Šodien svinam otro nedēļu kopš mūsu ceļojumu sākuma, un pagaidām izdodas turēties pie apņemšanās katru nedēļas nogali publicēt atskaiti par notikušo. Pateikšu mazliet priekšā – šoreiz piedzīvojumu jau mazliet vairāk. Klikšķini uz bildes un lasi aprakstus!
Iepriekšējo, lietaino sestdienu noslēdzām turpat Karpatu pievārtē. Gribēju tikai parādīt, kā pusdienojam, kad laiks nelutina - pašiem jāslēpjas zem jumtiņa, plītiņa jātur gultā. Tas tā, lai jūs nepadomātu, ka mēs te kā nieres pa taukiem vien 🙂
Protams, arī lietainā laikā jāpabaro kārtējais suncītis. Un, kā ierasts, izbarojām pēdējo desu.
Tā kā svētdien laiks bija ļoti saulains un skaists, izmantojām iespēju un visu dienu pavadījām vazājoties pa Ivano-Frankivsku. Ukraiņiem patīk savas pilsētas, apdzīvotas vietas un ko tik vēl ne saukt savu tautas varoņu - dzejnieku, rakstnieku, akadēmiķu, politiķu vai pat tulku vārdos. Tāpat arī šī vieta nosaukta par godu Ivanam Frankam, kas bijis visi nosauktie reizē. Dažviet literatūrā sastopams arī kā Ivans Franko, šādu vārdu viņš labprāt lietoja, lai izklausītos ukrainskāks. Nu, lūk, un viens no galvenajiem Ivano-Frankivskas apskates objektiem ir strūklaka-ola. Katru dienu lieldienas! Es tikai par.
Ivano-Frankivskas tirgū no aizkarpatu paskata vīra dabūju Klimas maizi. Nezinu, kāpēc, bet Karīna nebeidz smieties par šo nosaukumu. Vīrs man teica - Kļimskij hļeb. Tā kā no skolas ģeogrāfijas stundām atceros, ka kaut kur Ukrainā vajadzētu būt pilsētai Klimai, es tā arī tulkoju - Klimas maize. Nekā smieklīga. Silta, garšīga un tikai par 6 naudiņām (ar tās dienas kursu - apmēram 24 centi). Turklāt Karīna šajā ēdienreizē notiesāja ēdienu, kas saucas "Firmas pica" (atkal mans tulkojums). Šis man liekas daudz smieklīgāk!
Kārtējais pabarotais suncītis. Atšķirībā no citiem ēdājiem, kuriem tikai desa laba, šis nesmādēja arī maizi. Tik ļoti nesmādēja, ka gandrīz apēda gabaliņu manis.
Ivano-Frankivskas tirgū var nopirkt Kiškas!
Un papagailīšus, kas tiek turēti niecīgos krātiņos. Tik žēli uz tiem skatīties, ka tā arī gribas nopirkt pārīti. Bet ko tad mēs ar tādiem darīsim? Palaist brīvībā? Man šķiet, ka tad viņi ātri vien nomirs. Cerēsim, ka nabadziņus kāds drīz nopirks/nopirka, un tagad tie priecīgi lidinās pa superlieliem būriem.
Ukraiņiem ir bišķiņ cita izpratne par to, kas ir pica. Rokijs piedāvā mazas lodveida piciņas, kas, minēšu, pildītas ar kartupeļiem.
Ļoti bieži sastopamas bodes ir Евро Секонд Хенд. Pirms tam Ļvivā Olena mums paskaidroja, ka tas esot tāpat kā ar remontiem - ja Eiro, značit kruta.
Pie galvenās pilsētas pārvaldes ēkas durvīm redzams uzsaukums patriotiskās krāsās - tur aicina vietējos jaunēkļus iet aizstāvēt dzimteni. Ja ne šo vietām sastopamo plakātu, vispār var paspēt aizmirst, ka tepat Ukrainā notiek karš.
Par augstiem tarifiem (nodokļiem) gan neviens neļaus aizmirst! Trāpījāmies tieši uz demonstrāciju. Vēlāk visu kolonnu satikām vēl pāris reizes, kamēr tā nobāzējās pilsētas otrā galvenajā laukumā, kur galvenie demonstranti no partijas "svoboda" aicina ļaudis nepadoties un cīnīties pret augstiem nodokļiem. Lai gan varētu šķist, ka vienīgais, par ko ukraiņiem šobrīd jāuztraucas ir karš, tomēr viņi turpina dzīvot arī ikdienas dzīvi un cīnās par sava maciņa saturu. Bet vispār demonstrācija šķita ļoti labi saorganizēta, visapkārt pa stūriem saslēpušies miliči, kas uzmanīgi vēro, bet ļauj procesam notikt.
VAREŅŅNŅŅŅĪKIIIIIIII!!!!!!!!!!!!
Tikmēr maza, bezrūpīga meitenīte uz tās pašas ielas šūpojas superstilīgās šūpolēs.
Pa ceļam no Ivano-Frankivskas uz Karpatu kalniem, piestājām pie upītes atsvaidzināties. Puisītis, atšķirībā no iepriekš redzētās meitenītes, ir pat ļoti rūpīgs, pieiet savai lietai nopietni.
Pa īstam vairs pat neatceros, kā saucas šī pilsēta, piestājām tik uz mirkli, paskatīties, kā vietējam "Neptūnam" sokas mačā. Nevienu golu tā arī neredzējām, bet tiesnešu darbība likās spēles līmenim pārāk profesionāla. Pusotra rinda skatītāju, bet tiesneši izskatās kā teļļukā.
Nakti pavadījām Jaremčē, pavisam pie upes. Vai nav skaisti? Apkopāmies, vēlreiz pārkārtojām mašīnu, viss atkal tīrs un kārtīgs.
Beidzot tiku arī pie pērn no Beļģijas festivāla atvestajām konservētajām desām! Mmmmmm!
Kārtējais suncītis un kārtējās pēdējās desas. Šis gan bija visbailīgākais no visiem - tā arī nedabūju pamīļot, desas viņam nogādāju tikai metot.
Lūdzu ievērot divu pusdesu kaudzīti mazliet tālāk aiz muguras, uz kreiso pusi no suncīša. Pirmajā mirklī es pat nepamanīju, bet viņš manis mestās desas nevis notiesā, bet krauj kaudzītē. Pēcāk gan jaunas nedabūja, kamēr nebija novicojis iekrājumus.
Mirklī, kad uzrodas vēl viens sugasbrālis un kāro desu, suncītis itin nemaz vairs nav bailīgs. Bet galu galā pamanījos iemest ar desu arī otrajam kārumniekam, tā kā kautiņš nebija gluži bez jēgas.
Tādas, lūk, logā skaistas, naksnīgas debesis.
Kāds man norādīja, ka izskatās, ka mēs kā kungi - pa restorāniem vien. Tāpēc tagad regulārāk atskaitīšos par to, kā pusdienojam. Šeit, lūk, kartupeļi ar cūkas gaļas konserviem un marinētām sēnēm. Vispār, šķiet, ka tad, kad būs izbeigušies līdzi paņemtie pārtikas krājumi, būs jāsāk pārskatīt un prioritizēt tēriņi, jo jau šobrīd tā arī turamies ap tiem nospraustajiem 10 eur, pēc tam daudz lielāka daļa aizies pārtikas produktos.
Jo tālāk no lielajām pilsētām, jo vairāk parādās šādi un līdzīgi transporta līdzekļi. Kādam iejūgts viens zirgs, kādam - divi, vēl cits pat jāšus uz bodi ierodas. Gribu uzsvērt, ka tas tiešām nav retums - katrs apmēram desmitais transporta līdzeklis jau ir ar gaļas motoru.
Pa ceļam uz ūdenskritumu vārdā Guk mūs nostopēja ukraiņu tūristu grupa, kopā septiņi gabali. Mums iepriekš šķita, ka esam auto pārlādējuši, pašiem nav vietas, un tā tālāk, bet 7 ukraiņiem ar lielajām mugursomām vietas mierīgi pietiek. Tad jau laikam nav tik traki. Turklāt, tūristi sapakojās tik cieši, ka no ārpuses īsti nevar redzēt, cik ļaužu mašīnā, līdz ar to tikām Karpatu Nacionālajā parkā par 60 grivnām, nevis 90 kā paredzēts.
Lūk, mūsu krava pilnā komplektācijā.
Ukraiņiem raksturīgi vienmēr un visur ņemt līdzi savu karogu, arī mūsu jaunajiem čomiem līdzi ir vairāki. Milzu nacionālais lepnums! Mums gan pašiem arī līdzi ir pa Latvijas karodziņam.
Guk! Dzīvē, protams, izskatās iespaidīgāk. Grūti taču tos dabas brīnumus pārnest uz ekrāna, ja vien nav milzu fotoaparāta un milzu prasmju komplektiņa.
Iekaramais tilts pāri kanjonam, un man atkal vispār nav bail!
Ciemā pa ceļam uz Hoverlu uzstādīts šāds piemineklītis. Ļoti neierasti redzēt piemiņas plāksni karā kritušajiem, kas dzimuši pāris desmitus gadu atpakaļ. Grūti uztvert šādu realitāti - valstī ir karš un līdzcilvēki mirst. Briesmas!
Ciems starp upi un sliedēm.
Vakariņas. Re, ēdam godīgi savā virtuvītē, nevis vazājamies pa restorāniem!
Tomēr pie pašgatavotajām vakariņām izdzeru retro pepsi. Vispār neesmu baigais cienītājs, bet šādu dizainu atceros no bērnības, turklāt pudelīte izmaksāja aptuveni 24 centus. Tad jau drīkst!
Sākam kāpienu Hoverlā - Ukrainas augstākajā virsotnē. Sākumā priecīgi un optimistiski, jo kas gan tas ir - 2061 metrs! Kurš tad nevar uzkāpt sešarpus Gaiziņos!
Pirmajā atpūtas brīdī lieku lietā jauno super statīvu! To var ne tikai novietot uz zemes, bet piestiprināt pie koka, staba, akmens, praktiski jebkur! Visiem noteikti iesaku - Joby Gorillapod.
Pa ceļam satiekam kārtējo draudzīgo ukraiņu grupu. Visi grib ar mums draudzēties un mainīties kontaktiem. Drīz pētīšu karijs.lv apmeklējuma statistiku - nāk kāds no Ukrainas vai nē. Aiz muguras redzamo virsotni sākotnēji uzskatījām par Hoverlu, bet šie te kungi paskaidroja, ka tas tik tāds priekšpostenis vien ir.
Lūk arī bilde no pirmā priekšposteņa. Labajā pusē redzams mazs zils bumbulītis ar rozā bumbulīti zem tā. Tā ir Karīna, viņa salūza un devās atpakaļ uz automašīnu.
Šis ir jau otrais postenis - kāpšana paliek ar vien grūtāka un grūtāka, nav vairs taciņas, jārāpjas pa akmeņiem un dubļiem.
Atkal izmantoju statīviņu un rādu, cik esmu priecīgs un optimistisks. Patiesībā tā nemaz nav, jo kāpt ir tiešām ļoti grūti. Vismaz tādam tizlenim kā man. Aizmugurē beidzot redzama Hoverlas virsotne. Te jau kāpšana būtu daudz vieglāka, ja vien ne tas velna sniegs! Katrs 15-20 solis pazūd sniegā vismaz līdz celim. Labi, ka nūjas. Pirms šī kāpiena uz nūjām skatījos ar skepsi, bet tagad nekad vairs neiešu kalnu pārgājienos bez nūjām! Atkal visiem iesaku! Palīdz uzkāpt pat pa tīru ledu ar apmēram 15 grādu (mēriju uz aci, protams) kāpumu!
Vēl tikai pavisam mazliet!
Urā!
Reku arī selfijs, kā katram modernam jaunietim pienākas. Negribu taču, lai kāds padomātu, ka esmu vecs un/vai vecmodīgs. Itin nemaz!
Ukraiņi uzkāpj, pagrozās pāris minūtes un atkal kāpj lejā. Es gan virsotnē sabiju kādu stundu, un pusi no tā laika - pavisam viens!
Reku Aizkarpatija (Zakarpatje). Tur tālāk ir Rumānija, iespējams, ka pat redzama, tik smalki nezinu. Šo informācijas mazumiņu noklausījos no kāda gida.
Lejā kāpjot, piesēdu notiesāt līdzi paņemto auzu putru. Enerģijas putru! Pavei, kāds skats pie pusdienām!
Nokāpu no kalna un uzzināju, kā pareizi lietot tualeti. Vibrējot? Nu, tas, ka nedrīkst vemt vai spridzināt, ir vairāk nekā skaidrs. Bet sadaļa "Так" mulsina.
Braucam atkal tālāk - uz Kameņec-Podoļsku (atvainojos, ja ģeogrāfiskais nosaukums nepareizi latviskots), bet drīz vien Ukrainas briesmīgie ceļi liek par sevi manīt. Izpūtējs pašā vidū pušu! Nekas jau briesmīgs, tikai ļoti slikti skan. Piestājām pie pirmā veikala, un tur par laimi iedzert piesēduši vīri ar zelta rokām (un kontaktiem).
Tā kā nezinu, kā krieviski ir izpūtējs, izstāstīt par savu problēmu neprotu, tāpēc parādu visčaklākajam vīram, kas par nelaimi.
Ātri aizbraucam pie vīra uz mājām, kamēr viņš pārģērbjas, novācas vesels konsīlijs, kas spriež, ko un kā pareizi darīt. Pēc īsas apskates un paskrūvēšanas vīri pavada mūs uz tuvāko servisu, kur par 100 grivnām (~4 eiro) viss tiek skaisti sametināts. Auto dūc vēl skaistāk, nekā pirms nelaimes!
Pēc pirkuma par 18,25, no 20 grivnu banknotes man izdod šādu atlikumu! Tik forša valūta!
Vakarā, Kameņec-Podoļskā apmetamies viesnīcā. Par apmēram 13 eirikiem mums pienākas pašiem sava istaba (ar dušu!!!) un vēl piedevām tiek izmazgātas visas mūsu iekrātās netīrās drēbes. Un interneti! Bezmaksas interneti. Tāda, lūk, mums darbistaba! Lūdzu pievērst uzmanību labajā pusē esošajam katlam - nekādi restorāni, joprojām pārtiekam no pašgatavotas pārtikas.
Re, kāda Kameņec-Podoļska skaista! Centos pozēt tā, kā esmu agrāk redzējis stilīgus cilvēkus pozējam skaistās vietās. Diez ko stilīgi nesanāk. Nekas, vēl jau tikai ceļojuma pats sākums, gan satrenēšos.
Tieši blakus 14. gadsimtā celtajam cietoksnim ļaudis iekopj mazdārziņus! Tur varētu būt tūrisma infrastruktūra - viesnīcas, restorāni, suvenīru bodes, bet nekā - vietējie audzē rāceni! Ļoti forši!
Nopirkām veikalā vairākas paciņas kaķu barību, domājām - pabarosim arī pa kādam kaķim, ne tik suņus vien. Bet paskat - kā lai nepabaro šādu mīļu suncīti! Turklāt viņam bija kaut kāda sāpe iemetusies pakaļkājās, smilkstēja nabags. Kaķu barība suncītim garšo ļoti labi, starp citu.
Vecpilsētā var sajusties gandrīz kā kādā spāņu mazpilsētā. Ukrainai neierasta arhitektūra.
Puikas ar kokiem pa ielu dzenā riņķus. Patiesībā nedzenā, bet es ļoti, ļoti gribētu kādreiz redzēt, kā tas izskatās dzīvē, tāpēc piedomāju mazliet klāt.
Vīrs atpūšas uz sava balkona, blakus krievu maģistrāts. Es nezinu, kas ir maģistrāts. Palīdzēsiet?
Skaista zaļa mājiņa.
Viņiem joprojām ir publiskie pumpji! Ļoti labi, bezmaksas dzeramais ūdens!
Kameņecas kazarmas. Savulaik šeit dzīvoja zaldāti, kas sargāja pilsētu un darbojās cietoksnī. Kādu brīdi šeit dienējis arī Mihails Bulgakovs!
Uz šīs mājiņas atliek uzrakstīt adresi un iemest pastkastē, markas jau ir!
Katras sevi cienošas pilsētas komplekts - Cietoksnis, elektrostacija, bārs un liels krusts.
Pilsētas jaunajā daļā gan viss ir pavisam citādi - var pat nopirkt donatsus.
Nākamajā dienā ierodamies izpētīt cietoksni smalkāk. Runā, ka cietoksnis esot pirmo reizi uzbūvēts 14. gadsimtā, bet ļaudis te jau dzīvojuši Kijevas Krievzemes laikā. Turpmākajos gadsimtos tas, protams, vairākkārt pārbūvēts, te, raksturīgi reģionam, valdījuši krievi, poļi, lietuvieši un mazu brīdi arī turki/otomāņi.
Pilsēta uzbūvēta viltīgā upes līkumā - tā, ka vecpilsētā sanāk uz pussalas es pat nebaidīšos sacīt - 90% salas, un tajā nokļūt senāk varēja tikai pa vienu ceļu, pie kura tad arī uzbūvēts cietoksnis. No visām citām pusēm - upe un klintis. Kad 1621. gadā turku sultāns Osmans ieradies iekarot pilsētu, viņš prasījis savam asistentam, kas šādu milzu aizsarggrāvi izracis. Asistents apgalvojis, ka Allāhs, uz ko sultāns teicis: "Nu, tad lai Allāhs nāk un pats arī pilsētu iekaro!" Un satinis makšķeres. Normāli?
Reku tikām iekšā pilī, urā! Tas nozīmē, ka esam labāki stratēģi par Osmanu.
Lūk, šaujamcaurums. Tā kā gidi un informatīvās plāksnes nebija pieejamas, es nekādi nevarēju saprast, kāpēc caurums ir pannas formā, nevis, kā ierasts, apaļš. Kāds man var, lūdzu, paskaidrot?
Brīnumkāpnes! Es nekad nebiju neko tādu redzējis, nedz arī iedomājies. Ja stāvām, stāvām kāpnēm pamīšus izzāģē caurumiņus labajā un kreisajā pusē, pa tām uzkāpt ir daudzkārt vieglāk. Arī nokāpt ir ok. Kāpēc tādas stāvās kāpnes nav visur???
Šobrīd cietoksni sargā šādi vaska vīri. Lai Osmans nāk tagad, pret šādiem būs stipri vieglāk karot.
Aiz cietokšņa ganās kaudze kaziņu! Nepaspējām gan pabarot ar desu vai kaķu barību, jo kamēr kāpām kalnā, bildē redzamie ukraiņi paspēja kaziņas aizbaidīt nezināmā virzienā.
Stefana Batorija tornis. No šī torņa varēja apšaudīt uzbrucējos no ziemeļu puses. Visaugstākais un varenākais tornis Kameņec-Podoļskā.
Reku tomēr esam arī restorānā. Apēdām katrs pa ukraiņu borščam un vienu porciju vareņiku ar kartupeļiem. Upē redzamie dzirnavu ripas patiešām arī griežas! Nezinu, vai ražo elektrību vai kā citādi ir noderīgas, bet griežas smuki. Pēc maltītes dodamies taisnā ceļā uz Moldovu.
Ukrainas - Moldovas robežsunītis. Tāds esot atnācis jaungada naktī un kopš tā brīža dzīvo robežpunktā. Ļoti mīļš un draudzīgs, beigās gan kļuva mazliet nekaunīgs un sāka kost biksēs. Šo gan nepabarojām, jo diezi tā robežpunktā drīkst. Vispār šis bija ļoti foršs robežpunkts - racionāli apvienota izbraukšana no Ukrainas un iebraukšana Moldovā vienā punktā, līdz ar to visa procedūra prasīja ne vairāk kā apmēram stundu. Personāls arī ļoti draudzīgs un atsaucīgs. Tik pozitīva robežas šķērsošana ar auto ļoti sen nebija gadījusies.
Lūk, Moldova. Bilde gan pavisam nesmuka, jo nemācējām tumsā smuki nobildēt, turklāt abi iekāpām vienā un tajā pašā peļķē, tā kā Moldovā iebraucām dubļainām kājām!
Pirmais Moldovā pabarotais (ar kaķu barību, protams) sunītis. Izskatās pēc roņa!
No avotiņa (vietējās dāmās apgalvoja, ka šis esot pats tīrākais un labākais ūdens) piepildām visus brīvos ūdens traukus. Paldies Lukoilam, ka 2004. gadā tik dāsni rekonstruējis ūdens iegūšanas vietu!
Tā kā nedēļa atkal apkārt, veicam ģenerāltīrīšanu un pārkārtošanu. Tagad automobilī ir vēl vairāk vietas! Gan jau, ka tagad varētu kādus 9-10 ukraiņu tūristus uzņemt. Reku aiz auto paslēpusies Karīna gatavo mums pusdienas - zirņus ar sīpoliem un krējumu. Esam latvieši!
Arī Moldovas veikalā esam latvieši! Tur ir TIK daudz Laimas produkcijas! Vismaz kādās četrās vietās - šokolādes, zefīri, cepumi, vafeļu tortes un visādas bombondziņas. Paspēju nobildēt tikai vienu plauktu, pirms dabūju puteni no veikala apsarga. Moldāviem laikam dikti garšo mūsu saldumi!
Šeit visi kārtīgi svin 9. maiju! Skolnieces baltās blūzēs un melnos svārkos, pensionāri uzvalciņos un ar visām goda bļembām!
Jā, šobrīd esam restorānā, mielojamies ar moldāvu tradicionālo Placintu. Nemācēju atrast, kā saucas latviski, bet rumāņu valodā ir Plăcintă. Un pat viesmīlim ir milzu Georga lentes piespraude.
Tad nu nedēļa ir atkal galā, tiksimies nākamnedēļ!
Patīk! Patīk!! Patīk!!!
Super. Un komentāri bildēm arī labie. Tāds sava veida “seriāls” 🙂
man liekas, ka cilvēki ir mazāk bildēti kā suņi.
Panna- šaujamlūka, lai radītu sava veida aizsardzību pret pretinieku, jeb/vai sliktiem laika apstākļiem. Respektīvi, “Pannas kāta daļā tiek piestiprinātas durtiņas, kuras, uz savu pusi velkot, atveras.
Paldies!
Paldies!!!!!! Priecājos ar Jums un par Jums.
Žēl tos suncīšus, ka izsalkušiem jāstaigā:(
Ļoti forši doksi!