Šī, visticamāk, būs pēdējā atskaite pirms atgriešanās mājās. Tas ir, ja vien nepamanīšos sastrādāt vēl vienu trīs diennaktīs, ko pavadīsim vilcienā līdz Maskavai. Bet rakstīšana pa ceļam ir gana sarežģīta, jo iepriekšējā vilcienu pieredze liecina, ka par iespēju lādēt ierīces notiek visai skarba cīņa – uz visu vagonu (56 cilvēki; katram vismaz pārītis lādējamu ierīču) ir tikai divas rozetes!
Šonedēļ lielākoties runāsim par Taizemes ēdieniem, neskaitāmajiem tempļiem un tirdziņiem:
Pēc vairākām pie ķīniešiem pavadītām naktīm, beidzot parādās brīva vieta hostelī, kuru bijām nolūkojuši kā savu favorītu - "Julie Guesthouse". Tas ar zvaigznīti atzīmēts LP ceļvedī, kā arī saņēmis šausmīgi augstu vērtējumu visās rezervēšanas vietās onlainos, turklāt divvietīgā istaba maksā tikai piecus eirikus! Pirmajā brīdī esam ļoti priecīgi - paskaties, cik te skaisti, viss tāds stilīgs, krāsains, tieši ārpus mūsu istabas durvīm ir terasīte, viss forši.
Pēcāk izrādās, ka šis ir kārtīgs ballīšu hostelis. Ļaudis dzer aliņus, spēlē ģitāras, dzied, sarunājas un kliedz līdz pat 2-3 naktī. Mēs taču esam veci ļaudis! Mums tāda vieta neder! Turklāt visi tie jaunieši ir ārkārtīgi pretenciozi un skatās uz mums ar nosodījumu! Visādi citādi hostelis ir ļoti jauks, bet ne tik veciem cilvēkiem kā mēs. Tāpēc drīz vien pārvācāmies atpakaļ pie saviem ķīniešiem un mazā sunīša. Nav ko izlikties par to, kas neesam, hehe.
Šodien ir Makha Bucha diena (svarīgi budistu svētki), kas Taizemē pat pasludināta par nacionālajiem svētkiem, tātad visiem ir brīvdiena. Dienas gaišajā laikā ļaudis vienkārši dodas uz tempļiem, paklausās īpašās dienas ceremonijas, un vakarā iet aplīšus ap galveno pagodu. Katram jāapiet trīs apļi - viens par Budu, otrs par Dammu (ceļš; mācība) un trešais par Sanghu (monkhood - īsti nezinu, kā to iztulkot latviski), rokās nesot svecīti, vīraku un puķu pušķīti.
Pēc pieveiktajiem trim apļiem, svecītes tiek noliktas uz tempļa. Tāda diena tiek svinēta katru gadu trešā lunārā mēneša (taju valodā tāds mēnesis tiek saukts par makha) pilnmēnesī. Šī diena ir īpaša, jo pirms 2500 gadiem tieši makhas pilnmēness naktī Budu ieradās apraudzīt 1250 mūki, vienkārši tā, bez uzaicinājuma, bez iepriekšējas piezvanīšanas, vienkārši ieradās. Ceru, ka Budam bija gana daudz lietu ledusskapī, lai visus ciemiņus pabarotu. Buda izmantoja šo lielisko iespēju, lai pamācītu saviem sekotājiem trīs galvenos Budisma principus - nedarīt ļaunu, darīt labu un attīrīt prātu.
Pie tempļa var nopirkt arī zelta lapiņas, uz kurām smuki ar marķieri uzrakstīt savas vēlmes, un tad piekabināt kociņā. Visas vēlmes, protams, tiek piepildītas.
Kaut kad iepriekš jau stāstīju par tradīciju apliet Budas figūriņu ar ūdeni, attīrot Budas figūriņu, attīries arī pats no visiem grēkiem. Šeit tas tiek pacelts līmeni augstāk, tiešā nozīmē. Uzbūvēts speciāls liftiņš, kurā var iestiprināt savu ūdens pudelīti, uzvilkt to augšā līdz pat tempļa tornītim, kur, paraustot otru trosīti, ūdens tiek izgāzts uz Budas. Citās dienās tā nemaz nevar apliet augsto Budu!
Šajā dienā visi budisti, pat arī tie, kas nav visticīgākie, dodas uz tempļiem, palūgties, ziedot naudas, drēbes, un vispār visu, kas mūkiem varētu noderēt ikdienā un arī tempļa uzturēšanā. Tāpēc dažreiz jāpagaida rindā uz tikšanu templī.
Sirsnīgākie budisti šajā dienā (un vēl dažas dienas pēc tam, cik nu pietiek spēka) cenšas ievērot piecus budisma priekšrakstus: atturēties no kaitēšanas dzīvām būtnēm (tas ietver arī odu sišanu, skudru samīšanu u.t.t.), atturēties no zagšanas (pārējās dienās var zagt uz velna paraušanu), atturēties no seksuālas netikumības, atturēties no melošanas un baumošanas, atturēties no jebkādām apreibinošām vielām. Paši hārdkorīgākie sekotāji ievēro vēl trīs papilu noteikumus - atturēties no ēšanas pēcpusdienā, atturēties no dziedāšanas, dejošanas, izklaidēm un rotu valkāšanas, atturēties no gultas vai mīksto krēslu lietošanas. Šie kungi parasti valkā baltas drēbes, lai visi zinātu, kas n kā. Nevar taču nest tādus upurus un nevienam par to nepaziņot! Kā tādi vegāni!
Lūk, viens no svarīgākajiem Čiangmai tempļiem - Phan Tao. Par šo pastāstīšu vēlāk, jo mēs vēl viņu apmeklēsim arī dienasgaismā. Tagad tikai gribēju parādīt, kā tas smuki izgaismots tumšajā diennakts laikā.
Starp tempļu apmeklējumiem bildējamies lielajā policistu cepurē. Bilde švaka, bet nevarēju neparādīt lielo cepuri, citas bildes ar tādu man nav. Tātad tādi izskatās policijas posteņi. Tur iekšā mēdz dežūrēt policisti (viņiem galvās gan ir vēl papildu cepures, daudz mazākas).
Vēl viens svarīgs templis - Chedi Luang. Šis gan, laikam, ir tas, ko sauc par tūristīgajiem objektiem, te ļaudis vairāk taisa selfijus, nekā lūdzas, nemaz nerunājot par balto drēbju ekstrēmistiem. Te arī jebkuram rietumniekam mūks uzsies svēto aprocīti, pat aci nepamirkšķinājis.
Bet krāšņs bez gala, viss tāds zeltā. Šo bildi gribēju parādīt tāpēc, ka par fotomeistaru atkal piestrādā septiņgadīgā Emma, un, lai gan es bildē izskatos vienkārši piedzēries (un prasu vēl!), bet patiesībā es rādu - reku, bildē šitā, spied šo podziņu! Un, jā, tā kā bildē atkal rādās Kristīne un Kārlis, izmantošu iespēju vēlreiz pateikt viņiem paldies par labo uzņemšanu un visa parādīšanu!
Tempļa galvenā (arī visvecākā un viscietušākā) ēka. Šī, šķiet, ir ārkārtīgi populāra vieta kāzu fotogrāfijām, jo tempļa mūki ir uzskatījuši par nepieciešamību lejā pie Budas figūriņas uzlikt zīmīti "No wedding photos".
Es nezinu, ko šie ļaudis dara, bet viņi ir saslēgušies tīklā! Droši vien kaut ko kopīgi lūdzas. Lokālajā tīklā! LANā!
Katrs apsējis saitīti ap galvu, tādējādi savienojoties ar pārējiem lūdzējiem. Tik forši!
Šis ir Čiangmai pilsētas pīlārs. Es sākumā nevarēju saprast, kurš ir īstais stabs - tas koks, vai? Bet nekā! Izrādās, pīlārs ir iekšā baltajā mājiņā, un to nemaz nevar, kā ienāk prātā, apskatīt, jo stabu pilsētai taču dāvājis Indra (dievība hinduismā), un teicis, ka, kamēr stabs tiks godāts un cienīts, tikmēr pilsētas iedzīvotāji dzīvošot pārtikušu dzīvi. Re, kāds budisms ir foršs! Lai gan pīlāru dāvājis hinduisma dieviņš, viņi vienalga to godā un ciena. Mūsu puses reliģijām būtu vēl daudz ko mācīties par cieņu un tādām lietām.
Arī suns ieradies uz Makha Buchu. Kad pāris dienas vēlāk ieradāmies apskatīt šo pašu templi, viss šis pagalms bija tāds pelēks, piebraukts mašīnām un vispār nekāds. Tāpēc, ja gadās trāpīties Čiangmai ap februāri, noteikti saplānojiet savu ekskursiju pa tempļiem šajā īpašajā dienā, jo viss tiešām ir daudz, daudz skaistāks nekā parasti.
Re, cik skaists pagalmiņš, viss liesmiņās un budiņās! Pievērs uzmanību tam violetajiem kokam labajā pusē.
Pie koka ieradusies dāma pieskaņotās drēbītēs. Bet koks vispār tāds skaists, lillā, vai ne? Paga, paskatīsimies tuvāk!
Tās ir papīra puķes! Viņi ir piesprauduši pilnu koku papīra ziediem! Starp citu, iepriekšējā bildē redzamā Budas statujiņa arī nav īsta, tik vien kā veiksmīgi novietota lielformāta fotogrāfija.
Ziedojamie trauciņi. Templī vari izmainīt savas papīra banknotes vissīkākajās pieejamajās monētās, un noziedot pa vienai katrā podiņā. Viltīgs gājiens, jo, nu, ja jau sāksi mest pa monētai trauciņā, droši vien beigās gribēsies samest VISOS! Gan jau, ka papīrā tik daudz nebūtu noziedojis. Un tad mūks ik pa brīdim iztīra visus trauciņus un laiž monēta jaunā apgrozībā. Tā, labi, pietiek Makha Buchas, par daudz jau aizrāvos.
Nākamajā rītā dodamies brokastīs, bet - kas tad te! Blakus mūsu galdiņam uz plaukta stāv miruši cālīši, fēns un instruments, kas paredzēts lietu satveršanai (ne es, ne Karīna nevaram atcerēties, kā tādu sauc). Kā tu domā, kam tāds komplektiņš paredzēts?
Protams! Šī kunga pabarošanai. Ne jau mēs vienīgie gribam brokastot! Viesmīlis ar fēnu uzsilda cālīti (lai čūskas kungs domātu, ka cālītis dzīvs), paņem satveršanas instrumentā un zibina gar kunga seju. Nebūdams ar pārāk sarežģītu kognitīvo aparātu aprīkots dzīvnieks, čūskas kungs uzķeras un lepni nomedī cālīti. Un kā nu ne - silts, kustās, tātad dzīvs cālītis.
Atgriežoties pie mūsu brokastīm - tā kā bijām šausmīgi izsalkuši un neko prātīgu tuvumā atrast nevarējām, iegājām uz tūristiem/ekspatiem mērķētā vietiņā. Viss, protams, smuki, stilīgi galdautiņi, ēdienkarte angļu valodā u.t.t., bet ēdiens dārgs un negaršīgs. Nu, ne tā, ka negaršīgs, bet noteikti neteiktu, ka garšīgs, vēl jo vairāk, ja mēram pēc Taizemes standartiem. Droši vien garšas piemērotas rietumnieku garšas kārpiņām. Neatceros, kā šo vietu sauc (gan jau, ka var atpazīt pēc cālīšiem un albīnās čūskas), bet noteikti uz šejieni ēst neejiet. Dārgi un negaršīgi!
Es nezinu, kā sauc šos kokus, bet tādi te aug visur! Liekas, ka koks audzis uz augšu, izaudzis jau gana liels, un tad daži zari sadumpojušies, sak', negribam iet ar visiem vienā virzienā! Augsim uz leju! Tas kungs, kas stāv pie koka, lai gan bildē varētu likties citādi, nemaz arī neurinē. Likās, ka jāaizstāv kunga gods, ja nu kas.
Kristīne un Kārlis ierāda mums labākās vietas vēlajai ēšanai, un kundze kovboju cepurē ir absolūtais favorīts. Vēlāk, bišķiņ pagūglējot, uzzinājām, ka par viņu rakstījis arī the guardian, neskaitāmi ēdienu blogi u.t.t. Tātad, Khao Kha Moo - cūkas kāja uz rīsiem. Milzīgajā grāpī tiek vārīts milzu apjoms cūkas kāju, pie blakus galdiņa puikas nemitīgi mizo vārītas olas, un vēl blakus top bezgalīgs rīsu daudzums. Pirmo reizi tante uzvilkusi šo cepuri, jo viņai spīdējis acīs galdiņu apgaismojošās lampas, bet drīz vien mice kļuvusi par viņas treidmārku, un tagad visi Čiangmai iedzīvotāji (un acīmredzot ne tikai viņi) zina par "tanti ar kovboju cepuri".
Par trīsdesmit naudiņām (apmēram 75 centi) var dabūt šādu porciju. Izskatās pavisam vienkārši, bet tā cūkgaļa! Tiešām kūst mutē! Ja nebūtu tie rīsi, varētu mierīgi apēst šo ēdienu, vispār neizmantojot zobus. Ā, un papildus pienākas marinēti (pickled) kāposti neierobežotā daudzumā. Lūdzu, visi ejiet pie kovboju tantes!
Uzzinājām par vēl vienu brīnišķīgu lietu - Mango sticky rice. Tūlīt parādīšu, kā tas izskatās, bet pirms tam gribu pastāstīt, kā mango vīrs piešāvies mizot/griezt šos sarežģītos augļus. Man uz katru mango paiet kāda minūte-divas, pēc tam rokas ir lipīgas līdz elkoņiem, un lielu daļu mango nākas izmest kopā ar biezajām miziņām. Bet šis vīrs nomizo UN sagriež mango skaistos gabaliņos kādu 10 sekunžu laikā. Turklāt miziņas ir tik plānas, ka cauri var (īstenībā nevar) redzēt!
Tātad mango sticky rice. Apakšā ir ķipīgie rīsi (Oryza sativa var. glutinosa - tie ir tādi īpaši rīsi, kuru cietē ir ļoti zems amilozes līmenis, tāpēc, kad tos izvāra, tie visi salīp kopā un kļūst par vienu lielu kluci, kuru sadala, pa kumosiem plēšot ar roku), virsū svaigas mango šķēles, pārlietas ar iebiezināto pienu un rīsu kraukšķiem. Visgaršīgākais desertiņš pasaulē!
Tā kā tajiem vispār patīk iet gulēt vēlu, parasti lielākā dzīvība ielās sākas pēc pulksten astoņiem, neskaitāmi tirdziņi, laukumi, būdiņas ielas malās - visi ēd, dzer un priecājas. Lielā rietumnieku skaita dēļ gan arī izveidojušās daudz šādas vietiņas - skatuvīte, uz kuras grupiņa spēlē populāras dziesmas, stilīgi uz siena klučiem bāzēti krēsli/galdi un dārga fancy pārtika. Inčīgi, bet mēs iesim meklēt autentiskumu. Re, kāds es pretenciozs, haha!
Nē, nē, nebūs nekāds autentiskums, iesim uz nakts tirgu "Kalare". Patiesībā jau tas tāds pats (un pat vēl vairāk) tūristu tirdziņš ir, pārdod visādus suvenīrus u.t.t.
Tirdziņa vidū ir laukums, kurā notiek visvisādi amatieru priekšnesumi. Lūk, jaunieši samācījušies dažus svarīgākos taju deju soļus, sapirkušies tradicionālās drēbītes un purina vaļā! Visi tādi priecīgi, vispār ļoti pozitīvs priekšnesums.
Kā jau minēju, priekšnesumi ir amatieru, neviens viņiem par to nemaksā, tāpēc beigās visi dejotāji skatuves priekšā nostājas rindiņā un aicina mest groziņā dzerenītes. Palielīšos, ka neesam tādi skopuļi, kā citreiz varētu izlikties, arī mēs godīgi iemetām divdesmit bātu dzerenīti. Priekšnesumu taču skatījāmies, tad arī jāmaksā! Mums gan nepienācās tādas priekšrocības kā Emmai - viņa par tiem pašiem 20 bātiem tika pacelta uz rokām kopbildei. Es arī gribēju!!!
Pēc tradicionālajām dejām uzstājas breikeri. Es tiešām biju pārsteigts par puiku veikumu! Viņiem sanāk simtreiz foršāk nekā visādiem ielu dejotājiem, ko esmu redzējis Eiropā! Arī šiem atstājām dzerenīti. Mēs šodien uzdzīvojam tā, it kā rītdienas nebūtu!
Bet zini, kāpēc varam atļauties tik nikni mētāties ar naudu (gribu vēl uzsvērt, ka 20 bāti ir apmēram piecdesmit eirocenti) tirdziņu priekšnesumos? Tāpēc, ka pārējā laikā taupām ik uz soli, un Taizeme mums tiešām palīdz taupīšanā! Teju uz katra stūra ir ūdens uzpildāmais automāts, iemet vienu bātu (2.5 centi) un automāts piepilda pilnu lielo pudeli! Dažos automātos ūdens garšo mazliet pēc sūnām, dažos pēc hlora, bet lielākajā daļā garšo tāpat kā rūpnieciski pildītais.
Kārtējā mūsu lieliskā taupīšanas ideja - lielveikala fūdkortā ēdienam taču jābūt lētākam nekā restorānā, vai ne? Nē, nav gan. Bet, ja ne lētāk, tad vismaz negaršīgāk gan ir. Turklāt, lai iepirktos fūdkortā, pirms tam jānopērk taloniņi. Visticamāk, tas paredzēts, lai atvieglotu ēdiena krāmētāju darbu, nav jāskaita naudiņas un tā. BET - naudiņu vietā jāskaita taloni, kas tāpat ir dažādos nominālos, turklāt fūdkortam jānodarbina vēl viena papildu persona, kas tirgo taloniņus, un pēc tam vēl par neiztērētajiem atgriež naudu. Un mums jāstāv trīs rindās - taloniņu nopirkšanas rindā, ēdienu rindā, lieko taloniņu atgriešanas rindā. Visiem labi!
Tomēr lielveikala ēstuvei ir divi milzīgi plusi - viens ir nerimstošā dzīvā mūzika (turklāt muzikanti uzvedas tā, it kā spēlētu pārpildītā stadionā, aicina arī dziedāt līdzi un tā).
Otrs pluss ir ledus jaunkundzīte īsos svārciņos! Ledus jaunkundzīte nevis tāpēc, ka salta sirds, bet tāpēc, ka staigā apkārt ar spainīti un visiem kārotājiem ieber dzērienā ledu. Arī šis amats šķiet ārkārtīgi neracionāls, bet, nu, vismaz ir, kur ēdot aci piesiet.
Šodien brauksim ar mocīti izpētīt Čiangmai tuvējo apkārtni. Tā kā visi (ieskaitot ceļvežus un internetus) mūs ir sabaidījuši par briesmīgajām krāpšanas shēmām (atgriežot mocīti, izīrētājs prasa maksāt sodu par noskrāpēto korpusu u.t.t.), pirms sākt braukt visu uzmanīgi sabildējam un tā. Vēlāk novērojām, ka nevienam izīrētājam nekas neinteresē, dažreiz pat nepaprasa pasi. Paņem mocīti, iedod viņam piecus eirikus un viss, brauc. Līguma slēgšana mēdz notikt mutiski, apmēram šādi: "Eu, bet jūs tikai točno atvediet atpakaļ, labi?"
Sen neesmu rādījis ēdienus, nē? Šis ir Khao Soy (burtiski tulkojot no taju valodas, sanāk "sagrieztie rīsi", bet patiesībā šis ēdiens nāk no birmiešiem, un nosaukums ir vien vājš birmiskā nosaukuma "khao swe" atdarinājums), uz kokosriekstu piena bāzēta zupiņa, kurā peld marinēti kāposti, kaut kādas gaļas un fritētas (deep fried) olu nūdeles. Parasti ir ļoti garšīgi, bet šis ceļmalas restorāns (apstājāmies pa ceļam pie tīģeriem, jo neesmu pieradis braukt lielus gabalus mocīša mugurā, tāpēc ātri nogurstu) lika vilties.
Pie tīģeru karalistes ieejas ir iespēja nobildēties instagrama bildē. Es gan līdz galam šito nesapratu, jo, ja gribētu likt bildi instagramā, tad jau rāmītis un laiki apkārt paši sazīmētos, un neviens taču negribētu dubulto instagramu. Bet, ja neplānoju likt instagramā, tad priekš kam man vispār tie laiki un tagi? Nesaprotu!!!
Tīģeris! Tā, es jau saņēmu daudz pārmetumu par to, ka visi tie taizemieši un pārējie tīģeru turētāji tikai moka nabaga zvēriņus un tā, tāpēc uzreiz paskaidrošu. Droši vien būsi dzirdējis par tādu Taizemes iestādi kā "Tiger Temple" (nevis "Tiger Kingdom"), kuru vadīja ļauni mūki, kas zvēriņiem tiešām darīja pāri - injicēja tos ar visādām indēm (trankvilizatoriem), lai nabaga tīģeri būtu rāmi kā peles (es nezinu, vai peles ir rāmas) un līdz ar to par dārgām naudām pozētu visādos veidos ar rietumu tūristiem. Un tad mūki daudzās naudas notriec visādos mersedesos.
Tikmēr mūsu tīģeri ir bīstami! Pirms iet būrī, rūpīgi jāizlasa un jāparaksta noteikumi. Tīģeri drīkst aiztikt tikai līdz apmēram vidum no aizmugures, citādi viņš uztver to kā apdraudējumu un vienkārši norauj tev galvu. Šeit var redzēt, ka tīģera čoms (katram tīģerim ir savs čomiņš, kas ar to dzīvojas jau no bērnības, tīģera bērnības, ne savējās) jau steidz mani sarāt, esmu jau ar savām roķelēm bišķi par tālu aizlīdis.
Es rādu baigi daudzās bildes ar sevi un tīģeriem, haha. Te var redzēt, ka tīģera čomiņš riebīgi ņirdz! Tas tāpēc, ka viņš pirms sekundes iekliedzās "Watch out!" un es ļoti nobijos, jo, nu, tas tīģeris ir LIELS, un es viņam stāvu tieši blakus. Bet izrādās, ka viņš tikai joko! Nekas nav noticis! Bet man pēc tam pāris minūtes kājas trīc!
Te tīģeris uzglūn man no aizmugures. Nujā, un atgriežoties pie labajiem un ļaunajiem tīģeru turētājiem. Protams, daudzi mēdz zākāt arī zoodārzus, sakot, ka tie tikai moka zvērus, zvēriem jādzīvo dabīgā vidē u.t.t. Tas it kā ir taisnība, bet tomēr tie labie zoodārzi nopelnīto naudu iegulda visādu dzīvnieku aizsardzībai, izpētei, pavairošanai, izglābšanai no iznīkšanas. Un bieži vien glābjamie ir visādi "nesmukie" dzīvnieki, tie, kuri nevienam neinteresē. Tur visādi kukaiņi un bezspalvu lēcējpeles. Tos jau neviens nežēlo! Tāpēc citreiz nākas izmantot mīļos un pūkainos zvēriņus, lai izglābtu nesmukos un kraupainos bēdu brāļus. Tāpat ir ar tīģeriem šeit - viņi neķer mežā jaunus zvērus, tikai ļauj vairoties jau esošajiem un reizi pa reizei pieņem kādu cietēju, kas savvaļā vairs nespētu izdzīvot (tur visādus nomocītus un vecus cirka zvērus, tos pašus mūku tīģerus u.t.t.). Tā kā es nemaz nejūtos slikti par šo tīģeru karalistes apmeklējumu! Varbūt vienīgais iemesls varētu būt tas, ka tā apmeklējumu iztērējām PIECDESMIT eiro!!!
Piecdesmit eiro ir daudz, bet paskaties, cik mīļš kaķītis!!! Viņam patīk, kad pakasa kakliņu! Un cik bieži tad rodas iespēja pamīļoties ar īstiem, dzīviem tīģeriem?!
Par vēl papildu eirikiem var noalgot fotogrāfu, kas sataisīs tev visskaistākās tīģeru bildes. Un daudzi tā arī dara - ienāk būrī visi tādi īgni, uzsmaida fotogrāfam uz skaistās bildes taisīšanas mirkli un uzreiz pēc tam arī iziet no būra ārā. Nemaz nepamīļo kaķīšus! Apmeklē šo vietu tikai feisbukiem un kaimiņu skaudībai! Bet katram jau savs, nav brīv nevienu tiesāt! Un vispār šo bildi bildēju tikai tāpēc, ka fotogrāfam ir tik milzīgi mati! Taizemietis ar mikrofonu, kaut kas neredzēts!
Te ir piedzimis arī viens mazais, baltais tīģerītis. Arī šo ir iespēja samīļot, bet, lai pārāk daudz nenomocītu mazo ķēmu, cena par šī brīnuma mīļošanu ir divreiz un pat vairāk lielāka. Ja nu jāmoka kaķēns, tad vismaz lai ir arī kāds labums no tā.
Esam uzbraukuši Mončamā. Tas ir kalns, nezinu, cik augsts, bet mocītim gāja diezgan grūti, lai mūs uznestu līdz augšai. Pilnā ručkā vairāk par 5-10km/h negāja. Labi, ka neatbraucām šeit ar savu busiņu, točno nebūtu tikuši augšā. Un atkal - šo bildi rādu tikai tāpēc, ka ļoti lepojos ar to, kā man smuki piestāv visas iespējamās ķiveres!
Mončamā agrāk (pat vēl pirms daždesmit gadiem) ļaudis pa kluso audzēja heroīna krūmus, bet karalis to uzoda un niknumā visu izdemolēja. Es, protams, mazliet situāciju izpušķoju (gadījumam, ja kāds izlemtu no maniem pierakstiem veidot filmu, lai būtu inčīgāki kadri), bet situācija tāda apmēram arī bija. Bet tā vietā, lai visus mončamiešus saliktu cietumā, karaliskā ģimene nodibināja "Nong Hoi Royal Project", projektu, kas kalnu ļaudīm māca un palīdz audzēt kultūraugus. Gan jau, ka opija magones ienes vairāk naudas, bet šādi vismaz nav jādzīvo nemitīgās bailēs, turklāt kalnu klimats palīdz audzēt tādas lietas, kas nekur lejā neaug, līdz ar to pieprasījums ir lielāks un cenas augstākas. Izdzīvot var!
Reku, piemēram, kaut kādi kāposti! Vispār visa mončama apkārtne ir ļoti skaisti iekopta - visādi celiņi, soliņi ar salmu jumtiņiem. Un vēl tas skaistais skats! Teju 360 grādu leņķī visapkārt var redzēt kalnus. Tā vismaz runā. Bet mēs, protams, atkal esam trāpījušies sliktajā sezonā (Mjanmā dedzina pērno kūlu, un, tā kā tas ir pavisam netālu, visas debesis pilnas dūmu, izdedžu, miglas un vēl visādu draņķu), tāpēc redzam tikai otro kalnu kārtu. Skaidrajā laikā varot redzēt kilometru kilometriem tālu.
Turpat arī ierīkotas būdiņas, kur vietējā virtuvītē par dārgu naudu pārdod uz vietas audzētus un uz vietas gatavotus produktus. Bet cena esot atbilstoša kvalitātei, jo karaļa projektā viss paredzēts karaliski - nekādu ķīmiju, viss bio, viss eko-šmeko. Vajadzētu arī Latvijā spaisa tirgotājus līdzīgi apkarot - iemācīt viņiem audzēt kvalitatīvu rāceni, un miers!
Gribējām vēl paspēt uz saulrietu Huay Tung Tao ezerā, bet, neskatoties uz to, ka no mocīša izspiedu pat 95km/h (ātri mācos), nokavējām par kādām 10-15 minūtēm. Nu nekas, pastaigājām apkārt, pabakstījām zivis, beigās apbraucām apkārt visam ezeram. Un tad gan pa taisno atpakaļ uz Čiangmai, jo sarunāts tikties ar Kristīni un Kārli (un Emmu) kārtējā nakts tirdziņā! Te ir tik daudz tirdziņu! Gan nakts, gan dienas, gan rīta, visādi! Pagaidām vēl nav apnicis!
Tātad, tirdziņš! Šis tāds jocīgs, jo atrodas tieši blakus lielajam Tesco lielveikalam. Interesanti, kāpēc viņi tā brīvprātīgi pieteikušies konkurencei. Lai gan no otras puses - lielajai daļai taju mājās nemaz nav virtuves, viņi izvēlas ieturēt maltītes ielu restorānos, tā kā produkti no Tesco tāpat nevienam nav vajadzīgi. Ā, un bildē redzamā lieta ir tamarinds. Nekad nebiju redzējis tamarindu svaigā veidā!
Krabīši! Zini, kā šos taisa? Noķer krabīti, ar trulu un aprūsējušu karoti izgrebj krabītim iekšas, tās samaļ, samaisa ar garšvielām, pavāra (vai patvaicē), un rezultējošo kotleti ieliek atpakaļ izgrebtajā krabītī un pieķipina tam atpakaļ vēl acis, lai izskatās kā dzīvs. Šausmas! Nujā, vispār tagad rādīšu veselu sēriju ar visādām inčīgām tirdziņā atrodamajām lietām. Tā kā, ja tev nepatīk tirdziņi, šķir kādas desmit bildes uz priekšu.
Garās, baltās sēnītes ietītas šķiņķī, uzdurtas uz puļķīša un uzgrilētas. Tajiem vispār patīk visu spraust uz puļķīšiem un grilēt. Un, protams, visu pasniegt uz milzīgām banānu lapām.
Šeit tante gatavo Som Tam (zaļās papaijas salātus) mūsu vakariņām. Tādus salātus taisa no zaļas (negatavas) papaijas, pievienojot čilli piparus, laimu, tuč-tuč palmu cukura un sāļas zivju mērces. Un lai gan mēs parasti jūras veltes vispār ienīstam, šajos salātos ir ok. Tās zivis gan arī gandrīz nevar sagaršot. Un, kas ir forši, salāti tiek sagatavoti šeit pat uz vietas, pilnīgi svaigi! Vīriņš sagriež papaijas, sieviņa visu sastampā, un - hops - maisiņā!
Bombondziņas, žāvēti augļi, rieksti, mmmmm...
Krāsaini dzērieni ar dažādām garšām. Man šķiet, ka tās skaitījās tējas, bet es pagaršoju visas zortes, un visas ir pārsaldinātas cilvēka organismam nepiemērotā līmenī! Tā kā tas tikpat labi varētu būt traukūdens, ar tādu cukura daudzumu tāpat viss garšo vienādi!
Šeit vīri cep Pad Thai, kaut kādas sarkanas nūdeles un visādas mērcītes. Visādi citādi nekā ievērības cienīga, bet man tik ļoti patīk viņu lielā panna! Visa tirdzniecības vieta ir tikai panna! Es mājās arī gribētu tik lielu pannu! Tikai mūsu jaunajā miteklī, šķiet, būs jāizvēlas - gulta vai lielā plīts (tikko norezervējām dzīvesvietu 17 kv.m platībā, jo visa nauda iztērēta ceļojumā, bet darba nav, tātad nekas lielāks nesanāk).
Trijstūrmaizītes gandrīz ka pie mums, tikai pildījumi mazliet neierastāki. Taju alfabēta burtus izlasīt neprotu, pēc skata tādas lietas arī neatpazīstu, tāpēc labāk nemēģināt. Savai aizstāvībai pieminēšu, ka pildījumus pēdējās maizītēs no kreisās puses abās rindās atpazinu gan. Lūk, pierādījums: kukurūza un siers un šķiņķis! Ha!
Neesmu suši cienītājs, bet pat es protu identificēt faktu, ka šie suši izskatās ārkārtīgi labi, un maksā tikai piecas naudiņas (~12 centi) gabalā! Paņem kastīti, salādē kādus gribi un vico nost! Es neesmu drošs, bet man ir aizdomas, ka Latvijā suši jāpērk pa komplektiem, nē? Tā, ka jāņem astoņi tādi un astoņi šitādi. Tā ir? Šitā, man šķiet, ir foršāk. Var dabūt nogaršot visu! Japāņu tapas.
Atkal krāsainās suliņas un atkal miljons cukuri. Šīs suliņas viņi sauc par dabīgajām (neatšķaidītajām?), jo tās tiek izspiestas pa taisno no augļa, nevis no koncentrāta vai vēl sazin kā tur. Bet lielā problēma atkal ir tā, ka apmēram ceturtdaļa-trešdaļa pudeles pildījuma ir cukura sīrups. Un es patiešām nepārspīlēju! Un tagad paskaties, kas zilā krekla vīram somiņā! Ar tādu atribūtu droši vien vieglāk pārdot suliņas visādām jaunām skuķenēm.
Maizītes ar dažādu krāsu saldumiņiem iekšā. Šī pa īstam bija ļoti garšīga, tāda kā bieza pankūciņa, pildīta ar kokosriekstu lietām (tās baltās) un kaut kādu staipīgu cukura izstrādājumu (dzeltenais).
Labi, gana daudz ēdamo brīnumiņu, bet, pirms doties prom, parādīšu vēl dziedošos brīnumiņus. Brīvākā pleķītī atkal iesēduši akli kungi un tik zibina vaļā! Nesaprotu, kāpēc tik salīdzinoši mazā (200 tūkstoši oficiālu iedzīvotāju) pilsētā ir tik daudz aklu kungu!
Vakarā visus tirgū sapirktos labumiņus liekam galdā! Kaut kādas lietas garšīgas, kaut kādas mazāk, bet tagad esam baigie Taizemes uzkodu eksperti, hehe. Šoreiz nevaru precīzi pateikt, cik par šīm lepnajām vakariņām iztērējām, jo pirkām lietas atsevišķi, bet beigās visu salikām kopā. Mans minējums būtu - kādi 15 eiro. Bet par to naudu sanāk tāda kungu pasēdēšana!
Nākamajā dienā atkal dodamies tempļu ekskursijā, šoreiz jau ar citiem čomiem un citādā apgaismojumā. Lok Moli tempļa pagalmā nolikts balts zilonis. Vispār arī īstie ziloņi mēdz būt balti (parasti baltumu izraisa pigmentācijas kaites vai albīnisms; man gan tāpat viņi izskatās rozā, nevis balti), un tie Taizemē (un Mjanmā) ir lielā cieņā, tiek uzskatīti par svētiem. Senajos laikos katrs sevi cienošs karalis kaut kur centās izsist balto ziloni, tie tika arī dāvināti kā īpašas cieņas apliecinājumi, turklāt tradīcija paredzēja to, ka, ja esi kaut kādā vīzē ticis pie baltā ziloņa, nekādi nedrīkst no tā atbrīvoties (pārdot, atdāvināt), kā arī nedrīksti likt to pie darba (jo svēts). Uzturēšanās izmaksas gan ir pat vēl lielākas nekā jebkuram citam normālam zilonim, tāpēc šad tad tie tika dāvināti ar nelāgu nolūku - ja kādam karalim tāpat jau gāja sūdīgi, tad viņam mēdza vēl uzdāvināt balto briesmoni, lai mokās nabags.
Un šis templis paties ir īpašs! Paskat, kāds melns! Ja nezinātu, ka visi taji ir tādi mazi, mīļi murkšķi, domātu, ka šajā namā nodarbojas ar melno maģiju! Bet vispār kaut kāda mistika bišķiņ apvij šo templi, piemēram, neviens nezina, kad tas būvēts. Visi citi tempļi aprakstīti visos iespējamajos veidos, bet šim pat būvēšanas gada nav!
Paskat, paskat! Vai tad neizskatās pēc ļaunā burvja cienīgām namdurvīm?
Iekšā gan piedzīvoju vilšanos - visas sienas noklapētas krāsotiem finieriem, izgaismots ar dienasgaismenēm un izrotāts ar reklāmām. Tos droši vien varētu saukt arī par mākslas darbiem, bet reklāmas elementu piedod tas, ka pie katra eksemplāra lieliem burtiem uzrakstīts darba ziedotāja vārds. Ne autora, bet ziedotāja. Tātad, par attiecīgu naudas summu (kas tiek iztērēta mākslai) kādreiz ir bijusi iespēja izstādīt savu vārdu (brendu) tempļa telpās. Reklāmas laukums taču, nu!
Nākamais templis - nezinu nosaukumu, bet tas izrotāts visskaistākā iespējamajā veidā - ar vecu CRT monitoru! Re, re, skaties zem pieminekļa ar lietussargu, monitors! Acīmredzot budisms arī iet līdzi laikam!
Vēl viena svarīga lieta - lielais gongs. Un tagad arī laiks iepazīstināt ar mūsu šodienas čomiem - tie ir Ivana un Mareks no Čehoslovākijas. Tiem, kas ir slinkāki mūsu piedzīvojumu lasītāji (vai vienkārši nepievērš uzmanību detaļām), izstāstīšu visu no jauna. Tātad, visi, ārzemnieki, kas ceļo cauri Pakistānai, kā likums nakšņo Lahoras vienīgajā hostelī ar kreatīvo nosaukumu "Lahore Backpackers", tur arī pirmo reizi satikām mūsu rietumslāvu draugus. Viņi ar veciem čehoslovāku motocikliem (CZ-150, ja nemaldos, bet precīzi neatceros, kā arī neesmu motociklu speciālists, un šobrīd sēžu Transsibīrijas ekspresī, kur nav internetu, lai pārbaudītu) brauc no Prāgas uz Austrāliju. Pēc apmēram mēneša pilnīgi nejauši satikām viņus Dārdžilingā (pavisam maza pilsēta Indijas ziemeļos), tūkstošu kilometru attālumā no pirmās satikšanās reizes. Un tagad, pilnīgi neko nesaskaņojot un nesarunājot, viņi tieši tajās pašās dienās, kad mēs esam šeit, ievācās hostelī, kas ir tieši blakus mūsējam. Tā, ka no mūsu hosteļa izejas līdz viņu hosteļa ieejai ir mazāk nekā 10 metru! Un atkal vismaz tūkstošu kilometru attālumā no vietas, kur satikām viņus iepriekš. Ja nu šo lasa arī kāds statistiķis, sarēķiniet, lūdzu, varbūtību! Un vēl Marekam patīk sist gongus.
Wat Phra Singh - šis nosaukums man patīk, jo esmu iemācījies saprast divu vārdu (no nosaukuma trīs vārdiem) nozīmi. Wat - templis, singh - lauva. Vēl bišķi, bišķi un būšu nopelnījis Taizemes pilsonību! Šis templis ir kārtējais "Viens no svarīgākajiem", tur ir visādas leģendas par iekšā esošās Budas statujas nozīmīgumu, kā arī, iespējams, tur atrasti senu Siāmas karaļu pīšļi u.t.t., bet man šķiet, ka pa īstam šis templis ir tik svarīgs (un visvairāk apmeklētais pilsētā), jo tas atrodas galvenās ielas (tās pašas, kura svētdienās pārvēršas par tirdziņu) pašā galā.
Ieeju sargā divi zelta pūķi, bet...
Vēl vairāk par zelta pūķiem to sargā dusmīga tante, kas par ieeju prasa 20 bātus! Tā kā mēs šeit jau bijām Makha Bucha svinību laikā (toreiz nebija jāmaksā, jess!), izlemjam pagaidīt ārā, kamēr čehoslovāki iet tur visu izpētīt, un tādējādi ietaupīt veselu eiriku!
Vispār aizmirsu pastāstīt, ka mūsu šodienas ekskursija ir bāzēta uz LP ceļvedī norādītā pastaigu maršruta, kurš aizved uz visiem svarīgajiem Čiangmai tempļiem, bet mani grupas biedri ir šausmīgi slinki objektu apskatītāji, to vien dara kā iet visam garām, pavadīdami laiku jautrās sarunās. Nūģi! Tāpēc man arī nācās palaist garām dažus no svarīgajiem tempļiem, piemēram, šo. Bet vispār gribēju vienkārši parādīt, kā vesels bars mūku ieradušies uz savu namu parastā sabiedriskajā transportā (šos te pikapus ar jumtiņiem sauc par Songthaew, būtībā tas ir tāds parasts maršruta mikroautobuss, kurš, ja esi gatavs maksāt vairāk, var maršrutu arī pielāgot tavām vajadzībām).
Policijas ārkārtas gadījumu stabs! Gadījumos, kad noticis kaut kas ļauns, no šādiem stabiem vari izsaukt policiju. Noteikumi: Nospied podziņu, nostājies ar abām kājām uz norādītajām pēdiņām, sagaidi operatora atbildi, skaties kamerā un paziņo savu emergency. Droši vien ārkārtīgi noderīgi reizēs, kad tev uzbrūk ar nazi bruņots noziedznieks.
Redzi gurķīšus? Ha! Tie īstenībā nemaz nav gurķi! Tās ir zaļās papaijas, no kurām taisa salātus, kurus iepriekš rādīju. Bet izskatās taču uz mata kā gurķi!
Nākamajā templī (visus no visām pusēm nerādīšu, viņi tomēr ir diezgan līdzīgi viens otram) atrodas šāds skaists darbiņš. Dāmas kailām krūtīm (vienai gan ir šallīte apsieta ap attiecīgo vietu) staigā pa miestu un kaitina vietējos vecos vīrus. Arī suns izskatās nikns par šādām izdarībām. Iespējams, mākslinieks domājis ko citu ar šādu darbiņu, bet es no mākslas neko nesaprotu, tāpēc redzu tikai to, ko redzu. Un man patīk!
Templī, protams, ir arī gongs. Un nav pagājušas pat desmit sekundes, kad Mareks ir jau klāt un zvetē visādus meldiņus.
Dāvaniņas mūkiem. Tempļos drīkst ziedot ne tikai naudas, bet arī noderīgas dāvaniņas. Un ļaudis labprāt tādas nes (veikalu skatlogos regulāri parādās jau gatavas "mūku dāvaniņas". Man, protams, liekas smieklīgi, ka groziņos skaisti iepakotas zobpastas, tualetes papīri, šķīstošās kafijas, tualetes tīrāmie līdzekļi un vēl visādas saimniecībā noderīgas lietas, bet tā kā mūkiem vispār nav citu ienākumu, viņi droši vien priecājas par šādām paciņām.
Šis tad nu beidzot ir tas pats galvenākais templis - Chedi Luang. Protams, ļoti līdzīgs citiem tempļiem (Lannu (varbūt Lannas) karalistes stils un arhitektūra), bet paskaties uz detaļām! Viss tik smalki izstrādāts. Un iekšā, protams milzīgs zelta Buda.
Ejot templī, protams, jānovelk apavi. Lūk, zīme, kas to lūdz darīt, un zem zīmes plauktiņš, kurā visiem apavus smuki sakrāmēt. Pēc novietoto apavu skaita liktos, ka templī šobrīd jābūt tieši trīs cilvēkiem, vai ne?
Nekā! Taji ir slinki un lieku soli neparko neies. Tūristi gan arī skatās pakaļ un dara tāpat. Bet līdz tam plauktiņam tiešām ir ne vairāk kā 3 metri! Ai ai ai!
Vairāki vietējie tūroperatori piedāvā tuk-tuku tūres pa pilsētas skaistākajām vietām. Redzot plakātiņus un piedāvājumus, es to biju iedomājies kā tādu puslīdz romantisku braucienu ar pastaigām pa parciņiem, tempļu apmeklējumiem, tirdziņiem u.t.t. Reku beidzot redzu, kā tas izskatās īstenībā - pa lielo ielu traucas ap 15 tuktuku, drausmīgs troksnis, drausmīga smaka, visi rindā iebrauc tempļa pagalmā, apmet divus aplīšus ap piemineklīti un prom ir! Šausmas! Jāatzīst, ka pārsvarā visi tūres dalībnieki izskatījās pēc ķīniešiem, un Ķīnas tūristiem jau neko citu arī nevajag - ātri sabildēt visu bildējamo un traukties tālāk.
Chedi Luang galvenā daļa - šī struktūra ir vairāk nekā 600 gadu veca, un savulaik bijusi pati lielākā VISĀ Lannas karaļvalstī. Haha, man šitās vislielākās un visgarākās, un visietilpīgākās lietas jau ir totāli apnikušas! Kāpēc šis nevar būt vienkārši liels, skaists, pussagruvis templis? Kāpēc obligāti jāpiemin, ka tas pārdesmit gadu bijis lielākais kaut kādā ne pārāk lielā un globāli ne pārāk būtiskā karaļvalstī? Neviens arī īsti nezina, kāpēc Čedis tāds pussabrucis - daži saka, ka pie vainas lielā zemestrīce sešpadsmitajā gadsimtā, citi, ka karaļa Taksina šautās lielgabala lodes 18. gadsimtā. Gadu tūkstošu mijā uzsākts apjomīgs restaurācijas projekts, no cementa uztaisīti četri zilonīši (piektais, tas, kas visvairāk labajā pusē ir oriģinālais ķieģeļu un apmetuma zilonītis, pēc tā līdzības sataisīti jaunie cementnieki), un ar to arī apmēram restaurācija beidzās. Plānā bija atjaunot arī Čedi smaili, bet galu galā izrādījās, ka neviens nezina, kā tā izskatījās, tāpēc visi atmeta ar roku un aizgāja uz nakts tirdziņu ēst mango sticky rice.
Ap Čedi izkārtoti divpadsmit horoskopu dzīvnieciņi, un katram no tiem var ziedot naudu. Nesapratu uzrakstus taju valodā, bet pieņemu, ka par to pienākas laime. Godīgi sametu naudas sava dzīvnieka (rukša) kastītē. Likās, ka esmu parādā cūciņai jau par to laimes apjomu, ko esmu dabūjis līdz šim. Tikai tagad sarēķināju, ka vajadzēja taču iemest dubultu daudzumu, lai pienākas laime arī uz priekšu!
Šis kungs ir Tans Pra Maha Kajjana, un viņam ir visforšākā leģenda ever! Klausies! Tans bija mūks, kurš sasniedzis apgaismību (tos sauc par arahantiem, nevis Budām, ja? Viņš nebija Buda, tas ir ļoti būtiski), bet viņš bija TIK skaists, ka citi mūki viņi bieži sajauca ar Budu un izturējās pret viņu kā pret Budu, lai gan Tans nemaz nebija to pelnījis. Tas jau nu gan nekam neder! Vēl jo vairāk - kādreiz kāds mūks pie sevis nodomāja, ka, ja Tans būtu sieviete, viņš noteikti gribētu viņu ņemt par sievu, tik skaists bija Tans. Bet izrādās, ka tāda doma ir netikla un mūkam grēcīga, līdz ar to mūks automātiski pārvērtās par sievieti. Viņš bija tik apkaunots, ka aizvācās dzīvot uz citu pilsētu (esmu nolēmis, ka, ja man kādreiz gadīsies līdzīga līmeņa apkaunojums, es automātiski pārvākšos uz Siguldu). Tans bija tik labestīgs, ka nespēja noskatīties citu cilvēku ciešanās viņa ārkārtīgi labā izskata dēļ, tāpēc viņš ar nolūku kļuva par resnu un neglītu mūku, kuru neviens negrib. Jā, tieši tā rakstīts informatīvajos materiālos: "Fat, ugly monk". Ko tāda leģenda māca mūsu jauniešiem?! Šausmas! Kur skatās valdība?!
Čiangmai mākslas un kultūras centra priekšā, pašā vecpilsētas sirdī uzstādīts piemineklis trīs karaļiem. Leģenda vēsta, ka karalis Mengrai, meklējot vietu jaunajai galvaspilsētu, šeit ieraudzījis divas albīnas stirnas, dzenājam vilku baru. Kā lai šādu vietu neizvēlas par galvaspilsētu?! Pārējie karaļi ir Mengrai čomiņi - Sukotajas karalistes priekšnieks Ramkamhengs (Sida Meijera Civilizācijas cienītāji noteikti šo vārdu jau ir dzirdējuši) un Pajao karalis Ngams Muangs. Čomiņi arī piedalījās pilsētas uzsākšanā un apbruņošanā, jo vispār tajā laikā te gāja karsti, un savienību veidošana bija vienīgais veids, kā savas valstis nosargāt no iebrucējiem.
Šī ir Čiangmai sieviešu cietuma skoliņa (arodu apgūšanas centrs). Lai noziedzīgās sieviņas pēc soda izciešanas atkal neaizietu neceļos, viņām tiek piedāvāta iespēja apgūt visdažādākās lietas, sākot ar rokdarbiem un beidzot ar taju masāžas meistarklasēm. Tādās skoliņās kundzēm ļauj nākt pus gadu pirms izciešamā soda beigām, un viņu nopelnītais nenonāk vis pa taisno noziedznieču rokās, bet gan speciālajās krātuvītēs, kurām viņas var piekļūt tikai pēc atbrīvošanas no cietuma. Tādējādi, iznākot brīvībā, pieejams jau kaut kāds sākumkapitāls, plus vēl jaunas un noderīgas prasmes. Starp citu, šīs kundzes ir lielā cieņā, un par darba piedāvājumiem viņām tiešām nav jāsūdzas. Nācām skatīties, kas un kā, bet diemžēl viss jau slēgts. Nekas, nāksim atkal rīt.
Vakarā mums ir svinīgās latviešu vakariņas, bez nu jau ierastajiem kompanjoniem Kristīnes, Kārļa un Emmas, mums pievienojas arī Elīna un Jānis, kas izlēmuši izlaist Latvijas bargo ziemu, un to laiku labāk pavadīt siltumā. Tā viņi tepat Čiangmai arī dzīvo un strādā, un ar savu pieredzi dalās blogā malaizija.lv. Lai nosaukums nejauktu galvu, piebildīšu, ka iepriekš viņi pārziemojuši Malaizijā. Bet pats galvenais ir tas, ka septiņi latvieši satikušies Čiangmai!
Pasūtīju krizantēmu tēju. Krizantēmām taču jāaug omes dobītēs nevis jādzīvo tējā! Citreiz Karīna smejas par mani, kad pasūtu kaut kādas lietas, kas ir nesaprotamas, un šī ir tā reize, kad izsmieklu esmu godam nopelnījis - dzēriens tiešām garšo pēc omes dobītes.
Arī ēdiena izvēle neveiksmīga. Tā kā nebija pārāk garšīgi, es pat vairs īsti neatceros, kas tas ir, bet, šķiet, ka kaut kāds dzeltenais karijs. Garšo apmēram tāpat kā izskatās (ja nu tev gadījumā liekas, ka šis ēdiens izskatās šausmīgi labi, tad tieši otrādi - ēdiens garšo apgriezti proporcionāli tā izskatam).
Nākamais rīts un atkal cietumnieces. Izrādās, Zane Eniņa (par viņas piedzīvojumiem vari lasīt blogā Mugursoma, un noteikti iesaku to izdarīt, tas ir viens no pašiem aizraujošākajiem ceļojumu blogiem latviešu valodā), pa kluso noziedojusi naudiņas Karīnai ar norādi, ka par noziedoto summu jāsagatavo pārsteigums Harijam, tas ir man. Lūk arī mans pārsteigums - masāža pie cietumnieces!
Salona priekštelpa, esmu satraucies par gaidāmo (šķiet, ka to mierīgi var nolasīt no manas mīmikas, haha), kazi, cietumniece pa kluso zeķē paslēpusi no zobu birstes pagatavotu nazīti un tagad liks to lietā. Bet nekā, masāža ir tiešām ļoti baudāma, un tai atvēlētā stunda paskrien nemanot! Man tiešām likās, ka apritējušas tikai kādas piecpadsmit minūtes, kad kundzīte man paziņo: "Finiš!" Paskatos pulkstenī - tiešām stunda! Pēc tam kādas trīs dienas jutos kā no jauna piedzimis! Liels paldies Zanei!
Šodien dosimies ekskursijā uz lipīgo ūdenskritumu (protams, ka atkal jāsaka paldies Kristīnei un Kārlim, kuri visvēlīgi mūs paņēma līdzi savā automobilī, citādi jau nekad nebūtu šādu vietu ne atraduši, ne līdz tai nokļuvuši). Es, goda vārds, nezinu, kā to sauc pa īstam, un tas arī nemaz nav būtiski, jo, ierakstot gūglē "sticky waterfall", atrodas tieši šis. Līdz pašam ūdenskritumam vēl mazs gabaliņš jāpaiet caur mežu (džungļiem?), tā kā mums pienākas ne tikai ūdenskritums, bet arī mikropārgājiens. Urā! Un paskat, cik lielas lapas met koki izkaltušajā Taizemē! Mēs, kā parasti, visās vietās trāpāmies nesezonā, tieši pirms lietus sezonas, kad viss ir izžuvis un nav zaļš.
Atceries, ko nupat teicu par zaļumu? Meli, haha. Nu, labi, labi, zaļums atrodams tikai apkārt ūdenskritumam, to pat šajā bildē var lieliski redzēt - re, tur zemāk ielejā viss ir vai nu pilnīgi nokaltis vai brūnām, sausām lapām. Pēc zaļās svītras izkaltušajā mežā mierīgi var izsekot upes tecējumam.
Lūk arī pats lipīgais ūdenskritums (tā kā ir sausā sezona, tas ir mazliet vājāks, nekā vajadzētu būt, bet vienalga ir gana inčīgi). Zini, kāpēc to sauc par lipīgo? Tāpēc, ka tā gultne nav slidīga! Vari iet diezgan stāvā leņķī pa apsūnojušu akmeni pret diezgan jaudīgi straumi, bet nenokrist! Tā kā būtu pielipis! Šis ir tikai pats sākumiņš, iesim tālāk uz nākamo līmeni.
Paskaties, kādi parazīti! Taisnais, staltais koks (es vairs necenšos uzzināt un iegaumēt katra auga sugu, piedodiet, lūdzu, par manu izklaidību) mierīgi aug gadu desmitiem, stiepjas pret sauli, bet te pēkšņi pielavās parazītkoks, un, izmantojot vecā koka stumbru par ādām kā trepītēm, pāris gados uzrāpjas līdz pat meža augšējam līmenim un mierīgi sauļojas! Tikmēr vecā koka stumbrs pat normāli netiek svaigu gaisu paelpot, viss tāds ieskauts parazītos, šausmas.
Emma pielipusi ūdenskritumam! Ūdens šļācas, bet mazo cilvēku aiznest prom nespēj! Emma ir kā zirnekļcilvēks!
Re, visa tā darīšana ir diezgan stāva. Izskatās, ka Emma šļūc pa ūdenskritumu kā pa slidkalniņu, bet - nekā! Uz tā mierīgi var ne tikai staigāt, bet arī sēdēt. Tas viss tāpēc, ka upe, kas apgādā ar ūdeni kritumu, nes sev līdzi no kalniem kaut kādus īpašos, kaļķveidīgos minerālus, kas tā smuki noklājas uz akmeņiem un izveido ārkārtīgi abrazīvu virsmu. Bet tā nav abrazīva tādā klasiskā izpratnē, nav tā kā smilšpapīrs. Vienkārši ļoti neslidīga virsma, tiešām gandrīz šķiet kā klāta maziem piesūcekņiem. Nu, lai visu saprastu līdz galam, būs vien pašiem jāaizbrauc.
Lai neviens nepadomātu, ka es tikai bildēju un atrakcijās nepiedalos, lūk attēls, kur arī es varonīgi kāpju augšup pa ūdenskrituma stāvo sienu! Reku turpat blakus redzams vēl viens parazīts, kas cenšas uzrāpties pa lielo koku. Tādu te pilni meži!
Tikmēr vietējie jaunieši cītīgi skrāpē ūdenskritumā savus iniciāļus un vēl citus nozīmīgus datus. Parasti es uz šiem skatītos ar izteiktu nosodījumu, bet šoreiz tikai ar tādu vieglu nepatiku. Vienalga jau nav labi bojāt dabu, bet šeit es vismaz zinu to, ka bargā upe pāris dienu laikā viņu gravējumus aizpildīs ar jauniem minerāliem, un visus bojājumus izlīdzinās.
Ūdenskritumā dzīvo arī krabja kungs. Viņam patīk, ka mazās kājeles neslīd, un viņš var čāpot augšup-lejup pēc sirds patikas. Viņš pats dzīvo lejā, bet augšā ir viena baigi labā bode, tāpēc ūdenskritums ļoti labi noder par pārvietošanās ceļu. It kā jau normālas krabju bodes ir arī tepat lejā, bet tā augšējā ir daudz lētāka.
Pēc ņemšanās pa ūdeņiem un lipīgiem ūdenskritumiem parasti iestājas liels izsalkums, tāpēc virzienā uz mājām pieturam pirmajā ceļmalas ēstuvē. Restorāna saimnieks sakrājis dažādus vecus automobiļus, tajā skaitā Volkswagen veco busiņu! Tas droši vien nozīmē, ka cenas būs augstākas nekā parasti.
Bet kas par skatu! Par tādu jau var arī bišķiņ piemaksāt, vai ne? Nezinu, kāpēc man nav nevienas bildītes ar mūsu ēdienu, bet varu pastāstīt, ka ēdām ārkārtīgi garšīgu (un vienu no asākajiem, kāds Taizemē gadījies) sarkano kariju. Un nemaz arī tik dārgi nesanāca - apmēram 3.50 eiro, vēl jo vairāk, ja ņem vērā to, ka ēdiens bija tiešām ļoti garšīgs. Un tas skats!!!
Ieradāmies kādā vietā, kur esot brīnumains skats pār kalniem un ciemiem, un pilsētām, un upēm, un dzīvniekiem, nu, vispār varot redzētu absolūti visu. Bet laikapstāklis diemžēl mūs atkal nelutina. Redzam miglu un kaut kādus kalnu siluetus tālumā. Meh. Bet nekas, neesam par velti braukuši, jo tepat netālu esot kaut kāds minoritāšu ciems (diemžēl aizmirsu, kas tā par Taizemes mazākumtautību, un, tā kā šobrīd sēžu Transsibīrijas vilcienā, internetos paskatīties nevaru), kurā viss tāds autentisks, viss tāds skaists.
Minoritāšu ciems, izrādās, pilnībā pārvērties par tūrisma perēkli, turklāt tā sliktā tūrisma, tā tūrisma, kura rezultātā vienīgās divas ciema ielas pārvērtušās par divām garām suvenīru bodēm, kurā tirgo muļķības par uzpūstām cenām. Tomēr, izejot cauri ciemam, atklājam, ka galā ir kaut kas līdzīgs botāniskajam dārzam. Neviens biļetes pirkt neprasa, tāpēc ejam vien iekšā. Re, cik krāsainas puķītes!
Divdimensiju palma, viena no viltīgākajām palmām, kādas vispār pastāv - ja skaties no malas, izskatās, ka tai ir tikai viens zars ar kuplu lapu galā, ja no priekšas - palma kupla kā ozols! Kā tāds vēdeklis.
Tik lielus bambusus nekad mūžā nebiju redzējis! Mērogam pieliku blakus Kārli. Un Kārlis, kā zināms, nav vis nekāds punduris, normāls latviskā izmēra kungs.
Zaļie bumbuļi ar daudzām asām adatiņām un tukšu vidu. Tāds arī auga zinātniskais nosaukums.
Jau vēls, piezogas tumsa, jābrauc mājās. Kādu brīdi ceļa malā pašķiras koki, un paveras šāds skats! Visa naksnīgā Čiangmai kā uz delnas!
Kristīne un Kārlis mūs uzaicina pēdējo Čiangmai nakti pārlaist pie viņiem (jesss, ietaupīsim uz hosteli, haha!), tāpēc atkal kopīgi dodamies uz tirdziņu pirkt visādas vakariņu muļķības. Tik daudz ananasu vienuviet! Tagad, kad jau sen esam prom no Āzijas, varu atzīt, ka vienu no saviem svarīgākajiem ceļojuma mērķiem - redzēt savvaļā augošu ananasu - tā arī nepiepildīju. Nu nekas, vismaz mierinājumam ir šī bilde.
Labie tirgus ļaudis atmetuši suncītim veselu gaļas puļķīti! Nabags šokā, nesaprot, ko ar tādu labumu darīt. Atkritumus ēst - tas ir viens, bet te jau gandrīz jāiet mājās pārģērbties, ar zilo darba kaklasiksnu taču nevar piedalīties tādā grandiozā mielastā!
Vakariņām nopirkts viss nepieciešamais - kaut kādi augļi un lielā pudele vietējā ruma. Taji vispār ir diezgan sirsnīgi zaļā pūķa cienītāji, bet viņi to kaut kā māk noslēpt - aiziet uz restorānu/bāru/parciņu, klusi, klusi padzer savu rumiņu, apreibst un tikpat klusi dodas mājās. Nekādas bravūrības, nekādas klaigāšanas, nekādu kautiņu! Brīnišķīgi. Vispār tik ilgu laiku dzīvojoties pa valstīm, kurās alkoholu praktiski nepatērē, sāku lūkoties uz mūsu (rietumu, Eiropas, Latvijas) dzeršanas kultūru kaut kā šķībi.
Tas gan nav viss. Kamēr es kārtoju klusās dabas subjektus iepriekšējā foto uzņemšanai, dāmas parūpējušās par pilnu bļodu plāno pankūku! Plānās pankūkas!!! Zini, cik ilgi es neko tādu neesmu dabūjis?! Kopš Škodras Albānijā! Tas ir vairāk nekā pirms pus gada! Plānās pankūkas ir vērtība! Man nebūtu nekādu iebildumu, ja Latvijas valūtu piesaistītu plāno pankūku standartam, domāju, ka to vērtība varētu būt pat stabilāka nekā zelta.
Un brokastis! No rīta mūs modina ar īstu omleti ar zaļumiņiem, īstu maizi, svaigiem dārzeņiem, mmmmmmm! Laiks pamest Čiangmai, tāpēc uzreiz pēc brokastīm Kārlis un Kristīne mūs aizved arī uz ērtu stopēšanas vietu. Forši, ka kādreiz nav pašiem par sevi jārūpējas, nav jādomā, un atliek tik vien kā baudīt! Vēlreiz lielum lielais paldies mūsu Taizemes mentoriem! Pāldies!
Stopēšanu sākam pie benzīntanka. Tā kā mums ir skaista zīme (tur rakstīts "Lampang", ja kas), tad pirms sākt pa īstam stopēt, nopozēju bildei. Karīna vēl nepaspēja nospiest pogu, kad kāds auto jau sāka bremzēt, lai apstātos un mūs paņemtu. Šoreiz tiešām nepagāja par 5 sekundes no zīmes pacelšanas brīža, līdz pirmā šoferīša reakcijai! Taizeme ir stopēšanas paradīze!
It kā ir svētdiena, un svētdienas ir mierīgās dienas arī Taizemē, bet šāds ļaužu skaits Lampangas ielās vienalga, liekas, kaut kā mazliet par švaku. Pirms tam neko daudz par Lampangu nezināju, patiesībā apstājāmies šeit, jo gribējām nokļūt netālu esošajā ziloņu slimnīcā (par to nākamnedēļ). Tiešām būsim atbraukuši uz kaut kādu pamestu pilsētu?
Tuvāk centram jau parādās vairāk dzīvības, piemēram, pie sarkanās gaismas luksoforā piestāj šis džeks uz velosipēda ar ventilatoru. Nuja, laukā taču karsti, kāpēc, lai visur nepārvietotos ar milzīgu ventilatoru! Izvēlētā naktsmītne ir apmēram 5 kilometru attālumā no vietas, kur šoferītis mūs izmeta, un, tā kā esam izlēmuši iet kājām (skopuļi), šāds ventilators tiešām būtu ārkārtīgi noderīgs. Ja laukā ir 35 un vairāk grādu, nekādas modernās mugursomu tehnoloģijas nepaglābs muguru no pilnīgas izmirkšanas sviedros.
Lampangas suncītis sveic mūs savā pilsētā. Atlaidies tāds uz soliņa, sveic visus garāmgājējus. Čau, suncīti! Viesnīciņā mums labi ļaudis izstāstīja, ka katru svētdienu Lampangā notiek... Jā, uzmini, kas notiek Lampangā katru svētdienu! Tirdziņš, protams! Taji ir traki uz tiem tirdziņiem. Bet, ja tirdziņš, tad tirdziņš, jāiet taču skatīties.
Šis kungs, acīmredzot ļoti grib par vācieti būt, tādu skaistu rāmīti numura zīmei iegādājies. Es pirmajā brīdī tiešām padomāju, ka kāds no Vācijas atpēries mazā Tojotā līdz šejienei, bet tie burtiņi kautā nodod visu patieso situāciju.
Urā, tirdziņš! Katru svētdienu satiksme šeit tiek slēgta un tirgotāji no visas pilsētas slēdz savas bodītes/restorānus un pārvietojas uz šejieni. Nuja, citur jau nebūs bizness, visi pilsētnieki novākušies šeit. Piedāvājums principā ir līdzīgs tam, kādu redzējām Čiangmai, tikai viss ir daudz lētāk. Droši vien tāpēc, ka te mazāk iemaldās bālģīmji ar saviem milzīgajiem makiem un pirktspējām.
Mazie salčuki. Tādus, piemēram, Čiangmai neredzēju. Par apmēram 50 centiem var dabūt septiņus mazus salčukus, kuri smuki sasprausti sacaurumotā šķīvī un pārbērti ar krāsainām bonbondziņām.
Atradām rietumu ēdienu! Garšīga gaļa un garšīgi frī kartupeļi, bet Lampangas izpratnē jebkuram rietumu ēdienam pienākas arī puse vārīta kartupeļa! Iedomājies?! Kartupeļi frī ar kartupeli, haha. Vēl arī vārīta kukurūza, kaut kādi kāpostiņi un jocīga, salda, šķiet, uz majonēzes bāzēta mērcīte. Mēs gan nupat jau bijām dabūjuši pankūkas un omletes, un kāre uz puslīdz eiropiskiem ēdieniem tā kā nomierināta, bet par 1.25 eiro šis šķiet pat ļoti labs darījums. Pāris dienas vēlāk atradām, kur šī iestāde darbojas darbadienās, un iestāde ir gana populāra, teju visi galdiņi aizņemti, desmitiem taju mielojas ar īstenu rietumu pārtiku! Inčīgi, ka visi lepni lieto nazi un dakšu, jo tā taču īsti rietumnieki dara, tāpēc arī viņiem jādara pakaļ.
Atceries, stāstīju par mango sticky rice? Nu, lūk, šis ir banana sticky rice, turklāt ietīts vēl banānu lapās (taisnības labad jāpiebilst, ka banānu lapas Taizemē regulāri kalpo ne tikai par šķīvjiem, bet arī par ietinamajiem papīriem, maisiņiem u.t.t.)! Par šādu desertiņu jāšķiras no divdesmit pieciem centiem. Nav pārāk liels, bet garšīgs un ļoti barojošs.
Sapirkāmies lietas vakariņām un brokastīm un dodamies mājās, es kā kārtīgs gruzīns nesu uz pleca arbūzu maisu! Gruzīni laikam gan nes azotē un vienu arbūzu, nevis veselu maisu, bet vienalga!
Nevarēju atvadīties, neparādījis, ko tad nesu savā maisā - astoņus arbūzus, piecus mango un papaiju! Tagad varēsim ēst divas dienas! Augļi te ir tik daudz un tik lēti (par visu kopā samaksājām apmēram divus ar pusi eiro)! Man šķiet, ka dažādo brīnumaino augļu pieejamība būs tas, kā pēc atgriešanās mājās man pietrūks visvairāk! Atvados un vēlu tev labu vakaru, dārgo lasītāj!
Sveiciens.
Jau nepacietībā gaidīju jaunu rakstu 🙂
Man radās jautājums tikai par Jūlijas viesu māju:
“Turklāt visi tie jaunieši ir ārkārtīgi pretenciozi un skatās uz mums ar nosodījumu! ”
^ Kas ar šo īsti bija domāts? Pārējiem viesiem nepatika Jūsu vecums? Vai arī Jūs viņiem kaut ko aizrādījāt par skaļumu u.t.t. ?
Un, protams, vajadzētu kādu atsevišķu triecienrakstu (līdz Ziemassvētkiem, hehe) par braukšanu Transsibīrijas vilcienā – par praktisko pusi.
Izbraukt cauri Krievijai ar vilcienu līdz Ķīnai (vai tajā virzienā) ir viena no štellēm, ko ļoti gribas veikt, bet tā kā nav kompānijas, tad visu laiku atlieku un atlieku 🙁 Vienam vilcienā braukt kaut kā “nevelk” tomēr.
Haha, aizrādīt neaizrādījām gan, neesam vēl TIK veci.
Vispār es esmu novērojis, ka vispopulārākajos tūrisma galamērķos parasti novācas bariem tie jaunieši, kas ceļo ilgāku laiku, nu, tas ir, nevis nedēļu vai divas, bet jau dažus mēnešus vai vairāk. Un tad ar viņiem ir tā, ka viņi šausmīgi grib palielīties par to, cik forši ceļotāji ir, un cik visi pārējie neko nejēdz (tieši tāpat, kā mēs darām šajā blodziņā, haha). Katram, protams, savs, bet šie ļaudis par ceļošanu parasti sauc alus dzeršanu līdz pirmajiem gaiļiem dažādās pilsētās. Tad izguļas līdz pēcpusdienai, aiziet uzmest aci kādam objektam, un atkal sāk “iepazīties ar jauniem cilvēkiem”. Un tad sanāk tā, ka nesēžam ar viņiem kopā, jo tad, kad sākas pasēdēšanas, mums jau laiks uz čučumuižu. Nu, labi, es tagad pats izklausos bišķiņ iedomīgs – tā vis nav, lai taču katrs ceļo, kā viņam gribas, bet vienkārši mums nav īsti par ko parunāt ar tiem jauniešiem (mums neinteresē viņu stāsti, un viņiem – mūsējie), tāpēc labāk nakšņot tādās vietās, kur var satikt līdzīgi domājošus cilvēkus. Ārprāts, kā nu taisnojos 🙂
Par Transsibīrijas vilcienu, protams, uzrakstīsim, bet tur patiesībā viss ir ļoti vienkārši – tāda vilciena, kas oficiāli sauktos “Transsibīrijas” nemaz nav, tā kā būtībā pats vari stellēt kopā vilcienus un braukt pāri Sibīrijai. Mēs būsim izbraukuši klasisko Vladivostoka – Maskava, bet arī ne līdz galam godīgi, jo pa vidam vēl divas reizes izkāpsim. Ir tas viens pats lepnākais vilciens, kurš saucas “Россия-1”, bet uz to biļetes izpērkas ļoti ātri, un mēs nokavējām. Tāpēc to pašu ceļu braucam citiem, mazāk skaisti nosauktiem vilcieniem. Vispār visus savienojumus un maršrutus ļoti ērti var apskatīties http://www.rzd.ru, tur arī vislētāk nopirkt biļetes. Piemēram, Vladivostoka – Maskava tajā pašā Россия-1, ja pa ceļam negribas izkāpt, var dabūt par 110 eiro. Savukārt, ja to pašu maršrutu meklē pie aģentūrām, tad cenas jau var pieaugt pat pieckārt. Mums kopējās izmaksas sanāca ap 215 eiro katram, bet, kā parasti, paši daudz ko nočakarējām. Bet par to jau vairāk uz Ziemassvētkiem 🙂
Tomēr, ja gribi plānot ceļojumu garajā vilcienā kaut kad drīzumā, un ir vēl kādi jautājumi, mierīgi šauj vaļā!
Pingback: Ierakstu izlase #18 - Stacija
Mans mīlļākais blogs. Likās, ka šis ceļojums nekad nebeigsies. Likās, ka mūžīgi ik pa divam nedēļām te varēs ienākt un izdzīvot KARIJA ceļojuma jaukumus…bet…
Izdodiet grāmatu un pārtulkojiet to dažādās valodās.
Gaidīšu KARIJA nākamo ceļojumu.
Pag, pag! Ceļojums taču būs galā tikai reālajā laikā, bet aprakstāmie piedzīvojumi sakrājušies vēl par nedēļām 15-20, tā kā gan jau līdz gada beigām vēl mierīgi var ienākt un reizi tajās pašās divās – trīs nedēļās noteikti kaut kas jauns atradīsies.
Un, protams, liels paldies par nepelnīti labajiem vārdiem! Sirsniņa sasildīta silta kā tikko no krāsns izvilkts pīrāgs!
Sveiki, cienījamie ceļotāji !!!
Lūdzu nepārstājiet ceļot, jo Jūsu piedzīvojumi un to apraksti šajā blogā piešķīra man enerģijas dzirksti katru nedēļu, nu jau vairāk kā gada garumā !
Katru Jūsu rakstu gaidīju kā “mazos svētkus” un katru bildi ar aprakstu izbaudīju līdz sirds dziļumiem.
Arī man patīk ceļot, un bieži to daru, taču Jūsu pārdrošība un attālumi pārspēj jebkurus manus sapņus !!!
CEĻOJIET VĒL !!!! 🙂
A.C.
LEO.
Pēc ieraksta Zanes pierakstu blociņā, nojaušu, ka esat jau atgriezušies mājās 🙂
Divejādas sajūtas izlasot (es ar nokavēšanos) šo rakstu, gan kārtējais prieks par virtuālo ceļojumu, gan bēdīgi ka tas it kā beidzies. Patiesi sirsnīgs paldies jums abiem par ieguldīto laiku un darbu ceļojumu aprakstos, bildēs un brīnišķīgajos komentāros.
Patiesā cieņā, Aija
Paldies, paldies!
Tomēr virtuālais ceļojums, atšķirībā no īstenā, vēl turpināsies. Vēl mierīgi drīkst nākt un lasīt vēl un vēl!
Glad to hear it Nord. If you’re seriously interested in getting into good shape, run out to Barnes & Noble and grab a copy of Bill Phillips’ Body For Life. I’ve been doing the program for about 9 months now, and I’ve dropped a lot of body fat and added muscle tone. I won’t kid you, it’s hard work. Check it out.
Opā, rekur abi divi redzami Positivus pasākumā.
Tātad, veiksmīgi ir atgriezušies Latvijā, bet blogā klusē kā partizāni, hehe 🙂
http://img.das-nerdsofa.de/images/karijs.jpg
Partizāni, aha! Tūdaļ, tūdaļ jau atkal ķeršos pie darba! Tūdaļ, tūdaļ! Tā jau arī rēķinājos, ka pirmās pāris dienās būsim vienā skriešanā.
Ā, un Positivus jau bija piepelnīšanās, ne izklaide – visa nauda notērēta, tagad jāsāk pelnīt jauna, visur, kur vien dod iespēju!
tā smaidīgā tantīte melnajā cepurē http://img.das-nerdsofa.de/images/karijs.jpg ! Inga ?!!!!?? skaista meitene jaunībā bija… ehhh vecums !!!
Super. Patīkami šeit iegriezties !