Priecīgus ziemassvētkus un laimīgu jauno gadu!
Kad vasaras vidū atgriezāmies mājās, biju sarēķinājis, ka visu ceļojumu paspēšu aprakstīt līdz ziemas sākumam, tad vēl ātri, ātri sataisīšu smukus izmaksu grafikus, vēl šādus tādus sīkumus, un jauno gadu varēšu iesākt ar labi padarīta darbiņa sajūtu. Izrādās, ka dzīvot īsto dzīvi ir bišķiņ citādāk, nekā biju pieradis tajos padsmit mēnešos, ko pavadījām promatnē. Kad bijām ceļā, katru un visu dienu pavadījām aktīvā kustībā un pētnieciskajā darbā, un tad tāda pogu klabināšana un bilžu skatīšana smadzeņu un pārējās miesas atpūtināšanai ik pa nedēļiņai – divām bija tieši laikā, bet izrādās, ka mājās kārtīgā darba ciklā nopelnītās brīvdienas labprātāk gribas veltīt īstenai atpūtai, nevis drukāšanai un lūrēšanai spilgtā ekrānā. Tādas, lūk, man atklāsmes, haha. Bet nedomā, draugs, ka esmu pametis tevi novārtā, tik vien kā pārcēlis termiņus – pagaidām līdz pavasarim, bet tad jau laiks rādīs, kā ies tālāk. Ziemassvētki jau klāt, un tā kā tieši Jēzus dzimpene bija mans iepriekš nospraustais mērķis, dziļi simboliski tieši septītajos ziemassvētkos nopublicēšu rakstiņu (bilžu galeriju), kas, cerams, būs par grūdienu dzīvīgākam publicēšanās ritmam turpmāk. Tātad, lūk, atmiņas par mūsu piedzīvojumiem pa ceļam uz Bangkoku un bišķiņ arī pašā Bangkokā – ūdenskritumi, nāves dzelzceļš, suvenīru rajoni, karaļa pilis un līdzīgi brīnumi.
Tiem, kas šeit iegriezušies pirmo reizi, kā arī visiem pārējiem, kas manas ilgās nerakstīšanas dēļ aizmirsis, kā tas viss darbojas, pateikšu priekšā – zem katras fotogrāfijas ir mazs aprakstiņš par tajā redzamo, tā kā droši klikšķini uz pirmās bildes, šķirsti, un ceļo kopā ar mums:
Sākšu tieši tur, kur iepriekšējā galerijā beidzu, tātad - agrā 7. marta rītā, kad, sagatavojuši stopējamās zīmes (augšējā - Bangkoka, apakšējā - Kančanaburi), dodamies uz ceļa meklēt laimi. Un šoferi, kas labprāt mūs kaut kur aizvestu.
Šoreiz uz ceļa pavadījām ilgāk nekā jebkad agrāk - vairāk nekā pus stundu. Parasti tas stopēšanai netiek uzskatīts par šausmīgi ilgu laika periodu, bet Taizemē esam pieraduši pie tā, ka mūs kāds savāc pirmo pāris minūšu, ja ne sekunžu laikā. Galu galā par mums, kā parasti, apžēlojās pikaps, bet neparasti vecs, vismaz kādi 15 gadi. Tik veci automobiļi šeit (vismaz uz lielajiem ceļiem un pilsētās) nerādās pārāk bieži, bet, nu, kravas kaste paliek kravas kaste, un tas mūsu braucienu nekādi neietekmē. Pēc apmēram stundas brauciena labie ļaudis apstājas šeit, un mēģina ar zīmēm parādīt, ka tūdaļ griezīšoties nost, tāpēc mums, ja vien gribam turpināt ceļu uz Kančanaburi, jāpaliek šeit, vietā, kuras izkārtne skaidrā angļu valodā saka "Community Police Box".
Domājams, ka termins Police Box kaut kādā veidā līdz šejienei atnācis no Britu Impērijas, kur senāk tādas būdiņas bija gana populāras (jaunākā britu paaudze, šķiet, gan varētu tādu tikai atpazīt kā seriāla Doctor Who laika/telpas mašīnu, bet šis brīnums drīzāk izskatās pēc nabadzīga tūrista paradīzes, nevis Police Box! Pieklājīgas tualetes, dušas, virtuve, bezmaksas dzeramais ūdens, mantu glabātuve, krēsli galdi un pat diezgan iespaidīgs dažādu instrumentu komplekts ceļošanas līdzekļu remontēšanai! Te ir viss! un galvenais - zem jumta. Var paslēpties gan no saules, gan lietus. Mēs gan neko no tā, izņemot tualeti, neizmantojām, jo tikko no civilizētas naktsmītnes ieradušies, bet varu iedomāties, cik daudz prieka šāda iestāde būtu varējusi sagādāt citkārt!
Šodien braukšana iet lēni. Iet jau uz krēslu, bet esam nobraukuši mazāk nekā 200 kilometru. Vēl tikpat un vēl vairāk jānobrauc. Labi, paši jau vainīgi, nesākām gana laicīgi, turklāt uz šo brīdi esam paspējuši jau divas reizes ieturēt pusdienu pauzes un vēl visādos veidos paši bojāt sev dienu. Jebkurā gadījuma, pēdējais šoferis izmet mūs pie viadukta, kur no lielās Ziemeļu-Dienvidu šosejas nogriežas ceļš, kas dodas tieši uz Kančanaburi, tātad - lielākā daļa mašīnu, kas šeit brauks, dosies tieši tur, kur mums nepieciešams. Nākamais prieciņš - šie riteņbraucēji no tuvējā ciema, kas piesakās mums palīgos. Nepaiet ne pāris minūtes vīriņu aktīvas vicināšanās, kad kāds auto strauji bremzē un apstājas tieši ceļa vidū. Sak', skrieniet, leciet kravas kastē! Paldies, mīļie riteņbraucēji!
Tā nu pēdējās pāris brauciena stundas sēdējām modernā kravas kastē, un vadītājs nekautrējās izmantot sava auto jaudu. Nu, vismaz pusdienu pārpalikumus izpūta no bārdas! Atzīšos, ka šādi gan sēdējām tikai pirmās dažas minūtes un pēc tam vēl pāris reižu bildēšanās nolūkam, jo 120-150km/h vēju tieši sejā ilgi ciest nav nekādas baudas, tāpēc labāk paslēpties no vēja aiz kabīnes.
Mūsu šoferis ar savu pavadoni pietur benzīntankā ātrām vakariņām, tikmēr mēs baudām izrotātos kokus un milzu sikspārņus, kas tajā dzīvo. Būs jātic uz vārda, jo tumšajā bildē nevar redzēt, bet dažu eksemplāru spārnu pletums sasniedz kādu pusotru metru. Sākumā domājām, ka ērgļi!
Tā arī visu dienu pavadījām pa kravas kastēm un karstām šoseju malām, tāpēc vakarā izlemjam pašikot un mūsu hosteļa ēstuvē pasūtam to, ko gribās, nevis to, kas ir vislētākais. Bildē redzama visgaršīgākā Tom Yum zupa, kādu jebkad esmu ēdis! Un patiesībā neizmaksāja nemaz tik dārgi - apmēram 2,30 eiro, turklāt ar vienu bļodu (trauku?) ļoti labi pietika abiem. Tom jam vispār ir labākais, kas jebkad noticis manā garšu dzīvē, bet šis eksemplārs izpogā visu! Varu pateikt, kur tieši tādu meklēt, ja kas.
Vakarā izejam pastaigā pa Kančanaburi galveno "tūrisma" ielu. Šīs tūrisma ielas gan visās tūristu iecienītajās Taizemes vietās ir līdzīgas - iela, kurā pa dienu tiek tirgoti suvenīri, bet naktī alkohols, masāžas un, iespējams, seksuāla rakstura pakalpojumi. "Iespējams" saku tāpēc, ka nekur nav atklātā valodā minēts, kas un kā, bet visas redzamās iezīmes par to liecina. Šeit, lūk, "bārs", kurā varot piedzerties par 10 bātiem (~0.25 eur)! Protams, kārtīgi piedzerties par tādu summu neizdosies, bet šotiņu vietējā ražojuma stiprā dzēriena nopirkt gan var.
Tā, pietiek par polšiem un ballītēm, esam taču atbraukuši kultūru baudīt! Nākamais rīts, dodamies uz Kančanaburi galvenajiem piesaistes objektiem. Jāiet vairāk nekā divi kilometri, tāpēc kādu brīdi apsvērām izīrēt velosipēdus, bet te viss tik dārgs, viss tik dārgs, divreiz dārgāks nekā varam (vēlamies) atļauties. Ir variants - pusvelosipēds par puscenu, bet tādam vienritenim, šķiet, nepieciešamas īpašas prasmes.
Zīmīte pie kara muzeja vēsta, ka "Galvenā tūrista misija Kančanaburi ir apmeklēt Otrā Pasaules kara muzeju, pretējā gadījumā tūrists reālistiski nemaz Kančanaburi nav bijis." Brīnišķīgs mārketings! Bet vispār var arī piekrist - Eiropiešiem, kas nav sirsnīgi vēstures vai kara fani (es negribu iepazīties ar tiem ļaudīm, kas tiešām ir kara fani), zināšanas par otro pasaulnieku parasti aprobežojas ar fašistu sakaušanu Eiropā, holokaustu u.t.t. Tomēr nejau par velti karš nosaukts par "pasaules", sišanās taču notika visapkārt zemeslodei! Tāpēc varbūt beidzot pienācis laiks arī man (un tātad arī tev!) iemācīties, kas un kā notika šajā pusē. Lūdzu pievērst uzmanību uz sienas izkārtajiem karogiem, tūdaļ parunāsim par tiem smalkāk.
Kopā uz sienas un vilciena izkabināti ap 35-40 dažādu valstu karogu, un, tici vai nē, viens no tiem ir Latvijas! Tā arī īsti nesapratu, kam par godu karogi izkabināti, neviens man arī neprata uz tādu jautājumu atbildēt. Tie varētu būt visi kara dalībnieki, bet tad karogu ir stipri par maz, un, nu, kā lai to tā korektāk pasaka, neatkarīgā Latvija jau nebija nekāda lielā dalībniece. Vienalga, lai kāds būtu iemesls, vienmēr prieciņš redzēt mūsu valsts simboliku (patiesībā jau jebko, kas saistīts ar Latviju) tik tālu no mājām!
Ekspozīcija sākas ar svinīgu paziņojumu, kas jāpatur prātā visu apmeklējuma laiku - karš ir grēcīga rīcība. Muzeja zāles lielākoties veltītas tieši nāves dzelzceļam un tā būvniecībai, pats pasaules karš aprakstīts dažos plakātos, tikai tā, lai apmēram saprastu kontekstu šī dzelzceļa posma kontekstu, bet tev, lasītāj, šausmīgi noveicies, jo es pēc tam pagūglēju papildu informāciju, ar kuru, protams, labprāt dalīšos!
Muzejs pārpildīts ar šādiem te manekeniem, kas rāda dzelzceļa celtnieku grūto ikdienu. Te uzreiz jāizstāsta, kas tie par strādniekiem, un kāpēc viņu ikdiena grūta. Otrajā pasaules karā Taizeme piedalījās nosacīti, bet oficiāli bija Ass valstu pusē, jo, līdzīgi kā ar Latvija iestāšanos PSRS, arī Taizemē vienkārši ienāca varenā Japānas armija, un valdībai nekas cits neatlika, kā noslēgt militāro aliansi ar Japāņiem. Taizemes militārā valdība sarēķināja, ka šādi galu galā sasniedzams vislabākais rezultāts - tā kā japāņi ir spēcīgi, bet blakus esošās Britu Birma, Franču Indoķīna un Britu Malaja ir nīkulīgas, varbūt pēc kara izdosies anektēt kādu gabaliņu no šīm valstīm, kas vēsturiski piederējušas Taizemei. Varu pateikt priekšā - neizdevās! Japāna, protams, piekāsa jau uzreiz - tikko līgums noslēgts, Taizeme tika de facto okupēta, ieviesta "Taizemes jēna" u.t.t. Nu, lūk, atgriežamies pie dzelzceļa un tilta - šis 415 kilometru garais dzelzceļa gabals bija pēdējais iztrūkstošais posms, lai savienotu Bangkoku Taizemē ar Rangūnu Britu Birmā (mūsdienās Jangona, Mjanmas galvaspilsēta), un tā būvniecībai finansiālu apsvērumu dēļ tika izmantoti vietējie (taji, tamili, dienvidķīnieši, javieši, birmieši un citi Dienvidaustrumāzijas ļaudis) obligātajā dienestā iesauktie zaldāti (no iesaukuma drīkstēja atteikties, bet tad tika piespriests nāvessods), kā arī sabiedroto spēku karagūstekņi.
Gan karagūstekņiem, gan "iesauktajiem" savs brīvais laiks bija jāvada šāda tipa mobilajās mājās vai no bambusiem sastiķētās būdelēs. Nu, nekas daudz labāks par Eiropas darba nometnēm arī nav. Neviens nezina, cik ļaudis darbu laikā gājuši bojā, jo Āzijā tajā laikā pases un līdzīgas iedzīvotāju uzskaites sistēmas nebija baigajā cieņā, bet visādi gudrinieki lēš, ka tie varētu būt pat 300 tūkstoši ļaužu (ar karagūstekņiem vieglāk, tie ir uzskaitīti līdz pēdējam - kopā šeit miruši 12 621 karavīri). Salīdzinot ar Eiropas un Krievijas nometnēs mirušajiem tas, protams, nav baigi lielais skaits, bet katra dvēselīte taču svēta!
Japāņu virsnieki paši pārvietojās lepnās karietēs vai džipos. 20. gadsimta četrdesmitajiem gadiem karietes varētu likties mazliet novecojis transporta līdzeklis, bet Āzijā visa tā lieta darbojas pavisam citādi - lietus sezonās uz zemes ceļiem tādi džipiņi neder absolūti nekam, kamēr vēršu vilkti pajūgi ir tieši laikā, ar tādiem var izbrist jebkādus dubļus! Šur tur joprojām vismaz daļu gada tiek izmantoti jūdzami rati, kurus velk vērši vai citi spēcīgi dzīvnieki, nevis ar iekšdedzes dzinējiem ierīkoti aparāti.
Tomēr ne visiem japāņiem tika tas gods pārvietoties karietēs - parastie ierindnieki un atbalsta personāls visbiežāk brauca uz velosipēdiem vai uz no velosipēdiem pagatavotiem mocīšiem, un visas populārākās modifikācijas izkārtotas ekspozīcijā.
Vēl viens pieminēšanas vērts transporta veids šajā apvidū ir laivas. Vēl pirms motorizētu transportlīdzekļu ieviešanas ikdienas lietošanā, Taizemē (toreiz vēl Siāmā) bija izveidots apjomīgs kanālu tīkls, kas savienoja upes, ezerus, jūras un visas pārējās ūdenskrātuves. Tāpēc arī vēl otrajā pasaules karā praktiski visur varēja nokļūt pa ūdeni. Šīs laiviņas gan pārsvarā tika izmantotas par kravas baržām - ar tām uz ārstniecības iestādēm pārvietoja gūstekņus, kas darbu laikā pamanījās saslimt ar malāriju vai denges drudzi. Visādi citādi jau viņiem varētu ļaut mirt (kas bieži arī notika), bet šīm slimībām lielākā problēma ir straujā izplatīšanās - ja vienu dienu slimi ir pieci strādnieki, tad pēc nedēļas tie var būt jau vairāki simti vemjošu vārguļu, un tas jau nu nekādi nenāk par labu darbu izpildei.
Muzeja gaiteņos sarindoti visādi ļaudis, kuriem bija svarīga vai kaut pastarpināta loma kara gaitā. Mēģini uzminēt, kas ir šie divi kungi! Pareizi! Harijs Trumens un Alberts Einšteins. Vienīgie, ko es būtu varējis atminēt, neizlasot vārdu plāksnītes, bija Hitlers un Staļins, un arī tas tikai pateicoties ūsām. Tik pat labi varēja vienkārši uztaisīt Māla stabus, vismaz būtu ietaupījuši naudiņas. Vai nolikt fočenes!
Protams, kā jau visās normālās taju iestādēs, arī Otrā Pasaules kara muzejā ir iemitinājies templis.
Vispār muzejs ir apbrīnojami eklektisks, jo, re, te arī alkohola un cigarešu nodaļa. Labi, varētu pieņemt, ka tas ir tāds kā mums katrā pagastā esošais "novadpētniecības muzejs", kurā saliek visu vēsturiski un visādi citādi vērtīgo, ko izdevies atrast, BET. Šajā muzeja nodaļā nekas nav sens, tā ir vienkārša istaba, kur sakrāmētas cigarešu paciņas (L&M, Marlboro, turklāt ar aktuālajām Taizemes akcīzes nodokļa markām, pieņemu, ka muzeja sargs kādreiz aizņemas pa paciņai no ekspozīcijas, un algas dienā vienkārši noliek vietā jaunu) un dažādas jebkurā lielveikalā nopērkamas alkohola pudeles. Re, priekšā uz grīdas stāv pusizdzerta "Red Label" pudele. Nevis tukša, bet pusizdzerta! Gan jau atkal sargs paniekojies!
Lai nerastos pārpratumi, uz sarga ballīšu istabas durvīm tomēr uzlikts nopietns uzraksts, kas ziņo, ka šis tomēr ir "Alkoholiskais un cigarešu muzejs". Turpat arī atgādinājums par alkohola kaitīgumu un ieteikums no tā izvairīties. Zem ziņojuma paraksts - "Budists". Muzejā ir vēl daudz dažādu apbrīnojamu istabu ar visādām nesaprotamām lietām, piemēram, gleznām, kurās attēlotas pēdējo gadu "Miss Taizeme" konkursa uzvarētājas. Un to visu kopā sauc "Otrā Pasaules kara muzejs". Nice!
Labi, jokus pie malas, atgriežamies pie nopietnākām lietām. Šie ir kauliņi no masu kapiem. Ievēroji pirmo milzīgo atšķirību starp japāņu un vācu fašistu kapiņiem? Zelta zobi! Neviens nav paņēmis aizgājēja zelta zobus sev!
No muzeja terasītes paveras skats uz nāves dzelzceļa slavenāko posmu - tiltu pār Kwai upi. Pirmais tilts pār upi bija fiksais koka variants, pēc tam tika uzcelts šis, bet arī te no oriģinālās būves saglabājušās tikai daļas (malējie posmi ar pusloku stiprinājumiem), jo kara izskaņā ASV bumbotāji vidusdaļu sabumboja, lai apgrūtinātu japāņu armijas pārvietošanos. Vidus posms (ar trapečveida stiprinājumiem) tika atjaunots jau pēc kara, tas tika darīts funkcionālu iemeslu dēļ, tāpēc saglabāt iepriekšējās formas nebija tik svarīgi. Šī tilta bumbošana attēlota arī septiņus Oskarus saņēmušajā 1957. gada filmā The Bridge on the River Kwai, bet filmā notikumi attēloti absolūti aplami, tā kā neņemiet to par informācijas avotu saviem vēsturnieka maģistra darbiem, labi?
Lūk arī pats tilts. Mūsdienās tas vairs nav līdz galam funkcionāls (vilcienam no Bangkokas gala pietura ir Kančanaburi stacija, kas ir pārsimt metru pirms tilta), tomēr šad tad tiltam pāri pārbrauc vilciena sastāvs, kas piebāzts ar naudu nežēlojošiem tūristiem (biļetes par pus-stundas izbraucienu ir neadekvāti dārgas!), un tādās reizēs tiltu šķērsojošajiem kājāmgājējiem jāpaspēj noslēpties speciāli šim mērķim izbūvētajās platformās, kas izvietotas abās tilta pusēs ik pa 20-30 metriem. Nezinu, kas notiek, ja vienlaicīgi uz tilta atrodas, piemēram, 50 cilvēki, un visiem nav, kur likties.
Pirms dodamies prom no dzelzceļa un tilta, gribu vēl paskaidrot vienu svarīgu lietu - daudzviet internetos atradu izsmejošu informāciju par visu šo darīšanu - "Tilts pār Kwai upi" taču esot Amerikāņu izdomājums, un šo upi patiesībā sauc Meklonga, nevis Kwai, un Taizemieši to pārsaukuši tikai, lai iedzīvotos uz tūristiem! Tie ir meli! Šeit upe joprojām saucas Kwai, pāris kilometru tālāk, kur Kwai Yai (Lielā Kwai) upei pietek Kwai Noi (Mazā Kwai), tā kļūst par Meklongu. Tā kā visādiem sazvērniekiem neticiet, labi?
Jau no paša agrā rīta nebijām neko apēduši (brokastis ir lieka greznība), un pēc tam nostaigājām daudzus kilometrus gan pa muzejiem, gan ārpus tiem, pielavījās tas nejaukais izsalkums, kurš ne tikai kājas padara smagas, bet arī dvēseli niķīgu. Norunājām nekašķēties un iet taisni, kamēr ieraudzīsim pirmo ēstuvi, un tajā arī pusdienot. Nekašķēšanās gan neizdevās pārāk labi, jo "tuvākā" ēstuve uzradās kaut kādā autoservisu rajonā dažus kilometrus no vietas, kur sākām pēc tās lūkoties. Ēstuve iebūvēta servisa uzgaidāmajā telpā, kondicionēta tā, ka telpās ir kādi 12-15 grādi, ēdiens ir slikts un dārgs - vairāk nekā divi eiro par katru porciju. Par to naudu taču būtu sanācis izīrēt velosipēdus! Šad tad, protams, sagribas "rietumu" pārtiku, bet šis ne tuvu nav risinājums, uz pirmo acs uzmetienu varbūt izskatās ok, bet nav! Sausa vistas gaļa, pastāvējuši burkāni, kāposti, salātu lapas, kas apslacīti ar saldu majonēzi (Taizemē visās majonēzēs apmēram ceturtā daļa sastāva ir cukurs!), un vispār viss slikti. Varbūt to var norakstīt uz iepriekš uzkrāto īgnumu. Bet vismaz ir nazis! Tas ir liels retums.
Paēduši esam, varam doties tālāk pētīt Otro Pasaules karu. Pa ceļam šāds plakāts - Bike for dad. Izsmējāmies visādos veidos, biju jau izdomājis visādus ņirdzīgos jokus, ko rakstīšu pie šīs bildes, bet pēc tam noskaidroju, ka tā ir Taizemes kroņprinča iniciatīva par godu savam tētim, Taizemes karalim. Tagad, kad karalis jau miris (Lai dzīvo karalis!), jokot par šo tēmu laikam nav smuki, vēl jo vairāk, zinot, cik ļoti taji mīl un ciena savu "tēti". Varu ziņot, ka šis pasākums izdevās, un velobraucienā par godu karaļa dzimšanas dienai Bangkokā vien piedalījās vairāk nekā 200 tūkstoši braucēju, bet bez Bangkokas šādi braucieni vienlaicīgi notika arī visās pārējās Taizemes provincēs (kopā 77), kā arī 52 ārvalstīs, kur taju kopienas saorganizējās pašas.
Tā, vēl pēdējie teikumi par otro pasaules karu, tūdaļ jau likšu mierā, apsolos. Šie ir dzelzceļa būvniecībā bojā gājušo karagūstekņu kapi, lielākoties briti un austrālieši, pāris tūkstoši nīderlandiešu, divi dāņi un viens kanādietis. Sākotnēji visi šie cilvēki, protams, tika aprakti masu kapos pie pašu sabūvētajām sliedēm vai labākajā gadījumā "kapu laukumiņos" nometņu teritorijā, bet drīz vien pēc kara viss sakārtots un salikts pa vietām. ASV karavīru šeit nav, jo tos repatriēja. Un vēl viens "fun fact" (cik nu tas var būt "fun" šajā kontekstā) - nīderlandiešu karagūstekņu vidū izdzīvojušo procents ir gandrīz divtik augstāks nekā, piemēram, britu, jo daudzi no viņiem bija dzimuši "Nīderlandes Rietumindijā", līdz ar to pieraduši pie šausmīgā klimata, kā arī mazāk uzņēmīgi pret malāriju/dengi. Turklāt visi šeit esošie nīderlandiešu ārsti bija ar iemaņām tropisko saslimšanu ārstēšanā, kamēr britu un amerikāņu ārstiem šādu zināšanu nebija.
Bildēju kapiņus, un uz akmens nekautrējoties nolaidās balodis! Gan jau Bārlova kunga dvēselīte īsteni budiskā garā iemiesojusies putnā, un tagad grib man kaut ko pateikt. Nu, lūk, uz katra kapakmens bez karavīra vārda norādīta arī armijas daļa (nīderlandiešiem - dzimtā pilsēta), vecums un pāris rindas no palicējiem. Uz šīs bēdīgās nots tad arī beigšu par otro pasaules karu. Ā, tikai vēl viena lieta, nepastāstīju taču, kā Taizemei viss šis pasākums izbeidzās. Kara otrajā pusē Japāna spieda pieteikt karu Sabiedrotajiem, un Taizemes valdības vadītājs nosūtīja vēstules attiecīgajiem diplomātiem. Ja ar britiem viss notika kā plānots, tad Taizemes vēstnieks Savienotajās Valstīs bija apveltīts ar stingu politisku nostāju un milzu, atvainojos, pautiem, jo valdības vadītāja pavēli vienkārši ignorēja, līdz ar to ASV nekad nesaņēmusi kara pieteikumu, pēc kara no Taizemes nepieprasīja itin nekādas reparācijas. Jā, Anglija pieprasīja tos zemes gabaliņus, ko taizemieši bija viltīgi ieplānojuši iegūt sev, iestājoties karā Japānas pusē, un arī šausmīgi daudz (3 miljonus tonnu) rīsu, bet visādi citādi Taizeme izspruka sveikā! Un kas to būtu domājis, ka reparācijās var pieprasīt rīsus!
Ja jau par kapiem, tad par kapiem. Karagūstekņu kapi izbūvēti tieši blakus ķīniešu kapiem. Šo rādu tikai tāpēc, ka, lai gan Ķīnā esmu bijis vairākkārt, tieši Taizemē pirmo reizi dabūju redzēt ķīniešu kapus!
Ķīniešu kapu senākajā daļā savu piemineklīti uzcēlusi arī kāda taju ģimene. Vispār tādi lielie kapu lauki, kādi ierasti citās kultūrās, tajiem ir liels retums, parasti aizgājēji tiek kremēti (pirms tam, protams, vesela rinda bērēšanas procedūru templī), un pelni vai nu izkaisīti kādā īpašā vietā (visbiežāk ūdenstilpnē) vai noglabāti stūpā - tieši kā šeit. Parasti gan tās stūpas atrodas tempļa pagalmā vai līdzīgā svētvietā, kur samaksājot attiecīgas naudiņas, var nopirkt vai izīrēt sev pleķīti, un vienā stūpā var satilpināt aizgājēju pelnus paaudžu paaudzēs, turklāt tempļu ir TIK daudz, katrā mazākajā ciemā ir pat vairāki! To visu saliekot kopā, neveidojas milzīgi kapu/stūpu lauki.
Nākamajā rītā mostamies agri, jo pus septiņos paredzēts pilnā saules aptumsuma sākums! Priekš manis tas ir necilvēcīgi agri, es pat 8-9 nevaru normāli pamosties, pat tad, kad strādāju biroja darbu, KATRU rītu sešu gadu garumā cēlos ar šausmīgām mokām, pie kaut kā tāda vienkārši nevaru pierast! Bet - kā lai tādu īpašu gadījumu laiž garām! Ja jāceļas, tad jāceļas. Līdz ar mums mostas arī bildē redzamais gekons. Karīna gan apgalvo, ka viņš visu nakti esot kliedzis (jā, šitie ķēmi mēdz ļoti skaļi klaigāt), nevis gulējis, bet es neko tādu nedzirdēju. Ceru, ka līdz ar kliegšanu viņš izķēra arī visus istabā mītošos denges drudža odus.
Lūk tad arī mans aptumsums! Es, protams, nejēdzu bildēt debesjuma objektus, īpaši sauli, un man arī nav speciālie filtri šādām reizēm, bet vienalga - neko pārāk neparastu neredzu. Mēģināju arī skatīties caur tumšu stikliņu - vienalga nekā. Pēcāk noskaidroju, ka mūsu atrašanās vietā saule aptumšojusies tikai par kādu ceturtdaļu, viss prieciņš ticis Indonēzijas salām. Pēc saules bildēšanas gāju mazliet atgulties, jo šodien plānojam īrēt mocīti un doties uz Eravāna Nacionālo parku, bet mocīšu īre sākas tikai no pulksten astoņiem-deviņiem rītā. Zini, kā šitādas atgulšanās parasti beidzas, ja?
Visu nogulējuši, pa galvu pa kaklu skrējām pēc mocīša, kārtojām visas formalitātes, braucām tos ~60 kilometrus un ap pulksten diviem bijām klāt Eravāna Nacionālajā parkā. Tāds parks diemžēl strādā tikai līdz pieciem, tātad kārtējo reizi būs vien jāskrien cauri visam ātri jo ātri. Un kas mūs sagaida parkā? Sveiciens jaunajā gadā (atgādināšu - ir marts) krievu valodā! S novim godom jums arī, mīļie taji! Un, starp citu, "новы" daļu nevar redzēt tāpēc, ka plakāta maketētājs ir idiots, nevis tāpēc, ka es neprotu bildēt! Beidzot mana bildēšana nav pie vainas, jess!
Nākamā informatīvā zīme - "Atturēties no alkohola, stikla traukiem, putām, ģitāras un mājdzīvniekiem. Ūdenskritumā." Zīmes autora aizstāvībai pieminēšu, ka ar putām droši vien ir domātas poliestera putas, no kurām gatavoti peldlīdzekļi tūristu starpā ir visai populāri. Bet zīme vienalga forša!
Vesela smieklīgo zīmju galerija! Labi, nepiesiešos ļaužu angļu valodas zināšanām, lielāko daļu zīmju tiešām var saprast, un tas jau ir galvenais mērķis, BET - Not allow trousers to swim! Nekādā gadījumā neļaujiet savām ūziņām iet peldēties!
Eravāna Nacionālais Parks tātad. Runā, ka šeit esot visskaistākais ūdenskritums visā Taizemē, turklāt tas sadalījies septiņos atsevišķos līmeņos/stāvos. Lūk, bildē pirmais stāvs. No parka ieejas līdz pirmajam ūdenskritumam jāiet apmēram piecus simtus metru, un pa ceļam paspēju sarēķināt, kam visas tās iepriekš redzētās zīmes paredzētas - mums priekšā pa taciņu tūcījās vairākas tūristu grupas no Krievijas, un, lai gan vispār neesmu nekāds nacionālboļševiks, krievu grupu tūristi ir pagalam nepatīkami ceļabiedri, kas neprot uzvesties, vienalga - ir izliktas zīmes vai nav. Ticu, ka tas arī par iemeslu neadekvāti augstajai ieejas biļetes cenai - 300 bāti (~7,50 eur) katram + 20 bāti par mocīti.
Redzi, kā Karīna priecīgi peld? Es gan nevarēju necik priecīgi papeldēt, un tūdaļ pastāstīšu, kāpēc.
Esi dzirdējis par zivju pedikīru jeb, kā mūsdienās stilīgi to mēdz saukt, garra rufa spa? Nu, lūk, šeit to var darīt bez maksas. Ja ieliec miesu ūdenī, un nekustini kādu pus sekundi, klāt ir ādas rīmas. Neesmu drošs, ka šīs ir tieši garra rufa sugas zivis, jo tās nemēdzot izaugt lielākas par 10-15 centimetriem, kamēr šeit daži monstri ir uz kādu pus metru, un no tādiem man ir bail! Man jau nepatīk, ka mazās zivteles mielojas gar pēdu atmirušo ādu, bet lielās ir vēl nekaunīgākas, tās vico nost ādu, ko biju plānojis vēl lietot pats savām vajadzībām!
Trešais ūdenskrituma līmenis. Pēc otrā stāva beidzas asfaltētie/bruģētie celiņi, tāpēc tikai retais krievu tūrists nonāk šitik tālu. Beidzas arī iespēja nest līdzi savu pārtiku un dzērienus - viss jānodod glabātuvē pie otrā līmeņa. Līdzi drīkst ņemt tikai ūdeni, bet par katru pudeli jāsamaksā 20 bātu depozīts, ko var atgūt, ja uzrāda pudeli, pametot parka teritoriju. Tā viņi cīnās pret parka piegružošanu, un, ja nu kādam vienalga gribas savu pudeli atstāt teritorijā, noteikti atradīsies kāds vietējais, kurš labprāt par tādu naudu visas pudeles salasīs.
Pats augšējais, septītais līmenis. Nav diez ko jaudīga plūsma, bet ūdens vismaz ir tirkīzzils! Lietus sezonas laikā esot otrādi - ūdens gāžas kā traks, bet līdzi sev nes visādus gružus, kas krāsu padara brūnu. Pirms tam bijām saklausījušies, ka uz septīto līmeni esot varen grūti tikt - jāiet pusotrs kilometrs pa džungļu takām un jākāpj vairāk nekā simt metru augstumā, bet esot trakāk nekā izklausās. Nav trakāk! Līdz pašai augšai var tikt vispār bez piepūles, un to es nesaku ar "esmu tik spēcīgs, bet citiem noteikti būtu grūtāk" toni, tā tiešām ir. Es esmu gana tizls, lai zinātu, ko runāju, hehe. Citi gan, šķiet, bija sabaidīti, un mēs te bijām vienīgie, viss dīķis mums!
Es gan atkal izpeldēju tikai pāris līkumiņus, jo PASKATIES UZ TĀM MEŽONĒM! Šīs ir vēl briesmīgākas par zemāk dzīvojošajām (droši vien tāpēc, ka retāk tiek pie nolietotās ādas banketa), un uzbrūk pat kustīgai miesai, nevar pat normāli papeldēt, lai kāds neiekostu sānos!
Visas aktivitātes no koku zariem vaktē mērkaķi, viņi jau ir piešāvušies, un zina pareizos mirkļus, kad uzbrukt nepieskatītām somām. Tāpēc soma vienmēr jāpiesien pie koka vai jāpiekrāmē ar akmeņiem, lai mazie velni neaizskrien mežā ar visām pasēm, aipadiem un ko nu vēl jūs tur somās nēsājat.
Palikām augšā līdz ieradās parka sargs un rādīja uz pulksteni - laiks doties! Tā kā augšup nācām gana steidzīgi, palaidām garām sesto līmeni (nebija pamanāmas norādes), tāpēc tagad mēģinājām izstaigāt visas pieejamās takas, bet atradām tikai liānas un puspliku vīrieti. Brīnišķīga džungļu pastaiga!
Piektajā līmenī ir divi baseini, bet mēs pēc vientuļās peldes septītajā stāvā jau esam izlepuši, un nekāpjam ūdenstilpnēs, kurās ir jau citi tūristi!
Atpakaļ pirmajā stāvā. Visas grupas ir prom, parks tūdaļ slēgsies, tas, šķiet, ir laiks, kad masveidā ierodas vietējie. Re, gan puikas, gan meitenes pieklājīgi saģērbušies t-kreklos un vismaz pusgaros šortos. Taji tā vienmēr peldas - baseinos, jūrās, ūdenskritumos. Noskaidroju, ka viņi pa kluso ņirdzot par rietumniekiem, kas visur publiski staigā teju pliki - taju izpratnē nav starpības peldkostīms vai apakšveļa. Un patiesībā - nav jau arī!
Gribu parādīt velnu, kas man iekoda kaklā! Labi, nekas jau īpašs, bet man nekad agrāk mūžā nebija iekodusi ne lapsene, ne bite, nu, īsāk sakot, nekas cits izņemot odu vai suni. Un te pēkšņi! Izvēlos 7-eleven (ja iepriekš neteicu - tas ir tāds mūsu Narveseniem līdzīgs veičītis) ūdeni, un iekož! Pat ne laukā! Kondicionētā telpā! Nositu un nobildēju - gadījumam, ja es izrādītos alerģisks pret tādu velnu kodumiem (vai velns vienkārši indīgs), varētu uzrādīt angliski nerunājošajam dakterim, kas par vainu. Tā kā alerģisks, izrādās, neesmu, tad parādu vismaz tev, lai nav pa tukšo bildēts. Sāpīgs bumbulis gan uz kakla bija vēl kādu nedēļu!
Nogaidām pus stundu pēc koduma, lai noskaidrotu, vai nav jāmeklē dakteris, un izmantojam laiku papusdienošanai pirms lielās stopēšanas un Bangkoku. Re, re, arī policists uniformā labprāt pusdieno šāda tipa zemtilta restorānos, turklāt, ieraudzījis mūs, smaidīja un laida mūs sev priekšā rindā.
Parasti šajos restorānos pasūtām "ēdienu". T.i., ejam pie kunga/kundzes, un lūdzam pēc diviem ēdieniem. Parasti tas, ko iedod, ir ok. Bet šoreiz ieraudzīju šīs apetītelīgās oliņas brūnajā šķidrumā, tāpēc pasūtīju ēdienu ar oliņu!
Re, cik garšīgi! Man atceroties šos brīnumus, pilna mute siekalu, lai gan patiesībā esmu tikko kārtīgi paēdis. Starp citu, arī Rīgā var dabūt šīs te DA Āzijas ielu zupiņas, turklāt ar diezgan autentisku garšu, restorānā "Tavs Banh Mi" pie vecās Ģertrūdes baznīcas. Protams, Rīgā sanāk desmitreiz dārgāk nekā šajā galā, bet pa retam jau var.
Šodien ir karsta diena, un vispār esam noguruši no vakardienas piedzīvojumiem (mums pie mocīša iedeva ķiveres bez stikliņiem, nemitīgi sejā vējš un kukaiņi, kas nāk līdz ar vēju, šausmīgi nogurdina), tāpēc kļūstam jau pavisam nepieklājīgi un stopēšanu uzsākam no Kančanaburi pilsētas centra, pat necenšamies nokļūt kaut kur, kur sākas šoseja. Un, tici vai ne, vienalga mums nav jāgaida vairāk par 20-30 minūtēm, un pēc divām-trim stundām, nomainījuši trīs mašīnas, esam jau pusceļā! Šis jaunēklis mazliet pat runāja angliski, interesanti papļāpājām. Viņš, starp citu, līdzīgi kā visi pārējie vietējie, Eravāna ūdenskritumā nekad nav bijis augstāk par trešo līmeni, un, padzirdējis, ka esam bijuši līdz pašai augšai, apliecina bezierunu cieņu.
Vēl viens pieminēšanas cienīgs šoferītis - šis kungs brauca divatā ar savu čomu (kolēģi?), bet pamanījis ceļa malā divus nabaga baltos cilvēkus, nobremzēja, brauca atpakaļgaitā kādus labus 200 metrus, pārsēdināja savu kolēģi kravas nodalījumā uz kartonu kaudzes un abus mūs aicināja kabīnē pie sevis. Angliski zināja daudz mazāk nekā viņa krekls, bet visu ceļu nebeidza ar mums runāties, kaut ko stāstīt, uzdot jautājumus un gaidīt uz tiem atbildes. Ļoti priecīgs un patīkams kungs! Un ieveda mūs pašā Bangkokā, lai gan pašam bija jābrauc nedaudz citur.
Esam Bangkokā tātad! Iepriekš minētais jaukais kungs arī parādīja ceļu uz vietējo autobusu, kas mūs aizvedīs uz pilsētas centru. Autobuss ir lētākais pārvietošanās veids Bangkokā, par šo, kondicionēto aparātu samaksājām apmēram 0,60 eiro katrs, bet cena atkarīga no attāluma (mēs braucām ļoti tālu/ilgi), un, ja brauc īsākus gabalus nekondicionētā autobusā, izmaksas var sanākt pat 15-20 centus.
Šī ir galvenā "bekpekeru" vieta Bangkokā - Khao San road. Senāk šeit bijis rīsu tirgus, bet nu jau kādu ceturtdaļgadsimtu šī skaitās labākā vieta, kur doties neatkarīgiem ceļotājiem. Man gan rādās, ka pēdējos gados te kaut kas ir mainījies. Esmu lasījis aprakstus par Khao San, kur tiekas ilgtermiņa ceļotāji, dzīvo lētos hosteļos, tusējas, nu, visa tā Āzijas lieta, bet tagad izskatās, ka te nekā daudz nav, izņemot to pašu suvenīru tirgotavas, kas atrodamas jebkur citur, kur pulcējas tūristi. Neko ievērības cienīgu te neredzu, turklāt hosteļi šeit ir dārgāki nekā atrodami citur pilsētā, un tie "bekpekeri", kas te vazājas apkārt, šķiet nupat ieradušies (sarkanas sejas un kājās jaunas, tīras ziloņbikses). Es gan vispār esmu vecs mizantrops, tā kā mans viedoklis šajos jautājumos nav īsti ņemams vērā, hehe.
Bez ierastajiem t-krekliem, magnētiņiem un visādām krellītēm, te var nopirkt arī dzīvnieku gabalus. Pirkt tos gan ir absolūti idiotiski, jo, ja arī paveiksies tos izvest no Taizemes, mēģinot tādas lietas ievest Eiropas Savienībā, var sanākt diezgan nopietnas ziepes. Arī visādas krokodilādas somiņas labāk pirkt viltotās, jo tās var vest visur un vienmēr. Vai arī īstās, bet ļoti dārgās, tās, kas nāk komplektā ar sertifikātu, kas apliecina dzīvnieka izcelsmi, labturību u.t.t.
Karogu stendiņus gan aplūkoju visur un vienmēr. Man TIK ļoti patīk karogi! Mūsējā kārtējo reizi nav, bet šeit Austrijas karogs ir tik tumšs, ka mierīgi varētu būt arī Latvijas. Igauņi, protams, atkal mums ir priekšā. Pievērsiet uzmanību kājām kreisajā apakšējā stūrī, tās ir Mareka.
Mareks (ielas vidū; fočē, kā mēs baidāmies skriet satiksmē) ir tas pats čehu džeks, kurš kopā ar savu slovāku draudzeni (tātad kopā viņi ir čehoslovāki, jes) atceļojuši līdz šejienei motociklu mugurās. Visādi citādi tas nebūtu ievērības cienīgs fakts (te ir daudz Eiropiešu uz motocikliem), bet šis ir tas pats čehoslovāku pārītis, ko satikām vienīgajā Lahoras (Pakistānā) hostelī, pēc tam pavisam nejauši uz ielas Dārdžilingā (Indijā), pēc tam vienā un tajā pašā dienā bijām Baganā (Mjanmā), tad Čiangmai (tepat Taizemes ziemeļos) netīši ievācāmies hostelī ~10 metru attālumā no hosteļa, kur jau bija paspējuši apmesties viņi. Uzzinājuši, ka Mareks un Ivanka arī ir Bangkokā tieši šobrīd, izmantojām iespēju šoreiz ar nolūku sarunāt tikšanos un ar nolūku ievācāmies tajā pašā hostelī, kur viņi.
Šodien kopīgi ar Mareku un Ivanku dosimies apskatīt Bangkokas galvenos apskates objektus. Kā redzēji, Khao San jau bijām, tagad dodamies uz karaļa pili, bet pa ceļam tik daudz visādu skaistu lietu (piemēram, šis pavisam parastais templis), ka nevaram neieiet un neapskatīties.
Nonākam karaļa pilī. Tik daudz cilvēku! Šausmas! Un pats karalis nemaz te vairs neuzturas (viņš jau pāris gadu lielākoties dzīvojas pa slimnīcām; jā, zinu, ka tagad viņš jau miris, bet tad, kad mēs šeit bijām, viss bija citādāk), šad tad te notiek ceremonijas, bet pa lielam tā ir tūristu izklaides vieta, uz kuru dodas visi, kas ierodas Bangkokā tūristu grupā.
Iestājamies rindā paskaties, cik gara rinda! Sākas jau ārpus pils teritorijas!), bet, noskaidrojuši, ka biļete maksā ~13 eiro katram, ātri apspriežamies un izlemjam pils apmeklējumu atlikt uz citu ceļojumu, kad būsim turīgāki. Un, kad būs mazāk karsti.
Tā vietā labāk pabraukāsimies ar laivu. Senāk lielākā daļa pilsētas bija būvēta uz pāļiem un praktiski visu pilsētu savienoja ekstensīvs kanālu tīkls (Bangkoku mēdza dēvēt par "Austrumu Venēciju), to te ir gana daudz joprojām, un daļa iedzīvotāju tiešām pārvietojas savās ikdienas gaitās ar visādiem prāmīšiem, kuģīšiem un laiviņām. Lētākais variants izmaksā ~8 centus, bet tas ir tikai par pārcelšanos no viena upes krasta uz otru. Mēs gan netīšām iekāpām tūristu laiviņā, tādā, kur tumbiņās lauzītā angļu valodā kāds stāsta, kas redzams kreisajā un labajā pusē. Ticu, ka tas varētu būt diezgan dārgs prieks, bet mēs, par laimi, paspējām izsprukt sveikā - izkāpām pēc divām pieturām, kad biļešu kundzīte vēl nebija paspējusi līdz mums atnāks. Mareks un Ivanka gan samaksāja, bet pēc tam negribēja par to runāt (droši vien sāpīgi), tāpēc tā arī neuzzinājām, cik tāds brauciens maksā.
Reku mūsu pietura - Wat Po. Kā jau Taizemē ierasts, Wat Po nav īstais tempļa nosaukums, bet tiek izmantots ērtības labad, patiesībā šo templi sauc Wat Pra Četupon Vimolmangklaram Radžvaramhaviharn. Kaut kad jau minēju, ka Wat taju (arī khmeru) valodā nozīmē "templis", tātad - Po templis. Un Po ir saīsināta versija tempļa agrākajam nosaukumam Wat Potaram. Re, cik viss vienkārši!
No laivas piestātnes līdz pašam templim vēl tāds gabaliņš jāpaietas caur bijušo "tirdzniecības centru". Šis te ēku komplekss būvēts karaļa Ramas V (patiesībā viņam ir arī īstais vārds, bet, nu, tu jau saprati, viss tajiskais ērtības labad tiek saukts saīsinātos variantos; nupat nomirušais karalis, starp citu ir Rama IX) laikā, un tieši Rama V bija tas karalis, kurš agrīnās globalizācijas un rietumu kultūras ietekmes laikā spēja noorientēties, pielāgot Siāmu pasaules tendencēm un padarīt to par spēcīgu DA Āzijas valsti. Viņš reizē bija arī jaudīgs diplomāts, un, lielākoties pateicoties tieši viņa pūliņiem, Siāma(Taizeme) ir vienīgā valsts, kura ne reizi nav bijusi kolonizēta! To visu stāstu, lai vieglāk būtu saprast, kāpēc ēka tāda eiropeiska.
Iekšpusē gan viss izskatās tāpat kā visos normālos Āzijas tirdziņos jāizskatās. Šī ir mana mīļākā nodaļa - daudz kaltētu garneļu visdažādākajos izmēros, tik smaržīgi, mmm! Arī senajos laikos tirdzniecības centrs jeb tirdziņš funkcionējis līdzīgi - fasādes veikaliņos no ielas puses varēja nopirkt visādas zālītes un skaistus amatnieku izstrādājumus, bet iekšpusē, kur glaunie kungi neiemaldās - visādas žļurgas.
Un, lai tu nepadomātu, ka ar vārdu "žļurga" pārspīlēju, lūk, attēls ar zivju žļurgām. Mmmmmmm...
Tā, labi, reku Wat Po. Šis ir vissvarīgākais no svarīgākajiem karaliskajiem tempļiem visā Taizemē, to būvējis/dibinājis Rama I - pats pirmais Čakri dinastijas karalis (Čakri dinastija, kā noproti, ir mūsdienu Taizemes/Siāmas aizsācēji). Ja templis ir "karaliskais", tas nozīmē, ka, visticamāk tādā glabājas kāda karaliskās ģimenes pārstāvja pelni, un Po gadījumā tie ir pirmo četru Ramu pelni, kā arī vēl vairāki desmiti mazāk svarīgu karalisko ļaužu paliekas.
Templis reizē ir arī pirmā publiski pieejamā izglītības iestāde Taizemē, turklāt te pasniedza ne tikai akadēmiskās zinātnes (vienā no zālēm/laukumiem izvietotās plāksnes ar visādām zinībām (bibliotēka) iekļautas UNESCO mantojuma sarakstā), bet arī tradicionālo medicīnu, tajā skaitā nu jau visā pasaulē populāro taju masāžu, turklāt tieši Wat Po uzskatāms par taju masāžas rašanās vietu. Attēlā Budu tēli, kurus lūdzēji aplipinājuši ar zelta lapiņām. Jā, tepat pie tempļa var nopirkt plānas lapiņas, kas sastāv no tīra zelta, un to lipināšana uz Budām nes laimi lipinātājam.
Templī ir lielākā Budas tēlu (figūru) kolekcija visā Taizemē - gandrīz tūkstotis. To skaitā arī visgarākais Taizemes Buda - 46 metri! Tik garš un ievietots tik šaurā telpā, ka nobildēt to visā garumā ir diezgan sarežģīti. Šeit redzams Budas viduklis. Man gan liekas, ka tā ir bišķiņ krāpšanās, jo guļošos Budas uzbūvēt tik garus taču ir daudz vienkāršāk, nekā to pašu augstumu sasniegt vertikāli.
Re, re, gandrīz viss salīda! Tikai pietrūkst milzīgās pēdas. Šeit arī svarīga zīmīte - don't touch. Tātad - uz šī Budas savas zelta lapiņas līmēt nedrīkst.
Guļošā Budas muguras pusē gar sienu izvietoti 108 trauciņi ziedojumiem. Ja nu gribas būt pilnīgi drošam par visām iespējamajām veiksmēm, jāiemet pa monētai katrā. Ziedotāju ērtībai tepat novietots maiņas galds, kur par 20 bātiem var iegādāties 108 monētas 25 satangu vērtībā katru (mazāka nomināla naudas Taizemē nepastāv). Es uzreiz saskatu biznesa ideju - 0,25 x 108 ir 27 bāti, nevis 20! Tātad, neko neziedojot, bet ejot riņķi pēc riņķa var iedzīvoties naudā. 108, starp citu, ir Budisma svarīgais skaitlis, es gan līdz galam nesapratu īsto iemeslu - daži saka, tas tāpēc, ka uz zemes ir 108 nelāgie darbi, no kuru darīšanas jāizvairās, lai sasniegtu nirvānu, daži saka, ka Buda devis 108 mācības u.t.t. Turklāt bez 108 budismā ir vēl kaudzēm svarīgu skaitļu - 9, 7, 5, 3, un visādas šo skaitļu kombinācijas. Tieci nu gudrs!
Lūk, galvenie tempļa čedi (Čedi var saukt arī par stūpām vai pagodām, taji apgalvo, ka īsti nekādas starpības nav (varbūt viņi vienkārši nezina), bet paši dod priekšroku terminam čedi, tāpēc arī es turēšos pie tāda), šie ir sabūvēti par godu pirmajiem Ramām. Parastā tradīcija paģēr aizgājēja pelnus glabāt čedi pamatnē, bet šeit tie ir sabūvēti tikai simboliski, pelni glabājas zem Budu figūrām, tādējādi reizē var pielūgt gan Budu, gan atdot godu karalim.
Bez tradicionālajām taju mākslas figūrām, te redzami visādi tēli arī no Ķīnas un pat vēl tālākām kultūrām. Iemesls pavisam triviāls - Siāmas kanālu sistēmas bija veikli savienotas ar lielākajām reģiona upēm, tādējādi pamatīgi atvieglojot tirdzniecību ar kaimiņvalstīm, galvenokārt ar vareno Ķīnu. Piekrautie preču kuģi no Bangkokas devās uz Ķīnu, un pēc tam brauca atpakaļ tukši, tāpēc ķīnieši, būdami ārkārtīgi izpalīdzīgi, balastam iedeva līdzi savas vecās, nekam nederīgās skulptūras. Čakri dinastijas karaļi uz šādiem balasta akmeņiem skatījās bišķiņ citādāk un sakrāmēja tos visādās svarīgās vietās.
Mazākie čedi gan ir ne tikai skaisti, bet arī funkcionāli - to pamatnēs glabājas karaliskās ģimenes pārstāvju pelni. Kopā esot vismaz 72, bet esmu dzirdējis arī lielākus skaitļus, tā kā droši nezinu, cik tieši.
Rindu rindām Budu figūras, katra ar atšķirīgiem vaibstiem, visas roku darbs. Trāpījām tieši restaurācijas laikā (es gan pieņemu, ka "restaurācijas laiks" ir vienmēr, jo, tikko viens komplekts atjaunots, novecojis jau nākamais, kopā taču gandrīz tūkstotis!), tāpēc varam redzēt restaurācijas procesu pa soļiem. Daži aplupuši un nošmucējušies, daži notīrīti tīri melni, un daži jau tikko svaigi krāsoti zelta krāsā!
Šīs lotosa lapas nav nekas īpašs, parasts dekoratīvais augs mazā baseiniņā, bet tām piemīt tik inčīga ūdens atgrūšanas īpašība! Pavadījām kādas piecas minūtes, klusējot un bakstot lapas, aplejot tās ar ūdeni un skatoties, kā ūdens smuki sadalās bumbiņās un ripo nost! Es tradicionālās meditācijas vietā izvēlos šādu!
Tempļa ordinācijas zāle (galvenā telpa visiem reliģiskajiem rituāliem) un galvenā Budas figūra. Leģenda vēsta, ka tā ir veidota no tīra zelta, bet mūsdienu speciālisti pārbaudījuši un atklājuši, ka materiāls ir zelta un vara sakausējums. Kāds tēlnieks, šķiet, labi iedzīvojies, hehe. Zem šīs figūras glabājas Ramas I pelni, un, re, re, zelta saulessargam ir deviņi līmeņi, atkal svētais skaitlis!
Vēl pēdējā Wat Po bilde - kārtējie balasta zilonīši, bet šie, atšķirībā no lielajām figūrām, joprojām ir ne tikai skaisti, bet arī pilda svarīgu funkciju - tur vaļā tempļa durvis!
Tālāk dodamies uz Čainataunu, kas tepat blakus vien ir. Bildē redzamā ēka ir ķīniešu templis/skola, ko 20. gadsimta sākumā uzbūvējis kāds ķīniešu kungs, kas nodarbojies ar loteriju biznesu, tas parasti ir ienesīgi un tāpēc kādā brīdī šis kungs atvēris skolu, kurā bērnus apmācīja ķīniešu valodā. Nu, nekas īpašs, tikai gribēju nodemonstrēt, kā atšķiras ķīniešu sakrālā arhitektūra no taju - krāsiņas, dekori u.t.t.
Beidzot ir pienācis brīdis nogaršot durianu, par pasaulē smirdīgāko augli dēvēto brīnumu. Duriani man nesaprotamu iemeslu dēļ visur ir šausmīgi dārgi, bet, nu, nepagaršot jau arī nevar.
Tā kā visi četri esam no tiem taupīgajiem, iegādājāmies vienu mazu gabaliņu uz visiem, un tāpat samaksājām teju četrus eiro! Tikko atbrīvojies no ragainās mizas, durians patiesībā necik nesmird, riebīgā smaka parādās, kad tas paspēj sastāvēties. Sākumā visi rūpīgi sabildējam, un tad ķeramies pie ēšanas.
Hahaha, paskat uz Karīnas seju! Visa asarās, tempj ūdeni! Neesmu saticis nevienu rietumnieku, kuram durians garšotu, dažiem tas riebjas, dažiem vienkārši negaršo. Tikmēr vietējie slavē bez mitas, visa ceļojuma laikā satikām tikai vienu kungu, kurš durianu nemīl, bet ēd tāpat, jo bezgala veselīgs taču! Vietējie dievojas, ka ar to varot gandrīz HIV izārstēt, nerunājot par vēžiem un citiem līdzīgiem sīkumiem. Tās, protams, ir leģendas, bet visām leģendām kaut kur aug kājiņas, arī šajā gadījumā - durians ir pilns ar visādiem vitamīniem, minerāliem, uzturvielām, prot pieveikt brīvos radikāļus, salabot šito un to, īsāk sakot, ja jums ir kāda nelaime, kuru ilgi neizdodas izārstēt ar tradicionālām metodēm, mēģiniet pagūglēt duriana health benefits, varbūt kaut ko arī izdodas saārstēt. Jā, tagad esmu homeopāts, haha.
Mana pēcduriana seja drīzāk izskatās mulsuma pilna, ne riebumā saviebta, un tiešām - ļoti mulsinošs auglis. Neteikšu, ka man riebās, bet noteikti arī ne-garšoja. Interesanti, ka katram šis brīnums garšo pēc kaut kā cita. Karīna saka, ka pēc asinīm, man likās, ka pēc dabasgāzes, Kārlis un Kristīne, pie kā viesojāmies Taizemes ziemeļos dievojas, ka pēc vārītiem sīpoliem, esmu dzirdējis, ka arī pēc pelmeņiem. Nu, noteikti ir vērts nogaršot, kaut vai tikai tāpēc, lai uzzinātu, kādu garšu piedāvās tavs organisms.
Vēl viens viscaur Āzijai populārs ielas ēdiens - rīsi bambusā. Paņemam bambusa gabaliņu, pieberam pilnu ar rīsiem, ar kaut ko aizkorķējam un vai nu tvaicējam vai metam oglēs. Drīz vien ēdiens gatavs! Pēc tam atplēs bambusu un vico nost! Taizemē, protams, iekšā ir lipīgie rīsi, kas nu jau man ir vismīļākie, turklāt nav jāuztraucas par to, ka izbirs no trauka.
Tāds, lūk, čainatauns. Ja nebūtu tie daži mazie taju burtiņi šur un tur, mierīgi noticētu, ka tā tiešām ir Ķīna. Gan jau, ka var nobildēt arī tā, ka nekur neparādās neviens taju burtiņš.
Ķīniešu kundzīte arī ir loteriju biznesā, gan jau, ka radiniece tam kungam, kurš uzcēla ķīniešu skolu. Vispār Taizemē visu veidu azartspēles ir aizliegtas, ar vienu izņēmumu - valsts organizētās loterijas. Tā kā neviens īsti nevar gūt milzu ienākumus no loteriju tirgošanas, tik vien kā minimālu, valsts noteiktu komisiju par biļešu tirgošanu.
Svētdienas vakars klāt, laiks doties mājup. Brauksim ar Skytrain (Debesu vilciens - no angļu val.; par šiem brīnumiem parunāsim vēl nākamajās nedēļās, šoreiz pat netrāpījās bildē, tik vien kā stacija) - Dzīvojam labu gabaliņu ārpus centra, tāpēc ātrākais un vienkāršākais tur nokļūšanas veids ir tieši šāds. Pirmo reizi izvēlējāmies hosteli nevis pēc cenas un atrašanās vietas attiecības, bet gan pēc tā, vai pie hosteļa ir vieta diviem lieliem čehoslovāku motocikliem.
Pavisam netālu no mūsu mājām ir milzīgs (MILZĪGS) Tesco lielveikals. Kamēr dzīvojāmies pa Bangkoku, iepērkamies tikai šeit, jo vakaros te atveras īpašā "bojāto" preču nodaļa, kur var dabūt, piemēram, pāris kilogramus mazliet saspiedušos mango par 10-20 centiem. Bildē redzama ābolu nodaļa, pie tās notiek degustācija. Ābolus šeit pārdod gabalos, nevis kilogramos, līdzīgi kā pie mums papaijas, pitahaijas un visus pārējos tropiskos augļus. Arī cenas līdzīgas - ir āboli, kas maksā par 2-3 eiro gabalā. Daudzi taizemieši ābolu nekad mūžā nav ēduši, tāpēc bieži pie ābolu nodaļas notiek degustācijas, kur kundzīte labprāt iedod pagaršot mazu šķēlīti ābola un paskaidro, kas un kā. Iedomājies?! Tie taču ir āboli!!!
Viena no manām mīļākajām Tesco precēm - Džobsa asaras sīrupā. Un tikai par 15 bātiem (~40 centi)! Es pieņemu, ka nākotnē kļūs tikai dārgāk, jo droši vien pēc viņa nāves asaras iegūt ir grūtāk.
Ar šo tad arī beigšu. Šovakar pēc ilgāka pārtraukuma mielosimies ar organismam saprotamākām lietām - burkānu, sīpolu un brokoļu salāti ar siera pīrādziņu. Bet tā šikot jau nevar bieži, rītdien atkal atgriezīsimies pie savām parastajām vakariņām - mango un pitahaiju salātiem, hehe. Atā, atā, uzticamo lasītāj, un tad jau tiekamies atkal jau pavisam drīz!
Nu kam, atvainojiet, NAH tas vairs rūp?
Pus pasaule pa kapeikām braukā apkart, varbūt kādam pensionāram kas no gultas vairs nevar izkāpt…
Kādam nu gan izdevies priecīgi sagaidīt jauno gadu!
Kādam taču jāparūpējas arī par pensionāriem, kas nevar no gultas izkāpt. Aicinu cīņai pievienoties arī jūs, cienījamais kungs. Valdība jau par senioriem vairs nedomā! #AtlajstSaimu
Tagad atliek minēt, vai Karīnas āda ir biezāka (pietiek gan sev, gan zivtiņām) vai mazāk garšīga 🙂
Kāds prieks lasīt jaunu rakstu! Priecīgu un jauniem piedzīvojumiem bagātu 2017 gadu! 🙂
Labs ! Paldies par informatīvo ierakstu ar bildēm.
Pat necerēju, ka jauni raksti būs 🙂
Piekrītu, ka ceļojot tālu laika izjūta ir pilnīgi savādāka. Atgriežoties mājās, “īstā dzīve” (Harija termiņš) iebliež pa galvu un visi grandiozie plāni uzrakstīt nonstopā grandiozas atskaites un aprakstus kaut kur izplēn.
Erevānas nacionālais parks kā reiz bija manos apskates plānos, tomēr tā kā pēc nedēļu ilgām pārdomām Taizemes apskati apmainīju pret citu Taizemei tuvu esošu valsti, tad šoreiz izpalika.
Jā un tie lipīgie rīsi bambusa stiebros ir dievīgi. Ļoti garšīgi.
Tom Yum zupa arī super !
Jā, duriānu kaut kā man nesanāca nogaršot (pagaidām). Medīju to 2 dienas (mazpilsētā), nekur nez kāpēc nebija nopērkami tieši tajā brīdī.
Tavi apraksti ir burvīgi, paldies! Ar domām atgriezos Taizemē.
Patīkams pārsteigums Ziemassvētkos! Necerēju, ka būs jauni ieraksti pēc tam, kad redzēju žurnālu “9vīri”… Domāju – tagad tikai pa maksu 🙂
Laimīgu Jauno gadu!
Kaut kā jau maizītei jāpelna 🙂
Turklāt tiem, kas ir izlasījuši visu manis rakstīto šeit, žurnālā nekā jauna nebūs. Tā kā – joprojām viss par velti!
Pingback: Ierakstu izlase #31 - Stacija
Sveiciens jaunajā gadā! Jauki, ka atkal parādījās fotoreportāža. Ar nepacietību gaidīšu nākošo!
Gaidam!
Pārtraukums ir pārāk ieildzis 🙁
Riktīgi feins raksts, ceraams šogad būs kas tik pat interesants!! 🙂