Sveicināti!
Nemitīgais karstums zog arvien vairāk un vairāk spēka, līdz ar to mums pašiem paliek pavisam maz, tāpēc arī arvien mazāk un mazāk paspējam izdarīt. Karstāko dienas laiku (no apmēram 12 līdz apmēram 17), kā īsteni dienvidnieki, cenšamies pavadīt ēnā, zem kokiem, aiz ēkām, ūdenī, kalnos, lai vismaz kaut kā saglabātu enerģijas paliekas. Bet pārējā laikā joprojām kā dulli skrienam un ņemamies. Visādi meteo dienesti sola, ka drīz karstuma vilnis būs galā, es uz to ļoti, ļoti ceru. Lai gan esmu karstuma mīļotājs, tomēr šis ir daudz par traku! Labi, par karstumu pasūdzējies būšu, tagad varu stāstīt par to, ko paveicām nu jau divpadsmitajā ceļojuma nedēļā:
Pirmdienas rītā pamodāmies turpat, kur svētdienas vakarā gājām gulēt - drošībā! KFOR savu darbu padarījuši kārtīgi un mūsu naktsmieru nosargājuši. Malači! Paldies mūsu sabiedrotajiem no NATO!
Pirms apmeklēt Visoki Dečani klosteri, KFOR kareivim jāatdod pases, un par to viņš pretī iedod vizitora apliecību. Pirmo reizi mūžā man NATO izsnieguši kaut kādu kartīti! Tagad jūtos ārkārtīgi svarīgs!
Tātad, Visoki Dečani klosteris. Lai neieslīgtu pārāk smalkās detaļās, to uzcēlis serbu karalis Stefans Uroš Dečanskis jau 14. gadsimtā, un visu šo laiku tā bijusi svarīga serbu pareizticības svētvieta. Neskatoties uz to, ka te plosījušies turki, austrieši un kas tik vēl ne, vienmēr kaut kā izdevies klosteri saglabāt puslīdz neskartu.
Reku arī klostera baznīca! Neskaitot pāris restaurācijas šur un tur, vispār baznīca ir saglabājusies oriģinālā no būvēšanas laika. Iekšā pat ir Oriģinālie krāsojumi un gleznojumi no Ultramarīnas (zilas) krāsas, kas tajā laikā tikusi iegūta tikai mūsdienu Afganistānas teritorijā un bijusi pat dārgāka par zeltu! Visbīstamākais laiks baznīcai un visai klosterim bijis divdesmitā gadsimta nogalē, Kosovas kara laikā, kad albāņu/kosoviešu separātisti par visu varu gribējuši nodarīt klosterim kaut ko nelāgu. Bet pat tad KFOR itāļu vīriem izdevies visu nosargāt neskartu!
Tagad serbu mūki mierīgi (aiz KFOR uzstellētajiem žogiem, novērošanām un visu pārējo) dzīvo, taisa sieru, vīnus un pat rakiju. Bez vajadzības ārpus klostera mūriem neviens nevazājas, un tad arī viss ir kārtībā! Viens no kalpotājiem gan mums pastāstīja, ka pāris dienas atpakaļ viņa dzimtajā ciemā esot notikusi apšaude no automašīnas, t.i., dusmīgi albāņi no mašīnas šāvuši pa serbu veikaliem, spēkratiem, mājām. Bet neviens nav cietis, tāpēc tādus incidentus nemaz īpaši neizceļ presē un citur.
No klostera tālāk devāmies uz Peju (albāniski - Peje, serbiski - Peč; bet šķiet, ka latviski pareizi būs Peja), bet diemžēl sagadījās tā, ka netīšām fotoaparāta datu kartiņu biju atstājis datorā, un datoru - mašīnā, tāpēc no Pejas nav nevienas bildes. Varu pateikt priekšā, ka Peja, salīdzinot ar iepriekš apmeklētajām Kosovas pilsētām (Priština, Prizrena), nekādu īpašo iespaidu neatstāja, tā kā, ja plānojat braukt uz Kosovu, tad speciāli pērties uz Peju nav vērts. Tomēr, ja gribas apciemot arī attēlā redzamo Rugovas kanjonu, tad tāpat no Pejas apmeklēšanas neizbēgt, tā ir vienīgā vieta, no kuras nokļūt kanjonā.
Rugovas kanjonu izveidojusi upe vārdā Peć Bistrica, un upei blakus (brīžiem arī pāri) ved ceļš. Kanjons ir 25km garš, un vietām vairāk nekā kilometru augsts! Tas nozīmē, ka stāvot pašā apakšā, abās pusēs redzamas kilometru augstas klints sienas! Mēs, protams, gribējām labāk apskatīties visu no augšas, tāpēc braucām Prištinas jauniešu ieteiktā ciemata virzienā pa sīku, grantētu ceļu. Mašīnai grūti, tāpēc pa brīdim jāapstājas padzesēt motoru un pabildēt (ar fotoaparātu UN acīm) skaistumu.
Augšā esošais ciems patiesībā ir kādas 4-5 mājas, kuru iemītnieki izmētājušies pa kalniem, ganot govis, aitas, kazas. Pats kanjons ir tur, lejā, starp govīm un nākamo kalnu.
Reku maza meitenīte gana pat vistas!
Pa brīdim ceļu šķērso šādas kalnu lauvas! Nesaprotu, kāpēc viņām tik jocīgas pričenes.
Lauvām par priekšnieku strādā melns āzis. Viņš tad arī nāk pārbaudīt, kas par lietu, un pēc īsas sarunas, padzen kazas malā un ļauj mums turpināt ceļu. Galu galā tomēr ceļa kāpums izrādījās pārāk stāvs mūsu sirmajam auto, tāpēc atkal ripojām lejā kanjonā.
Tālāk kanjonā sastapām pāris jaunēkļus no Izraēlas un meiteni no ASV/Jaunzēlandes, kuri trijatā apceļo Balkānus kājām. Nu, ne gluži pavisam kājām, jo mūs tomēr nostopēja un bija ļoti priecīgi par īso (~5km), bet stāvo braucienu kārtējā kalnā. Par braucienu pat atstāja mūsu dušas telpā dažus aliņus, ko vakarā padzerties!
Pēc jauniešu nogādāšanas drošībā, t.i., kalnu namiņā, tālāk braucām uz Melnkalni. Pēc kartēm un navigatoriem sanāca tā, ka te jābūt ceļam uz Melnkalni - nav jau melots, ceļš tiešām ir, bet robežpunkta vietā, ceļa vidū mētājas milzu akmeņi. Re, tur aiz zīmes ir Melnkalne! Bet mums diemžēl jābrauc vairāk nekā 100 kilometru līkums atpakaļ caur Peju, lai tiktu pāri robežai. Un simts kilometri pa kalnu ceļiem - tās ir kādas vismaz 3 stundas!
Nākamajā rītā jau esam Plavā, Melnkalnē. Par nelaimi arī uz Kosovas/Melnkalnes robežas nebija sagatavota "Welcome to Montenegro" zīme, un Melnkalnes karogu zīmēt es neuzņemos, tāpēc reku būs pirmā valsts, no kuras mums nav vispār nekādas svinīgās ierašanās fočenes. Ieradāmies Plavā, jo pirms tam Airbnb bijām noskatījuši namiņu - par 15 eirikiem atsevišķs namiņš (turklāt vēl ar cenā iekļautām brokastīm!), kas nozīmē, ka tas sanāk pat lētāk nekā diviem nakšņot hosteļa dormā. Tā kā mums atkal sakrājies liels maiss ar netīrajām drēbēm, izlēmām palikt vienu dienu šeit. Tieši kreisajā pusē no garā, baltā nama.
Beigās izrādījās, ka Eco Resort Aqua nepiedāvā veļas mazgāšanas pakalpojumus, tā kā viss mūsu plāns lupatās. Nu neko bezvadu interneti ir, saules krēsli pašā ezera krastā ir, fonā kalni arī ir, ko tad vairāk vajag! Atpūtīsimies! Beigās gan, kā parasti, visa atpūtas diena pārvēršas sēdēšanā pie datora un bilžu šķirošanā, informācijas meklēšanā u.t.t. Viss jau tik tāpēc vien, lai jums labi, mani mīļie lasītāji, hehe!
Pa dienu ātri aizskrējos līdz tuvējam ciemam pēc lielā arbūza, vakarā guļam īstā gultā, tīri, smaržīgi, skatāmies filmas un ēdam milzu arbūzu! Varbūt neizklausās pēc nekā īpaša, bet mums tas tiešām ir diezgan liels notikums!
Pirms doties tālāk, gribu vēl parādīt, kādi mūsu ezerā dzīvo pīļuki! Kopā saskaitīju trīs jaunās ģimenītes, katrā pa kādiem 8 mazajiem pīļukiem.
Ja jau paši tīri un smaržīgi, tad arī automobilim pienākas tīrība - visu kārtīgi izpucējām, pārkārtojām, kārtējo reizi atbrīvojāmies no trīs maisiem lietu, kas tomēr izrādījušās nelietderīgas. Jā, un lielo arbūzi, starp citu, tā arī pavisam līdz galam nepieveicām.
Reku Durmitora kalnu masīvs! Baigi neizskatās pēc kalniem, vai ne? Bet īstenībā šis ir plato (Jezerska Površ plakankalne) 1500m augstumā. Izskatās pēc labas augsnes, tāda smuka zaļa zālīte aug. Iedomājies, cik bieži jāmaina lemeši arklam, ja kāds šeit tiešām gribētu kaut ko izaudzēt? Akmens pie akmeņa! Cik daudz rāceņa jāizaudzē, lai atmaksātos visi tie lemeši, ārprāts!
Durmitoras Nacionālajā parkā mēs esam izlēmuši apmeklēt un izpētīt Melno ezeru (Crno Jezero), un gribam to darīt agri no rīta, tāpēc jau vakarā atrodam vietu pēc iespējas tuvāk ezeram. Tā kā jau pielavījusies tumsa, bet ēst tomēr gribas, mans mazais pavāriņš aprīkojas ar galvas lukturi, citādi apkārt pilnīga tumsa! Paskat, cik man mīļa un gādīga sieva!
Rīts un Melnais ezers. Melnais ezers ir glaciāls ezers, kas nozīmē, ka tā ūdeņi tiek papildināti tikai tad, kad kalnos kūst ledāji un kūstot savas asaras sūta no kalniem lejup, tāpēc Melnajam ezeram ir ļoti mainīgs izmērs, tilpums, krasta līnija un viss pārējais, kas vienam normālam ezeram var būt mainīgs.
Ap ezeru ir apmēram 3,5 kilometru gara pastaigu taka, pa kuru ejot, krastu var izpētīt visā garumā. Ā, par melno šo ezeru sauc tāpēc, ka atspīdums no pavisam tuvu esošajām priedēm liek tam izskatīties melnam. Nezinu, es būtu saucis par caurspīdīgo ezeru. Vai vismaz zilo ezeru. Nejau melno!
Melnkalnu dāmas mierīgi plūc eglēm zarus! Nezinu, kāpēc, bet plūc tos pavisam jaunos, mazos, gaiši zaļos zariņus un liek maisā. Priecīgi piekrāmējušas jau divus maisus! Dabas parkā! Kauna nav! Būtu es mazāk kautrīgs, točno būtu nodevis puteni!
Reku ezers vēl no bišķiņ citas puses. Skaista taču tāda pastaigu taka, ja?
Ezera šaurākā vieta un Karīna, kas sveicina sauli. Tā kā Jūnija beigās un Jūlijā ezerā ir visvairāk ūdens (kalni kūst!), šaurākā vieta ir (uz aci) kādus 20 metrus plata. Runā, ka vasaras beigās, zemā ūdens līmeņa laikā šaurākā vieta izžūst pavisam un izveido divus atsevišķus ezerus, kurus sauc - neticēsi - lielais ezers un mazais ezers. Jo viens ir lielāks, bet otrs - mazāks.
Atšķirībā no visādiem citiem nacionālajiem un dabu parkiem, šeit drīkst peldēt! Gan Melnajā ezerā, gan pārējos septiņpadsmit Durmitoras Nacionālā parka glaciālajos ezeros.
Reku ļoti labi var redzēt, kā pacēlies ūdens līmenis - apkārt ejamā trīsarpus kilometrus garā taciņa vietām vienkārši turpinās zem ūdens. Mēs gan godīgi gājām gar krastu, kājas neslapinādami.
Brīžiem terminu "taka apkārt ezeram" uztvērām pārāk burtiski - ja taka ielocījās dziļāk mežā, mēs tai nelocījāmies līdzi, tā vietā ejot/kāpjot cik vien tuvu ezeram var - brīžiem arī bišķiņ pa klintīm.
Tiku arī pie airēšanas! Kad stāvējām un štukojām, vai īrēt laiviņu (9 eiro stundā! Tas nozīmētu, ka šodien praktiski neko vairs nevaram atļauties!), atnāca īsziņa no swedbankas, kas ziņoja, ka esam saņēmuši ziedojumu no Sergeja! Tieši pareizajā mirklī! Tātad, jāštuko vairs nav, jāņem laiviņa un stundu jāairējas! Ezeru gan pa to stundu var paspēt izairēt krustu šķērsu, tāpēc kādas 20 minūtes vienkārši šūpojāmies viļņos mazā ezera pašā vidū! Paldies, Sergej!
Bez ezeriem, kalniem un takām, Durmitoras parkā ir arī bērnu atrakcijas - visādi tiltiņi, kāpšanas sienas, slīdkalniņi un durvis. DURVIS!
Tālāk braucam uz Ostrogas klosteri, bet pa ceļam visur zili-zaļas, caurspīdīgas upes. Parasta pilsēta ar parastām mājām, mašīnām un visu pārējo, bet upe, upe gan nepavisam nav parasta!
Atradām kārtējo ceļmalas ūdeni, bet šis ir īpašs - saucas "Mokro" (tas ir slapjš pa serbiski), ja jau mokro, tad mokro, nomazgājām/pārmazgājām arī visus traukus, plīti u.t.t. Tagad mums točno viss ir vistīrākais pasaulē!
Ostrogas klosteris! Fasāde skaista, balta, izskatās pēc prastas ēkas, bet patiesībā visa darīšana notiek iekšā klintī. Tā ēka ir tikai tāda priekšiņa. Pirmais te dzīvojies un klosteri uzbūvējis Svētais Vasīlijs (tajā laikā gan viņš nesaucās par svēto) no Ostrogas vairāk nekā pirms 400 gadiem!
Lai gan ieradāmies vēlu vakarā, ap vienpadsmitiem, klostera pagalmā čum un mudž no ļaužu pūļiem! Sākumā likās, ka te kāda skolas ekskursija sabraukusi, bet tad novērojām arī cita gadagājuma ļaudis. Apkārt var dzirdēt visdažādākās valodas - franču, angļu, serbu, krievu un vēl visādas, ko neprotu atpazīt. Tā viņi te visi uz matracīšiem guļ, gaida rītu. Un ap 5:30 no rīta, kā vēlāk uzzinājām, sākas dievkalpojums, baznīcas vīru koris dzied skaistas dziesmas u.t.t. Tāpēc droši vien visi tie ļaudis te sagūlušies.
Dienasgaismā izpētījām visu arī no iekšpuses. Jāatzīst, ka iespaidīgāks par paša klostera iekštelpām man likās skats no daudzajiem balkoniem un terasēm. Vai arī skats uz klosteri no ārpuses. Jo iebūvēts klintī taču! Tomēr klosteris ir svētceļojumu mērķis (te it kā notikuši daudzi brīnumi, visādas dziedināšanas un tā), tad jau laikam izskatīties superlabi nav pats galvenais. Turklāt klosteris ir universāls - svētceļojumos uz tejieni nāk ne tikai serbu pareizticīgie, bet arī katoļi un pat musulmaņi!
Reku vēl klostera bilde normālā apgaismojumā, lai var saprast kas un kā. Starp citu, lai nokļūtu uz klosteri, jākāpj pa miljons pakāpieniem, jo šī vieta patiesībā ir diezgan augstu klintī - 900 metrus virs Zetas ielejas. Otrs variants ir ierasties ar auto naktī, tad visi vārti ir vaļā un var uzbraukt līdz pat pašai augšai.
Nākamais objekts, ko ļoti gribēju sameklēt, bija Moštanicas tilts (Most na Moštanici). Lonely Planet grāmatā rakstīts, ka šis esot baigais romiešu tilts, pārdzīvojis pat pašu upi, pār kuru tas celts (re, kā zem tilta aug zāle!), vienīgais tilta mīnuss - esot grūti atrodams. Atrast tiešām nebija viegli, braukājām šurpu turpu, mēģinājām noskaidrot no vietējiem, kamēr Karīna netīšam pa logu ieraudzīja tiltiņu: "Šis nav īstais?". Ir. Ok, ļoti vecs un ar vēsturi, bet, nu, nekas īpašs. Ja kādreiz sanāk braukāties pa Centrālo Melnkalni, šo tilti noteikti nemeklējiet. Pietiek apskatīt to manā bildē, hehe.
Sarēķinājām loģistiku, un izrādās, ka tālāk jābrauc caru gabaliņu Bosnijas uz Dubrovniku Horvātijā, un tikai pēc tam atkal atpakaļ turpināt pētīt Melnkalni. Netālu no Bosnijas robežas paņēmām šādus mīļus stopētājus - meiteni no Sietlas un džeku no Bretaņas. Iepazinušies pirms gada Malaizijā, un, lai gan paši to neafišē, izskatās, ka iemīlējušies! Tagad braukā kopā pa Balkāniem un ir laimīgi! Aizvedām līdz Trebinjei, un tur arī atstājām!
Arī paši izmetām pāris līkumus pa Trebinji - smuki jau, protams, bet, kā saka, paēdušai pelei pat milti rūgti. Izskatās, ka esam jau pārāk apraduši ar Balkānu dabu un arhitektūru, un nu jau mūs grūti pārsteigt. Varbūt laiks doties tālāk? Labi, bet pirms tam vēl fiksi izpētīsim Melnkalni un Maķedoniju, labi?
Dubrovnika! Kā pēdējā laikā ierasts, visur ierodamies jau tumsā. It kā attālumi nav lieli, bet, pa kalniem braucot, to pieveikšana prasa daudz laika. Un vispār šeit ļoti ātri paliek tumšs, ap deviņiem jau vairs nekā nevar redzēt. Atgriežoties pie Dubrovnikas - kā jau kārtīgā tūrisma galamērķī, noparkoties (bez maksas) nav iespējams tuvāk par kādiem 2-3 kilometriem no centra. Nu nekas, vismaz, pašķirot krūmus, varam skatīt Dubrovnikas gaismas!
No rīta atklājam bezmaksas citronus pavisam netālu no mūsu bāzes vietas. Tik nepadomājiet, ka mēs zogam! Nē, nē, salasījām tikai uz trotuāra sakritušos, kurus, ja ne mēs, tāpat tūristi būtu samīdījuši! Nevar taču labu mantu laist zudumā.
Banja Beach! Tā kā lielā karstumā mūsu auto pārvēršas par siltumnīcu, katru rītu mostamies sasvīduši, bet Horvātijā, pat Dubrovnikā, visas pludmales ir publiskas! Kas nozīmē, ka varam mierīgi iet jūrā papeldēt, atveldzēties un par simbolisku samaksu (Banja Beach tie bija apmēram 13 centi) kārtīgi izdušoties! Šajā dienā biju kārtīgā dušā pat divas reizes!
Kāds atpūtnieks izlēmis līdz Dubrovnikai nokļūt šādi - peldus un ar visu mantību vienā paceltā rokā. Es nezinu, kāds ir kunga aprēķins, jo gabaliņš, ko viņš peld, ir viegli apejams kājām. Par sliņķi arī gluži nenosauksi, jo, peldot šādā veidā, man šķiet, enerģija patērējas daudz vairāk, nekā apejot to lieko kilometru pa zemi.
Tā, labi, tad beidzot īstenā Dubrovnika - vecpilsēta un pilsētas aizsargmūris. Pirmkārt, gribu teikt lielu paldies Elitai, kura mums noziedoja naudiņas Dubrovnikas objektu apmeklēšanai. Te viss ir patiešām ļoti dārgi. Piemēram, pastaiga pa lielo mūri izmaksā 13 eiro! Tas ir vienam cilvēkam. Ja ne Elita, mums būtu trīs dienas jāēd akmeņi, hehe. Nu, lūk, bet tas, ko rādu šeit, ir Lielā Onofrio strūklaka!
Paskatīsimies Onofrio strūklaku tuvāk. Jau 1438. gadā arhitekts no Neapoles uzbūvēja Dubrovnikai (tajā laikā oficiāli sauktai par Ragūzu) ūdensapgādes sistēmu, kas ar akveduktu palīdzību piegādāju ūdeni no 20 kilometru attālas akas. Tad nu pilsētnieki varēja pie šīs strūklakas savākties sev dzeramo ūdeni. Kopā visapkārt strūklakai ir 16 "maskas", no kurām tek pavisam normāls dzeramais ūdens, un ļaudis joprojām sirsnīgi pilda savas pudelītes! Arī mēs, protams.
Gandrīz priecīgi staigājam pa pilsētas mūri un visapkārt viss tik skaists. Tāpēc arī priecīgi. "Gandrīz" tāpēc, ka drausmīgi karsti! Jau vairākas nedēļas mums nav bijusi tāda gaisa temperatūra, kas ļautu normāli elpot. Tik vien kā, uzbraucot kaut kur augstāk kalnā, pa naktīm kļūst vēsāks, bet pa dienām tāpat - 30-40 grādi pieturas. Saulē vispār nav iespējams elpot. Tāpēc jau laicīgi no mūra noskatām nākamās peldvietas - piemēram, šo. Vakara pusē saule paslēpjas aiz klints un cietokšņa, tad var forši ēnā plunčāties pa zilo ūdeni līcītī!
Te jāskatās uz dzelteno izpletni debesīs (protams, arī uz salu, jo smuki)! Izpletnim piekabina cilvēku, visu šo sistēmu piekabina pie laivas un ar laivu ātri, ātri brauc pa jūru. Izlēmām, ka mēs arī kādreiz noteikti gribēsim ar tādu izbraukt. Bet ne ar Dubrovnikas cenām - diviem cilvēkiem sakabinātiem kopā tas maksā apmēram 85 eiro! Tik daudz nevaram atļauties, bet ticu, ka kādreiz, kādā lētākā vietā iekrāsim un tiešām izbrauksim ar tādu!
Arī šādas klinšu pludmales ir publiski pieejamas un bez maksas! Bet pārsvarā pilnas ar cilvēkiem, tāpēc labāk izvēlamies vietas, kur var arī pazvilnēt!
Ejam tālāk pa mūri (kopā mūris ir apmēram divus kilometrus garš), un mani atkal iepriecina fakts, ka pat tik svarīgu tūrisma objektu pašā sirdī dzīvo parastie ļaudis - karina savas izmazgātās drēbes, sēž uz balkoniņiem, malko kafiju u.t.t. Gan jau, ka arī viņi ik rītu pamostas, iet uz darbu un pat nepamana, cik skaistā vietā dzīvo!
Ostā ierodas arī šādi kuģi! Tāpat kā Venēcijas laikā. Starp citu, inčīgi, ka Ragūza (Dubrovnika) īsti nekad nav tikusi iekarota! T.i., līdz Napoleona viesošanās laikam 19. gadsimtā. Ja visas citas teritorijas apkārt mainīja saimniekus kā zeķes, tad Ragūza mierīgi dzīvojās Venēcijas paspārnē. Ar Osmāņiem arī visu sarunāja - maksāja viņiem katru gadu nodevu, un dzīvoja mierā! Vienīgais, kas pilsētu tā pamatīgāk paplosīja, bija 1667. gada lielā zemestrīce.
Tomēr vietām vēl redzamas šādas vietas! Tāda iespēja komercdarbībai, bet neizmantota! Pie Dubrovnikas cenām, te visvisādi biznesi varētu plaukt un zelt! Tā kā, ja kādam ir lieki miljoni, noteikti iesaku nopirkt šo te zemes pleķīti un pasākt kaut ko vērtīgu. Pāris gados miljoni būs atpakaļ! Točno!
Uz mūra satikām meiteni no Latvijas Irīnu. Galu galā pavadījām visu dienas otro pusi kopā. Priecīgi satikt kādu, parunāties latviski un par Latviju, hehe. Irīna pastāsta, ka arī viesnīcas Dubrovnikā ir necilvēcīgi dārgas, lētākā, ko viņai izdevies atrast - 70 eiro par nakti. Turklāt tas ir galīgi ne centrā, līdz vecpilsētai jābrauc ar autobusu! Varbūt tos miljonus tad ieguldiet viesnīcas celtniecībā, dabūsiet atpakaļ vēl ātrāk nekā pāris gados.
Reku skats uz vecpilsētu no augstākās mūra vietas. Vieni vienīgi oranži jumtiņi. Bildē gan nesanāk notvert to telpiskumu un visu pārējo, ko sanāk redzēt ar acīm, tā kā, ja jums šis liekas smuki, noteikti ir vērts aizbraukt un apskatīt visu ar savām acīm. Tikai pirms tam visu kārtīgi saplānojiet, lai nav jāieķīlā māja ceļojuma finansēšanai! Vecpilsētā, starp citu, tika filmēts "Game of Thrones", un tagad jo daudzas kompānijas piedāvā "Walking Tours" pa seriāla svarīgākajos notikumos redzamajām vietām.
Reku arī mūra visaugstākais punkts - Minčeta tornis. Šis esot simbols pilsētas neiekarojamībai! Un paties - pat deviņdesmito gadu sākumā, kad serbu/dienvidslāvu armija aplenca Dubrovniku ar mērķi to pievienot Melnkalnei, mūris nekad nepievīla, izrādās, tas darbojas arī pret moderniem ieročiem! Lai gan vecpilsētā tika sabojātas vairāk nekā 500 ēkas, mūris palika stāvam, kur stāvējis.
Paldies, Irīna, par saldējumu! Mēs gan kaut ko mazliet mēģinājām runāt pretī, bet Irīna uzstāja, ka izmaksās mums saldējumu un to arī izdarīja!
Trāpījāmies tieši Dubrovnikas vasaras festivālā! Grūti gan netrāpīties - festivāls iet vaļā praktiski visu jūliju un augustu - gan koncertzālēs, gan uz ielām, gan baznīcās, visur! Pārsvarā akadēmiskā mūzika, folkmūzika, šādas tādas dejas, kāds teātris un tā. Dabūjām redzēt kaut kādu jauniešu orķestrīti atraktīvi spēlējam man neatpazīstamus skaņdarbus, bet tiešām ļoti atraktīvi - nāca pa vienam priekšā, dancoja, spēlēja soļņikus, smuki!
Ragūzas Rektora pils. Rektori bija Ragūzas valdnieki, kas tika ievēlēti uz viena mēneša termiņu. Un visu savu valdīšanas termiņu rektors nedrīkstēja pamest pili, ja vien pirms tam to nesaskaņoja ar senātu un nesaņēma speciālu atļauju. Baigais darbs tādam rektoram, ne? Nu, labi, taisnības labad jāpiemin, ka pilī bija ne tikai publiskie biroji, kancelejas un ar valsts vadīšanu saistītās lietas, bet arī rektora privātās telpas. Vienalga jocīgi - ja nu katru mēnesi ievēl citu, tad sanāk baigā pārvākšanās. Visādi krāvēji noteikti bija pieprasīta profesija Ragūzā.
Un tepat blakus, ~5 kilometrus no Dubrovnikas ir Kupari - līcītis Adrijas jūrā, kuru apjož viesnīcas. Vienīgā atšķirība no jebkuras citas kūrortpilsētas - maksājoši klienti te nav redzēti jau vairāk nekā divdesmit gadu, t.i., kopš kārtējā Balkānu kara pasākuma. Dubrovnikas aplenkuma laikā 1991.-1992. gadā, tika aplenkts arī šis līcītis, jo, kā teiktu Bobans, kāpēc ne. Ja Dubrovniku pasargāja vecumvecais mūris, tad šeit gan nekādas aizsardzības nebija. Te gan arī bumbots tika saudzīgāk, visas viesnīcu konstrukcijas pa lielam turas kopā, tik vien kā trūkst logi, durvis un pa kādai sienai. Bet pieņemu, ka tas varētu būt arī vandaļu roku darbs. Bet paskaties, kāda zila jūra!
Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Horvātija bija Dienvidslāvijas sastāvā, Tito bija izfunktierējis veidu, kā motivēt savu armiju - uzbūvēt kūrortu īpaši militāristu vajadzībām skaistākajā Dienvidslāvijas pludmalē - Kupari. Runā, kompleksa celtniecībai iztērēti apmēram miljards ASV dolāru (tas ir pārrēķinot mūsdienu naudās) no aizsardzības budžeta. Paši gan pēc tam visu arī sagrāva. Baigā aizsardzība, hehe. Jāatzīst, ka viena viesnīca jau te bija pirms Tito ālēšanās - Grand Hotel, kas celts vēl 1919. gadā.
Grand Hotel vienīgā atšķirība no pārējiem zombijiem ir skaistais eksterjers - to, šķiet, novērtē arī daba un lēnām ieskauj viesnīcu, vietām jau līdz pat jumtam.
Ieejot pa galveno ieeju, arī interjers šķiet tāds citādāks, tāds, kā divdesmitā gadsimta Centrāleiropā pieņemts - viss ar kolonnām, lielām kāpnēm un iebrukušu jumtu.
Numuriņos gan interjers tāds, kā jebkurā normālā sešdesmito gadu komunistiskā valstī. Viss pielāgots laikmetam un Tito varenās armijas virsnieku vajadzībām!
No otrā stāva balkona redzami pārējie milži. Nezinu, cik viņu ir pavisam kopā, bet es saskaitīju piecus. Tas ir, ieskaitot arī Grand Hotel. Ziedu laikos te esot bijis arī auto kempings, kur atpūsties drīkstēja arī zemākā līmeņa militāristi, un tāds kempings vien varējis uzņemt līdz 4500 viesu. Runā, ka tepat kaut kur jābūt arī atsevišķam namam, kur atpūsties pašam Tito, bet to diemžēl atrast neizdevās.
Pa citu logu redzama arī šāda varena, zaļa pils! Un aiz pils tālāk jūra. Vakarā šķita (jā, ieradāmies atkal pa tumsu), ka mēs te būsim teju vienīgie apmeklētāji un visa pludmale mums, bet - nekā! Tādu gudrinieku ir daudz, un ne tikai vietējie vien. Novērojām automobiļiem visdažādāko valstu numurus. Bet šie visi laikam pludmales atpūtnieki, viesnīcās iekšā nemanīju neviena!
Kāds jaunais mākslinieks nācis trenēties aktu zīmēšanā. Es uzreiz iedomājos tādu briļļainu studentiņu rūtainā kreklā un ar pūku uz augšlūpas, kas savus brīvos vakarus pavada Grand Hotel ar ogles gabalu rokā. Centies, protams, ne pa jokam.
Iekšpagalmā arī daba jau klauvē pie kolonādes. Man šķiet, ka pirms Tito pārmaiņām, šis varētu būt bijis viens skaists kūrorts!
Uzkāpām trešajā stāvā/pusbēniņos, likās, ka te jau nu gan jābūt nabagu istabām, bet izrādās - nekā! Tieši te ir visglaunākie numuriņi - ar vairākām istabām, skaistiem balkoniem, ar divām vannas istabām katrā. Glauni!
Reku skaistie trešā stāva balkoniņi!
Šajā istabā gan, šķiet, kāds dzīvojis vēl pavisam nesen. Atstājis žāvēties dvieli un aizmirsis!
Dažas ēkas, kas tuvāk jūrai (šī izskatījās pēc kaut kāda sardzes/dežuranta namiņa), atpūtnieki izmanto par patvērumu no saules. Ja bildes ar šiem atpūtniekiem sataisītu melnbaltas, mierīgi kādu varētu piemānīt, un stāstīt, ka tas ir kara laiks, nabagiem jādzīvo namos bez logiem u.t.t.
Šis milzis būvēts visprogresīvākajā sociālisma arhitektūras stilā, un atrodas no visām viesnīcām vistuvāk jūrai! Iesim paskatīties, ja?
Divstāvīgs restorāns (ar milzu virtuvi aiz sienas) ar lieliem logiem uz jūru. Nice! Astoņdesmitajos gados, kad Dienvidslāvijai sāka bēdīgāk klāties ar finansēm un vajadzēja strauji dabūt valūtas, militāro atpūtnieku komplekss pēkšņi kļuva par starptautisku, publiski pieejamu kompleksu. Un kādu brīdi plančiks strādāja - Kupari itin nemaz nebija mazāk apmeklēts kā citi lielie Eiropas kūrorti. Līdz pat 1991. gada vasaras sezonas beigām.
Maza horvātu policijas vienība apsargāja kūrorta teritoriju, bet oktobrī sākās apšaudes no Dienvidslāvu kuģiem, un horvātiem nepietika resursu, lai Kupari aizstāvētu. Pēc divdesmit dienām Dienvidslāvu armija atguva savu iemīļoto kūrortu, bet diemžēl visu tādu sabumbotu, nekam nederīgu. Stulbie horvāti - iedod viņiem kaut ko palietot un gada laikā visu šitā salaiž dēlī!
Pa visu lielo viesnīcu divi mazi lifti! Sociālistiem jau neko vairāk nevajag. Gan jau, ka ar liftiem varēja braukt tikai svarīgākie virsnieki, hehe. Davai, braucam tad mēs arī! Tas ir - es arī. Karīna izlēma palikt lejā un pagaidīt.
Skats no piektā stāva balkona! 1992. gada beigās pēc kārtējā pretuzbrukuma Horvātijas armijai izdevās Kupari atgūt savā kontrolē, bet nu jau te galīgi nekas nav palicis, par ko priecāties - viss vērtīgais izteiktā komunisma garā saplēsts un/vai aiznests prom. Tā nu horvātiem tagad ir kūrorta skelets!
Užas užas grozno stvarno grozno - izskatās, ka arī horvāti paši pārdzīvo par visu šito Kupari nelaimi!
Reku jumts. Kaut kādi turki pirms dažiem gadiem esot runājuši par investēšanu un Kupari atjaunošanu, bet sarēķinājuši, ka tam vajadzēšot 400 miljonus eiro un kaut kur nozuduši. Nu neko, vismaz mierīga klusa pludmale ar milzu pamestām ēkām visapkārt. Bezmaksas kūrorts nabagiem, hehe.
Uz jumta atradu arī šādu - kāds man var paskaidrot, kam tāds rīks nepieciešams? Es izfunktierēju, ka varētu būt lietus ūdens savākšanai, bet priekš kam tādai milzu viesnīcai mazs toverītis lietus ūdens?
Beidzot arī sapratu, kāpēc Karīna nenāca man līdzi viesnīcas izpētē - trešajā stāvā atradu uzrakstu, kas apliecina, ka Karīna te jau vienreiz bijusi 2013. gadā. Ja nu kāds nezina, agrāk viņai uzvārds sākās ar P. Un pat tvitera lietotājvārds bija KarinkaP. No šitā točno viņa man neizlocīsies!
Pirms doties tālāk, ieturam ēdienreizi kūrortā zem priedēm, arī kaija pievienojas. Kaijai laikam kaut kāda diēta, atteicās no visa, ko viņai piedāvājām, izņemot citronu. Vai varbūt tas ir normāli? Varbūt kaijas ir baigās citrusaugļu cienītājas? Moška nupat jūrā saēdusies austeres, un visiem taču zināms, ka austeres vislabāk patērēt ar citronu sulu!
Lai nebūtu tā, ka vispār neesam apmeklējuši Herceg Novi, kas Lonely Planet grāmatā ieteikta, kā viena no Melnkalnes hailaitiem, ievietošu vienu bildi ar visu nepieciešamo, kas jebkurā normālā pilsētā jāapskata - Divas baznīcas, piemineklis un apelsīnu koks (ja nu nesanāk saskatīt oranžos bunbuļus, tad tas koks, kas priekšā baznīcai kreisajā pusē, ir apelsīnu koks). Lieliski!
Tā, beidzot esam nonākuši līdz Kotoras līcim, tas ir tas, ko parasti visi ieteica, kad runājām par Melnkalnes apmeklēšanu. Kotoras līcis agrāk saukts par Eiropas dienvidu fjordu, lai gan patiesībā tas vispār ne tuvu nav fjords. Te mēs esam pie Perastas, un Perasta ir tieši pretī visšaurākajai līča vietai - tikai 340 metri (re, tur priekšā var redzēt mazu pārrāvumu starp gaismiņām, tā arī ir tā šaurākā vieta). Tas nozīmē, ka ūdens līcī apmainās reti un ir ĻOTI silts. Silta un sāļa jūra!
Un te naksnīgā Perasta! Visādu apsvērumu dēļ, izlēmām Perastu pamest jau šovakar, tāpēc dabūjām to redzēt tikai tumsā, nezinu, vai tas ir labi vai slikti, varbūt, ka tieši dienasgaisma būtu visu priekšstatu sabojājusi, bet visādi citādi Perasta man šķita visskaistākā no pēdējo dažu nedēļu laikā apmeklētajām pilsētām. Tā kā pasakās! Re, piemēram, muzejs ar lukturīti. Nekas jau īpašs, bet tāda pasaku sajūta. Nu, jāņem vēl vērā tas, ka tumsā neprotu bildēt, un ar īstajām acīm var redzēt daudz vairāk lietas, nevis tikai izgaismoto muzeju.
Perasta sastāv tikai no vienas ielas, kas iet gar jūru/līci un pāris mazām šķērsieliņām, kas pakāpjas pārdesmit metrus kalnā. Vēl Perasta ir gājēju pilsēta. Protams, ka kaut kādi automobiļi tur figurē, bet pieņemu, ka tie ir vietējo automobiļi, turklāt Perastā ir tikai ap 300 iedzīvotāju.
Perastas restorānā var dabūt gan pirmās, gan otrās klases zivi.
Vienkārši mazs, smuks lodziņš. Kā zemūdenē! Ja taisa lielāku, droši vien pārāk daudz karstumi ienāk istabā.
Perastas piebaznīcas laukums, mazi puikas spēlē futbolu.
Mazas meitenes spēlē paslēpes.
Pašiem savi Vatrogasci! Parēķinot, ka katrā ekipāžā ir vismaz trīs ugunsdzēsēji, kuri strādā trīs maiņās, sanāk, ka apmēram katrs desmitais Perastas iedzīvotājs ir ugunsdzēsējs. Forši! Ko diez mazie puikas atbild, kad viņiem skolā prasa, par ko gribēs būt, kad izaugs?
Arī Perastā ir bezmaksas pludmale, turklāt vēl ar bezmaksas dušu! Nuja, tad arī dienu, nedēļu un bilžu atskaiti beigšu ar naksnīgu peldi! Atā, atā!
Nu kā KarinkaP tā iekrita! Pārsmējos!
mīļa tāda galerija. ar melno āzi, kas nāk runāties, ar jaunā mākslinieka centieniem uz Grand Hotel sienām, durvju atrakciju bērnu laukumā, mazajiem puikām un meitenēm baznīcas laukumā, putniem ar citroniem un visiem pārējiem.. Brīnišķīgas ainavas gan bildēs, gan tās, ko iztēle uzbur par aizgājušajiem gadu desmitiem un simtiem. forši.
Forši, man ļoti patīk. Gaidu jaunas atskaites:)