Kā ir būt nabagiem lielā tūrisma galamērķī?

Mūsu viesošanās Ungārijā ir noslēgusies daudz labāk nekā būtu varējuši cerēt – pirmo reizi izmantojām couchsurfing.com reģistrēto cilvēku labvēlību un pie reizes iepazināmies ar ļoti inteliģentu, jauku, viesmīlīgu un, jā, arī izskatīgu ungāru vārdā Gabor. Bet par visu pēc kārtas.

Pirmā apskates vieta Ungārijā bija Egēra, kas arī bieži tiek minēta tūristiem paredzētos bukletos. Mēs klīdām, klīdām pa pilsētu, bet tā arī nesapratām, kas šeit ir jāskatās. Nē, nu, jauka pilsēta, baroks, skaists laiks, bet tas arī viss. Varbūt pie vainas kempingā pārtērētais dienas budžets, bet, nezinu, Egēra neaizrāva, tāpēc nolēmām, ka dosimies uz izslavēto Skaistās sievietes ieleju, kur daiļā rindiņā viens pēc otra savirknējušies mazāki un lielāki, tīrāki un šmulīgāki vīna pagrabiņi. Pēc neilgas pastaigas beidzot saprotam, ka Egērai esam atvainošanos parādā, jo svarīgākais, kas šeit ir jādara – jādzer vietējais vīns.

DSC_0005

Mazliet pastāstīšu, cik nelāgi un neplānoti pārtērējās mūsu dienas budžets. Iepriekšējā dienā nolēmām, ka derētu sameklēt naktsmājas, jo netīro drēbju maiss ir uzblīdis kā algas treknajos gados. Pēc neilgas izpētes, saprotam, ka par ikdienas desmit eiro mums sanāk pārnakšņot kempingā un pāri paliek vēl trīs eiro, par ko nopirkt mazliet ēdiena un pudeli ungāru vīna, tomēr viss izrādās divreiz dārgāk nekā iepriekš bijām aprēķinājuši, vadoties pēc kempinga norādītā cenrāža. Pirmkārt, par drēbju mazgāšanu ir jāmaksā, lai gan mājaslapā bija teikts, ka šis pakalpojums iekļauts cenā, otrkārt, mūsu busiņam piemēro kempera nevis automašīnas cenu, treškārt, esam spiesti samaksāt arī tūrisma nodokli, līdz beidzot maksa par nakti izaug līdz 15 eiro. Ja pieskaita jau no rīta iztērētos trīs eiro, sanāk, ka diena Egērā mums jāpamanās pavadīt, neiztērējot vairāk par diviem eiro. Šādās reizēs parasti mazliet piezogas īgnums un nolemtības sajūta, tieši tāpēc vispār cenšamies bez īpaša iemesla negrābties nākamās dienas budžetā.

Tātad Skaistās sievietes ieleja ir vieta, kur var sapirkties litriem vietējo vīnu vai vienkārši paklaiņot no pagrabiņa uz pagrabiņu, katrā izdzerot pa glāzei vai divām. Glāze vīna pagrabiņos maksā sākot no 100 forintiem jeb 32 centiem. Slavenākais „Egri bikaver” jeb buļļa asinis maksā vien 300 forintus par glāzi. Stundas laikā vieglu sirdi nodzeram 500 forintus. Labprāt nodzertu vairāk, bet atlikušais budžets ir nepielūdzams, tāpēc dodamies uz Budapeštu.

Vakarpusē esam nonākuši Ungārijas galvaspilsētā un ātri vien saprotu, ka Budapeštu saukt par pilsētu būtu nekrietni, drīzāk tā ir liels, milzonīgs muzejs. Kamēr ej pa ielu un pavērtu muti aplūko vienu ēku, drīz vien secini, ka esi palaidis garām iespaidīgu apskates objektu otrā ielas pusē. Labākais veids, kā pārvietoties pa Budapeštu, ir paiet dažus metrus, apstāties, pabolīties, paiet nākamos dažus metrus un visu sākt no gala.

DSC_0083

Drīz vien pienāk vakars un nogurums, tāpēc dodamies atpakaļ uz parku, kur novietota mūsu zaļā naktsmītne. Pirms tam nolemjam, ka nākamo rītu sāksim ar bezmaksas tūri pa Budapeštu. Vispār visiem ceļotājiem iesaku izmantot šo iespēju, jo visbiežāk gidi ir jauni, atraktīvi cilvēki, nereti – aktiermākslas studenti, kas, vadot bezmaksas tūres, paši mācās veiksmīgi izklaidēt publiku. Tas, ka ekskursija ir bezmaksas, gan ir ļoti nosacīti, jo pašās beigās tiek novietots maisiņš vai kastīte, kurā katrs atstāj dzeramnaudu. Tieši tāpēc gidi ir ļoti centīgi, atraktīvi, cenšas aprunāties ar katru ceļotāju, jo no tā atkarīgs nopelnītās dzeramnaudas apjoms.

Vēl pirms ekskursijas vienojamies, ka mūsu dienas budžetu – 3000 forintu – sadalīsim godīgi: 1000 dosim gidam, un sev atstāsim katram pa tūkstotim, tomēr ekskursijas beigās saprotam, ka esam sprukās, jo gide paziņo: „Šī tūre ir bezmaksas, laipni aicinu jūs atstāt dzeramnaudu, vispār jau variet izlemt paši, cik atstāt, bet vislabāk, ja tie būtu desmit eiro no personas”.  Opā!

Nolemjam, ka paliksim pēdējie un izskaidrosim situāciju, tikmēr bailīgi noskatāmies, kā ceļotāji godīgi liek maisiņā pa desmit eiro dažādās valūtās. Šķiet, ka vienīgi polim gides paziņojums bijis vienaldzīgs, viņš pieiet pie maisiņa, iemet tajā divas monētas, tātad ne vairāk par 400 forintiem (1,27 eiro) un, neko nesakot, aiziet tālāk. Izskaidrojam gidei situāciju par desmit eiro dienas budžetu un atviegloti uzelpojam, jo nekādas lamas un lāstus nenākas dzirdēt. Tā vietā gide laipni izvaicā par mūsu turpmākajiem plāniem Ungārijā, sniedz dažus noderīgus padomus un novēl labu ceļavēju.

Atlikušo dienu klaiņojam pa Budapeštu, budžets jau gandrīz ir galā, un pamazām piezogas izsalkums, tāpēc apvienojam patīkamo ar lietderīgo – dodamies uz Budapeštas tirgu iepirkt mazliet dārzeņu. Pa ceļam, ejot gar kafejnīcām, siekalojamies un lūram cilvēkiem šķīvjos. Ejot gar kebabu vietām, spiežam ciet degunu, jo izrādās, ka tieši šo iestāžu smaržu tukšam vēderam izturēt ir visgrūtāk. Cenšamies gan visu uztvert ar humoru un pa jokam kaļam plānus par uzbrukumu meitenei ar picas šķēli. Beidzot esam nonākuši tirgū, izvēlamies dažus šķībus gurķus un mazliet apvītušas salātlapas. Par pirkumu samaksājam 100 forintus jeb 32 centus un priecīgi dodamies uz automašīnu gatavot ilgi gaidītās vakariņas.

DSC_0124

Diemžēl mūsu ceļš atkal ved gar kafejnīcām, restorāniem, beķerejām, saldējumu stendiem un ātrās ēdināšanas iestādēm, tāpēc pamazām, pamazām nonākam līdz domai, ka par rūpīgi taupītajiem ziedojumiem taču varam nopirkt tik ļoti kārotās pusdienas kafejnīcā. Uzgūglējam iestādi, kur par četriem eiro var ēst, cik vien var apēst, turklāt tiek apgalvots, ka bistro atrodami ungāru nacionālie ēdieni. Siekalām pilot, priecājamies kā mazi bērni, jo sanāk divi zaķi ar vienu šāvienu – nobaudīsim vietējos ēdienus un kārtīgi pieēdīsimies. Ierodamies vajadzīgajā vietā un ļoti saņemamies, lai nesāktu grābt visu pēc kārtas. Kad izsalkums ir apmierināts, saprotam, ka negausība ir mūs iegāzusi, jo ēdiens ir nenormāli sāļš (Gabor paskaidro, ka tas tāpēc, lai klienti pirktu dzērienus), nepārāk garšīgs, turklāt, strebjot šķidro gulašzupu, rodas aizdomas, ka šie tomēr nebūs tie īstie izslavētie ungāru ēdieni. Skaidrs, par četriem eiro stulbi cerēt uz garšīgām un kvalitatīvām pusdienām. Atlikušo dienu esam pārēdušies, īgni un vainas sajūtas pārņemti, tāpēc noslēdzam vienošanos – pirmkārt, centīsimies nevazāties apkārt pilnīgā badā, taču, ja piedzīvosim kārtējo vājuma brīdi, sākumā rūpīgi izvēlēsimies vietu un mazliet uzkodīsim, lai nomierinātu vēderus.

DSC_0137

Karstums šajās dienās Budapeštā ir grūti paciešams, taču mierina doma par gaidāmo Balatona ezera apmeklējumu. Ezers atrodas tikai 100 kilometru attālumā no Budapeštas un tiešām ir apmeklēšanas vērts, tikai žēl – lielākā daļa pludmaļu ir maksas. Mums gan izdodas atrast bezmaksas peldvietu, izplunčājamies un tad apsēžamies nožūt, kad pamanām, ka krasts ir pilns ar čūskām. Gabor vēlāk mums paskaidro, ka ungāri tās nemaz nesauc par čūskām un cilvēkiem šie rāpuļi nekādas briesmas nerada. Bet vienalga bišķiņ fui.

DSC_0039

Vakarā, dodoties tālāk gar Balatonu, nolemjam vēlreiz izpeldēties, taču nav nevienas bezmaksas pludmales, tāpēc pa kluso iešmaucam maksas peldvietā. Izdomājām, ka gadījumā, ja mūs pieķers, stulbi smaidīsim un teiksim, ka nezinājām. Tūristus vietējie parasti uzskata par mazliet stulbiem, tāpēc neviens droši vien nedomās, ka patiesībā esam bandīši. Par laimi, mūs nepieķēra un bija ļoti forši. Ja brauksiet uz Balatonu, iesaku tomēr doties uz maksas peldvietām, tajās ir dušas, krēsli, caurules, pa kurām šļūkt ezerā un citas ērtības.

DSC_0051

Nākamajā dienā mums paredzēta pamatīga izprieca – Hevīzas ezera apmeklējums – dažādos avotos gan atrodama pretrunīga informācija, tāpēc tā arī netop skaidrs, tas ir lielākais vai otrs lielākais termālais ezers pasaulē. Hevīza ir superpopulārs kūrorts vecu cilvēku un mūsu lielo Austrumu kaimiņu vidū. Ļoti viegli noteikt – ja cilvēks ir krietni pāri pusmūžam, tātad no Vācijas, ja pusmūžā vai jaunāks, tātad no Krievijas. Un pa vidu mēs. Ezera apmeklējums visai dienai maksā 15 eiro no cilvēka. To mums uzsauca mammīte, hehe. Tikko palasīju informāciju par ezeru un mazliet nobijos, jo citviet teikts, ka veselie cilvēki ezerā drīkst pavadīt maksimums 1,5 stundu, bet slimie pusstundu. Mēs peldējām kādas piecas stundas! Kas tagad būs? Kāds zina?

DSC_0110

 

DSC_0150

 

Vēl mēs esam arī ļoti apdeguši, tik ļoti, ka naktīs nav iespējams īpaši labi pagulēt. Līdz ar apdegšanu mans jau tā leģendārais ceļojumu stils kļuvis vēl izsmalcinātāks – tagad esmu tērpusies puķainos svārkos un no Harija aizlienētā „Star Wars” kreklā. Kājās, protams, krokši. Fashion is my passion!

Lai taupītu naudu, iepriekš nolēmām, ka sāksim beidzot izmantot couchsurfing.com, tāpēc sarakstījām vēstules ļaudīm Pēčā, Ungārijas pilsētā Horvātijas pierobežā. Es nezinu, kā tā, bet savstarpējā komunikācijā Pēču esam pamanījušies iesaukt par Pečāru, tāpēc nesamulstiet. Galu galā mums atsaucās vīrietis vārdā Gabor, tāpēc pastāstīšu mazliet par viņu. Viņš ir 38 gadus vecs tekstu redaktors, dzīvo kopā ar apakšīrnieku un ļoti labprāt uzņem ceļotājus – mājās pie sienas viņam ir karte, kur katrs viesis savā mītnes zemē iesprauž karodziņu ar vārdu. Mēs bijām pirmie no Latvijas, jēj!

DSC_0044

 

Gabor mums ļoti iepatikās, jo, pirmkārt, viņš ir gudrs, inteliģents, pieklājīgs un viesmīlīgs, tomēr visvairāk man patika tas, ka ar viņu sarunas bija īstas. Noteikti spējat iedomāties tās pieklājības runas ar nepazīstamajiem cilvēkiem – arī tad, ja jums šķiet, ka runā sviestu, jūs tikai mājat ar galvu un nemaz nedomājat attīstīt jelkādu diskusiju. Lūk, ar Gabor tā nebija, turklāt viņš veltīja savu brīvdienu, lai izvadātu mūs pa Pečāru. Man patika, bet, šķiet, mēs nebijām tie entuziastiskākie viesi to apdegušo muguru dēļ.

DSC_0040

 

Vakarā nolēmām, ka ļausim mūsu namatēvam normāli izgulēties un sagatavoties jaunajai darba nedēļai, tāpēc palikām gulēt automašīnā. Iepriekšējā vakarā gan runājām, ka gadījumā, ja pamodīsimies, iesim brokastīs, taču ar pamošanos mums te švaki, modinātājus esam pamanījušies ignorēt. Bez brokastīm gan mēs nepalikām, mūsu jaunais ungāru draugs, ejot uz darbu, piestiprināja pie vējstikla paciņu ar maizītēm, tomātiem un zīmīti. Mīļumiņš!

DSC_0053

Vispār esmu apņēmusies rakstīt, kā mums iet, ik pēc divām, trim dienām, citādāk te sanāk garš un nesakarīgs penteris, turklāt daudz būtiskas informācijas laika taupīšanas nolūkā nākas izlaist. Vēl tikai pateikšu, ka jau esam Horvātijā, tālāk dosimies uz Slovēniju, tad Itāliju un tad atkal Horvātiju. Ā! Ungārijā ir nenormāli lēti sparģeļi – šodien kilogramu iegādājāmies par 1,27 eiro. Iešu tad labāk gatavot vakariņas, jo vīrs jau izsalcis un neapmierināts.

DSC_0066 DSC_0023

 

 

 

4 komentāri rakstam “Kā ir būt nabagiem lielā tūrisma galamērķī?

  1. Ieliec gugles karti, kur ir atzīmētas jēdzīgāks vietas, kur esat bijuši. Ideāli būtu ar maziņiem, pāris teikumi, aprakstiem. Būtu noderīgi citiem ceļotājiem.

  2. Pingback: Fotoatskaite: Buļļa asinis un ezera čūskas Ungārijā - Karijs

Raksti mums komentāru

Tava e-pasta adreses netiks publicēta.