Šonakt, zibeņu un lietus pavadīti, ieradāmies Melnkalnē. Nekad nebiju bijis tik augstā robežpunktā – ~1600 metru virs jūras līmeņa! Turklāt starp Kosovas pamešanu un ierašanos Melnkalnē ir jānobrauc kādi 10-15 kilometri. Kas uzņemas atbildību par notiekošo tajā zonā? Neviens? Tur var darīt visu, kas ienāk prātā? Par robežšķērsošanas briesmām vispār esmu aizmirsis, pēdējā laikā visa procedūra neprasa vairāk par kādām 10-15 minūtēm, forši! Bet ko nu te par jaunumiem, labāk pastāstīšu, kā mums gāja senāk, tas ir, pagājušajā nedēļā: bijām Serbijas labajā pusē, bijām pie to pašu serbu lielākajiem ienaidniekiem kosoviešiem, sakāpām kalnos, pasvinējām Ramadānu kopā ar musulmaņiem, viss, tātad, kā pienākas. Reku bildes un smalkāks apraksts:

Ieradāmies Nišā, bet, tā kā laika prognoze solīja necilvēcīgu karstumu, izlēmām labāk bēgt kalnos un dullo laikapstākli pārlaist tur, kur vēsāks. Tāpēc dodamies uz austrumiem, uz Serbijas augstāko virsotni. Pa ceļam piestājam kādā ciemā/pilsētā, kurai nosaukumu vairs neatceros, pabarot kārtējo suncīti. Bet šo rādu ne tikai suncīša dēļ. Lūdzu pievērst uzmanību arī melni ierāmētajiem paziņojumiem uz koka. Tā serbi ziņo par saviem aizgājējiem - blakus bildei norādīts vārds, miršanas datums, izvadīšanas datums. Uztaisa tādus plakātiņus un izlīmē visur pa pilsētu.

Pirms doties tālāk, gribu vēl parādīt, kādas pabarotajam suncītim inčīgas acis! Viena zila, viena brūna! Kā tāds Bovijs, nu!

Pa ceļam uz kalnu piestājam ieturēties Kalnā. Aha, ~30km attālumā no Serbijas augstākā kalna atrodas apdzīvota vieta "Kalna". Vēlāk, kad paskaidroju vietējiem, ko tas nozīmē latviešu valodā, visi ļoti priecīgi! Un paskat uz to kotleti! Vai kāds no jums kādreiz ir redzējis tik milzīgu kotleti? Protams, šādu glaunu kotleti paši nebūtu varējuši atļauties, tāpēc jāsaka milzu paldies mūsu atbalstītājai Evitai, kas ļāva mums nobaudīt "Pļeskavice Gurmanska" - četrsimtgramīgu kotleti pildītu ar šķiņķi, sieru un sīpoliem! Piedevās vēl oliņas, salātiņi, etc, bet pats galvenais - milzu kotlete!

Pametot ēstuvi Kalnā, mūs uzrunāja mūsu topošais serbu čoms Bobans. Sākumā likās, ka Bobans ir vienkāršs Kalnas plencis, bet pēc īsas sarunas un solījuma parādīt mums tuvējo peldvietu, ņēmām Bobanu mašīnā un braucām pēc viņa norādēm. Izrādās, Bobans nav vietējais plencis, bet gan lepns Minhenes kundziņš, kurš uz Bavāriju pārvācies jau pirms 20 gadiem. Tomēr joprojām katru gadu cenšas atbraukt uz dažām nedēļām apciemot dzimtās vietas.

Bobana mīļākā peldvieta ir mazā upītē tieši pa vidu starp viņa tēva mājām un Kalnu. Upīte visur citur ir pārdesmit centimetrus dziļa, bet vienā līkumā pie klints pat pāri galvai! Ja ne Bobans – tā arī būtu palikuši, neatveldzējušies no lielā karstuma!

Norunājām aizbraukt pie Bobana arī uz kafiju, bet pirms tam jāpagaida, kamēr Bobans iepazīsies ar savas māsas ģimeni. Jā, viņam ar māsu nav kopīgas ģimenes. Māsa nemaz nenozīmē to, ka viņiem ir kopīgi vecāki. Patiesībā ar savu jauno "māsu" Bobans iepazinās, kamēr mēs plunčājāmies pa upi. Tāds, lūk, mūsu Bobans outgoing tipiņš! Tikmēr mēs vērojam, kā rit ciema dzīve. Lūk, tante ar savām aitām nāk mājas no ganībām.

Reku mēs jau malkojam kafiju Bobana terasē. Piestāšana uz mirkli Kalnā paēst pusdienas divos pēcpusdienā ievilkās pasēdēšanā līdz pat desmitiem vakarā! Bobans izstāstīja visu par serbiem un Serbiju, vēsturi, panākumiem sportā u.t.t. u.t.t. Uzzināju, piemēram, ka visi serbu vīrieši dalās divās daļās - vieni ir futbola kluba Partizan Belgrade, otri - Red Star/Crvena Zvezda Belgrade atbalstītāji. Dabūjām arī dzirdēt otrās puses viedokli par Balkānu karu situāciju un ko tik vēl ne. Inčīgi!

Šeit dokumentēju gadījumu, kas, manuprāt, vislabāk raksturo Bobanu. Bobans atver ledusskapi, izņem cigaretes, vienu aizpīpē, paciņu ieliek atpakaļ un aiztaisa ledusskapi ciet. Uz jautājumu, kāpēc viņš glabā cigaretes ledusskapī, Bobans atbild: "Why not?". Un tiešām - kāpēc ne?

Vakara gaitā, pēc trīs litru vīna patērēšanas (turklāt es dzeršanā nepalīdzēju - jāstūrē taču!), sarunas jau ievirzās dziļāk, Bobans stāsta par savu divpadsmitgadīgo meitu, kas esot vāciete, sievu - bijušo stjuarti, politiskajiem uzskatiem, u.t.t. Viss tieši tā, kā tam jābūt pēc trim litriem vīna!

Pēc ballītes, nobraucu pēdējos pārdesmit kilometrus līdz kalnu takas sākumam, tumsā noparkojos, un no rīta pamodāmies pie šāda miradora! Brokastojam, dzeram kafiju, apkārt viss tik skaists, dzīve izdevusies! Tik vien žēl, ka Karīnai šis rīts pēc Bobana banketa ir bišķiņ bēdīgāks. Nekas, kalni izārstē visas kaites!

Dodamies kalnā, un pirmais, kas pa ceļam iekrīt acīs - upes suns! Nabagam tik karsti, ka dzesēties iegūlies kalnu avotiņā. Paskat, cik bēdīgs skatiens! Nu, jā, bet kažoks tāds melns, biezs, un laukā tiešām ļoti, ļoti karsti!

Kāpiena sākums pavisam viegls - ar bezceļu auto iebraukts ceļš, gar malām puķītes, putniņi, taurenīši. Es nezinu, kā īstenībā saucas šie dzeltenie biškrēsliņi, bet viņiem ir visforšākās lapas pasaulē! Izskatās izkaltušas, bet, kad patausta - mīkstas kā plīša deķis!

Ātri vien izlemjam samazināt mugursomu svaru un pārvietot to uz vēderiem. No rīta sagatavojām līdzi ņemamos ēdienus trīs mazām ēdienreizēm, omleti ar no Bobana dārza saplūktajiem lokiem notiesājām pirmo!

Kamēr pusdienojam un atpūšamies, sasvīdušo kreklu lieku uz akmens žāvēties! Un, tā kā neesmu vairs resns, mierīgi varu tādas bildes arī publicēt, haha!

Esam jau apmēram pusceļā. Kopā jānoiet ~17 kilometri, no kuriem puse pret kalnu. Un, jo augstāk kāpjam, jo stāvāks kļūst kalns. Labi, maršruts patiesībā salīdzinoši viegls, nekur nebija jārāpjas vai jālien, visu ceļu tā arī gājām, balstoties uz nūjām.

Esam augšā, URĀ!!! Midžors, tātad, ir augstākais kalns Serbijā. Tā kā Serbija oficiāli neatzīst Kosovas neatkarību un uzskata Kosovu par daļu Serbijas, tad, pēc serbu aprēķina, tam vajadzētu sanākt 24. augstākajam kalnam Serbijā. Bet Latvija Kosovu atzīst, un līdz ar to, arī mēs. Tāpēc mums tas ir augstākais kalns Serbijā - 2169 metri!

Stara Planina dabas parkā (Midžors atrodas tā teritorijā) dzīvo vairāk nekā 100 dažādas taureņu sugas, un pašā virsotnē viens arī atnāca ar mums padraudzēties! Pēcāk Bobana draudzenes/māsas rādīs mums telefonā visādus krāsainus īpatņus, ko pamanījušās nofočēt šeit, bet tie, ko mēs redzējām, pārsvarā izskatījās tādi paši, kā pie mums, Latvijā.

Te jau kāpjam lejā, vakara gaismā viss vēl smukāks, ai! Kopā ceļā pavadījām apmēram 8,5 stundas, starp citu. Ja nu kādam patīk cipari.

Lejā no kalna un pa taisno atkal Bobana rokās! Šovakar viņam jau nolasījusies pieklājīga svinētāju kompānija - jauniegūtā māsa ar čomenēm, daži brāļi un vēl mēs - īpašie viesi no Latvijas. Mēs gan pasēdējām tikai pus stundiņu un devāmies tālāk. Pirms tam, protams, aizvizinot Bobanu līdz Kalnas barčikam, lai turpinātu svinības. Atvainojos par miglaino bildi, roka nogurusi un trīc, bet zibspuldzes kategoriski neatbalstu.

Vēl viena rausteklīga bilde, bet ballītes apmērus redzēt var. Ciemā ir ~500 iedzīvotāju, bet darba dienas vakarā ap vienpadsmitiem kādi 50 no viņiem kārtīgi svin. Darba laikā gan sūkstās par to, ka naudiņas nav, darba nav, viss bēdīgi, NATO met bumbas virsū. Vīniņš taču vienmēr kaut kā saštukojas!

Nākamajā rītā pamostamies pie Bigara ūdenskrituma, tur pat arī padušojāmies! Pirmo reizi mūžā gāju dabīgajā dušā! Pavaicājām netālu esošajiem ceļa remontētājiem, vai tā drīkst darīt, un pēc apstiprinošas atbildes iegūšanas, mierīgi nomazgājām visu kalnos uzkrāto sviedru masu! Gaiss tik karsts, un ūdens TIK auksts! Forši!

Nonākot atpakaļ Nišā, sapratām, ka esam bišķiņ pasteigušies - karstuma vilnis vēl nav pāri - temperatūra laukā joprojām virs četrdesmit. Nu neko, pavadījām visu dienu kondicionētā kafejnīcā, ēdām, dzērām, un rakstījām rakstus!

Vakarā, kad devāmies gulēt pie jau zināmā 24 stundu lielveikala, atradām mazu, ņaudošu kaķēniņu! Pabarojām, padzirdījām, bet šis vienalga turpina ņaudēt. Laikam mammīti pazaudējis!

Tā, nākamajā dienā gaisa temperatūra jau pieturas pie kaut kādām pieņemamām normām, tāpēc sākam Nišas (tas ir pilsētas nosaukums, lūdzu nejaukt ar līdzīgi skanošo sugasvārdu) svarīgāko objektu apskati. Attēlā redzamais ir nacistu koncentrācijas nometne "Sarkanais krusts". Ironisks nosaukums. Pie tāda tikt gan izdevies pavisam neironiskos apstākļos - netālu atradusies īstā Sarkanā Krusta apmetne, tāpēc Gestapo šādi savu nometni nosaucis ģeogrāfisku apsvērumu dēļ.

Sākotnēji tā bijusi tikai tranzītnometne - Ebreji, čigāni, serbi un citu tautu pārstāvji šeit turēti tikai īslaicīgi, kamēr pārvietoti uz īstenajām nometnēm, tāpēc pieskatīšana uzticēta trešā reiha regulārajai armijai, bet pēc gadījuma 1942. gada 12. februārī, kad no nometnes izbēga 105 ieslodzītie, viss mainījās. Vadību pārņēma Gestapo un uzsāka masu nedarbus, sākot ar atriebību par bēgšanas laikā nogalinātajiem vācu sargiem - par katru nogalināto sargu ar nāvi sodīja 100 ieslodzītos, par katru ievainoto - 50. Šī ir istaba, kurā uzturējās visi izbēgušie (kopā 147, bet 42 bēgšanas laikā notverti/nogalināti).

Uz sienām joprojām redzami ieslodzīto gravējumi - "Es, tāds un tāds, no tāda ciema, dodos uz Vāciju strādāt." Protams, lielākā daļa nedevās uz Vāciju tādā darbā, kā to bija iedomājušies, kā arī viņu iegravētās, ģimenei paredzētās ziņas netika nodotas tālāk, jo visus, kas ziņas lasīja, sagaidīja tāds pats liktenis.

Serbi šo nometni lepni sauc par vislabāk saglabāto vācu koncentrācijas nometni visā Eiropā. Gandrīz visas nometnes ēkas (neskaitot tās, ko NATO sabumboja Kosovas kara laikā) labi saglabājušās, redzami visādi oriģinālie uzraksti. Par šo "Wachs SS" man gan īstas skaidrības nav - gūgles tulkotājs saka, ka wachs ir vasks. Vaska māja?

Ārējais betona žogs uzcelts tikai pēc pirmās bēgšanas. Pirms tam nometne apjozta ar priekšplānā redzamo dzeloņdrāšu žogu. Nav brīnums, ka ieslodzītie izbēga. Visa kara laikā nometnē un pie netālā Bubiņas kalna ar nāvi sodīti ap 10 tūkstošiem ļaudis.

Starp apskates objektiem jāieturas - priecīgi par iepriekšējo veiksmīgo pirkumu, atkal pasūtām pļeskavici, turklāt pa lēto - 100 serbu naudiņas (apmēram 80 centi) gabalā. Jāatzīst, ka kotlete salīdzinoši liela, bet nestāv ne tuvu iepriekš notiesātajai milzu gurmānu pļeskavicei. Šī gan arī ļoti garšīga! Pat Karīna atzina, ka Balkānu pļeskavices (kotletes) ir ļoti garšīgas, lai gan viņa nemaz nav nekāda kotlešu cienītāja.

Ja jau ēdam mēs, jāpaēd arī kaķītim! Starp citu, drīz lielais suņu barības maiss būs jau galā. Domājam nākotnē diversificēt savu dzīvnieku barības grozu, lai nav tā, ka kaķiem jāēd suņu barība, bet suņiem - kaķu. Vienmēr līdzi jābūt visiem pārtikas veidiem!

Nākamais objekts diemžēl sagādā vilšanos - uz rekonstrukcijas laiku slēgts! Tā kā Romas Imperators Konstantīns Lielais (saukts arī par Konstantīns Pirmo - pirmais Romas Imperators - kristietis; Konstantinopoles (mūsdienās Stambula) dibinātājs; tātad, varens vīrs) ir dzimis Nišā, viņš savas valdīšanas laikā labi parūpējās par Nišeniekiem. Uzcēlis arī savu pensionēšanās namu, kura drupas te tagad tiek restaurētas.

Šis ir galvaskausu tornis. 1809. gadā, kad Balkānos pa lielam valdīja turki, serbi Nišā sarīkoja sacelšanos, bet, par nelaimi, visus četrus tūkstošus vīru turki apcietināja. Tā vietā, lai ļautu savus vīrus uzdurt mietos, Stevans Sindeličs sašāva netālu esošo pulvera mucu, kas uzsprāga, un līdz ar sevi uzspridzināja visus turku šaujampulvera krājumus, visus serbu dumpiniekus, kā arī desmit tūkstošus turku karotāju. Baigā uguņošana! Es gan nesaprotu, kā pēc visa šī te feijerverka kāds uzzināja, ka tieši Stevans sašāva mucu. Vai, ka kāds vispār sašāva mucu. Varbūt tas bija nelaimes gadījums? Jebkurā gadījumā, turki atriebās un no 952 serbu dumpinieku galvaskausiem (kā viņi zināja, ka tie nav turku galvaskausi?) uzcēla torni. Tagad tornī palikuši tikai 54 galvaskausi, bet arī tos nedabūjām redzēt, jo torņa durvis slēgtas, un atslēga nolauzta!

Pa ceļam no Nišas uz Vrņačka Baņu ceļa pašā vidū atradām šādu čomiņu! Nabags nobijies no mašīnām, tāpēc paslēpies namiņā un prom tikt nevar. Labie mēs, protams, piestājām, rupucīti aiznesām līdz ceļa malai un palaidām zālītē skriet! Kamēr apgriezām mašīnu, viņš tiešām bija jau aizskrējis. Labs darbiņš padarīts!

Nākamais ceļa vidus iemītnieks bija kucēns! Atradis, laikam, kaut ko garšīgu un rūpīgi baksta ar ķepām. Pašā ceļa vidū, uz baltās līnijas! Mums atkal plāns - piestājam malā, beram suņu barības, kamēr kucēns aizvācas no ceļa un maliņā mielojas. Drīz vien no krūmiem izlīda vēl viens kucēns un abu mammīte (pieņēmums).

Visi nabaga sunīši dzīvo atkritumu kaudzē ceļmalas grāvī. Neko jau daudz palīdzēt nevaram, bet sabērām vismaz vairākas pārtikas kaudzītes ap atkritumiem, lai nelien vismaz uz ceļa, lai mielojas turpat.

Vrņačka Baņa un mīlestības tilts! Es jau agrāk rakstīju par vairākiem objektiem, pie kuriem ļaudis kar savas mīlestības atslēdziņas, bet šis tad beidzot ir oriģināls! No šī visa mīlestības atslēgu tradīcija sākusies - 1912. gadā skolotāja Nada iemīlējās serbu zaldātā Reļā, un viss bija ļoti labi, līdz Reļa aizgāja Pirmajā pasaules karā. Karoja Reļa Grieķijā, un iemīlējās grieķu meitenē, pie kuras tad arī palika. Nabaga Nada skuma, skuma, līdz no skumjām saslima un nomira. Drīz pēc tam vietējās meitenes pasāka kabināt tiltā atslēgas, lai noturētu savus mīļotos un nebeigtu dzīvi skumjās kā Nada. Un tagad visa pasaule kabina atslēgas, kur vien ienāk prātā, droši vien pat nenojaušot par skumjo Nadas likteni.

Vrņačka Baņā bez tilta ir vēl arī desmitiem visādu spa (tur ir labs minerālūdens avots, jau senās Romas laikā ticis izmantots ārstniecības) un viesnīcu, bet vairs nekas tāds, ko mēs varētu atļauties vai kas piesietu mūsu aci. Izņemot šo kūciņu, protams! Kad pakustina šķīvīti, viņa dejo kā galerts!

Nākamā, Serbijā pēdējā, pieturvieta - Novi Pazar. Es nevaru iedomāties, kā tas ir latviski. Novipazara? Lai būtu kā būdams, visi man pieejamie gps moduļi un kartes nemācēja mūs labi izvest pa šo pilsētu - nepareizi virzieni vienvirziena ielām, visur liek braukt zem ķieģeļiem, līdz kādā brīdī nonācām šaurā, šaurā ielā, kur gar abām pusēm noparkotas mašīnas, bet priekšā stabs. Tātad - jābrauc atpakaļgaitā, ļoti, ļoti uzmanīgi (lai neaizķertu citas mašīnas) un pret diezgan stāvu kalnu. Uzbraukt uzbraucu, bet viss sāka smirdēt pēc degušas gumijas, motortelpa sāka kūpēt, temperatūras gaismiņa panelī mirgot, viss slikti, viss slikti. Šeit tad apstājāmies un štukojām, ko darīt, kamēr mīļš bārddzinis sameklēja auto meistaru, kas runā angļu valodā. Meistars uzmeta aci un teica - burned clutch. Tagad zinu, kā izskatās/ož sadedzināts sajūgs! Katru dienu kaut ko jaunu iemācos! Bet viss kārtībā, varam turpināt braukt!

Ļaujam sajūgam (un arī motoram) atdzesēties, tikmēr pavazājamies pa Novi Pazar. Nezinu, vai kaut kad jau minēju, bet šobrīd iet vaļā Ramadāns, tāpēc musulmaņi nedrīkst ēst (un dzert, un pīpēt, un visu, visu), kamēr saule nav norietējusi. Kad tuvojas saulriets, gavētāji jau laicīgi gatavojas lielajam brīdim - pie visām maiznīcām veidojas rindas.

Vīri aktīvāk sāk skaldīt malku maizes krāsnīm, ielās parādās cilvēki, izskatās, ka tikai ap astoņiem vakarā sākas īstā dzīve!

Starp citu, Ramadāna laikā arī piedāvājums pamainās - ierastais somuns (apaļā maizīte) tiek mazliet apbārstīts ar melnā kumīna sēklām. Nezinu, kāpēc tā, nemāku arī sagūglēt. Ja nu kāds zina, lūdzu, pastāstiet komentāros vai atsūtiet vēstulīti.

Tikmēr kukurūzu vīrs ar savu biznesu nostājies pie aizgājēju dēļa. Viltīgs! Ja kāds nāks skatīties jaunumus aizgājēju pasaulē, būs jāliecas pāri vīra kukurūzu galdam, jāsajūt patīkamā smarža, un tad jau nu točno nevarēs vairs atteikties no pirkuma!

Te jāpievērš uzmanība uzrakstam uz sienas - Sandžak autonomija! Sandžaks - tā ir teritorija, kuras viena puse atrodas mūsdienu Serbijā, otra - Melnkalnē, bet vēsturiski tā ir bijusi viena Osmaņu impērijas province. Samācījušies no kosoviešiem, bosniešiem un melnkalniešiem, arī sandžaki grib būt neatkarīgi no Serbijas. Nabaga serbi! Viņi taču tādi imperiālisti, bet viens pēc otra visi mūk no viņiem prom! Aiiii

Vakars klāt, saule aiz leņķa, visi drīkst sākt ēst! Par to arī aktīvi un skaļi ziņo imami no visiem minaretiem! Labi, lai jau viņi svin, mēs dosimies tālāk.

Kosova! Kosova ir no tām valstīm, kuras nav parūpējušās par cienīgu "Welcome to my country" tipa zīmi. Nu neko, mēs izlīdzēsimies ar Zubin Potokas pašvaldības zīmi. Tā bija tieši pie robežpunkta, tā kā - tas pats jau vien ir! Pirmie pārdesmit kilometri Kosovā ir mazliet biedējoši - gar šoseju izliktas zīmes (nu, tās lielās vides reklāmas) "This is Serbia" ar Serbijas karogu fonā, arī pie ēkām karājas Serbijas karogi, man grūti saprast, kā ko tādu pieļauj neatkarīgas valsts likumi.

Bet tālāk no Serbijas robežas Kosova viscaur izskatās apmēram šādi - visur kaut kas tiek būvēts, ceļi glauni, bet var beigties vienkārši tā - nekurienē. Mums tāda vieta ļoti labi der nakšņošanai - braucām, braucām, ceļš beidzās - tur arī paliekam!

Galvenajā Prištinas (Kosovas galvaspilsēta) laukumā, galvenās gājēju ielas galā ir piemineklis Skenderbegam. Skenderbegs ir kaut kāds globāli vēsturiski nenozīmīgs turku vietvaldis, bet tas, ko gribu parādīt - laukums tukšs! Tik vien kā divi tūristu bērni. Nuja, ko lieki vazāties pa ielām - Ramadāns taču! Atgādināšu, ka Ramadāna gaišajā laikā nedrīkst dzert pat ūdeni - droši vien nav baigi patīkami vazāties apkārt karstā dienā, ja visu dienu neesi neko padzēries. Grūti viņiem, nabagiem!

Visas mošejas, ko Prištinā manīju, tiek restaurētas, remontētas vai būvētas no jauna. Izskatās, ka valstī notiek nemitīga attīstība! Tas ir labi. Interesanti būtu atbraukt šeit vēlreiz, pēc kādiem gadiem 5-10.

Tirgū gan notiek darīšana, neskatoties uz visiem Ramadāniem. Par trīs eirikiem sapirkāmies milzu pārtikas maisus - tomātus, gurķus, kartupeļus, asos piparus (domājām gan, ka paprikas, bet neko darīt, tagad mums ir apmēram kilograms asu, gaiši zaļu piparu) un meloni! Gan jau, ka mūs vēl apkrāpa, jo cenas ne visur ir norādītas, bet vienalga - ja pircējs ar cenu ir apmierināts, un pārdevējs tāpat, tātad, darījums ir bijis veiksmīgs!

Par piecdesmit centiem gabalā tirgū var nopirkt DVD ar visdažādākajām turku un albāņu filmām, seriāliem. Starp tiem atrodama arī viena otra Holivudas filma, pārsvarā gadus desmit veca, bet - pieprasījums nosaka piedāvājumu!

Prištinas versija par fāstfūdu - Kolonat. Kaut ko ļoti, ļoti atgādina, bet nevar saprast ko. Tā vien gribas ieiet un nopirkt kādu burgeri! Vēlāk, citā pilsētā, manīju arī McDoner - kebabu ēstuvi ar vēl iespaidīgāku (redzētāku) krāsu gammu un dizainu vispār, bet laikam nenobildēju, jo bildi atrast nevaru!

Lai gan 95% Kosovas iedzīvotāju ir musulmaņi, šur tur var atrast arī pa kādai baznīcai. Parasti gan tās tiek apsargātas, lai nebēdnīgie Kosovas albāņi nenodara ko ļaunu, bet pret Mātes Terēzes baznīcu laikam nevienam iebildumu nav - viņa taču dzimusi Kosovā! Tagad gan viņas dzimtā pilsēta tiek dēvēta par Skopji, un tā ir Maķedonijas galvaspilsēta, bet 1910. gadā (Mātes Terēzes dzimšanas gads) Skopje (tolaik - Üsküp) tā bija Kosova!

Šobrīd kosoviešiem (paši gan viņi sevi dēvē par albāņiem, bet, lai nerastos sajukums par to, kas ir kas, par albāņiem saukšu tikai tos, kas patiešām ir Albānijas iedzīvotāji) par Māti Terēzi svarīgāki ir lieldraugi amerikāņi - visur karājas ASV karogi, ielas tiek sauktas bijušo ASV prezidentu vārdos (redzēju vismaz divas - Bila Klintona un Džordža Buša), suvenīru stendos blakus suvenīriem no Kosovas un Albānijas stāv ASV magnētiņi, šallītes, etc. Vēlāk satiktie jaunieši mums paskaidroja, ka bez ASV palīdzības nepastāvētu arī viņu valsts, tāpēc tāda cieņa un mīlestība.

Kādā guļamrajonā pat ir uzstādīts Bila Klintona piemineklis un blakus plāksne ar Bila teikto: Viss, ko es jums vēlu, ir laba nākotne, un es darīšu visu, kas manos spēkos, lai to atbalstītu līdz mūža galam."

Kosovas Nacionālā bibliotēka! Tās restes uz logiem itin nemaz nav paredzētas ļaundaru nobiedēšanai - tas ir dizaina elements. Tajos esot iestrādāti dažādi simboliski raksti un tā. Kopā ēkai ir deviņdesmit deviņi kupoli - ceru, ka šis fakts kādreiz noderēs kādā erudīcijas spēlē 🙂

Kad grasījāmies Prištinu jau pamest, uzgājām Coca-Colas pop-up ēdnīcu. Apvaicājāmies, kas par lietu. Izrādās, vakarā, pulksten 20:20(saulrieta laiks) būs bezmaksas vakariņas par godu Ramadānam, un ielūgti ir visi - arī ne-musulmaņi. Labprāt paņēmām ielūgumus un palikām Prištinā uz vēl pāris stundām. Kāpēc ne? Bezmaksas ēdiens taču! Un labi, ka tā, jo vakariņu laikā iepazināmies ar vairākiem vietējiem jauniešiem, kas labi mūs iepazīstināja ar vietējo kultūru un izpratni par lietām.

Vakars klāt, vakariņas galdā! Salātiņi un dzērieni (Coca-Cola, protams) jau uzservēti, bet visi, arī nemusulmaņi, cītīgi gaida, kad pienāks atļautais laiks, lai varētu sākt mieloties!

Domāju, ka salātiņi, somuni un pāris pīrādziņi būs viss, ko mums piedāvās - par velti taču, un tādās reizēs neviens īpaši ar vērtīgām lietām nemētājas. Bet nekā - pēc salātiņiem pienākas rīsi ar vistas un liellopa gaļu, dārzeņi, jogurts un vēl desertiņā baklavas. Turklāt vēl ir iespēja aiziet līdz grila galdam un dabūt burgerus un/vai kebabus, ko mēs, protams, izmantojām, un tādējādi nodrošinājām sevi vēl ar brokastu kebabiem!

Tomēr, kā jau minēju, patīkamākā vakariņu daļa nebija vis bezmaksas ēdiens, bet gan jauniegūtie čomi - vietējie skolnieki/studenti. No visiem tikai viens gavē - Rians, puisis, kurš vienīgais arī skatās kamerā. Tikko imams no torņa noziņoja par saules norietēšanu, viņš padzērās pāris malku ūdens, tad uzpīpēja un tikai tad ķērās pie ēdiena. Droši vien būt smēķētājam Ramadāna laikā ir vēl grūtāk! Izrādās, Ramadāna gaišajā laikā nedrīkst uzņemt organismā neko, kam ir garša. Arī siekalas drīkst rīt tikai tad, ja tās ir bezgaršīgas. Ja, piemēram, mutē kaut kāda iemesla dēļ ir asinis, siekalas obligāti jāspļauj ārā.

Reku tā pati galvenā iela, ko rādīju pirms tam, pēc tumsas iestāšanās! Dzīve sākas tikai pēc gaismas! Mūsu jaunie čomi paskaidroja, ka daudzi musulmaņi paliek nomodā līdz pirmajiem saules stariem, lai paspētu vēl pēdējo reizi paēst/padzert, pirms došanās pie miega un nākamā saulrieta gaidīšanas.

Pēc Prištinas braucām pa taisno uz Gračanicas klosteri, un tur arī nakšņojām. Re, kā uz žoga labajā pusē izliktas dzeloņdrātis? Tas tāpēc, ka Gračanica ir viena no svētākajām serbu pareizticības vietām, bet kosoviešiem serbi un ar serbiem saistītās lietas nepatīk. Klosteris ir iekļauts arī UNESCO pasaules mantojuma īpaši apdraudēto vietu sarakstā, kas nozīmē, ka tam tiek nodrošināta papildu drošība. Naktī, kad tikko šeit noparkojāmies, mūsu uzreiz apciemoja divi Kosovas policisti, noskaidroja visu, kas un kā, pārbaudīja pases, atvainojās par traucējumu un uz atvadām pat paspieda rokas! Mīļi! Ā, un naktī novērojām, ka virs klostera teritorijas dežūrē droni (bezpilota lidaparāti), tā kā viss diezgan nopietni.

Paša klostera bildes man gan nav, jo klostera iemītniekiem nepatīk, ja iekšā bildē, un mēs cienām viņu izvēles. Bet reku vārti! Labāk vārti rokā, nekā klosteris kokā, vai ne? Ja nu tomēr ļoti gribas redzēt klosteri un tā baznīcu, to mierīgi var sagūglēt.

Tālāk braucām meklēt ezeru, lai kārtējo reizi atsvaidzinātos. Ezers, kas rādījās kartē, izrādījās ļoti netīrs, un domu par atsvaidzināšanos atmetām. Bet, meklējot ezeru, netīšām uzgājām norādes uz lāču pansionātu, tad tur arī devāmies. Pa ceļam pie lāčiem rādās šādas zīmes. Kā man uz to reaģēt? Mūsu zaļais tanciņš jau nu ļoti izskatās pēc transportlīdzekļa, kas attēlots zemākajā zīmē.

Reku lācis! Labi, nav gluži savvaļas, bet vienalga! Lāču pansionāts (Pristina Bear Sanctuary) ir izveidots ar austriešu dzīvnieku glābēju fonda "Four Paws" palīdzību, lai izglābtu Kosovas nebrīvē nonākušos lāčus.

Agrāk Kosovā populāra klientu piesaistīšanas taktika restorāniem bija lāču turēšana krātiņus. Ne tikai lāču - arī lapsu, vilku, nu, visvisādu meža zvēru. Būri, kuros lāči tika turēti, parasti nebija lielāki par šo. Barība, protams, nepilnvērtīga, par ziemas miegu vispār var aizmirst... Nu, lūk, bet, kad Kosova atguvās no 20. gadsimta beigu kara, un sāka kārtot savus likumus, iekārtoja arī likumu par lāču turēšanu nebrīvē, un kopš 2010. gada tas vairs nav atļauts.

Pasties uz šo! Vispār kā no muļķikiem, tik mīļš! Ar Kosovas valdības atbalstu tika iegūta zeme (16ha) un kaut kādi līdzekļi pansionāta attīstībai. Tagad pansionātā dzīvo pavisam kopā 16 lāči - 13 izglābtie no restorāniem un vēl trīs lācēni, kurus ļaudis vienkārši bija izdomājuši turēt kā mājdzīvniekus. Brīvībā laist restorānu lāčus nedrīkst, jo viņi jau ir pieraduši pie cilvēku klātbūtnes, līdz ar to var sākt vazāties pa pilsētām un būt bīstami citiem un arī sev.

Būs pusdienas! Katru dienu lāčus baro divas reizes, un katram lācim ir piemeklēta atbilstoša diēta. Pārsvarā lāči ēd dārzeņus un augļus, bet ik pa brīdim dabū arī gaļu un dažreiz pat medu! Katrs lācis vidēji gadā apēd sešus kilogramus medus!

Reku lāči priecīgi, gaida ēdienu! Barība vien gadā izmaksā vairāk nekā 50 tūkstošus eiro (ap 3500 eiro katram lācim). Visa pansionāta darbība, ar visiem darbiniekiem, birojiem u.t.t. - 226 tūkstošus. Tas viss tiek finansēts no "Four Paws" līdzekļiem. Re, kādi labi dzīvnieku draugi!

Daži lāči dzīvo aplokos pa pāriem. Ja viņi dzīvojuši kopā jau no bērnības un ir čomi (vai pārīši), arī šeit viņus nenošķir. Visi gan ir sterilizēti, tā kā bērniņi nav gaidāmi. Bet lāči šādos apstākļos mierīgi var dzīvot līdz 45 gadu vecumam, tā kā, domājams, ka visi tagadējie darbinieki paspēs vēl aiziet pensijā, nenomainot darbu!

Visur savilkti arī elektriskie žogi, bet pirms elektriskā ir vēl parastais žogs, t.i., ja nu kāds lācis pieskaras žogam, viņam nekas slikts nenotiek. Sliktais sāk notikt tikai tad, ja lācis galīgi satrakojas un grib izmukt. Tā gan līdz šim neesot noticis. Teritorijas apbūve gan vēl nav pabeigta, tāpēc pagaidām lāči dzīvo bišķiņ mazākos aplokos, bet, kad viss tiks pabeigts, katram lācim pienāksies pa hektāram zemes!

Reku Fitore! Viņa mums visu parādīja un pastāstīja. Pati patiesībā ir organizācijas grāmatvede, bet nedēļas nogalēs labprāt savu brīvo laiku pavada ar lāčiem. Paldies, Fitore!

Tālāk dodamies uz Prizrenu, kas esot skaistākā un vēsturiskainākā Kosovas pilsēta, bet, pirms doties pavisam centrā, piestājam ēnā aiz kādas ēkas papusdienot. Izrādās, ka ēka ir picērija "Roma", un nepaiet ne 5 minūtes no mūsu ierašanās, kad mums jau tiek no restorāna iznestas divas baklavas. Sak', tas pie pusdienām. pateicām simts paldiesus un nopriecājāmies, re, cik mīļi cilvēki! Bet izrādās, ka tas vēl nav viss!

Kamēr Karīna gatavo ēdienu, mūsu galdam lēnām pievienojas arī divas ūdens pudelītes un divi mazi maizes klaipiņi! Laikam picērijas ļaudīm likās, ka mūsu galds nav gana labs, hehe. Nu, it kā jau sīkums, bet TIK patīkami! Tie ļaudis ir tik sirsnīgi! Ierauga nabaga ceļotājus ar rāceņiem un salātiņiem, viņiem izliekas, ka tas nav gana cienīgs ēdiens, un tad papildina pēc saviem ieskatiem! Aiii

Pēc pusdienām vācām nost galdu, kad atkal ierodas vīrs - saka, ka pēc ēšanas obligāti jāiedzer kafija un jāuzpīpē cigarete. Mūsu albāņu valodas zināšanas ir tik vājas, ka nezinām, kā par visu to pateikties, beigās kaut kā iepazināmies un piešķīrām restorāna vīram Latvijas karodziņu. Izrādās, ka jauniepazītais Enes ir restorāna saimnieks, reku Karīna feisbukā ir bilde - links.

Prizrena. Nav melots, patiešām ļoti skaista. Šis te ir vecais, galvenais tilts. Protams, nav oriģināls, pavisam nesen restaurēts un tā, bet vienalga skaisti taču!

Reku lielā mošeja! Pie durvīm karājas elektroniskais displejiņš, ziņo par islāma pasaules jaunumiem un Ramadāna noriti. Starp citu, mošejā bijām arī iekšā. Tur bija TIK mīksts tepiķis! Vismīkstākais, pa kādu jebkad esmu staigājis! Nav brīnums, ka viņi liek visiem apmeklētājiem vilkt nost apavus, droši vien grib palielīties ar savu mīksto tepiķi!

Prizrenā arī ir kristiešu baznīca, arī apjozta dzeloņdrātīm, un arī turpat blakus maza policistu būdiņa, lai vienmēr kāds pieskatītu. Tagad dosimies uz Visoki Dečani klosteri. Esam dzirdējuši, ka tur ar to apsardzi vēl dullāk, skatīsimies, kas un kā.

Nav melots! Visoki Dečani klosteri apsargā itāļu zaldāti no NATO spēku KFOR (Kosovo Force) miera uzturētāju vienības. Iepriekšējā vakarā, kad ap pusnakti ieradāmies, braucām droši iekšā, bet tur uzreiz kādi padsmit kaŗeivji rādās, visāda bruņu tehnika un kas tik nē. Palūdza mūs pagaidīt ārā - šī neesot stāvvieta. Nu nekas, nakšņojām tieši pie militārā kontrolpunkta, un jutāmies tik droši, kā nekad. Ar drošību tad šonedēļ arī beidzu, ceru, ka tiksimies arī nākamnedēļ! Atā, atā!
Uzraksts Nishas koncentracijas nometnee… “Wache” vaciski ir Sardze. Visdrizak tas taa tulkojas. SS – Schutzstaffel – vācu kaujas, sardzes utt dienesti dibināti Hitlera laikaa. Lidz ar to SS sardzes maaja?
Par kuminu uz maizeem Ramadana laikaa pagooglejot, cepeeji saka, ka “We do it for the smell; it is the traditional smell of Ramadan that permeates most of the city.” Lai visi zinatu, ka tuvojas vakarinju laiks? Lai maltite labaak sagremojas?