Sveicināti, sen neredzētie biedri!
Pēc tieši divu nedēļu pārtraukuma atgriežamies pie saviem pienākumiem – ziņošanas par mūsu piedzīvojumiem. Pārāk gari netaisnošos par ilgo klusēšanu, pateikšu tik to, ka, sakarā ar daudzo viesu uzņemšanu, šo divu nedēļu laikā tiešām nebija nevienas reizes, kad mums internets būtu pieejams ilgāk par kādu stundu. Tagad gan esam jau palikuši bez mašīnas, nobāzējušies Tbilisi hostelī un gaidām, kamēr mums izsniegs Irānas vīzas. Tāpēc tuvākajās dienās sastrādāšu visu iekavēto un, cerams, arī Karīna atkal sāks dalīties savās pārdomās. Bet par to visu pēc tam, pagaidām paskaties, kā mums gāja ceļojuma divdesmit otrajā nedēļā:
Pirmdienu (tāpat kā otrdienu un daļu trešdienas) pavadīju uz trīs dienām izīrētajā dzīvoklī Batumi. Tā kā Karīnas mamma un krustmāte (dažbrīd arī Karīna) labprāt pavadīja savu laiku pie Melnās jūras un Melnajā jūrā, es visu dienu laiskojos un rakstīju karijus. Tik vien kā vakarā izgāju pastaigāties ar mammītēm. Karīna, starp citu, vispār nepratās kauna un izvēlējās turpināt laiskoties. Aizvedu mammītes uz restorānu "Bremen", kur, kā runā, esot labākie hinkaļi visā Gruzijā. Ja sanāk, noteikti aizejiet, labi?
Tepat netālu ir milzu "Piazza" laukums. Nosaukts itāliski, jo arī visa apkārt esošā arhitektūra izveidota itāliskā garā. No Gruzijas ne miņas, bet Batumi, šķiet, var būvēt jebko un jebkur, galvenais, lai jauns un spīdīgs. Mārketinga literatūrā šis laukums minēts kā vieta, kas obligāti jāapmeklē visiem pilsētas viesiem - es tam galīgi nepiekrītu - laukumā nekā vairāk nav kā vien daudz pārcenotu restorānu un dārga viesnīca. Labi, kādreiz te uzstājies Plasido Domingo un Stings, bet tas jau tikai tā pa retam, diez vai sanāks uz tādiem brīnumiem uzdurties, vienkārši netīšām iemaldoties Piazzā.
Pavisam netālu no laukuma ir pārtikas bodīte, kurā iegāju nopirkt limpeni. Pārdevēja man vaicāja, vai tad ilgi plānoju vēl palikt Batumi, jo redzējusi mani jau pirms nedēļas. Sieviete ar fenomenālu atmiņu!
Arī Batumi ir tādi paši skaisti balkoniņi kā Tbilisi - šķībi līki un pielipināti uz sagrūšanas robežas esošām mājām! Bet atšķirībā no Tbilisi uzreiz blakus balkonu mājiņām - milzu debesskrāpji, kas stāv tukši un noputējuši. Galvenais tikai būvēt, būvēt un vēlreiz būvēt! Kā izmantot, izdomāsim pēc tam.
Zaļais stabs ar bumbu galā ir Alfabēta tornis. Tas simbolizē divas lietas - uz spirālēm izkārtotie ķinķēziņi ir visi 33 unikālā gruzīnu alfabēta burti un pati spirāle ir unikālā gruzīnu rakstura (DNS) simbols. Pēc vairāk nekā mēneša dzīvošanas Gruzijā, es gan vairs nezinu, vai tas unikālais gruzīnu raksturs ir kas tāds, ar ko būtu baigi jālepojas.
Labi, ejam tālāk, katru vakaru Batumi bulvārī (tas ir tāds gājēju ceļš, kas ved no pilsētas pa taisno jūrā) notiek muzikālo strūklaku šoviņš - pārmaiņus klasiskās, gruzīnu un starptautiskās popmūzikas pavadījumā ūdens strūklas danco uz visām pusēm. Ne ar ko daudz neatšķiras no jebkurām citām muzikālajām strūklakām, bet kas mani pārsteidza bija apbrīnojamā sinhronizācija, ūdens tiešām šaujas šurpu turpu tieši reizē ar mūzikas ritmu, un strūklas kļūst stiprākas/vājākas reizē ar mūzikas jaudu! Šo noteikti iesaku apskatīt!
Mazā meitene ar mocīti atvedusi opi paskatīties uz strūklakām, tik labas tās ir!
Reku Batumi mols. Nezinu, vai to drīkst saukt par molu, jo tā vienīgā funkcija ir paredzēta tūristu (un tikpatlab vietējo) pastaigām, bet citu nosaukumu šādām būvēm nezinu. Vispār tāds pats kā Palangā, tikai ar krāsainiem, izgaismotiem putnu būrīšiem virs tā.
Promenāde, kas stiepjas vairāku kilometru garumā tieši gar pludmali, gan nav ne tuvu kā Palangā. Es nemaz nezinu, vai Palangā vispār ir promenāde, bet, ja ir, tad noteikti bez skaistām, zaļojošām palmām, kas pēc tumsas iestāšanās ar gaismiņu palīdzību tiek padarītas vēl zaļojošākas!
Promenādes nakts suncītis! No līdzi paņemtās maizes gan atteicās, droši vien izlutināts ar visādiem šašlikiem un hinkaļiem. Ar suncīti vakara pastaiga arī beidzas, tiksimies atkal rīt.
Varbūt sākumā liekas, ka rādu kokus, bet nekā. Ja paskatās uzmanīgāk, caur kokiem var redzēt dažus pusplikus jaunēkļus, tie ir pagalma puikas, kas spēlē regbiju(!!!). Kamēr mūsu bērneļi dzenā kājbumbu (vai planšetes), gruzīni sadalās komandās (plikajos un kreklainajos) un mauc regbiju. Izskatās ļoti sāpīgi. Jau iepriekš ziņoju par Gruzijas regbija izlases veiksmīgo Pasaules Kausa Regbijā iesākumu (uzvaru pirmajā mačā), bet pēc pazemojošām sagrāvēm no Argentīnas un Jaunzēlandes, gruzīniem, diemžēl vairs nav palikušas iespējas kvalificēties ceturtdaļfināliem. Viņiem ar regbiju, šķiet, iet tāpat, kā mums ar hokeju.
Tā arī vienīgā dienasgaismas bilde, ko no otrdienas varu parādīt, jo, kā jau minēju, visu dienu sēžu iekšā, rakstu rakstus. Vakarā gan atkal dodamies izbraucienā, šoreiz līdzi arī Karīna! Aizbraucām līdz Turcijas robežai, apskatīt brīnumaino robežpunkta ēku un pārrobežas mošeju. Vēlā vakarā pie robežas tāda pati dzīvība, kā dienas vidū - starp mašīnām skrien kaudzēm ļaudis, kas, visticamāk, atraduši kādu robežbiznesu un nēsājas šurpu turpu ar milzu preču maisiem.
Pie pašas robežas stāv arī desmitiem takšu, kādam taču tos legālos robežšķērsotājus jānogādā atpakaļ līdz Batumi. Mums, protams, arī tika piedāvāti takšu pakalpojumi. Taksisti Gruzijā vispār ir apbrīnojami stūrgalvīga tautas grupa, pat pēc norādēm, ka mums ir pašiem savs auto, neliekas mierā un mēģina izdomāt [viņuprāt] loģiskus variantus, kas tomēr liktu mums kāpt viņu auto un kaut kur doties. Mantkārīgie nelieši!
Pavisam vakarā atkal uz strūklakām, šoreiz citām. Šīs tiek sauktas par dejojošajām. Var redzēt, ka tehnoloģijas te ir glaunākas (strūklakas uzstādītas pavisam nesen, 2009. gadā), vairāk arī visādu krāsiņu un lāzerīšu, bet man kaut kā likās garlaicīgi. Strūklas neiet kopā ar mūziku. Pavadošajā informācijā minēts, ka strūklakas ar gaismām un ūdens šaltīm izspēlē Gruzijas un Batumi vēsturi. Neko tādu, protams, priekšnesumā saskatīt nevar, un varbūt tur arī slēpjas problēma - nevajadzēja pārcensties. Būtu pieticis, ja gaismiņas un ūdeņi smuki dejotu kopā ar mūziku. Ja jāizvēlas, labāk noteikti doties uz centrā esošajām muzikālajām strūklakām.
Dzīvokļa durvju aizvēršana - tas nav gruzīnu garā! Varētu padomāt, ka šis vienīgais tāds dzīvoklis, bet nē - tādu ir daudz. Man ir pierādījumi! Droši vien tam par iemeslu ir kondicionētāja trūkums, bet vienalga liekas kaut kā dīvaini, ja parastā bloku mājā dzīvokļu durvis konstanti stāv vaļā.
Nu jau nākamā diena, jāizvācas no dzīvokļa un jādodas ceļā. Pa kāpņu telpas logu pamanīju, ka kāds izmazgājis un izkāris žāvēties savu veco lāci! Man arī kādreiz tāds bija - ar vienu roku, vienu kāju, bez galvas, bet ļoti mīļš!
Šoreiz, atzīšos, noslinkoju es, un palaidu mammītes uz Batumi botānisko dārzu Karīnas pavadībā. Pats tikmēr neplānoti pavadīju dažas stundas DUS darbinieku kompānijā, kas iztaujāja mani par sociālekonomiskajiem procesiem Latvijā (gribēja gūt apliecinājumu tam, ka ES ir nekam nederīga organizācija). Bet tas neliedz man izplatīt attēlus, ko dārzā sabildēja Karīna. Reku šo skatu, piemēram, pirms dažiem gadiem esmu skatījis arī pats savām acīm. Paskat, kādas krāsiņas!
Reku kivi koks! Līdz šim nebiju vispār iedomājies par to, kur un kā aug kivi. Tagad zinu - kokā. Neuzmanīgi ejot garām, pat varētu ar bumbierkoku sajaukt. Turpmāk visas bumbieres pētīšu ar divtik lielu aizdomīgumu.
Bambusu audze. Varētu padomāt, ka tas ir kaut kāds mākslīgi sastādītais mežiņš, nu, tomēr botāniskā dārza ideja ir līdzīga zooloģiskajam dārzam - iepazīstināt ļaudis ar floru/faunu, ko nav ierasts redzēt. Nekā, šādus kociņus var manīt daudzviet, braucot gar Melno jūru Batumi virzienā no ziemeļiem. Viens otrs čaklāks gruzīns pat sataisījis trepes (kaut ko sarežģītāku droši vien slinkums) un tur pat ceļa malā tirgojas.
Šāds augs. Neko vairāk par šo nevaru pateikt. Apmēram palma, kurai kaut kādu atsperīgu spirāļu galā karājas dzeltens bumbulis ar pāris lapām. Šis auga pie pašas dārza izejas, tāpēc, gaidot savas dāmas, paspēju baudīt to arī savām acīm. Kas tas ir?
Vakarā, pa ceļam uz Boržomi, iebraucām ceļmalas ēstuvītē. Tur dabūju vissliktākos hinkaļus, kādus jebkad esmu ēdis, pat sliktākus, nekā automobilī pagatavotus saldētos, veikalā nopērkamos. Tāpēc ēdiena bilžukus nemaz nerādīšu, tā vietā - ķēķis. Dabūju nobildēt ķēķi, jo pēc ēšanas visiem vakariņu dalībniekiem bija jāstājas rindā pie virtuves durvīm un secīgi jāmaksā par sevis noēsto. Baigā sistēma! Varētu novelt uz padomju mantojumu, bet tā pat varenajā savienībā nebija.
Vēlu naktī esam Boržomi, mammītes nolikām viesnīcā, paši uzbraucām kalnā zem eglēm pasnaust. Un uzmini, kas mūs apciemoja? Nu, jā, droši vien uzminēji, jo bilde bišķiņ pateica priekšā. Tieši tā - kalnu/meža suns. Šis gan labprāt apēda visus mūsu ne pārāk svaigās maizes pārpalikumus (nekā cita mums nebija, ko dot), tātad pieticīgs un izsalcis.
Ne tikai pieticīgs, bet arī uzticīgs. No rīta, kad pamostamies, suncītis joprojām sēž pie auto un ļoti priecājas mūs satikt.
Kopīgas brokastis pirms Boržomi parka apmeklējuma. Protams, visi ēdam maizes izstrādājumus, neko citu ātri apēdamu jau īsti veikalā nopirkt nevar. Es izvēlējos kārtējo "sladkaja buločka" (no krievu val. - saldā smalkmaizīte), kas bija baltmaize ar sausu cukura pildījumu. Tādu nepērciet, labi?
Atkal noslinkoju un dāmām līdzi nedevos, mans attaisnojums - esmu Boržomi parkā bijis jau divas reizes. Tā vietā izlēmu parakstīt karijam. Gāju visās ēstuvēs, vaicāju pēc bezvadu tīmekļiem, bet visi saka, ka neko par tādiem vaifajiem nezinot. Pilsētas glaunākajā restorānā uz durvīm uzlīmēts "Wi-fi" simbols, tāpēc lepni devos iekšā, pasūtīju kartupeļus frī (lētākais produkts ēdienkartē) un atklāju, ka wi-fi tomēr nestrādājot. Nu neko, paēdu neregulāras formas frī kartupeļus (attēlā), un, ja neko citu, tad vismaz dabūju apdedzināt muti.
Pēc tam sašmucējos ar likumsargiem - izlēmu, ka apmēram 100 metru garajā gabaliņā, ko plānoju braukt ar auto līdz nākamajam potenciālajam bezvadu internetu punktam, drošības josta nav jāapjož, bet visur esošie un acīgie policisti nekavējoties piefiksēja manu vieglprātību.
Rezultāts - lapiņa ar daudz ķeburiem, no kuras saprotu tikai savu vārdu un skaitli 40, kas apzīmē man piespriestā soda apmēru. Lapiņu, protams, ignorēju, un auto jau ir prom no Gruzijas, tā kā acīgie policisti šoreiz paliks tomēr bešā. Un, jā, tieši šī ir tā nedienu lieta, ko minēju ieraksta virsrakstā. Kā gan es citādi būtu piedabūjis jūs lasīt to, kas man sakāms, ja ne ar izaicinošu un mazliet melīgu virsrakstu?!
Dodamies atpakaļ uz galvaspilsētu un pa ceļam piestājam ceļmalas tirdziņā. Par diviem lariem dabūju nogaršot vissvaigāko čurčhelu, kādu jebkad esmu baudījis. Garšo pēc ķīseļa ar riekstiem. Laikam tām, tāpat kā vīnam, labāk tomēr vismaz mazliet nostāvēt pagrabā vai kur nu viņi tās savas čurčhelas tur. Bet bet bet - paskaties uz mazo sunīti attēla labajā pusē!
Re, cik mīļš!
Braucam tālāk! Re, cik es virtuozi braucu - apdzīšanas manevra laikā paspēju vēl pabildēt apkārtni! Haha, apmānīju! Tā nemaz nav apdzīšana! No apmēram Hašuri līdz Tbilisi ved lielais, lielais ceļš, un varu braukt, pa kuru joslu vien vēlos!
Līdz ar pēdējiem saules stariem paspējām vēl nogādāt cienījamās vieses līdz Džvari klosterim. Kaut senāk jau par to rakstīju, tāpēc vēlreiz neatkārtošos, labi? Gribēju tikai palielīties ar savu klostera silueta bildi, haha.
Un reku vēl viena lielīšanās vērta bilde - Karīnas meistardarbs. Tāds, lūk, skats no klostera balkoniņa (terasītes?) uz pilsētu vārdā Mtskheta (saukta arī par "Mcheta"), kura uzbūvējusies (pirms vairāk nekā 3000 gadiem, starp citu) vietā, kur saplūst Mtkvari un Aragvi upes.
Nākamais rīts hostelī "Home #12". Jā, atkal nakšņojam šeit. Vienreiz jau to minēju, bet vienalga - man šķiet, ka šis ir visvislabākais hostelis, kādā jebkad esmu bijis. Un nemaz nav jāiet uz vecpilsētu, lai redzētu slavenos Tbilisi balkoniņus - te tādus mierīgi var redzēt pa logu. Turklāt, skatoties pa tāda paša balkoniņa logu.
Home #12, mmmmm....
Starp citu, hosteļa saimnieki arī apmaksā autostāvvietu uz veselu nedēļu, lai gan nakšņojām tikai vienu nakti. Tādi, lūk, mīļumi. Bet vispār gribu parādīt šo vīriņu - pilna pilsēta tādu pašdarbnieku. Vīri nopērk zizli, vazājas gar stāvvietām un it kā palīdz izbraukt/iebraukt. Kādreiz varbūt arī noder, jo satiksme tiešām dulla, bet pārsvarā vīriņi tikai švitina savu zizli un pēc tam par to grib saņemt naudiņas. Pāris reizes, kad tiešām man tas ir palīdzējis, esmu naudiņas iedevis, bet vispār, līdzīgi kā lielākā daļa citu gruzīnu - vieni vienīgi krāpnieki!
Pāris nedēļas atpakaļ jau rādīju Mātes Gruzijas pieminekli, bet toreiz biju netīšām pamanījies nobildēt to tikai no profila. Solīju, ka nākamreiz, kad būšu tuvumā, nobildēšu arī bildi no priekšas. Tagad sapratu, kāpēc tā, kāpēc bilde tikai no profila - patiesībā no priekšas to nobildēt nav iespējams. Šis ir labākais, kas man sanāca, bet vienalga īsti nevar saprast, kas viņai rokās, tāpēc vēlreiz pateikšu priekšā - labajā rokā zobens, ar ko cirst ienaidniekiem, kreisajā - vīna bļoda, ar ko cirst draudzīgajiem viesiem.
Blakus piemineklim visādi brīnumaini piedāvājumi tūristiem, piemēram, par vienu laru var dažas minūtes paskatīties tālskatī. Un par nezināmu summu var dabūt FRESH!
No augšas nomērķējam uz nākamo galamērķi - Svētās Trīsvienības katedrāli.
Paskat, cik liela, kad pienāk tuvāk! Knapi ielien kadrā. Un tas nav tikai optisks mānis - baznīca ir 105 metrus augsta, un, līdz ar to, trešais lielākais pareizticīgo dievnams pasaulē.
Pašā baznīcas priekšā uzcelta viena vēl pavisam maziņa baznīciņa. Varu saderēt, ka jūs šo nieku iepriekšējā bildē nemaz nepamanījāt, ha! Izskatās, ka torņa spicītē tai uzstellēts kaut kāds baltu ogu ķekars, ja? Nekā nebija, tā ir mana veiklā fotoprasme, patiesībā baltās ogas ir laternu stabs, kas atrodas labu gabaliņu aiz niekbaznīcas! Esmu iluzionists!
Baznīcas būve pabeigta pavisam nesen - 2004. gadā, tāpēc arī cienīgskungi ir daudz modernāki - re, sēž un lepni runājas pa mobilo tālruni! Kopā saskaitīju divus mobilos priesterus, bet, kad mēģināju nobildēt otru, viņš uz mani nikni paskatījās, es nokautrējos un bildi izdzēsu.
Virs altāra sabūvētas kaut kādas metāliskas konstrukcijas, izskatās pēc varenas skatuves. Tādas, kur mūziķu priekšnesumus pavada miljons gaismas, pirotehnikas un kas tik vēl ne. Nevienam, protams, nepavaicāju, bet ceru, ka tur notiks varens rokkoncerts! Un paskat, kāda VIP sēdvieta tieši pretī skatuvei!
Bez skatuves vēl es šajā baznīcā visvairāk apbrīnoju apmeklētājus. Re, kā dāmas sapucējušās atbilstoši visiem pareizticības kanoniem - viena uzkabinājusi lakatu uz brillēm galvas aizmugurē, otra tiešām kārtīgi apsējusi ap galvu. Un paskat, kādas tērpiem apakšdaļas!
Šis jaunskungs atnācis uz dievnamu melnā t-kreklā ar visādu miroņgalvu apdrukām un sātaniskiem tekstiem. Gan jau, ka krekla apdruka veltīta kādam melnmetāla ansamblim, bet vienalga apbrīnoju puiša tērpa izvēli.
Labi, labi, baigo modes policistu spēlēju. Paskat, kā pats saģērbies - zeķēs un sandalēs! Turklāt krokšu sandalēs. Turklāt sieviešu! Turklāt spilgti zilzaļā krāsā! Vispār droši vien katedrāle būtu pelnījusi vairāk vārdu par savām arhitektoniskajām īpašībām, ar būvniecības vietas izvēli saistītajiem skandāliem (tā uzbūvēta virs seniem armēņu kapiem) un visādām citām lietām, bet es kaut kā šo ēku nespēju uztvert nopietni. Uzcelta TIK nesen, ka vēl ož pēc būvmateriāliem, un vēl vietām tas "modernais" stils, kas kopā galīgi neļauj to uztvert par īsteni reliģisku vietu. eh. Kristieši, piedodiet jel man.
Lielais pluss - baznīcas teritorijā ir suņiem pieejams dzeramā ūdens krāns. Nezinu, vai sākotnēji krānam bija paredzēta tieši tāda funkcija, bet izskatās, ka tas lieliski to pilda. Visi rajona suņi staigā priecīgi un padzērušies!
Tā, tālāk uz tirgu. Tbilisi, atšķirībā no citām lielajām postpadomju pilsētām, nav tāds viens, liels centrālais tirgus. Viņiem ir pa tirgum pie stacijas, autoostas, kur tik vēl ne, un tad vēl maziņi tirdziņi izmētāti pa visu pilsētu, teju uz katra stūra. Šis ir tas, kas atrodas pie centrālās stacijas.
Nopirku mazo glāzīti kvasu! Labi, ka apvaldīju vēlmi pirkt lielo (jo izdevīgāk), jo kvass tiešām reti sūdīgs. Lai gan man parasti patīk ielu kvass, pēc šī dzēriena vairs neatļāvos mēģināt Tbilisi kvasu vēlreiz.
Garšvielu kungs. Uzzinājis, ka mēs esam no Latvijas, uzreiz sāka stāstīt savu stāstu par to, kā dienējis pie mums - Tallinā. Nez kāpēc Rīga, Viļņa, Tallina un visas Baltijas valstis šiem kungiem ir nedalāms lielums. Tomēr, ja mēģinām sākt runāt par Erevānu (Armēnijas galvaspilsēta), tad kungi paliek nikni un asi paskaidro, ka gruzīni un armēņi ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Ne tā kā igauņi, latvieši un lietuvieši - viens un tas pats.
Šī kundzīte savu garšvielu biznesu bīda pašā tālākajā tirgus vietā (re, aiz viņas būdiņas ir strupceļš), bet būdiņa iekārtota daudz rūpīgāk un gaumīgāk nekā jebkuram citam tirgū sastaptajam tirgonim. Droši vien retais klientu apmeklējums ļauj izmantot brīvo laiku iekārtošanai un sakārtošanai. Viņa, starp citu, stāstīja, ka pie viņas citreiz nākot latviešu garšvielu tīkotāji, un tad viņa ar letiņiem no rīta piesēžot, iedzerot čaču un sanāk labi iesākta diena. Fui, čača.
Tanti, tātad, sauc Šazina. Viņa brīvajā laikā sagatavojusi arī vizītkartes. Izmantojusi pat divas krāsiņas! Pietrūkst tikai feisbuka vārds un instagrams.
Baloža kungs sakārojis kukurūzu par 2.40 kilogramā!
Tarhūns, mmm! Simtreiz labāks par iepriekš dzerto kvasu!
Visādas limpenītes var dabūt no šādiem traukiem, atceros tādus vēl no saulainās bērnības. Pārdevējs paņem mazu trauciņu, ielej tajā pārdesmit miligramus sīrupa no konusiņiem, un tad papildina ar gāzētu ūdeni. Garšīgi un veselīgi! Un ļoti lēti! Viena glāze maksā apmēram 12 centus!
Atpakaļ uz centru un tagad sekos pastaiga pa vecpilsētu. Šie nav gluži tradicionālie Tbilisi balkoniņi, drīzāk kaut kādi franciskie, bet tas jau nepadara tos mazāk skaistus.
Iespēja katram ar krītiņu pierakstīt, kas vēl paveicams, pirms nolikt karoti. Rakstītam vārdam taču ir lielāks spēks! Tomēr ceru, ka personāžs, kas ierakstījis "kill the him" pie saviem nolūkiem pārāk stipri neturas.
Gruzīnu maize par deviņdesmit tetriem. Vēlāk atklāju, ka ir vietas, kur to var dabūt par vēl lētākām naudiņām, tomēr parastā cena ir vesels lars, tā kā šis piedāvājums ir vērā ņemams. Turklāt pašā vecpilsētas sirdī!
Balkoni un priecīgi gruzīni.
Vēl vecpilsētas skati. Izskatās, kā no filmas uzņemšanas laukuma. Varu no pieredzes apgalvot, ka Cinevillā pie Tukuma izskatās līdzīgi. Tā kā, ja sanāk pastaigāties pa Tbilisi vecpilsētu, uz Cinevillu braukt vairs nav vērts.
Dažviet pagalmos sabūvētas veselas sistēmas no balkoniņiem, tiltiņiem un vēl visādām citām ejām. Tā, lai pie kaimiņa pēc šķipsniņas sāls var nokļūt nemaz nenokāpjot līdz zemei.
Filcēti hinkaļi suvenīru veikalā. Gandrīz visur Gruzijā var nopirkt magnētiņus ar hinkaļiem, bet filcs?! Iedomājies, kā uz tevi skatās mājinieks, kuram atvests filca hinkalis! Īpaši, ja mājinieks nav gruzīnu virtuves speciālists. Sakrokojusies filca bumba! Ziemassvētkos uz neko daudz no tā mājinieka vari necerēt.
Don't worry be pofig!
Paskat, kā puika pozē. Šo bildi labāk klasesbiedriem nerādīt!
Vecpilsēta no upes otras puses. Gribēju pateikt apmēram "Pārdaugava", bet Pārmtkvari neizklausās baigi pārliecinoši.
Atkal prezidenta pils un zem tā esošais Rike parks ar visu savu izstāžu/koncertu zāli.
Turpat Rike parkā uz klints sēž šādi namiņi. Vienā, izskatās, iekārtojusies kaut kāda viesnīca, bet divi vēl ir tukši un pamesti. Iesaku apdomāt kārtīgi - varbūt ir vērts liekās naudiņas investēt namiņu apsaimniekošanā. Tieši virs parka un ar skatu uz vecpilsētu! Paskat, kā es mētājos noderīgiem biznesa padomiem un pretī neko neprasu!
Kafejnīca "Barsik", pie kuras stāv ne tikai lepns akmens Barsiks, bet arī īsts gaļas Barsiks! Īstajam Barsikam trauciņā sausā barība un ūdens un blakus, pie vārtiem arī nams! Es tikai domāju par to, kas notiks, kad gaļas Barsiks savu mūžu noslēgs - vai restorāna saimnieki pieņems vietā jaunu kaķi un atkal sauks par Barsiku? Tas tāds gaļas mārketinga rīks?
Čurčhelas, kaudzēm čurčhelu! Šeit, tūristu iecienītākajās pastaigu vietās, protams, tās sakārtotas skaistāk un mārketablāk, nekā tirgos, bet kvalitāte, nemaz nerunājot par cenu, gan galīgi nav uzrunājoša. Re, tie baltie pleķi, kas redzama vairākām apakšējās rindas čurčhelām – tie ir vīnogu cukurs. Pats par sevi tas nav nekas slikts, bet tas liecina par ne-svaigumu. Ja nu kāds no jums brauc viesoties uz Gruziju, es varu padalīties padomā, kur Tbilisi dabūt vislabākās čurčhelas. Turklāt par pievilcīgu cenu. Jo tās labās tiešām ir labas!
Izgājām arī pa galveno iepirkšanās ielu - Rustaveli avēniju, un tas, ko šoreiz piefiksēju, bija šis skumjais monuments. Rustaveli ielas abās pusēs sarindoti mazi piemineklīši, kas attēlo ikdienas cilvēkus - klaunus (jā, jā, es zinu, klauni nav ikdienas cilvēki), ielu muzikantus, dzērājus, vēl visādus ķēmus, un arī šādu ubagu meitenīti. Un ko bronzas (varbūt kāda cita metāla, neesmu baigais ķīmiķis) meitenīte ir saubagojusi? Izsmēķus! Ai, cik skumji!
Es par savām dāmām rūpējos un vedu viņas pa īsākajiem ceļiem ar vislabāko segumu. Dažreiz tas liek visiem rindiņā iet pa brauktuves malu, bet ko darīt - ir taču vērts riskēt, lai ietaupītu pārdesmit metrus, vai ne?
Atpakaļ brīvības laukumā ieraudzīju šādu žiguli, kuram logā rakstīts "City Tour". Priekšējā loga uzraksti liecina par to, ka iespējams aiztūrēt arī tālāk, ne tikai pa City vien. Pamanījis manu interesi tūlīt pat pielavījās auto saimnieks Akaki. Ļoti patīkams kungs, nemaz neuzplijās ar saviem pakalpojumiem, izstāstīja, kas un kā, ko viņš piedāvā, kas ir viņa biežākie klienti, un tā arī atklāti pateica - viņš ņemot ļoti dārgi. Citi, piemēram, agrāk par tūri uz Kazbegi ņēmuši 100 dolārus, bet viņš - 300.
Viņam arī sava vizītkarte un, atšķirībā no garšvielu tantes, arī feisbuka konts. Tā kā, ja jums ir vēlēšanās braukt uz jebkuru vietu Gruzijā (izņemot grūti pieejamus kalnu reģionus) žigulī un ar personīgo šoferi, varat droši rakstīt Akaki Lomadzem! Starp citu, tirgus situācija arī esot pasliktinājusies, un tagad 300 dolāru vietā Akaki prasa tik vien kā simtu.
Piesēdām turpat Brīvības laukuma restorānā. Cenas augstas, ēdiens neapmierinošas kvalitātes, viss, kā, gruzīnaprāt, tūristu vietās pienākas. Man šķiet, ka gruzīni nav iemācījušies domāt/plānot pat nedēļu uz priekšu, nemaz nerunājot par mēnešiem un gadiem. Vai, pasūtot Gomi (kukurūzas biezeni) ar sulguni (gruzīnu siers) salīdzinoši glaunā restorānā, jūs ekspektētu saņemt apmēram šādu lietiņu? Es nemaz nesūdzos par izpildījumu, nedod dies, nepadomājiet! Būtu ļoti priecīgs, ja kāda mazpilsētas kundzīte man pasniegtu šādu savās mājās. Bet iestāde, kas sauc sevi par restorānu un cenas uzstāda stipri augstākas, nekā tuvējās vietējo ēstuves, ne, ne, ne!
Viss, ko pasūtījām (izņemot Adžārijas hačapuri, jo to vienkārši jāpasniedz svaigu, citādi uzreiz būs pamanāms!), bija sastāvējies un ne pārāk svaigs. Speciāli rādu divas bildes, lai īpaši uzsvērtu - nekad neejiet brīvības laukuma restorānā! Ja kādam tiešām interesē, es varu ieteikt vairākus citus, kas ir labi, tradicionāli un par pieņemamām cenām. Bišķiņ izklausos pēc baigā lielpilsētas švītiņa? Ceru, ka jā, hehe. Mēs, laikam, pārāk ilgi jau dzīvojam Gruzijā un es uz visu jau sāku skatīties ar aizdomām, neņemiet, lūdzami, vērā.
Tātad pēc apmierinošām vakariņām, kārtējo reizi dodamies uz lidostu, šoreiz izvadīt Karīnas mammītes! Tagad divas dienas brīvas, varam kaut ko padarīt divvientulībā, un tad jau atkal jābrauc šurpu, sagaidīt nākamo viesi!
Pirmo brīvo dienu izmantojām visvisādām medicīniskām vajadzībām. Sākām ar potēm - tagad es vairs nevaru saslimt ar poliomielītu, bet Karīna apmānīja arī Stinguma krampjus un difteriju. Jes, esam veselīgi!
Pēc imunizācijas centra norādēm atradām arī malārijas un citu parazītisku slimību centru (jā, tieši tā viņš saucas), kurā malārijas tante ierādīja mums veidus, kā visveiklāk un lētāk nopirkt doksiciklīnu. Gruzīnu zaldāti, kas dodas misijās uz Afganistānu, no malārijas izvairoties tikai un vienīgi ar šo medikamentu. Bet tā taču ir antibiotika! Nekādi nevēlamies pus gadu no vietas pārtikā lietot antibiotiskās tabletes, tāpēc meklēsim citu veidu, kā izvairīties no malārijas.
Piemineklis spēcīgam kungam, kas cīnās ar bulli. Nezinu, kāpēc. Kāpēc vispār jāliek jebkāds piemineklis vientuļa lauku ceļa malā? Tādu satikām, pēcpusdienā/vakarā dodoties uz Dāvida Garedžas klosteri. Īsteni latviskoto klostera nosaukumu, protams, atrast neizdevās, tāpēc latviskoju pats. Mūku, kas klosteri dibināja, angliski sauc par David Gareja, krieviski par Давид Гареджа, tāpēc es izdomāju, ka latviski būs Dāvids Garedža.
Šķiet, ka kādā brīdī nogriezāmies kaut kā nepareizi, jo ceļš palika ļoti mazs, neasfaltēts un veda gar dīķa govīm. Telefona GPS saka, ka virziens ir pareizais, tāpēc turpinām braukt un baudīt vientuļo faunu. Floru, protams, arī, bet galvenokārt tomēr faunu.
Tāds, lūk, ceļš un vientuļš koks. Mierīgi var pats izvēlēties, kurš būs ceļš, un kurš nē, jo lielas starpības jau nav starp iebraukto vietu un blakus esošo, izkaltušo zāli. Galā nonācām jau tumsā, bet brauciens līdz klosterim bija tiešām ļoti baudāms. Ļoti skaista daba, bet neuzbāzīšos taču atkal ar tūkstoti bilžu.
Tādu neparastu skatu ieraudzījām, kad no rīta pamodāmies. Tumsā, protams, neko no šiem kunkuļiem neredzējām, un arī tagad bildē īsti nevar saskatīt, visas krāsiņas saplūdušas kopā. Tā kā kārtējo reizi jums būs man jātic uz vārda - ja ne vien tie daži augi, te atkal izskatītos kā uz citas planētas.
Kamēr aizskrienos uz tualeti, Karīnai jau divi jauni čomi. Poļi, kas, līdzīgi kā mēs, arī devušies kāzu ceļojumā. Izrādījās ļoti patīkami jaunieši, tāpēc turpmāk (nākamnedēļ) bildēs viņi parādīsies vēl daudz.
Neesam vienīgie, kas dodas iekarot klosteri. Kaudzīte ļaužu nenocietušies un sakāpuši klintī bildēties jau labu gabaliņu pirms paša klostera. Paskat, kādas visiem būs unikālas bildes, hehe.
Virs durtiņām, kas ved klosterī, iegravēti kaut kādi vārdi vai teikumi gruzīnu vecajā rakstībā, kuru diemžēl izlasīt neprotu, bet tur teikts kaut kas par to, ka dzīves galā tevi gaida eņģeļi.
Reku arī pats klinšu klosteris. Patiesībā klostera teritorija ir daudz lielāka, bet šī ir tā apdzīvotākā daļa, tāpēc visādi tūristi kā mēs parasti nāk tieši uz šejieni. Klosterim, protams, ir gara vēsture - to dibinājis asīriešu mūks Dāvids jau 7. gadsimtā, tātad, daļa klostera ir teju 1400 gadu veca. Vēlāk te nākuši visādi mongoļi, mūkus apslaktējuši, pēc tam klosteris atkal uzplaucis, līdz Padomju vara visus no alu mājiņas izdzinusi un Afganistānas kara laikā pat ierīkojusi te mācību poligonu, kur spridzinājušies uz velna paraušanu.
Ieroču izklaižu dēļ, liela daļa klostera tika sagrauta un/vai sabojāta, tāpēc tagad te ir skaisti restaurēti namiņi, kuros nav no miņas no senajiem pieminekļiem. Astoņdesmito beigās gruzīnu studenti taisījuši visādas protesta akcijas, bada streikus un kempingošanu tieši zem šāviņiem, kamēr panākuši savu - padomju militāristi no klostera teritorijas izvākušies. Pēc tam, deviņdesmitajos Gruzijas armija sāka tādus pašus pigorus, un atkal gruzīnu studenti atbildēja ar to pašu - protestiem, streikiem u.t.t., līdz 1997. gadā beidzot klosterī iestājies miers.
Bet - vēsturi pie malas, lielā daļa ļaužu tomēr te ierodas tikai vareno skatu, nevis vēstures un reliģijas dēļ. Tāpēc arī mēs pēc poļu ieteikuma pakāpāmies augstāk kalnā. Re, klostera komplekss no augšas.
Un vēl augstāk!
Tā kā pārsvarā manās bildē figurē Karīna (vai neviens no mums), ielikšu albūmiņā arī selfiju ar mani un vareno dabu, lai jūs neaizmirstu, kā es izskatos, labi?
Reku pavisam augstu, tūlīt jau būsim Azerbaidžānā. Mazais, zaļais pleķītis kreisajā pusē ir mūsu automobīlis.
Lūk, arī Azerbaidžāna. Apakšā redzamā metāla caurule ir robeža. Tā kā uz Azerbaidžānu tā pa īstam doties neplānojam, šī droši vien būs vienīgā reize, kad esam spēruši savu kāju tajā valstī. Ja nu kas, tagad esmu bijis arī Azeru valstī, jes! Šī teritorija jau kopš 1991. gada ir Gruzijas un Azerbaidžānas strīdus ābols (haha, nespēju noticēt, ka tiešām lietoju šo vārdu salikumu!), jo daļa klostera ir mūsdienu Azerbaidžānā, bet Gruzijas vēsturnieki uzskata, ka tās ir sekas padomju politiķu vēlmei sanaidot kristīgos gruzīnus un musulmaniskos azerbaidžāņus.
Šis ir jau Azerbaidžānā. Neko par azerbaidžāņiem nezinu, bet viņu mūki laikam ir mazāki, jo aliņas tādas pavisam niecīgas. Gruzīni, ja kas, esot mēģinājuši iegrūst Azerbaidžānai kādu gabaliņu Gruzijas zemes citā vietā apmaiņā pret šo gabaliņu, jo viņiem šis esot vēsturiski, kulturāli un reliģiski svarīgs zemes pleķītis, kamēr Azerbaidžāna atbild, ka viņiem šī vieta esot stratēģiski svarīga - kalna kore taču. Ko viņi diez plāno? Uzbrukt Gruzijai? Ai, labi, ka mēs ar saviem kaimiņiem tādi draudzīgi. Izņemot Krieviju, protams, hehe.
Atkal atpakaļ Gruzijā - nemarķēts bezdibenis. Cik diez cilvēki tur gadsimtu gaitā ir sakrituši iekšā?
Robežsargs! Man likās, ka tādi, tālskatī lūkojošies robežsargi ir tikai filmās un datorspēlēs, bet nekā - šis uzmanīgi pēta, vai tikai kāds tuvākajā laikā negrasās nelegāli šķērsot robežu.
Ejam lejā pa citu ceļu, un tur mūs sagaida gotiņas. Vai nav skaisti? Starp citu, bez gotiņām te vēl dzīvojot kaudzēm odzes. Mēs gan nevienu odžu kaudzi neredzējām, turklāt droši vien esam pret tādām imūni - sapotējāmies taču!
Pa ceļam vēl viens klostera gabaliņš. Iesim skatīties.
Iekšā gan tikt nevar, durvis aizslēgtas, atslēga, protams, nolauzta, logi arī ar plēvēm aizlīmēti, neko redzēt nedabūjām. Ko diez viņi tur tādu slepenu iekšā dara? Tā, klosteris un Azerbaidžāna apskatīti, varam doties tālāk. Savācam savus jaunos poļus un - aidā - atpakaļ uz Tbilisi.
Poļi nogādāti drošībā, kārtējo reizi dodamies uz lidostu. Nu jau pazīstu tur katru stūrīti, hehe.
Kā ierasts, sagaidām viesus ar Borjomi un hačapuri. Bet, tā kā lidmašīnas no Rīgas ierodas Tbilisi četros no rīta, tā jau ir nākamā diena un nākamā nedēļa. Tātad par to - nākamajā atskaitē. Paldies par skatīšanos, ar jums kopā šovakar bija Harijs Egliens no Tbilisi, Gruzijā.
Nākamajā sērijā lasi:
Atkal tehniskas ķibeles ar auto, mums piedraud ar nepieciešamību mainīt motoru;
Biedējošs Dejavu Svanetijas kalnos;
Tūdaļ paliksim pavisam bez mājām.
Kā ierasts, sagaidām viesus ar Borjomi un hačapuri. Bet, tā kā lidmašīnas no Rīgas ierodas Tbilisi četros no rīta, tā jau ir nākamā diena un nākamā nedēļa. Tātad par to - nākamajā atskaitē. Paldies par skatīšanos, ar jums kopā šovakar bija Harijs Egliens no Tbilisi, Gruzijā.
Nākamajā sērijā lasi:
Atkal tehniskas ķibeles ar auto, mums piedraud ar nepieciešamību mainīt motoru;
Biedējošs Dejavu Svanetijas kalnos;
Tūdaļ paliksim pavisam bez mājām.
Kārtējā superīgā fotoatskaite! Ar nepacietību gaidīšu nākamo! 🙂
Tas tak banāns, tikai kaut kāda jocīga šķirne. Varbīut neēdams… No tā dzeltenā bumbuļa izveidojas banānu ķekars.
> Šāds augs. Neko vairāk par šo nevaru pateikt. Apmēram palma, kurai kaut kādu atsperīgu spirāļu galā karājas
> dzeltens bumbulis ar pāris lapām. Šis auga pie pašas dārza izejas, tāpēc, gaidot savas dāmas, paspēju baudīt to
> arī savām acīm. Kas tas ir?
Klau, vai varat ielikt to bildi kur ir tas kafejnīcas stends ar “Dont worry, be pofig” pilnā/neizmainītā izmērā, respektīvi oriģinālu bildei?
Gribu viņu sev uz darba kompja kā desktop bildi uzlikt.
Uploadēt var, piemēram, uz http://www.zippyshare.com, tas ir bezmaksas serviss. Un linku pēc tam, nopublicēt te komentāros.
Ceru, ka tas ir iespējams, Harij !
Lūgtum: http://www51.zippyshare.com/v/EN2yRD0b/file.html
Paldies Tev !!!
Uzliku, skaties kā tas izskatās (2 vienādi linki, ja nu viens gadījumā nestrādā):
http://board.lutsk.ua/imgstore2/images/2015/10/12/43V5n.jpg
http://www.foucaudiere.org/Images/images/2015/10/12/paldies.jpg
Nelielu pateicību taustāmā veidā meklē savā bankas kontā (šodien/rīt būtu jau jābūt ienākušai). 🙂
Lai veicas turpmākajos piedzīvojumos!
Lasu katru rakstu.