Fotoatskaite: Šiīti ir vismīļākie musulmaņi pasaulē!

Atkal pagājis krietns laiks, kopš pēdējo reizi stāstīju, kā mums iet. Tāpēc, pirms rādīt attēlus, īsumā visu izstāstīšu – Irānā ir vissirsnīgākie un draudzīgākie ļaudis pasaulē, tāpēc mums sanāk ceļot no vienām mājām uz otrām, no vienas ģimenes pie nākamās. Viņi tiešām viesus uzskata par dieva dāvanu, pat uz ielas, pamanot, ka neesam vietējie, bieži vien saņemam uzaicinājumus paviesoties, atnākt uz pusdienām, vai vienkārši fonētiski iekaltu: “Welcome to Iran.” Viņi ir priecīgi, ka esam pie viņiem atbraukuši, ka gribam paskatīties viņu dabu, vēstures pieminekļus un visu pārējo, iepazīties ar viņiem, apvaicāties, kā dzīvo. Nevis tāpēc, ka esam Rietumeiropas tūristi un vedam kaudzēm naudas. Irāņi dzīvo labi, viņiem mūsu naudas nafig nav vajadzīgas. Tagad, kad tūlīt, tūlīt sāks parādīties sankciju atcelšanas augļi, lielākam ekonomikas rāvienam valdība nolēmusi pabakstīt arī pavisam vāji dūmojošo tūrisma ugunskuru (paskat, kāds es poēts!!!), bet skatoties uz to, kā vietējie izturas pret tūristiem, šķiet, ka tas ekonomiku drīzāk graus, nevis attīstīs. Es to iedomājos tā – viesnīcu sektors stagnē, jo vienmēr taču var paciemoties un panakšņot pie vietējiem, ar glaunajiem restorāniem ir tāpat – kāpēc ēst restorānā, ja mamma/vecmāmiņa labprāt pacienās ar visgardākajām pusdienām? Nu, šad tad, protams, var arī aiziet uz restorānu, bet tad noteikti viesiem maksāt nav ļauts. Labi, mēs gan esam kautrīgi un audzināti kārtīgā padomju garā, tāpēc pēc iespējas cenšamies maksāt paši, un no ciemošanās šad tad izvairāmies, bet, runājot ar citiem, šķiet, ka mēs tādi teju vienīgie!

Gan jau arī ar Irānu notiks tāpat, kā ar visiem “jaunatklātajiem” tūrisma galamērķiem – sāks braukt vairāk un vairāk tūristu, vietējie vairs nejaudās visiem izpatikt, atklās, ka no tūristiem var dabūt lielas naudas (populārākajās pilsētās jau to var mazliet sākt novērot), pārorientēsies uz ārzemju tūristu apkalpošanu, un padarīs savu valsti tādu pašu kā visas pārējās Turcijas un Horvātijas. It kā jau tur sava dvēselīte ir, bet dikti vāja un aiz pieczvaigžņu viesnīcām un VIP SPA paslēpusies. Tāpēc, lai gan gribētos visiem ieteikt braukt un baudīt Irānu, kamēr vēl var, tomēr teikšu – nebrauciet uz Irānu! Sakiet saviem draugiem, lai arī nebrauc! Saglabāsim vismaz vienu valsti globalizācijas un starptautiskā tūrisma puslīdz neskartu! Tikmēr pats pa kluso braukšu uz Irānu vēl un vēl, hehe.

Kāpēc vispār sāku stāstīt par mīļo Persiju un mīļajiem persiešiem – kā jau minēju, pārsvarā katru dienu pavadām vietējo sabiedrībā, kas paģēr socializēties, nevis lūrēt datora ekrānā un taisīt fotoatskaites, un retajās reizēs, kad esam divi vien – nekādi nesanāk atrast pieejamus internetus. Tāpēc arī manas atskaites un viss pārējais kavējas un atliekas uz arvien vēlāku un vēlāku laiku. Bet nepadomājiet, ka es sūdzos! Drīzāk priecājos – būsim ļoti labi atpūtušies no lūrēšanas ekrānos, nemitīgās sociālo tīklu skrollēšanas un bilžu atlasīšanas!

Vēl esmu izdomājis, ka Pakistānā gan viss būs vieglāk, interneti būs ātrāki, zāle zaļāka un tā tālāk. Tāpēc tur paņemšu 2-3 dienas brīvas, sastrādāšu visu iekavēto un vēl papildus sagatavošu visādus papildinājumus, labi?

Atgriežoties pie Irānas un šodienas – ar nolūku kārtīgi visu ko sarakstīt, speciāli izīrējām dārgo istabiņu viesnīcā par 490 tūkstošiem (beigās gan dabūjām atlaidi uz 450), jo tajā esot Wi-Fi. Būdami ārkārtīgi čakli, ieradāmies jau ļoti laicīgi – ap septiņiem no rīta. Mums sasolīja, ka astoņos būšot menedžeris, kas zinās pateikt, kā pieslēgties bezvadu tīklam. Astoņos izrādījās, ka menedžeris būs pēc vēl divām stundām, tad divpadsmitos, tad piecos. Beigās sešos ieradās vīrs, vīram rokās lapiņa, uz kuras rakstīts: “user:abs passowrd:1234”. Citādi jau to nevarēja paziņot, vai ne? Ā, un internetam vienlaikus varam pieslēgties tikai ar vienu ierīci, tā kā brouzējam pārmaiņus, kas vēl palēnina visu procesu. Labi, labi, atkal sūdzos. Labāk skaties, kā mums gāja pirmajā pilnajā un visādi citādi brīnumainajā nedēļā Irānā: