Sveicināti,
Sākšu ar to, ka galīgi nevarēju izdomāt saprātīgu raksta nosaukumu, tāpēc vienkārši aizņēmos Turcijas Tūrisma un Kultūras Ministriju izstrādāto saukli. Nav jau tālu no patiesības – visapkārt vienas vienīgas senu civilizāciju drupas, brīnumaini dabas objekti, un, jā, muzeji. Nu jau no mīļās Turcijas esam prom, tagad sēžam, cerams, ne mazāk mīļās Gruzijas otrajā lielākajā pilsētā – Kutaisi. Tūlīt jau būs divpadsmit stundas apkārt, kopš ienācām pa Makdonalda durvīm, darbinieki uz mums lūr jau pavisam, pavisam aizdomīgi, jo pasūtījumus, protams, pārāk bieži neveicam, skopuļi. Tāpēc lieki te nerunāšu, ķeršos vērsim pie ragiem – skaties bildes un uzzināsi, kā mums gāja pagājušajā nedēļā Vidusjūras krastā, Kapadokijā un Konjā:
Pirmdienas rītā mostamies agri, jo jāiet braukt ar kuģīti. Re, tas vidējais, kuram virsū rakstīts PEGAS, ir mūsu! Tāds pegazs mūs nesīs Vidusjūrā!
Kuģīša maršrutā pirmā pirmo pieturvietu bija paredzēta Zilā ala - peldvieta klints alā, kurai var piekļūt tikai ar kuģīti, bet diemžēl mums nesaprotamu (neprotam turciski) iemeslu dēļ tā tika izlaista un tā vietā devāmies pa taisno uz Taureņu ieleju. Taureņu ielejā arī var nokļūt tikai ar kuģīti, un tur ir iespēja vai nu doties dziļāk ielejā vai zvilnēt klinšu ieskautā pludmalē.
Saskatījušies gūglē bildes ar taureņiem, protams, izlēmām doties dziļāk ielejā un meklēt krāsainos kukaiņus. Tā kā mūsu kuģītī satilpst vairāk nekā simts cilvēku, un ap to laiku enkurus nometa vēl divi apmēram tādi kuģīši, mierīga pastaiga pa taureņu ieskautām takām pārvērtās rindā stāvēšanā un stumdīšanās saules izkaltētā zālē.
Dziļāk ielejā jau vairāk izskatās pēc džungļiem, saules kaltējošie stari vairs netiek klāt, bet mēs arī netiekam klāt taureņu pētīšanai.
Šeit ieleja izbeidzas, izskatās, ka, iespējams, var tikt arī tālāk, bet tad jākāpj pa striķiem. Tā kā taureņu ielejai atvēlētā stunda jau apmēram pusē, tā arī taureņus neredzējuši dodamies atpakaļ uz kuģīti. Vienīgie taureņi, ko redzējām, bija uz atkritumu tvertnēm uzzīmētie!
Nu nekas, izbridušies pa sausu zāli un slapjiem akmeņiem (es, ja kas, pamanījos pat pakrist, sasisties un kļūt pavisam slapjš), pametam taureņu ielejas pludmali. Bet paskat, cik smuki, ja skatās no tāluma! Kā filmās!
Kuģītis abiem kopā izmaksāja apmēram 27 eiro, bet, tā kā bijām taupīgi dzīvojuši, varējām to atļauties, un vidējo dienas izmaksu summu tāpat saglabāt zem nospraustajiem desmit eirikiem! Un par minēto summu visu dienu varējām čillot, mērcēt kājas saules gaismā un tās pašas gaismas sasildītajā ūdenī, un vienkārši atpūsties!
Uzrādot kuģīša personālam apmaksu apstiprinošu dokumentu, mums pretī iedeva arī šādus taloniņus! Tātad - bezmaksas (t.i., cenā ieļautas) pusdienas. Vai nav labs darījums!?
Ik pa brīdim bija peldes pieturas. T.i., kuģītis izmet enkuru kaut kur netālu no krasta, un visi kārotāji var iet jūrā un peldēt. Tā kā es baidos no dziļiem ūdeņiem, vairāk laika pavadīju uz klāja, lasot izglītojošu literatūru par Turciju un Turcijas vēsturi. Karīna tikmēr pilnā jaudā peld visapkārt kuģītim! Ā, starp citu, uz kuģa ir arī šļūcamcaurule - kā akvaparkos! Uz augšējā klāja var iekāpt tumšā caurulē, un pēc dažām sekundēm izšauties no labā borta tieši jūrā! Nezinu, cik gara caurule ir tieši uz šī kuģa, bet konkurenti lielījās, ka viņiem esot 42 metri!
Tā izskatās uz kuģa augšējā klāja - bālģīmji briti cenšas iegūt iedegumu, bet tajā pašā laikā ne apdegumu. Redzēju vienu kundzīti, kurai uz muguras jau uzmetušās čūlas, bet viņa vienalga sauļojas. Uzlīmē plāksterus čūlainākajām vietām un turpina sauļoties! Vispār visa Oludeniza (piejūras ciems, no kura startēja kuģītis) pilna britiem, restorānos un veikalos, var maksāt britu mārciņās, un vispār visi runā skaisti angliski.
Nav tā, ka es vispār neeju ūdenī. Kad kuģītis piestāj tuvāk krastam, kopā ar visiem bailīgākajiem kūrortniekiem arī es priecājos par Vidusjūras silto ūdeni!
Akvārija līča pieturā pie mums pieairējas laiviņa, kurā vecu turku ģimenīte taisa pankūkas (patiesībā tās nav īsti pankūkas, Gözleme ir kaut kāds mīklas izstrādājums, ļoti plāna maizīte, pildīta ar visādām lietām). Sieva rullē mīklu, vīrs airē un pēc pasūtījuma uzcep/uzsilda gozlemi un apmaiņā pret naudu padod kuģotājiem.
Reku Karīna zilā, zilā jūrā. Tas ir tajā pašā akvārija līcī. Un tā krāsa patiešām ir īsta, nekādi fotošopi, filtri vai vēl nezin’ kas!
Lūk, kamieļu pludmale. Camel Beach. Visa tāda melni pelēka, akmeņaina, bet atkal - tajā var nokļūt tikai un vienīgi ar peldlīdzekli, tāpēc, laikam, ļoti iekārojama.
Mana mīļākā kuģabiedre (aiz sievas, protams) bija mazā meitenīte arbūzu peldkostīmā! Drausmīgi niķīga, raud par visiem sīkumiem, bet pāris reizes uzspēlējām to spēli, ko parasti spēlē ar bērniem. Nu, to, kur saskatās, tad paslēpjas, tad atkal saskatās. Nu, zināt taču tādu, ja?
Tā, reku vēl pēdējā bilde no kuģīša, labi? Gribēju tikai parādīt dullo Karīnu! Paskat, kur aizpeldējusi! Teju jūras vidū!
Šī bilde gan te neiederas hronoloģiski, bet, pirms doties prom no Oludenizas, gribēju parādīt vēl mazos turku pelnītājus. Šādi puišeļi ar svariem sēž ik pa pārsimts metriem un piedāvā par vienu liru (~30 centi) uzzināt savu svaru. Turklāt, tāpat kā visi citi apkalpojošās sfēras darboņi šajā pilsētā, iemācījies uzrunāt britus viņiem saprotamā valodā: "Oi, mate!" Reklāmas saukļi gan nesaprotami: "Why do you want to know your weight? You're so skinny!" Liekas, ka ar tādu saukli potenciālos klientus drīzāk var aizbiedēt nevis pievilināt.
Tā, kamēr vēl saule nav norietējusi, mudīgi skrienam vēl uz netālo Fethiji (vai Fetiji, īsti nezinu) apskatīt Aminta kapenes. Kapenes 350 gadu pirms mūsu ēras uzbūvējuši Likieši (lielā daļā mūsdienu Anatolijas tolaik atradās Likija). Neviens nezina, kas kapenēs apglabāts, bet vienā sāniņā ieskrāpēts uzraksts "Amintas, Hermagija dēls," tāpēc visi pieņēmuši, ka tur tāds Amintas arī aprakts.
Uzkāpām pie pašām kapenēm, palūrējām pa lodziņu, un - kā Turcijā ierasts, visi pret kultūras un vēstures mantojumu izturas ar vislielāko cieņu - acīmredzot, Amintas pelnījis neko vairāk kā vien dažādus grafiti un urīna peļķi.
Turpat blakus varenajai Aminta kapenei klintī iecirstas vēl daudzas mazākas kapenes, droši vien ne tik svarīgiem ļaudīm. Un vēl pavisam maziņas, domājams, nabagu apglabāšanai. Šos te faktus par mazāk glaunajām kapenēm es izdomāju pats, tā kā uz tiem nemaz nepaļaujieties, labi?
Šis jau nākamajā rītā un jau nākamajā Likijas pilsētā - Mirā. Es negribu neko samelot, tāpēc atzīšos, ka arī par Likijas latvisko nosaukumu neesmu baigi drošs. Sagūglēt neko prātīgu man neizdevās, kā vien to, ka dažu tūrisma aģentūru ceļojumu aprakstos šī antīkā valsts saukta par Likiju. Tā kā, ja kādam ir zināšanas par Likijas citu/patieso nosaukumu, dariet man to zināmu, un es visur visu salabošu. Es par patiesību! Bet, atgriežoties pie Likijas - Mira bija viena no sešām svarīgākajām Likijas pilsētām, kurām pienācās trīs balsis Likijas Līgā. Kāpēc visu šo stāstu - tāpēc, ka Likija bija pirmā Federatīvā valsts pasaules vēsturē. Lai nebūtu tik garš teksts, tālāk stāstīšu pie nākamās bildes. Šeit - Miras amfiteātris.
Tālumā - Miras kapenes. Tāpat kā visiem citiem Likijas Līgā, arī miriešiem patika savus mirušos (mirušos miriešus, haha) slēpt klintī. Labi, bet vēl mazliet par Likijas federatīvo dabu - Likijas vēsture ir gara un krāsaina, bet interesantākā ir noslēdzošā daļa, pēc visādiem kariem un līgumiem, Likija nonāca Senās Romas varā, kura piešķīra tai zināmu autonomiju, un Likija lika autonomiju lietā, izveidojot likiešu pilsētvalstu federāciju, kur katras pilsētvalsts demokrātiskā ceļā ievēlētie valdnieki varēja balsot par lēmumu pieņemšanu visas federācijas mērogā. Iedomājies, tik sarežģīta pārvaldes sistēma vēl pirms mūsu ēras! Runā, ka ASV tēvi, rakstot konstitūciju, lielu daļu pamatideju aizņēmušies tieši no Likijas Līgas.
Pat likiešu bareljefi šokēti par šādu iespaidīgu vēsturi, haha! Labi, dodamies tālāk.
Blakus Miras arheoloģiskajam muzejam vairākas tantes savos namos atvērušas pop-up brančotavas. Šī kundzīte, piemēram, par trīs lirām piedāvā iegādāties divas glāzes svaigi spiestas apelsīnu sulas. Salīdzinājumam - Oludenizā tāds pats piedāvājums maksāja 10-12 liras! Nice!
Pa ceļam uz Antāliju, mūs nostopē ārkārtīgi priecīgs un pozitīvs jauneklis - Erans. Stāvējis uz ceļa četras stundas, tāpēc ļoti laimīgs, ka ticis pie vedējiem. Nu, jā, Turcijā, šķiet, stopēšana nav tāda ikdienas padarīšana - kopā pa trim nedēļām, ko pavadījām Turcijā, redzējām tikai četrus stopētājus, no kuriem divi bija viens un tas pats. Erans izlēmis mērot kājām 500 kilometru garo Likijas ceļu - tas ir tāds Antālijas Santjago ceļa variants, tikai skarbāks un reliģiskā fona vietā ir vēsturiskais. Tomēr pēc 10-12 (pats vairs īsti neatceroties, cik dienas jau staigā) dienu vientulības, izlēmis gabaliņu pabraukt ar mašīnu, tāpēc iznācis uz šosejas.
Kumlucas piemineklis tomātiem!
Pierādījums tam, ka tiešām, kā visi normāli ceļotāji, bijām arī Antālijā un peldējām Antālijas pludmalē. Tas gan pašā pilsētas nomalē, tāpēc nezinu, vai tās skaitās "brīvdienas Antālijā", bet atķeksējušies esam, hehe.
Antālieši iesākuši savu Rašmora kalna variantu - pagaidām neviens bez Mustafas Kemala Ataturka nav izpelnījies godu tikt iekaltam klintī. Tātad katram nākamajam Turcijas prezidentam ir, uz ko tiekties!
Kādus 30 kilometrus no Antālijas kalnos paslēpušās pizidiešu pilsētas Termessos drupas. Par Pizidijas un pizidiešu nosaukumu gan esmu pilnīgi drošs, tas pat minēts bībelē, tātad - nav apstrīdams. Karīna šoreiz izlēma palikt stāvvietā un kalnā nekāpt. Es, noguruma un sāpīgu locekļu mocīts, arī apsvēru nekāpt, jo jākāpj tālu un augstu, turklāt nav nekas daudz zināms par iespējamo balviņu - vai tās būs "kārtējās drupas" vai kas tiešām iespaidīgs. Varu uzreiz jau pateikt priekšā, ka beigās esmu ārkārtīgi apmierināts par izdarīto izvēli - kāpt. Pirmais mūris gan neko daudzsološs neizskatās, bet, nāc līdzi, mazo lasītāj, parādīšu, ko vēl Termessosā (kā pareizi ir Termessos lokatīvā?) redzēju.
Pilsētas vārtus! Izskatās, ka Termessosas iedzīvotāji nav bijuši baigi viesmīlīgie. Termessosā dzīvojošie pizidieši sevi dēvēja par Solimas ļaudīm, jo kalna, uz kura pilsēta būvēta, nosaukums ir Solima. Par Termessosu un solimiešiem patiesībā nekas daudz nav zināms, bet, ja kāds no jums ir lasījis Homēra Iliādu, zināsiet, ka tur šie jocīgie kalnu cilvēki ir minēti.
Re, pilsētas notekūdeņu sistēma. Neizskatās diez ko sarežģīta, tādas es arī varētu būvēt - paņemam daudz akmeņus, saberam kaudzē un - voilà - notekūdeņu sistēma gatava! Patiesībā tieši šis ir viens no faktiem, kāpēc biju tik ļoti priecīgs par Termessosas apmeklējumu - tā kā viss būvēts uz klints vairāk nekā 1600 metru augstumā, nav sakrājies biezs kultūrslānis, kas visu varētu aprakt, kā arī drupas nav bijušas pieejamas visādiem laupītājiem un liekēžiem, līdz ar to viss, kas pilsētā bijis, neskatoties uz to, ka zemestrīču un citu nepārvaramo varu rezultātā pārsvarā sabrucis, palicis tepat uz vietas. Katrs akmens ir daļa no pizidiešu ikdienas!
Viens no retajiem pizidiešiem, kas joprojām dzīvo Termessosā.
Iespaidīgākais Termessos objekts - lielais teātris pašā kalna augšiņā (lai neliek maldīties fonā redzamais vēl lielākais kalns - starp teātri un otru virsotni ir vēl viena aiza)! Es neko nesaprotu no arhitektūras un vēl jo vairāk no antīkās arhitektūras, bet runā, ka teātrim esot grieķu plānojums un romiešu dekoratīvie elementi, kas nozīmē, ka pizidieši vienlīdz ietekmējušies no abām varenajām senajām kultūrām. Bet ko nu par arhitektūru - labāk paskaties, kāds miradors!
Retā iespēja ielīst arī pirmsjēzus beksteidžā. Nekārtība tāda pati, kā mūsdienu beksteidžos. Rokzvaigžņu daba, šķiet, pēdējos dažos tūkstošos gadu nav mainījusies.
Tā izskatās aiz teātra. Daži senie vēsturnieki savos darbos minējuši, ka Maķedonijas Aleksandrs savu iekarojumu laikā arī gājis te garām, izlēmis, ka tieši šī būs ērtākā vieta kalna šķērsošanai, bet - nekā. Termessosas aizsargmūri un stratēģiskā atrašanās vieta pāris tūkstošiem vietējo vīru mierīgi ļāva atsist lielā Aleksandra desmitus tūkstošus iebrucēju! Tāpat solimieši atsituši visus citus pilsētas kārotājus. Galu galā pilsēta pamesta pavisam triviāla iemesla dēļ - zemestrīce nogrāvusi daļu akvedukta, un iedzīvotāji palikuši bez ūdens padeves. Droši vien tāpēc pilsēta tik labi saglabājusies, jo citām tās līdziniecēm pastāvēšana gals pienācis pavisam citu, nāvīgāku iemeslu dēļ.
Re, kā pizidieši slēpj savus mirušos - kastēs. Ne tik lepni, kā likieši - klintīs.
Glaunākie miroņi gan izpelnījušies vietu klintī, bet - vienalga kastē.
No Artemisa tempļa palikušas tikai durvis! Kas tā būvē māju?! Varbūt tāpēc joprojām, pat mūsdienās zemestrīču gadījumos ļaudis instruē slēpties durvju arkās, jo galu galā var sanākt šāds rezultāts - visa māja pagalam, bet durvis stāv kā stāvējušas! Labi, man ir vēl kāds simts skaistu bilžu no šīs pāris stundu ilgās kalnu pastaigas, bet droši vien jau bildes skatīties nav tik inčīgi, kā īstajā dzīvē, tāpēc labāk dosimies tālāk - uz Konju!
Konjā ierodamies agri no rīta, uzreiz meklējam kafejnīcu ar vaifajiem, laiks rakstīt iepriekšējās nedēļas aprakstus. Un - tiešām atradām kafejnīcu, ne tikai ar kvalitatīviem vaifajiem, bet arī ar īstu kafiju! Un kafijai bonusā vēl saldumiņš, kaut kāds tāds, ko mēs droši vien sauktu par saldo kartupeli. Viss tāds civilizēts, gandrīz kā mājās pierasts, bet tajā pašā laikā arī ar tādu turcisku šarmu. Forši!
Pēc pāris stundu sēdēšanas, mums jau uzradušies čomi - kafejnīcas darbinieki, īpašnieki, īpašnieku bērni u.t.t. Visiem inčīgi, kas tie tādi par jocīgiem ļaudīm ieradušies! Laikam pārāk daudz tūristu te neredz. Visi tādi jauki un mīļi, papļāpā un dodas atkal savās gaitās.
Arī turku kotlešmaizītes (Pide-Köfte) kaut kā tā eiropeiskāk. Turklāt ar dakšiņām! Un ap salvetēm apsietas mazas, smukas lentītes!
Virtuvīte arī tāda tīra, skaista, galīgi ne tā kā pie turkiem, hehe. Reku pati īpašniece turpat arī gatavo ēdienus!
Labi, tik daudz bildes no vienas kafejnīcas rādīt laikam nav pieklājīgi, tāpēc reku atvadāmies, ja? Ejam paskatīties, kas Konjā inčīgs.
Pirmais, kas iekrīt acīs - šāda Turcijai neraksturīga skulptūra. Nezinu, kas un kāpēc.
Un baznīca! Līdz šim Turcijā nācās redzēt tikai baznīcu drupas. Vai muzejus, kas ierīkoti bijušajās baznīcās, bet te - īsta, strādājoša baznīca. Atvērta gan tikai uz dievkalpojumu laiku, tāpēc ielūrēt iekšā neizdevās.
Labi pabarots suncītis! Re, mēs nemaz neesam vienīgie, kas baro suncīšus, Turcijā tie tiek aprūpēti arī bez mums!
Šis ir galvenais objekts Konjā - Mevlanas mauzolejs/muzejs. Mevlana (īstajā vārdā Džalals al-Dīns Muhammeds Rūmi, par Mevlanu saukts tikai savas lomas dēļ - tulkojot no turku valodas, tas nozīmē apmēram "mūsu skolotājs", bet skolotājs tādā kontekstā kā garīgais līderis, nevis matemātikas pasniedzējs) bija izcils turku/persiešu dzejnieks, sarakstījis miljoniem svarīgu rindu (viens no populārākajiem dzejoļiem viņam sanācis vairāk nekā 1200 rindu garš!!!). Bet vēl Mevlana zināms kā virpuļojošo dervišu idejiskais tēvs.
Virs galvenās ieejas ir uzraksts persiešu valodā, kas apmēram saka tā: "Kurš ienāks šeit ar nepilnībām, izies ārā perfekts!" Es, protams, neesmu dzejnieks, un nemāku tā smuki atdzejot, bet ideja paliek tāda pati.
Mauzolejā atrodams ne tikai paša Mevlanas kapenes, bet arī viņa līdzgaitnieku. Uz katras kapa vietas novietota dervišu cepurīte - jo vairāk sakrokota, jo svarīgāks/hierarhijā augstāk stāvošs garīgais kungs bijis.
Reku arī paša Mevlanas kapiņš! Re, viņam pat divas cepurītes! Un cik varens sarkofāgs! Pirms tika izveidots muzejs, šeit bija dervišu nams - mošeja, dzīvojamās telpas, guļamtelpas, virtuve, u.t.t. Vispār, kamēr neaizmirstu, pastāstīšu, kas ir derviši, ja nu kāds nezina. Derviši ir Sūfisti, kas izvēlējušies iespējami visaskētiskāko dzīvesveidu, veltot visus savus resursus kalpošanai dievam un mīlestībai pret dievu. Sūfisms, savukārt ir, tā vienkārši izsakoties, islāma mazais, mistiskais brālis. Parasti dervišus pasaulē pazīst tikai ar viņu virpuļdejām (ieraksti youtubē whirling dervishes un apskaties), nevis askēzi vai mīlestību pret dievu.
Bronzas trauks ar aprīļūdeni! Tas ir ūdens, kas savākts no pirmā aprīļa lietus. Pirmais aprīļa lietus Konjas reģiona zemniekiem ir vissvarīgākais pasaulē, jo no tā atkarīgi visi turpmākie gada darbi un nedarbi. Šajā traukā agrāk Mevlana (un viņa sekotāji) pamērcēja savu krokoto micīti, un tad zemnieki varēja nākt un pieskarties mitrajai micei, tādējādi iegūstot visādas dieva svētības un citus labumus. Es jau minēju, ka sūfisti ir bišķiņ mistiski, ja?
Reku Karīna tika pie maza turku bērna! Bērna paps mierīgi iedeva savu atvasi Karīnai paspēlēties, bet tikko mammīte pamanīja, uzreiz atņēma un dusmīgi nolūrēja. Tādi tie papi ir - tikko pamana meiteni, kurai šitik vaļīgi mati no lakata izlīduši, ar galvu vispār vairs nedomā, hehe!
Šajā lādē esot pravieša Muhameda bārdas šķipsna! Nezinu, kāpēc viņi lādi tur aizslēgtu, visi taču gribētu apskatīt paša Muhameda bārdu! Kāds vietējais bārddzinis pēc Muhameda apmeklējuma esot vienu šķipsniņu pa kluso nobēdzinājis. Gan jau pēc tam iedzīvojās bagātībā!
Reku paša Mevlanas tērps un mice! Vairāk nekā 700 gadu vecas lietas var tik labi saglabāties?!
Šis ir ekspozīcijas vismazākais Korāns. Kungs (kaligrāfs), kurš to sarakstījis, esot palicis akls no briesmīgā darba. Nu, vai bija vērts? Tāpat neviens tik sīki nevar izlasīt! Lai gan, man šķiet, ka tie ir meli - neviens taču nepaliek akls no mazu burtiņu rakstīšanas, ne?
Tā, mošeja izstaigāta, tagad var ķerties pie sadzīviskajām telpām - šī ir virtuve. Virtuvē notika visa dervišu dzīve - te viņi ēda, mācījās, rakstīja, virpuļoja, un ko tik vēl ne. Te ar manekeniem attēlotas jauno dervišu virpuļošanas apmācības - zemē iedzīta nagla, uz kuras jauneklis uzsprauž savu apavu un griežas uz nebēdu. Mēs, par nelaimi, nedabūjām redzēt virpuļošanu, jo publiski šajā namā tā tiek rādīta tikai sestdienās. Vispār tas ir ļoti reliģisks rituāls, jo ar griešanos derviši nonāk tuvāk dievam, mīlestībai, pamet savu ego u.t.t. Visu virpuļošanu pavada instrumentālais ansamblis ar speciāli šim rituālam radītiem simboliskiem instrumentiem, kā arī vīrs, kurš runā garīgu dzeju. Ja nu kādreiz sanāk būt Konjas tuvumā un ir sestdiena, lūdzu, aizejiet un paskatieties priekšnesumu, pēc tam pastāstiet man, kā bija. Labi?
Šeit, ķēķa stūrī, tiek novietoti jauniņie, kas kāro būt par dervišiem. Trīs diennaktis viņiem jāsēž stūrī un jāvēro, kā lielie darbojas. Pēc trešās dienas, svarīgākais dervišs jauniņajam vaicā, vai tas joprojām grib pievienoties pulkam. Ja tā, tad tiek uzsāktas 1001 dienu garās mācības, kuru jebkurā brīdī veco dervišu konsīlijam ir tiesības no jaunekļa atteikties. Mācību laikā jāapgūst ne tikai virpuļošana un garīgie teksti, bet arī jāpalīdz ar saimniecības darbiem, jānomizo rācenis, jāiznes atkritumi u.t.t. Ja pēc 1001 dienas viss ir štokos, jauneklis var sākt mācīt nākamo paaudzi. Tāda advancēta ģedovšina, hehe.
Mevlanas mauzoleja skaistais dārzs!
Garšīgie turku kliņģerīši/baranciņas! Tādus sapirkāmies Konjas tirdziņā/bazārā. Bet vispār, bez kliņģerīšiem, tur nekā jēdzīga nebija - ne garšvielas, ne turku saldumi, ne klaigājoši tirgotāji, tik vien kā juvelierizstrādājumu un brendu pakaļdarinājumu bodes, eh. Laikam līdz tādam īstenam tirdziņam būs jāgaida līdz Irānai. Vai varbūt tādi īsti tirdziņi pastāv tikai manās iedomās? Es kaut kā esmu ļoti pārliecināts, ka kaut kur kaut kad esmu redzējis tādus tirgotājus, kas klaigā bez mitas un rausta aiz rokām!
Sahib-i Ata mošejā ir skaists, zaļi izgaismots mihrābs! Mihrābs, starp citu, ir tā vieta katrā mošejā, kas norāda uz Mekas pusi, tātad, virzienu, kurā jālūdzas. Parasti tā ir tāda vienkārša niša, bet ne Sahib-i Ata!
Blakus Sahib-i Ata mošejai ir tāpat nosaukts muzejiņš, un - kas to būtu domājis - arī viņiem ir šķipsniņa Muhameda bārdas! Šeit to var pat apskatīt! Tas Konjas bārddzinis noteikti iedzīvojās veselā kapitālā. Es pat kaut kur dzirdēju baumas, ka Rosīni Seviljas Bārddziņa pamatā šī Konjas džeka dzīvesstāsts.
Paskat, cik skaists Korāns! Nav brīnums, ka Allāha kalpi ir padevīgāki par kristiešiem, ar tādu smuku grāmatiņu jebkuru var ievilināt lamatās! A ko Bībeles tikmēr - melns uz baltu, phēē...
Muzeja tepiķu kolekcija! Savākti no visu svarīgāko Turcijas mošeju grīdām un salikti pie sienas! Beidzot tepiķi var atdusēties mierā, vietā, kurā viņiem pienācās būt jau no paša sākuma - pie sienas!
Tā, liekam mieru muzejiem, tagad gribu parādīt savu otru mīļāko Konjas ēstuvi - Facefood canteen! Kaut kur redzēta vizuālā identitāte! Jautāsiet, kāpēc otra mīļākā ēstuve, ne pirmā? Tāpēc, ka -
Nenoturējāmies un atgriezāmies atvadīties no visdraudzīgākā kafejnīcas kolektīva ever. Pasēdējām, padzērām tēju, papļāpājām, cik nu valodas barjera ļāva, visi tik sirsnīgi, tik mīļi!
Viena no darbiniecēm vārdā Tugče pavadīja mūs līdz pat pašam automobilim un pa ceļam iemācīja Karīnai, kā pareizi jāsien lakatiņš, lai smuki izskatītos bildēs, kas paredzētas Irānas vīzai. Tur bez lakatiņa nedrīkst! Šis gan nav veiksmīgākais sējums, bet varu apliecināt, ka prasmes ir rokā, un Karīna tagad prot izskatīties pēc īstas Allāha kalpotājas!
Tā, 27. augusta vakars, tātad jāsvin Karīnas mammītes Dzintras dzimšanas diena - vidēji glauns vietējais turku vīns un maizītes ar visādiem svaigiem dārzeņiem un svaigu vistas gaļu! Paskat, cik garšīgi, Karīnas sejā taču var redzēt, kā viņa bauda, hehe! Protams, kā mūsu vecāki jau ieraduši - savos svētkos vakariņas nevis mēs uzsaucam viņiem, bet viņi mums. Tātad - paldies, Dzintra, par gardām svētku vakariņām! Un visdaudzāk laimītes nu jau aizgājušajā dzimšanas dienā!
Pag', pag', kas tad tur! Karīna pamanījusi nupat ieradušos kārtējos žandarmus. Atkal klāt bariņš formās tērptu ļaužu ar automātiskajiem ieročiem, kuri turku valodā mēģina mums paskaidrot, ka tomēr gulēt šeit nedrīkstam, jādodas prom! Riebekļi! Neļauj kārtīgi nosvinēt Dzintras dzimpenīti! Nu neko, labi, ka vīns tikko atvērts, vēl drīkstu braukt.
Iemainījām skaisto, zaļo svinību vietu pret kārtējo benzīntanku. Benzīntankā gulēt drīkstot, tā žandarmi. Sākumā dusmojāmies uz visiem tiem miera un kārtības uzturētājiem, un vēl vairāk uz tiem, kas viņus izsauc. Bet vēlāk pamanījām, ka daudzās vietās izvietotas zīmes, kurās teikts, ka gadījumā, ja redzi aizdomīgas personas vai transporta līdzekļus, nekavējoties jāziņo žandarmiem. Un pareizi jau ir! Nav, ko visādiem svešzemniekiem vazāties, kur nevajag! Tāpēc vairs uz turkiem nedusmojos, lai taču viņiem miers un kārtība!
Tagad pastāstīšu rāceņa stāstu - benzīntankā mums blakus mašīnā gulēja divi turku kungi. Viņiem gan nebija tāda glauni iekārtota mājiņa kā mums, viņi vienkārši noklāja savus tepiķīšus kravas kastē un gulēja. Vakarā pirms miega man ar turku kungu bija īsa saruna, kurā dominēja vārds "patates", kas, es pieņemu, latviski nozīmē kartupelis. Sarunas vidū turks no sava maisa izvilka lielu kartupeli, pasniedza to man, un lepni teica: "Patates! Paaaaattaaateees! Patates!" Un tā, nepārspīlējot, kādas trīsdesmit reizes. Pateicos, paņēmu kartupeli un ar to arī mūsu saruna beidzās. No rīta izsniedzām turkam tēju - viss kā pienākas, lielajā krūzē, lai var kārtīgi padzerties. Turks vispār nesaprata, kas notiek, aizgāja līdz benzīntankam, dabūja mazas glāzītes, izsniedza arī mums, lai taču varam kā cilvēki padzert tēju no normāla izmēra traukiem. Viņiem tējas dzeršana no krūzes, kas lielāka par kādiem 50-70 mililitriem liekas pilnīgi ačgārna darbība. Tādi, lūk, turki un viņu tējas!
Te gribu parādīt, cik izlutināti un nepieklājīgi esam palikuši. Apskates objekts - Sultanhani karavanserija jeb karavānu atpūtas punkts. Agrāk te garām gājis zīda ceļš, līdz ar to šāda tipa ēkas nebija retums - zirgi/kamieļi tak jāatpūtina un pašiem arī kaut kas jāieēd. BET - kāpēc rādu tieši šo bildi - ja nav zīmes, ka apstāties šeit nedrīkst, liekam auto tieši pie objekta ieejas, nevis ~100 metru tālāk speciāli norādītajā stāvvietā. Re, kādi mēs nejauki! Tas tā, lai nebūtu tikai pašslavinoši stāsti par to, kādi mēs forši un visādi citādi patīkami.
Tātad, Sultanhani karavanserija. Patiesībā par to zīda ceļu pirms tam samelojos, vienīgais (bet ne mazāk svarīgais) tirdzniecības ceļš, kas šeit 13. gadsimtā eksistēja, bija ceļš no Konjas uz Persiju. Uzbūvēšanas laikā (un vēl arī ilgi pēc tam) šī bija lielākā karavānu pieturvieta visā Turcijā.
Apkārt, aiz kolonnām zirgu staļļi, otrajā stāvā guļamistabas, bet vidū - kioskmošeja. Tieši tā viņa tiek dēvēta - mošeja-kiosks. Labi, nekā daudz inčīga te vairāk nav, mēs jau tāpat piestājām tikai tāpēc, ka bija pa ceļam uz Kapadokiju. Bet, nu, vismaz tagad ir aptuvens ieskats par to, kā 13. gadsimtā tirgotāju karavānas atpūtās.
Tātad, Kapadokija. Pirms izpētes veikšanas un ierašanās šeit, es vienmēr, nez' kādēļ, biju pārliecināts, ka Kapadokija - tā ir apdzīvota vieta. Viena pilsēta, ciems, kuram apkārt tad nu sastājušies visi tie skaistie kalni. Bet - nekā, izrādās Kapadokija ir vēsturisks reģions, kurā agrāk dzīvojuši kapadokieši. Tagad reģiona robežas nosaka tik vien kā tūrisma nozare, jo kapadokieši te nedzīvo jau gadu simtiem, bet Turcijas administratīvais iedalījums galīgi nepakļaujas vēsturei. Tātad sākam ar Ihlaras ieleju - vietu, ko mums ieteica Sultanhanā satikts turku vīriņš. Domājām - gan jau, ka vietējie labāk zina īstenās vietas.
Ihlaras ielejā iespējams iekļūt pa dažādām vietām, tātad, iespējams arī izvēlēties, cik garu pārgājienu veikt - visu 16 kilometru maršrutu, vai gabaliņu no kāda miesta līdz nākamajam. Izlēmām par labu 4 kilometru gājienam no Belisirmas līdz Ihlarai. Un to pašu atpakaļ - lai nebūtu jātērē naudiņas taksim, ar kuru nokļūt atpakaļ līdz automobilim, sabiedriskā transporta te praktiski nav.
Ihlaras ieleja ir pazīstama ar savām varenajām alu baznīcām. Pirmā man pavisam noteikti bija vilšanās, kaut ko aptuveni tādu taču redzēju jau Moldovā, no Kapadokijas gan biju gaidījis lielākus brīnumus. Te no baznīcas tikai tik daudz kā vārds - parasta ala.
Nākamā jau ir daudzsološāka - neskatoties uz milzīgo "ja zģes bil" skrāpējumu daudzumu, redzami arī baznīcām raksturīgi sienu zīmējumi - visādi svētie ar nimbiem u.t.t. Labi, ejam tālāk.
Tālāk atradu šādu kukaini! Paskaties, kāds briesmonis! Pēc smalkākas izpētes man sāka likties, ka kukainis ir apkritis otrādi un neprot piecelties, nabadziņš kaut ko raustās un spārdās. Tāpēc bišķiņ piepalīdzēju ar kāju.
Pēkšņi kukainis sadalās divos kukaiņos, un katrs no tiem skrien uz savu pusi! Es izjaucu kukaiņiem aktu! Kukaiņi, ja jūs gadījumā šo lasāt, es ļoti, ļoti atvainojos!
Pēc apmēram trīs noietiem kilometriem un vēl dažām alu baznīcām, uzgājām upes tējnīcu! Sēdēt var uz platformiņas tieši upē un pa lēto dzert tēju! Mēs tādu iespēju noteikti izmantojām. Un tēja tiešām tūrisma reģionam neraksturīgi lēta!
Blakus galdiņa/dīvāniņa ļaudis pasūtījuši arī jau iepriekš minētās pankūciņas (gozlemes), tāpēc uzreiz nez no kurienes uzrodas pīles un zosis un arī prasa ēst. Kā tādi sunīši!
Vēl bišķiņ tālāk - Zirgs! Tā kā man no zirgiem vispār ir bail, domāju - šī ir lieliska iespēja savas bailes pārvarēt. Zirdziņš tāds maziņš (es parasti baidos no zirgiem, jo viņi ir milzīgi!), izskatās draudzīgs, iešu pamīļot. Bet kā reaģē zirgs? Iekož man kājā! Tā, ka kāja pušu! Es nemaz nezināju, ka zirgi tā dara!
Stulbais zirgs!
Tā, vēl pa kādai baznīciņai, ja? Reku te jau mūsdienu skrāpējumi mazāk (droši vien vandāļiem slinkums tik tālu iet), un diezgan labi saglabājušies zīmējumi. Tik vien kā izskrāpētas sejas. Varianti par to, kāpēc tā, ir vairāki. Vieni ļaudis saka, ka senāk musulmaņiem bijis bail, ka baznīcu skaistie zīmējumi ar skaistajām, dziļajām acīm varētu būt pārāk spēcīgi un pa kluso nokonvertēt viņus uz kristietību. Citi saka, ka, tā kā musulmaņiem svētvietās cilvēku/zvēru zīmējumi nav atļauti, šie ar savām sejām varot nest nelaimi. Kas to lai zina, kā ir īstenībā, bet sejas ir izskrāpētas gandrīz visiem svētajiem gandrīz visās baznīcās.
Ihlaras ieleja veikli izstaigāta, varam maukt tālāk pētīt pazemes pilsētas.
Lūk, Kajmakli pazemes pilsēta un lielais, apaļais akmens, kas savulaik kalpoja par pilsētas vārtiem/durvīm. Patiesībā pirms tam bijām arī Derinkuju pazemes pilsētā, bet, salīdzinot ar šo, Derinkuju tāds pagrabs vien bija, tāpēc tās bildes nemaz nerādīšu, labi? Īsumā izstāstīšu, kas tas vispār ir. Jau 7. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad Kapadokijā dzīvoja frīģieši, viņi izdomāja, ka labs veids, kā patverties no iebrucējiem, ir vienkārši nozust no zemes virsas. Tāpēc viņi vulkāniskajos iežos saraka sev mazus kambarīšus. Gāja gadi, kambarīši savienojās ar tuneļiem, tuneļos ierīkojās staļļi, tad vēlāk, kristietības laikā, tika ierīkotas baznīcas u.t.t., līdz beigās Kapadokijā ir vairākas milzu pazemes pilsētas, dažās no tām var sadzīvot līdz pat 30 tūkstošiem cilvēku! Iedomājies? Tas ir tā kā pazemes Valmiera!
Kajmakli ir viena no lielākajām pilsētām, un noteikti vislielākā pēc platības. Dziļumā tik vien kā desmit stāvu - jā, iedomājies, desmitstāvene zem zemes!!! Apmeklētājiem gan pieejami tikai pirmie četri stāvi, un arī platumā - tikai mazs gabaliņš. Liela daļa pilsētas vēl nav atrakta, mazliet nostāk no galvenās izrakumu vietas vietējie pat izmanto vecos tuneļus un istabas par personīgajiem pagrabiem. Nu, lūk, šeit redzama parasta dzīvojamā istaba. Caurumiņš apakšā zem plaukta ir komunikācijas caurums - tādi izvietoti pa visu pilsētu visos virzienos, lai briesmu gadījumā varētu paziņot tuvākajiem kaimiņiem. Vai, ja vakarā paliek vientuļi, vienkārši varētu papļāpāt. Savukārt plaukti paredzēti televizoriem. Tajos laikos jau nebija modernie, plakanie teļļuki, tāpēc viņiem vajadzēja tik dziļus plauktus.
Šī ir baznīca. Ar altārīti un visu, kas normālās baznīcās nepieciešams. Patiesībā ļaudis šajās pazemes pilsētās dzīvoja tikai krīzes situācijās, t.i., ja augšā notika karš, vai kāda naidīgā kaimiņvalsts grasījās iebrukt. Tāpēc arī viņiem vajadzēja teļļukus zem zemes, lai zina, kad ir droši nākt ārā.
Lielais caurums grīdā ir aka. Pa visu pilsētu bija izmētātas vairākas akas, tā, lai visiem ērti tikt klāt, bet no paša augšējā stāva, kurā parasti bija staļļi (t.i., tuvākajā virszemei), akai nevarēja piekļūt, tādējādi liedzot iespēju naidniekiem to saindēt. Vēl grīdās bez akām bija līdzīgi caurumi ventilācijai. Ja zem zemes dzīvo trīsdesmit tūkstoši cilvēku, tad kaut kā droši vien tas gaiss jāapmaina.
Re, kādi mazi tunelīši savieno telpas un stāvus! Zemākajos stāvos bija arī noliktavas, vīna/eļļas darinātavas, kapi (jā, reizēm zem zemes bija jādzīvo vairāki mēneši vai gadi no vietas) un vēl visādas telpas, kas normālā seno laiku pilsētā nepieciešami. Un ne tikai seno laiku - daži grieķi vēl divdesmitā gadsimta sākumā dzīvoja šeit, jo virszemē pastāvēja risks tikt noslaktētiem kādā no reliģiskajām vajāšanām.
Reku tunelītī Karinčiks. Tas mērogam, lai var redzēt, cik īstenībā tunelīši maziņi. Un tādi arī veda no vienas pilsētas līdz citai, pat vairākus desmitus kilometru!
Iela/laukums. Svarīgāko cilvēku namdurvju priekšā bija tādas kā virszemes ielas, lai vismaz līdz kāpņu telpai/tunelim var iet izslietu muguru!
Karīna ir riktīga tējas galva, hahahhahahaha. Pēc tuneļu apmeklējuma jāsasildās ar kārtējo tēju. Tuneļi dziļi, tur taču auksti.
Un te vienkārši Kajmakli [virszemes] ielas. Man ļoti patika šis neiborhuds, tāpēc nenoturējos un padalījos arī tādā bildē, labi?
Tā, vēlu vakarā beidzot esam ieradušies Goremē - tā ir tā vieta, no kuras visi ar gaisa baloniem startā un lido pāri visai Kapadokijai. Mēs, protams, esam nabagi un balonus atļauties nevaram, bet izlēmām mosties agri, lai paskatītos, kā citi priecājas. Jāpriecājas taču arī par citu priekiem, vai ne? Un vēl - ļoti mīļš sunītis! Karīna pa kluso izbaroja viņam kādu pusi manas desas (pareizi jau ir, nav ko tādus mēslus nemaz ēst), pēc tam padzirdījām, un tā arī viņš ieritinājās blakus mūsu automobilim, tieši pie riteņa! Domājām - būs mums tagad suns, bet nekā - no rīta ne miņas no sunīša.
Un ne miņas arī no baloniem. Izrādās, ka baloni paceļas gaisā pusē sešos no rīta, un pusē deviņos, kas bija laiks, kad izlīdām no gultas, jau sen ir mājās. Bet nav, par ko skumt - paskaties taču visapkārt! Kāda daba! Kā uz citas planētas!
Reku klosteris Goremes brīvdabas muzejā. Iedomājies, agrāk tur iekšā dzīvoja mūki! Man tas viss šķiet ļoti grūti aptverams! Vispār Goremes brīvdabas muzejs ir tāds pats kā mūsējais, tikai no akmens.
Brīvdabas muzejs sastāv tikai un vienīgi no baznīcām un klosteriem. Un skaistiem skatiem visapkārt. Šī atkal ir viena no pavisam vecajām baznīcām, kur ļaudis vēl mācēja tikai ar okeru zīmēt. Man šīs patīk vislabāk.
Re, es taču teicu - tāpat kā pie mums. Atceries to dziesmu, kur pie dieviņa gari galdi? Re, arī Kapadokijā pie dieviņa bija gari galdi. Gari un ar neērtiem krēsliem. Es ceru, ka latviešu dieviņiem bija ērtākas taburetes.
Citā baznīcā pavisam zem zemes jālien iekšā. Un tunelīši vēl šaurāki/zemāki nekā pazemes pilsētās!
O, re! Dabūjām tomēr redzēt balonus! Tas nekas, ka tikai bildē. Citreiz taču ar bildi arī pietiek! Bet nekas, čomi, kas septembra beigās brauks pakaļ mūsu automobilim, zinās labāk par mums, un pamodīsies laicīgi, un paskatīsies balonus, un sabildēs arī, un atsūtīs mums. Tad es jums arī parādīšu, ja?
Atradām arī balonu garāžu! Tātad vismaz balonu apakšiņas dabūjām redzēt arī īstajā dzīvē. Jess!
Pietiek muzeji un baloni, iesim atkal pārgājienā. Šis ir sākumiņš pārgājienu maršrutam pa baložu ieleju. Atkal četri kilometri līdz Učisarai - un pēc tam ar autobusu atpakaļ līdz Goremei, kur novietots mūsu auto.
Re, kāds akmens stabs! Šos viņi sauc par laumiņu (fairy) skursteņiem. Ātri izstāstīšu, kā tādi veidojas. Sākumā zemi sedz cieta akmens virsma, zem kura ir mīkstāks akmens - smilšakmens, kaļķakmens u.t.t. Kādā brīdī cietais akmens saplaisā tā, ka nolauž veselu cietā akmens gabalu nost no kopējās virsmas, kas dod iespēju mīkstajam akmenim erodēt, izceļot cieto akmeni virs virsmas. Tad nu izaug garš stabs - platumā tas augt nevar, jo apkārt ir joprojām nesaplaisājušais cietais akmens. Pēc tam upes, vēji un citi dabas spēki nodeldē mīksto akmeni, kamēr cietais lepni sēž augšā un formu īpaši nemaina. Un, re, beigās sanāk falliskas formas stabi. Šis viss stāsts ir pareizos ģeoloģiskos terminos, droši varat atsaukties uz šo savos ģeoloģijas studiju darbos. Paldies!
Tāds, lūk, pārgājiens!
Kāds pamanījies pašā baložu ielejas viducī iedēstīt meloņu dārziņu! Starp citu, līdzīgi kā taureņu ielejā neredzējām nevienu taureni, tāpat te neredzējām nevienu balodi. Taureni gan! Varbūt nākamajā, piemēram, vilku ielejā, redzēsim balodi. Un tad rožu ielejā - vilku. Un tā tālāk.
Starp smilšakmens veidojumiem nekurienes vidū mētājas ceļazīme. Ceļazīmē norādīts, ka te braukt ar vieglajiem automobiļiem nav ļauts.
Rozā burbuļi!
Tā, esam apmēram sasnieguši Učisari, kas arī izskatās kā no fantāzijas filmas, bet, pirms doties līdz tai, izdomājām izmest vēl vienu līkumiņu pa kādu citu baložu ielejas taku.
Pa ceļam satikām vīriņu, re, tur, labajā malā, vīriņš dzeltenā cepurē, kurš mums paskaidroja/norādīja, ka, ejot pa šo taku, varam nonākt atpakaļ Goremē. Ok, mēs vīriņam ticam, un sekojam viņa pēdās.
Jāizlien cauri alai, un tūlīt, tūlīt jau būsim atkal klāt. Tikmēr - paskaties apkārt! Točno kā uz citas planētas!
Re, reku labajā pusē tas pats falliskais akmens, ko pirms tam rādīju. It kā drīz varētu būt atpakaļ Goremē, bet - priekšā krauja! Stulbais vīriņš dzeltenajā cepurē! Visu sabojāja! Nē, jau nē, patiesībā, ja ne vīriņš, mēs šo taku droši vien nebūtu gājuši, un nebūtu redzējuši šitādus un tādus akmeņus, alas un...
...un bumbieru koku! Saplūcu vairākus garšīgus savvaļas bumbierus! Paties’ saldi! Un bezmaksas pārtika mūsu budžeta atvieglošanai nekad nenāk par ļaunu, hehe.
Atpakaļceļu nomērojām veikli, tikpat veikli ielēcām mašīnā un aizbraucām uz sarkano/rozā ieleju. Re, es kā pirmatklājējs lepni uzkāpis galotnītē!
Bet - kas tad te - savelkas melnie mākoņi un sāk smidzināt lietus! Nu neko, daļa taku ir pietiekami platas, lai tās izbrauktu ar auto, tā arī darīsim.
Reku mans jaunais somas plaukts!
Par šo es gribu jums pasūdzēties! Es, pamanījis iespēju, smilšu laukumā ar auto uzzīmēju sirsniņu. Saku Karīnai: "Re, mīļum, ko es tev uzzīmēju! Sirsniņu!" Uz ko viņa man atbild: "Beidz putekļoties, nav taču ko elpot!" Tāda man romantiķe, hehe.
Nevar taču aizbraukt no Kapadokijas, neparādot jums vienu no "īpašajām" alu viesnīcām. Tādi Cave Hotel tur rādās uz katra stūra. Nemāku gan galvot par autentiskumu, vai tie ļaudis tur tiešām dzīvo kā alās, vai iekšā sabūvēti visādi eiroremonti ar putuplastu griestiem. Ja nu kādam ir pieredze, lūdzu, padalieties.
Re, ir savas priekšrocības, braucot ar auto. Ja nebūtu uznācis lietus, mēs droši vien tā arī soļotu pa visām tām ieleju pastaigu takām, bet tagad dabūjām redzēt šādu brīnumu. Nezinu gan, kas tas ir, bet tas arī nav svarīgi. Es vislabāk gribētu dzīvot tajā dzeltenajā mājā. Tad varētu lūrēt uz kaimiņiem un saukt viņus par mietpilsoņiem. Turklāt dzeltenajā mājā augšā ir kaut kādi mazie lodziņi. Nezinu, ko ar tādiem dara, bet tam jābūt kaut kam foršam.
Reku vēl laumiņu skursteņi - augšā kaut kādi vulkāniski ieži, apakšā - smilšakmens. Tieši tā, kā es pirms tam stāstīju, ja?
Paskat uz šo brīnumu!
Re, arī žandarmi savu biroju iekārtojuši laumiņu skurstenī! Es ceru, ka tieši šie žandarmi mūs kaut kad aizdzīs no kārtējās guļvietas!
Labi, vēl pēdējās laumiņas un pametam Kapadokiju.
Pa ceļam uz Trabzonu piestājām benzīntankā pagatavot vakariņas. Pēkšņi iznāk benzīna vīrs un ar zīmēm rāda, ka varam iet viņu virtuvītē un gatavot tur, te taču tumšs. Izmantojām piedāvāto iespēju daļēji - kamēr Karīna joprojām graiza tomātus pustumsā, es mudīgi nomazgāju iekrātos traukus gaišā virtuvītē ar siltu, tekošu ūdeni! Brīnumainas ekstras!
Kā gadījies, kā ne, tieši zupas vārīšanas procesa vidū mums beidzās gāze. Eju runāt pie benzīna vīra, kazi, varbūt var uzpildīt. Uzpildīt diemžēl nevarot, bet vīrs labprāt mums iedos savu balonu, lai varam pabeigt gatavot! Cik mīļš turku vīrs! Nekas no tā viņam nebija jādara, bet viņš mums uztic savu virtuvīti un vēl iedod savu gāzi patērēt!
Nepagāja ne desmit minūtes, un tēja ir klāt! Šāds solis atkārtojās vēl trīs reizes - gan jau, ka nogurušajiem ceļotājiem gribas iedzert čaju! Mēs abi gandrīz asarainām acīm, tik priecīgi! Mazāk par tēju, kā par pašu faktu, ka kāds mūs tik sirsnīgi aprūpē, vaiiiii
Par to atdarījām vīriem ar labu - pacienājām ar ceptiem kartupeļiem, gurķiem, tomātiem un kečupu. Zupu kautrējāmies nest, jo vienreiz jau izgāzāmies, piedāvādami turkam tēju no pārāk lielas krūzes. Ja nu zupa tiek izbrāķēta, ko tad? Bet vīri bija priecīgi arī par kartupeļiem, kārtīgi nomazgāja šķīvīšus un pateicās. Lūk, mūsu mīļie benzīna vīri! Paēduši esam, varam doties atkal tālāk.
Par nakšņošanas vietu izvēlējāmies kalnu pāreju 2190 metru augstumā. Pēc ilgāka laika beidzot varējām atkal lietot biezo segu, augšā tik auksti! Bet vispār šo bildi rādu, jo laukā pilns mēnesis. Paskaties, cik gaišs, lai gan pulkstenis rāda viens naktī! Un tur nav nekādi statīvi un ilgās ekspozīcijas, tas ir vienkāršs klik ar parastu fotoaparātu ar parastiem uzstādījumiem. Paties', es pat pamēģināju uz pāris sekundēm izslēgt tuvās gaismas - mierīgi var braukt arī bez tām! Tik gaišs!
Un kas mūs sagaida no rīta - protams, vīri ar tēju. Vīri pārejā ieradušies pēc mums paspējuši jau izgulēties un pagatavot tēju/brokastis, kamēr mēs tikai rāpjamies ārā no gultas. Pacienāja mūs ar tēju, turku saldumiem, kopīgi nofočējāmies, viss kā pie turkiem pienākas. Viss, kā jau esam paspējuši pierast! Aīī, mīļā Turcija!
Nu, tad braucam no kalna lejā un uz Trabzonu. Parasti cenšos braukt, vadoties pēc atbildīgo iestāžu uzstādītajām ceļa zīmēm, un GPS izmantot tikai pilsētās vai galīgas apmaldīšanās gadījumā, bet šoreiz izlēmu nogriezties pa labi tur, kur rādīja gps. Drīz vien lielais, skaistais ceļš nomainījās uz līkumainu pusotrjoslas kalnu ceļu, kas ved cauri govjpilniem ciemiem ar mēslu kaudzes šķipelējošiem vīriem, kas brīnās par šādiem viesiem ar importa numura zīmi.
Sākumā priecājos, un nav jau par ko sūdzēties - visapkārt viss skaisti, redzam tos īstenos lauku turkus, viņu zvērus. Tik vienīgā bēda tāda, ka braucam vēl augstāk kalnā, nevis no kalna lejā, bet Trabzona ir jūras pilsēta - tātad jau apmēram 2.5 kilometrus zemāk, nekā tagad esam mēs. Vēl es šo bildi rādu, jo man patīk turku "DUR" zīmes. Redz, es esmu saprātīgs kungs un braucu uzmanīgi, tāpēc katru reizi sarēķinu, ka tas patiesībā nozīmē "STOP". Bet paviršākam braucējam gan varētu gadīties kļūme - ja jau rakstīts "DUR", tad tik jādur bez apstāšanās, HAHAHAHAHAHA.
Vēl tālāk, ceļš kļūst par grants seguma ceļu vienas joslas platumā. Kad pretī brauc cits auto, tad vienam uzmanīgi jāpiebrauc, cik vien tuvu iekšmalai var, un otram - uzmanīgi pa ārējo malu jābrauc apkārt, tā, lai nenokrīt. Man labāk patīk būt iekšmalā, hehe.
Bet atkal - es joprojām nesūdzos, apkārt visādas aitiņas, ganiņi, smuka daba. Re, kā ganiņš nostājies! Gluži kā Džīns Kellijs no Singin in the Rain.
Tagad gan sāku sūdzēties. Nepietiek ar šauro ceļu, slikto segumu, atņem vēl man redzamību - vietām nevarēju redzēt tālāk par kādiem 30 metriem, turklāt paliek tas pats variants ar mainīšanos, kad pretī brauc vēl kāds cits! Tātad pēdējos 80km pa miglu/mākoni braucām apmēram 3 stundas! Briesmas!
Un, kas mūs sagaida pašā galā, apmēram 10km no Trabzonas? Nogruvums, kas izmaitājis visu brauktuvi! Nekāda lielā bēda jau nav, tik vien kā 25km apkārtceļš jāapbrauc, bet pēc nogurdinošā mākoņbrauciena šis ir pagalam nepatīkams pārsteigums.
Bet Trabzonas rieksti! Paskat, cik vīriņam daudz riekstu! Un viņš nemaz tāds nav vienīgais! Metot slaido līkumu, lai izvairītos no nogruvušā ceļa, kalnā ap Trabzonu teju katrā otrajā mājā noklātas plēves ar milzu riekstu daudzumu - citam pagalmā, citam uz jumta! Rieksti viņiem laikam ļoti garšo!
Galu galā tomēr nonākam tur, kur mums jānonāk un pēdējā brīdī - pus stundu pirms lielā mača sākuma. Un nē, tas nav Turcijas - Latvijas mačs. Tas ir Turcijas Superlīgas mačs starp Trabzonspor un Akhisar komandām. Es ļoti gribēju tādu redzēt, jo esmu dzirdējis daudz leģendu par turku futbola skatīšanās tradīcijām. Bet - atkal nekā. Biļetes mums neviens nepārdod, jo mums nav kaut kādas noteiktās turku bankas kredītkartes, un biļetes drīkst iegādāties tikai karšu turētāji. Mēģinājām izlikties par žurnālistiem (rakstām taču karijs.lv), bet arī žurnālisti tiek ielaisti mačā tikai ar iepriekšēju akreditāciju! Kauns un negods Trabzonai par ārvalstu sporta fanu neviesmīlīgu uzņemšanu! No otras puses - gan jau, ka tam ir kaut kāds nopietns pamatojums. Gan jau, ka tas viss drošības nolūkos, un patiesībā mīļie turki atkal vēl mums tikai labu, hehe.
Izskatās, ka neesam vienīgie, kas netiek pie biļetēm. Vairāki tējnīcas izkārtojuši savas iestādes priekšā vairākas krēslu rindas, vīri sasēž, dzer tējas, pīpo un skatās maču. Es zinu, ka, vīriem par nelaimi, mačs beidzās 2-2. Un ar šo rezultātu arī beigšu šo pavisam garo nedēļas apskatu. Apsolos, ka nākamnedēļ būs īsāks. To es tā kā zinu diezgan droši, jo esmu jau līdz pusei nākamo nedēļu nodzīvojis, un nekas tāds baigi inčīgais nav noticis, hehe. Labi, atā, atā, mīļo lasītāj, tad jau atkal atvadāmies līdz nākamajai nedēļai!
Ļooooooooti interesants fotostāsts Paldies!
Baigi skaistie foto, liels paldies! Noteikti lasīsu so blogu vēl! Pagājušā gadā pat aizceļoju uz Turciju, vēsturisko pieminekļu ziņā visvairāk patika Kemera un Ankara, un ir ļoti interesanti skatīties citu cilvēku domas par tām pašām valstīm!