Sveicināti!
Šoreiz mazliet vairāk bilžu, nekā iepriekšējās nedēļās, bet lielu daļu vainas par to jāuzņemas pašpasludinātai un neviena cita neatzītajai Piedņestras Moldāvu Republikai – tas tiešām ir brīnumains un neizprotams veidojums. Ja nu tiešām ir par garu un par daudz, droši ziņojiet par to komentāros, tādā gadījumā nākamreiz centīšos kodolīgāk.
Klikšķini uz pirmās bildes un skaties, kā mums gāja gan jau minētajā Piedņestrā, gan arī visu atzītajā Moldovā.
Sākšu tur, kur pagājušajā nedēļā beidzu, tātad, Moldovas Republika. Nakti uz svētdienu pavadījām šosejas malā apmēram pusceļā no Beļciem uz Kišiņevu. Rīta pusē man krūtīs iedūrās akla sāpe kā nezināms drauds. Māte kaut kad teica, ka tas tāpēc, ka augu, bet nu jau tā kā tam procesam būtu jābūt noslēgtam, tāpēc drošības pēc aizbraucām uz slimnīcu. Nekas traks - iekaisis starpribu nervs, dažas dienas jāsadzīvo ar sāpēm, jāpasmērē smērītes, jāpaēd tabletes. Tāpēc svētdienu pavadījām ļoti rāmā garā - atradām nomaļāku vietu Moldovas galvaspilsētā un atpūtāmies.
Šo to sapirkāmies Kišiņevas tirgū un Karīna sagatavoja šādu te brīnumu - Makaronus tomātu mērcē ar brinzas un tomātu salātiem. Brīnumains ēdiens un ne tikai priekš šādiem apstākļiem. Es viņai visu laiku saku, lai publicē tās savas receptītes šeit, karijs.lv, bet viņa tik ni un ni. Es jums iesaku pierunāt viņu.
Pirmdienas rītā devāmies uz Kišiņevas Zoodārzu. Pie ieejas redzamais sienas gleznojums nemaz pārāk daudz nemelo - visus gleznā redzamos dzīvniekus, izņemot pandas, apskatījām. Vienīgi kamielim nebija tik skaisti uzkrāsoti plakstiņi/skropstas.
Bez kamieļiem un tīģeriem redzējām arī lāci, kurš dušojas.
Lūsi, kurš čillo šūpuļtīklā.
Mirušas peles, kuras neviens negrib ēst.
Un pīli, kas, uz visu to noskatoties, ir totālā šokā! Es, starp citu, nekad nebiju aizdomājies par to, vai pīlēm vispār ir mēles. Tagad zinu.
Vēl viena lieta, kas man bija jaunums - skābais kvass. Garšo bišķiņ pēc kvasa, bet vairāk pēc kārtīgi sarūgušas bērzu sulas. Šādus Moldovā pa lēto var dabūt katrā bodītē.
Kišiņevas galvenā katedrāle. Un atkal neoklasicismā! Es laikam nepareizajās vietās pirms tam biju skatījies, likās, ka Viļņas teju vienīgā tāda. Šo, ja kas, uzcēlis pats princis Voroncovs. Gan jau, ka ne ar savām rokām, bet tomēr. Šis arī galvenais Kišiņevas parks, pilns ar baložiem un vaifajiem.
Parkā vīri zibina milzu šahu. Stulbi, ja tev nosit abus torņus - nav vairs, kur apsēsties nākamā gājiena pārdomāšanas laikā.
Pašiem sava triumfa arka! Oficiāli šo būvi sauc par "Svētajiem vārtiem". Uzcelta par godu Krievijas uzvarai Krievu-Turku karā, lai lepnie uzvarētāji var smuki piejāt pie katedrāles, tā vismaz saka visādi bukletiņi. Vietējie tikmēr stāsta citu stāstu. Otrajā stāvā (tajā, kas virs arkas) atrodas milzu zvans, kurš tikai veidots priekš netālu esošā zvanu torņa, bet galu galā izrādījās pārāk liels un tornī iekšā nederēja. Tad nu moldāvi ātri uzmeistaroja arku, tieši tāda izmēra arku, kurā der iekšā visādi milzu zvani.
Princis Stefans III jeb Varenais Stefans (Ștefan cel Mare). Visvarenākais moldāvs ever. Viņa vārdā nosauktas miljons ielas, parki, ēkas u.t.t. visā Moldovā. Savulaik esot bijis baigais karotājs - atsitis gan ungārus, gan turkus (otomāņus) un ko tik vēl ne. Par kārtīgu musulmaņu klapēšanu Romas pāvests viņu nosaucis par Kristietības Čempionu. ā, un viņa brālēns bija grāfs Drakula. Nice.
Varenā Stefana parkā ir šāda skaista strūklaka. Un Vaifaiji. Ļoti daudz Vaifaju.
Atkal trāpījāmies uz demonstrāciju. Šeit vietējie jaunieši aicina pievienoties (vai protestē pret nepievienošanos) Rumānijai. 16. maijā jāiet uz tusiņu, kur viss tiks pastāstīts un paskaidrots smalkāk.
Viena no protestētājiem paskaidroja, ka vispār tas esot kaut kā neloģiski - viņiem taču tāda pati valoda kā rumāņiem, līdzīgas tradīcijas, kopīga vēsture, bet - divas atsevišķas valstis. Turklāt Rumānijā esot lielākas pensijas un tā. Man šķiet, ka viltnieki vienkārši grib pa kluso iestāties Eiropas Savienībā.
Moldovas Republikas parlaments. Es ierosinu pie Saeimas arī no krūmiņiem izpļaut uzrakstu "Latvija", smuki taču.
24h ziedu tirdziņš tieši pie galvenā Kišiņevas centra parka. Kaut kur šāds variants jau šķiet redzēts.
Moldāvi atrisinājuši mūžīgo problēmu ar piekaramajām atslēgām uz tiltu margām. Re, nāciet un kabiniet savas atslēgas šeit.
Nākamajā dienā ribas jau sāp mazāk, tāpēc izlēmām padarīt kaut ko vairāk. Lai padarītu kaut ko vairāk, vajag arī vairāk enerģijas, tāpēc atradām studentu ēdnīcu, tieši blakus ekonomikas koledžai.
Tā kā ēdnīca vēl ciet un strādā tikai no 10:45, tur pat blakus uz ielas ātri uzvāram kafiju. Re, cik mums forši aprīkots automobilis!
Soļanka, Harčo, divas Invirtitas (moldāvu rullīši no kārtainās mīklas) ar brinzu un zaļumiem, katram zirņu putra ar mērci un vistas filejām, salātiņi, un viss kopā - apmēram 3.50 Eur.
Ieradāmies Krikovas vīna darītavā. Tā ir viena no lielākajām un pati populārākā Moldovā. Ar šādu sarkanu autobus-vilcieniņu mūs veda tuneļos līdz pat 90 metru dziļumā zem zemes.
Zem zemes ir apmēram tuneļu tīkls apmēram 120 kilometru garumā, no kuriem apmēram 60 kilometri ir no grīdas līdz griestiem pilni ar vīniem. Šajās muciņās ir 400-600 litru vīna. Katrā!
Šajās mucās ir jau līdz pat pusotrai tonnai vīna! Katras rindas pirmajai mucai ir pielīmēts mazs papīrītis, kurā rakstīts, kas tad tur īsti gatavojas - kāda vīnogu šķirne, kurā gadā novāktas, etc. Tur ir gan visas ierastās šķirnes, gan arī vietējās, tādas, kas aug tikai pie viņiem.
Ir arī šādas mucas, bet tiešām neatceros, kāpēc nepietiek ar ozolkoka mucām, bet vajadzīgas arī šādas. Nezinu. Varbūt dzirkstošajiem vīniem?
Visiem tuneļiem, tāpat kā parastām virszemes ielām, arī ir nosaukumi. Tajos norādīts, kas apmēram, kurā ielā notiek. Šī, piemēram, ir "Vīna maršruts". Citas arī saucas Chardonnay, Merlot, u.t.t.
Un, tāpat kā virszemē, arī šeit ir stāvvietas, gājēju pārejas un visādas citas satiksmes kustību regulējošas zīmes. Īsta pilsēta zem zemes!
Lūk, arī satiksme. Šis Kamazs droši vien ir pilns ar vīnu!
Pretēji sava moldāvu ārsta norādījumiem (izvairīties no aukstuma, vēja, caurvēja) kādas divas stundas mierīgi tusējos 14 grādos celsija skalā. Šī temperatūra esot vispiemērotākā vīna nogatavināšanai. Un tāpēc, ka tik dziļi zem zemes, ir vienāda gan ziemā, gan vasarā.
Dzirkstošā vīna nodaļa! Šādi gar abām sienām pudeles sakārtotas apmēram 20km garumā, kopā ap sešiem miljoniem pudeļu.
Dzirkstošā vīna pudeles nogatavošanās procesā ik pa brīdim jāpagroza, lai nepareizi nesakrājas nogulsnes. Ja nemaldos, katra pudele jāapgriež reizi divos mēnešos - bet par šo faktu galīgi neesmu drošs. Jebkurā gadījumā visu 20 kilometru grozīšanu apkalpo kopā 6 dāmas, strādā viņas maiņās, un vienmēr tuneļos ir tieši viena dzirkstošā vīna dāma.
Baltās atzīmes uz pudeļu dibeniem norāda, kādā virzienā un cik daudz pudele jāpagriež. Man šie marķējumi nav līdz galam skaidri, bet gan jau, ka viņām ir kaut kāda sava sistēmiņa. Katrai dāmai darba dienas laikā jāpagriež ap 30 000 pudeļu. Tas ir drausmīgi daudz pudeļu!
Kad grozīšanas process galā, un šampanietis, tpu, dzirkstošais vīns savu ir jau atsēdējis, pudeles sakāpj šādos caurumos ar galvām pa priekšu. Tādējādi visi nosēdumi nosēžas pie korķa, un tur, zem caurumainās konstrukcijas tie tiek sasaldēti. Pēc tam sasaldētos nosēdumus izsēdina no pudeles ārā.
Tālāk pudeles brauc gar šādu gaismas kasti, kur tiek pārbaudīts, vai netīšām vēl kāds nosēdums nav palicis sēžam pudelē. Šis tikai tāds demonstrācijas variants, patiesībā pudeles, protams, pārbauda kaut kādi datori ar robotu acīm! Pēc šī pasākuma pudelēs tiek sasprausti korķi, un lieta darīta! Var vest uz veikalu.
Turpat zem zemes ir arī muzejiņš. Pazemes pilsētu vīri sākuši rakt jau 15. gadsimtā (izrakto kaļķakmeni, starp citu, izmantoja Kišiņevas celtniecībā, tā kā tur ārkārtīgi daudz ēku ir tieši no kaļķakmens), un kopš tā laika ir notikušas daudz visādas pārmaiņas, tāpēc ir arī daudz ko parādīt. Piemēram, šādi speciālie vīna mucu rati. Man liekas, ka ar Kamaziem tomēr ērtāk.
Šādi agrāk izskatījās Krikovas vīndari. Es laikam negribētu dzert vīnu, ko šis kungs izdarījis. Viņš pat vesti nejēdz kārtīgi uzvilkt, par vīna ievilkšanu pudelē vispār nevar būt ne runas!
Muzeja daļa, ar ko Krikovas vīndari visvairāk lepojas - vīna kolekcija. Kopā te ir ap pusotra miljona pudeļu. Un kolekcijas zāle ir izveidota vīna glāzes formā - to gan var pamanīt tikai kartē. Staigājot pa ieapaļiem tuneļiem, itin nemaz nerodas sajūta, ka maršruts atgādina vīna glāzes formu.
Ja pirms kārtīgas vīna dzeršana šim džekam ieliek saujā naudiņu, tad nākamajā dienā neesot paģiru. Melnā maģija!
Šajā pagrabā savu vīnu glabājis arī Hermanis Gērings. Priekšā redzamās dažas pudeles ir viss, kas saglabājies no viņa kolekcijas, jo pārējās diženie atbrīvotāji-sarkanarmieši atbrīvoja no vīna jau 1945. gadā. Bet vienalga - arī dažas pudeles Gēringa vīna ir pat ļoti cienījams eksponāts.
Angela Merkele iet sava priekšteča pēdās - arī viņa šeit glabā savas pudeles. Cerams, ka sarkanā armija šoreiz netiks klāt. Starp citu, šeit savas pudeles var glabāt ikviens - par gadu ilgu vienas pudeles glabāšanu jāmaksā 1 ASV dolārs. Vienīgais noteikums - jābūt vismaz piecsimt pudelēm. Tas ir, var glabāt arī vienu pudeli, bet tad vienalga jāmaksā pieci simti gadā.
Angelas sāncensis Vladimirs nav gatavs zaudēt nevienā kaujā - arī glabājamo vīna pudeļu skaitā.
Šis ir vecākais kolekcijas eksemplārs - 1902. gada Evreiesc de Paşti no Jeruzalemes. Par šo pudeli kāds amerikāņu kolekcionārs 1991. gadā vīna darītavai esot piedāvājis pus miljonu dolāru un četrus Kadiljakus, bet saimnieki lepni atteikušies. Jebkurā gadījumā - Kadiljaki ir ļoti interesanta valūta.
Šeit mums notika Krikovas vīnu degustācija. Degustējamie vīni gan bija no paša lētākā gala, bet, pat neskatoties uz to, ka es vispār neesmu vīnu cienītājs, viens no šiem, tumši sārtais, man pat ļoti labi garšoja.
Tāda smuka meitene mums visu tur izstāstīja un parādīja. Beigās ražotnes veikalā nopirkām vienu garšīgā sarkanvīna pudeli, kā arī vienu pudeli Crisecco. Tas ir tā kā Prosecco, tikai ražots šeit. Baigie mārketinga speciālisti, ne?
Kādā 1966. gada septembra dienā uz degustāciju ieradies arī Jurijs Gagarins. Iznācis ārā tikai pēc divām dienām un atstājis šādu te vēstulīti. Es gan tur neko salasīt nevaru, bet šķiet, ka viņam garšoja.
Šeit savukārt uz degustācijām nāk visi svarīgie kungi. Pie ieejas muzejā ir galerija ar slavenību foto, kuri apmeklējuši Krikovu, tur visādi prezidenti, vietvalži, Josifs Kobzons un līdzīgi. Kstaķi, prezidents Putins šeit svinēja savu 50. dzimšanas dienu. Nekur nav minēts, pēc cik dienām viņš iznāca no zāles.
Pazemes pilsētas karte! Zilā un sarkanā vietiņa tiek izmantota attiecīgi vīniem un dzirkstošajiem vīniem, neiekrāsotās plāna daļas pagaidām ir tikai kaļķakmens raktuves. Bet gan jau Krikovieši piepildīs ar vīnu arī tās!
Lūk, Krikovas vīna lauki, kilometriem gari, abās ceļa malās! Turklāt šī ir tikai daļa, lielo daudzumu viņi audzējot Moldovas dienvidos. Klimatisku iemeslu dēļ.
Pēc tādas garas un grūtas dienas, dodamies vakariņot un nakšņot Vecajā Orhejā. Mūsdienās gan te vairs nav Orhejas, kartē rakstīts Butuceni, Trebujeni un Morovaia. Bet kādas gan mūsdienas, ja pa ceļu pretī nāk kovbojs (goutbojs?) ar simtiem aitu/kazu!
Pirms miega Rautas (upe) ielejā pamielojāmies ar Karīnas gatavoto vistu sarkanvīna mērcē un Krikovā iegādāto sarkanvīnu klāt. Brīnišķīga diena!
Vecā Orheja, tātad. Nekas daudz no vecās Orhejas nav saglabājies, jo orehjieši visu būvējuši klintīs, kuras sastāv no kaļķakmens, kas nav kārtīga cietviela - pie katras mazākās izmaiņas Rihtera skalā izmainās arī mūku sarakto alu konfigurācija. Šis akmens krusts te uzstādīts 18. gadsimtā, tāpēc pamanījies saglabāties. Runā, ka, ja īstens ticīgais pieskaras krustam un ievēlās vēlēšanos, tā pavisam noteikti piepildās.
Meklēju par 40 naudām nopirktajā bukletiņā atzīmētos vēsturiskos objektus, bet tā arī nevienu nevaru atrast. Pēc ilgākas izpētes secināju, ka visi objekti ir zem zemes (saglabāšanas nolūkos nav pat vēl atrakti) vai vairs vispār nepastāv. Objektus kartē atzīmējuši arheologi, kuri to atrašanās vietas noteikuši tikai sev vien zināmām metodēm.
Kalnā esošajā baznīcā vismaz atradām kārtējo suncīti. Šis eksemplārs, šķiet, tikpat vecs kā vecā Orheja - dusmīgas riešanas vietā tik vien sanāk kā klepum līdzīgas skaņas.
Šeit redzams Rautas līkums. Līdzīgi kā citās vietās, kur upes met varenas cilpas, senāk dzīvojušie ļaudis izmantojuši to par dabīgu fortifikācijas sistēmu. Šobrīd upe fortificē tik vien kā kartupeļu un vīna laukus. Toties apkārt redzamajās klintīs pa vienai otrai alai vēl atrodams. Bet par to vēlāk.
Tas pats līkums no otras puses. Kartupeļu lauku vietā jau laikā pirms Kristus dzimšanas apmetušies ļaudis, bet par tiem ir diezgan maz zināms - kaut kādas trāķiešu ciltis te bijušas. Pirmās īstenās liecības ir par 14. gadsimta mongoļu Zelta Ordas apmešanos un cietokšņa būvi 14. gadsimtā. Pēc tam līdz pat sešpadsmitajam gadsimtam te bijis moldāvu cietoksnis, bet drīz vien ieroču attīstības dēļ, upes līkuma funkcionalitāte nebija gana laba aizsardzība un orhejieši pārcēlās uz apmēram 30 kilometru attālo jauno Orheju, kur tā stāv joprojām.
Lai nebūtu tā, ka es tikai sliktu par veco Orheju - reku smuka mājiņa.
Viens pie vārtiem noparkojis izejamos(izbraucamos?) ratus. Gan jau, ka uz operu taisās.
Tālāk devos pētīt klintī izkaltos klosterus un alas. Pa ceļam atradu bebra celtu dambi. Uzreiz iedomājos, kā galvenais bebrs sēž krēslā un koordinē pārējo bebru darbu. Mūsu bebriem vajadzētu mācīties, šiem sanāk daudz smukāki dambji!
Ieraudzīju klintī pirmos lodziņus, tāpēc rāpos, cik vien augstu varēju. Beigās tomēr palika bail, un, tā kā nekāda ekipējuma man nav, devos tālāk nākamo alu meklējumos. Vēlāk uzzināju, ka pie šiem lodziņiem var tikt pa tuneli no zvanu torņa, kas atrodas kalna augšā.
Tā kā Karīnas līdzi nav, taisu selfijus. Šeit - ar govi.
Ar bulli.
Stulbie pilsētnieki, to vien dara, kā bildē mājlopus. Tā kā govi nebūtu redzējuši!
Beidzot arī atradu - Pircalab Bosie klosteris (neriskēšu šo nosaukumu latviskot) 25 metru augstumā virs upes. Klosteris sastāv no vienas galvenās lūgšanu zāles ar altāri un daudzām istabiņām, kurās dzīvot mūkiem.
Dažās istabās daļēji saglabājušās gultas.
Šī mazā lodziņa funkcionalitāti nespēju izfunktierēt. Diez vai gaismai, jo tur pat blakus ir lielās durvis. Versijas?
Par šo logu gan viss skaidrs - te var vērot vai galvenais bebrs rūpīgi pilda savus pienākumus un kārtīgi vaktē pārējos.
Šī istaba droši vien piederēja visnepopulārākajam mūkam - viss tāds tumšs un drēgns. Turklāt izskatās, ka kāds pat ieriebis un stūrītī nolicis kaksi.
Pie galvenās ieejas ir vairāki gravējumi. Vecākais saka tā: "Šo klosteri būvējis Bosie vergs kopā ar savu sievu un ģimeni, lai slavētu Dievu, lai tas piedotu grēkus. Selevestru 7173. gads" (mūsu kalendārā - 1665). Blakus kāds asprātis ierakstījis: "Šo ierakstu veicis Vasils Andeskuls ar Razmeritsu Leku dienās, kad ukraiņi ziemoja Ivanceā. Bet mēs ziemojām šeit." Tik necienīgi pret pirmo ierakstu, ārprāts! Turklāt otrais veikts tikai 24 gadus vēlāk.
Tāds skats no klostera namdurvīm.
Transporta līdzekļi paliek aizvien neierastāki.
Atpakaļ Kišiņevā. Moldovas mums gana, dodamies tālāk uz Piedņestras Moldāvu republiku. Kas gan visu acīs, izņemot piedeņestriešu pašu, tā pati Moldova vien ir.
Ierodamies PMR - Piedņestras Moldāvu Republikā, sauktā arī vienkārši par Piedņestru. Tas ir apmēram valstisks veidojums, ko par valsti atzīst tik vien kā viņi paši. Pat Krievija neatzīst Piedņestras neatkarību, neskatoties uz to, ka deviņdesmito sākumā atbalstīja cīņas par neatkarību no Moldovas, un joprojām atbalsta veidojumu gan finansiāli, gan piegādājot pamatīgu propagandas devu. Un Krievija pat neatkarīgām valstīm atzīst pat Dienvidosetiju un Abhāziju!
Lai gan pirms tam visi un visur biedēja mani ar to, kā Piedņestrā viss ir briesmīgi - korupcija, bandītisms, u.t.t., nekas no tā nav taisnība. Vismaz tā liecina mani novērojumi. Iebraucot "valstī", bija jāiziet pasu kontrole un muitas kontrole, kas kopā aizņēma 40 minūtes (salīdzinājumam: Polijas-Ukrainas robežas šķērsošana aizņēma ap trīs stundām). Viss personāls draudzīgs un izpalīdzīgs, palīdzēja aizpildīt nepieciešamās veidlapas automašīnas īslaicīgai importēšanai, tik vien, kā bija jāsamaksā nodeva par automobili 12 eur vērtībā un viss. Turklāt, ja mēs būtu ieradušies uz laiku līdz 24 stundām, šīs arī būtu visas oficiālās formalitātes, kas jāveic.
Pirmā apmeklētā pilsēta - Bendera. Šeit gan nācās redzēt vienu militāro kontrolpunktu, kurā dežūrēja kaŗeivji formās, kuras rotā Krievijas Federācijas atpazīšanas zīmes, bet tā arī ir vienīgā reize, kad kaut ko tādu piedzīvojām. Taisnības labad vēl jāpiemin, ka Bendera ir militāra pilsēta, šeit atrodas vislielākā Piedņestras armijas daļa, tā kā tas nav nekas neparasts.
Benderā nekā īpaši ievērojama nav - vienīgais apskates vērtais objekts ir Benderas cietoksnis, ko tā arī neapmeklējām, jo steidzāmies uz galvaspilsētu Tiraspoli reģistrēties imigrācijas nodaļā. Visādi citādi Bendera ir pavisam parasta padomju pilsēta.
Ik pa brīdim ceļa vidū novietoti ГАИ kontrolposteņi. Atceros, ka senāk Liepājā arī tādi bija vismaz divi - viens pie jaunā tilta, otrs izbraucot no pilsētas Rīgas virzienā. Šeit tādi ir joprojām. Mūs gan tā arī nevienu reizi neapturēja. Varbūt, ka tas uz labu, varbūt tām baumām par kukuļiem un visu pārējo nejēdzību kaut kāds pamats tomēr ir.
Tomēr turpat blakus sociālisma realitātei ielaužas arī pa kapitālisma notij - pastāv arī pilsoņi, kuri dzīvo lepnās mājās un brauc lepnās mašīnās.
Tomēr pietiekami bieži ir tieši šādi skati - tukši pagalmi, tik vien kā pāris žiguļi un pensionāri, kuri ir praktiski vienīgie, kas darba dienas vidū pārvietojas pa pilsētu. Pārējiem jābūt darbā!
Tiraspolē mūs sagaida šāds totēms. Ar laiku, protams, pierod, un visa padomju simbolika paliek neievērota, bet pirmajos brīžos par katru šādu brīnumu priecājamies kā mazi bērni.
Nu, lūk, mūs oficiāli sveicina Tiraspole. Ar reģistrēšanos gan negāja tik veikli, kā bijām domājuši. Iebraucot "valstī", norādījām, ka mūs ir uzaicinājis zināms Vaļiks, un nakšņosim pie viņa, tas arī tika ierakstīts mūsu "imigracionkās", līdz ar to Tiraspoles imigrācijas vīri mūs sūtīja tālāk uz Ribņicu (pilsētu, kurā Vaļiks dzīvo), lai reģistrējamies tur. Turklāt, tas jāizdara 24h laikā no robežas šķērsošanas, citādi būšot sods.
Pirmā pietura Tiraspolē - tieši pie prezidenta pils, kur katru mūsu kustību uzmana milzu marmora Iļičs. Gan jau, ka no loga mūs vēro Piedņestras jaunais prezidents Jevgeņijs Ševčuks. "Jaunais" gan stipri nosacīti, jo ievēlēts jau 2011. gadā. Bet, ja ņem vērā, ka iepriekšējais prezidents Igors Smirnovs valdīja apaļus divdesmit gadus, visi Ševčuku joprojām sauc par "jauno". Interesanti, ka parkoties var bez maksas jebkurā vietā, pat pie prezidenta pils.
Padomju māja. Tas ir kaut kas līdzīgs valdības ēkai. Šādas joprojām var atrast daudzās postpadomju pilsētās, bet lielākoties to nosaukumam ir vēsturiska daba, bet šeit tiešām iekšā sēž padomes un padomē. Es iegāju iekšā, jo domāju, ka tur ir muzejs, bet man milicis laipni paskaidroja, kas un kā. Malās rādās smuki, no kreppapīram līdzīga paskata materiāla veidoti karogu attēlojumi - Piedņestras un Krievijas. Krievijas karogs vispār ir diezgan regulāra parādība Piedņestrā. Šo fenomenu tā īsti nekad nesapratu - ja jau valsts, pašuprāt, tik šausmīgi neatkarīga, kāpēc visur figurē Krievija?
Lai gan Piedņestru apmeklējām nedēļiņu pēc lielās uzvaras, šie nevar beigt svinēt. Visur rādās tie plakāti! Visur! Vides reklāmu stendos, bankās, veikalu logos, pastā, mašīnās, uz t-krekliem, cepurēm, visur, visur, visur!
Pirmā iepazīšanās ar Piedņestras naudu. Plastmasas trinītis! Ir arī piecīši un viena rubļa monētas. Man šķiet, ka šos nevar saukt par monētām, bet tiešām nezinu, kādu vārdu lai lieto. Plastmasas nauda. wtf. Katram nominālam ir cita krāsiņa un formiņa arī.
Nopirkām arī attiecīgas brokastis - baltmaizīti, limonādi un RĪGAS alu.
Paskat, kā kopīraiteris pastrādājis pie Rīgas alus! Nice!
Ļeņina un 25. oktorba ielu stūris.
Uz ielas pārdod kvasu no šādiem interesantiem objektiem. Ir tik, tik daudz visādu lietu, kas atgādina vareno Padomiju (vismaz tik, cik es no tās atceros), bet tajā pašā laikā kapitālisms laužas iekšā pa katru šķirbiņu. Visos ceļvežos, kur pirms tam lasīju par šo brīnumu, tika teikts, ka te joprojām totāli ir Padomju Savienība. Tā vis nav. Man vairāk izskatās pēc apmēram deviņdesmito sākuma.
Atradām vietējo brūzi. Kvint (saīsinājums no Коньяки, вина и напитки Тирасполя) kopā ar Ribņicas metalurģijas uzņēmumu ir lielākie Piedņestras eksportētāji. Gribējām tikt ekskursijā, bet, ja iet divatā, katram jāmaksā 100 ASV dolāri. Tas nu nekādi neierakstās mūsu budžetā, tāpēc atteicāmies. Bet ražotnes apsargs bija ļoti mīļš un iedeva mums vismaz skaistus bukletiņus, kur aprakstīta uzņēmuma produkcija.
Turpat blakus ir "firmas veikals", kurā var par lētām naudām nopirkt visvisādus polšus. Lētākos brendijus var dabūt pat par eiriku pus litrā, šņabjus - par 50 līdz 60 centiem. Dzērāju paradīze! Par dzeršanu uz ielas vai atrašanos reibuma stāvoklī gan pienākoties dažas diennaktis pavadīt cietumā, bet tas tā - sīkumi.
Es, piemēram, tiku pie 6 gadus noturēta kalvadosa. Par pus litra pudelīti samaksāju mazliet zem 3 eiro, tagad gaidu, kad pienāks gana svinīgs brīdis, lai būtu iemesls atkorķēt.
Kirova parks - galvenais parks Tiraspolē. Arī parkus no bērnības atceros apmēram šādus.
Parka pašā vidū plāksnīte ar visu Krievijas imperatoru, kuri apmeklējuši Tiraspoli, sarakstu.
Lūdzu pievērst uzmanību otrā stāva balkonam. Tur notika visneparastākais piedzīvojums. Uz ielas satikām Vladimiru, kurš gribēja ar mums parunāties, jo esam no Baltijas, Eiropas, mēs uz to atbildējām, ka mums interesē, kā dzīvo Piedņestrā, un galu galā saņēmām uzaicinājumu ierasties ciemos. Vīrs likās tāds, kurš kādreiz bijis inteliģents (stāstīja par to, kā strādājis Kišiņevas Universitātē), bet kaut kā pazaudējis prātu. Uzstādījums likās pietiekami interesants, tāpēc piedāvājumu pieņēmām, un gājām ciemos. Durvis atvēra Vladimira 12 gadus vecā meita vienās apakšbiksēs. Un meitene ne no tām, kurai aizkavējusies pubertāte. Ļoti neomulīga situācija, bet tā kā gan Vladimirs, gan viņa meita Milana (Mimi) izturējās tā, it kā viss būtu ok, mēs arī centāmies darīt to pašu. Vladimirs gribēja parādīt, kā viņam patīk Eiropa, nevis Krievija un Padomju Savienība, tāpēc parādīja youtubē Океан Ельзи gabalu Стіна bez skaņas (Vlaģiks nemācēja ieslēgt tumbiņas), gabaliņu no kādas Pugačovas filmas (tāpat bez skaņas). Izmantojām pauzi starp klipiem, pieklājīgi atvadījāmies un devāmies prom. Tas tā, pavisam īsumā, bet piedzīvojums tiešām visjocīgākais ever.
Turpat uz Ļeņina ielas var arī tikt pie smukas deviņdesmito gadu frizūriņas.
Aptieka arī tieši kā no atmiņām.
Futbola kluba "Sheriff" stadions. Futbola klubs Sheriff piedalās Moldovas čempionātā, jo Piedņestrā sava čempionāta nav. Sheriff gandrīz katru gadu uzvar Moldovas čempionātā un šad tad puslīdz veiksmīgi piedalās Eirokausos. Sheriff komandā pārsvarā spēlē brazīlieši, arī pa kādam argentīnietim. Nosaukumu Sheriff valkā ne tikai futbola klubs, bet arī visi lielākie lielveikali, benzīntanki, mobilo telefonu operators, televīzija, utt utt. Oficiāli uzņēmums Sheriff pieder vienam otram bijušam militāristam, bet visi zina teikt, ka patiesībā tas viss saistīts ar bijušo prezidentu Smirnovu vai vismaz viņa dēlu. Tāda, vot, oligarhija.
Vakarā pametām Tiraspoli, braucām gulēt pie Dņestras, lai no rīta dotos uz Ribņicu reģistrēties imigrācijas dienestā, bet pa ceļam kvasam muciņa! Kā lai nenopērk kvasu no tādas? Atbilde - mierīgi. Jo šis kvass garšo pēc ūdens, kurā izšķaidīts mazs rupjmaizes pikucītis.
Atradām vietu, kur piebraukt Dņestrai pavisam tuvu. Smuki, ja?
Kārtējās vakariņas un kārtējais suncītis! Šoreiz jau ejam soli tālāk un aicinām suncīti pievienoties mums pie vakariņu galda. Vakariņās Kartupeļi ar brinzu, lokiem un gurķīšiem (sunītim tikai ar brinzu).
Nākamajā rītā Ribņicā. Kas mūs sagaida? Pilsētas un rajona goda pilsoņi!
Un, protams, Ļeņins. Aizgājām piereģistrēties imigrācijas dienestā, tur mūs uzņēma kārtējais draudzīgais milicis, kurš visu parādīja, pastāstīja, aizpildīja dokumentus mūsu vietā, un atļāva pat nakšņot mašīnā, noformējot mūs kā uzaicinātājus, t.i., mēs paši sevi uzaicinājām uz Piedņestras Republiku!
Tomēr, reģistrācijai bija nepieciešamas pases kopijas, un blakus esošajā kopētavā diemžēl bija pusdienu pārtraukums, tāpēc aizgājām uz parciņu. Parciņā savukārt ir šāda te tualete! Tas ir, forši, ja tādu var apskatīties kā tūrisma objektu, bet ļoti, ļoti bēdīgi, ja tas ir tualešu standarts. Viss spēcīgi ož pēc hlora, ja kas.
Strūklaka centrālajā parkā.
Mūsu padomju pusdienas turpat pie parka strūklakas. Maisiņā, starp citu, ir desu atgriezumi. Tādējādi var dabūt dažādu gaļu un desu kolekciju, turklāt par lētāku naudu. Ļoti labi!
Uz Piedņestras piecu rubļu naudas zīmes attēlota Kvint ražotne. Šņabja nauda!
Viesnīca un restorāns. Un pie viesnīcas un restorāna tante, kas tirgo dažādas bulciņas. Pārtraukums no 16-18, kas ir forši, jo nesakrīt ar visu pārējo iestāžu pusdienu pārtraukumu. Vismaz kaut kas strādā laika posmā no 12-13. Vienu plasindu ar kartupeļiem nogaršojām, garšo pēc belašiem, tikai ar kartupeļiem.
Šeit jau esam satikuši mūsu Ribņicas Vaļiku, un viņš mūs aizvedis uz Strojeciem. Tur agrāk varēja uzkāpt vīna kalnā, augšā esot skaista lapenīte, no kuras var teju visu pasauli aplūkot, bet tagad priekšā slēgti vārti. Vēl Strojecos ir savvaļas zirgu pļava, avotiņš, vairāki ūdenskritumi, bet arī tam visam priekšā nu ir žogs. Runā, ka Jaunais prezidents Ševčuks tur sacēlis savus īpašumus, un negrib visādiem plebejiem ļaut pa tiem staigāties.
Par lielo uzvaru joprojām neviens neļauj aizmirst.
Vakara pastaiga gar Dņestru, pāri upei redzama Moldova proper.
Izlūdzāmies, lai Vaļiks ļauj mums gulēt uz balkona. Viņš piedāvāja atsevišķu dzīvokli ar divguļamo gultu, bet - kāds dzīvoklis, kāda divguļamā gulta, ja ir TĀDS balkons! Turpat arī izkarinājām savas izmazgātās drēbes, lai viss pie vietas.
Aizgājāmies uz pastu nosūtīt vēstules uz dzimteni. Viņiem vispār inčīgi ar to izlikšanos par valsti - ne tikai nauda, viņiem ir arī pašiem savas markas (kuras, protams, strādā tikai "valsts" iekšienē, ja gribas uz ārvalstīm, tad jālieto moldāvu markas), pases (tādas, kurās ik pa pāris gadiem jāielīmē jauna bilde), ar kurām ceļot gan var tikai uz Moldovu. Ja gribas braukt tālāk, pirms tam Kišiņevā jāiegūst Moldovas pase. Tādējādi droši vien arī jāatzīst, ka tāds pats Moldovas pilsonis vien esi. Principā ir viss, kam normālā valstī būtu jābūt, bet tas viss darbojas tikai un vienīgi šeit. Kā tāda milzīga galda spēle.
Un pastā, protams, pusdienu pārtraukums.
Blakus Piedņestras karogam pie jaunbūves plīvo arī Krievijas karogs, jo šī ēka (aizmirsu, kas tieši tā ir - skola, bērnudārzs? Nu, jebkurā gadījumā kaut kas sabiedrībai noderīgs) tiek būvēta ar Krievijas atbalstu. Krievija vispār dodot naudiņu visām lietām - pensijām, šim un tam. Krievija mīļa. A ko Eiropa? Vispār nepalīdz, maita! Bet tajā pašā laikā Eiropā dzīvot tomēr gribētos. Bet vispār Eiropa briesmīga, Krievija foršāka. Bet Krievijā dzīvot negribētos. Tāds sabiedrībā noskaņojums.
Vaļiks un viņa sieva Juļa mūs cienā ar pusdienām. Vispār viņi mūs uzņēma ļoti mīļi un sirsnīgi. Lai gan dzīve grūta, viesiem no Latvijas - visu to labāko!
Pēc pusdienām aizgājām uz futeni. Vietējā Iskra uzņem Moldovas Florešti trešās spēcīgākās Moldovas līgas ietvaros. Futbols vispār diezgan skatāms, varbūt tāpēc, ka mūsējie (Iskra) uzvarēja ar četri pret nulli, bet vienalga. Citreiz Latvijas virslīgas spēles ir daudz mazāk skatāmas.
Reku paspēju noķert otro vārtu gūšanas mirkli, bumba vēl gaisā, tūlīt būs vārtos. Spēlētājs, kuram aizmirsu uzvārdu (#17) iegrieza baigo sodiņu!
Moldovas Florešti spēlētājs uzvilcis parastu, zilu kreklu un no skoča uz muguras izveidojis numuru 9. Līnijtiesnesim nekas nav iebilstams, maiņa var notikt.
Pēc saspringtā mača miliči-uzraugi savācas pulciņā tur pat pie laukuma, un visi draudzīgi uzpīpo.
Pirms pavisam atvadīties, mazais Daņiks tika pasēdēt automobilī pie stūres. Tik priecīgs bērns! Tā, redz, ir, ja bērnam nav pilnas mājas ar planšetēm un vēl visādiem brīnumiem, tik vienkāršas lietas sagādā milzu pārdzīvojumu.
Svētdienas rīts, un atpakaļ Tiraspolē. Re, re, 2. septembrī PMR būs jau 25 gadi!
Arī auto reģistrācijas numuri pašiem savi! Protams, derīgi tikai Piedņestrā un Moldovā, bet SAVI!
Blakus 1992. gada cīņu muzejam (tas maksāja 39 naudas (apmēram 3.25 eur) katram, tāpēc diemžēl neapmeklējām) ir kārtējais tanks. Paps māca mazajam piedņestrēnam, kā pareizi par dzimteni jācīnās.
Re, arī viens latvietis ir kritis cīņā par Piedņestras neatkarību. Tas nozīmē, ka arī Benesam Aijo ir cerība tikt kādā piemiņas plāksnē!
Tiraspoles teātris. Šī tad arī ir tā maģiskā vieta, kurā 1990. gada 2. septembrī tika pasludināta Piedņestras Moldāvu Republikas neatkarība.
Nav nemaz tā, ka mēs vienīgie par visādiem maratoniem fanojam, veselīga dzīvesveida popularizēšana arī Piedņestrā ir aktuāla. To var apstiprināt Stass, Vjačeslavs, Maksims un Vadims.
Mūsu piedzīvojums Piedņestras Moldāvu Republikā ir galā. Noguruši no absurda steidzamies Ukrainas virzienā.
Sveicināti Odesa!
Starp citu, Robežas šķērsošana no Piedņestras uz Ukrainu aizņēma apmēram 10-15 minūtes. Viss superātri!
Ar to tad arī reportāžu šonedēļ beidzu. Atvainojos, ka sanāca tik gari. Nākamnedēļ centīšos koncentrēties tikai uz pašu svarīgāko!
Lūdzu nevajag īsāk!
Jo vairāk, jo labāk!
Tiešām bija ļoti interesanti palasīt/paskatīties, lūdzu neatņemiet to prieku, protams, ja vien tas Jūs pašus ļoti neapgrūtina 🙂
Ljoti labs apraksts 🙂
Tiešām, nevajag īsāk! Super interesanti bija lasīt! Kompliments par ļoti informatīvajiem un smieklīgajiem aprakstiem. 🙂
Man patika! Gaidu turpinājumus.
Nice reportazha. Loti interesanti lasit : )
Super! Vienmēr gaidu jaunos aprakstus un bildītes!
Cik tad nu vēl kodolīgāk var? Tā jau, man liekas, te tik tādi mazumiņi no jūsu redzētā. Drīkst arī vairāk. 😉
Kādēļ viņiem kvass tik slikts ? Zog sastāvdaļas vai ?
Labais!!!
Buča no manis nākamajam namatēvam un namamātei, kas jūs izmitinās!
Jums pašiem vēlu veselību, spēku un izturību!
Vai drīkstu palūgt, lai jūs paši pasportojat?! ; ]
Paldies par bildēm un rakstiem! Un milzīgs paldies par retumu – pastkartes no Piedņestras! 🙂
Nav par garu gan, tā Tik turpināt, vismaz ir nojausma tagad kā dzīvo Moldovā, karoč traki !