Aizgājušo nedēļu aizvadījām pavisam lēni un mierīgi. Mūsu Trabzonas vīzu plāni izjuka, tāpēc strauji pametām Turciju un devāmies laiskoties Gruzijā. Neko daudz ievērības cienīgu neesam paveikuši, tiešām pārsvarā laiskojamies, kārtojam turpmākā ceļojuma dokumentu lietas, tīrāmies, īsāk sakot, gaidām lielo brīdi – čomu viesošanos.
Lai gan Gruzija nav mazāk haosīga un ārprātīga par Turciju, tomēr šis haoss liekas kaut kā saprotamāks. Droši vien ilgā būšana vienā savienībā mūsu mentalitātes padarījušas tuvākas. Arī plānprātīgā satiksme ir viegli saprotama/izbraucama, un es jau esmu piešāvies braukt kā īsts gruzīns. Starp citu, vienu reizi pat izdevās pamukt no policijas, haha. Šoreiz bildīšu neierasti maz, tāpēc mūsu laiskajai nedēļai Gruzijā varēsi tikt cauri ātri:
Nedēļu iesākām kalnu miestā pie Trabzonas. Lejā, pilsētā pie jūras gulēt grūti - no rīta drausmīgi karsē saule, un visu nakti neliek mieru odi. Labās kalnu vietas meklējumu spēlē gan zaudējām, jo augšup ved tikai viens ceļš, kuram vienā pusē ir krauja vai iežogotas mājas un otrā - klints vai iežogotas mājas. Parasti cenšamies paslēpties zem kokiem vai vismaz kokiem blakus, tā, lai austrumu puse būtu nosegta un saule no rīta netiktu klāt. Šoreiz gulējām vienīgajā vietā, kur bija iespējams apstāties - starp mazu, vecu BMW un atkritumu kaudzi.
Kamēr es vēl gulēju, pie Karīnas bija jau paspējis paviesoties netālu dzīvojošais kungs, atnesis gardumiņus - kaudzīti lazdu riekstu un "turkish pastila", kas ir kaut kāds salds veidojums no vīnogu sulas un riekstiem. Ļoti garšīgs, starp citu. Pēc manas pamošanās, mūs apciemoja vēl pāris turki, apvaicājās, vai nevēlamies tēju, vai vēl kas mums nepietrūkst, kā arī kungs no Nīderlandes, kurš tepat netālu dzīvojot - mierīgi varam iet nakšņot pie viņa. Turku viesmīlība acīmredzot ātri pielīp arī cittautiešiem, kas dzīvo starp viņiem.
Nopirkuši jau sen meklēto gāzes balonu (Turcijā mūsu parasto Eiropas balonu, izrādās, piepildīt nevar), dodamies atkal lejā no kalna, atpakaļ uz Trabzonu. Pirms vēl paspējam pamest mūsu nakts ciemu, mūs aptur sirms vīriņš. Pieplūcis pilnu maisu plūmīšu, ar visiem zariem! Jāatzīst, ka visas plūmītes notiesāt nepaguvām, kādi pāris desmiti neizturēja dzīvošanu karstajā mašīnā. Šķiroju un sapuvušās metu ārā ar tādām sirdssāpēm! Vīriņš taču tā centās, lai iepriecinātu mūs, bet ko mēs? Izmetam viņa plūmītes!
Beidzot arī ķeramies pie lietas, kas bija par iemeslu braukšanai uz Trabzonu - Irānas vīzas kārtošanu. Te esam ieradušies pie fotogrāfa, taisīsim smukas bildītes, lai rīt no rīta varētu doties uz vēstniecību un pieteikties vīzai. Fotogrāfa kungs lepni iekārtojies Trabzonas lielākās gājēju ielas nama otrajā stāvā, pat ar balkonu! Es tad izmantoju iespēju pabildēt! Tagad, kad esmu fotografējis īstā fotostudijā, skaitos īsts fotogrāfs, ja?
Re, sunītis vārtās pašā ielas vidū! Visi staigā apkārt, izliekas nemanām. Vispār šajā ielā kārtojām visas savas ikdienas vajadzības - te ir ēstuvīte, kurā var dabūt normālu vistas kebabu par 4 lirām (~1.2 eiro), te ir restorāns, kurā var nopirkt tēju par 1.5 lirām un par to lietot restorāna internetus, te ir viss!
Pirms beigt dienu, izlēmām izbaudīt obligāto katras Turcijas apmeklējuma reizes sastāvdaļu - turku pirtis. Līdz šim nebijām paspējuši, un tā kā zinājām, ka drīz dosimies prom, labāk izmantot iespēju. Tādas turku pirtis maksā ļoti daudz naudiņu, paši atļauties nevaram, tāpēc - paldies, Zane B. un Sanita M., par ziedojumiem, paldies par iespēju apmeklēt īstenu turku pirti! No iekšpuses, protams, bilžuku nav, tur visi ir pliki, bet mūsu blogs taču atbalsta kristīgās eiropiešu vērtības! Varu tikai pateikt priekšā, ka mani '(pavisam kailu, protams) kārtīgi izmasēja spēcīgs turku vīrs ar ūsām! Lai nerastos pārpratumi - nevis "izmasēja ar ūsām", bet "vīrs ar ūsām". Par Karīnas piedzīvojumiem neko nezinu, prasiet viņai paši.
Pienācis pirmā septembra rīts, kamēr citi ar gladiolām rokās dodas (vai ved savus bērnus) uz pirmo skolas dienu, mēs ar pasēm rokās un sapucējušies klauvēsim pie Irānas ģenerālkonsulāta durvīm! Karīnai, protams, ne vīzai paredzētajās bildītēs, ne konsulāta iekštelpās nav atļauts rādīties pusplikai (lasi - ar redzamiem matiem), arī es solidarizējoties esmu uzvilcis garās bikses un izķemmējis bārdu. Bet beigās izrādās, ka viss velti! Vīzu mums desmit minūšu laikā atsaka, jo, mūsu jau sen pasūtītajam autorizācijas kodam beidzies termiņš! Man, kā kārtīgam padzīvojušam kungam, protams, gribējās izdarīt visu laicīgi, jau no mājām, lai varam mierīgu sirdi doties ceļojumā, bet - viss velti! Došu padomu - braucot ceļojumā, atlieciet visu uz pēdējo brīdi! Tā ietaupīsiet gan laiku, gan naudu!
To sasodīto vīzu dēļ bijām rēķinājušies, ka dzīvosimies Trabzonā vēl kādu nedēļu, bet, ja jau irāņi ar mums tā, ātri izlēmām, ka dosimies prom un Irānas vīzu mēģināsim dabūt Tbilisi. Tāpēc mudīgi vēl jāpaspēj nogaršot visu nenogaršoto, piemēram, šo Iskender Kebabu. Mans vērtējums - garšīgs, bet nekas īpašs. Vēlreiz gan tādu nepirkšu, īpaši par nesamērīgi augsto cenu.
Atvadāmies vēl no visādiem betmeniem, zinām taču, ka vismaz kādu mēnesi-pusotru tādus jokus neredzēsim, Gruzija taču ir kristiešu valsts!
Atvadāmies arī no kaķa ar botoksa lūpām!
Un pēc pāris stundām esam klāt! Gruzijas modernais robežpunkts! Tāds, protams, tika uzcelts prezidenta Mihaila Saakašvili valdīšanas laikā. Par Saakašvili māniju uz "modernām" ēkām stāstīju jau iepriekšējā Gruzijas ceļojuma aprakstā. Vispār Saakašvili, šķiet, padarījis labu darbu Gruzijas sakārtošanā - viņa ekonomikas reformas padarījušas Gruziju par ērtu valsti uzņēmējdarbībai (Pasaules Bankas sarakstiņos Gruzija pērn ievietojās 15. vietā biznesam pieejamāko pasaules valstu sarakstā, kamēr tās kaimiņienes figurē visur starp 50 un 150), arī korupcijas rādītāji krītas katru gadu (pat ceļu policisti vairs neņemot kukuļus, iedomājies?!), un visādi citādi viņa reformas nākušas visiem par labu. Vismaz tā izskatās no ārpuses. Vietējie gan runā visādi, daži arī runā, ka Saakašvili ir pārdevies Rietumiem un Obamam u.t.t., īsāk sakot, parastās nikno opozicionāru runas.
Nu, vot, iebraucām Gruzijā un es uzreiz tā par politiku un ekonomiku, ja? Tāpēc re - bilde ar dabu. Šī bija mūsu pirmā naktsmītne Gruzijā, dažus kilometrus no Turcijas robežas. Mums par pārsteigumu, neviens no rīta nenāca piedāvāt mums tēju! Velna Turcija mūs tā izlutinājusi, ka jau ekspektējam visādas labdarības, hehe.
Labi, lai būtu kā būdams ar turkiem, turpmāk par savu labsajūtu pilnībā rūpēsimies paši. Un Gruzijā rūpes par sevi, protams, jāsāk ar dušu no iekšpuses - Borjomi! Te tas ir lēts un pieejams visur. VISUR! Kad stāstām gruzīniem, par kādām naudām Borjomi var nopirkt Latvijā, viņi šausmās groza galvas - tas taču nevar būt!
Katram kārtīgam Gruzijas apmeklētājam, protams, jāapmeklē arī Batumi. Vai kāda cita vieta pie Melnās jūras. Tādas gan kopš Abhāzijas "atdalīšanās" 2008. gadā vairs nav palikušas nemaz tik daudz. Jūs taču zināt stāstu par Abhāziju un Dienvidosetiju, ja? Īsumā - tie ir Gruzijas "autonomie" reģioni, kas atrodas pie robežas ar Krievijas Federāciju, un, kurus 2008. gadā Krievija palīdzēja nosargāt no netīrajām gruzīnu roķelēm. Un kopš tā laika abas autonomās republikas spēlējas valstīs, tas nekas, ka tādas valstis atzīst tikai Krievija, Nikaragva un Venecuēla, un, protams, bēdu māsas - citas neatzītās valstis. Nu, īsāk sakot, līdzīgs scenārijs, kā tagad iet vaļā Ukrainā. Bet, ko nu tur atkal par politiku un karu, dodamies labāk priecāties par lietām, kas vēl ir palikušas Gruzijas pārvaldībā!
Pirms diviem gadiem, kad bijām Gruzijā pirmo reizi, Batumi satikām fantastisku kungu vārdā Amirans Mirjanovičs (par to, ja kas, atkal var palasīt manā iepriekšējā Gruzijas apmeklējuma galerijā), un tagad, kad zinām, ka viņš tepat blakus dzīvo, izlēmām viņu sameklēt. Pēdējo reizi, kad no viņa atvadījāmies, kāpām vilcienā Mahindžauri stacijā (attēlā - aiz palmas), un viņš norādīja: re - tur pa šo ielu uz priekšu, tur es dzīvoju. Tad nu atbraucām uz to pašu Mahindžauri staciju un mēģinājām Amiranu sameklēt.
Pārāk daudz laika tas neprasīja - sameklējām internetus, internetos sameklējām vecās bildes no iepriekšējā ceļojuma, un jau otrais aptaujātais taksists pēc bildes atpazina Amiranu un norādīja, kur tāds meklējams. Aizmaldījāmies nepareizi, paprasījām vietējiem puišeļiem, tie paprasīja tētim, tētis norādīja pareizo ceļu, un klāt bijām! Amirana apjukums par tādiem viesiem ilga ne vairāk kā 2 sekundes, līdz tikām aicināti virtuvītē, un atkal jāķeras pie vīna dzeršanas - šoreiz pie mūsu pašu atnestā.
Pēc pudeles pieveikšanas (es knapi vienu glāzīti izdzēru - jāstūrē taču!) un neskaitāmiem sirsnīgiem tostiem (Amirans ir ārkārtīgi meistarīgs tamada, Karīnai atkal pilnas acis asarām, hehe), jāapskata Amirana pagalms, un, protams, visur jābildējas. Amirans stāsta, kā drīz vien viņa pagalmā celšoties kotedžas, rakšoties baseins un te būs īsts kūrorts! Viņa dēls jau ar kaut kādiem turkiem dīlojot, tie dos naudu, viss būs! Pašam Amiranam ar ģimeni gan nāksies pārvākties uz dzīvokli Batumi, bet tas viss ir tā vērts. Nu, es ceru, ka viņiem tiešām viss izdosies, jo tādu taisnīgu un dzīvesgudru vīru kā Amirans nemaz nav tik daudz!
Amirans vēlas, lai nobildējamies pie visām labākajām vietām viņa pagalmā. Arī tā pirmā bilde viņa virtuvē, arī pēc Amirana norādes tika speciāli bildēta uz augļu tapetes foniņa. Lai kāds viņš būtu šķīsts un patīkams kungs, fotografēties viņam patīk visjocīgākajās vietās. Tāpat arī pirms diviem gadiem bija jābildējas galīgi ne tajās skaistākajās un labākajās vietās.
Pēc īsās ekskursijas pa dārzu un solījumiem pēc pāris nedēļām apciemot atkal, Amirans mūs aizved uz labāko avotiņu, kāds tuvākajā apkārtnē ir. Uzpildām visus savus ūdens traukus, papļāpājam par tūrisma iespējām Mahindžauri, sirsnīgi atvadāmies un varam doties tālāk.
Pirmās gruzīnu vakariņas - nopirkām 15 hinkaļus par 30 tetriem (kartlu centiem) gabalā, krējumu un marinētus gurķus! Man uzreiz ir pāris padomiņi - 1. nepērciet 15 hinkaļus uz diviem, tas ir daudz par daudz; 2. Labāk piemest tos vēl 20 tetrus un paēst hinkaļus ēstuvītē, jo saldētie/pašvārītie (vismaz lauka apstākļos) galīgi nav īsti hinkaļi - nav pat iekšā buljoniņa! 3. Hinkaļu micītes (tos saskrullētos galiņus, ko ļaudis neēd) nevajag mest miskastē, tos var atdot melnajam sunim (skatīt ar tumsu saplūdušo dzīvnieku fonā). Ceru, ka padomiņi noderēs, hehe!
Nākamo dienu (šķiet, trešdienu, bet - kas viņas vairs skaita!) pavadījām Kutaisi (otra lielākā pilsēta Gruzijā) McDonaldā pavisam nepieklājīgā veidā - rakstīdami savus rakstu darbus, nosēdējām tur ~13 stundas(!!!), bet iztērējām mazāk nekā 10 eiro. Tas ir lētāk nekā interneta zālēs! Godīgi sakot, nav ne jausmas, cik maksā interneta zāles, bet gan jau vairāk.
Pupiņu burgeris brokastīs! Kamēr visādi Rietumeiropas hipsteri pēdējos dažus gadus sākuši cept pupiņu kūciņas, kēksiņus, burgerus un ko tik vēl ne, gruzīni jau gadu desmitiem no pupām taisa visu, ko var iedomāties un arī šo to, ko nevar iedomāties.
Gelati klosteris. Šo te baznīciņu 12. gadsimtā uzbūvējis varenais gruzīnu karalis Dāvids Celtnieks. Uzmini, kāpēc viņam tāda iesauka! Nuja, viņam patika būvēt daudz modernas celtnes. Tāpat kā Mihailam Saakašvili, viņš noteikti arī gribēja tikt pie kādas iesaukas - Mihails Celtnieks, piemēram. Bet - nekā. Pat ielu viņa vārdā nav nosaukuši, nepateicīgie!
Re, re, tā Jaunavas baznīcā izskatās iekšā. Te atkal viss sakrāsots ar to superdārgo Afganistānas zilo krāsu (Lapis Lazuli jeb ultramarīns), tāpēc pat vairākus gadsimtus vecās bildes joprojām ir spilgti zilas. Re, kā pārējās krāsiņas izbalējušas! Bet zilā - nekā!
Te jāpievērš Jaunavas Marijas, mazā Jēzus un divu eņģeļu attēlam apsīdas augšējā galā. Tas nemaz nav zīmējums! Tā ir mozaīka! Sastāv no vairāk nekā diviem miljoniem mazu mozaīcēnu, daži no tiem ir tik vien kā piecus milimetrus lieli! Zini, kā es to visu uzzināju? Tagad laiks sūdzēties! To man izstāstīja klostera tante, kas pienāca pie mums un sāka stāstīt visādus interesantus faktiņus. Tad veda pagalmā, un tur un šur, un turpināja visu ko stāstīt. Bet tajā brīdī, kad sapratām, ka šis joks, visticamāk, nebūs par velti, bija jau par vēlu teikt - ā, nē, mēs esam nabagi, šo ekskursiju izlaidīsim. Tāpēc noklausījāmies visu līdz galam un godīgi samaksājām pēc sirdsapziņas. Viss jau būtu labi, tante tiešām visādas lietiņas izstāstīja (es jums tās atstāstīšu, ja?), bet tā ir galīgi negodprātīga uzņēmējdarbība - pa kluso iegrūst savu produktu/pakalpojumu un pēc tam ekspektēt samaksu!
Reku visādas freskas, tas kungs stūrī (trešais no kreisās, ar sarkano mici) ir Dāvids Celtnieks! Viņam zaļa jaciņa ar ozolzīlēm virsū. Tas simbolizē viņa milzīgo spēku, sak', stiprs kā ozols. Un Dievs viņam piešķīris tādu varenu spēku, jo arī viņa ticība bijusi tikpat spēcīga. Vienā rokā Dāvids tur šo pašu baznīcu, kurā viņš ir uzzīmēts uz sienas. Ja mums būtu tik stipra ticība kā Dāvidam, mēs arī būtu tieši tikpat spēcīgi - mierīgi turētu veselas baznīcas rokās! Ceru, ka ar šo superspēju var arī citas smagas lietas pacelt, ne tikai baznīcas.
Vēl viens pierādījums Dāvida pārcilvēcīgajam spēkam - to lielo, apakšējo akmeni taču neviens normāls cilvēks nebūtu varējis atnest un nolikt šeit, bet Dāvids - mierīgi!
Par Dāvidu, ja kas, runā ne tikai Gelati (vai tuvējā Kutaisi), par Dāvidu runā un atceras visa Gruzija. Tas ir viņu svarīgākais vēsturiskais kungs no visiem! Un viņš apglabāts tieši šeit - Gelati klosterī. Vārtos, pa kuriem agrāk varēja nokļūt klosterī (tagad jānāk iekšā pa citu ieeju). Zem tā lielā akmens! Tur kaut kas sarakstīts vecajiem gruzīnu burtiem virsū, bet to neprotam izlasīt. Knapi vēl apgūstam moderno gruzīnu alfabētu, par veco nav laika domāt. Tā esot bijusi viņa teju pēdējā vēlēšanās - tikt apglabātam tieši šeit - Gelati klostera vārtejā. Tā, lai visi, kas nāk, kāpj pāri viņa kapam. Jūsu zināšanai - pēdējo teikumu es piedomāju klāt pats.
Klostera teritorijā ir vēl vairākas skaistas ēkas, pāris baznīciņas, dzīvojamās ēkas un šī te akadēmija. Tagad, protams, tā vairs nav akadēmija, bet senāk gudri un reliģiski vīri te viens otru skolojuši. Mums pienācās arī ekskursija pa ēkas iekšpusi, bet ko nu es te jūs garlaikošu ar vēstures stāstiem.
Labāk paskatieties uz šo veco ozola celmu! Es nezinu, vai to var īsti saukt par celmu, bet šis ozola stumbrs agrāk izmantots par vīna glabātuvi/mucu. Esot vairākus simtus gadus sens! Vispār ekskursijas otro daļu uztvērām ar zināmu negativitāti, jo bijām jau uzķēruši, ka esam kļuvuši par izspiešanas upuriem, tāpēc neko vairs par Gelati klosteri nestāstīšu. Vispār tur ir smuki, viss sabūvēts kalna augšiņā, skaistā vietā, bet nezinu, vai būtu vērts speciāli braukt no Tbilisi, lai šādu apskatītu.
Mums atkal uzbrucis karstums, tāpēc jāizmanto katra iespēja atvēsināties - tikko pa auto logu ieraugām kādu ūdenskrātuvi, hops, lecam iekšā!
Bagrati Katedrāle (patiesībā tās nosaukums ir Kutaisi Katedrāle, bet, tā kā uzcelta karaļa Bagrata III valdīšanas laikā, visi ērtības labad to dēvē par Bagrati katedrāli) ir Kutaisi galvenais apskates objekts, un abi kopā ar iepriekš apskatīto Gelati klosteri ir iekļauti UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Kas inčīgi - abi kopā iekļauti kā viens objekts! Starp abām svētvietām ir kārtīgs divdesmit minūšu brauciens, bet, re - izrādās, viens objekts! Turklāt patiesībā šī nemaz nav īstā/oriģinālā katedrāle, īsto turki 17. gadsimtā saspridzināja un līdz pat mūsdienām te bija tikai drupas - pāris sienas un nekā vairāk, līdz 2012. gadā varenie restauratori visu smuki atjaunoja.
Iekšā gan vairāk izskatās pēc kārtējā Saakašvili nedarba, nevis 11. gadsimta katedrāles. Tieši šī iemesla dēļ ICOMOS (Starptautiskā pieminekļu un ievērojamu vietu padome) ieteica UNESCO iekļaut ēku apdraudētā mantojuma sarakstā, tādējādi liedzot varenajiem restauratoriem turpināt savus grēku darbus, un 2010. gadā UNESCO to arī izdarīja. Bet kas gruzīniem par to! Iesāktais taču jāpabeidz, un, neskatoties uz norādēm, ka zem plānotā smagā kupola oriģinālie sienu fragmenti varētu sadrupt pavisam (nemaz nerunājot par ētiku, ēku komplekas integritāti un autentitāti), visu smuki sabūvēja līdz galam. Un, re, kā smuki gaismiņa krīt pa logu iekšā!
Reku var redzēt mazu fragmentiņu no oriģinālās sienas un Karīnu.
Laukā, blakus katedrālei, vecais, smukais zvanu tornis (un kaut kāda kolona, droši vien palika pāri restaurācijas laikā - ja jau viss turas kopā, tātad nebija vajadzīga) un skats pār visu Kutaisi! No visas Kutaisi tāpat var paskatīties atpakaļ un redzēt gan zvanu torni, gan Bagrati Katedrāli.
Tālāk plāns doties vēl tālāk iekšzemē - uz Čiaturu. Bet, pirms braucam tālāk, paskaties šīs govis (un suncīti)! Pašā pilsētas sirdī atradušas zāles pleķīti un sirsnīgi vico nost!
Tagad paskaties uz šo govi! Šī ir jau Čiaturā, ieklīdusi starp bloķenēm un padomju pieminekļiem!
Lai jūs nepadomātu, ka tas bija kāds govjveidīgs suncītis, parādīšu govi arī tuvāk. Re, točno govs. Un ēnā aiz pieminekļa paslēpušās vēl dažas čomenītes. Vispār Gruzijā ir ĻOTI daudz govju. Kā gan citādi piepildīt visus hačapuri ar sieriem? Nekādi!
Kachijas pīlārs (nosaukumu latviskoju pats, netiesājiet). Apmēram 45 metru augsts kaļķakmens stabs, kura galā ir maza baznīciņa. Pirmo reizi dokumentos baznīciņa pieminēta 17. gadsimtā, kad kāds ģeogrāfijas pētnieks teicis apmēram: "Staba galā ir baznīca, neviens nevar tikt augšā, nedz arī zina, kā tas pareizi darāms." Tā kā - neviens nezina, kā tur tāda radusies.
Tagad gan ļaudis zina, kā pareizi tādā uzrāpties - pa kāpnēm. Tas gan esot stingri aizliegts, no mūka runām pa kluso noklausījos, ka tas tāpēc, ka citādi visādi tūristi kāpj augšā, un pēc tam baidās rāpties lejā. Visiem vienas vienīgas problēmas no tā, tāpēc labāk vienkārši aizliegt.
Reku arī bārdainais mūks, no kura šo stāstu dzirdēju. Viņš arī tur augšā dzīvojot. Pa retam nokāpjot lejā, pasocializēties, bet vispār viņam tur augšā labi - visu sadzīvei nepieciešamo piegādā ar trošu celtni, var dzīvot, cepuri kuldams.
Apakšā zem pīlārā saceltas dažādas ēkas - tur saimnieko vēl kaudzīte mūku. Nezinu, kāpēc augšā dzīvo tikai viens, un kāpēc tieši šis, varbūt to godu kaut kā īpaši jāizpelnās. Reku te, labajā pusē var arī redzēt mūka kunga ēdiena piegādes trosītes.
Vēl viens skats uz baznīciņu, no citas puses - tā, lai jūs nepadomātu, ka es mānos, un patiesībā tā ir pavisam normāla klints ar kaut kādām optiskajām ilūzijām. Nē, tas patiešām ir kaļķakmens stabs. Starp citu, bez baznīciņas augšā ir vēl arī kapenes un vīna pagrabs. Un, protams, mūka miteklītis. Kam viņam tur vīna pagrabs diez?
Vēlāk klosterī ierodas vēl bariņš viesu, un visi kā viens nes dāvanas - arbūzus, bonbondziņas, ko tik vēl ne. Būtu mēs zinājuši, ka tā ir norma, būtu arī atnesuši dāvaniņu. Olas, piemēram, kuras jau divas dienas dzīvo siltā mašīnā. Pašiem tādas ēst gandrīz jau bail, hehe.
Turpat blakus klosterim pieķērām šādu īberīgu ģimenīti, gatavojam gaļas izstrādājumus. Paskaties, kas meitenītei rokās! Āža galva! Viņa spēlējas ar āža galvu!
Pirmais īstais gruzīnu hačapuri! Pirms braukt ar aizdomīgiem gaisa tramvajiņiem, obligāti jāieturas, lai nepaliek slikti. Šādi ar sieru pilni hačapuri, starp citu, maksā tik vien kā 1 laru! Tas ir mazāk nekā 40 centi, brīnumaini! Un vienai ēdienreizei vienam cilvēkam pilnīgi ar tādu pietiek. Silts, svaigs, garšīgs un par čēzmit centiem, mmm!
Reku tas aizdomīgais gaisa tramvajiņš, ko nupat minēju. Čiaturas kalnos agrāk bija milzu mangāna rūdas depozīti, bet, tā kā pati pilsēta ir ielejā/aizā, strādniekiem pagāja krietns laiks ceļa mērošanā no pilsētas uz raktuvēm (daži strādnieki pēc 16 stundu maiņām palika vienkārši gulēt raktuvēs), tāpēc 1954. gadā Staļins pavēlēja iebūvēt lētu/efektīvu rūdas racēju transportēšanas veidu, un risinājums bija šāds - metāla kastes, kas karājas trosēs. Vesels trošu tīkls virs pilsētas! Raktuves, protams, vairs nedarbojas, bet gaisa tramvajiņi saglabāti kā parasts sabiedriskais transports, kas, starp citu, ir bez maksas!
Tā izskatās tramvajiņā iekšā. Smuki, ja? Kopā Čiaturā ir 17 (!) gaisa tramvajiņu līnijas, un visas šādas! Starp citu, Čiaturas māsas/dvīņu pilsēta ir Sigulda! Visi pasaules gaisa tramvajiņi apvienojieties!
Sistēma pavisam vienkārša - lai viens tramvajiņš tiktu augšā, otram obligāti jābrauc lejā un ar savu svaru jāpalīdz pirmajam uztūcīties, citādi spēka nepietiek. Re, es, viss tāds ieķēries margās, pa lodziņu bildēju skatus!
Skats pa lodziņu.
Augšējā pietura un starta platforma. Izskatās droši un labi, ja?
Reku skats vēl uz citu tramvajiņa līniju - tie, kas dzīvo bloķenēs, mierīgi var nokļūt mājās. Ja pēc ballītes sanāk palaist garām pēdējo tramvajiņu, trīs minūšu brauciena vietā jāiet trīs stundas kājām.
Reku pierādījums, ka vietējie tiešām tramvajiņus izmanto, ka tas tiešām nav tūrisma objekts vai kas tāds. Labi, pietiek par tramvajiņiem. Visiem noteikti iesaku izbraukt ar šādiem. Vispār, ja nevarat izdomāt, ko Gruzijā darīt, noteikti labāk brauciet uz Čiaturu, nevis, piemēram, Gelati klosteri, labi?
Pēc rīta tramvajiņa brauciena dienas atlikušo daļu pavadām tīrot un kārtojot mašīnu. Drīz taču sāks braukt čomi ciemos, jāsagaida cienīgā un tīrā namiņā, ja?
Visi (VISI!) noputējušie trauki tiek pārmazgāti. Pat tie, kas mēnešiem nav lietoti. Tīrība un kārtība!
Un, kamēr pucējamies, apkārt šādi skati - klinšu baznīciņas un klosteri. Man Čiaturā ļoti patika. Tiešām, ja sanāk brīvs brīdis Gruzijā, noteikti aizbrauciet paskatīties. Sanāk gandrīz pa ceļam no Tbilisi/Gori uz Batumi.
Nākamais rīts, mazu gabaliņu no Džvari klostera. Iebraucām naktī, tumsā kaut kādā laukumiņā ceļa malā mierīgi pagulēt. No rīta mūs modina viens tūristu autobuss pēc otra - izrādās, blakus ir izžuvis ezers, un ķīnieši kaudzēm birst ārā no autobusiem, ātri sabildē un brauc tālāk - uz Džvari. Šeit mūs pirms gulētiešanas apciemoja policisti, pavaicāja, vai viss kārtībā, vai nekas netrūkst un devās savās gaitās. Vispār Gruzijā visu laiku mūs neliek mierā policisti - vienu nakti mūs modināja trīs dažādas ekipāžas, ik pa pāris stundām. It kā jau mīļi un labi - pavaicā, vai viss labi un tā, bet kāpēc jāmodina nabaga noguruši tūristi!?
Lūk, arī Džvari klosteris (latviski tas nozīmē "krusta klosteris") un daudzie ķīniešu autobusi!
Būvēts sestajā gadsimtā, šis, protams, arī ir UNESCO pasaules mantojums. Šis ir pats svarīgākais reliģiskais objekts visā Gruzijā, un tepat blakus esošajā Mtskhetā (starp citu, viena no vecākajām pastāvīgi apdzīvotajām pilsētām pasaulē) sēž galvenais gruzīnu ortodoksa patriarhs.
Viduslaikos drošības aprēķinu dēļ, klosterim apkārt apbūvēts lielais mūris. Reku gabaliņi no tā vēl ir saglabājušies. Starp citu, Padomju laikā klosteri nemaz tik viegli nevarēja apmeklēt, jo tepat blakus bija militārā bāze, un šādām bāzēm tuvumā, protams, rādīties nedrīkstēja!
Militāristi joprojām apsēduši klosteri, haha. Patiesībā šeit vienkārši zaldāti grupā atbraukuši ar dieviņu aprunāties. Visi tādi jauni, dedz svecītes, skaita lūgšanas, ceru, ka viņiem nebūs jāiet karā un jāliek galva uz ežiņas par dzimteni. Lai viņiem viss labi, ja?
Cits kungs pie dieviņa ciemos ieradies ar āzi saitītē.
Tā, lūk, apmēram izskatās ēkas iekšpusē. Tā kā tas ir svētdienā, veci akmeņi, viss pilns ļaužu. Ne tikai zaldāti vien, reku arī lakatainais Karinčiks!
Klosteris uzbūvēts Mtkvari un Aragvi upju sateces vietā, tam bija kaut kāds racionāls pamatojums, kuru es diemžēl neatceros, piedodiet. Apakšā redzama arī iepriekš minētā Mtskheta, kas klostera būves laikā bija Ibērijas Karalistes (mūsdienu Gruzijas austrumu daļa) galvaspilsēta.
Sirmais vīriņš ir klostera darbinieks, kurš zinot visu ne tikai par klostera vēsturi un tagadni, bet arī par visām labākajām takām un avotiņiem apkārtnē. Visi grupu gidi nāk un paspiež viņam roku, laikam, cienījams kungs!
Leijerkastnieks (jā, vīrs ar īstu leijerkasti) sāka spēlēt Hava Nagila (nu, to tradicionālo ebreju dziesmu, paklausieties youtubē) un pēkšņi nez no kurienes uzradās ap desmit ebreju, kas metās dancī un dziedāja līdzi! wtf?
Kamēr ebreji danco, govis apsēduši volgu. Nabaga vīriņš nekur nevar aizbraukt!
Te jau esam ieradušies Tbilisi, pielējām pilnu bāku benzīna (patiesībā dīzeļa), sarunājām, ka drīkstam turpat pie degvielas uzpildes stacijas pagatavot pusdieniņas un papusdienot. Karīna atkal savārījusi tomātu ziedu zupu! Tā ir TIK garšīga! Prasiet visi Karīnai recepti un gatavojiet jūs arī!
Reku minētais benzīntanks! Tas vīriņš, kurš stāv kājās, rāda mums uz pulksteni un mēģina norādīt, ka jādodas prom. Es saku, ka citi vīri mums atļāva, un, ka mēs pēc pusdienām uzreiz brauksim prom. Bet viņš uzstāj. Nu neko, beigās, protams, tāpat pabeidzām gatavošanu un ēšanu. Bet kāpēc es to stāstu - mums mazliet pielavījusies vilšanās sajūta gruzīnu viesmīlībā. Jā, gruzīni ir viesmīlīgi, sirsnīgi ļaudis, bet galīgi ne visi. Ir vēl tāda kategorija, kas par visu ir dusmīgi un savu viesmīlību glabā kaut kur dziļi sirdī. Tādi vēsi kungi, gaida, ka iniciatīvu izrādīs paši Gruzijas viesi. Bet vispār Karīna solījās par visu šo izslavēto gruzīnu viesmīlību uzrakstīt atsevišķu rakstu, tāpēc es te dikti neizplūdīšu, labi?
Tbilisi galvenā - Rustaveli - iela. Re, kādas krāsainas meitenes! Šodien Tbilisi notiek Holi festivāls. Izskatās, ka tāds tagad ievazāts no Indijas teju visā pasaulē. Visapkārt krāsaini jaunieši, visi priecīgi, visi smaida, forši!
Bet nabaga ugunsdzēsējiem pēc tam kārtīgi jārukā - visa iela šmucīga! Šitāda nelietderīga resursu tērēšana, ārprāts!
Karīna vakarā pērk aliņu. Gribēju tikai parādīt, cik stilīgas mēdz būt Tbilisi centra pārtikas produktu bodes - milzu garāža, kurā gar malām izkārtoti pāris plaukti un - aiziet - tirdzniecība var sākties.
Nu, lūk, un svētdienas vakarā atradām lielisku guļvietu netālu no Mtatsminda kalna pašas virsotnes zem kuplām priedēm! Te, starp citu, pavadīsim vēl trīs nākamās naktis. Bet tas jau būs nākošajā kalendārajā nedēļā, tāpēc pie tā atgriezīsimies nākamreiz. Pagaidām tad viss, ja? Atā, atā!
