Šonedēļ mums bija pavisam neparasta nedēļa – pirmo reizi uzņēmām viesus Āzijā un līdz ar to arī paši pārslēdzāmies atpūtnieku režīmā. Galvenais secinājums – tas nav priekš manis. Man labāk patīk sisties pa putekļiem un censties izdomāt, kā to vai šito izdarīt lētāk, kā redzēt un piedzīvot vairāk u.t.t. u.t.t. Katru reizi, kad sanāk pārvarēt sevi vai atrast ko unikālu ir tāda mazās uzvariņas sajūta, kas liek dzīties vēl vairāk un tālāk. Čillošana pludmalēs un visu lietu darīšana pēc principa “kā ērtāk”, liek man pēc tam mocīties pašpārmetumos (gan jau, ka tam visam saknes meklējamas kaut kādās psihes problēmās, hehe) par izniekoto laiku un citiem resursiem. Tomēr man liels prieks par iespēju šādi padzīvot un nonākt pie visādiem secinājumiem, un par to liels paldies mūsu viesiem! Vēl gribu norādīt, ka galvenajā attēlā redzamie brīnumi nav vis mūsu viesi, bet gan viņu atvestie ciemakukuļi. Par to arī vismilzīgākais paldies! Tātad – ko sadarījām “pludmales nedēļā”, vari izlasīt bilžu aprakstos:
Labrīt! Pēc īgnuma Karīnas sejā un slēpšanās aiz brillēm var redzēt, ka šorīt esam modušies agrāk nekā citus rītus, un jau laicīgi dodamies uz debesu vilcienu (skytrain), jo priekšā gara diena. No mūsu mājām (man šķiet, ka šo rajonu sauc Phra Khanong, bet līdz galam drošs neesmu) pilsētas centrs ir labu divdesmit minūšu auto brauciena attālumā, bet, izmantojot tādus moderno tehnoloģiju brīnumus kā skajtreinu, mierīgi šo gabalu varam nokost mazāk kā 20 minūtēs! Turklāt mūsu stacija ir savienota vienā ēkā ar lielu, kondicionētu iepirkšanās centru, kas nozīmē, ka gabalu ceļa no/uz mājām mierīgi varam nesvīst!
Lūk, skajtreins! Te gan izskatās pēc parasta metro, bet, paga, vēlāk mēģināšu parādīt uzskatāmāk. Brauciens tādā ir ātrs un ērts, bet cena, kā parasti šādā trīs komponentu variantā notiek, ir nejauki augsta! Par braucienu vienā virzienā katrs maksājam vairāk nekā eiro! Lētākais brauciens (viena pietura) izmaksā apmēram 40 centu, un tad par katru nākamo pieturu summa pieaug. Vēl ir visādi abonementi, trusīšu kartes (tāda kā rīdzinieka karte, tikai virsū uzzīmēts trusis, nevis rīdzinieks), kas, protams, pārvietošanos padara lētāku, bet mūsu vajadzībām (aizbraukt turp-atpakaļ) vienalga vislētāk sanāk pirkt parastās vienvirziena biļetes.
Skajtreins brauc augstu gaisā virs pārējās satiksmes, tāpēc pa logiem var skatīties visādus brīnumus, garās mājas, tempļus, dzīvojamos rajonus. Gandrīz kā tie divstāvīgie "hop-on hop-off" ekskursiju autobusi, kas braukā pa visām Eiropas pilsētām. Tikai daudz ātrāks un daudz garlaicīgāks. Skajtreinā pārsvarā brauc studenti, ārzemnieki un vidēji turīgie taizemieši. Te rādās pavisam cita publika, salīdzinot ar to, kas lejā uz ielas.
Tā arī nepastāstīju, kāpēc šodiena ir īpašā un lielā diena. Pirmais iemesls: rīt pie mums ciemos brauc ļaudis no Latvijas, un, visi normāli cilvēki tik svinīgās reizēs svarīgo dienu plāno pa minūtēm, tāpēc uzņemam laiku un izmēģinām rītdienas maršrutu jau šodien - sākumā atbraucam ar skajtreinu līdz attiecīgajai pieturai, tad kājām dodamies uz "Airport Rail link" (vēl viens debesu vilciens, bet šis savieno pilsētu ar lidostu, turklāt katrā transporta sistēmā jāpērk atsevišķa biļete, viss nav tik vienkārši kā RS, haha), tad piecas minūtes imitējam satikšanās prieku, apvaicāšanos "Kā lidojums?" un dodamies kājām, tagad jau mazliet lēnāk, tālāk uz mikriņu staciju. Viss atzīmēts burtnīcā, rītdienai plāns gatavs!
Otrais iemesls: šodienai esam arī paši sev ieplānojuši īso ekskursiju ārpus Bangkokas, un ērtākais veids, kā to izdarīt ir ar mikriņu. Līdz mikriņam vēl stundiņa laika, tāpēc varam pastaigāt pa tuvējo apkārtni, re, piemēram, apskatīt uzvaras pieminekli, kurš uzstādīts par godu Taizemes uzvarai Francijas - Taizemes karā. Jā, kamēr pie mums jau bija sācies lielais tēvijas karš, tikmēr taizemieši ar frančiem sitās savā starpā, un šī kara rezultātā Taizeme pat no Franču Indoķīnas atguva agrāk zaudētās zemes. Ne tik daudz zemju kā gribētos, bet tomēr. Viens inčīgs tanku fakts par šo karu - kamēr franči mauca savās pirmā pasaules kara Renault tanketēs, tikmēr Taizemes armijā bija trīsdesmitajos gados ražotās britu Vickers amfībijas! Kreisajā pusē pa vidu, ja kas, var redzēt jau miljonkārt pieminēto skajtreinu.
"Uzvaras aplī" dežūrē policisti, bet tā vietā lai nepaguruši vaktētu iespējamos noziedzniekus, likumsargs papildina savu mobilo ziedu fotogrāfiju kolekciju. Victory (uzvaras) apkārtne vispār ir visaktīvākais Bangkokas satiksmes mezgls - te ir galapunkts simtiem dažādiem starppilsētu mikriņiem, krustojas debesu vilcieni, autobusi, takši u.t.t., tāpēc nav brīnums, ka tā visa pieskatīšanai norīkoti tie visatbildīgākie dūži!
Lūk, mūsu šodienas galamērķis - Maeklongas tirgus. Jā, tas ir tas populārais tirgus, kuram vairākas reizes dienā cauri brauc vilciens. Populārs gan lielākoties tūristu vidū, jo tikko uzrodas ārzemnieku bari, cenas paceļas, piedāvājums pielāgojas, un vietējiem ikdienas pircējiem tāds tirgus vairs nav interesants. Ideja tāda - vilciens, vēl esot aiz līkuma, uztaurē, un tad tirgotāji zina, ka viņiem ir apmēram 2 minūtes laika preču novākšanai un sliežu ceļa atbrīvošanai. Gadu gaitā tirgotāji piešāvušies novākties tā, ka no precēm līdz vilciena korpusam paliek vien pāris centimetru brīvas telpas - tas arī galvenais šīs vietas apmeklēšanas iemesls.
Staigājam šurpu turpu caur tirgu, bet vilciens kā nenāk, tā nenāk, līdz galu galā pa sliedēm aizsoļojam līdz Maeklongas stacijai. Tur aiz restotā loga sēž sieviete, kas atzīstami labi runā angliski. Uz manu jautājumu par to, kad būs nākamais vilciens, skan atbilde: "Aprīlī!" Lai aprakstītu patieso situāciju, atgādināšu, ka tagad ir marta vidus. Izrādās, ka notiek sliežu ceļa restaurācijas darbi, tāpēc jau vairākus mēnešus vilcienu satiksme ir apturēta.
Nu, neko, pastaigāsim pa Maeklongu. Izrādās, ka mazpilsētā, kuras vienīgais tūrisma objekts ir slēgts, nemaz arī nav Taizemē ierastās kņadas un burzmas. Pieņemu, ka liela daļa miesta iedzīvotāju līdz šim uzturējuši savas ģimenes tieši no tūristu apkalpošanas, tāpēc, domājams, tagad vai nu klusi sēž mājās vai devušies peļņā uz pavisam netālo Bangkoku, tāpēc arī te tik kluss un mierīgs.
Tāds, lūk, Maeklongas ēdiens. Es pa īstam nezinu, kā šādām zupām nosaukums, pārsvarā viņas tiek dēvētas vienkārši par nūdeļu zupām, šajā gadījumā gan nūdeļu nemaz nav. Liela priekšrocība vietām, kurās nav tūristu piesaistes objektu, kaut īslaicīgi, ir zemās cenas un autentiskais piedāvājums. Pērkot šādas zupas no ratiņiem ielas malā, točno var zināt, ka tas nav speciāli priekš bālģīmjiem gatavots atvasinājums, bet gan tiešām kas tāds, ko vietējie ikdienā ēd. Un ir garšīgi!
Ja nav vilciena, tad nav, iesim tāpat papētīt vēl sliežu tirgu. Protams, tirgus plešas arī vēl labu gabaliņu tālāk aiz sliedēm, bet tur jau tikai tādus mēslus vien pārdod, īstie tirgotāji sēž tieši blakus dzelzceļam. Te kungi ar specializēto transportu piegādā preci.
Pati Maeklonga nav pārāk liela un drīz vien jau esam visu izstaigājuši krustu - šķērsu. Par pilsētas izmēru liecina arī galvenā autoosta - garāžas paskata ēka ar trīs mikriņiem, un visu trīs galamērķis ir uzvaras piemineklis Bangkokā.
Uzgaidāmā telpa turpat dziļāk garāžā. Viss civilizēti - plastmasas krēsli, ventilators un pat par brīvu pieejama tualete. Attēlā turu rokā gaidīšanas biļetes. Tādas mums iedeva, kad samaksājām 70 bātus (1,75 Eur) par braucienu līdz Bangkokai, un atkal atņēma, kad pienāca laiks kāpt mikriņā. Līdz galam biļetes lomu nesapratu.
Esam atgriezušies Bangkokā (autoostas biļešu kases zem debesu vilciena), un tieši šeit pamanām, ka Karīnai vairs nav skaistā Pakistānas lakata. Materiālā vērtība jau nav diez ko liela, bet žēl, ka no sirds dāvinātas lietas iet zudībā. Turklāt diez vai vēl kādreiz mūžā būsim Pakistānā, tāpēc labāk gan lietas, gan atmiņas glabāt. Labi, ka telefonā ir lakata bilde, kuru parādīt angliski nerunājošajiem biļešu cilvēkiem, viņi tūdaļ pat sazvana mirkiņa šoferi, pie kura lakats neatrodas, un pēc tam Maeklongas "autoostu", kuras darbinieki labprāt ieliek lakatu nākamajā mikriņā, un mums atliek pēc divām stundām ierasties un lakatu savākt tepat! Cik izpalīdzīgi ļaudis!
Kamēr gaidām lakatu, nolemjam pastaigāt tepat pa rajonu, izpētīt, kas un kā. Pirmais pētāmais - violets suns. Ja ne krāsa, visādi citādi izskatījās diezgan žiperīgs. Vairāk neko paskaidrot nevaru, vienkārši uzskatu par pienākumu atskaitīties par visu neparasto, ko sanācis redzēt.
Aizmaldījāmies kārtējā tirdziņā. Re, kādu Kiss-Stones kreklu pārdod Bangkokā!
Kaut kad sen, tikko ieradāmies Taizemē, šo jau biju rādījis, bet tā kā šis ir mans absolūtais favorīts no visiem pasaules desertiem, lai iet vēlreiz - krāsaino pankūku torte ar zemeņu zapti! Plānās pankūkas, putukrējums un zemeņu zapte - kas var būt vēl garšīgāks?!
Pēc lakata atgūšanas un tirgus apmeklējuma godīgi dodamies mājup, pirms tam ieejot lielajā piemājas Tesco uz vakara atlaidēm. Līdzīgi kā mūsu maksimās, arī Tesco pieejami nocenoto preču plaukti - dažām precēm šodien beidzas termiņš, vēl dažām ir vizuāli bojājumi, tāpēc visu var dabūt par kapeikām. Redzi maisu ar zaļajiem mango? Tas izmaksāja ap 20 centiem. Līdzīgā cenā maiss ar veselām četrām Pitaijām! Klāt vēl lielais ūdens, nocenotās maizītes un esam nodrošinājušies divām nākamajām brokastīm un vakariņām!
Garā diena gan vēl nav galā, vakarā jāiziet uz slaveno Patpongas nakts tirgu. Oficiālos Taizemes ceļvežos Patponga parasti netiek pieminēta vispār, lai gan neoficiāli avoti vēstī, ka tieši šis esot tūristu visapmeklētākais nakts tirgus visā Taizemē. Iemesls pavisam vienkāršs - šis nav parasts papaijas salātu, ceptu kukaiņu un īberīgu desertiņu bode, bet visa puslegālā, aizliegtā un nelegālā centrs. Sāksim jau ar tirgotājiem - redzi tanti kreisajā pusē? Pa kreisi no viņas ir pulksteņi. Galvenais tirdzniecības objekts - par lētām naudām nopērkamas glauno pulksteņu "kopijas". Tāpat dārgo brendu somas, drēbes u.t.t. Runā, ka šeit nopērkamās kopijas esot tik labas, ka bālģīmji bariem vien brauc iepirkties, lai mājās varētu zīmēties draugu priekšā.
Tomēr par tirdzniecību vēl svarīgāka Patpongā ir pakalpojumu nozare. Šķērsielu šķērsielas vienos bāros, go-go klubos un masāžu salonos. Runā, ka lielākā daļa šo iestāžu esot tikai "fronti", un teju katrā masāžas salonā varot sarunāt "happy ending". Nemaz nerunājot par "Go-go" klubu pakalpojumu klāstu. Vispār prostitūcija un ar to saistīto pakalpojumu tirgošana Taizemē ir aizliegta, tāpēc atklāti neviens tā baigi nereklamējas, bet visi, ieskaitot policiju, zina, ka, pateicoties naudīgajiem rietumniekiem, jau kopš Vjetnamas kara laikiem tieši šis rūpals ir vienmēr sildījis Taizemes ekonomiku. Neoficiāli aprēķini saka priekšā, ka visā Taizemē esot ap pus miljonu prostitūtu, tas ir, ieskaitot sievietes, vīriešus un leidībojus.
Vēl šeit ir tādas iestādes, kas iekārtojušās tumšās, piepīpētās otrā stāva istabās. Vienīgais ceļš uz un no tām ved pa šaurām trepēm, un tad vēl jāzina, kuras durvis ir īstās. Sīkumos neizplūdīšu, bet tie, kas ir dzirdējuši vārdu savienojumu "Taizemes Ping-pongs" apmēram saprot, par kāda tipa priekšnesumiem es runāju. Tiem, kas par tādu lietu dzirdējuši nav, varbūt labāk nemaz arī nevajag, hehe. Ja nu kādam interesē, privāti varu pastāstīt smalkāk, kas un kā.
Uz aptuvenu kopējo noskaņu Patpongā norāda arī suvenīru tirgotāju sortiments. Mums, austrumeiropiešiem, kas pieraduši pie ballītēm līdz rīta gaiļiem, pārsteidzoši ir tas, ka šāda tipa tusiņš beidzas jau ap pusnakti. Vēlākais vienos naktī visas durvis ir ciet, viss kluss un tukšs. Arī mums laiks doties mājās, garā diena galā, un rīt laicīgi jāceļas, jāsagaida viesi!
Urā, viesi ir klāt! Iepazīstieties, Evija un Jānis. Pozēt bildei gan nav laika, mudīgi pa trepēm lejā un tūdaļ jau jākāpj mikriņā, viss ir saplānots pa minūtēm!
Uz mikriņu paspējām, ar visām lielajām somām kaut kā ietūcijāmies un nu jau esam nākamajā galamērķī Ajutajā. Par to vēl tūdaļ parunāsim, bet pagaidām paskat, ko dabūjām ciemakukulī! Pārtiku no mājām! Mana mīļākā desa! (Ceru, ka par šiem vārdiem Nākotnes desu cehs noreaģēs un sponsorēs mūsu nākamo ceļojumu vai vismaz nogādās kādu luņķi līdz manai pastkastei) Pēdējo reizi līdzīgu mielastu baudījām pirms pus gada, kad iepriekšējie viesi mūs apmeklēja Gruzijā. Turpat stacijā fiksi visu uzreiz arī novicojam!
Vēsturiskā Ajutajas pilsēta viltīgi uzbūvēta vietā, kur savienojas trīs upes (Čao Praija, Lopburi un Pasak - visus nosaukumus, protams, latviskoju pats), tā, ka izrokot vēl vienu mazu savienojošu kanāliņu, visa pilsēta sanāk uz salas. Skaidrs, ka vilcieni un autobusi pietur sauszemē, tāpēc, lai tiktu pie vēsturiskajām būvēm, upei jāpārceļas ar kuģīti.
Kuģītis gan arī nav šāds tāds. Paskat, kāds interjers, kādas tehnoloģijas! Pārcēlājai jāmaksā 5 bāti (apmēram 12 centi) par katru pārcelto personu.
Pirmais Ajutajas skats ir šāds. Nevis visos ceļvežos solītās varenās karalistes drupas, bet gan bērnu mazgātuve. Te diez katrs tā var nākt ar savu bērnu un nodot mazgāšanai? Tāpat kā mašīnas?
Pirmais īstais skats ir, kā reizi, vispopulārākais - koka saknēs ietinusies Budas galva. Runā, ka sen, sen, pirms daudziem gadiem zagļi gribējuši nozagt šo svēto vērtību, bet tikko nocēluši no podesta un centušies dabūt prom, Budas galvai ieslēdzies maģiskais spēks, kad padarījis to bezgala smagu. Tik smagu, ka bandīti nevarējuši to vairs izkustināt un turpat arī pametuši. Tā, protams, ir leģenda, bet patiesībā neviens īsti nezina, kā galva nonākusi tik neērtā situācijā. Ticamākais minējums - pēc kārtējiem birmiešu uzbrukumiem (visos taju valstu pastāvēšanas periodos birmieši vienmēr bijis lielākais ienaidnieks) pilsēta attapusies bez nevienas Budas galvas (ja paskatās apkārt, visā tempļu kompleksā tiešām tikai retais piemineklis joprojām satur galvu), un šī tad ir viena no tām galvām. Visticamāk, ieripojusi kādā šķirbā, un nepamanīta palikusi pie mūra, kur vēlāk kokam ap to apaugt.
Lūk, ķīnieši. Tas arī iemesls, kāpēc manai iepriekšējai bildei ir nejēdzīgs kadrējums - uz bildēšanos ar slaveno galvu jāstāv rindā. Šis konkrētais templis (Wat Phra Mahathat) ir vēsturiski visnozīmīgākais visā kompleksā, teju visu Ajutajas karalistes pastāvēšanas laiku (un tas ir 400 gadu!) bijis galvenais karaliskais templis. Bet tam blakus IR GALVA! Tāpēc visi kā viens nāk šeit, stāv rindā un bildējas pie galvas. Plebeji!
Lai tā galva paliek ķīniešiem, rekur ir galvenā vihāra (ēka, kurā karalis savācās ar saviem budistu čomiem un veica visādus rituālus) vai vismaz viena siena, kas no tās palikusi. Ajutajas plaukuma laikā uz salīdzinoši nelielās salas bijuši ap 400 tempļu (reku fonā var redzēt jau nākamo khmeru stila templi - tieši tik tuvu viens no otra viņi visi arī ir), bet, kad birmieši 18. gadsimtā karalisti izbeidza (dodot iespēju izveidoties mūsdienu taju karalistes valdniekiem - Čakri dinastijai), visu pilsētu nodedzināja līdz ar zemi. Lai gan lielākā daļa ēku bija no akmens, tomēr laika zobs 200 gadu laikā līdz sākās pirmās restaurācijas diezgan pamatīgi visu sagrauzis.
Mahathata galvenais prangs. Jeb pagoda, jeb stūpa, jeb čedi - tā arī nekad līdz galam neiemācījos, kurā brīdī kurš vārds jālieto. Kāds vēstures un kultūras jautājumos izglītots vietējais kungs man kādreiz teica: "Doesn't matter". Es varot izvēlēties, kāds vārds man labāk patīk, tāpēc visi sapratīs, par ko ir runa. Divdesmitā gadsimta vidū, veicot restaurācijas darbus, restauratori netīši atraduši, ka dziļi zemē zem pagodas ir dārgumu glabātuve, kurā iekšā milzu lauva no tīra zelta, lādes ar visādām vērtslietām u.t.t. Tā jau tam visos normālo tempļos būtu jābūt, bet Ajutajā pārsvarā viss tika izlaupīts un nodedzināts jau minētās birmiešu viesošanās laikā, tāpēc nekādas ekspektācijas uz dārglietām netika liktas. Izrādās, ka šis svarīgais prangs gadsimtu gaitā pārbūvēts un papildināts, un atkal pārbūvēts, kamēr sienas bijušas tik biezas un dārgumu telpa tik dziļi, ka neviens birmietis nav pratis tai piekļūt, un patiesībā pat ne atrast.
Reku jau iepriekš no tāluma redzētais Wat Ratburana, bet nebīsties, draugs, šo tev rādu tikai tāpēc, lai norādītu uz priekšplāna ēnā guļošajiem suņiem. Re, kā viltīgi slēpjas no karstuma! Un nekas jau cits neatliek, ap dienas vidu (un tieši šobrīd tāds ir) visi dzīvnieki kaut kur nolien, ielien vai ierāpjas, jo karstums tiešām ir neciešams.
Tāpēc arī mēs kāpjam tuk-tukā un maucam tālāk. Es jau zinu, ka nevienam tie mani tempļi un vēsturiskais fons tā baigi neinteresē, tāpēc ļaujos. Turklāt nupat no vēsās dievzemītes atbraukušajiem ļaudīm tāds karstums pirmajā dienā nav ilgi izturams, vajag kādas dieniņas 2-3, lai tā kārtīgi aklimatizētos.
Zini, kas visiem, īpaši dāmām, patīk daudz labāk par tempļiem un vēsturi? Mazi zilonīši. Paskat, cik dāmas laimīgas!
Neliela nozīmīga atkāpe - šī vieta, kur esam ieradušies ir krāls (kraal - man šķiet, ka nosaukums nāk no nīderlandiešu/afrikandu valodas un nozīmē apmēram aploks), pēdējais no tādiem visā Taizemē. Krāls ir milzu aploks, uzbūvēts no zemē iedzītiem pāļiem. Sendienās tādos krālos tika sadzīti savvaļas ziloņi (dzinēji jāja jau pieradinātu mugurā), durtiņas aiz tiem aizslēgtas un pēc tam notika šķirošana. Tā kā šis konkrētais bija karaliskais krāls, tad uz šķirošanu ieradās pats karalis, un izvēlējās, kurš zilonis paliks viņa lietošanai, kurš ies uz eksportu, kurš pienāksies armijas vajadzībām, kurš lauksaimniecībai u.t.t.
Pēdējā tāda savvaļas ziloņu dzīšana notika 1906. gadā, tā kā par attēlā redzamo dzīvnieku labklājību jāsatraucas nav, tieši otrādi - kad pirms ~20 gadiem labi ļaudis atjaunoja šo krālu, tas tika izveidots kā veco ziloņu pansionāts. T.i., tie zvēriņi, kas pastrādāt savā profesijā vairs nevar, tiek nogādāti šeit un par ziedojumos savāktiem līdzekļiem aprūpēti. Pēcāk iesāktas vēl citas programmas, piemēram, ziloņu pavairošanas dabīgos apstākļos (citādi Taizemes ziloņu populācija nemitīgi krītas), tāpēc mums ir iespēja paspēlēties ar mazajiem ķēmiem. Paskat, cik viņš ķēmīgs!
2006. gadā šeit tika atklāts arī "Elephantstay" - brīvprātīgo programma ziloņu aprūpei ar nakšņošanu tepat krālā. Princips tāds - bagātais ārzemju brīvprātīgais ierodas, samaksā pieklājīgu žūksni, par to pretī saņemot istabu gulēšanai un ziloni aprūpēšanai. Mēs gan ieradāmies tikai uz kādu stundiņu, lai samīļotu visus samīļojamos ziloņus un uzdotu saimniekiem visus interesējošos jautājumus.
Īsākais iespējamais ziloņu aprūpēšanas laiks ir 3 dienas, par to jāmaksā gandrīz 500 eiro, bet cenā ir iekļauts viss - nakšņošana kondicionētā istabā ar wi-fi, trīs ēdienreizes dienā, rokasgrāmata ziloņu apkopē un pats zilonis. Paliekot pie ziloņa ilgāku laiku, vidējā dienas cena strauji sarūk, piemēram, mēnesis ziloņmājā izmaksā tikai nedaudz vairāk par diviem tūkstošiem eiro, kas, sadalot uz dienu skaitu, sanāk divtik lētāk, nekā trīs dienas (160 eiro pret 76 eur par dienu).
Pienākumos ietilpst ne tikai ziloņa regulāra barošana un dzirdīšana, bet arī vešana pastaigās, mazgāšana (parasti divreiz dienā - vienreiz upē, otrreiz ar šļūteni) u.t.t. Ierašanās dienā notiek īsas apmācības, kur tiek parādīts, kas un kā darāms, un, protams, profesionālis visu laiku seko līdzi aprūpētāja darbībām, vismaz īslaicīgajiem aprūpētājiem noteikti.
Varbūt ievēroji ķēdes uz lielo ziloņu kājām, ļaudis mēdzot par to pārdzīvot un apvainot saimniekus dzīvnieku mocīšanā, bet patiesībā ķēdes ir tīri tādas simboliskas - zilonis, ja tāda vajadzība rodas, tādu ķēdi var pārraut kā špicku! Ikdienā tās nodrošina to, ka bez liekas vajadzības lielie zvēri nekur neaizvazājas un nepazūd, bet, protams, gadās arī eksesi. Piemēram, attēlā redzamajai kundzei šausmīgi garšo arbūzi, un kādu dienu, kad krālā ieradies kungs, kura automobiļa kravas kaste pielādēta pilna ar arbūziem, kundze ķēdi pārrāvusi, un - hops, hops - dažās sekundēs divi arbūzi pazūd! Tāpat citreiz ziloņi mēdz norauties no ķēdes naktī, un tad no rīta krāla saimniekiem zvana kaimiņi fermeri, sak', nāciet pakaļ saviem zvēriem, un līdzi ņemiet naudas, ar ko samaksāt par no plantācijas noēstajiem banāniem. Turklāt, mēs taču savus suņus arī turam saitītēs, vai ne? Un proporcionāli pret izmēriem, man šķiet, ka mūsu suņu siksnas sanāk pat jaudīgākas nekā ziloņa ķēdīte!
Tikmēr mazie zvēriņi staigā brīvi, jo nekur tālu no mammas tāpat nemūk. Ja sagribas spēlēties, mierīgi žogam pāri un aiziet!
Lai kāds mazulītis, tomēr zilonis paliek zilonis, un, ja tāds grib kā kaķītis paglausties gar kājām, tad ir ziepes!
Lai nebūtu tā, ka mēs tikai te ar saviem jautājumiem un mīļošanām, bet labuma nekāda, sapērkamies no saimniecības ziloņu pārtiku (rāceņus!!!) un, pirms doties prom, ziloņus pabarojam. Šī zilonene, ja kas, esot filmējusies filmā "Gladiators", redzējis neesmu, tāpēc nevaru galvot, ka tā tiešām ir. Tas esot vēl viens, kā iegūt līdzekļus visiem grūtdieņu apkopšanai nepieciešamajiem izdevumiem - veseliem bariem tos izīrēt Holivudas filmu vajadzībām. Pirmkārt, Holivuda labi maksā, otrkārt, nav jau baigās konkurences - reti, kuram pasaulē ir teju simts ziloņi!
Krāls ir tādu gabaliņu nost no Ajutajas vēsturiskās pilsētas, bet tā kā nāk jau vakars un līdz ar vakaru arī salīdzinoši vēsāks laikapstāklis, izlemjam, ka mērosim ceļu atpakaļ uz staciju kājām. Kartē atrodam tuvāko ceļu pa kaut kādām mazām ieliņām, dodamies ceļā un, re, ko pa ceļam atrodam! Sniegbaltu milzu templi, izrotātu ar zelta dekoriņiem, visādiem karodziņiem un ko tik nē. Esam Taizemē jau kādu laiku, bet nevaru beigt brīnīties par to skaistumu, kas radīts un par nezkādām naudām tiek uzturēts vietās, kur tūrists savu kāju nesper un savu naudu nenes.
Turpat blakus trīs milzu gaiļi un arī kāda sena stūpa, kura, salīdzinot ar citām, acīmredzot ir tik nesvarīga, ka nav pat atzīmēta nevienā no man pieejamām kartēm. Labi, labi, pie mums jau arī var visādus brīnumus atrast, bet, kā saka, kaimiņa dārzā jau vienmēr tā zāle zaļāka. Vai tā saka par jaunību? Ai, es neatceros, nekad neesmu bijis spēcīgs sakāmvārdu pielietojumā. Mazs cinītis gāž lielu vezumu.
Šad tad elektriskajām kartēm (lietoju Maps.me) līdz galam uzticēties nevar, jo tuvākais ceļš mēdz vest caur cilvēku pagalmiem vai mājām. Taizemes ļaudis gan ir mīļi un it nemaz neiebilst, tā kā patiesībā iegūstam unikālu iespēju ielūkoties viņu ikdienā!
Kamēr nonākam stacijā ir jau satumsis, un pie stacijas dežūrē bars superstilīgu tuk-tuku. Katrs uztjūnējis kā nu pratis, bet šķiet, ka motora pārsegu, lukturu stiprinājumus un virsbūvi vispār, šķiet, visi ņem no viena dīlera. Tikpat stilīgus tuk-tukus redzēju tikai vēl arī Sukhotajā, otrās tikpat svarīgās Taizemes vēsturiskās karalistes drupās, tā kā varbūt tur ir kāda korelācija. Puketā, piemēram, tuk-tuku praktiski nav vispār, tāpat kā nav vēsturiskas nozīmības, kas tikai apstiprina manu teoriju. Sākšu pētniecisko darbu.
Dāmas, sadzērušās aliņus, matiem plīvojot, tusē vilcienā pie atvērta loga! Lai kādi mēs būtu nūģi-nedzērāji, kad ierodas svarīgi viesi, tad tomēr atļaujamies mazliet pasvinēt, hehe.
Vagona biedri par mūsu ballīti ne tikai neiebilst, bet pat visvēlīgi vēro un smaida!
Ierodamies Pakčongā, kur mūs vēl pirms saullēkta laipni sagaida izvēlētās naktsmītnes īpašnieks Alans - angļu seniors, kurš noprecējis tajieti un pārcēlies uz dzīvi Taizemes vidienē.
Šodien plānā doties uz netālo Khao Yai Nacionālo Parku (kaut kur redzēju nosaukumu latviskotu kā "Havjoi", bet tas man neliekas ticami), tāpēc jau laicīgi bijām norunājuši, ka Alans sagatavos mums īres mocīšus. Tas, protams, nav lētākais veids, kā to darīt, bet mums jārespektē mūsu viesu vajadzības - viņi šeit būs tikai nedēļu, un droši vien negrib šo pavisam īso laiku pavadīt stopējot vai meklējot lētākos mocīšus pilsētā. Mocīši spīdīgi, stilīgi un gandrīz jauni! Un tu tik paskat, kāda Karīnai ķivere! Pēc viesu došanās mājās sarēķinājām, ka šī bija visdārgākā nedēļa visa ceļojuma laikā. Nu, nekas, kādreiz jau mēs arī varam pašikot!
Pēc apmēram 30km esam klāt - jāsāk uzmanīties no uz ceļa izskrienošiem ziloņiem. Es gan savā mūžā neesmu redzējis baigi daudz ziloņus, bet neviens no tiem nebūtu spējīgs izlekt uz ceļa tik žiperīgi, ka tas būtu reāls risks! Jāatzīst, ka es pirms tam biju noskatījies dažus viģikus, kas liek būt patīkami satrauktam (ieraksti youtubē "Khao Yai elephant attack" un paskaties tu arī). Uzreiz varu pateikt priekšā, ka vienīgā savvaļas ziloņa daļa, ko redzējām, bija liela, pelēka lēni kustīga mugura dziļi krūmos.
Parks ir diezgan liels, vairāk nekā 2000 kvadrātkilometru (iedomājies divus Gaujas Nacionālos parkus vienu otram blakus), tāpēc mocīši ir diezgan noderīgi pārvietošanās līdzekļi, tomēr vietām, lai netraucētu dzīvniekiem, tāpat jāiet kājām. Šīs takas galā sasolīts pats labākais "salt licks" - zvēriem brīvi pieejams sāls depozīts, ko viņi labprāt izlien no džungļiem palaizīt. Netālu uzcelts tornis, no kura visus laizītājus novērot.
Tā, esam iekārtojušies tornī. Redzi to smilšu pleķīti pāri dīķim? Tā ir tā sāls vieta, kur visi dzīvnieki tūdaļ būs klāt. Parkā bez jau iepriekš minētajiem ziloņiem, un to ir kādi divi simti, dzīvojot arī leopardi, gauri (milzu vērši), lāči, ūdri (booooring), mundžaks (Āzijas briedis, saukts arī par rejošo briedi), visādi giboni, makaki, un un un un TĪĢERI! Iedomājies, te var redzēt savvaļas tīģeri! Runā gan, ka iespēja to redzēt ir mazāka nekā vinnēt loterijā, pēdējo reizi tīģeris novērots pirms vairākiem gadiem, bet, nu, jau tā sajūta vien, ka tīģeris, iespējams, vēro mani, ir ko vērta. Vēl bez zīdītājiem te ir kaudzēm tropisko putnu, visādi pitoni un tā.
Atceries vēl to dzīvnieku sarakstu pie iepriekšējās bildes? Zini, ko mēs no tā visa redzējām? Šo termītu pūzni! Protams, arī tajā dzīvojošos termītus. Neviens velns neatnāca uz sāls laizīšanu! Nezinu, varbūt nemākam pietiekami klusi uzvesties.
Ja dzīvnieki negrib draudzēties ar mums, tas nemaz nenozīmē, ka mēs uzreiz negribam draudzēties ar viņiem. Tieši otrādi! Karīna līdzi paņemtajā maisiņā savāc citu vērot gribētāju atstātos atkritumus, varbūt, ka tīrā vidē dzīvnieki būs draudzīgāki un citiem ceļiniekiem paveiksies vairāk!
Kā saka, ja nav kazai piena, tad nav (atkal paspīdu ar savām sakāmvārdu zināšanām), ja fauna no mums izvairās, iztiksim ar floras piedāvājumu. Protams, taizemiešu izpratne par dabas saglabāšanu un konservāciju bišķiņ atšķiras un daļā tropu taku ir izbūvēti asfaltēti celiņi, bet tas neliedz baudīt dabīgās liānu šūpoles. Labi, labi, es, kā parasti, bišķiņ par daudz ņirgājos, patiesībā jau Khao Yai parkā ir viens no lielākajiem neskartajiem musonu mežiem (neesmu baigais dabas speciālists, bet musonu mežs, šķiet, ir apmēram tropiskais lietus mežs, bet tur kaut kāda sezonalitātes komponente nāk vēl klāt), un vispār tas bieži vien uzrādās visādos pasaules svarīgāko dabas parku sarakstos, gan jau arī UNESCO, piešķirot savu goda zīmi, zināja, ko darīja. Tā kā piedodiet manus zaimus!
Tā, tagad atkal blamēšos ar savām bioloģijas zināšanām. Šādas saknes sauc par balstsaknēm, jo tās palīdz kokam neapkrist. Parasti tādas aug tieši visādos tropiskajos mežos, jo augsnes te ir nabadzīgas, tāpēc saknīte bez koka balstīšanas funkcijas, nāk arī virszemē palīdzēt ievākt barības vielas. Biologi, lūdzu, neapsaukājiet mani, ja kļūdos, tā vietā labāk pierakstiet komentārā labojumu. Ā, un man liekas, ka šis varētu būt kaut kāds vecs vīģu koks, bet tikpat labi varētu arī nebūt (informatīvās plāksnes mežā nav!), tā kā aizmirsti, ko tikko teicu!
Šo dzelkšņaino augu sauc par kaķa ķetnu (gandrīz kaķpēdiņa, haha). Izstāstīšu, kāpēc kaķpēdiņai tādi dzeloņi vajadzīgi. Kaķpēdiņa ir kāpelējošs augs, kuram, tāpat kā visiem citiem normāliem augiem, patīk saules gaisma, bet lietus meži ir šausmīgi augsti, visi koki gari, un tādai pieticīgai kaķpēdiņai grūti ar tiem konkurēt. Tāpēc kaķpēdiņa uzaudzē sev dzeloņus, ar kuriem iecirsties citu augu miesā, un caur viņu asinīm un sāpēm, rāpties līdz kārotajai saulei.
Reku jau padzīvojusi kaķpēdiņa. Gribu uzsvērt, ka šie ir dzeloņi nevis ērkšķi. Es tikai nupat iemācījos atšķirību starp šiem abiem. Redzi, ērkšķi ir viegli nolaužami (pamēģini uz parastajām rozēm), jo paredzēti aizsardzībai no dzīvniekiem - atnāk, piemēram, vilks, grib ēst rozi, bet ērkšķis ieduras tam lūpā un vilks metas bēgt. Roze labprāt atstāj ērkšķi pie vilka par piemiņu, sak', zināsi, kā nākt man kost. Savukārt dzeloņi stipri turas pie auga (tur endodermas un kas tik nē, par terminoloģiju man nepiesienieties!), jo, kad augs iecērt savu dzeloni citā augā, tas stingi turas pie tā, un ar nākamo dzeloni var kāpt vēl augstāk! Es ceru, ka tas nebija tāds vispārzināms fakts, kuru nez kādēļ biju palaidis garām, un visi tagad ņirdz par mani, ka es to tā gari stāstu un jūtos kā baigais skolotājs, haha.
Reku caur kokiem redzama upe! Līdīsim skatīties, labi?
Nuja, sausā sezona. Lietus te nav bijis jau mēnešiem ilgi, un slapjā sezona sākas apmēram maijā-jūnijā (tagad ir marts), un vairākus mēnešus līst katru dienu. Upe izskatās jau kādu brīdi izžuvusi un pārvērtusies akmeņainā gultnē ar atsevišķām stāvoša ūdens zampām. Šī šķiet labākā vieta, kur noplūkt kādu ķekaru no malārijas koka, tāpēc labāk steidzami dosimies prom.
Kādā no meža takām atrodam ziloņa kakas! Vēl viens iemesls doties prom vēl jo ātrāk, negribam taču sastapties ar ziloni uz tik šauras takas. Redzēji, cik viņi ir lieli? Ar tādu pat uz vidēja izmēra ielas ir pagrūti samainīties, par šādām takām nemaz nerunājot!
Turpinām bioloģijas stundu. Re, šie vairāk izskatās pēc ērkšķiem, vai ne? Haha, it kā es pa īstam kaut ko no tā saprastu! Fonā var redzēt, kā Evija bēg no malārijas, ziloņiem un visa pārējā ļaunā, kas dzīvo lietus mežā.
Nonākuši līdz parka informācijas centram, beidzot satiekam arī kādu normāla izmēra dzīvnieku.
Pie informācijas centra ir arī labākā vieta, kur taisīt "džungļu" bildes feisbukiem un instagramiem (tiem, kam tumši ekrāni izstāstīšu, kas te redzams - Karīna stāv ar telefonu rokā un bildē Eviju, kas sarkanā kleitā noslēpusies tumsā zem palmām). Dziļāk mežā tie džungļi tādi kaut kādi nesakopti, feisbuks nesapratīs, bet te viss skaisti.
Pa kādu no sāna ceļiem braucām kalnā, braucām, braucām, kamēr priekšā žogs - Taizemes gaisa spēku bāze. Skaidrs, ka militāros objektos mūs nelaiž, bet arī šajā vietā ir labs miradors - augstums vairāk nekā kilometrs virs jūras līmeņa un visapkārt vieni mūžzaļie meži!
Nākamā pietura - Nam Tok Haew Suwat. Tas ir tas ūdenskritums, kurš rādījās Denija Boila filmā "Pludmale". Slavenā aina, kur Leonardo di Kaprio ar saviem čomiem beidzot ir atradis noslēpumaino salu, bet - še tev, priekšā ūdenskritums. Tad viņi visi varonīgi nolec lejā, un tieši tur arī atrod meklēto komūnu. Evija ir iemīlējusies Leonardo di Kaprio, tāpēc mums speciāli bija uz šo vietu jābrauc, hehe. Bet - atkal sausā sezona. Tāda tērcīte vien ir.
Ļoti vāja un izbalējusi bilde, bet apmēram priekšstatu var gūt, kā ūdenskritums izskatās slapjajā sezonā. Eh...
Izskatās, ka ļaudis sistemātiski likuši nūjiņas lielā akmens balstam. Es nezinu, kas te notiek.
Nu, re, beidzot atradām vismaz kaut kādus dzīvniekus arī savvaļā - vesels bars ar rēzusniekiem. Es jau esmu kļuvis par tādu mērkaķu speciālistu, ka tām sugām, ko atpazīstu dodu mīļas iesaukas. Kopā tādas sugas ir trīs.
Izrādās, mērkaķi darbojas noziedzīgās grupās! Kamēr visi sastājušies ap mazajiem bērniņiem, mamma apzog mocīšu bardačokus! Labi, ka sāka ar Jāņa spēkratu, jo es biju atstājis atslēgu aizdedzē. Nezinu, vai makakiem interesē atslēgas, bet, ja viņš tās būtu paņēmis, nedēļa izmaksātu vēl daudz dārgāk.
Diena jau iet uz otru pusi, parks puslīdz apskatīts, jāsteidz vēl pirms tumsas uz mājām. Pa ceļam kādā ciemā ieraugām kārtējo tirdziņu, nevaram taču viesiem neparādīt, kā tādi tirdziņi izskatās. Piemēram, šīs ar mušām klātās jēlas gaļas kaudzes tieši saules staros. Noteikti būsi ievērojis, kā es šad tad izrunājos, "pārāk tūristīgs šis", "pārāk daudz tūristu te", "nav autentiski" u.t.t. Nu, lūk, nonācis šādā vietā, tā vien gribu uz tiem jaukajiem nakts tirdziņiem, kas norisinās pilsētās, baigais varonis, phe.
Līdz ar tumsu ierodamies Pakčongā, un tur, protams, ir normāls pilsētas tirgus! Te tad arī visu pagaršot nepieciešamo sapērkamies!
Re, kā jaunieši ceļo, haha! Telefons un aliņš! Alana sejā nolasāmas tik dziļas skumjas par jauno paaudzi! Tur galda vidū stāv paplāte ar viņa sievas speciāli mums (un bez maksas) pagatavotiem rīsiem un dažādām mērcītēm, bet - nekā! Telefons ir svarīgāks!
Nākamais rīts. Pirms doties prom, gribēju vēl parādīt, cik patiesībā skaistā vietā dzīvojam! Pārāk bieži jau tādus brīnumus nevaram atļauties. Mēs gan izspēlējām viltībiņu, sarunājām, ka varēsim četratā dzīvot trīsvietīgajā istabiņā (es gulēju uz kārtīgi salocītām uz zemes noklātām biezajām segām - tik pat ērti kā gultā!), tādējādi tomēr kaut kādas kapeiciņas ietaupot.
Viesnīcas, kura lepni nosaukta par "Lake view" (skats uz ezeru), pagalmā ezera vietā ir sauss grāvis. Šogad sausā sezona esot īpaši karsta, tāpēc ezers (man gan drīzāk liktos, ka dīķis) ir pilnībā izžuvis. Mitrajā laikā šeit varot arī makšķerēt. Labi, laiks doties atpakaļ uz Bangkoku.
Esam jau atkal galvaspilsētā, bet tikai uz mazu mirklīti, tūdaļ samainām transportus un dodamies tālāk uz dienvidiem. BET - neviens Taizemes apmeklējums nav iedomājams bez duriana nogaršošanas. Pēc Evijas sejas jau var redzēt, ko viņa par tādu durianu domā, haha.
Mums nepieciešamā "dienvidu" autoosta ir gana tālu no centra, un runā, ka sabiedriskais pilsētas autobuss līdz tai braucot 2,5-3 stundas. Laiks ir nauda, tāpēc izlemjam braukt ar Uber. Galu galā ceļā pavadījām apmēram stundu (~13km pa sastrēgumiem) un kopā par to bija jāmaksā 7 eiro! Turklāt tas vēl braucot pa maksas ceļiem. Uz četriem! Nice! Ar autobusu būtu ietaupījuši varbūt kādus divus eirikus, kas noteikti nebūtu to iztērēto nervu vērts! Bildē esam jau satikušies tikšanās punktā, gaidām savu nakts autobusu uz 700km attālo piestātni, kur no rīta paredzēts prāmis uz Koh Phangan (Koh taju valodā nozīmē "sala", tātad, skaidrs, kur dodamies, ja?).
Naktī autobusā nekas ievērības cienīgs nenotika, tāpēc, lūk, jau rīts un jau prāmis. Mašīnas un autobusi iekārtojas apakšā, kamēr pasažieri diezgan ērtos krēslo var sēdēt augšējā klājā.
Vakar pa žoga šķirbu apskatījām gaisa spēku bāzi, šodien kārta jūras spēkiem.
Uz prāmja ir gan dažādi karsto dzērienu un uzkodu automāti, gan "Toilet Man-Lady". Visas ērtības!
Ik pa brīdim papeldam garām kādai mazai saliņai.
Esam klāt Koh Phanganā un vīniņi (jā, tas nav alus) uzreiz rokā. Mūsu viesi gribēja pabūt uz salas, pagulēt pludmalē un paballēties, es savu absolūto minimumu dabas un vēstures departamentos esmu izdarījis, tagad varu atslābt. Visos Āzijas labāko ballīšu sarakstos parasti figurē Phangana, lielākoties pateicoties Pilnmēness ballītei (Full Moon Party), kas šeit notiek katrā pilnmēness naktī jau kopš astoņdesmitajiem. Gadu gaitā ballīšu skaits pieaudzis - tagad ir arī pusmēness ballītes, tukšmēness ballītes u.t.t. Kaut kā taču nauda jāpelna arī ārpus tās vienas maģiskās nakts.
Koh Phanganas naktsmītne. Fotografēju no mūsu namiņa lieveņa - līdz baseinam metri 2-3, līdz jūrai kādi 10-15.
Barčiks pieejams gan no baseina, gan sauszemes. Mēs, protams, šāda tipa naktsmītni atļauties nekādi nevarētu (es te kā tāds žīds visu laiku par to naudu, bet ko lai dara, tāda mums tā dzīve grūta), bet sakarā ar mūsu strauji tuvojošajām dzimpenītēm Jānis un Evija mums mierīgi uzsauc naktsmītni. Viņiem gan tas neko daudz neizmaina - četrvietīga mājiņa maksā tieši tikpat, cik divvietīgā, vienīgais zaudētais ir privātums. Turklāt, ja mēs dzīvotu tādā vietā, kas mums pa kabatai, kopīgi pavadāmā laika loģistika kļūtu krietni vien sarežģītāka.
Visapkārt plumērijas un citi bezgala daiļi tropiskajam klimatam atbilstoši augi. Kā dieva azotē!
Šūpuļtīkls arī tieši pa vidu starp mājiņu un jūru. Bilde gan tapināta bēguma laikā, tāpēc izskatās tā švakāk, līdz normālai peldei arī jāiet kādi pārsimt metri, bet agrāk no rīta jūra ir šeit un pēcpusdienā atkal ir atpakaļ. Pilnmēness laiks Koh Phanganā ir labākais ballītēm, bet nepavisam ne labākais jūras baudīšanai ap dienas vidu. Redzi tos cilvēku tēlus, kas mīcās pa bēguma ūdeņiem? Tie ir vietējie ļaudis, kas lasa visādas gliemenes, garneles un vēl citus mošķus, ko turpat blakus arī pagatavot un notirgot izsalkušajiem atpūtniekiem.
Arī mēs dodamies medīt jūras atnestos dārgumus - krāsainus stikliņus, no kā taisīt rotas, haha. Patiesībā jau rotas netaisīsim, protams. Tāds stiklu daudzums savācas apmēram minūtes laikā. Stikliņi jau kārtīgi apskalojušies un smiltīs apbružājušies, kāju sagriezt gluži nevar, bet sirdi gan! Tie velna farangi, atbrauc tikai te sadzerties, atstāt savus mēslus un aizbrauc prom, nemaz arī nejūtoties vainīgi! Nu, labi, vēl viņi līdzi atved savu milzu naudu, kas noteikti vietējiem dod daudz brangāku labumu nekā tīra jūra, bet vienalga skumji.
Vienīgais prātīgais veids, kā pārvietoties pa salu, ja negribas visu dienu to vien darīt kā sēdēt pludmalē, ir mocīši. Pie katra kūrortiņa tādu ir daudz, un salas iekšzemē tādus izīrē teju katrā otrajā mājā.
Es, protams, mierā nevaru nosēdēt, tāpēc ātri vien saorganizējām mocīšus salas izpētei. Paskaties uz mocīšu saimnieces muti, haha! Tik jocīgu muti reti gadās redzēt!
Sala pārsvarā populāra ar savām ballītēm un pludmalēm, tāpēc lielākā daļa ceļinieku tur arī visu savu laiku pavada, tikmēr daudzie iekšzemē esošie ūdenskritumi paliek mums vieniem! Pieņemu, ka ne-sausajā sezonā upīte bango visā gultnes platumā, bet arī tāds kritumiņš, salīdzinot ar iepriekš redzētiem, ir gana labs atradums!
Karīna inscenē ainu no tās šausmīgās japāņu filmas, kurā līdzīga paskata jaunkundzīte rāpās ārā no teļļuka.
Šeit uzmanība jāpievērš kadra augšējam, labajam stūrim - tur redzams absolūti kails kungs. Tikko tādu pamanīju uzreiz metos bildēt, bet kungs mani novaktēja un centās no bildes izbēgt. Izčakarēju dienu kungam un karmu sev, bet tāpēc jau blodziņš jāraksta, jāatspoguļo gan labais, gan sliktais, nevar taču visu laiku sevi visu tādu gaišu mālēt, vai ne?
Ceļa malā ik pa brīdim ir pa kādai būdiņai, mājiņai, kur vietējie tirgo šausmīgi dārgas lietas - pāris augļus, kaut kādus saldumiņus un aukstus dzērienus - visu 3x-4x dārgāk nekā salas apdzīvotajās vietās pieejamos 7-eleven veičīšos. Un farangi pērk! Un kāpēc gan ne - viņi taču ir ieradušies brīvdienās, netērēs taču laiku, meklēdami veičīšus, lai ietaupītu vienu-divus eirikus. Tā tikai mēs tādi skopuļi, visu vadājam sev līdzi, haha. Man šķiet, ka vēl neesmu pastāstījis, ko nozīmē farangs - par farangiem taizemieši sauc tūristus no rietumiem, baltos cilvēkus. Parasti vārdam ir tāda mazliet izsmejoša pieskaņa, bet, kā visā, ko taji dara, reizē arī pozitīva. Tāda mīļa iesmiešana par jocīgajiem ļaudīm, kas nejēdz, kā pareizi dzīvot.
"Farang" taju valodā nozīmē arī guava (auglis). Tā kā, lūk jums liela guava rozā ķiverē! Paši taji īsti nemaz nezina, no kurienes tāds vārds cēlies (kāds Bangkokas kungs minēja, ka varētu būt no senajiem franču tirgotājiem: tajiem esot bijis grūti izrunāt vārdu "fransēz", tāpēc tas laika gaitā izmainījies - faransēz, faranseng, farang), bet visādi zinātnieki apgalvo, ka tam ir tad persiešu, tad ģermāņu saknes, tomēr visi ir vienisprātis par faktu, ka "farang" apzīmē kaut ko svešu. Tāpēc arī guava ieguvusi tādu nosaukumu, jo uz Taizemi no Dienvidamerikas to atveduši portugāļu tirgotāji (arī farangi), un sākotnēji tas dēvēts vienkārši par svešo augli.
Sala visā garumā, braucot no tālākā ziemeļu punkta uz tālāko dienvidu punktu, grozi kā gribi, nesanāk vairāk par 25 kilometriem, tāpēc ar mocīti un pāris dienām pilnīgi pietiek, lai visu izbraukātu krustu-šķērsu, ko mēs arī aktīvi darām. Ja Taizemes ziemeļos viss vēl bija tāds bišķi izkaltis, dzeltenbrūns, tad šeit daba ir dzīva, augi ir lekni un zaļi (šo teikumu uzrakstīju tikai tāpēc, lai varētu pielietot vārdu "lekni").
Parasti, kamēr jājam tērauda kumeļa mugurā, Karīna mani baksta un verbāli cenšas ierobežot braukšanas ātrumu, bet šeit pati brauc bez rokām, bauda un bildē, tāpēc, izmantojot viņas novērsto uzmanību, beidzot varu kārtīgi iedot ručkā!
Tuvojamies vienai no glaunākajām pludmalēm. Phanganā viss ir sakārtots pa interešu jomām un budžeta iespējām - ir lētās un nesakoptās pludmales, tad ir ballīšu pludmales, kur nemitīgi ir troksnis, ir tādas kārtīgas pieczvaigžņu kūrortu pludmales, un ir tādas, kur dzīvo vietējie un ar tūristiem vispār nepinas. Pēdējās gan neatradām, bet runā, ka tādas esot! Nu, lūk, un šī ir no tām dārgajām.
Lepnajās pludmalēs smūtiji maksā ap diviem eiro gabalā, bet līdz ar to ir arī daudz labāki nekā tie, ko par 50 centiem var dabūt vienā otrā tirdziņā - dzērienam netiek pievienots ne ūdens, ne cukura sīrups. Vieni vienīgi augļi un nedaudz ledus. Mans sastāv no Mango, banāniem un marakujām, Karīnas no kaut kādiem sarkaniem draņķiem, haha. Labi, labi, abi taču ir bezgala garšīgi, bet patiesi neatceros, no kā sastāv Karīnas brīnums.
Tā izskatās bagāto ļaužu pludmalē. Te gan visas pludmales ir publiskas, var nākt un atpūsties katrs kas vēlas, jāmaksā tikai par saules sargiem, zviļņiem u.t.t. Parasti gan visi turas tur, kur tiem pienākas turēties - tuvāk savām mājām.
Baudu jūru, haha. Man tie ūdeņi tā līdz galam nekad nav patikuši. Man tik dajoš mocīti, skriet pa džungļiem un meklēt tempļus!
Viesiem mūsu ūdenskritumi apnika, tāpēc atstājam viņus ceļmalas ēstuvītē un tālāk dodamies divatā. Tādu īstu ūdenskritumu gan šeit neatradām, bet pats ceļš uz upi bija atrakcija jau pats par sevi - tas ved caur privātīpašumu. Vārda tiešā nozīmē jāiet cauri mājai. Mums gan noveicās (varbūt tieši otrādi) un mājās neviena nebija.
Atnākam atpakaļ pie čomiem, aliņi jau pasūtīti, atliek tikai sadabūt ēdamo. Par visu varu centāmies abiem ierādīt mūsu jau iemīļotos taizemiešu ēdienus, gan šitādu kariju, gan tādu zupu, gan vēl šitādus salātus. Piebarošana diezgan veiksmīgi arī realizējās, bet galu galā par vislabākajiem ēdieniem tika atzīti Phanganas krievu restorānā pasūtāmās kartupeļu pankūkas un kotletes, hehe.
Sala ir šausmīgi kalnaina, šad tad liekas, ka mazais mocītis pat varētu mūsu abu svaru neuzvilkt, bet tad tiekam virsotnei pāri, un atkal paveras kārtējais brīnumainais skats, atkal kārtējā lagūna, atkal kārtējā pludmalīte! Tādi "īstenie" ceļotāji bieži vien Phanganu noliek kā pārāk tūristīgu salu, bet man šeit patiesi ļoti patika, vienas no labākajām Taizemes atmiņām!
Izskatās, ka esam atraduši kaut ko vismaz bišķiņ autentiskāku. Laivu gan sauc angliski, bet ceļš līdz pludmalei ir smilšains, neviens netirgo smūtijus vai aukstus aliņus, un arī viesnīcu tuvumā nav.
Urā, īsta taju pludmale! Vienīgie atpūtnieki ir vietējie ļaudis un Karinčiks. Var gan arī saprast, kāpēc - smiltis nav tik smalkas un baltas, apkārtējie kalni mazāk iespaidīgi, te jau sanāktu tikai tāda nabagu vieta, diez vai vispār ir vērts investēt, hehe.
Diena (un arī nedēļa) galā, aizbraucam vēl uz mums pieejamāko salas rietumu piekrasti noskatīties saulrietu. Vai nav skaisti?
Kamēr vēroju saules disku noripojam aiz zemes malas, mūsu čomi jau sociālajiem tīkliem visu safočējuši, dodas atpakaļ uz mocīti. Ko tur daudz skatīties, vai tad saulriets nav redzēts, haha. Labi, labi, es jau atkal tikai dzenu velnu - pats taču arī nemitīgi ar savu aparātu skrienu apkārt un bieži vien bilžu vārdā nepaspēju šo un to izbaudīt ar īstajām, dzīvajām acīm.
Uz atvadām vēl pēdējais attēls - pārītis izskatās ļoti iemīlējies un saulrieta vietā vēro pludmales atkritumu ugunskuru! Atā, atā, mīļo lasītāj.
Paldies par stāstu! Interesanti, kā vienmēr. Man jau sen ir sapnis aizbraukt vai nu uz Taizemi vai Filipīnām, jo tās laikam ir drošākās Āzijas tropiskās valstis, bet nekad nav būts ārpus Eiropas tāpēc ir šaubas. Cik droši ir tur? Zinot, piemēram, Rīgas situāciju, ja pieņemam, ja Rīgā ir 100% droši, cik droši ir tur? 90%? 50% 200%? To jautāju tāpēc, ka noteikti negribētu braukt uz vietu, kur nepartraukti, izejot ārā, būtu jāiespringst par drošību. Par drošību, protams, jādomā vienmēr, bet nokļūt valstī, kur atpūtas vietā nepārtraukti būtu no kaut kā jāuzmanās, jāizvairās, nepavisam negribētos.
Bezgala droši! Kā saka – 0% noziegums, haha. Protams, ka noziedzība Taizemē pastāv, bet lielākoties tie ir smalkie noziegumi (ekonomiskie, tur kaut kādas korupcijas u.t.t.) vai ar narkotiku importu/eksportu saistītie. Tādi īsti ielas noziegumi ir šausmīgs retums. Droši vien nevajag pārāk vazāties pa visādām Patpongām ar pie cepures pieskočotu skaidro naudu, skaidrs, ka to gan kāds paņems sev, bet, ja veselais saprāts būs līdzi, tad kļūt par upuri noziegumam, vēl jo vairāk vardarbīgam, varētu būt visai sarežģīti. Gandrīz neiespējami, ja neceļo pa noteiktas interešu grupas tūristu iemīļotākajām vietām – Pataija, Puketa vai kaut vai tie paši Bangkokas prostitūcijas rajoni u.t.t.
Lielisks avots šīs tēmas izpētei ir https://www.farang-deaths.com/ – tur aprakstītas visas Taizemē notikušās ārzemnieku nāves, pārsvarā sirdstriekas, negadījumi vēl šis tas, bet tiešām ir arī pāris slepkavības. Mans mīļākais fragments: A Russian tourist lost his life on Pattaya’s Beach Rd after he was fatally hit by a car driven by another Russian.
Mans verdikts – salīdzinot, piemēram, ar Rīgu, Taizemē ir 500% droši. Vismaz es noteikti tur jutos piecreiz drošāk nekā jūtos Rīgā.
Ā, vēl gandrīz aizmirsu – tur ir tāds musulmaņu ekstrēmistu kvartāliņš pie Malaizijas robežas Taizemes dienvidaustrumos, bet, ja tur nelien (tas arī nav pa ceļam absolūti ne uz kurieni), tad būs ok.
Par Filipīnām gan ir cits stāsts. Paši gan tur nebijām, līdz ar to mans spriedums ir absolūti nepamatots un vērā neņemams, bet viens no svarīgākajiem Filipīnu neapmeklēšanas iemesliem bija tieši drošība. Pirmkārt, tur tas duče Dutarte plosās, tad vēl visādi terorisma riski (piemēram, Abu Sayyaf), aktīvs pirātisms Filipīnu teritoriālajos ūdeņos un visādas tādas lietas. Es zinu, ka būs daudzi ļaudis, kas teiks, ka Filipīnas ir superdroša valsts, bet tas noteikti ar noteikumu, ka zini, kur un kā braukt, lai neuzrautos uz teroristiem, pirātiem vai slepkavniekiem.
Imho, uz šo jautājumu atbildēt ir ļoti sarežģīti. Kāds tev veidotos iespaids par Latviju, ja tev parādītu tikai Olaini, Vecmilgrāvi un Viļānus? Atrast problēmas uz savu galvu var jebkurā vietā uz pasaules, ieskaitot Taizemi. Bet piekrītu, ka salīdzinoši drošāk ir gan.
Jebkurā Latvijas stūrī jebkurā diennakts laikā ir diezgan reāls risks uzrauties uz kādu aizpampušu dzērājpurnu, kurš labprāt katram pretīmnācējam iedala pa problēmai. Taizemē neko līdzīgu novērot neizdevās. Bet vispār nekur neesmu juties drošāk nekā Taizemē. Varbūt tikai Irānā.
Paldies par izsmeļošo atbildi Harijam un arī Vitālijam par komentāru. Jā, protams, es apzinos, ka neviena vieta nav 100% droša, it īpaši, ja esi tūrists, un uz problēmām var uzrauties jebkur. Par Taizemi aptuveni bilde ir skaidra un varbūt tai nobriedīšu. Par Filipīnām biju kaut ko lasījis un no lasītā sapratu, ka problēmas ir tikai vienā kaut kādā reģionā, bet laikam viss nav tik viennozīmīgi. Kādreiz bija sapnis aizbraukt uz Brazīliju, kas izplēnēja līdz ar olimpiskajām spēlēm, jo gan pirms spēlēm, gan to laikā bija daudz info par Brazīliju gan rakstu veidā gan video Youtube un es sapratu, ka laikam negribu braukt uz vietu, kur aplaupīšana uz ielas ir gandrīz vai normāla parādība.
Izskatās, ka ir bijušas vareni piepildītas brīvdienas!
Velns tu tāds!
Īsti “neiebraucu” vai šis raksts ir jau kaut kas jauns vai tas vēl turpinās Jūsu lielā brauciena apraksts.
Raksts ir jauns, bet aprakstāmais vecs. Es biju sasolījies gan sev, gan citiem, ka aprakstīšu VISU ceļojumu, tāpēc cītīgi cenšos to darīt katru reizi, kad ir laiks un arī vismaz kāds bišķītis iedvesmas.
Es jau gandrīz nodomāju, ka esat jau atkal tālumā!
Paldies! Jauks raksts! Gaidīšu nākamo!
Smukas bildes un patīkami lasāmi teikumi, bet īstam, sevi cienošam raksta komentētājam, ir jāvelta skarba kritika autora virzienā. Baigi prasās kaut nedaudz mazāku pauzi starp publicētajām fotoatskaitēm, jo mūsdienu plašajā tīklotajā visuma gūzmā var paspēt aizmirst, ka tāds karijs.lv eksistē. Visādi citādi – laba pieeja stāstam un baigi forši, ka ir visādas nestandarta atkāpes, orģināla valoda utt.
Bildes ar Ziloņiem tiešām izdevušās!
Eh, jaunu rakstu nav 🙁
heh. Pēc tā ka pēc kādu 2-3 dienu “connection to database failed” uzraksta baudīšanas, lapa tomēr atgriezās, secinu, ka autors tomēr pieskata šo lapu. Tikai jaunu ierakstu nav gan.
Nu jau apritējis pusgads kopš šis ir pēdējais ieraksts. Kauna nemaz nav? 🙂
Ja nopietni, ceru, ka motivācija kaut kā tomēr atradīsies. Citādi droši vien arī par jaunākiem piedzīvojumiem rakstīt neērti, ja iepriekšējie apraksti vēl nav pabeigti.
Jā, liekas, ka turpinājumu vairs nebūs.
Cik var saprast no bildītēm instagramā vīra kungs ir atradis piemērotu sev darbu (tūrisma gids!) un bezmaksas braukā pa pasauli par to vēl saņemot samaksu, bet sievas kundze kaut kur klīst arī pa pasauli ar draudzenēm (?).
Nedomāju, ka vairs var normāli “rekonstruēt” ceļojuma gaitu sīkās niansēs, ja pa ceļam nav veikti pieraksti (audio, video vai papīra veidā). Jauni iespaidi jau sen būs guvuši virsroku pār lielo ceļojumu 🙂
🙁 🙁 🙁
Vai jūs tagad vēl ceļojat, vai viss cauri. Jai kādi laiku nav jaunu ierakstu..
RIP
Mazlietiņ komiska liekas Harija agrāk teiktā frāze, ka “līdz ziemassvētkiem jau nu visi stāsti būšot izstāstīti”
🙂
Kārtējie Ziemassvētki tikko pagāja. He he.
Tiešām RIP.
Vai karijs ir beidzis ceļot, vai arī ceļo citā formātā un vairs negrib neko publicēt?
Harijs, cik noprotams, tagad strādā par gidu un ceļo joprojām (tikai tagad tas ir darbs). Par Karīnu neko nezinu.