Čau, čau,
Tā kā esam prom jau apaļu nedēļu, pienācis laiks atskaitīties par paveikto un redzēto. Klikšķini uz pirmo foto, tur tiksi pie aprakstiem.
Pirmajā dienā, pirms pamest valsti, devāmies uz Daugavpili, apciemot Karīnas vecmāmiņu, kura mūs solījās izvadīt, kārtīgi pabarojot ar latgaļu mājas ēdienu, bet vēl pirms nokļuvām tur - Maciņi. Netālu no Jēkabpils ir apdzīvota vieta, kas saucas "Maciņi". Tiem, kas nezina - agrāk jaunībā spēlēju grupā, kas tieši tā arī saucas. Sameklējiet jūtūbēs, paskatieties 🙂
25. aprīļa vakarā vēl pēdējā bilde pirms pavisam pamest valsti!
Europos Parkas - padsmit kilometru uz ziemeļiem no Viļņas ir parks - brīvdabas mākslas muzejs. 1989. gadā franču zinātnieki-ģeogrāfi noteica, ka šeit ir Eiropas ģeogrāfiskais centrs. Man šķiet, ka šādi centri ir desmitiem, ja ne simtiem - katrs kaut kā pa savam sarēķina un katram sanāk pa savam Eiropas centram. Bet šis centrs ir attīstīts par muzeju - vairāk nekā 90 darbu no 27 valstīm. Viens no populārākajiem - Ginesa rekordu grāmatā iekļautais "LNK Infokoks", kas savulaik sastāvējis no vairāk nekā trīs tūkstošiem televizoru. Tagad lielākā daļa nosūtīta uz restaurāciju, tāpēc apskatāmi vien daži simti televizoru, kas vienalga ir gana iespaidīgi.
Ja kādam slinkums apstaigāt visus 50 hektārus, pieejams arī svarīgāko darbu kopiju mini-parks, kur tos var apskatīt vienuviet. Es gan vienalga iesaku izstaigāt visu un apskatīt oriģinālajā izmērā - darbi ir gana iespaidīgi, turklāt tā sanāk vēl dažu stundu pastaiga pa priežu mežu. Veselīgi!
Man kā mākslas jautājumos pilnīgi neizglītotam kungam, dažus darbus nācās grūti saprast, un nav arī informatīvās plāksnes ar paskaidrojumiem. Kāds man var pastāstīt, ko nozīmē šis? Kaut kam taču tur ir jābūt!
Uzrāpos lielajā piramīdā. Nezinu, vai drīkstēja, bet izskatījās ļoti piemērota kāpšanai. Karīna tikmēr meklē zivis. Viņa vienmēr meklē zivis! Vienmēr un visur!
Viļņas galvenā katedrāle. Neesmu arī baigais arhitektūras eksperts, bet man šķiet, ka Romas Katoļu dievnami parasti nav neoklasiskajā stilā būvēt, nē? Jebkurā gadījumā, ēka ārkārtīgi iespaidīga.
Slavenā Ūžupis Republika. 1997. gadā kaudzīte mākslinieku pasludināja neatkarīgu republiku pašā Viļņas centrā. Tas, protams, viss kā joks, bet viņiem ir ne tikai sava konstitūcija, valūta un parlaments, bet pat armija, kas sastāv no apmēram 11 vīriem. Jāatzīst, ka es gan biju gaidījis vairāk no šīs republikas. Neskaitot robežzīmi un pie sienām izkārto konstitūciju, neko īpašu Ūžupī nemanīju. Varbūt kārtējo reizi vienkārši neko nesaprotu no mākslas.
Maza Viļņas meitenīte skaistā sarkanā mētelī brauc ar skrejriteni!
Padzīvojušas Viļņas kundzes sēž vecpilsētas kafejnīcā un pārrunā jaunākās baumas.
Jau otrajā dienā sarēķinājām, ka busiņu tiešām esam pamatīgi pārlādējuši, kas sagādā grūtības ar ikvakara gultas klāšanu. Tāpēc ik pa brīdim cenšamies atbrīvoties no liekā. Šīs ir tikai manas liekās drēbes. Karīna pirms tam atbrīvojās no divtik lielas kaudzes. Nu jau ir daudz labāk, turklāt, strauji sarūk arī līdzpaņemtie pārtikas krājumi. Gan jau pēc vēl pāris nedēļām viss būs skaists un kārtīgs!
Grūtos Parkas - apmēram simt kilometru uz dienvidiem no Viļņas, pie pašas Baltkrievijas robežas iekārtots parks, kas godina Padomju mantojumu. Pie pašas ieejas parkā apmeklētājus sagaida ne tikai pieminekļi un padomju vilcieni, bet arī emu un zebras (zebra paslēpusies tālumā aiz koka).
Lūk, pirmais Ļeņins. Kopā parkā ir ap 90 pieminekļu, visi savākti no Lietuvas Padomju Sociālistiskās Republikas visdažādākajiem nostūriem.
Ļeņins ar galveno leišu komunistu - Mickevičus-Kapsukas. Visādi lietuviešu sociālistiskie darboņi redzami ne tikai pārīšos ar Ļeņinu, bet arī pa vienam un grupās.
Reku arī tētiņš. Ir arī Markss, Engelss (pie mums Padomju Latvijā bija Engelsa skulptūras?), vēl visādi vareni teorētiķi, bet nerādīšu taču jums kaudzēm pieminekļu bildes. Ja kas, aizbrauciet paši, nav nemaz tik tālu.
Bez tēlnieku veidotiem monumentiem, var apskatīt vēl visdažādākos Padomju atribūtus. Šādus pat es atceros - Liepājā pie "Kurzemes" bija divi!
Staļins ar mērkaķīšiem un kaut ko Tadžmahalveidīgu. Wtf?
Ļeņins bez krekla, izaicinošā pozā. Ar papagaiļiem. Double wtf?
Tepiķis, kurā Iļičs ieausts pavedinoši smaidošs. Par šādu propagandas virzienu - Ļeņins: Pavedinātājs - nebiju agrāk dzirdējis. Tādu tepiķi es arī gribētu pie sienas!
Padomju politkorektums.
Staļins - cūka. Vai govs. Nesaprotu.
Bez zebrām, staļiniem un padomju objektiem, parkā ir arī baložu dārzs. Daudz dažādu baložu, kas izskatās gandrīz pēc parastiem ielas bozmīšiem, bet tomēr reizē arī nē. Šis, piemēram, izskatās salijis un saskrullējies. Tur bija arī tādi ar gaļu ap acīm vai gaļu ap knābi. Vēl visādi kuplie baloži, baloži ar biksiņām, lielie baloži, u.t.t. Ja kādam interesē, varu mierīgi nosūtīt visas baložu bildes!
Pie tualetēm gaida jenots kaklasaitē.
Uzkāpām par ES fondu naudām būvētā tornītī. Apkārt ļoti skaisti ezeri un man itin nemaz nav bail! (tur ir caurspīdīga grīda, ja kas)
Pametam Lietuvu, ierodamies Polijā. Pirmo reizi izmantojam savu jauno, glauno statīviņu. Tā pagaidām arī vienīgā reize, bet esmu apņēmies turpmāk to lietot regulāri.
Katrā valstī esam apņēmušies nogaršot vismaz vienu tradicionālo-nacionālo ēdienu. Lietuvā diemžēl nesanāca (vēl neesam iemācījušies saplānot savu 10 EUR dienas budžetu), bet - vai tad neesam agrāk ēduši cepelīnus? Šeit, lūk, poļu Žureks. Ļoti, ļoti garšīgs. Lai gan pašam gatavot nemaz nav vienkārši, tomēr ēstuvītēs šādu var dabūt par diezgan lētām naudām.
Izmetām dažus līkumus pa Varšavas Vecpilsētu un centru. Lai gan pilsēta Otrā pasaules kara laikā pamatīgi izbumbota, vecpilsēta ir saglabāta un/vai atjaunota, un tiešām ļoti skaista! Šajā namā, piemēram, dzimusi un dzīvojusi Marija Sklodovska-Kirī. Viņa kopā ar savu štuceri atklāja dažus radioaktīvus elementus, par to saņēma Nobela prēmiju un iemācīja mums, kā pareizi būvēt atomelektrostacijas.
Hostelis pašā vecpilsētas sirdī ar mīļu tulpju dobi.
Poļi, šķiet, ir ārkārtīgi miegaini. Ap dienas vidu visur, kur brīva vietiņa, guļ pa poļu panam vai panei. Tālumā pie krūmiem redzamā melnā svītriņa arī ir guļošs polis.
Paldies arī Dacei Ponomarovai-Buntei un viņas tētim par līdzi iedotajiem konserviem. Garša bija brīnišķīga!
Starp Varšavu un nākamo apmeklējamo pilsētu Zamošč, Karīna no līdzi paņemtajām lietām pagatavo supergaršīgas pusdienas. Paldies, mīļo Karīn!
Paldies arī Učo par kafiju. Garša ne tik brīnišķīga, bet atgādina par dzimteni 🙂
Paņēmām pirmos stopētājus. Puiši brauc uz Karpatiem dzīvot mežā, ēst to, ko mežā var atrast un dzert alu. Vienam 30 gadi, otram - 18. Un, nē, starp abiem nevirmo romantiskas jūtas. Uz stopējamās zīmes viņiem bija rakstīts "Lublin", bet mēs šos aizvedām līdz pat Ļvivai.
Zamošč - pilsēta pavisam netālu no Ukrainas robežas, un neraksturīgi Polijai - visa vienā renesansē. Bildē redzams rātsnams un krāsainās "armēņu mājas". Tur kādreiz dzīvojuši armēņu tirgotāji. Laikam armēņu tirgotājiem patīk spilgtas krāsas. Bet vispār pilsēta ļoti skaista, iekļauta arī UNESCO pasaules mantojumā. Speciāli uz turieni braukt droši vien nav vērts, bet, ja gadās būt tuvumā, sanāk patīkama 1-2 stundu pastaiga.
Zamoščas baložu vīrs.
Šeit nedrīkst izkāpt no auto, bet tā kā esam apņēmušies nobildēties pie visu valstu, kurās viesosimies, robežzīmēm, veikli izlecam nobildēties. Labi, ka paņēmām stopētājus, citādi ar statīviņu tas viss būtu gājis daudz ilgāk.
Ļvivas lielā maize! Vai jūs esat kādreiz redzējuši tik lielu baltmaizi?!
Pie lielveikala sastaptais sunītis. Ļoti, ļoti bailīgs, bet kāre pēc desas lielāka, nekā bailes.
Kad iebarots, tad jau drīkst arī mazliet paglaudīt.
Mūsu jaunās ukraiņu draudzenes Oļenas pagalmā ir dzērienu aparāts! Lietuvā šādus liek muzejā, bet ukraiņi mazliet pielabo un - aiziet! Žēl vienīgi, ka jānāk ar savu taru, nav tik ierastā graņonka un skalojamais aparāts.
Viņa mums parādīja svarīgākās Ļvivas tūristu vietas, piemēram, augsto kalnu ar skatu laukumiņu. Re, fonā redzama miglaina vecpilsēta. Parādīja arī vietas, kas ikdienas tūristiem nav pieejamas.
Jēzus cepurē - tas ir liels retums. Ļena stāsta, ka pasaulē tik vien kā trīs baznīcās redzams šāds brīnums. Cik patiess ir šāds apgalvojums, nevaru spriest, mēģināju ātri sagūglēt, bet neko prātīgu uz "Jesus in a hat" atrast nevar.
Mūsu jauno ukraiņu draudzeni no aizmugures diez ko nevar atšķirt no Sabīnes. Ļoti labi, ceru, ka turpmāk katrā valstī būs mums pa Sabīnei.
Piemēram, veikalu-kafejnīcu "Sodomija Randevu".
Un medus kafejnīcu. Šeit var nopirkt Medovuhu līdziņemšanai. Medovuha ir medus šņabis, kas garšo tik vien kā pēc medus, nemaz, nemaz pēc šņabja. Ja nu sanāk būt Ļvivā, noteikti nopērciet pudelīti, bet jāpērk tieši šajā kafejnīcā - atrodas tieši pretī armēņu baznīcai.
Labākais hotdogs visā Ukrainā - divi cīsiņi, Korejas burkāni, kāposti, loki, mērcītes, un tas viss - tikai 70 centi. Atkal - ja sanāk būt Ļvivā, skatieties pēc "Биг Бургер".
Vakarā Ļena atnesa mums mammas (vai omītes) sālītos gurķus, aizveda mūs uz mežu un iekūra ugunskuru, pie kura sildīties, kamēr dzeram Medovuhu. Medovuha TIK garšīga, ka nākamo dienu pilnīgi pazaudējām, neko vērtīgu nesanāca paveikt, jo velnišķīgas paģiras. Nezinu, vai pie vainas Medovuha vai vēl pēc tam nopirktais šņabis. Bet neko nenožēloju - tā taču arī daļa no ukraiņu kultūras. Ceru, ka turpmāk šādus kultūras aspektus pētīt nenāksies bieži 🙂
Nākamajā rītā, kamēr Karīna vāra kartupeļus, devos uz tirgu pēc krējuma. Bet tirgū - Lembergs!
Tirgū arī desu pasaule! Tik daudz desas vienuviet! Tirgū, diemžēl, lielākā daļa tirgotāju ir ieinteresēti vairumtirgošanā, tāpēc es savu vienu krējumu meklēju labas divdesmit minūtes.
Vakarā atpakaļ pie lielveikala, tur mums ir ērta guļvieta. Iepērkam pārtiku dažām tuvākajām ēdienreizēm, kā arī sunītim, nu jau mūsu čomam.
Vakarā, pirms došanās uz guļvietu, atvedam Ļenu no darba līdz mājām. Par to viņa mums atnes mūsu izmazgātās drēbes, skaisti salocītas un sakārtotas pa atsevišķiem maisiņiem. To visu paveikusi mazā māsa, kura jokojot tiek saukta par nēģeri. Paldies Ļenai un viņas mazajai māsai!
Nākamajā rītā sunītis jau ir pavisam draudzīgs, nebaidīdamies seko mums pāri visam stāvlaukumam, lai dabūtu dienišķo kārumu. Atā, atā, suncīti, mēs dodamies uz Karpatiem.
Paģiru diena, kā reizi, iekritusi 1. maijā - darba svētkos, tāpēc pilsētas centrā notiek visdažādākie tirdziņi, un milzīgās ļaužu plūsmas briesmīgi krīt uz nerviem, tomēr izmetam vēl pēdējo līkumu pa Ļvivas skaistākajām vietām, un apēdam vēl pa lētajam hotdogam, šoreiz - ar mednieku desām. Ar cīsiņu bija daudz labāk.
Ceļš starp divām lielām Ukraiņu pilsētām - Ļvivu un Ivano-Frankivsku. Un šis nemaz nav sliktākais posms, jo nav negaidītu milzu bedru, kā tas ir asfaltētajos posmos. Mums Latvijā būtu ļoti, ļoti jāpriecājas par ceļu stāvokli, tagad droši zinu, ka var būt sliktāk, daudz, daudz sliktāk. Turklāt, nepavisam ne tik tālu no mājām.
Gar ceļa malām redzami vairāki "Call to arms" plakāti, kas vai nu uzrunā iespējamos dzimtenes aizstāvjus vai rāda Doņeckas apgabala briesmas.
Ar to tad arī šīs nedēļas reportāžu beidzu. Pagaidām esam Ukrainā, Ivano-Frankivskā, tālāk dosimies uz Karpatiem, pēc tam Odesu. Kas zina, cik tālu būsim tikuši pēc nedēļas, kad rādīšu nākamo fotopārskatu.
Kāri izlasīju visus parakstiņus zem foto. Mīlīgi. Žēl, ka nav opcija komentēt zem katras bildes ..jeb es nemāku? Lai Jums atgriežas vasaras sajūta un turpiniet baudīt!! Apskāvieni!
Juuu, Harij…. atļauj komentēt pie katras bildes 🙂 Interesanti apraksti par cilvēkiem, kuri patrāpījās ceļā!
Vot, es nemāku. Man jau pagāja labs laiciņš, kamēr sataisīju tā, ka katru bildi atsevišķi var nošārēt. Ja man kāds pateiktu priekšā, kā tas darāms, noteikti izdarītu.
Labāk zaķis rokā, nekā zīle kokā! ; ]
Un pirmspedējās bildes aprakstā viens ‘s’ pa daudz. ;D
Paldies par neticami dāsnu ievadu medusgadā!
Paldies, kļūdiņu izlaboju.
; ]
Jēzus ar cepuri ir arī Polijas mazpilsētas Turek baznīcā.
Paldies par bildēm un aprakstu. Jauki ceļot ar Jums neklātienē. Lai Jums veicas un viss izdodas!!!
Izlasiju ar lielu interesi, gaidu nākamās bildes un aprakstus. Lai Jums viss forši! Turat- buru!
labs reportāža – danke! un dodiet vēl! 🙂 kā tāds komikss, u know.
Par veikalu Sodomija…domājams( cik nu pēc bildes izskatījās) tā ir nevis Sodomija, bet gan Solomija. Tas ir sens ukraiņu meitenes vārds 🙂