Grēksūdze, taisnošanās, izmisums un patīkama pēcgarša

Būsim godīgi, tik daudz uzmanības un vēlējumu – gan jauku, gan ne tik ļoti – mums ir kas ļoti neierasts. Ilgi domājām, kā reaģēt uz, mūsuprāt, nepamatotu kritiku – taisnoties, ka mēs dzīvojam gluži kā Džons F. Kenedijs būtu gribējis, un biežāk jautājam, ko varam darīt valsts labā, nevis gaidām, lai valsts mums visu dod, vai vienkārši Valsts prezidenta manierē piedraudēt sadot visiem pa galvu. Neviens no šiem variantiem, visticamāk, nedotu rezultātu, tāpēc nāksies nodarboties ar kompilāciju – grēksūdzi, taisnošanos, žēlošanos un pateicību izteikšanu.

Portālu „Apollo” un „TVNET” komentāros, kur bija aprakstīta mūsu apņemšanās, saņēmām aizrādījumu, ka esam bomži un lepojamies būt netīri. Taisnības labad jāsaka, ka tālu no patiesības tas nemaz nav. Ja pievēršamies terminoloģijai, tad tulkojums no krievu valodas „bomž” ir absolūti precīzs raksturojums tam, kā plānojam pavadīt nākotni pēc 25.aprīļa, proti, mums nebūs noteiktas dzīvesvietas. Nē, nu, mūsuprāt, it kā jau būs, bet iestāstīt cilvēkam parastajam, ka noteikta dzīvesvieta ir 21 gadu vecs busiņš, ir tāpat kā iestāstīt, ka „Gerkens un partneri” tirgo augstākās raudzes un kvalitātes preces.

Par nemazgāšanos – vislielākā bauda visos līdz šim pieveiktajos ceļos bijis brīdis, kad pēc ilgāka pārtraukuma var apstāties zem siltas ūdens tērcītes, taču es no pieredzes zinu teikt – ceļojot veidā, kādā plānojam ceļot mēs, nomazgāties siltā dušā ar labu spiedienu drīzāk būs ekstra, nevis pašsaprotama ērtība pēc garākas dienas. Tieši tāpēc esam iegādājušies kokā karināmo dušu un tieši tāpēc nākamnedēļ šķiršos no saviem garajiem, veselīgajiem un nekrāsotajiem matiem.

Jā, paskatoties uz mums, Imanuelam Kantam aiz lepnuma patiešām neaizmiglotos prāts, taču kopumā tomēr uzskatām sevi par diezgan labiem, domājošiem un progresīviem pilsoņiem (atzīstos gan, ka šodien divas reizes nobraucu autobusā bez biļetes). Nomierināšu visus Latvijas nodokļu maksātāju satrauktos prātus – arī mēs maksājam nodokļus, turklāt darām to no savas pirmās darba dienas 19 gadu vecumā (šeit es domāju „īstos” darbus, nevis kabatas naudas pelnīšanu, iznēsājot pa pastkastēm lielveikalu akciju bukletiņus, un pāris vakarus nedēļā intervējot cilvēkus par potēšanās paradumiem). Kas ir pats neparastākais – darām to aiz laba prāta un ar prieku. Varbūt teiksiet, ka esam pārāk labticīgi, taču tiešām neuzskatām, ka „visi tie, tur pie tās treknās siles ar saviem taukainajiem, ikru piebāztajiem mūļiem, liek visu kabatās un ij domāt nedomā par vienkāršo tautu. Mazais cilvēk, ko nu?” Skaidrs, ka visi uz šīs pasaules nav godīgi, tāpat kā visi nav blondi un visi nav vienāda garuma. Ja pirmais cilvēks, kuru satiksim Polijā, būs bez rokas, diez vai pieņemsim par patiesību, ka visi šīs valsts iedzīvotāji ir bez rokām un pat tad, kad satiksim cilvēku ar abām šīm tik svarīgajām ekstremitātēm, nedomāsim taču, ka viņam tomēr nav rokas, jo vienam nebija. Visi nezog, to es jums varu apzvērēt! Labi, labi, katrs dzīvo pēc savas pārliecības un katram sava mēraukla. Es tikai izklāstīju mūsējo, kas mums ar Hariju abiem ir tik ļoti līdzīga. Tik līdzīga, ka reizēm bail.

Izskanēja arī viedoklis, ka Latvijas valstij mūs, nekrietnos avantūristus, nāksies glābt un ārstēt. Ceru, ka līdz tam nenonāks, taču, ja nonāks, izdevumus segs ceļojuma apdrošināšana. Turklāt, ja mums notiks kas ļauns, Latvijas valsts pat iegūs – tautsaimniecībā ieplūdīs diezgan prāva apdrošināšanas nauda par katru mirušo galvu. Piedod, māt, es atkal par to apdrošināšanu…

Vēl viens, ko mums nevar pārmest, ir slinkums un dīkdienība. Protams, mums ir paveicies strādāt siltos ofisos ar kūpošas kafijas krūzi pie sāniem, tāpēc mūsu darbadienas laikā pārāk daudz kaloriju patiesi nenodeg, tomēr līdzīga darba darītāji mani sapratīs – arī ofisā var pārstrādāties. Mums ar Hariju tas notiek diezgan bieži. Ja kas, viens no biežākajiem pārmetumiem, ko veltam viens otram, ir tieši par pārāk lielu strādāšanu. Arī šobrīd Harijs sēž man blakus, pie otra datora, un strādā. Uztaisīju eksperimentu un pārmetu viņam. „Kāpēc tu atkal strādā?!” es teicu. Viņš uz mani paskatījās pārsteiguma pilnām acīm un atcirta: „Strādāju tāpēc, ka jāstrādā!”. Mēs strādājam tāpēc, ka jāstrādā, tāpēc, ka mums patīk un tāpēc, ka citādāk nevaram.

Kāds runāja Ata Slaktera vārdiem un teica, ka mūsu ieplānotais ceļojums ir „nekas īpašs”. Taisnība! Tā tas tiešām ir! Es atzīstu, ka tas ir pat ļoti nekas īpašs. Īpašs ir Zanes Eniņas ceļojums uz Antarktīdu, īpaša ir Ilonas Balodes un Rolanda Ūdra vandīšanās pa pasauli bez iekrātiem līdzekļiem trijos kontos un slepenajā kabatā apakšbiksēs. Uz šo cilvēku fona mēs tādi snobiski nīkuļi vien esam – sakrājām naudu un gadu gaitā sapirkām kvalitatīvus un diezgan dārgus ceļotāju piederumus. Un tomēr mums tas ir īpaši, ļoti īpaši. Tikpat īpaši, cik cilvēkiem Jaunais gads, kuru sagaidot, var beidzot sākt vingrot un dzīvot veselīgāk. Ceru, ka šis ceļojums mums būs kā Jaunais gadsimts, robeža, līkne, strīpa, ar kuru nodalīt iepriekšējo dzīvi no jaunās. No tās jaunās, kurā apņēmāmies būt labāki, nedarīt pāri sev un citiem un būt cilvēcīgāki.

Skaidrs, ka cilvēkus neapmierina mūsu bloga sadaļa „Ziedo pret dāvanu”. Mūs salīdzina ar Zani Eniņu, „kura tik nekaunīgi, ar viltu, spaidiem un maldiem, izrāva pēdējos grašus no cilvēku kabatām”. Zanes ceļojums patiešām ir īpašs, ko pierāda arī īsā laikā saziedotā vajadzīgā naudas summa. Ja jūs svārstāties – noziedot Karīnai un Harijam vai slimam bērnam, ne mirkli nedomājot, ziedojiet slimam bērnam! Ja jūs ar prieku esiet gatavi noziedot gan mums, gan bērnam – noziedojiet! Tā ir jūsu brīva izvēle, par kuru jums neviens nekad nebūs tiesīgs pārmest.

Kā jau iepriekš minējām, vajadzību mums ir daudz, bet iespēju mazliet mazāk, tāpēc lieks piecītis patiešām noderēs, taču šī piecīša neesamības gadījumā mūsu plāni neizjuks. Šodien, ja kas, saņēmām pirmo ziedojumu – 15 eiro. Labvēlis grib, lai mēs svešumā fotografējam kaķus, jo viņa divgadīgajai meitiņai tik ļoti tie patīk! Es nevaru sagaidīt to brīdi, kad varēšu bērniņam nosūtīt kaķu fotogrāfijas! Kad stāstīju savai draudzenei, lielai suņumīlei, mūsu ideju par ziedojumu pieņemšanu, viņa sāka bažīties, vai nesāks negausīgi ziedot mums visas savas algas tikai, lai pabarojam kādu bezsaimnieka krancīti. Anet, turies, mēs ticam, ka tu spēsi! Ticam arī, ka Anete kādreiz salūzīs, par ko prieks būs gan mums, gan viņai, gan suņa bezgalīgajai sirdij.

Es zinu, ka šāds komentārs vispār nav pieminēšanas vērts, tomēr tiku nosaukta par „pelēku peli, kas nepazīst kosmētiku”. Jā, patiesi es nekad neesmu lepojusies ar ārkārtīgi glītu ārieni vai nevainojami uzklātu grimu. Ko es gribu šim komentāra autoram atbildēt? Apskaties uz mani tagad! Kopš sāku lietot medikamentus, esmu pieņēmusies svarā par 25 kilogramiem, tramvajā man demogrāfijas cīnītāji dod vietu apsēsties un daži kolēģi domā, ka es došos nevis ceļojumā, bet dekrētā. Mans vēders ir kā pieklājīga izmēra arbūzs! Aha! Ziniet, varbūt man būtu jānokaunas, bet es par to nejūtos tā šausmīgi slikti. Protams, es gribu būt tievāka, bet visam savs laiks. Tagad laiks dvēselei, ne miesai.

Kā īstam latvietim pienākas, labos vārdus es pataupīju pašām beigām. Ziniet, reizēm televīzijas šovos slaveni cilvēki stāsta, cik ļoti viņus uzlādē cilvēku atbalsts un labie vārdi. Man vienmēr šķita, ka viņi to saka tikai tāpēc, ka tā ir jāsaka, bet vakar, kad izgājām cauri e-pastiem un labajiem komentāriem, abi ar Hariju nevarējām aizmigt! Tik patīkami! Varu pastāstīt, ka kāds uzņēmums mums piedāvā apavus, esam saņēmuši uzaicinājumu paviesoties Omānā un Maldivu salās, šonedēļ sniegsim intervijas, nemaz nerunājot par lielo cilvēku vēlmi ar mums draudzēties sociālajos tīklos! Ak, cik tas ir patīkami! Turklāt pačukstēšu, ka uzrunājām kādu izdevniecību, vaicājot, vai mums būtu vērts rakstīt grāmatu un nesaņēmām „Nē!”. Tas nozīmē, ka varbūt mums pat būs sava grāmata! Iedomājieties?

Lai pēdējās rindkopas sīrups jūs pārāk nenošķebina, nobeigumā citēšu kādu komentāru, kuru ar Hariju atzinām par visdziļdomīgāko: “Ceru, ka abi blandoņas dabūs nelabu galu :).

Lūk, pieminētie raksti ziņu portālos Apollo un TVNET. Labāk nelasiet komentārus, bet, ja lasīsiet, es kā ziņu redaktore varu apgalvot – nav nemaz TIK traki.