Sveicināti,
Gan jau, ka paspējāt iepazīties ar Karīnas stāstu par mūsu Turcijas bēdām (skatīt Karīnas iepriekšējo rakstu), bet pēc mūsu automobiļa apgānīšanas viss ir gājis tikai uz augšu un augšu, tāpēc es Turcijai un turkiem piešķiru veiksmīgi izmantotas otrās iespējas medaļu, ar cerību, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Tā kā, turki, ja jūs šo lasāt, turpmāk, lūdzu, izturieties pret mums un mūsu īpašumu ar īpašu cieņu, hehe. Labi, tad reku fotostāsts par visu slikto un labo iepriekšējā nedēļā:
Nedēļu sākšu ar Ankaras klaunu māju. Jā, tur iekšā ir Valsts Bērnu aprūpes centrs, bet bez tāda centra tur iekšā vēl strādā ieņēmumu dienests un nodokļu koordinācijas dienesta Ankaras nodaļa. Cik nopietni nodokļu/finanšu ļaudis labprāt katru dienu ietu uz darbu klaunu mājā?
Tagad pie lietas - Anitkabirs jeb Ataturka Mauzolejs. Ataturks ir Mustafa Kemals, tas varenais kungs, kurš uz Osmaņu Impērijas drupām uzbūvēja moderno Turcijas Republiku. Paņēma impēriju, kurā ~90% iedzīvotāju bija analfabēti un piecpadsmit gadu laikā pārvērta par normālu, funkcionējošu valsti. Ja ne aknu ciroze, noteikti būtu turpinājis būt par prezidentu vēl ilgāk (kā tajā laikā bija pieņemts). Šis, tātad, ir Lauvu ceļš - tas ved uz Mauzoleju un gar abām pusēm to kopā sargā 24 akmens lauvas, kas simbolizē 24 turku ciltis.
Bet, re, ļaužu sirdīs Ataturks joprojām ir dzīvs - dzimis tūkstoš astoņsimt astoņdesmit pirmajā gadā, miris tūkstoš deviņsimt trīsdesmit bezgalība. wtf?
Reku arī pats mauzolejs! Laukumā pie mauzoleja varot savākties pat 15 tūkstoši ļaužu! Un grīda smuki izdekorēta ar akmens tepiķiem turku tradicionālajos rakstos. Mauzoleja apmeklējums (un visa parka teritorija) neko nemaksā, arī suvenīru bodītē viss ir par cenām, kas šķiet nepieklājīgi zemas. Mēs izspriedām, ka tas tāpēc, ka turki nevēlas darīt kaunu savam lielajam vadonim! Un paties, vadoņa portreti joprojām rotā visu pilsētu galvenos laukumus, veikalus, policijas iecirkņus, personīgos automobiļus, visu, visu!
Pats kungs apglabāts zem šī simboliskā 40 tonnu kapakmens. Un tā priekšā vienmēr stāv svaigu ziedu vainags Turcijas krāsās. Katrs nopietnāks viesis (diplomāts, slavenība u.t.t.), apmeklējot mauzoleju, atnes pa tādam vainagam. Netālu ir atsevišķa zāle ar svarīgāko apmeklētāju svaigākajām fočenēm - vainagu pamanījušies atnest jau valstu vadītāji no Austrālijas, Jaunzēlandes, Irākas, Gabonas, Ungārijas. Un tas viss tikai dažos pēdējos mēnešos.
Virs akmens sarkofāga piekabināts zelta griestu tepiķis! Kas var būt labāks par sienas tepiķi? Tikai griestu tepiķis! Īpaši, ja austs no tīra zelta.
Mauzolejā gar sienām izkabinātas akmenī kaltas labākās Ataturka runas. Vispār visa tā Ataturka glorifikācija liek domāt, ka kaut kas tīrs tur nav. Bet tas droši vien tāpēc, ka asociējas ar visiem komunisma līderiem, kurus slavēt bija pienākums. Un Hitleru. Bet Ataturks, šķiet, tiešām neko ļaunu nav paveicis, tāpēc varbūt tiešām ir vērts viņu šādi slavināt vēl 70 gadus pēc nāves. No otras puses - te, iespējams, tiek publicēta tikai oficiālā propaganda. Tomēr pēc īsas izmeklēšanas gūglē nekas ļauns tiešām neatrodas, neskaitot tur bišķiņ diktatūru un tādus sīkumus, bet diktatūra bija pavisam normāla laikmeta iezīme.
Re, kāds glauns kungs sargā ieeju mauzolejā! Izskatās pilnīgi pēc Vudija Harelsona.
Ap un zem mauzoleja izkārtots muzejs par modernās Turcijas vēsturi, par Mustafu Kemalu Ataturku un viņu līdzgaitniekiem. Mēs ar Karīnu esam samainījušies lomām - viņa cītīgi lasa visu informāciju, skatās bildes, bet es dancoju apkārt, fočēju un garlaikojos, haha.
Muzeja frontes līnija - nevar saprast, kur beidzas īstenība un sākas zīmējums! Šī ekspozīcija rāda mums Ataturka ierakumus un komandiera darbavietu. Pirms kļūt par valsts vadītāju, viņš, protams, vairākos Osmaņu/Turku karos bija veiksmīgs karavadonis, izcīnīja daudz svarīgu cīņu, arī Gallipoles kauju (par to nesen bija filma ar Raselu Krovu galvenajā lomā). Pēc kara, izmantodams iegūto popularitāti un patriota tēlu, veiksmīgi izveidoja arī valsti.
Karīnai ļoti patika šīs ekspozīcijas, tāpēc rādu vēl vienu - ar kvēlojošām oglēm. Tur arī ir attiecīga fona mūzika - kaut kur Krievijā ierakstītas kara skaņas, kliedzieni u.t.t. Nu, jā, bet atgriežoties pie lielā vadoņa, pēc Pirmā pasaules kara viņš nodibināja labas attiecības ar visām kaimiņvalstīm (arī mūžīgo ienaidnieci Grieķiju), visiem bija labākais draugs, un tādējādi veiksmīgi pamanījās izvairīties no Otrā pasaules kara, kas pārsvarā visiem nesa baigos zaudējumus. Turki tikmēr mierīgi turpināja savu attīstību. Un, starp citu, turpina to joprojām - Turcijas ekonomikas izaugsme visas Eiropas Savienības mierīgi sasit lupatās!
No mūsdienu ekonomikas atpakaļ pie turku-grieķu cīņām - te gribu parādīt ciparus, kuri apliecina, ka turki, lai gan būdami skaitā [nedaudz] vājāki un [nedaudz] sliktāk aprīkoti, mierīgi atsita grieķus. Bet tas nemaz nav svarīgākais. Paskaties, cik turkiem zobenu! Nav brīnums, ka grieķi neuzvarēja. Ar tādu smieklīgu zobenu skaitu neviens nebūtu varējis uzvarēt!
Reku Ataturka bibliotēka. Viņš bija ne tikai veikls karavadonis, bet liels gudrinieks - prata lasīt miljons valodās un arī pats rakstīja grāmatas! Es jau pirms tam minēju par tiem 90% analfabētu - viens no lielākajiem iemesliem tam bija rakstības neesamība - turku valodu ļaudis centās pierakstīt arābu burtiem vai vēl kaut kā, jo pašiem savu burtu nebija. Ataturks ņēma un vienā rāvienā izdomāja turku alfabētu. Pēc tam uzbūvēja ceļus, tad vilcienus, sociālās normas, u.t.t. Par vēl vienu no lielajiem Ataturka sasniegumiem muzejā minēts modernu cepuru ieviešana Turcijā (un tas nemaz nav joks, jo turku fesku un musulmaņu turbānu aizliegšana palīdzēja straujāk sekularizēt valsti).
Turpat muzeja bodītē var nopirkt visus Atarurka kopotos rakstus un tik vien kā par 100 lirām (tas ir ap trīsdesmit eiro)! Tur apkopotas Mustafas Kemala dienasgrāmatas, domu graudi, runas un citas norādes par to, kā pareizi dzīvot. Tā kā Turcijas Republikas izglītības reformas laikā arī pats Ataturks piedalījās metodiskās literatūras sagatavošanā, kopotajiem rakstiem klāt piemestas arī pāris ģeometrijas grāmatas.
Suvenīru bodītē nopērkami visjocīgākie suvenīri - atslēgu piekariņi Ataturka paraksta formā, bonbondziņas ar Ataturka ģīmi, izgaismoti plakāti A2 izmērā, markas, puzles, pildspalvas u.t.t. Bet vismīļākais suvenīrs Ataturka veste! Adītā veste tiek pārdota kārbiņā, uz kuras redzams pats turku tēvs, valkājam līdzīga skata apģērba gabalu. Kurš gan negrib līdzināties visu turku tēvam?
Tieši pāri lielajam laukumam atrodas vēl vienas kapenes - šeit apglabāts Ismets Inonu, Ataturka militārais čoms, pēc tam pirmais Turcijas ministru prezidents, un vēl pēc tam, pēc Ataturka nāves, arī otrais Turcijas prezidents. Es jau minēju, ka Osmaņu Impērijas pilsoņiem nebija uzvārdu? Arī tas ir Mustafas Kemala darbs, 1934. gadā tika pieņemts likums, kas visiem piespieda iegūt uzvārdus. Valdība vienprātīgi nolēma Mustafam piešķirt uzvārdu Ataturks (visu turku tēvs), pārējie varēja izvēlēties uzvārdus paši. Ar dažiem ierobežojumiem - uzvārdi nedrīkst būt rupji, un uzvārdi nedrīkst būt Ataturks. Nu, lūk, Ismets Inonu bija viens no pirmajiem, kas ieguva uzvārdu, to viņam piešķīra pats Ataturks - Inonu ir apdzīvota vieta, kurā Ismets varonīgi cīnījās Turku-Grieķu kara laikā. Cik neinčīgi.
Trāpījāmies tieši uz darba laika beigām, tāpēc varējām noskatīties, kā visi smukie sargi beidz savas maiņas. Šie gluži kā no Thriller klipa!
Sargi smuki rindā līkumo gar visām sargājamajām vietām, un tiem nopakaļ rindiņā seko liels skaits tūristu. Jā, arī es. Lēkāju apkārt un bildēju!
Es vēl gribēju daudz un daudz stāstīt par Ataturku, jo viņš ir tik varens un enerģisks tēls, bet regulāri saņemu aizrādījumus, ka pārāk daudz rakstu faktus un gadus (tas nevienu neinteresējot), tāpēc tā vietā labāk ielikšu selfiju. Te mēs priecīgi par apmeklētajām kapenēm, kvalitatīvo muzeju un goda sardzes priekšnesumu ejam meklēt pārtikas veikalu un remdēt izsalkumu.
Pārtikas veikalu atrodam šeit. Jā, tieši zem Ankaras lielākās mošejas ir pieklājīga izmēra supermārkets. Labi, varbūt nav tik traki, jo vienā otrā baznīcā, ko esmu rādījis pirms tam, veikals ir tieši iekšā lūgšanu telpā, tā kā veikals pagrabā ir ok. Pabeigta tikai 1987. gadā, šī ir viena no lielākajām mošejām pasaulē. Un tā kā tā ir tik jauna, tiek uzskatīta par modernās islāma arhitektūras paraugu. Un vispār Kocatepe mošeja ir Ankaras jaunais simbols, pat ģerbonī rādās.
Karīna, gatavojoties mošejas apmeklējumam, pilnībā saplūst ar pūli. Vienīgi pūļa nav.
Iekšpusē viss tāds krāsains, daudz visādi bumbuļi karājas! Šī mošeja no iekšpuses stipri ieliek Stambulas zilajai mošejai. Nav arī pilna ar apjukušiem tūristiem!
Un tā kā šī ir jauno laiku mošeja, cenšas arī sekot līdzi laikam - re, kāds smuks LED panelītis ar lūgšanu laikiem. Vienmēr var redzēt, cik vēl laiciņš palicis līdz nākamajai lūgšanai.
Un pagrabā šitāda glauna kāju mazgātuve! Protams, katrā mošejā ir kāju/roku mazgātuve, bet parasti tā ir tāda kā gara, zema izlietne, pie kuras kungi var piesēst un visu lietu nokārtot, bet šī jau izskatās kā tādā SPA centrā!
Apjukuši mošejas kaķi.
Vakarā meklējam vietu, kur gulēt - paskatāmies kartē, kur atzīmēti zaļi laukumi (tātad, tur būs koki, zem kuriem paslēpties) un dodamies tajā virzienā. Izrādās, visi Ankaras meži atvēlēti militāristiem - apkārt dzeloņdrāšu žogi, iekšā kaŗeivji ar automātiskajiem ieročiem, nekāda nakšņošana nesanāks. Bet pa ceļam nolūkojām bagātnieku rajonu, kur visapkārt lepnas augstceltnes un pa visu pa kādai glaunai privātmājai. Sarēķinājām, ka tādās vietās bandīti nemīt, tāpēc droši varam gulēt. Bet pirms gulēšanas mans nakts pavāriņš gatavo vakariņas. Turpmāk vienmēr rādīšu šīs bildes - man ļoti patīk pavāriņš ar galvas lukturi, haha!
Nākamajā rītā apciemojam Ankaras vecpilsētu - meklējām vietu, kur būtu tualete, interneti un lēta tēja. Atradām vietu, kas, likās, atbilst visām prasībām, bet - nekā! Nav ne tualetes, ne internetu! Tātad pa tukšo notriecām 4 liras tējās.
Tā kā tualetes apmeklējums reizēm mēdz būt visai steidzama prasība, mudīgi dodamies tālāk, bet tik vien kā avīžu veikalus varam atrast - vitrin avīze, dogangul avīze, dentas avīze, bet nevienā nav tualetes! Galu galā atradām krodziņu, kurā ir tualete un salīdzinoši pieklājīgas cenas. Nav internetu, bet pie tā jau esam pieraduši, turki nemīl tāpat vien mētāties apkārt bezmaksas internetiem. Tāda sajūta, ka viņiem joprojām jāmaksā par notērētajiem megabaitiem, varbūt tā arī ir, nezinu.
Minētajā krodziņā, par mums pieņemamu cenu (7+5 liras) pasūtījām šitādus brokastu ēdienus, bet beigās mūs nejauki apkrāpa - kopā jāmaksā 35 liras (apmēram 12 eiro). Knapi atguvušies no slimnīcas apmeklējuma, un še tev - atkal mums Ankara dara pāri. Nu neko, apvainojušies samaksājām vairāk nekā mūsu dienas budžetu par tualetes apmeklējumu un pāris uzkodām, sapīkuši turpinājām ceļu.
Karīna izlēma, ka labprātāk grib pīkt viena pati mašīnā, nevis apmeklēt Ankaras pili, tāpēc atstāju Karīnu un tālāk dodos viens. Mērķis - uzkāpt tur augšā, pie karoga.
Tikko ieejot pils teritorijā, mani sagaida pārsteigums - viss tāds sakopts, tīrs (un, starp citu, pieejama arī pieklājīga bezmaksas tualete!), pat suvenīru tirgotāji sakrāmējuši visu glīti gar maliņām.
Eju tālāk - Vladimirs Putins! Izskatās taču bišķiņ līdzīgs, ja? Un aizmugurē vīrs, kas ietērpts tādā klasiskā secret service tērpā.
Reku tas pats pils apaļais laukums no augšas! Esmu uzrāpies pašā augšā, bet šī galīgi nav tā vieta, kur plīvo Turcijas karogs, tāpēc jādodas tālāk, jāmeklē karogs, esmu ļoti mērķtiecīgs.
Tāds, lūk, skats uz Ankaru no pils augšiņas.
Paejot bišķiņ nost no tūristu kartē iezīmētā maršruta, uzreiz paveras citāds skats - nav vairs glīti sakārtotu suvenīru un sakoptu trotuāru. Ir vēl viena, otra bagātā māja, bet vispār baskāju (vai šajā gadījumā - zeķēs ietērptu kāju) bērneļi melnām mutēm skraida apkārt pa atkritumu kaudzēm, un dzīve rit savu gaitu.
Vēl tālāk - vēl dzīvīgāk. Parādās krāsiņas un mājīgums. Laikam tūristi bieži nekāpj nost no iezīmētā ceļa, jo te nebija neviena paša suvenīru vai uzkodu tirgotāja! Neviena!
Jauni turku skuķi sānielā.
Kad pils celta, nevienam īsti nav zināms, bet kaut kad Osmaņu valdīšanas laikā veiktas pārbūves - te arī var redzēt sekas, osmaņu celtais tornītis cita starpā sastāv arī no romiešu un bizantiešu arhitektoniskajiem elementiem. Droši vien cēla no visa, ko varēja zemē atrast.
Ārsienas tepiķis! Turki tepiķus kabina ne tikai uz sienām un griestiem, bet arī uz ārsienām! Krieviem vēl tik daudz jāmācās tepiķu interjera (vai eksterjera) lietās!
Pikniks Ankaras pils ielās.
Beidzot atradu meklēto karogu! Tas patiešām nebija vienkārši. Tomēr, atzīšos, ka pavisam klāt karogam netiku - zem mūriem piesieti nikni suņi, un ceļu apkārt neatradu, padevos. Re, neesmu nemaz tik mērķtiecīgs, kā pats domāju, eh...
No pils tālā gala paveras skats uz ne tik bagāto ļaužu rajonu. Viņiem starp tām mājiņām pat nav ceļu/ielu. Droši vien nav vajadzības, mašīnas tāpat nevienam nav. Vispār šī vieta izskatās diezgan depresīvi. Un tieši tagad atskārtu, ka Karīnu ar visu auto esmu atstājis tieši zem šīs pilsētas daļas, ai, ai, labāk iešu skatīties, vai viņai viss kārtībā!
Pa ceļam pie Karīnas tomēr apstājos aplūkot Ankaras amfiteātri. Hahahahahah, un šo viņi sauc par amfiteātri?!
Reku vīrs tirgo pīlēnus un krāsainus cālīšus! Dāma izvēlējusies skaistākos, un vīrs uzmanīgi krāmē izvēlētos kurpju kastē. Atceros, ka krāsainus cālīšus redzējām arī Ķīnā. Kas tā par lietu? Kāpēc ļaudis krāso cālīšus?
Atnācu pie Karīnas, fūūū, viņai viss labi. Arī auto viss kārtībā. Vismaz pagaidām, hehe. Nuja, ja jau visiem viss labi, varu izmest vēl līkumu līdz mošejai, templim u.t.t.
Taisnākais ceļš no pils uz mošeju ved caur šādu laukumu. Re, labajā pusē karogotā pils, kreisajā - trūkumcietēju rajons. Atgādināšu, ka Karīna ar auto joprojām atrodas kreisajā pusē starp žogu un nabagu kalnu.
Pie mošejas strūklakas atradu raudošu puisīti - viņam pudele iekritusi ūdenī! Uzrotīju piedurknes un...
...izglābu puisīša pudeli. Re, abi ar bračku tagad priecīgi, tikuši pie domās jau zaudētās pudeles! Ceru, ka Ankara manu labo darbiņu atdarīs ar labu.
Kamēr pētu piestrūklakas pensionārus, man zvana Karīna un saka, lai mudīgi nāku atpakaļ. Liekus jautājumus neuzdevis, skrienu uz mašīnu. Izrādās, viņai mieru neliek padzīvojis turku kungs, kurš iedomājies par baigo Kazanovu esam. Reizē ar manu ierašanos kungs notinās, un viss atkal ir kārtībā. Uz mošeju dosimies vēlreiz, tagad abi kopā.
Lūk, mošeja, nosaukta kāda kunga vārdā, kuru baidos latviskot (Hacı Bayram-ı Veli). Tas ir viens no svarīgākajiem kungiem islāmā, saukts par gandrīz "svēto", bet kamdēļ viņa mošeja uzbūvēta tieši blakus imperatora Augusta templim, man nav ne mazākās saprašanas. Nevaru arī tādu informāciju atrast. Bet ēkas tiešām ir pavisam, pavisam blakus, viena otru balsta!
Re, kungs nes uz galvas miljons kliņģerus! Es zinu, ka bilde ir izplūdusi, bet es ļoti gribēju parādīt šo kungu. Es pat nevarētu tos kliņģerus uz galda tādā kaudzē sakrāmēt, bet kungs mierīgi uzliek vēl uz galvas un soļo, it kā būtu vispār bez cepures iznācis ārā. Es šokā!
Bijām arī Ankaras Genčlik parkā, parks kā parks, smuki pastaigājāmies, paelpojām svaigu gaisu. Re, arī karuseļi! Karīna mani gribēja pierunāt izbraukt ar panorāmas ratu, un es jau sāku lūzt, kad atklājās, ka vēl bez maksāšanas par braucienu, jāmaksā atsevišķa naudiņa par ieeju "Lunaparkā". Naudiņa nebija liela, bet vienalga kauns un negods šādi rīkoties! Tāpēc ar karuseli tā arī neizbraucu!
Tā vietā aizgājām līdz Ankaras Operai, kas gan vairāk izskatās pēc Baikonuras kosmodroma, nevis operas! Šitā modernā arhitektūra, aiaiai!
Vēl pirms doties mājās un noslēgt vakaru, noejam gar Mustafas Kemala Ataturka laukumu, kur pašā laukuma vidū arī viņa piemineklis. Zirgā! Es gribu, lai Rīgā ir līdzīgs prezidenta Bērziņa piemineklis.
Opā! Kas tad te? Paciemojies bandīts! Re, kā izvandījis! Lai kā man gribētos norakstīt visu to bardaku uz Ankaras bandītu, jāatzīst, ka daļa no tā ir mūsu pašu nekārtīgā dzīvesveida sekas, hehe. Tas, protams, neattaisno bandīta nedarbus! Nozagto lietu saraksts:
1. Dažus gadus vecs fotoaparāts;
2. Mūsu ticība labajam.
Bet par visu šo atgadījumu Karīna jau pastāstīja, tāpēc es neatkārtošos. Ja nu kāds palaida garām, to var izlasīt šeit.
Nākamajā rītā jūtos ļoti labi izgulējies - vēdinātā guļamistabā tajā pašā bagātnieku rajonā. Laiks doties meklēt jaunu stiklu!
Sākumā aizbraucām līdz hostelim, kurā iepriekšējā nedēļā nakšņojām, palūdzām palīdzību situācijas risināšanā. Hostelī mums ieteica aizbraukt uz lietotu auto placi, kas atrodas turpat netālu. Autoplacī turku/vācu/angļu valodā mums izskaidroja, kur jābrauc, lai atrastu vienīgo Ankaras stiklu servisu, un iedeva lapiņu ar nosaukumu un aptuvenu adresi. Izrādās, ka te, tāpat kā Stambulā, ir servisu rajons. Pārdesmit ieliņas no viena gala līdz otram vienos servisos. Kādam servisa vīram uzrādījām lapiņu ar nosaukumu, tas iekāpa mašīnā, palūdza mūs sekot un aizveda līdz vēlamajam servisam. Sāku jau atkal mazliet ticēt labajam.
Stiklu servisa vīrs saka - jāmaksā 40$, jāgaida apmēram stunda. Par šādu darījumu esmu ļoti priecīgs! Es jau biju iedomājies, ka mums, kā tūristiem, jāmaksā būs kādi 100 eiriki un jāgaida kādas trīs dienas, bet - nekā! Atkal, joprojām piesardzīgi, bet vairāk sāku ticēt turku labestībai. Servisa vīrs norāda, ka, kamēr gaidām, varam aiziet paēst pa kebabam pie bildē redzamā vīra. Arī ar šo vīru sākumā esam piesardzīgi, pavaicājam, cik maksā kebabs, uz atbildi "ten", izvelku no maciņa desmit liru banknoti, pārliecinos un apstiprinu, ka visu esmu sapratis pareizi.
Galu galā par norunātajām desmit lirām mums pienākas kebabs ar rīsiem, pipariem, sīpoliem un atsevišķi vēl salātiņu šķīvis. Kā arī katram divas tējas! Un beigās tiešām jāmaksā tikai norunātās 10 liras. Joprojām piesardzīgi, bet sāku aizmirst pēdējo dienu nelāgos notikumus.
Pēc stundas auto ir gatavs, stikls kā jauns (un foršāks nekā iepriekšējais), varam doties tālāk. Šajā brīdī es jau esmu pārliecināts, ka turki tomēr ir labi cilvēki, un visas tās nelāgās lietas ir neveiksmīgas sagadīšanās, izņēmumi. Labāk brauksim prom no piecu miljonu Ankaras uz kādu mazāku nostūri, tad jau atkal būs labi, ja?
350 kilometri pa Anatolijas stepēm paskrien nemanot - ceļš pārsvarā taisns un pieklājīgas kvalitātes. Mierīgi var braukt uz 110-120 (jo ātrāk mūsu auto nebrauc)!
Jau pavisam netālu no nākamā mērķa - Egirdiras - satiekam kalnu alus dzērājus. Piestājām pie kalnu avota krāna nomazgāt iekrātos traukus, uzpildīt visu ūdens taru, un ātri vien tikām pie čomiem. Protams, angliski ne vārda, bet noskaidroju, ka vīrs zilajā kreklā ir no Konjas, tāpēc pieprotot griezties kā Dervišs! Vēl vīri piedāvāja sadzerties alu, bet uz manu norādi, ka esmu pie stūres, atbildēja - mēs visi arī! Tad priecīgi saskandināja, iedzēra, ielēca mašīnās un aizbrauca!
Rīts Egirdirā. Trāpījāmies tieši ceturtdienā, un ceturtdienas ir tās dienas, kad notiek iknedēļas tirdziņš! Var nopirkt ne tikai sierus, dārzeņus, medus, un citu lauksaimnieku produkciju, bet arī dažādus mājdzīvniekus un lopiņus. Protams, arī nekur neiztrūkstošos t-kreklus, neīstās brendu somiņas u.t.t.
Pēc pastaigas pa tirdziņu, izlēmām, ka ir īstais laiks kaut ko sarakstīt karijam, tāpēc visu atlikušo dienas daļu pavadījām iestādē, kas saucas "Egirdir Outdoors Center". Ārdurvju centrs tātad, hahahah. Ārdurvju centrā paēdām turku tradicionālās pankūkas - Gözleme - kas patiesībā nav pankūkas, bet gan ļoti plāna maize. Lētas un garšīgas, domājams, ka tādas ēdīsim vēl un vēl, Turcijā tomēr dzīvosimies vēl vismaz divas-trīs nedēļas.
Ārdurvju centrs, diemžēl pulksten septiņos vakarā slēdzas ciet, un, līdz ar atslēgas nolaušanu, nolauzts tiek arī bezvadu internets. Kas nozīmē, ka parastais plāns - palikt ārpus iestādes durvīm un pabeigt savus darbus - nestrādās, un nekas cits neatliek, kā vazāties pa Egirdiru saulrieta laikā. Egirdira dzīvo uz pussalas Egirdiras ezerā, tāpēc lielā daļā pilsētas var redzēt ezeru abās pusēs. Arī šeit - Kreisajā pusē ezers, labajā pusē ezers, un pa vidu - mēs!
Nu, re, tāds saulriets ar laiviņu ezera rietumu pusē. Austrumu pusē droši vien ir tikpat skaists, ja ne vēl skaistāks, saullēkts, bet tik agri, par nelaimi, neviens nevar pamosties.
Priecīgs turks ar deju mūs aicina savā restorānā!
Tā, jau nākamā diena. Bijām tik izsalkuši, ka nepaguvu pat nofočēt mūsu autentiskos turku ēdienus! Iegājām parastā ēdnīcā, kurā pusdienoja daudz vietējo vīru, pasūtījām Lamadžunu, sauktu arī par turku picu, un vēl kaut kādu kebablietu - man ļoti grūti atšķirt, kas ir kebabs, kas durums, kas doners. Gan jau, ka tas nav tik sarežģīti, bet nekad vēl nav sanācis ieraudzīt kaut kādas kopsakarības ēdienu nosaukumos un pašos ēdienos. Jebkurā gadījumā, viss, ko varu parādīt jums - tukši turku tradicionālo ēdienu šķīvji!
Re, kā vīri sēž barčikos! Tas ir tas, kas man patīk, salīdzinot ar rietumu barčikiem - nevienam nav nekāda alkohola! Viens dzer tēju, cits kafiju, vēl cits ēd kliņģerīti, un pārsvarā visi spēlē (vai novēro) kādu galda/kauliņu spēli. Tas taču ir DAUDZ foršāk nekā sadzērušies balamutes, ne?
Es arī tiku pie kliņģerīša/barankas! Šos sauc par Simit un tādus var nopirkt praktiski jebkur - katrā otrajā ielā ir kāds vīriņš ar kliņģerīšu ratiņiem. Pārsvarā kliņģerītis maksā vienu naudu un ir garšīgs!
Arī Egirdirai ir bagāta vēsture - hitīti, frīzieši, līdieši, persieši, grieķi, romieši, bizantieši, turki, osmaņi - parastā Anatolijas pārvaldnieku secība. Un tāpat kā visur citur Turcijā - neviens par tādiem romiešu kolonu pārpalikumiem īpaši nesatraucas, jo vēsturisko objektu viņiem ir TIK drausmīgi daudz, ka nav taču vērts visu pētīt un cilāt. Tā nu viņi mētājas apkārt kā tādi laukakmeņi.
Skats no Egirdiras pilsdrupām un pilsētas galveno laukumu (vakar viss laukums un vēl tuvējās ielas bija viens milzu tirdziņš). Re, kā uz pašvaldības ēkas bez Turcijas karogiem izkabināts arī Ataturka portrets. Kā jau teicu - Ataturks ir VISUR! Starp citu, teikt sliktu par Ataturku ir stingri aizliegts, pat ar likumu.
Pilskalna pati augšiņa. Tie daži no jums, kas prot lasīt spoguļrakstā, noteikti sapratīs paši, pārējiem es pateikšu priekšā - uz zīmes rakstīts Egirdir. (Ceru, ka visi, kam izdevās pašiem izburtot, tagad jūtas ļoti lepni, hehe) Tas tā, lai no pašvaldības nama galvenajā laukumā varētu redzēt pilsētas nosaukumu. Lai nekad neaizmirstas, kā labā tu strādā.
Uzrāpos pašā augšā, lai varu arī otro pusi apskatīt! Re, atkal jūra, tpu, ezers abās pusēs!
Karīna palika zemāk un nodeva man puteni! Pareizi jau ir - nav ko ložņāt pa vēsturiskām vērtībām. No otras puses - ja jau viņi paši bez iemesla mētā apkārt romiešu kolonas, kāpēc es, varenas bildes vārdā, nedrīkstētu uzkāpt pils pašā spicītē?
Man atkal patīk skatīties, kā vietējie ļaudis pamanās dzīvot parastu dzīvi, lai arī apkārt spieto tūristu bari. Labi, Egirdira varbūt nav baigi aktuālais tūrisma galamērķis, bet vienalga man patīk, ka šis turks zem sava balkoniņa izaudzējis gan lielos, gan mazos tomātiņus, vīnogas, kaut kādas plūmes, rāceņus, spinātus un ko tik vēl ne. Un viss - tik mazā zembalkona dārziņā!
Bet, ko šis uzstellējis uz sava jumta, to gan nesaprotu. Kas tas ir? Karīna saka, ka medus. Kas tas vispār par rezervuāru? Pieņemu, ka kaut kāds dabīgais ūdens uzsildītājs. Bet kāpēc tam cauri iet vēl papildu caurule? Un tas medus? Kas tas viss ir? Lūdzu, pastāstiet man! Citādi es nevaru gulēt jau vairākas dienas, domājot par šo.
Pirms pamest Egirdiru, ejam ātri nomazgāties. Un papeldēt, protams. Vai es minēju, ka esmu pasācis nodarboties ar sinhrono peldēšanu? Reku bildē var redzēt manu treniņu sesiju. Vēl es gribu atzīties nedarbā - mēs tajā ezerā mierīgi nomazgājāmies ar ziepēm! Ar parastām, dabai nedraudzīgām lielveikala ziepēm. Tagad, kad visu šo esam izrunājuši, es jūtos daudz labāk. Paldies! Patiesībā izstāstīšu arī mūsu attaisnojuma teoriju - tā kā dzīvojam bez mājām, praktiski necik netērējam elektrību (tik vien, cik datorus un telefonus pielādēt) u.t.t., mēs jau tāpat esam dabai draudzīgāki, nekā lielākā daļa modernās pasaules iedzīvotāju. Tāpēc krīzes reizē varam atļauties mazliet (bet tiešām tikai pavisam, pavisam mazliet) piešmucēt dabīgas ūdenskrātuves ar ziepju burbuļiem! Vēl jo vairāk tāpēc, ka vietējie dabas saudzēšanai nepavisam nepievērš uzmanību, un met pludmalē plastmasas maisiņus un citu drazu.
Šāds skats droši vien nav pirmais, kas ienāk prātā, iedomājoties Pamukkali, bet tieši tā mēs to pirmo reizi ieraudzījām dienasgaismā! Ļoti laba guļvieta, bezmaksas stāvvieta, un tik vien kā kādu 500 metru attālumā no slavenajām Pamukkales klintīm.
Nu, lūk, reku arī īstais Pamukkales dārgums - tik kaļķīgas kaļķakmens klintis, ka pat 40 grādu (un vairāk) karstumā te izskatās pēc ziemas!
Kamēr Karinčiks tualetē, es pētu jaunāko, šeit nopērkamo peldkostīmu modi. Arī ne tik konservatīvas musulmanes mierīgi var iet peldēt! Starp citu, pēc tam tajā pašā tualetē es pazaudēju savu laulības gredzenu! Gāju trīs reizes pārmeklēt visus stūrīšus, pat izmantoto papīra dvieļu tvertnes, bet - kā nav tā nav. Labi, varbūt es gredzenu pazaudēju jau iepriekšējā vakarā, nezinu, bet bēda vienalga milzīga. Tagad jau sarunāju ar Līgu, ka viņa man atvedīs tādu pašu gredzenu no tā paša gredzenu veikala Rīgā. Nav jau gluži tas pats, bet vismaz būs kaut kāds mierinājums, ehh...
Reku esam iekšā Pamukkales kaļķakmens brīnumā! Te, starp citu, visiem jānovelk apavi. Nedrīkst bojāt baltos akmeņus! Ja kāds neklausa noteikumiem un soļo čībās, nekavējoties dabū niknus svilpes pūtienus no visur esošajiem sargiem. Tādas baltas klintis izaugušas kopā 17 karstajiem minerālavotiem (vienam izteces punktā temperatūra esot pat 100 celsija grādu) iztekot virszemē un aiz sevis atstājot kaļķakmens daļiņas. Daļiņa pa daļiņai, tūkstošgade pa tūkstošgadei, un beigās izaug šāds milzenis!
Reku bezkurpju Karinčiks arī soļo pa Pienbalto minerālūdens dīķi! Pamukkale, starp citu, no turku valodas tulkojot, nozīmē kokvilnas pils.
Man tiešām grūti noticēt, ka šis (un citi) baseins ir dabīgi izveidojies, bet Pamukkales terašu saimnieki apgalvo, ka tā patiešām ir. Nav pamata viņiem neticēt.
Pārsvarā visi baseini pilni ar selfijus uzņemošiem ceļotājiem. Un atkal gaisā dominē krievu un ķīniešu valoda. Tā laikam ir visos populārajos galamērķos.
Reku viens no karstajiem avotiem. Grūti saprast, cik tieši silts ir ūdens, jo gaisa temperatūra ir ap 40, kas nojauc visu ķermeņa temperatūru uztveršanas sistēmu.
Tā melnā svītriņa kalna vidū – tā ir ļaužu rinda, ļaužu, kas cītīgi kāpj skatīties kokvilnas pils brīnumus. Ja nezinātu, varētu padomāt, ka tā ir ziema, un ļaudis dodas kaut kādā izsūtījumā vai vēl nezin kur.
Palūdzu, lai Karīna mani nobildē ar skaistajiem Travertīna kalniem fonā. Paldies, mīļo Karinčik, uzdevums izpildīts!
Turki itin nemaz nav pirmie, kas atklājuši Pamukkales brīnumainos veselības ūdeņus. Jau trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras frīzieši te uzcēluši savu Hierapoli. Pēc tam, protams, parastā reģiona iekarotāju sērija, sabojājot un pēc tam atkal saremontējot pilsētu, līdz 1354. gada lielā Trāķijas zemestrīce visu samaitāja pavisam. Tomēr mūsdienu arheoloģija visu sakārtojusi un saremontējusi - šis, piemēram, ir antīkais baseins. Romieši to lietojuši visādām veselības procedūrām, jo arī šeit ūdens svārstās no 36-57 celsija diapazonā un ir ārkārtīgi veselīgs. Zemestrīce sabēra baseinā iekšā visus romiešu dekoriņus, bet, šķiet, tieši tas ļauj apsaimniekotājiem par peldi baseinā prasīt teju 10 eiro. Mēs diemžēl to nevaram atļauties, jo tikpat jau esam samaksājuši par ieeju pašā Pamukkales teritorijā. Tāpēc tikai pasiekalojamies, skatoties uz citiem peldētājiem, un pa kluso izmantojam viņiem paredzētās dušas, hehe.
Reku vēl Hierapoles paliekas. Šī, piemēram, ir baznīca. Grūti atpazīt baznīcu, bet vienalga tāda sajūta kā filmās - visapkārt tāds tuksnesīgs laikapstāklis, izžuvusi zāle, dzied siseņi, un gadu simtiem, pat tūkstošiem veci akmeņi. Man patīk. Re, kā baudu!
Hierapoles teātris. Selfiju un citu sociālo tīklu vajadzībām veidoto attēlu fanātu mīļākā vieta ir pēdējās rindas pašas malējās vietas. Viena pēc otras mainās jaunas puskailas meitenes, kuru štuceri pacietīgi bildē bildes, vienu pēc otras, atrāda modelei, atkal bildē, pamaina pozu, atkal bildē. Nabaga štuceri! Es gan Karīnu neparko nevarēju pierunāt iet tur papozēt, hehe.
Reku arī pats teātris. Tā nesmuki sanāca - pirms rādīt teātri, rādu selfiju bildētājus. Tātad teātri uzcēla Romas imperatora Hadrija valdīšanas laikā, te varēja sasēsties 15 tūkstoši (jā, tagad ir mazāk, dažas augšējās rindas nogruvušas neskaitāmajās zemestrīcēs) skatītāju, plus vēl imperatora loža ar pārdesmit vietām svarīgākajiem kungiem. Salīdzinājumam - Latvijas lielākais futbola stadions "Skonto stadions" var uzņemt ~9000 skatītāju.
Kāds ieradies bildēties arī ar nopietnāku tehniku. Nekā nebija - uzreiz sargs klāt, nebūs nekādas zibspuldzes! Ok, es zinu, ka dažreiz svarīgus mākslas darbus vai alas neļauj bildēt ar zibspuldzēm to jūtības pret gaismu dēļ, bet kā gaisma varētu sabojāt stadionu, kas stāv saulē tūkstošiem gadu, turklāt pēdējos apmēram 100 pa tā zemi daudz zābaku staigā? Gaisma ir spēcīgāka par zābaku? Zibspuldzes gaisma ir spēcīgāka par garu dienu ar spēcīgu sauli? Hm.
Modīgās jaunkundzītes pamet Hierapoles teritoriju pa bagātnieku vārtiem. Normālie/nabagie cilvēki te ierodas caur kaļķakmens klintīm, bet no atsevišķām (superdārgām) viesnīcām ērtāk piekļūt caur šiem vārtiem. Tā uzreiz var nodalīt ļaudis šķirās un visus, kas bagātāki par mums, uzlūkot ar nicinājumu, hehe.
Re, re, rekur beidzot tās terases! Šajās gan nedrīkst kāpt iekšā, jo, visticamāk, viss tas zābaku (vai baso kāju) bars tās sabojātu līdz nesmukumam, un ko tad Pamukkale liks uz savām kartiņām? Nekā nebija! Lai sākumā līdz galam izmīda apakšējos baseinus, tad domāsim tālāk, ko darīt.
Tās pašas terases ar zem tām esošo ezeru. Ezers arī ir silts un kaļķains, bet tur arī, šķiet, nevienu nelaiž peldēt. Citādi tas taču būtu pilns ar ķīniešiem, krieviem un mums.
Karinčiks kaļķu baseinā! Šādas peldes esot ellīgi veselīgas. Tikai viena lieta man liek domāt, ka tā arī varētu nebūt līdz galam taisnība - dīķis ož pēc tualetes. Novērojot to, cik daudz mazu bērnu (patiesībā jau arī pieaugušie nav nemaz daudz labāki) skrien un peldas baseinos, kā arī to, ka ūdens nav diez ko mainīgs, varu arī aptuveni sarēķināt, no kurienes tāda smaciņa rodas, hehe. Nav jau tā, ka es te vien par Karīnas peldi čurūdenī smejos, arī pats nupat izlīdu no veselīgā baseina. Labi, ka tepat blakus pieejamas dārgā baseina dušas, kur visu lieko no miesas atkal var viegli noskalot!
Esi dzirdējis, kā dažādi politiski ne pārāk iecietīgi ļaudis musulmaņus (un arābus vispār) mēs saukt par dvieļu galvām? Ko tu teiksi par šo? Šis kungs momentā attaisno jebkuru, kas jebkad izteicis frāzi "dvieļa galva"! Viņš arī piedāvā par naudiņām uztaisīt Polaroid bildes. Kungs, man šķiet, dzīvo pilnīgi citā pasaulē!
Re, re, rekur tie bērneļi, kas piesmacē visus stāvošā ūdens baseinus! Labi, šī tad arī pēdējā bilde no mūsu Pamukkales apmeklējuma. Forši, man ļoti patika, visiem noteikti iesaku. Īpaši, ja sanāk kaut kādā Antālijā atpūsties, tad tas ir pavisam netālu!
Pirms vēl braukt pavisam prom no Pamukkales, parādīšu, kādas smukas šapkas var nopirkt pie ielu tirgotājiem. Man ļoti patīk, kā turki samācās visbiežāko viesu valodās dažādas atslēgas frāzes: "Dva šarika, pjaķ lir, očeņ svežoje maroženoje!" Es nezinu, varbūt turciski "šapka" nozīmē cepure, bet man bail pārbaudīt, jo tad viss mans prieks par šapkām būs vējā!
Nākamais rīts kaut kur kalnos netālu no Vidusjūras. Naktī viltīgi noparkojos pie kalna, kas pēc mana aprēķina bija austrumos - tas jādara tāpēc, lai saule netraucētu no rīta gulēt. Gaismas leņķi un aprēķini izrādījās mazliet šķībi, bet nekas ne par to runa. Runa ir par mīļajiem turkiem. Mums pamošanās procedūra parasti ilgst kādu stundu - kamēr izlienam no gultas, uzvārām kafiju, izpucējam zobus u.t.t. Kamēr mēs tur ņēmāmies, ieradās trīs mašīnas, pilnas ar turkiem. Vienīgā dāma, kas prata mazliet angliski, apsveicinājās, atvainojās par traucējumu un palūdza atļauju, vai drīkst papusdienot būdiņā. Protams, ka drīkst, nevaru iedomāties iemeslu, kāpēc lai nedrīkstētu! Bet tik patīkami, ka viņa uzskatīja par nepieciešamu vispār par tādu lietu iedomāties, vēl jo vairāk - apvaicāties.
Vēl pēc mirkļa - pusdienas ir klāt. Katram pa kliņģerītim, trubiņai ar sieru, vairāki siera gabali, olīvas, saldumiņi, viss kas nepieciešams kārtīgām pusdienām - un paties, nākamā ēdienreize mums bija tikai vēlu vakarā. Tādi, lūk, īstenie turki mīļumiņi. Visas Ankaras un Stambulas nelaimes jau aizmirstas, Turcija strauji kāpj pa manu mīļāko valstu topiņa kāpnēm. Tātad - galvenais turēties nost no lielajām pilsētām, un ar Turciju viss ir vislabākajā kārtībā!
Nonākam Oludenizā, kas ir tāds mazs kūrortiņš ar uzreiz visnotaļ acīmredzamu mērķauditoriju - briti. Šeit ieradāmies ar mērķi izbraukt ar kuģīti. Viena no pirmajām lietām, kas iekrīt acīs - spams. Šeit tas uzbrūk pat uz ielām.
Tā kā visi mums interesējošie kuģīšu braucieni notiek 10-11 no rīta, atliekam kuģošanu uz nākamo dienu, tikmēr pavazājamies apkārt - uz pārdesmit kilometru attālumā esošo Kajakoiju (nezinu, kā pareizi jāraksta latviski, turciski ir Kayaköy). Lai gan interesants, šķiet, ne pārāk tūristu vidū iecienīts galamērķis - izskatās, ka suvenīru pārdevēja vismaz pusi no savas produkcijas ir atradusi zemē. Mēs gan saprotamu apsvērumu dēļ suvenīrus nepērkam, bet, ja pirktu, es noteikti gribētu iegādāties kaut ko tieši no šīs tantes! Izskatās godīga un mīļa!
Tātad, Kajakoija. Iespējams, būsi pamanījis, ka mums patīk visādas pamestas vietas, vienmēr cenšamies ielīst tur, kur vismaz kādus piecus gadus jau neviens nedzīvo. Ar šo pilsētu ir vēl inčīgāk - šeit neviens nedzīvo gandrīz gadsimtu! 1885. gadā te dzīvojuši seši tūkstoši ļaužu. Vēl 1900. gada tautas skaitīšanā te tika saskaitīti 2000 iedzīvotāji. Visi kā viens - grieķi. Bet kopš 1922. gada - neviena paša iedzīvotāja!
Tā kā viens no jaunradītās Turcijas priekšnieka Ataturka mērķiem bija panākt nacionāli monolītu valsti, grieķi nebija vēlami iedzīvotāji. Problēma tika risināta pavisam vienkārši. Arī Grieķijai nepatika, ka pie viņiem dzīvo turku minoritāte - risinājums taču ir acīmredzams! "Maināmies iedzīvotājiem?" vaicāja Ataturks Grieķijas valsts vadītājam Konstantīnam I. "Davai," teica Konstantīns. Līdz galam nenostrādāja tā plāna daļa, kur iemainītie turki dzīvos aizmainīto grieķu namos. Pārsvarā visi jauniegūtie turki izklīda pa lielajām pilsētām un šādas te Kajakoijas palika tukšas un neapdzīvotas.
Reku arī grieķu baznīciņa! Mūsu apmeklējuma laikā tajā notika restaurācijas darbi, tāpēc neko vairāk kā vien caur žoga šķirbu nobildētu foto neieguvām, bet tas arī ir pierādījums stāsta patiesumam - turku apdzīvotās teritorijās taču nav nevienas baznīcas! Mošejas vien!
Pie kāda grieķu nama atradu vīģu koku, bet Karīna neļāva man vīģes plūkt - esot sapuvušas! Kā var kokā augt sapuvušas vīģes?! Turklāt tieši blakus vēl zaļām vīģēm! Nē, tas nav iespējams! Sarājiet, lūdzu, Karīnu! Par to, ka neļāva man otro reizi mūžā nobaudīt vīģi!
Re, kā koks izlauzies caur klinti, pēc tam caur grieķu nama pagrabu, tagad svinīgi laužas uz saules pusi! Spēcīgs koks!
Lai nebūtu viss tā pārāk skaisti un labi, taisnības labad jāpastāsta, ka ne visi grieķi tika priecīgi aizmainīti. Pirms tam, vēl Osmaņu Impērijas laikā, grieķus (un kristiešus vispār) nīda un centās iznīdēt. Bija te pāris nāves marši uz vairāk nekā 200 kilometru attālo Denizli, kuru laikā lielākā daļa bērnu un sirmgalvju gāja bojā no bada un noguruma. Bet ko nu atcerēties ļauno, ja? Labāk domāsim, kā grieķi un turki priecīgi mainījās iedzīvotājiem! Man tas koncepts pats par sevi liekas ļoti ņirdzīgs! Nuja, un šobrīd, pēc 1957. gada zemestrīces ciemā ir palicis ap pieciem simtiem patstāvīgi stāvošu ēku, te arī lielākā daļa no tām redzama.
Dažām ēkām, kas mazāk saules staros trāpās, vēl pat var novērot sienu krāsojumus. Te jau točno grieķi dzīvojuši! Tikai grieķiem viss zils un balts krāsojas! Labi, pietiek izžuvušu, pamestu ēku, braucam atpakaļ pie jūras, labi?
Tādā pludmalē dzīvosim nākamās divas dienas. Nu, ne pavisam pludmalē, tur braukt nav brīv, bet tepat vien blakus jau būsim. Un Karīna beidzot dabūs izpeldēties tik, cik pati vēlas! Parasti ir tā, ka man ātri apnīk (neprotu peldēt), un es sēžu krastā ar garlaikotu seju, un tad Karīnai jājūtas vainīgai un arī jānāk krastā. Es viņai vienmēr saku, ka tā taču nav, ka var taču peldēt tik, cik gribas, bet tas jau viss laikam nav tik vienkārši! Man arī nepatīk, kad viņai garlaicīgi.
Musulmaņu meitene arī atnākusi ar savu džeku uz pludmali. Kamēr džeks viens pats priecājas un taisa pludiņus, nabaga meitene garlaikojas - neies taču ar visu tērpu ūdenī, un, konservatīvo peldkostīmu acīmredzot nav iegādājusies. Tagad sekos komikss par viņas pludmales piedzīvojumiem, labi?
Saulriets jau klāt, bet meitene tik stāv un gaida. Starp citu, baigi apskaužamie mums tie saulrieti, ne? hehe
Beidzot džeks iznāk ar meiteni padraudzēties, abi priecīgi, smaidīgi. BET! Paskat, kas tur lavās! Jā, lielais vilnis!
Vilnis abus apraka līdz elkoņiem, bet tas nekas! Neviens nebēdājas! Mīlestība uzvar visu! Labi, ļausim jaunajiem cilvēkiem dzīvot mierā, labi?
Vēl viens smuks post-saulriets, un tad jau arī viss, tad jau atkal atvadīšos līdz nākamajai nedēļai. Tikai, paga, vēl viena bilde -
Karinčiks un sinhronā peldēšana! Izskatās, ka viņas rokās nav kaulu, tādos skaistos puslokos izlocījušās! Labi, tad gan viss, nākamnedēļ pastāstīšu, kā mums gāja kuģīša braucienā no šīs pašas pludmales, Kapadokijā, Dervišu meklējumos un, cerams, Trabzonā. Atā, atā, mīļo lasītāj!
Cik jauks stāsts!!!
Paldies!
Lai Dievs jūs svētī un pasargā no visa ļauna un lai bagātīgi iepriecina šajā zemē!!!