Sveicināti,
Sākot ar Rumāniju, attālumi un līdz ar to arī braucamie gabali kļuvuši lielāki, tāpēc vairs tik daudz vienā nedēļā nevaram paspēt pieveikt. Tas gan nenozīmē, ka mans nedēļas bilžu skaits samazinās. Ne pavisam! Es esmu neapturams, hehe!
Nedēļa sākās ar vazāšanos pa Bukarestes centru, galvenajiem vēl neapskatītajiem apskates objektiem. Šī ēka ir Rumānijas Iekšlietu ministrija, bet tas itin nemaz nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka agrāk šeit bija Rumānijas komunistu partijas centrālās komitejas ēka, tātad - apmēram valdības māja. Un vēl svarīgāk ir tas, ka tieši šeit, no tā mazā balkoniņa virs karogiem, Nikolaje Čaušesku teica savu pēdējo runu 1989. gada 21. decembrī. Lai gan viņš solīja paaugstināt pensijas un ko tik vēl ne, tomēr rumāņiem bija gana dzīvot nabadzībā, tāpēc sākās dumpis.
Dumpis uz īsu brīdi tika apvaldīts ar pāris automātisko ieroču šāvienu kārtām pa pirmajām pūļa rindām un paša Nikolaje notīšanos helikopterā. Bet nu revolūcija bija sākusies un pats Čaušesku necik tālu neaizbēga, pēc četrām dienām, tieši ziemassvētkos viņam (un viņa sievai), pēc fiksā tribunāla, izpildīja nāvessodu. Nezinu, ko nozīmē šie pieminekļi ar invalīdiem un milzu vistas kājām, bet minēšu, ka par godu kritušajiem/ievainotajiem.
Arī šī pieminekļa nozīmi atminēt nav nemaz vienkārši, bet ceļvedis nāk palīgā - tas atdzimšanas memoriāls. Izskatās pēc uz mieta uzsprausta milzu valrieksta. Tas rozā ķēms apakšā vispār ir neizskaidrojams, bet tur vismaz bija plāksnīte (arī angļu valodā!), kas visu paskaidro - Bubble gum.
Šī ir Karola I Universitātes bibliotēka. Nekas īpašs, bet smuka ēka. Tā kā kaut kādā Francijā. Vispār man Bukareste ļoti atgādināja Franciju. Bildēts no Mākslas muzeja pagalma, tāpēc bonusā kails akmens vīrs.
Agrāk te bija Rumānijas VDK sekretariāts, bet pēc komunistu režīma krišanas, te bija viesnīca, kurā ziedēja prostitūcija un notika visi bandītiskie darījumi. Tas viss (un vispār situācija Balkānos deviņdesmito sākumā) ļoti smuki aprakstīts Roberta Kaplana bestsellerī Balkānu spoki. Tagad te ir superdārgs Hiltons.
Ļoti regulāri ielās redzami šādi te uzraksti - Basarabia e Romania! Gan uzlīmēs, gan grafiti veidā, gan visādi citādi. Tas nozīmē - Besarābija ir Rumānija. Rumāņu imperiālistu uztverē Besarābija ir mūsdienu Moldova un vēl daļiņa Ukrainas, un visas šīs teritorijas ir jāapvieno zem Rumānijas karoga. Tā kā pāris nedēļas atpakaļ Kišiņevā satikto Moldāvu jauniešu viedoklim ir spēcīgs atbalsts arī Rumānijā.
Taisījāmies jau doties prom no Bukarestes, kad pa ceļam uz auto uzgājām bezmaksas akadēmiskās mūzikas koncertu. Spēlē smuki, bet pēc katra gabala diriģents ilgi, ilgi rumāņu valodā stāsta, domājams, par nākamo skaņdarbu.
Pie mašīnas dežūrēja šāds čigānzēns, prasīja uzsmēķēt. Atteicām ar paskaidrojumu, ka smēķēt slikti. Bet...
Ar mazajiem romu tautības pārstāvjiem ir tāpat kā ar sunīšiem - dažās minūtēs viens puika jau pārvērties sešos. Rokās baltā zīdkoka zars un visi grauž odziņas. Zīdkoka odziņas! Tad jau varēja arī ZELTSARĪTES košļāt. Pēc vairākkārtējiem atteikumiem izsniegt cigaretes, mums prombraucot, puikas izvada mūs ar atkailinātu ģenitāliju švitināšanu auto virzienā. Tādi, lūk, romi.
Vakariņās mums katram pa vienai vārītai olai, bet kā lai atsaka šādam mīļam šķībacu suncītim? Visu godīgi sadalījām, katram sanāca divas trešdaļas olas.
Nākamajā rītā suncītis joprojām dežūrē netālu no mūsu mājas, tāpēc pagatavojām viņam arī brokastu putras porciju. Paskat, kāda nabagam šķība kāja!
Pa ceļam uz Fagaras (kalnu masīvs), satiksme kļūst bišķiņ haotiskāka. Tikko pulkstenis iet uz pieciem-sešiem, govis sāk nākt mājās no ganībām. Katra govs zina, kur viņa dzīvo - saimnieki gaida pie vārtiņiem, attiecīgā govs ieiet savā LAIDARĀ, pārējās soļo tālāk. Un tādas lopu parādes katru vakaru!
Te mēs apstājāmies nosvinēt ceļojuma pirmā mēneša jubileju. Ja kas, par to smalkāk var palasīt
šeit .
Otro ceļojuma mēnesi uzsākām, bišķiņ sakopjot vidi. Tāda skaista vieta, bet piemētāta visādām kedām un ko tik nē! Tagad vismaz vilks un lācis neaizrīsies ar zoli.
Reku kalna galotnē redzams Poenari cietoksnis. Tur agrāk dzīvoja Vallahijas valdnieks Vlads III Tepešs Drakuls. Nav nemaz tā, ka Drakulas vārdu izdomāja Brems Stokers. Lai gan, tā ir tikai iesauka, arī Tepeša tēvu sauca par Drakulu, jo abi bija no Draculea(drakonu) ordeņa. Lai uzkāptu pilī, bija jāpieveic 1480 pakāpieni. Nabaga Vlads - iedomājies, katru reizi, kad savajagas pēc piena aizskrieties, jāmēro 1480+1480, tas ir, gandrīz trīs tūkstoši pakāpienu!
Pati pils pavisam maziņa, tajā uzturēties varēja tikai tāds garnizons, kas sastāv no ne vairāk kā 7 zaldātiem. Runā, ka Vlads, atriebjoties par brāļa slepkavību, nolaupījis netālu esošās Targovistes ciema iedzīvotājus un licis viņiem būvēt pili, kamēr drēbes nenodils. Būtu iedevis viņiem kārtīgus brezenta ancukus, gan jau arī pils būtu varenāka sanākusi!
Te tiek demonstrēts, kā Vlads ieguva vēl vienu no savām iesaukām - caurdūrējs (Vlad the Impaler, caurdūrēju es pats iztulkoju). Viņam patika savus ienaidniekus (un ne tikai) sodīt šādi - uzdurot uz mieta.
Pilī bija arī cietuma nodaļa - dziļa bedre zem viena no torņiem. Tūristi tur sametuši ārkārtīgi daudz naudiņas, bet tā kā nevarēju izdomāt veidu, kā (pēc ielēkšanas caurumā un naudiņu salasīšanas) tikt ārā no bedres, dienas budžetu papildināt neizdevās. Šeit turēja tos dažus laimīgos, kurus liktenis pasargāja no uzduršanas uz mieta.
Ar šādu skatu pa logu Vlads no rītiem cēlās. Ceru, ka viņš izvēlējās pils atrašanās vietu ne tikai pēc skata pa logu, jo tieši šie tuvumā esošie kalni iegāza viņu karā pret turkiem. Turki uzrāpās vienā no virsotnēm un bombardēja pili no turienes. Tikko viena siena nogruva, turki veikli skrēja lejā un atkal augšā (pa 1480 pakāpieniem), lai notvertu Vladu, bet viņš jau bija gabalā. Turklāt pa ceļam sarunājis vietējos kalējus, lai piekaļ zirgam pakavus otrādi, tādējādi pilnīgi nojaucot pēdas. Bet nebaidies, mazo lasītāj, pēc tam Vlads pili atkal atguva, un viss beidzās labi!
Gribēju uzrāpties tornītī pie karoga, lai labāk pārredzētu apkārtni, bet dabūju puteni no Karīnas, tāpēc tur tāds neapmierināts stāvu. Bet labi, ka tā! Visiem iesaku ņemt vērā Karīnas rājienu un pa kultūrvēsturiskiem pieminekļiem nekāpelēt! Ja mēs visu nokāpelēsim, kas tad paliks nākotnes tūristiem, ko apskatīt?!
Nokāpjot pa 1480 pakāpieniem, atradām šādus kungus. Izskatās, ka Rumānijas suņu sabiedrībā jau klīst baumas par zaļo busiņu, kas baro suņus. Un, pateicoties mūsu ziedotājām Mairai un Agatei, mēs savu slavu attaisnojam - nu jau mums visur brauc līdzi lielā sausās suņu barības paka!
1966. gadā celtā Vidraru HES izveidojusi mākslīgu ezeru. Nezinu, vai to drīkst saukt par kalnu ezeru, jo parasti kalnu ezeriem jābūt tādiem dabīgiem un kristāldzidriem, bet ezers atrodas 848 metru augstumā virs jūras līmeņa un ir skaists, tā kā, man šķiet, ka kvalificējas.
Reku arī pats dambis - 166m augsts. Un paskat, kas uz dambja! Suncīši! Šie gan bija ļoti nedraudzīgi, tāpēc dabūja tikai pāris pikucīšus mūsu brokastu putras.
Jo augstāk kalnos, jo biežāk parādās šādi dzīvie šķēršļi - simtiem aitu un kazu! Parasti ar iekrāsotām mugurām (piederība ganāmpulkam?) un komplektā ar dažiem milzu ganu suņiem. Tos gan nebarojam, jo runā, ka viņi ir ārkārtīgi nikni, ja kāds tuvojas aitām.
Dodamies tālāk pa Transfagarasan, ceļu, kas ved cauri Fagaras kalniem, augstāko punktu sasniedzot kalnu pārejā 2048 metru augstumā. Tur pat blakus pārejai jābūt arī Balea ezeram, mēģināsim atrast.
Trāpījāmies ne pārāk saulainā dienā, tāpēc pārsvarā kalnu virsotnes ietērpušās mākoņu micītēs, bet skaisti vienalga. Ceļu, starp citu, mēdz saukt arī par Čaušesku neprātu (Ceaușescu's Folly), jo Nikolaje izlēma tādu būvēt pēc 1968. gada Padomju Savienības iebrukuma Čehoslovākijā. Viņš negribēja šādu scenāriju redzēt savā valstī, tāpēc no 1970. līdz 1974. gadam rūpīgi sūtīja regulārās armijas vīrus būvēt jaunu ceļu pāri kalniem, lai iebrukuma gadījumā būtu vēl viens ceļš, pa kuru atkāpties.
Ceļu būvējot, bojā gāja vairāki simti kaŗavīru (oficiālajās komunistu relīzēs gan minēts, ka tikai ap četrdesmit), jo pieredzes darbā ar kalnu rakšanu un piedevām vēl spridzināšanu nebija praktiski nevienam. Neskatoties uz to, gandrīz simt kilometru garais ceļš tika pabeigts četru gadu laikā!
Kamēr es atkal baudu ziemas priekus, Karīna mašīnā ēd maizīti. Laukā esot auksti!
Tā kā debesis apmākušās, un es neesmu prasmīgs fotogrāfs, bildē izskatās drūmi un pelēcīgi, bet šoreiz man ir pietiekami spēcīgs arguments, kas apstiprina faktu, ka īstajā dzīvē, skatoties pašam ar saviem REDZOKĻIEM, ir daudz, daudz skaistāk. Džeremijs Klārksons no BBC pārraides Top Gear 2009. gadā atzina šo par labāko ceļu pasaulē! Un šis vīrs taču tiešām zina drēbi!
Jo augstāk braucam, jo vairāk sniega parādās. Šādus te pikucīšus vēl piesardzīgi apbraucam pa zālīti.
Šeit jau izskatās bišķiņ bēdīgāk - lavīna pat ceļa zīmes stabu noliekusi.
Un viss, tālāk netiekam. Divus kilometrus pirms kārotā ezera ceļš diemžēl nav izbraucams. Turklāt re, tepat jau sākas tunelis! Tur taču pāris stundu darba ar lielo traktoru šo sniedziņu iztīrīt! Vēlāk satiktie itāļu ceļotāji teicās braukuši uz ezeru no otras puses, bet tur situācija ļoti līdzīga, 1 km pirms ezera - ceļa vairs nav. Ceļš būšot vaļā tikai 1. jūlijā. Nu nekas, vismaz pabraukājām pa skaistu (visskaistāko) ceļu.
Sniegs loga augstumā! Sniega palodze!
Braucot lejā - atkal aitiņas. Un kaziņas. Šis bija vislielākais bars, kādu gadījies redzēt - kāds tūkstotis točno bija! Gaidījām labas piecas minūtes, kamēr visas IZGUMZIJĀS mums garām. Krāsiņas uz muguras arī dažādas, bez sarkanajām bija arī zilās un zaļās aitiņas.
Šīs aitiņas laikam bagātnieces, līdzi pašām savs bāriņš: ēzelis - alus nesējs.
Tajā vakarā aizbraucām līdz Branai, iebraucām kādā pagalmā un likāmies uz auss. No rīta mūsu mašīnai apkārt apaudzis tirdziņš, un ārā tikt nevar. Nu nekas, pavadīsim dienu tepat.
Mums uzradās draugi - vietējā tirgotāja bērni. Komentēja mūsu iedzīvi, mūs pašus, bet visu rumāniski, tāpēc neko daudz nesapratām. Kad mēs puikām kļuvām garlaicīgi, sāka ložņāt pa blakus stāvošo apskādēto automobili. Par to mēs dabūjām puteni no vietējā vīra, jo tā esot viņa mašīna, un mūsu bērniem tajā kāpt nav brīv! Mūsu bērni! Vīrs nodomāja, ka šie ir mūsu bērni!
Atgriežoties pie tirdziņa - pīles iet par 25 lejām gabalā! Tas ir apmēram pieci ar pusi eiro. Tā ir normāla pīļu cena?
Maizi var dabūt par 9 lejām (gandrīz divi eiro), ja ņem četru kilogramu maisu. Pa kukulītim nopirkt nevar. Kam gan vajag tik maz maizes? Daudz maizes ir labāk, nekā maz!
Par cik var dabūt cūķi, nenoskaidrojām, bet šādas mašīnas, kas tirgo rukšus no bagāžnieka, bija vairākas. Karīna gribēja pamīļoties, bet par to no sivēna dabūja rājienu. Nav taču nekāds suns!
Tur pat tirdziņā dabūjām Miki - mazu gaļas desiņu, kas ir viens no tradicionālajiem Rumāņu ēdieniem. Nopirkām tādu tikai, lai atzīmētos - jā, esam pagaršojuši, bet izrādījās ļoti garšīga! Garšo apmēram pēc šašlika!
No tirdziņa galu galā tikām prom un ieradāmies pie slavenākās Rumānijas pils - Branas pils. Slavenākā tāpēc, ka tiek dēvēta par "Drakulas pili". Bet patiesībā pilij nekāda sakara nav ne ar "īsto" Drakulu Vladu Tepešu (ja neskaita to, ka Vlads Tepešs, citēju, varētu būt pavadījis šeit dažas naktis), ne ar Brema Stokera radīto varoni. Tā vienkārši ir iegājies - Drakulas pils. Un tā kā visi šo pazīst tieši pēc tāda vārda, visapkārt ir neskaitāmu tūristu bari, suvenīru veikaliņi, kafejnīciņas ar terasītēm un visas pārējās līdzīgās lietas. Mēs pat noskopojāmies dārgajai ieejas biļetei un pili nemaz neapmeklējām.
Tā vietā apmeklējām Brašovu - skaistu pilsētu turpat blakus. Turklāt - bezmaksas un bez visiem tiem tūrisma industrijas izlēcieniem.
Brašovieši pat uzstellējuši Holivudas tipa uzrakstu kalna galā, tas taču vien jau kaut ko nozīmē!
Kārtējais it kā tradicionālais Rumāņu ēdiens - Šaorma. Tā pati arābu Šavarma vien ir, bet rumāņi uzsver, ka tas ir viņu tradicionālais ēdiens un sauc par Šaormu (Shaorma vs Shawarma). Gan jau, ka par tradicionālu kļuvis otomāņu ietekmē, kas te pāris gadsimtus šiverēja.
Nakšņojām kalna galotnē, virs pilsētas. Šādi filmās parasti attēlo make-out spotus, un, šķiet, ka tieši tāds arī šis bija. Mašīnas mums blakus mainījās ik pa pārdesmit minūtēm līdz pat iemigšanas brīdim.
No rīta atkal dodamies vazāties pa Brašovu - lūk, Melnā Baznīca. Tā esot lielākā gotiskā katedrāle starp Vīni un Stambulu. Man jau liekas, ka būtu pieticis pateikt, ka lielākā Rumānijā, nav ko te staipīties katedrālēm! Katedrāle, par nelaimi, bija saodusi tūrisma smaržu, un par ieeju prasīja naudiņas. Mēs protestējām un apskatījām skaistumu tikai no ārpuses.
Pilsētas parkā atradām vingrošanas parku! Priecīgi izvingrojāmies, tagad esam veseli un spēcīgi. Zlidni, ja tu šo lasi, vajadzētu Rīgā arī tādu uztaisīt. Visi rīdzinieki uzreiz kļūtu par sārtvaidžiem! Nebūtu ziemās visādas klepus MIKSTŪRAS jādzer un tā.
Šī māja mani piesaistīja ar skaisto sieviešu bareljefiem zem logiem.
Un te vienkārši klusa iela. Vispār Transilvānijai raksturīgi tas, ka ne tikai pilsētu centri ir grezni, arī nostāk, kur tūristi vairs nedrūzmējas, viss ir skaists un sakopts.
Tiku pie vēl viena rumāņu garduma - Kovrigi. Vienkārši baranciņa kliņģera formā ar sēklām, bet ļoti, ļoti garšīga!
Pirms apmeklēt nākamo pieturvietu, nobraucām gar Rasnovu - laikam Holivudas burti ir reģiona iezīme. Ko vēl gribu pateikt par Rasnovu - Rasnovas pils ir pat vairāk Drakulas pils, nekā iepriekš minētā Brana. Šo Tepešs uz mirkli bija iekarojis, un, tā tikai ieraduma pēc, uzsprauda uz mietiem ap 40 vietējo tirgotāju.
Reku Svētās Annas ezers! Diemžēl migla (mākoņi?) izčakarēja visu pasākumu, jo patiesībā ezeram visapkārt ir kalni, vajadzēja būt ļoti skaistai vietai. Nu, ir jau skaista, bet ne tik ļoti, kā iepriekš skatītajās bildēs. Turklāt sākās ziema! Tieši tad, kad mājās palikušie ļaudis sāka ziņot par vasaras sākšanos, mums temperatūra nokrita līdz 10 celsijiem.
Par ezera apmeklējumu (patiesībā par iebraukšanu dabas parkā) samaksājām diezgan lielu naudu - gandrīz piecus eiro, bijām izlēmuši šeit nakšņot. Bet izrādījās, ka biļešu vīrs mūs apkrāpa, un nakti pavadīt šeit nedrīkstot. Nu nekas, izmantojām vismaz visu mums atvēlēto laiku, pagatavojām vakariņas. Gandrīz svētku vakariņas, jo ar gaļu - lielveikalā nopirkām Miki pusfabrikātus, un uz pannas izcepām. Nebija ne tuvu tik garšīgi, kā tirdziņā pirktais, jau pagatavotais Miki.
Izmantojām arī ezera sniegto iespēju uzpildīt tukšos ūdens toverus.
Ūdens izrādījās daudz siltāks, nekā gaiss! Tieši laikā nosalušo roku sasildīšanai. Un netīro trauku mazgāšanai.
Migla/mākoņi sāk kāpt arvien zemāk, kas pamatīgi samazina pārvietošanās ātrumu, bet par to brauciens kā pa pasaku mežu!
Lācis! LĀĀĀĀCCCCIIIISSS! Cik no jums ir redzējuši lāci brīvā dabā? Mēs tagad esam! Pagāja gan laiks, kamēr apstājāmies, sagatavojāmies bildēšanai, tāpēc lācis jau gabalā. Bet kādu brīdi viņš vienkārši sēdēja pļavā un vēroja uz ceļa notiekošo. Laikam gan nav nekāds brīnums, jo Rumānijā dzīvojot ap 60% visu Eiropas lāču. Čaušesku laikā medīt esot bijis aizliegts visiem, izņemot viņu, tāpēc lāču populācija saglabājusies tik liela.
Nākamā pilsēta - Sigišoara. Nopirkām veikalā pāris kilogramu kaulu, ko izsniegt suncīšiem, bet kamēr pie mašīnas vārījām kafiju, uzradās čigānbērnu bars, kuri savas un zīmju valodas sajaukumā mēģināja norādīt, ka viņi labprāt tiktu pie mūsu kauliņiem. Iežēlojos par bērniem, iedevu viņiem paciņu no pērnā gada Pukkelpop festivāla atvestajiem makaroniem, bet šie paciņu saplēsa, izbārstīja visu pa zemi un aizskrēja. Tādi, lūk, romi. Tātad kauliņus saglabāt tomēr izdevās, un, lūk, pirmais kārumnieks!
Lūk, viens no galvenajiem Sigišoaras laukumiem. Pilsēta skaista, bet pēc Brašovas kaut kā vairs neatstāj iespaidu. Viss skaistums sakoncentrējies mazā vecpilsētā, un tas arī viss.
Ar suncīšiem gan viss kārtībā - tāpat kā visur citur Rumānijā. Tā kā kaulu maisiņš iedzīvojies caurumā, šie jau pa gabalu saož, ka būs mielošanās.
Lielais suns gan negrib dalīties ar mazāko kolēģi. Visus kauliņus pievāca sev, un rūc, ja mazais nāk tuvāk.
Tomēr ar viltīgiem manevriem nobloķējām lielā suņa centienus un arī mazais tika pie kauliņa. Turklāt - pie vislielākā!
Pa viduslaiku koka tuneli var uzkāpt augšā pie kalna baznīcas.
Par baznīcu atkal jāmaksā turklāt ne ar ko daudz neatšķiras no jau iepriekš redzētajām baznīcām. Daudz lielāku iespaidu atstāja nams tieši blakus baznīcai! Par šo namu gan nevienā ceļvedī nekas nav rakstīts. Nolaidība!
Kārtējais ar Vladu Tepešu saistītais objekts. Izrādās, šajā ēkā viņš ir piedzimis un pavadījis pirmos pāris savas dzīves gadus. Var samaksāt piecas naudas un ielūkoties tajā, bet te mēs atkal paskopojāmies.
Vlada Tepeša piemineklis. Ceļvedī rakstīts, ka varēšot apskatīt varenu Drakulas pieminekli, kurā viņš attēlots ar astoņdesmito gadu porno-ūsām. Bet šoreiz nav pat krūšutēls! Tikai galva! Tā arī nedabūju redzēt Vladu pilnā augumā, lai gan, šķiet, visa Transilvānijas un Vallahijas tūrisma industrija grozās tikai par un ap Vladu Tepešu.
Maza, skaista ieliņa arī Sigišoarā. Tomēr, ja kāds vaicātu man, tad es noteikti ieteiktu braukt uz Brašovu, nevis Sigišoaru. Ceru, ka neaizvainoju nevienu, kam Sigišoara ir mīļākā pilsēta.
Netālu no Sigišoaras ir Breites Ozolu rezervāts. Attēlā redzamais ir īpašs eksemplārs - vairāk nekā 800 gadu vecs. Es nezinu, kāpēc koku resnuma mērvienība ir cilvēks, bet šis esot septiņus cilvēkus resns. Tātad, lai to apķertu, septiņiem cilvēkiem jāsadodas rokās.
Man gan liekas, ka tā visa ir tukša muldēšana - reku, es viens pats jau gandrīz varu apķert. Pietrūkst tikai pavisam, pavisam nedaudz!
Tagad suncīšiem pienākas jau divas kārtas - pirmajā ēdienā gaļas konservs, un, ja izsalkums vēl nav aizdzīts, otrajā - sausā barība.
Izlēmām vakariņot ielejā netālu no Turdas, bet kā lai šādā vidē ietur maltīti?!
Re, tagad viss kārtībā. Izskatās tikai bišķiņ tīrāks, bet patiesībā ar visādiem sīkumgružiem pielasījās pilni četri atkritumu maisi!
Nākamajā rītā gājām uz Turdas sāls raktuvēm. Šobrīd (jau kopš 1932. gada) gan sāls vairs netiek te iegūta, bet vēl bez tūristu uzņemšanas, raktuve darbojas arī kā dažādu ar sāli saistītu terapeitisku procedūru centrs. Pirms dažiem gadiem rumāņi raktuvēs iegrūda 6 miljonus eiro, uztaisīja visu tā, lai tūristiem labāk patīk, arī jaunu skaistu ieeju, bet mēs netīšām trāpījāmies no otrās puses, tāpēc gājām pa to pašu tuneli, pa kuru agrāk gāja sāls racēji.
Pirmā, Josifa šahta ir pavisam šaura, bet toties 112 metrus dziļa. To diemžēl nevar redzēt, jo priekšā visādi žodziņi, bet dzirdēt gan var! Visas šahtā iekliegtās rupjības atkārtojas kādas desmit reizes. Ā, un tās baltās svītras uz sienas ir sāls! Pamēģinājām, ļoti spēcīga sāls.
Sāls šeit tika iegūta jau kopš 11. gadsimta! Gandrīz tūkstoš gadu, iedomājies? Un tikai 1864. gadā te tika uzstādīts tāds aparāts, ar kuru var izcelt sāli no apakšzemes. Agrāk vīri vēršādas maisos nesa sāli augšā paši, bet te palīdzēja zirgi - zirgus iesēja kā tādā karuselī, un viņi neapstādamies grieza ratu, kurš cēla augšā-lejā divus toverus. Kamēr viens lejā, otrs - augšā.
Pēc tam ar šādām te DREZĪNĀM sāls tika pa sliedēm izveda pavisam virszemē.
Par daudzajiem miljoniem, ko iepriekš minēju, ietaisītas šādas lampu un liftu lietiņas. Šī ir vislielākā un dziļākā šahta.
Visur, kur nav smuki nopulētas sienas, veidojas šādas sāls pumpiņas!
Reku daļa no muzeja ekspozīcijas - raktuvēs strādājošie pamanījās pat lampas (un citus darbam noderīgus instrumentus) izveidot no tās pašas sāls!
Arī mazajā, racējiem paredzētajā baznīciņā viss, izņemot koka krustu, izgrebts no sāls!
Uz griestiem veidojas sāls stalaktīti - katru gadu izaug par diviem centimetriem garāki, un, kad pienāk kritiskais brīdis (apmēram 3 metru garumā), kā tādi čiekuri, krīt visiem uz galvas!
Negausīgie racēji, meklēdami vēl sāli, aizrakās tik dziļi, ka raktuvē izveidojās ezeriņš. Kad ezeriņš sāka traucēt darbam, šo raktuvju daļu vīri pameta, un sāka to lietot par rakšanas blakusproduktu izgāztuvi - tāpēc vidū sala. Tagad uz salas saliktas daudz lampiņas, bet vispār tā kalpo par piestātni laiviņām. Mēs gan nedabūjām ar laiviņu izbraukt, jo zem zemes nepieņem kartes, bet visas rumāņu lejas jau iztērētas.
Reku vēl stalaktīti! Daudz, daudz stalaktītu! Jānāk tik ar zupas grāpi.
Te no darba brīvajā laikā strādnieki izklaidējās, uzspēlēja biljardu, boulingu, minigolfu. Kā saka - work hard, play hard.
Ezers tuvumā. Man ir spēcīgas aizdomas, ka tas ir sālsezers.
Bilde no raktuvju visdziļākās vietas. Virszeme ir tur, vēl kādu gabaliņu virs lifta augšējā punkta. Vispār inčīgi tādās raktuvēs, bet tūrisma blakusproduktu (visi tie biljardi, miljons stilīgas gaismiņas, u.t.t.) klāsts šķiet pārāk bagātīgs. Galīgi nav autentiskuma sajūta. Bet, ja tuvumā esat - noteikti vērts aizbraukt paskatīties.
Mūsu stopotāji no Nepālas, Portugāles un Portugāles. Visi strādā brīvprātīgo darbu romu tautības bērnu skolā. Cenšas izaudzināt viņus par cilvēkiem, bet saka, ka ar vājiem rezultātiem. Puikas, lai gan ieinteresēti piedāvātajās aktivitātēs, tāpat apgalvo, ka 14 gadu vecumā pametīšot skolu, precēšoties un iešot strādāt. Pēdējais laiks taču veidot ģimeni! Bēdīgi.
Uzkodiņas mums un uzkodiņas suņiem!
Tā, gana Transilvānijas, jābrauc paskatīties arī Maramures. Pirmais ciems, kurā piestājām gatavojas kaut kādiem lieliem svētkiem. Izskatās, ka visi ciema bērni novākušies galvenajā pagalmā un notiek tradicionālo deju (un dziesmu) mēģinājums. Man liekas, ka Latvijas lauku bērni nav tik aktīvi uz visādām kulturālām izdarībām. Īpaši puikas. Varbūt es vienkārši neko nesaprotu no Latvijas laukiem, bet vienalga bija priecīgi paskatīties, kā visi mazie ķēmi cenšas un sit kājas.
Budesti (tas pats ciems, kurā gatavojas festivālam) ir slavens ar saviem koka vārtiem. Arī citos reģiona ciemos manīju koka vārtus, bet daudz retāk un noteikti ne tik varenus.
Budesti ļaudis lielākoties dzīvo pa vecam - koka mājiņās, kas izskatās kā no brīvdabas muzeja izceltas.
Arī baznīca visa no koka!
Dažiem vārtiem ir arī jumts un soliņi. Tie laikam glaunākie ciema iedzīvotāji. Uz soliņiem padzīvojuši kungi un kundzes mēdz sēdēt un gaidīt garāmgājējus, ar kuriem uzsākt sarunu.
Pavisam, pavisam kā no brīvdabas muzeja! Vēl arī transportlīdzeklis pagalmā noparkots!
Arī glaunākām (mūsdienās celtām) mājām ir varenie koka vārti. Droši vien par tiem, kam nav vārtu, visi cieminieki ņirgājas, tad jau citas izvēles nemaz nav.
Budesti sunītis. Nebija līdzi pārtikas, tāpēc šo nepabarojām. Es tikai gribēju padalīties ar sunīša apmierināto seju! Viņam TIK ļoti patīk, kad pakasa aiz auss, ārprāts!
Pirms doties tālāk uz Sapantu un priecīgajiem kapiņiem, sarēķinājām, ka izdevīgi sanāk aizbraukt uz mirkli līdz Ukrainai, ieliet pilnu bāku degvielas un nopirkt dažas paciņas cigarešu. Ietaupījām ap 30 eiro, nice! Ja robežas šķērsošana skaitās valsts apmeklēšana, tad tagad esam Ukrainā bijuši jau piecas reizes!
Nākamajā rītā pamostamies, gatavojam kafiju, bet gar mūsu māju staigā šādas skaistules! Un ne tikai divas vien, nāk tādas svārciņos un ar lakatiem vēl un vēl! Labi, citām varbūt nebija tik glaunas kurpītes, bet vienalga smuki!
Sākām iet priecīgo kapiņu virzienā, un īpatnējās dāmas parādās arvien vairāk un vairāk! Vecas, jaunas, pavisam mazas, visādas! Un visas vienādos (vai vismaz ļoti līdzīgos) tērpos!
Ieradāmies kapiņos, un viss tapa skaidrs. Šodien taču svētdiena! Visi kārtīgi ļaudis ietērpjas savā glaunākajā kārtā un dodas uz baznīcu! Un tērpi, izrādās, ir vietējie tautas tērpi. Visā Maramures reģionā tērpi ir spilgti un interesanti. Vēlāk, braucot no ciema uz ciemu, ievērojām, ka pat dažu desmitu kilometru attālumā tērpi ļoti atšķiras. Kopīgais ir svārku garums, bet viss pārējais ir ļoti atšķirīgs.
Re, cik viņu daudz! Es nezinu, kam pienākas melni-baltais un kam melni-sarkanais tērps, gan jau, ka karojošām ģimenēm jāvelk atšķirīgas krāsas.
Labi, pietiek par karojošām ģimenēm un viņu kara tērpiem. Reku iemesls, kāpēc vispār Sapantā ieradāmies - priecīgie kapiņi! 1935. gadā kāds vietējais galdnieks izdomāja, ka par nāvi nav jāskumst, bet tā vietā jāpriecājas par krāsaino dzīvi, kas aizvadīta. Un sāka taisīt krustus. Pēc viņa nāves nodarbi pārņēma viņa māceklis, kurš joprojām taisa krustiņus. Gan jau, ka pēc mācekļa nāks mācekļa māceklis.
Krustos attēlota aizgājēja nodarbošanās vai kāds spilgts mirklis no dzīves. Zem attēla ir pantiņi tautas dziesmu stilā, kuros pirmajā personā humoristiski pastāstīts par to, kā konkrētais personāžs dzīvojis, kādas viņam bijušas problēmas, ar ko nodarbojies, u.t.t. Tādējādi, atnākot pieminēt kritušos, palicēji var priecāties par to, kā labi nodzīvots mūžiņš.
Reku, piemēram, govs dakters.
Ar ko nodarbojās šis džeks, man grūti atminēt. Izskatās, ka viņš eļļo sienas.
Šo kungu vislabāk raksturo garlaicīgā ģimenes dzīve.
Un viņa biežākais klients. Kā ir jānodzīvo dzīve, lai vienīgais, ko par tevi var kapiņā uzzīmēt, ir alkohola patērēšana?!
Ja miris mazs bērns, uz kapiņa attēlo eņģelīti.
Zāģētājs britu policista cepurē!
Vīrs, kurš met kaut ko atkritumu tvertnē?
Arī salīdzinoši modernās profesijas ir pārstāvētas. Šis džeks zināja visu par karburatoriem!
Ļoti vecs ugunsdzēsēja kapiņš.
Man ir aizdomas, ka šis iederas bārmeņa-dzērāja ķēdē. Šķiet, ka viņš gatavo Palinku - rumāņu mājās darināmo stipro dzērienu.
Trīs muzikanti vienā kapā?
TROMPETISTS! Vai arī pašnāvnieks ar bises stobru mutē.
Šis izskatās pēc popzvaigznes - kaut kas starp Džeksonu un Kirkorovu. Tikai nesaprotu, kāpēc pats pie stūres brauc. Popzvaigznēm taču ir šoferi!
Šī, domājams, bijusi baigā palaidne. Attēlota plika un ar diviem džekiem. Otrajā pusē gan bija kārtīga mātesmeita. Jā, dažiem krustiem bildes ir abās pusēs, droši vien tiem cilvēkiem, kuriem krāsaināka dzīve nekā citiem bijusi.
Izdariet secinājumus paši. Man šķiet, ka Hitlera pelni nemaz arī netika izbērti Elbā, kā visiem patīk runāt.
Šeit apglabāts apdrošināšanas krāpšanas speciālists. Kā lai citādi izskaidro to, ka auto avārijas bija viņa dzīvi raksturojošais lielums?
Te kundzīte paaicināja mūs nobildēt viņu kopā ar viņas vīru(?). No tā, ko viņa stāstīja un rādīja, sapratām, ka pēc vīra aiziešanas palikuši trīs mazi bērni. Bēdīgi, protams, bet tante labprāt aicina tūristus bildēt tieši šo kapiņu. Labi, pietiks par kapiem. Kopā te ir vairāk nekā 800 kapu, nerādīšu taču visus, ja? Braucam tālāk uz Ungāriju.
Pavisam nedaudz pirms robežas iztērējām savas pēdējās rumāņu lejas, kopā 2.31 (apmēram 50 centi). Par tām no ceļmalas tantes dabūjām nepieklājīgi lielu maisiņu saldu, saldu zemeņu!
Nuja, svētdienas pēcpusdiena un Ungārija. Par to tad atkal nākamnedēļ. Atā, atā. Ja kāds tiešām izlasīja līdz beigām...
eee,mums arī būs jābrauc pa tādiem ceļiem??
Droši vien, jā. Tas ir labi vai slikti? No komentāra nevar nolasīt intonāciju.
Negaidīti skaista tā Rumānija. Tāda krāsaina. Skatoties priecīgos kapiņus, aizdomājos, ko māceklis uzzīmētu par mani. Es taču vēl varētu paspēt, lai tur ir mugursoma nevis ofisa galds? 😉
Noteikti! Bet tad obligāti jābrauc apciemot Rumāniju. Galvenais nedabūt beigās dzērāja bildi, hehe
Man arī dikti patīk kā izskatās Rumānijā un daudz kalnu, noteikti būs jāaizbrauc. Tik pat interesantu turpmāko ceļu ar suņiem pilnu 😉
Kaa parasti viss neparasti 🙂 Paldies par labu dienas sakumu un iedvesmu! Lai vel tadas zemenes un nezemenes pa celjam 😉
Skaisti skati! Rumānija tiešām skaista. Skatos arī Turda Salina bijāt…Varbūt ievērojāt Turdas piepilsētā čigānu “pilis” :)) ? Ar nepacietību gaidīšu turpinājumu…
Vai uz Ukrainu ES pilsoņi joprojām var ceļot bez vīzas, ka tik viegli šurpu turpu braukāt uz turieni ?
Mierīgi var braukāt bez vīzas, cik vien gribas. Tikai uz robežām, kas tuvāk austrumiem, bez robežpārbaudes ir vēl viens postenis, kur savu pārbaudi veic nopietnāki vīri – ar automātiskajiem ieročiem un tā. Bet mūsu gadījumā arī šie vīri bija ļoti draudzīgi un patīkami.
par tiem kapiņiem aizdomājos… LV pieņemts tak vienu pleķīti izmantot visai dzimtai, bet ja uztaisa tādu smuku krustu, tad jau nevar glabāt vienu virs otra – it means, ka visa dzimta “izmētāta” pa kaktiem – muļķīgi… bet smuki bezgala 🙂
Kā es smējos par kapiņiem!!! Dīdžejs un Andris Bērziņš 🙂
Harij, nu kā lai neizlasa līdz beigām?! Tu raksti pasakaini!!! Mans favorīts -komentārs par aitu “bāriņu”un , protams, vēl daudzi citi. Liels PALDIES!!! ļoti patīk tas mīļums un sirsnīgums Tavā rakstīšanas stilā, arī bagātīgā informācija! 🙂
Jūlijā , kad saņemšu atvaļinājuma naudu, bikiņ padalīšos.
Viss šis piedzīvojums ir filmas vērts!!!
Lai Jums arī turpmāk veicas!!!
Ljoti forshi apraksti un bildes! =)
Taam aitaam muguras iekraasotas jo vinjas jau paspeejushas sapaaroties ar kaadu aunu dzhentelmeni. Parasati aunien iekraaso veederu un shii kraasa nokraasojas uz aitas muguras, taadaa veidaa var zinaat kura aita buus staavoklii.
Super bildes!!! Iepriekš neizskatīju Rumāniju kā potenciālo ceļojuma galamērķi, tagad gan ir ielikts sarakstā. Bildes pavelk. Paldies!