Šī nedēļa bija tiešām piedzīvojumu pilna – salūza mašīna, salūza Līga, satiku mežā (un ne tikai mežā, starp citu) lāci, mašīna atkal saremontējās, atbrauca ciemos jau nākamie viesi un vēl piespiedu kārtā nācās sadzerties gruzīnu čaču. Tagad sanāk tā, ka jau divas nedēļas pēc kārtas sūdzos par ballītēm un paģirām. Tomēr varu diezgan droši solīt – nekas tāds vairs neatkārtosies vismaz kādus pāris mēnešus, jo nupat esmu saņēmis ziņas gan no Pakistānas, gan Irānas vēstniecībām, vienas vīzas jau ir pasēs, otras apstiprinātas Irānas Ārlietu Ministrijā, tā kā jāaiziet tikai savākt. Un abās šajās Islāma Republikās, kā zināms, alkohola patērēšana galīgi nav cieņā. Turklāt pēc pēdējās pasēdēšanas pie čačas glāzes, šķiet, ka tā arī kādus pāris mēnešus alkoholu pat redzēt negribēsies! Labi, es droši vien izklausos pēc alkoholiķa, kas taisnojas, kāpēc viņš īstenībā nav alkoholiķis, hehe. Labāk beigšu sūdzēties, ķeries pie bildēm un izspried pats, kā mums gāja un kā ne:
Pēc drausmīgi lietainas pārejas no svētdienas uz pirmdienu, rītu sagaidām ar saulīti. Pamodāmies pat ļoti laicīgi, līdz ar niršanas instruktoru norunātās tikšanās laikam vairāk nekā stunda. Kamēr malkojam kafiju, saulīte veikli izžāvē telti un visu pārējo, kas žāvējams.
Tikšanās vieta - Gonio cietoksnis. Instruktors Žoriks (jāskatās pēc augsta (iztulkoju no krievu "высокий") vīra mazā džipā) kavējas jau divdesmit minūtes, paskat, kā Rinalds jau sāk nervozēt, hehe. Tā kā gruzīnus nezinātu! Un vēl bišķi par Gonio cietoksni - tici vai nē, šis cietoksnis ir teju divus tūkstošus gadus vecs. Protams, paveikts eiroremonts gruzīnu gaumē, tāpēc cietoksnim mierīgi varētu dot ne vairāk kā 200 gadu!
Reku arī govs! Sargā cietoksni droši vien. Runā, ka Gonio cietoksnī arī apglabāts viens no divpadsmit Jēzus apustuļiem - Matija. Bet tikai nepadomājiet, ka tas ir tas pats oriģinālais Matija. Izrādās, ka pēc Jūdas Iskariota nodevības, nācās vietā pieņemt jaunu divpadsmito, un to, kā reizi, arī sauca Matija. Vienīgais apustulis, ko nemaz neizvēlējās pats Jēzus, psē! Un ar tāda kapenēm vēl lepojas! Īsti gan neviens nav drošs, vai tur tāds kaps tiešām ir, jo Gruzijas valdnieki neļauj cietoksnī veikt arheoloģiskos izrakumus.
Aizvedam Rinaldu un Līgu līdz ceļmalai, jo tālāk neesmu gatavs ar mūsu automobili braukt. Pasarg' dies, pa šitādiem akmeņiem! Paskat, kas tur tālāk - jau vienreiz pirms dažām nedēļām redzētais Turcijas robežpunkts! Tātad Rinaldam ar Līgu būs jāuzmanās, lai netīšām neaiznirtu līdz Turcijai, citādi uzreiz zemūdens robežsargi šauj ar harpūnām!
Nirēji jau gandrīz gatavi, Rinaldam tikai vēl jāievieto pēdējie akmeņi un tad jau varēs iet jūrā. Žoriks gan uz visu to hidru situāciju skatās bišķi vecmodīgāk - ko tur lieki iztaisīties, balti, plandoši šortiņi arī ir ok.
Kamēr es lēkāju apkārt un bildēju jaunos, talantīgos nirējus, pamanu, ka Karīna nāk no Turcijas ar jaunu čomu, kurš klibo kā tāds vecs kleperis!
Re, kāds smaidīgs vecais kleperis! Un ausī klipsītis, tātad potēts, sterilizēts un vesels! Gruzīnu klipsīši gan izskatās kaut kā bišķi citādāk, tātad suncītis ir, vai nu tiešām pa kluso ienācis no Turcijas vai tik vecs, ka ticis vēl pie iepriekšējā parauga auskariņa.
Tā, tērpi savilkti, visi nepieciešamie akmeņi kabatās saslēpti, visi gatavi zemūdens pasaules izpētei!
Žoriks balto šortu kabatā pamanījies paslēpt arī ūdensizturīgu fotoaparātu, tāpēc pirms nozušanas zem ūdens vēl mudīgi jānobildējas.
Un - hop - pēkšņi visi pazūd zem ūdens, paliek tikai pavisam melna Melnā jūra. Pirms iešanas ūdenī Žoriks man norādīja, ka ārā būšot pēc vismaz stundas, bet, visticamāk, ilgāk. Tāpēc mierīgu sirdi braucām uz tuvējo degvielas uzpildes staciju uz rīta dušu.
Bet - nekā, izrādās Žoriks ir melis. Vēl pat stunda nav apkārt, tomēr iznākšanu no dzelmes esam palaiduši garām. Un es tā gribēju Rinaldu sabildēt Neptūna lomā!
Tomēr tā vietā dabūju redzēt vēl ko daudz labāku - Līgai pēkšņi pirkstā gredzentiņš. Viņa rāda un saka, ka atradusi jūras dzelmē tādu. Ko es saprotu no niršanas - tā arī padomāju, ja jau atrada, tad atrada, gan jau kāds peldētājs pazaudējis. Es jau esmu tāds labticīgs, ticu tam, ko man stāsta. Bet, nekā! Izrādās, ka bija jāsaprot - zem ūdens noticis bildināšanas akts, un tagad šie abi jaunie cilvēki ir oficiāli (kameru priekšā) saderinājušies. Es jums parādītu arī zemūdens viģiku, bet man neļauj. Pareizi ir - nav ko visādas ģimenes lietas izvazāt pa visu Latviju (Andris Gauja gan domā citādāk).
Paskat, paskat, saderinājušies, uzreiz baigi romantiskais pāris - iet peldēt rociņās sadevušies un ko tik nē.
Labi, beigsim piesieties jaunajam pārim! Paskaties labāk uz Enguri dambi! Labi, labi, es zinu, ka bilde slikta, bet nav laika gaidīt, kamēr saule aizies prom, tāpēc jāiztiek ar tādu, kāda ir. Enguri HES, starp citu, nodrošina teju pusi no visas valsts patērētās elektrības! Un līdz pat 2010. gadam šis dambis bija augstākais arkveida dambis pasaulē! Labi, dodamies tālāk uz Svanetiju, it kā mīļo un labo svanu zemi.
Šī bilde ļoti labi raksturo mūsu ceļu uz Svanetiju. Nav it kā tālu - ~140 kilometri no Zugdidi (kas ir pilsēta gandrīz pie jūras) līdz Mestia (kas ir pilsēta pašā Svanetijas sirdī), bet jābrauc kādas trīs stundas, jo ceļš kalnains un līkumains. Līga pa ceļam kādas piecas reizes apvēmās. Tikmēr mēs ar Rinaldu bildējamies pie smukiem ūdenskritumiņiem, un Karīna garlaikojas un bildē to, kā mēs bildējamies. Ko nozīmē mana poza - nezinu.
Tā, no šī brīža rādīšu vairākas bildes, kurās vienkārši redzami kalnu skati. Vairāku iemeslu dēļ: tāpēc, ka skaisti; tāpēc, ka tas ir tas, ko cilvēki kalnos dara - skatās kalnus; tāpēc, ka visapkārt jau nekā cita nemaz nav! Reku te vēl ir bišķiņ zaļais ūdens redzams - tā ir pirms tam pieminētā Enguri dambja ūdenskrātuve!
Ceļš! Tā kā sarēķinājām, ka Līga sākusi vemt tāpēc, ka no rīta bija jānirst, bet tagad virpuļojam ar vecu mašīnu pa līkumainiem ceļiem, nosēdinājām viņu priekšējā sēdeklī (tas visādiem vertigo slimniekiem nākot par labu), un es viņai devu uzdevumu bildēt skaistākās vietas. Šī būs gana laba?
Plāns ar sēdēšanu priekšējā rindā, kā redzi, tomēr nenostrādāja. Bet visaugstāko cieņu Līgai - neskatoties uz to, ka visa tāda balta un ik pa brīdim vemj, tomēr nāca piedalīties kopbildē ar kalnu upi fonā! Paskat, kādi [gandrīz] visi priecīgi! Nabaga Līdzīte!
Te vienkārši liels akmens, kurš iebiris upē. Upe izliekas nemanām! Man vispār visas šīs lielās, varenās dabas galīgi nav izprotamas. Viss tik spēcīgs, cilvēkam jājūtas galīgi mazam un vārgam visu šo brīnumu priekšā.
Mēģinot atrast citu risinājumu Līgas nelabuma (sapratu, ka pārāk daudz izmantoju vārdu "vemšana", tāpēc pārlaboju uz "nelabums") problēmai, izlaidām automobilī gultu - atstāsim viņu guļam. Kamēr šiverējāmies ap gultu, no auto izvēlās Zugdidi pirktais arbūzs. Saplīsa, protams. Nu, neko darīt, mudīgi jāvico nost, kamēr nav vēl sarūdzis. Līgai gan nekas cits neatliek kā vien noskatīties.
Tā, reku kaut kāds inčīgs tiltiņš, jāpiestāj izpētīt, kas un kā. Līgu, protams, atstājam automobilī un trijatā dodamies pētīt. Tilts tāds caurs un šūpelīgs, bet izskatās, ka joprojām to mēdz šķērsot automobiļi. Kas tad te aiz stūra?
Krūmos paslēpies bullis! Normālos apstākļos tā būtu viduvēji draudīga situācija, bet tā kā te, Svanetijā (un patiesībā vispār visā Gruzijā) govju ir daudz un visur, tad nikns krūmu bullis, šķiet, nav nemaz nekas tāds, kā dēļ būtu baigi jāmaina plāni.
Tāpēc buļļa skatiena pavadīti, priecīgi nobildējamies uz tiltiņa dažādās kombinācijās un dodamies atkal tālāk. Nonākuši Mestijā jau tumsā, sadalījāmies grupās - mēs ar Karīnu paliekam nakšņot mašīnā, pārējie, sargādami Līgas veselību, paliek viesnīcā. Uzreiz jau varu pateikt priekšā, ka no nakšņošanas viesnīcā gan nekas daudz nesanāca.
Tā kā veselības problēmas pašas no sevis neatrisinājās, naktī nācās saukt ātro palīdzību un Līgu nogādāt slimnīcā. Mēs ar Karīnu tikmēr mierīgi gulējām savā automobilī, hehe. Bet, re, no rīta Līga ir smaidīga un priecīga, tā kā - viss kārtībā, varam turpināt ceļu. Lai pataupītu Līgas veselību, izlēmām izlaist skarbos pārgājienus, brauksim vienkārši augstāk kalnos, pastaigāsim pa kalnu ciematiem.
Kamēr slimnīcā tiek kārtotas pēdējās formalitātes, mēs ar Karīnu turpat slimnīcas pagalmā uzvārīsim kafiju (rādu, ka pat slimnīcas pagalmā ir varens skats). Izrādās, ka pēdējās formalitātes aizņem 2-3 stundas, jo tad "Xerox" salūzis, tātad nevar izdrukāt apdrošināšanai nepieciešamos dokumentus, tad māsiņa aizmirsusi, ka gājusi kopēt papīrus un tā vietā sākusi ar kolēģiem strēbt kafiju, tad - un šis ir vislielākais cundurs - trīs personāla pārstāves sinhroni pasaka "до свидания" (no krievu val. - uz redzēšanos) un visas iziet no telpas, slimniekus atstājot neziņā. Nuja, maiņa tak galā, ko tur vēl uzkavēties.
Labi, stundas pagājušas, Līga no slimnīcas izglābta, varam atkal doties tālāk. Pa ceļam priekšā sēdošajam (joprojām Līga) pienākums bildēt ceļu - re, šķērsojam tiltiņu pār Mulkhras upi. Pa ceļam uz Ušguli (kas, starp citu, ir augstākā apdzīvotā vieta Eiropā, tā vismaz vietējiem pašiem patīk uzskatīt) Mulkhras upe jāšķērso kādas 4-5 reizes, ceļš izlocījies tur, kur viņam ērtāk skriet pa kalniem.
Kopā no Mestijas līdz Ušguli jāmēro 46 kilometri, no kuriem pirmie apmēram 15 ir ļoti līkumaini, bet asfaltēti, pēc tam asfalts pārvēršas grantētā segumā, un vidējais ātrums pazeminās līdz kādiem 15 km/h. Kādu brīdi vismaz vēl ir drāšu žodziņi, kas pasargā visus automobiļus no iekrišanas aizā!
Pirmais svarīgais apskates objekts pa ceļam - Mīlestības tornis. Līdz šim par šo torni man bija tikai tik daudz zināšanu, kā pirms trīs gadiem svanu gida teiktais: "Karoče, tower of love." Tagad visu sagūglēju, izpētīju, un izrādās, ka stāsts ir tāds - sen, sen atpakaļ miestā netālu no šejienes dzīvojis puisis. Un arī meitene. Katru gadu 28. jūlijā notiek Kvirikobas festivāls, kurš reizē ir gan veltīts kristiešu mocekļiem, gan pagānu rituāliem. Nezinu, kā viņiem tas tā forši iet kopā. Nu, lūk, puisis un meitene festiņa laikā iemīlējās un bija laimīgi teju visu nakti, līdz rīta pusē izrādījās, ka puisis ir jau precējies! Maita tāds, neuzskatīja par vajadzīgu to paziņot jau vakara sākumā!
Nu, vot, sieva dusmīga, meitene bēdīga, viss slikti. Tālāk notikumi pārlec uz dienu, kad puisis gājis medīt. Ieraudzījis briedi, gājis tuvāk, un - hops - izkritis caur sniegu upes ūdenī un noslīcis. Tad nu jaunā meitene sērojusi, sērojusi, līdz sarunājusi ar savu papu, lai šis uzceļ viņai torni tieši upē, jo tur viņas mīļotā dvēsele mītot. Torni uzcēla, meitene uzkāpa augšējā stāvā, un tur arī pavadīja visu mūžu, sērojot līdz pat savai pēdējai dieniņai. Droši vien tāpat kā Rinalds attēlā, pa lodziņu garāmgājējiem māja ar roku. Un vispār - nezinu, kāpēc šajā leģendā bija jāparādās puiša sievai, viņas loma tur vispār nebija būtiska! Ja nu vienīgi puisis gāja medīt, lai vismaz uz brīdi izbēgtu no visa tā bardaka, kas mājās.
Salīdzinot ar torņa apmeklējumu pirms trīs gadiem, tagad tur stāv tantiņa, kura katram, kas rāpjas pāri žodziņam, pieprasa divus larus! Man šķiet, ka, tāpat kā Borjomi tantiņa, arī šī ir pašdarbniece un pati izdomājusi, ka viņai pienākas divi lari. Krieviski nerunāja (angliski, protams, ne tik), tāpēc nevarējām noskaidrot, kas un kā. Bez ieejas naudas iekasēšanas, tantiņa tirgo arī kalnos atrastus kalnu akmeņus. Tas ir tāpat, kā mūsu tantiņas ar saviem dzintariem.
Kamēr mēs kāpjam tornī un mēģinām piedraudzēt tanti, Karīna stāv un sargā mašīnu. Malacītis! Patiesībā es šo, protams, rādu, lai jūs redzētu, kādā idillē mēs dzīvojam, hehe.
Atkal uz ceļa kārtējās govis. Neko sliktu nenojaušot, mierīgi stūrēju govīm apkārt.
Vienai no govīm tomēr piebraucu pārāk tuvu, tā sabijās, salēcās un lukturis pušu! Nu nekas, Gruzijā tāpat neviens pagriezienu signālus nerāda, kādu brīdi var iztikt arī bez tā. Gan jau pēc tam Tbilisi kaut kur atradīsim jaunu. Nu, vai salīmēsim ar superlīmīti veco! Pamēģinājām sastellēt, iztrūkst tikai viens mazs gabaliņš!
Pēc brītiņa sāka baigi raustīt stūri, tad vēl pēc brītiņa ļoti krakšķēt. Izkāpu ārā, paskatījos - iztecējis stūres pastiprinātāja šķidrums. Nu nekas, nodomāju, gan jau, ka līdz augšai un pēc tam vēl lejā tiksim bez stūres pastiprinātāja. Kāpu atpakaļ, bet nekā - pabraukt vairs nevar. Stūre grozās, bet uz priekšu neiet. Tas, ko sauc par "miroņgalvu", galīgi lupatās - visas gumijas pušu, metāla lodītes izbirušas pa zemi, ai, ai. Joprojām nezinu, kā to sauc pareizi, katram savs variants. Nu neko, brauciens tad beidzas tepat. Paskat, kādā šokā Līga aplūko nelaimīgo vietu!
Mēs ar Rinaldu veicām neatkarīgo izmeklēšanu, sarēķinājām, ka šis kungs varētu būt vainīgs gan pie miroņgalvu salūšanas, gan pie izsistā luktura. Jo patiesībā jau neviens tā īsti neredzēja fizisku kontaktu ar izbiedēto govi, tas bija tikai minējums. Vai nav jocīgi, ka tik īsā ceļa periodā salūzt gan lukturis, gan miroņgalva?
Kā tad! Der kā uzliets! Tātad vainīgais atrasts, jāsāk risināt problēmu. Pēc tam izdevumus piedzīsim no šī milzu siseņa. Gribu vēl piebilst, ka apmēram pus stundu pirms šīm nelaimēm saņēmu īsziņu no swedbankas, Viktors (mans paps) ieskaitījis naudiņas, ar norādi "neplānotiem izdevumiem". Re, uzreiz veikli saplānojām, kam tos izdevumus novirzīt. Paldies, Viktor, trāpīji tieši pareizajā mirklī! No otras puses – varbūt tas bija tāds kā lāsts, nebūtu Viktors iedevis naudiņas, nebūtu neplānotā izdevuma, hehe.
Mēs, protams, uzreiz izsaucām glābšanas servisu 112, pateicām nepareizo mūsu atrašanās vietu (to, ka tā ir nepareiza, uzzinājām vairākas dienas vēlāk) un pacietīgi gaidījām. Gandrīz katrs no garāmbraucējiem (to nav baigi daudz) uzskatīja par nepieciešamu vismaz samazināt ātrumu un līdzcietīgi noskatīties uz mūsu problēmu, tādējādi, droši vien parādot saviem līdzbraucējiem, ka nav gluži vienaldzīgs pret nabaga ceļinieku likteni. Viens otrs arī apstājas, apvaicājas, kas un kā, un dod padomu - jāzvana policijai. Arī suncītis ierodas palīgā!
Pēc pusotras stundas sēdēšanas, noskaidrojam pareizo atrašanās vietu, zvanām uz 112 vēlreiz. Iepriekšējā ekipāža esot palūkojusies apkārt, mūs neatradusi un atmetusi ar roku. Kā nu atradīs - nosauktā vieta ir kādus 70 kilometrus no šīs, haha. Bez suncīša policijas gaidītāju pulkam pievienojies vēl arī vecs vīrs no tuvējā nama. Piedāvājas izlīdzēt, kā nu var. Ja nu mums kaut ko vajagot, lai tik ejot pie viņa. Mēs pieklājīgi atsakāmies, paši (Karīna) pagatavojam pusdienas no makaroniem un konservētiem tomātiem, turpinām gaidīt.
Beidzot ierodas policija (jā, tam vīram uz zilā t-krekla tā arī rakstīts - policia. P burtu izlasīt es nemāku, bet, tā kā pārējie ir "olicia", tad pieņemu, ka pirmais ir P). Tātad, policija. Galvenais policists uzreiz sazvana čomu, kurš ātri vien ierodas. Tūlīt un tepat remontēšot. Riteni policists noņemt neprot, bet rāda arī dusmīgu seju, kad neveikli mēģinām dot padomus. Prasa, vai esam salasījuši visas izbirušās bumbiņas. Čomam tepat esot garāžā, šis pāris dienās saremontēšot. Tajā mirklī man viss skaidrs - saku, lai velk taču mūs atpakaļ uz Mestiju un miers. Bet - vilkt atpakaļ nevarot, pārāk sūdīgs ceļš. Saukšot evakuatoru.
Tomēr, pirms saukt evakuatoru, esot mūs jāaizvelk līdz tuvējām mājām, lai nebūtu tā, ka ceļa vidū mētājamies. Tad nu čoms, kurš piedāvāja visas bumbiņas salikt atpakaļ, aizvelk mūs līdz tā paša kunga, kurš iepriekš nāca piedāvāt palīdzību, mājām. Paši policisti (kopā ar bumbiņu čomu), piesēž kunga pagalmā un iešauj. Kaut kā taču tā darba diena uz priekšu jāvelk! Noteica vēl, ka mums pēc tam obligāti jāierodas policijas iecirknī, jāuzraksta daži papīri par to, kā viņi varonīgi veikuši savus pienākumus. Patiesībā mums būtu pilnīgi pieticis ar to, ja tante 112 zvanu centrā mums būtu iedevusi evakuatora numuru. Būtu ietaupījuši kādas 2-3 stundas.
Tā, kamēr gaidām evakuatoru, vīri (Rinalds un Karīna) paņem litriņu "homemade" vīna. Vīns, izrādās, ir mazliet atšķaidīts ar čaču (Gruzijai tradicionālu pašdarinātu stipro alkoholu), tāpēc ar nelielu piemaksu veikli tiek samainīts pret divlitrīgo alu plastmasas pudelē. Viss, protams, ir drausmīgi pārcenots, reizes 2-3 dārgāk nekā pilsētā, bet to jau laikam var saprast - noiets ne tik liels, un preces līdz veikalam jāved pa sliktu ceļu.
Reku veikala/restorāna tualete, tā mazā būdiņa upes krastā! No būdiņas viss, kas tur tiek atstāts, pa taisno krīt upē. Labi, gan jau lopiņi un meža zvēri arī kārto savas dabiskās vajadzības turpat, bet vienalga kaut kā jocīgi. Turklāt, stāvot būdiņā, nepamet sajūta, ka jebkurā mirklī kopā ar visu būdiņu iekritīsi bangojošajā upē!
Vientuļš cūķis soļo pāri tiltam! Tā kā mēs sēdējām restorānā kādas divas stundas, bija daudz laika novērot Svanetijas parastās dienas ritējumu. Jā, arī cūķi, tāpat kā govis, vakara pusē ļoti mērķtiecīgi kaut kur slāj. Droši vien laiks doties mājās.
Dāmas, protams, grib ruksi samīļot, bet tas bēg kā negudrs!
Šis briesmonis gan nekur nebēg! Visnejaukākais kaķis ever! Viņam bija vēl viens (vēl rudāks) čoms, kurš netika ne pamīļoties, ne pie ēdiena. Jo visu, ko mēģinājām rižikam iedot, šis briesmonis mudīgi nocēla.
Rinalds ar savu lielo aliņu pie restorāna terasītes vienīgā galda! Paskat, kāds no terases skats! Kalnu upīte burbuļo pār akmeņiem, līdz turpat pie tualetes pievienojas lielajai upei.
Izsalkums mani pieveica, tāpēc pasūtīju kubdari - tas ir tāds pats kā hačapuri, tikai siera vietā - liellopu gaļa. Šis bija ļoti garšīgs! Vecā tantiņa teica, ka arī svežijs (svaigs - no krievu val.). Jā, protams, cepts tepat uz vietas, bet, redzot viņas izmantotās sastāvdaļas, tā nemaz nešķita. Vēlāk piedzīvotās vēdergraizes arī liecināja par pretējo. Turklāt par kubdari jāmaksā veselas piecas naudas! Te tev nu bija - kalnu viesmīlība. Pat nelaimē nokļuvušiem ceļotājiem tiek noplēstas vairākas ādas (es aizmirsu pareizo ādu skaitu, kas parasti tiek lietots šajā sakāmvārdā).
Par servisu gan nevar sūdzēties - tante nemitīgi skraida apkārt un ar slotu dzenā rudos kaķus. Lai taču liek viņas viesiem mieru!
Līgu arī pievarējis izsalkums, viņa izvēlas vienīgo sortimentā esošo desertiņu - sladkaja bulka. Tas ir veca, salda maize, protams, arī par neatbilstošu cenu. Ja Līga šo maizi nenopirktu, pēc pāris dienām varētu tirgot kā suharikus (sausiņi - no krievu val.). Pievērsiet uzmanību arī izcilajai izkārtnei! "NATURAL FOOD" uzrakstīts uz putuplasta gabala, un tur pat blakus ar roku rakstīts menu krievu un angļu valodā!
Neesam vienīgie, kuriem ir saplīsusi zaļa mašīna. Šie vīri gan ieradās saviem spēkiem, tepat no žoga nolocīja drāts gabalu, no upes pasmēla pāris pudeles ūdeni, un ar to pietika, lai ņiva atkal darbotos kā bitīte!
Viens no ņivas remontētājiem gan nenoturas un, kamēr saimnieks neskatās, nāk paamzierēties ar saimnieci!
Re, gotiņas arī jau ieradušās! Saimniece ar kāju sastumj vienkopus nobirušos ābolus, lai mazās gotiņas var pamieloties. Nezinu, vai jau stāstīju, bet drošības pēc izstāstīšu vēlreiz - katru rītu govis tiek izlaistas no govju apartamentiem, un tad tās patstāvīgi dodas kalnos meklēt zāli. Buļļi un mazās govis (teļi?) līdz ar viņām. Vakarā, kad iet uz tumsu, govis nāk mājās. Govis nāk kopā, lielākos baros, bet katra zina, kur ir viņas māja, un tieši tur arī iegriežas un ļaujas uz nakti ieslēgties. Buļļi un mazās govis tikmēr paliek ārā. Nav, ko lieki aizņemt vietu aizgaldā, viņus jau tāpat neviens neslauks.
Rinalds arī izmanto iespēju ļauties lauku priekiem - mazais bullītis labprāt ēd ābolus no viņa rokas.
Lielie buļļi tikmēr funktierē, kā nodarīt kaut ko ļaunu mūsu jau tā daudz cietušajam automobilim. Aizdomīgi staigāja apkārt vairākas minūtes, bet šķiet, ka tā arī beigās neko nenodarīja, vismaz pēc īsas novērtēšanas jaunus bojājumus neatradu.
Pēc tam buļļi bišķiņ pacīnās, turpat tilta galā. Ja kāds šajā brīdī grib šķērsot tiltu, neko nevar darīt, jāpagaida, kamēr buļļi noskaidros, kurš spēcīgāks un svarīgāks. Māju saimnieks gan stāstīja, ka viņi jau tikai tā, spēlējas. Es gan tādām spēlēm pa vidu trāpīties negribētu.
Urā, beidzot klāt evakuators! Zini, cik bailīgi tādā braukt? Mums ar Karīnu nācās visu ceļu (apmēram 30 km un divas stundas) sēdēt mūsu automobilī, un tas šūpojas ar dubultu spēku, brīžiem, skatoties logā, redzi tikai aizu zem sevis un neko cietu, ai, ai! Un beigās par 30km braucienu noplēsa mums divsimt Larus (~75 EUR). Ceļš sarežģīts, un tas jau īstenībā nav nemaz tik dārgi, bet vienalga zinu, ka vietējiem cena būtu pavisam, pavisam citāda. Nu, ko darīt - izvēles jau mums nav.
Evakuators nomet mūs šeit - pāri ielai esot meistars, kurš no rīta būs klāt, un blakus varam uzcelt telti. Viss tieši tā, kā gribējām!
Tā kā parīt no rīta Rinaldam un Līgai jābūt jau lidostā, sarēķinājām, ka nevaram paļauties uz to, ka Žoriks (jā, arī Mestijas auto meistaru sauc Žoriks!) tiešām tā arī ņems un no rīta to auto saremontēs, tāpēc drošības pēc sūtīsim čomus ar mikriņu uz Tbilisi, lai nenokavē lidmašīnu. Tāpēc vakarā ar vēl vienu lielo aliņu jānosvin pēdējais kopīgais vakars! Bildē, ja kas, redzami Karīna un Rinalds, kuri dodas uz veikalu pēc lielā aliņa.
Pēdējais rīts ar čomiem. Telti, prātīgi būdami, esam uzcēluši bērnu laukuma žoga, lai rīta govis netiek klāt un kaut ko neapskādē. Zinām taču, kā izgāja ar mašīnu!
Asarām acīs izvadām Rinaldu un Līgu pēdējās Gruzijas gaitās! Tagad atkal neredzēsim viņus vismaz kādus 7 mēnešus, ai, ai! Bet, vismaz prieks par to, ka pieņēmām pareizu lēmumu par čomu sēdināšanu mikriņā - mašīnu neizkustinājām no vietas vēl 5 dienas! Un tā kā mikriņš līdz Tbilisi brauc 9(!!!) stundas, šis arī bija vienīgais variants, kā laicīgi nogādāt viņus līdz lidostai. Protams, vienmēr ir visuresošie "Takši", bet tie nav īsti cilvēki, un ar tiem labāk vispār neko nedīlot!
Atā, atā, mīļumi mani! Bet vispār visiem noteikti iesaku doties ceļojumā ciemos pie mums - ja neticiet, ka ir drausmīgi forši, paprasiet Rinaldam un Līgai - viņiem taču tādi piedzīvojumi - saindēšanās, vemšana, salūzusi mašīna, un vispār pārsvarā viss ceļojuma laiks pavadīts mikriņā, mašīnā vai pie mašīnas, hehe. Tādi mēs labi un interesanti čomi!
Tagad atkal esam palikuši vientulībā, staigājam pa tukšajām Mestijas ielām. Gaidām, kad parādīsies maģiskais Žoriks un saremontēs mūsu auto.
Žorika kā nav, tā nav. Zvanījām viņam jau vairākas reizes, pārsvarā neceļ, bet, kad ceļ, tad ziņo, ka vēl esot Kutaisi (apmēram 250km attālumā), bet tūlīt jau taisoties. Vēl arī jāsameklē vajadzīgā detaļa mūsu automobilim, bet šodien vakarā noteikti būšot. Mēs tikmēr staigājamies pa Mestijas centru. Re, kā centrā - viss tādā Ventspils tipa bruģī, mājiņas restaurētas, bet, protams, tukšas, jocīgs piemineklis ar resnu zirgu - viss kā jābūt normālās tūristu pilsētās!
Uz galvenās ielas atradām vēl vienu latviešu mašīnu! Nezinu, kāpēc ļaudis mēdz smērēt ciet tās Valsts reģistrācijas numura zīmes, bet, lai nevienu neaizvainotu, drošības pēc aizsvītroju arī šiem kundziņiem! Uz motora pārsega, šķiet, sarakstītas apceļotās valstis - sanāk par kādu pārīti vairāk, nekā mēs esam paspējuši šajā ceļojumā. Turklāt šim auto apskate izieta vēl pavisam nesen - augusta vidū. Baigi ātrie ceļotāji! Ja nu kāds atpazīst šos par saviem čomiem, varbūt varat iedot kontaktus? Varbūt joprojām esam kaut kur vienā reģionā un varam saskrieties?
Kamēr Karīna sēž pie viena no daudzajiem mums pieejamajiem pilsētas internetiem (katrā iestādē, kur ieejam kaut uz tēju, palūdzam parolīti, un, tā kā Mestijā aizvadītas jau daudzas dienas, parolītes mums ir vairākas, tām vēl pieplusojot bezparoļu internetus - sanāk teju visa pilsēta nosegta!), noskaidroju, kur ir tirgus, sapirkšos lētus dārzeņus vakariņām. Tirgus, tātad, ir blakus traktoram, iekšā pa tām metāla durvīm labajā pusē.
TIRGUS! Laikam jau tādā ciempilsētā kā Mestija īsts tirgus nemaz nav vajadzīgs, visiem pašiem viss vajadzīgais izaug piemājas dārziņā, vai, sliktākajā gadījumā, trūkstošo var iemainīt no kaimiņa, tāpēc šāda te iestāde, šķiet, uzstādīta tikai tūristiem. Nopirku piecus vismazākos banānus (~600g) par 4 naudām! Tas vēl pēc kaulēšanās. Bet nepirkt īsti iespējas nebija, jo diemžēl, noplūcu tos no lielā ķekara, pirms noskaidroju cenu. Tomātus tante man ļoti centās iegrūst tos vissliktākos, un, lai gan, manuprāt, virtuozi no tā izvairījos, beigās maisiņā bija arī viens iepuvis eksemplārs. Tāds, lūk, tirgus; tādi, lūk, viesmīlīgie, sirsnīgie, draudzīgie gruzīni!
Vakarā noskaidrojam, ka Žoriks būšot klāt tikai nākamajā dienā, bet jau ar vajadzīgajām detaļām kabatā, tāpēc vakaru vadām ar uz ielas satiktu vācieti turpat, kur mūsu mašīna nomesta, prom taču aizbraukt nekur nevaram!
Nākamais rīts, saulīte jau lūr pār malu, mazgājam mutes kalnu upītē (atcerieties, ko pirms tam stāstīju par tualeti upes malā, ja?), šodien varēsim jau doties tālāk! Mums taču jau rīt vakarā lidostā jāsatiek nākamie viesi - Karīnas mamma un krustmāte!
Pirmie kovboji jau arī zirgu mugurās, dodas iekarot kalnu stepes! Es nezinu, ar ko īstenībā tādi gruzīnu kovboji mūsdienās nodarbojas, tāpēc saku, ka dodas iekarot kalnu stepes. Vispār, runā, ka svani (tie ir Svanetijas iedzīvotāji) esot līdz pat Otrajam pasaules karam bijuši ārkārtīgi neattīstīta sabiedrība - viņiem neesot pat mocīšu bijis, nemaz nerunājot par mašīnām, traktoriem, tankiem u.t.t. Kādā brīdī Staļins pat visus svanus gandrīz izsūtījis uz visādām Sibīrijām, jo šie atteikušies doties uz Krievzemi dienēt varonīgajā Sarkanajā armijā. Bet pēdējā brīdī Staļins izštukojis, ka varbūt tā pat ir labāk - lai tie mežoņi paliek savā zemē, un, ja nu kas, ar savu stūrgalvību un patriotismu zemi arī nosargās.
Tā arī notika - kad vācieši bija atnākuši līdz Gruzijas PSR robežai, kas ir tepat aiz kalna, svani lēca zirgos, un jāja cīnīties. Vāciešu tanki un visa cita tehnika nekādi nevarēja tikt pāri sniegotajiem bezceļu kalniem, tāpēc tālāk par Gruzijas robežu arī netika. Tā, lūk, svani nosargāja vienu PSRS fronti!
Labi, atpakaļ pie mūsu piedzīvojumiem. Žoriks ir atpakaļ, un atpakaļ ir arī viņa lācis! Jā, Žorikam ir lācis par mājdzīvnieku. Jā, jā, vardarbība pret dzīvniekiem un visādas tādas lietas, bet es šeit pavadīto dienu laikā saskatīju arī pozitīvās iezīmes šī lāča turēšanā. Pirmkārt, viņš paņemts jau pavisam mazs, kad kāds bija nogalinājis viņa māti, tā kā tāpat mežā nebūtu izdzīvojis.
Otrkārt, vīri pret lāci izturas labi (savas izpratnes robežās), lācis vienmēr ir pabarots un padzirdīts. Turklāt lācis netiek turēts tūristu izklaidei vai kam tādam, lācis ir Žorika mājdzīvnieks. Un mājdzīvnieki, kā zināms, nes tikai zaudējumus, nekādas peļņas! Es nesaku, ka tāpēc turēt mājās lāci ir pilnīgi ok, bet šis gadījums tomēr ir daudz labāks, nekā tas varētu būt.
Bez lāča Žorika pagalmā atrodama arī cūķis ar maziem sivēntiņiem. Skat, kādi rozā!
Vienu otru "servisa" apmeklētāju sivēnmāte nelaiž ārā no teritorijas. Gan jau, ka nav samaksājis! Sivēnmāte sargsuņa vietā!
Tā, auto iestumts Žorika pagalmā, ritenis noņemts. Pēc servisa vīru (starp citu, tā arī nekad neuzzinājām, kurš no visiem pa īstam ir Žoriks) konsīlija tiek paziņots, ka tāda detaļa Rietumgruzijā nav! Var mēģināt Tbilisi, bet tad gandrīz pašiem esot jābrauc meklēt un iespējas ir 50/50 un citi slikti vārdi. Atzinība Karīnai, kura ļoti veikli noreaģēja - mamma taču rītdien brauc no Rīgas uz tejieni! Tātad jādabū detaļa Rīgā, jānodod tā mammai, un jāatved šeit! Īzī! Tas būs daudz vienkāršāk, nekā sarunāt kaut ko ar stūrgalvīgajiem, mantkārīgajiem, un, atklāti sakot, ne pārāk apķērīgajiem gruzīnu meistariem.
Kamēr cīnāmies ar visādiem Žorikiem, viena kārumniece jau mielojas ar Karīnas tēju! Tikmēr sazvanu Rīgas vislabāko meistaru Veno, kurš bez liekiem jautājumiem visu nokārto, aizskrien uz veiči, dabū tieši to, ko mums vajag un jau pēc pāris stundām "Miroņgalva" ir Karīnas mammas somā! Šīs ir tās reizes, kad man labāk gribētos būt mājās. Viss ir skaisti un labi, bet, ja jānokārto kaut kādas lietas, tad labāk tomēr ir komunicēt ar loģiskiem un spriestspējīgiem cilvēkiem! Paldies, Veno, par kārtējo izglābšanu!
Paskat, kā nogovjojusi galdu! Govs tāda! Tā, plāns rokā - Karīna no rīta brauks ar mikriņu uz Tbilisi (9 stundas, hehe), naktī sagaidīs mammu, tad nākamajā rītā ar pirmo mikriņu atpakaļ uz Mestiju (atkal 9 stundas, hehe). Es tikmēr cītīgi viņu gaidīšu!
Tikko Karīna prom, jau agri no rīta es uzreiz izmantoju iespēju un dodos pārgājienā! Re, ēnā uz lāča redzams, kā esmu saekipējies! Baigais profesionālis, haha.
Tagad būs daudz bilžu (vairāk nekā 30) no mana pārgājiena ar maz un īsiem komentāriem. Ja nu kādam nepatīk dabasskati, mierīgi var pāršķirt kādas trīsdesmit bildes uz priekšu. Tātad esmu tikko izgājis no pilsētas, ceļš vēl vietām ar asfalta pikucīšiem, baigi lepnā iešana. Labajā pusē - Mestijas lidosta. "Karalienes Tamāras lidosta".
Lidosta patiešām darbojas un ik pa dažām dienām notiek regulārie reisi 40 minūšu ilgumā no Tbilisi un atpakaļ. Pieejami jebkuram gribētājam par 65 lariem (~25 eiro). Ir vērts, ja otra alternatīva ir braukt jau iepriekš minētās deviņas stundas mikriņā un par to maksāt 30 larus. Pirms dažiem gadiem, kad Zugdidi-Mestijas ceļš vēl nebija restaurēts, mikriņš līdz Tbilisi brauca pat 12 un vairāk stundas.
Protams, tāpat kā visas inovatīvās celtnes, arī šī celta prezidenta Saakašvili laikā.
Lai paliek lidostas, pilsētas un Saakašvili, reku kalni un lauku mājiņas. Redzi tos mazliet sniegainos spicumus tieši vidū, kas mazliet atgādina Latvijas karti? Tas ir Ušba! Vissarežģītāk pieveicamais kalns visos Kaukāza kalnos. Tā vismaz runā vietējie. Un Vikipēdija. Tā kā gan jau kaut kāds pamats tādām runām ir. Bet vispār, kas man par daļu - es tāpat tikai pa apakšu pastaigāšos.
Reku "For Sale". Es nemāku tādu otrādo S uzrakstīt, bet vispār te var dabūt baigi labo nama rāmi pašā kalna piekājītē. Otrpus ceļam - upe. Attālums līdz Mestijai - kādi 4 kilometri. Par cenu nezinu, bet vispār baigā vieta vasarnīcai. Numuri bildē ir rakstīti, ja kas, zvaniet.
Vientuļš ganiņš dzen savas govis kaut kur kalnu virzienā. Gan jau, ka tur leknākā zāle. Vai arī vīram patrāpījušās šausmīgi stulbas govis - pašas nejēdz atrast labāko barību. Visi kaimiņi noteikti pa kluso ņirdz par šo vīru.
Te vienkārši skaists kalns, pa kuru kaut kad sen acīmredzot skrējušas lavīnas. Jo, nu, redzamas tādas nogruvumu vietas. Un sen - tāpēc, ka nogruvumu vietas jau paspējušas aizaugt ar kaut ko dzeltenu un sarkanu. Varbūt šie visi ir meli, es neko no kalniem un ģeoloģijas nesaprotu, un tieši šobrīd rakstu bez internetiem, tā kā nav arī iespējas pārliecināties, kas un kāpēc. Vienkārši skatieties un baudiet, ja? Nav, ko visu vienmēr izpētīt līdz sīkumam! Ārprāts, nu!
Tā, pēc pusotras stundas gājiena man pienākas brokastis - divas vārītas olas, pēdējā šķēlīte čomu atvestās Ķelmēnu maizes, gabaliņš vakardienas gruzīnu maizes un ūdens! Ievērojāt - noieti teju 8 kilometri, bet ūdeni vēl necik neesmu padzēries. Muļķis! Turpmāk dzeršu kārtīgāk, ja?
Tādas man virtuvē fototapetes. Palīdz sagremot brokastis.
Te es esmu redzams brokastojot. Jūs taču zināt, ka es tur biju viens, ja? Tas nozīmē, ka patiesībā uzstellēju statīviņu, apmēram iekadrēju vajadzīgo vietu, uzliku taimerīti uz desmit sekundēm un mudīgi skrēju pa akmeņiem un centos izskatīties brokastojošs. Cik tas ir muļķīgi? Nekas, nekas, paskaties nākamo bildi!
Ko šis iedomājies? Kaut kāds Fredijs Merkūrijs, hahahahaha. Es ceru, ka kāds no malas vēroja manas izdarības, hehe!
Tā, labi, laiks doties tālāk. Reku tā pati upīte, kas tek cauri Mestijai. Pagaidām nevienu tualeti uz tās krastiem novērojis neesmu, tā kā varbūt tā visa mutes mazgāšanas operācija nebija nemaz tik briesmīga. Ā, un re, tur augšā atkal redzami Ušbas spicumi. Tagad no bišķi cita leņķa jau.
Vienu brīdi ceļš beidzas, bultiņa rāda pa kreisi. Tātad jākāpj pāri žogam un jāiet pa kreisi.
Bet pa kreisi ir šāds te uz striķiem uzkārts tiltiņš! Labi, labi, es zinu, ka nav tik traki, tur taču visādi metāla āķi un nesatrunējuša koka dēlīši, it kā jau viss droši. Bet man taču tik ļoti bail no augstuma! Un tas tiltiņš šūpojas ne tikai vējā, bet arī uz katra mana soļa! Aiaiaiai!
Turklāt zem tiltiņa ir kaut kāda caurule, kura ir caura! No tās šļācas ūdens un zīmē varavīksnes, aiaiaiai!
Neskatoties uz visām bailēm, speciāli priekš tevis, mīļo lasītāj, nobildēju arī vienu bildi, stāvot pašā tiltiņa vidū. Paldies, Harij! (to es pasaku jūsu vietā, lai nav speciāli jāsūta pateicības vēstules)
Urā, tiltiņam pāri! Tālāk ceļš turpinās mežā. Šeit es vēl nezināju, ka tiltiņš nemaz nebūs lielākās mana pārgājiena bailes. Un vispār, labi, ka pēc tiltiņa nepaslēpu fotoaparātu somā, jo, zini, kas ar mani notika apmēram divas minūtes pēc tiltiņa šķērsošanas?
Aha! Satiku lāci! Šī bilde darināta jau pēc mūsu komunikācijas. Hronoloģija tāda: uzvilku cimdus, grasījos iet mežā, kad pamanīju, ka manā virzienā skrien lācis. Lācis pamanīja mani, piecēlās pakaļkājās un skatījās tieši virsū. Es, būdams liels gudrinieks, atcerējos visas lasītās lāču satikšanas grāmatas, un arī izslējos. Pacēlu gaisā savas pārgājienu nūjas un lēnām kāpos atpakaļ.
Laikam izskatījos gana liels, lai lācim nebūtu interese mani konfrontēt, viņš vienaldzīgi pagrieza galvu un notinās. Notinās gan klints virzienā, kuru pieveikt viņam uzreiz tā veikli neizdevās. Tāpēc es paspēju atgūties no pārsteiguma un lāci sabildēt.
Re, kā neveikli kāpj, haha, tizlais lācis! Kā redzat, nekāds lielais jau arī nemaz nav. Bet man liekas, ka tuvcīņā es tādam lācim noteikti zaudētu. Tāpēc tūdaļ pēc šī starpgadījuma piekabināju pie jostas savu tūristu nazi. Pirms tam, nezināmu iemeslu dēļ, tas vienmēr stāvēja dziļi somā. Domāju, ka ar naža un nūju (nūjām spici volframa galiņi) palīdzību lāci, iespējams, kaut kā arī varētu pieveikt. Turpmāk sauciet mani par teorētisko lāčplēsi.
Un, re! Prom ir lācis!
Pēc tam mežā uzmanīgi skatījos uz visiem defekātiem, un domāju, vai tikai tie nav lāča. Vai tikai tie nav vēl lielāka lāča! Tāda lāča, kuru es ar nazi un nūjām nevarētu nemaz pieveikt! Par nelaimi nebiju iepriekš iepazinies ar lāču ekskrementu bildēm, tāpēc tā arī paliku neziņā. Tagad apskatījos - tu zini, varētu būt, ka ir lāča, bet tikpat labi varētu arī nebūt. Ja nu mūs lasa kāds kaku speciālists, lūdzu, dodiet savu eksperta viedokli.
Tikko lācis prom, un es atkal gatavojos tālāk iešanai, netālu no manis nolaižas skaists, liels taurenis! Atceries, ko es stāstīju, kad biju taureņu ielejā? Nākošajā ielejā, ko apmeklēšu, točno būs kaudzēm lāču! Un, jā, es zinu, ka jau divās bildēs pēc kārtas redzami kakši. Goda vārds, tā nav tendence. Vairāk tas neturpināsies!
Mežā taka paliek daudz grūtāk kāpjama, bet tāpēc ne mazāk skaista. Caur eglēm var dzirdēt skaļu upi! Ja zinātnieki būtu izdomājuši tādas bildes ar skaņām, es varētu mierīgi arī to parādīt, bet diemžēl tas pagaidām nav iespējams.
Reku arī upe! Labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt, ja? Šī, ja kas, joprojām ir tā pati upe, kas tek caur Mestiju.
Taka paliek vēl mazliet grūtāka. Nūjas šeit vairs galīgi nav pieejamas, tāpēc eju pacēlis tās augstu gaisā. Visi lāči skatās caur krūmiem un bīstas!
Tas sarkanais krusts uz baltā fona apzīmē takas beigas. Bet, tā kā ledājs ir tur vēl tālāk uz priekšu, es, protams, šeit neapstāšos.
Urā, atnācu pie pašas ledāja astes! Šeit gan nebildējos ar statīviņu, šeit mani nobildēt piedāvājās kāds jaunskungs no Izraēlas. Redzi to akmeņu kaudzi tieši man aiz muguras? Pirms apmēram minūtes redzēju nogruvumu, kurā piedalījās apmēram puse no tās kaudzes. Nekad agrāk nebiju redzējis nogruvumu!
Tāpēc sagādāju viena nogruvuma attēlu arī jums. Šādi te, mazie pāris akmeņu nogruvumi te notiek ik pa pāris minūtēm. Sniegs/ledus kūst, paliek mazāks, un akmeņiem nekas cits neatliek, kā birt lejā.
Reku ledāja mute! Es atkal nemāku labi bildēt, bet tur tā baltā maliņa, kas iekšā, īstajā dzīvē izskatās zila un spīdīga! Nu, pilnīgi gluds ledus! Tuvāk, protams, nepiegāju, jo turu savu dzīvību (vai vismaz veselību) augstā vērtē. Tur taču visu laiku akmeņi krīt! Bija tur arī viens otrs akrobāts, kas labprāt ledāja mutē ielīda iekšā, bet es ne. Es esmu bailīgs. Baidos no augstuma, lāčiem, nogruvumiem.
Tā, laiks pusdienām. Noieti divpadsmit ar pusi kilometri, tāpēc jāuzņem cukurs! Sgušonka ar vakardienas gruzīnu maizi! Un pie pašas ledāja astītes! Starp citu, es nekad nezināju, ka upes mēdz tā vienkārši sākties. Man likās, ka visām upēm ir pirmais, mazais avotiņš, kuram tad pievienojas vēl viens, tad vēl viens, tad jau pievienojas cita maza upe, un beigās sanāk Daugava! Bet nekā - te upe rodas no tukšas vietas! Nu, no ledāja laikam, nevis no tukšas vietas. Bet vienalga izskatās jocīgi - kalns, klintis, nav upes, un te pēkšņi - šļācas milzīgs, bangojošs ūdens daudzums!
Pāri ledājam vēl viena sniegota virsotne! Nezinu, varbūt patiesībā tā ir tā pati Ušba, tikai atkal no citas malas.
Pasēdējis kādu stundiņu pie ledāja, sāku ceļu atpakaļ. Reku vēl kaut kāda sniegota spicīte!
Atpakaļceļā bišķiņ novirzījos no takas, jo sarēķināju, ka gribu iet gar pašu upi. Mums taču tāpat pa ceļam - abi ejam/tekam uz Mestiju.
Ēnā gar upi sagulušies buļļi.
Upe, upe, upe! Paskat, cik jaudīga!
Mežā satiku ģimenīti ar bērnu. Jā, es zinu, ka daži no jums katru gadu cītīgi skrien visādus Nordea maratonus un ko tik vēl ne, bet man šis 25 kilometru pārgājiens likās diezgan liels varoņdarbs. Un tad, kad mežā ieraugu, ka citi to dara ar uzkabinātu jaundzimušu bērnu, atkal nekas cits neatliek, kā domāt, ka esmu totāls vārgulis, ehh... Mierinu sevi ar domu, ka gan jau viņi ieradās ar džipu un vismaz tos pirmos (un pēdējos) 8 kilometrus negāja. Varbūt, ka nav nemaz tik traki, ja?
Vietā, kur tie ļaudis ar bērnu, visticamāk, noparkojuši savu džipu, ir arī mazs kalnu krogs, kurā nosvinu galvenās pārgājiena daļas beigas ar glāzi limonādes! Vai jūs esat ievērojuši, ka Latvijā ir ļoti daudz ēstuvju, māju, apdzīvotu vietu, pieturu, kas nosauktas par "Kalnakrogs". Nu, lūk, es tad beidzot esmu bijis arī īstā kalna krogā. Reku kalns, reku krogs!
Jau Mestijā, reku vēl viena no augstākajām Kaukāza virsotnēm - Tentuldi. Bet uz to tad nākamreiz, ja?
Vakarā pēc lielās iešanas, vientulīgi apmeklēju restorānu, kur mūs vienreiz jau apkrāpa. Viesmīlīgie gruzīni vispār ir naski uz krāpšanu. Viegls rublis un īstermiņa domāšana, manuprāt, ir atbilstošāki termini Gruzijas tūrisma nozares darboņiem, nekā viesmīlība. Šoreiz, protams, arī tiku apkrāpts, bet tik vien kā par diviem lariem. Varbūt tas tiek rēķināts kā automātiskā dzeramnauda, nezinu. Bet visādi citādi restorāna vīriņš bija mīļš un Ostri (attēlā redzamais ēdiens) garšīgs, tā kā - viss kārtībā! Ā, un tas, ka jūs datora ekrānā redzat feisbuku, ir mānis. Patiesībā tur ir atvērts karijs.lv, un es sirsnīgi rakstu rakstus.
Nākamais rīts, pavadu to Mestijas populārākajā iestādē "Laila". Lieku pēdējos punktus uz i iepriekšējās nedēļas rakstam, un gaidu, kad tūdaļ ieradīsies mana mīļsieva ar savām mammītēm. Tikmēr vīri uzmanīgi vēro pasaules kausu regbijā. Nekad nebiju domājis, ka kāds, izņemot visādus austrāļus, uztver šo sporta veidu baigi nopietni, bet nekā - gruzīni cītīgi skatās gan mājās, gan darbā, gan krogos. Domājams, ka tas tāpēc, ka tas ir vienīgais komandu sporta veids, kurā Gruzija piedalās Pasaules kausā. Tāpat kā visi letiņi ir traki uz hokeju, jo Latvijas izlase spēlē augstā līmenī. Lai gan īstenībā abi sporta veidi ir vienlīdz garlaicīgi. Starp citu, pirmajā spēlē Gruzija ar 17 pret 10 uzvarēja Tongas izlasi un nopelnīja četrus punktus!
Šis ir viens no diviem "Lailas" suņiem. Abi milzīgi, abi visu laiku dežūrē terasītē. Nezinu, bet pieņemu, ka klienti šos piebaro, tāpēc viņiem ērti te tā dzīvot. Un arī restorānam ērti - klienti pērk vairāk pārtikas. Mēs ar Karīnu, starp citu, pirms pāris gadiem arī vienu no šiem piebarojām ar maizi un sieru - tie gan bija veikalā pirkti, tā kā restorānam pilnīgi nekāda labuma no tāda darījuma!
Nevarēdams sagaidīt Karīnu ar mammītēm, nopirku saldējumu. Nopriecājos, ka, re, nav nemaz TIK dārgi - viena naudiņa par saldējumu šokolādes glazūrā (tie, kas vafeļu glāzītēs, vispār par piecdesmit tetriem). Noņēmis iepakojumu, sapratu, kāpēc - glazēts tikai daļēji. Pagaršojis sapratu vēl labāk - garšo pēc sniega ar cukuru un tuč-tuč saulespuķu eļļas. Bet vismaz pa lēto, hahah. Tā, redz, iet - skopais maksā divreiz. Vai atbilstošāk - skopais maksā vienreiz, bet dabū drausmīgi sliktu saldējumu.
Tā, mammītes ir klāt (atvainojiet, nav svinīgo ierašanās bilžu), kopā ar viņām arī "miroņgalva" un visas nepieciešamās gumijas. Bet darbīgie gruzīni, zinot to, ka mēs jau piecas dienas nīkstam viņu pagalmā, neliekas ne zinis. Saka, ka jāpagaida, tūlīt pieķeršoties. Tikmēr piecatā stāv zem mašīnas, pīpē un kaut ko pēta. Un mēs ik pa kādai pus stundai cenšamies atgādināt, ka, re, mums ir detaļas! Palīdziet! Bet nē - viņiem viens pēc otra brauc čomi, un meistari pilnīgā haosā lien te zem viena kapota, te otra. Tādi, lūk, viesmīlīgi! Starp citu, viens no vērotājiem ir policists darba formā - pareizi, darba laikā taču nedrīkst civilajā vazāties apkārt!
Lācis tikmēr ticis pie jauna būra! Viņam kaut kas nelāgs (iekaisums?) kaklam bija noticis, vīri sprieda, ka, iespējams, siksniņas dēļ. Tāpēc sadabūja būri, kurā turēt lāci, kamēr kakls tiks saārstēts. Jā, jā, zinu, ka nav labi, nav pareizi, bet ko darīt? Vīri tiešām cenšas no sirds. Un savvaļā šis lācis vairs točno nebūs dzīvotājs!
Joprojām gaidām. Tikmēr kāds ar smago automobili (ne evakuatoru) atvedis savu opeli. Ziniet, kā gruzīni ceļ opeļus ārā no kravas kastēm? Zem mašīnas, apmēram tur, kur parasti priekšpusē liek domkratu, tiek nolikts bērza baļķis (tāds uz aci ~20cm diametrā). Bērzam abās mašīnas pusēs piesien striķi, un tad ar portatīvo ceļamkrānu aiz striķa cenšas mašīnu celt ārā. Protams, ka mašīna nokrīt, riepa pušu, buferis nost, spogulis arī. Bet vispār rezultāts diezgan veiksmīgs - ja bērzs būtu salūzis 10 sekundes ātrāk, būtu salauzta arī lielā mašīna, un opelis, visticamāk, nokristu zemā uz sāna/jumta. Ā, un tas plikais kungs ir mūsu meistars - Mauglis!
Kad caur Karīnas asarām un citiem viltīgiem mehānismiem tiek panākts, ka Mauglis (jā, tā tiešām ir viņa iesauka, īsto vārdu gan neatceros) ķeras pie mūsu auto remonta, noskaņojums jau uzlabojas. Tas nozīmē, ka tiešām no rīta varēsim ņemt mammītes un beidzot braukt prom no velna Svanetijas! Jūs nevarat iedomāties, cik apnicīgi ir tie mantkārīgie, viltus laipnie svani/gruzīni. Nedēļas garumā, ko te pavadījām, katru dienu no vieniem un tiem pašiem cilvēkiem saņemam vienus un tos pašus jautājumus (no kurienes esam, kas noticis mašīnai, vai nevajag gesthausu), un atbildes nākamajā dienā jau ir aizmirsuši. Ja jau negribam viņiem dot naudu, tiekam pilnībā izdzēsti no viņu atmiņām. Attēlā Karīna ar Maugli no rokas baro lāci ar medu (tā arī ir remontdarbu sastāvdaļa). LĀCI! NO ROKAS!
Paiet vēl neilgs laiciņš, kamēr nez no kurienes uzrodas čačas pudele. Karīna, būdama sieviete, protams, drīkst nedzert, bet man nekas cits neatliek. Parādās tādi varianti kā "ņe uvažaješ?" (necieni? - no krievu val.) Tad pēc tam tosti par Gruziju, par Latviju, par jauno draudzību, un nedzert, šķiet, tiešām, tiešām nedrīkst. Sagādātajā čačā esot apmēram 70% spirta.
Mauglim gan dzert neviens neļauj (pāris glāzes, protams, drīkst), kamēr nebūs auto saremontēts, nekādas dzeršanas! Tāpēc viņš nakts melnumā centīgi strādā.
Tā, viss padarīts! Dodamies testa braucienā. Un patiešām - auto darbojas, brauc gan uz priekšu, gan atpakaļ, nekas nekur nekrakšķ un neklakšķ. Tātad Mauglis drīkst arī sākt dzert.
Karīna pie gruzīnu svinību galda. Baltmaize, doktora desa, pudele čačas (zaļā), pudele "konjaka" (pudele ar zilo etiķeti, vienīgais, kā pildījums atšķiras no čačas, ir ar krāsu, nezinu, kāpēc tiek dēvēts par konjaku), Karīnas aliņš un lampa (lielā ūdens pudele).
Lai gan Mauglis nerunā ne krieviski, ne angliski, kaut kā apmēram saprotamies (iemācījos, ka "modi" gruzīniski nozīmē apmēram to pašu, ko "davai" krievu valodā), un atkal man ir jauns biedrs, kurš piespiež iedzert par tām pašām lietām - uvažaješ?, Gruzija, Latvija, attiecības... Tāpēc apmēram stundas laikā gruzīni mani strauji ir nodzēruši zem galda, un no jautrā vakara neko vairs neatceros. Nekas, par šīm ciešanām dabūjām no Maugļa 33% atlaidi remontam, un galu galā beidzot esam dabūjuši to, ko tik ilgi jau gaidījām - auto, kas darbojas! Urā!
Nākamajā rītā, protams, drausmīgākās paģiras, bet, neko darīt, kas jādara, tas jādara - braucam no pagalam apnikušās Svanetijas prom, dodamies apmēram Batumi virzienā! Kopā visas auto nebūšanas izmaksāja ~250 eiro un piecas liekas dienas nu jau gandrīz nīstamajā Svanetijā. Attēlā - Karīna ar mammītēm uz svanu ceļa.
Raibie svanu sivēniņi!
Pa ceļam apstājamies vairākos apskates objektos, bet, tā kā šo maršrutu jau vienreiz izbraucām ar Rinaldu un Līgu, visus objektus ignorēju un, kamēr dāmas priecē acis un sirdis, es atpūšos aizmugurējā sēdeklī.
Enguri ūdenskrātuves zili-zaļais ūdens - šo bildēja Karīna, es, protams, automobiļa dīvānā atpūšos.
Svētdienas atlikusī daļa bija tik sarežģīta un nogurdinoša, ka vairāk bilžu no tās nemaz nav, un varbūt labi, ka tā, jo nekas prātīgs tāpat tur nebūtu sanācis. Tāpēc šoreiz atvadīšos ar pirmdienas rīta bildi - esmu jau paģiras paspējis izgulēt, un jau pulksten 8:30 pamodies no tā, ka aiz loga (jā, kopā ar mammītēm nakšņojam īrētā dzīvoklī Batumi) pirmdienas rīta treniņu sācis kāds vietējais orķestris, kurš maršē, šķiet, man tieši zem loga! Nekas, 8:30 ir ļoti labs laiks, lai celtos! Par to, kā turpinājās mana jaunā, skaistā diena, varēsi uzzināt tikai nākamnedēļ! Jā, jā, es zinu, nav baigi intriģējošais tīzeris, bet - vai tu redzēji, cik daudz šonedēļ bilžu? Esmu taču jau noguris!
Nezinu,kas man patīk vairāk – labais humors vai skaistās bildes, bet cepuri nost, prieks lasīt. Tā turpināt. Gruzijas kalni arī skaistāki,kā biju iedomājies 🙂
Hei! Kur esat pazuduši? Nevaru sagaidīt nākošo atskaiti! Laikam netiekat pie interneta ja?
Ahā, tātad kāds tomēr seko līdzi 🙂
Mums te saistībā ar daudzo viesu uzņemšanu un braukšanu kalnos izveidojusies piespiedu radošā pauze, tiešām vairāk par pārdesmit minūtēm interneta nav sanācis redzēt. Bet tagad esam nobāzējušies Tbilisi hostelī uz vairākām dienām un paliksim šeit, kamēr sagaidīsim Irānas vīzu apstiprināšanu, un tikmēr rakstīsim, rakstīsim un rakstīsim. Es jau esmu ķēries klāt, tā kā, visticamāk, rīt sāks parādīties jauns materiāls.