Man pirmajā brīdī likās, ka viņam ir kādi 14 gadi, tāpēc drošības pēc pavaicāju. Esot 23. Tātad viņam, iespējams, pat ir vadītāja apliecība - ar tādu varam braukt. Nu, lūk, bet bēdu stāsts ir tāds - mūsu viltīgais plāns nenostrādāja. Mikriņš mūs atveda līdz Kalē, no kurienes, protams, arī nevar tikt nekur citur kā vien uz Mandalaju. Turklāt mūsu šausmīgā viltība mums izmaksāja 6 eiro - Kalē noķērām to pašu autobusu, ar ko varējām braukt uz Mandalaju jau no paša sākuma, un par biļeti samaksājām pilnu summu, tādu pašu, kādu būtu bijis jāmaksā, braucot no Tamu. Tātad par mikriņu samaksātie 6 eiro tiek vienkārši izmesti nebūtībā, ehh...
Nu, neko darīt, citreiz viltībā nevar pārspēt veselas valstis, hehe. Šo bildi rādu, jo man tas bija vēl viens jaunums - zaļās pieturas oficiālajos valsts autobusos. Tā kā autobusam ceļā jāpavada ~12 stundas (kopā nobraucām apmēram 18), skaidrs, ka kādreiz nepieciešams tualetes apmeklējums, un risinājums tam ir pavisam filigrāns - sievietes pa kreisi, vīrieši pa labi. Tā kā klases ekskursijā! Tikai visi čurātāji ir pieauguši cilvēki, kuri par šo pakalpojumu samaksājuši naudu, hehe.
Vakarā kaut kas nelāgs noticis ar autobusa dzesēšanas sistēmu, tāpēc apmēram uz stundiņu pieturam šeit. Šoferis un pārējais autobusa personāls (kopā 4 cilvēki) pārmaiņus ar šļūteni šļāc ūdeni autobusa motorā. Labi, ka tieši blakus mūsu apstāšanās vietai ir ēstuvīte, tātad, varēsim iepazīt pirmos Mjanmas ēdienus.
Vienīgais, ko zinu par Mjanmas virtuvi - visos ēdienos tiekot izmantotas zivju mērces, pastas, garneļu piedevas u.t.t. Atgādināšu - mēs abi neēdam neko no jūras veltēm. Lūdzu, netiesājiet! Pieņemiet par faktu nu miers! Tā kā ēdienu nosaukumus nezinām, tāpat arī nevienu vārdu birmiešu valodā, sakām ēstuves darbiniekam: "No fiš! No šrimp! Absolutlī no sīfūd! Čiken, vedžetabl." Par to, ko mums atnesa, esam mazliet pārsteigti - katram bļodiņa ar vistas gaļas gabaliem, vēl bļodiņa ar dārzeņiem, bļodiņa rīsu, kaut kāda zupiņa, šitādi zaļumi, tādi. Pilns galds bļodiņām! Sākumā satraucāmies, ka esam par daudz pasūtījuši, bet tad pamanījām, ka arī pārējiem mūsu autobusa biedriem galdi nokrāmēti kā uz ziemassvētkiem. Tad jau tā jābūt. Tad jau viss kārtībā.
Tā izskatās Mjanmas autobusā. Atkal gribu uzsvērt tīrību. Varbūt tā baigi nevar redzēt atšķirību uzreiz, bet šeit, atšķirībā no Indijas, nav bail nekam pieskarties. Pievērs uzmanību visiem tiem aizkariņiem, krēslu pārvalkiem, kaut vai grīdai! Cilvēki, kāpjot autobusā, noslauka kājas! Indijā kas tāds nav iedomājams! Nepadomājiet, nav tā, ka te viss ir dārgs un lepns - tieši otrādi. Viss ir tāds bišķiņ apdilis, ļaudis, tāpat kā visa valsts, ir nabadzīgi, bet kas uzreiz krīt acīs - arī ļoti tīrīgi!
Mandalajā ierodamies ap pieciem no rīta, pēc kopā astoņpadsmit pavadītām stundām sabiedriskajā transportā. Vēl stundiņu pasēdējām autoostā, sagaidījām pirmo gaismu, un devāmies meklēt viesnīcu. Gaismas gaidīšanas aprēķins bija tāds - ja jau ir gaisma, tātad ir jauna diena, un par viesnīcu jāmaksā tikai par nākamo nakti! Plāns nostrādāja, bet vēlāk izrādījās, ka viesnīcās drīkst ierasties arī 3-4 naktī, tāpat būs jāmaksā tikai par nākamo nakti.
Bet vispār - ko es te par viesnīcām, naktīm un naudām, paskaties labāk uz mazajām mūķenītēm! Pirmais, kas Mandalajā mūs sagaida, ir bars mazu, rozā meitenīšu, kas dziedādamas iet no ēstuves uz ēstuvi (jā, Mjanmā ir speciālais ēstuvju tips, kas veras vaļā jau sešos no rīta), un vāc ziedojumus savam templim. Tik skaisti! Ziedojumos tikai pārtika! Pārsvarā pliki rīsi. Nekādas naudas!
Re, šī ir viena no tām ēstuvēm, kas strādā jau sešos no rīta! Re, kādi čakli ļaudis, nodomājām. Tā kā šeit nopirktais ēdiens (tūlīt parādīšu) mums labi gāja pie sirds, gribējām te atgriezties arī citreiz, bet - citreiz šādas vietas vairs nav. Izrādās, ka tās ēstuves, kas vaļā ir sešos no rīta, parasti jau ap deviņiem ir ciet. Tad ap desmitiem darbu sāk nākamās ēstuves, kas strādā līdz četriem-pieciem. Tad atkal nākamās ēstuves. Un katru reizi tās jāmeklē pavisam citā vietā! Cik sarežģīti!
Lūk, garšīgais ēdiens - Šanu nūdeles. Šani ir tāda tauta, kas dzīvo Šanu štatā Mjanmas austrumos, bet viņu nūdeles ir tik populāras, ka pieejamas visā Mjanmā. Starp citu, par šādu ēdienu jāmaksā apmēram 40 centi. Turklāt, protams, pat nūdelēm pienākas piedevas, šoreiz gan tādas švakākas - fonā redzamā buljona zupiņa un neierobežots skaits zaļās tējas.
Rīts Mandalajā! Patiesībā Mandalaja ir pavisam jauna pilsēta, dibināta tikai 1859. gadā, kad Birmas karalis Mindons šeit uzcēla savu jauno galvaspilsētu. Drīz vien izrādījās, ka tā arī bija pēdējā Birmas karalistes galvaspilsēta, jo jau pēc mazāk nekā 30 gadiem Birmu iekaroja Britu Impērijas spēki. Ātri izmantošu iespēju parunāt par tēmu, kas visus tik ļoti interesē - Birma/Mjanma. Kā to pareizi saukt? Oficiālais nosaukums jau kopš 1989. gada ir Mjanmas Savienības Republika, tātad - Mjanma. Pirms tam - Birmas Savienība. Oficiālais nosaukuma maiņas iemesls - tikai 68% no 50 miljoniem Mjanmas iedzīvotāju ir birmiešu, tātad, gandrīz trešdaļa ir citas tautas, un tas būtu tikai godīgi, ja viņi drīkstētu dzīvot valstī, kas nesaucas par godu vienai no tautām. Arguments gan neiztur kritiku, jo vēsturiski (un birmiešu valodā arī fonētiski, starp citu) termins Mjanma nozīmē aptuveni to pašu, ko Birma/Bamar. Visticamāk, valsts nosaukuma maiņa bija politisks gājiens - lai atkratītos no Britu virskundzības mantojuma, jo britu laikā valsti, protams, sauca tikai un vienīgi par Birmu. Reizē ar valsts nosaukuma maiņu, tika pamainīti nosaukumi arī lielākajām pilsētām, piemēram, galvaspilsētai Rangūnai (tagad Jangona). Indija taču nesen izdarīja tāpat ar Bombeju/Mumbaju, Kalkutu/Kolkatu, Madrasu/Čennaju u.t.t. Sak', neesam nekādas britu lelles! Tas nekas, ka briti šīs vietas pameta jau pirms piecdesmit gadiem, hehe. Piesardzība taču jāievēro, hehe. A ja nu atnāk vēl atpakaļ? Ko tad? Nemainīs taču visus nosaukumus pa divām reizēm!
Tā, ejam pastaigāt pa pilsētu. Šis dīķis patiesībā ir aizsarggrāvis Mandalajas pilij/cietoksnim. Cietoksnī dzīvoja pēdējie divi Birmas karaļi, jau iepriekš minētais Mindons un pats pēdējais karalis Tibo. Visu Britu kolonizācijas laiku Mandalajas pils bija tāds kā birmiešu neatkarības simbols, pat neskatoties uz to, ka briti tur bija ierīkojuši savu militāro posteni. Kad Otrā pasaules kara laikā cietoksni iekaroja (un uz laiku okupēja visu Birmu) Japānas armija, tie paši briti fiksi, fiksi pili/cietoksni sabumboja tā, ka nekas daudz tur nepalika pāri. Pavisam nesen, deviņdesmitajos gados, pils tika atjaunota, bet, nu, tas jau vairs nav tas. Lai gan ilgi štukojām, mēs tā arī pili neapmeklējām. Divu iemeslu dēļ - 1. nekas no tā nav oriģināls; 2. biļete maksā 7 eiro!!!
Staigājam pa pilsētu. Tuvākajā laikā es rādīšu daudzas vēsturiski un visādi citādi nebūtiskas bildes, jo katru reizi jaunā valstī ir tā, ka jābrīnās par visu citādo. Tāpēc, lūk, maza birmiešu meitenīte spēlējas ēstuvē, kas uzcelta tieši blakus sliedēm. Par meitenīti varat nebaidīties - vilciens te nekursē. Tas ir miris sliežu atzars! Bet tie birmiešu bērni ir bezgala skaisti!
Vēl rādīšu visus jaunos ēdienus! Šos nopirkām ar "point-and-order" metodi. Tieši tāda bija ieteikta LP ceļvedī, hehe. Pieej pie ēstuves, parādi ar pirkstu, dabū ēdienu. Nu, mūsu gadījumā vēl jāpasaka "No fish! No fish sauce! No seafood!" Kas arī ne vienmēr strādā. Neskaitot puķukāpostus, neko citu neatpazinu, bet ēdieni nebija slikti. Dārgi gan - par visu komplektu samaksājām teju divus eiro! Ātri vien atkodu kopsakarības - re, galds, uz kura stāv bļodiņas, ir koka. Tas nozīmē, ka ēdiens būs dārgs. Ēst jāiet tur, kur plastmasas galdi/krēsli, tur vienmēr būs lētāk. Un tas tiešām tā darbojas viscaur Mjanmai!
Vēl bez mums paēst piesēduši mūki. Tas arī sākumā likās ļoti pārsteidzoši. Visur mūki! Ar savām jocīgajām metāla bļod-somām! Bet ar laiku pierod arī pie mūkiem, drīz vien sāc uztvert viņus kā pavisam parastus cilvēkus, nemaz ij nepievērs uzmanību!
Šķiltavas! Teju visās ēstuvēs (vai tas būtu puslīdz restorāns vai strītfūda ratiņi) striķītī pie griestiem iekārtas šķiltavas. Turklāt tās lieto ne tikai klienti, bet arī garāmgājēji. Kamēr ēd, ik pa brīdim kāds pienāk, aizpīpē un dodas tālāk.
Atradām lielveikalu! Ar cenām! Tas ir - ar precēm, kurām norādītas cenas! Tik forši, ka vari vienkārši paskatīties preces, saprast, cik tās maksā, izlemt, vai gribi vai nē attiecīgo preci par tādu cenu, neviens neuzbāžas, ļauj padomāt, mmm... Šādas lietas var novērtēt tikai tad, kad tās tev atņem! Šķiet, ka veikalu ar īstām cenām pēdējo reizi redzēju Armēnijā! Nu, varbūt kādreiz kaut kur kāda piparu bodīte izlēmusi kādam produktam pielikt cenu, bet nejau šitā!
Priecīgi iepirkušies, ar lielajiem maisiem dodamies mājās. Jā, tu pareizi redzi, es nesu tikai banānus, pārējos pirkumus nes sieva. Un ar brīvo roku vēl fočē, haha! Man garšo banāni!
Tā, jānopērk vietējās sim kartes. Tā kā Mjanmā pavadīsim maksimālo atļauto dienu skaitu (28 dienas, turklāt Mjanmas vīza nav pagarināma!) mums noteikti vajag sim kartes ar internetiem, jo esam jau paspējuši atklāt, ka Mjanmā pat viesnīcās pieejamie bezvadu interneti ir zem katras kritikas - tik lēnu un nestabilu internetu neesmu redzējis nekur citur, kur esmu bijis. To pašu runāja arī citi šeit satiktie ļaudis - visi kā viens Mjanmas internetus atzina par sliktākajiem pasaulē! Nuja, un kur pirkt vietējo operatoru sim kartes? Protams, no ceļmalas kundzēm! Kundze pati sadalījusi numurus pa skaistumiem - tie, kur atkārtojas cipari, protams, ir dārgāki. Mēs paņemam vislētāko, un sim karte kopā ar kredītu izmaksā tikai 3 eirikus. Ievēroji pudeles ar dzelteno šķidrumu Karīnai pie kājām? Tā ir degviela. Tantes tirgo ne tikai sim kartes, bet arī degvielu.
Mēs dzīvojām pavisam blakus Mandalajas pilij, tāpēc, neskatoties uz to, ka tā arī nekad neiegājām iekšā, ticu, ka redzējām to vairāk nekā citi ļaudis, kas patiešām arī nopirkuši dārgās biļetes, hehe. Turpat gar aizsarggrāvi ik pa brīdim izvietoti daži publiskie trenažieri. Jāuztur taču sevi kaut kā formā, nē?
Šo vīriņu rādu tikai tāpēc, ka man ļoti patika viņa pričene. Nu, un vispār viss tēls kopā. Mēs pie viņa pirkām ūdeni! (Tas tā, lai jūs nekādā gadījumā nepadomātu, ka cigaretes, nē, nē, nē)
Te gribu palielīties ar mūsu veiksmīgo (lēto) pirkumu - par visu šo lietu kaudzi iztērējām 9 eiro! Un, jā, kaudzē ir arī pagarinātājs un īstas maltās kafijas paka! Izskatās, ka Mjanmā problēmu ar kafijas iegādi nebūs! Pagaidām izskatās, ka šeit varētu izdzīvot visai lēti, ja ne vien dārgās naktsmītnes. Pats, pats lētākais variants Mandalajā mums izmaksā 12 dolārus dienā. Turklāt par pirmo nakti samaksājām 18 dolārus, jo nakšņojām visos ceļvežos un internetos ieteiktajā it kā vislētākajā Nylon Hotel. Nekā, ja meklē lēto viesnīcu Mandalajā, tā noteikti ir Garden Hotel, turpat blakus slavenajam Nylon.
Nylon Hotelim tomēr ir arī savas priekšrocības. Lai gan Mjanmā pārsvarā visās naktsmītnēs (arī lētākajos dormos) pienākas brokastis, tomēr šeit brokastīs tiek pasniegts īsts ēdiens, nevis divas tostermaizes + ola + banāns. Un ēst var tik, cik lien! Patiesībā labi, ka tā nav visur, citādi šobrīd es būtu drausmīgi resns. Ja man dod bezmaksas lietas, tad ņemu tik, cik varu paņemt, haha.
Bet arī Garden Hotelim ir savas priekšrocības - terase ar skatu pār pilsētu uz Mandalajas kalnu (tas tumšais ķeksis tālumā). Šeit mēs kopā beigās nodzīvojām kādas 10 dienas - vēl bez Mandalajas un tās apkārtnes izpētīšanas paveicām daudz visādas praktiskas lietiņas - sarakstījām rakstus karijam, samazgājām drēbes (negribu zagt svešus laurus - drēbju mazgāšanu ar rokām vienmēr paveic Karīna, es esmu slinks maitasgabals), satīrījām somas u.t.t. Vispār šo bildi rādīju tāpēc, ka mans priekšstats par Mandalaju bija pilnīgi citādāks. Pirms šeit atbraucām, man vienmēr likās, ka Mandalaja būs tāda pasaku pilsēta, kur samiksējušās visādas vecās lietas kopā ar modernajām lietām, kur pilns ar visādiem hipsteriem, bet tajā pašā laikā tradicionālos tērpos tērptiem kundziņiem, u.t.t. Tā nemaz nav. Mandalaja ir pavisam parasta pilsēta. Ar savām īpatnībām, protams, bet, nu, katrai pilsētai taču ir savas īpatnības.
Kailus/puskailus cilvēkus bildēt nav smuki, tāpēc bildēju mazos puisīšus. Redzi to sieniņu labajā pusē? Tāda sieniņa Mandalajā ir uz ielu stūriem ik pa dažiem kvartāliem, un sieniņai pašā viducī - krāns. Te cilvēki nāk mazgāties - visu cauru dienu var redzēt ļaudis, kuriem mājās nav tekošs ūdens mazgājot savas netīrās miesas - veci vīriņi, jaunas meitenes, vīri spēka gados, visi tādi puspliki, ietinušies kādā lakatā, kas aizsedz intīmākās ķermeņa vietas un viss. Citi nāk arī mazgāt drēbes vai traukus, vēl citi, kā puisītis saulesbrillēs, mazgā savas čībiņas.
Šis puisītis raud un rokās viņam divas cigarešu paciņas. Varu vien piebilst, ka šīs cigaretes ir vislētākās no visām - apmēram 35 centi par paciņu. Varbūt tāpēc arī puisītis raud.
Zini, kā dažiem cilvēkiem ir "sava" kafejnīca vienā vai otrā pilsētā? Nu, šī laikam ir mūsu Mandalajas vietiņa. Ne tāpēc, ka tur būtu baigi garšīgi vai baigi lēti, vai super apkalpošana. Tāpēc, ka tuvu mājām, par pieņemamu cenu, un normāli garšo. Mēs esam tādi normālības atbalstītāji, hehe. Vienīgā bēda, ka ēstuve ir ķīniešu, nevis īsta birmiešu vai šanu. Nekas jau īpašs, nūdeles ar olām, cepti dārzeņi u.t.t. Visādi citādi šo nemaz nerādītu, bet tā kā bijām šeit tiešām kādas 10 reizes, tad likās negodīgi neparādīt. Un un un un, tās mazās zupiņas, ko viņi deva bonusā, tās bija tiešām ļoti garšīgas!
Mandalajas stacija. Kopā te ir kādi 20 lodziņi, pie katra lodziņa var nopirkt biļeti uz citu galamērķi. Turklāt pirmā klase pie šiem lodziņiem, nabagu klase - tur, no otras puses. Apbrīnojama resursu šķērdēšana. Mēs beidzot gribam doties uz to savu Kata, tāpēc eju pie pirmā lodziņa, kā stacijās normāli būtu jābūt, un saku, ko man vajag. Nē diemžēl šis lodziņš tirgo biļetes tikai uz Nejpido, jums jāiet tur. Aizeju tur, saku, vajag Kata. Izrādās, tas ir "Upper Class"(augstākā iespējamā klase Mjanmas vilcienos) lodziņš, un, kad grasījos jau vaicāt pēc lētajiem lodziņiem, padzirdēju, ka Upper Class biļete līdz Kata, un tas ir 14 stundu brauciens, maksā trīs ar pusi eiro, nekur tālāk nemaz negāju! Man, lūdzu, divus Upper Class, jo tāds, lūk, es esmu Upper Class kungs. Sakārtoju monokli, samaksāju un devos tālāk. Starp citu, vilcienu biļetes Mjanmā raksta ar roku, katra biļete aizņem kādu minūti - pusotru.
Vēl viena lieta, ko līdz šim esmu novērojis tikai Mjanmā - pārspīlēti agresīvs elektronikas preču mārketings. Redzi tās lielās tumbas kreisajā pusē? Tās drausmīgi skaļi spēlē vietējo deju mūziku. DRAUSMĪGI skaļi! Kad pirmo reizi šo ieraudzīju, domāju, ok, Huawei kaut kāda baigā kampaņa, jāpaziņo visiem. Bet - nekā! Teju katrs elektronikas veikals katru dienu piekliedz visu ielu ar šausmīgu troksni. Un katru dienu baloni un piepūšamie vārti! Katru dienu izskatās pēc atklāšanas! Viens minējums, ka tas tāpēc, ka Mjanma tikai nesen sākusi visas tās globalizācijas lietas, tikai nesen visi pilsoņi atklājuši, ka viņiem patiešām vajag vismodernākos tālruņus, lielākos teļļukus u.t.t. Vēl pavisam pirms dažiem gadiem viņiem esot pieticis ar māju uz kājām un elektrības pieslēgumu uz dažām stundām dienā. Tā kā tas viss ir jauns, tad arī mārketingam jābūt tieši tik agresīvam, citādi jau neviens neuzzinās par to, ka vispār tādas lietas pastāv!
Atkal Mandalajas cietoksnis. Tagad no bišķiņ citas puses. Neko nevar darīt, lai kur arī mēs ietu - un šobrīd ejam uz Manadalajas kalnu - vienmēr velna cietoksnis ir pa ceļam. Un kā lai nebūtu - tāds 2,5 x 2,5 kilometru laukums pašā pilsētas centrā! Starp citu, par laukuma izmēru uzzināju tikai pēc tam, kad jau bijām nokavējuši saulrietu, hehe. Skatoties kartē, likās, ka ātri, ātri jāapiet apkārt Mandalajas cietoksnim, jāuzkāpj kalnā, un - saulriets rokā! Bet nekā, beigās kopā nogājām teju 20 kilometrus, nokavējām saulrietu un vēl pa ceļam sastrīdējāmies, hehe. Esiet uzmanīgi ar Mandalajas karti, tajā viss izskatās tuvāk nekā ir patiesībā!
Nu, lūk, pirmie septiņi kilometri noieti, tagad tikai atliek iziet caur vārtiņiem un uzkāpt pēdējos 1729 pakāpienus, lai nonāktu kalna augšpusē. Redzi, kāda jau silta vakara gaisma? Šobrīd vēl esam optimistiski, domājam, ka paspēsim redzēt saulrietu no labākās saulrietu vietas visā Mandalajā, hehe. Un vispār - šos vārtus sargā divi Čintī (absolūti nekandidēju uz pareizu zvēra nosaukuma latviskojumu, tāpēc labāk teikšu "leo-grifi" - mītiski zvēri, kas ir pa pusei lauvas un pa pusei pūķi/grifi), bet, tā kā iela ir tik šaura, nevaru viņus visus reizē iespiest bildē. Paga, nākamajā bildē parādīšu vienu zvēru atsevišķi, ja?
Čintī, tātad. Paskat, cik liels!
Kāpšana notiek pa posmiem - pakāp simtiņu-divsimtiņu pakāpienu, un tad tunelītis, kura laikā atpūsties. Tunelīšos iemitinājies viens otrs atspirdzinošu dzērienu un čipšu tirgotājs, viens otrs gailis, pa kādam kaķim, bet visā visumā viss mierīgi.
Re, pa ceļam tāds skaists baseiniņš un krāsaini ziedi. Bet nav laika apstāties! Aiz ziediem redzama arī saule, kas tūdaļ jau vairs tur nebūs! Jāskrien!
Apmēram pusceļā iebūvēts būdā stāv tāds milzu Buda. Arī šo, līdzīgi kā mītiskos zvērus lejā, grūti nobildēt! Kāpēc, būvējot visādus reliģiskus ķēmus, neviens nav padomājis par loģisku izvietojumu bildēšanai?! Kaut kā tomēr pamanījos gandrīz visu Budu dabūt bildē. Šeit uzmanība jāpievērš Budas labajai rokai - tā ir tā kā bišķi pavērsta uz priekšu. Leģenda stāsta, ka tad, kad īstais Buda (Sidhārta Gautama) staigājis pa Birmas ārēm, viņš uzkāpis Mandalajas kalnā, un, skatoties uz leju, rādījis ar roku un teicis: "Šeit pēc 2400 gadiem būs varena pilsēta!" Un tie 2400 gadi, protams, kā reizi sakrita ar Mandalajas dibināšanas gadu. Man interesē, kāpēc Buda savu pareģojumu teica TIK precīzu. Varēja taču bišķiņ atstāt robežiņu kļūdai! Turklāt, ja viņš bija TIK pārliecināts par tieši 2400 gadiem, kāpēc roku tik kautrīgi pacēlis? Kāpēc nerāda ar visu plecu? Nē, kaut kas te nav tīrs!
Katru reizi, kad liekas, nu jau gan šie ir pēdējie pakāpieni, aiz tiem parādās vēl viens pakāpienu posms! 1729 pakāpieni, izrādās, ir diezgan daudz!
Vairs tikai bišķiņ jākāpj! Bet vairs tikai arī bišķiņ saulei ko krist! Karīna saka, ka jāpaliek jāskatās saulriets šeit, bet es iebilstu - ja jau sākām, tad jāizdara līdz galam! Vēl taču paspēsim! Karīnai, protams, atkal taisnība, eh. Bet, nu, šo jau arī var saukt par redzētu saulrietu, vai ne?
Un esam augšā! Baigais golfa laukums, ne? Haha! Bet vispār inčīgi, ka Mandalaja ir tāda pilnīgi plakana pilsēta. Re, neviena kalniņa! Labi, varbūt priekš Latvijas pilsētas tas būtu ok, bet visur citur pasaulē tā kā pierasts, ka zemei mēdz būt relefs, kas atšķiras no galda virsmas reljefa.
Mēs ne tuvu neesam vienīgie, kas nāk šeit uz saulrietu, protams, bet tomēr esam unikāli - atšķirībā no visiem šiem ķēmiem, mēs saulrietu nemaz neredzējām, haha. Vēl šeit augšā ir pāris stūpas un pagodas, viss, kas kārtīgam budisma kalnam pienākas.
Viens no svarīgajiem apskates objektiem kalna augšpusē ir Budas pēdas nospiedums. Tajā pašā reizē, kad Sidhārta kāpa kalnā un pareģoja nākotnes pilsētas Mandalajas celtniecību, viņš arī netīšām paslīdēja un atstāja savas pēdas nospiedumu. Tagad tas tiek glabāts iežogots, lai neviens nesabojā! Izskatās taču pēc īsta pēdas nospieduma, ja?
Tagad varam lēnām kāpt lejā un apskatīt visu, ko nepaspējām redzēt, kāpjot augšā. Piemēram, šādus skaistus jumtiņus. Izrādās, visiem tiem tunelīšiem, kuriem skrējām cauri, un pamanījām tikai gaiļus un kaķus, tiem bija šādi skaisti jumtiņi un tornīši!
Šāda putna piemineklis. Šis putns izskatās tik bēdīgs! Nevarēju nenobildēt tik bēdīgu putnu. Fonā vēl var redzēt miglainu Budu. Tādi būdu piemineklīši visa kāpiena laikā bija desmitiem, ja ne simtiem. Protams, smuki, bet, kas par daudz, tas par skādi. Šāds putns bija viens, tāpēc fokuss tieši uz viņu, nevis uz Budu, hehe.
Šeit attēlots nelaiķis, kuram vārnas izēdušas acis. Izskatās, ka maitu lija arī kādu gabaliņu gaļas jau paķēris. Visa pieminekļu grupa iežogota. Šo nobildēju nolūkā pēc tam atrast informāciju, kas un kāpēc, bet tas tā nekad arī neizdevās. Varbūt kāds no jums man var pateikt priekšā, ko šāda kompozīcija varētu simbolizēt budismā? Vai vēl labāk - varbūt kāds zina kaut ko tieši par šo pieminekli?
Kāda Mandalajas kalna kreklu tirgotāja turpat darba vietā pilda arī skolā uzdotos mājās darbus. Mājas darbus jāpilda mājās, citādi jau tos nesauktu par mājas darbiem, bet par darba darbiem!
Tieši kā ceļvedī norādīts - kāpjot Mandalajas kalnā uz saulrietu, visticamāk, pa ceļam sastapsiet dažus jaunus mūkus, kas labprāt uzsāks sarunu, angļu valodas treniņa nolūkā. Ieguvēji ir visi - mūkiem iespēja patrenēties, mums - iespēja uzzināt šo to par mūku dzīvi. Es, piemēram, nezināju, ka Mjanmā (arī Taizemē un citur) būt par mūku ir līdzīgi kā mūsu pusē ļaudis iet armijā - katram jaunietim noteikts laiks jāpavada klosterī un jābūt par mūku (divas reizes - vienu starp 10 un 20 gadu vecumu un otru pēc 20). Viens otrs paliek par mūku uz pilnu slodzi - līdzīgi kā armijas ļaudis uzsāk virsdienestu. Viena lielā un acīmredzamā atšķirība - kamēr mūspusē militāristiem māca būt spēcīgiem fiziski un pakļauties pavēlēm, šeit ļaudis savā "dienestā" mācās būt spēcīgi garīgi un pakļauties morāles normām.
Kad nokāpjam lejā, draudzīgi sabildējamies. Šoreiz ir retā reize, kad kopbilde tiek darināta pēc mūsu ierosinājuma, jo mūkiem, protams, ne telefonu, ne fotoaparātu nav. Mūkiem vispār drīkst piederēt tikai piecas lietas - skuveklis, krūzīte, bļodiņa, lietussargs un filtrs (lai kukaiņi nenonāk dzērienā/ēdienā). Un, protams, trīs auduma gabali, no kā uzķimerēt tērpu. Vispār par mūkiem un budismu samācījāmies daudz jauna, gan jau vēl kādreiz par to parunāsim, labi?
Paskat, kāda Mandalajas pils skaista tumsā! Visa tāda izgaismota!
Svētdienas vakariņas! Gribu tikai vēlreiz pastāstīt par Mjanmas ēstuvju bonusu sistēmu. Šeit, piemēram, vēl neesam paguvuši pasūtīt, kad mums jau atnes katram pa zupiņas (buljona) bļodai, un vēl uz diviem šķīvīti svaigu sīpolu un kaut kādu marinējumu. Tā visur tiek uzskatīta par normu. Neviens neko nejautā un nesaka, atnes zupiņu, atnes dārzenīšus, un visi priecīgi ēd. Tā arī nekad neuzzināju, kāpēc tā, un kā tāda tradīcija sākusies.
Re, kā noslāņojas sabiedrība - vienā teļļukā rāda futeni, tur visi skarbie veči dzer aliņus un kliedz. Otrā - ziepju opera, pie tā sēž sievietes un bērni. Vakaros, kad notiek Anglijas Premjerlīgas spēles, pat visnabadzīgākā ēstuvīte nez no kurienes sadabū lielo, plakano televizoru, lai vīri var nākt un skatīties maču. Anglijas futbolu Mjanmas vīri mīl. To mēs redzēsim visur vēl nākamajās nedēļās.
Šonedēļ tas arī viss no manis. Atvadīšos ar skaistu birmiešu bērnu sarkanā zaķaušu cepurītē!
Tāda pozitīva fotoatskaite sanākusi. Prieks, ka jums vairs neuzmācas krāpnieki un visādi diedelnieki.
Lieliska atskaite,es tā sasmējos par dažiem komentāriem pie bildēm. Žēl, ka Harijam nācās pabūt slimnīcā, bet šķiet, ka kopumā jums abiem viss ok, un tas priecē. Vislabākie vēlējumi!!!
Prieks atkal lasīt jūsu piedzīvojumus! Visvairāk jau, protams, gaidu Taizemi, kur pati esmu bijusi un vēlos atgriezties, gribas to atkal ieraudzīt, šoreiz no jūsu skatu punkta.
Tas piemineklis (?) ar līķi, ar kuru cienājas putni ir sky burial, bēru paveids zoroastriešiem un arī kaut kādam budisma paveidam. Radies praktisku apsvērumu dēļ, ir kalnainas vietas uz mūsu planētas, kur praktiski neiespējami izrakt kapu, kā arī kurināmais dārgs dēļ retajiem kokiem. Tibetā tās ir cieņā. Kā arī apakšā vēl ir ideja – nodrošināt pārtiku dzīvajiem (maitas putniem ) ar nedzīvu miesu, kura tāpat vairs garam nav vajadzīga. Nu kaut kā tā. Riktīgs recycling 😀
Pingback: Ierakstu izlase #12 - Stacija