Kā mana bize devās pasaulē darīt labus darbus

Īstenam latvietim savā dzīvē vismaz vienreiz jāatkārto citu īsteno latviešu īstenā rīcība. Izvēle ir plaša: var uzcept skandalozas piparkūkas vai uzspļaut monogāmijai. Es no piedāvātā rīcību klāsta izvēlējos pataisīt par publisku pasākumu šķiršanos no savas kuplās galvas rotas. Biju mazliet pieticīgāka un tā vietā, lai filmētu un bļautu, uzņēmu dažas apšaubāmas kvalitātes fotogrāfijas.

Atvainojos, protams, ja ar šo ievadu aizskāru kāda politiskās jūtas, bet demokrātijā tā gadās. Neko nepadarīsi.

Atzīšos godīgi, tas bija viegli, arī pie īsajiem matiem pieradu ātri. Sajūta tāda, ka būtu nogriezts pusgadsimts. Nogriezti tieši 39 centimetri un daži sirmi mati. Turklāt šķiršanās no matiem atmaksājās jau tad, kad mati vēl bija uz galvas – satiku pasaulē burvīgāko frizieri. Tiesa gan, ja būtu satikusi Kristīni ātrāk, droši vien tik garus matus man nebūtu izdevies ataudzēt.

Kad nolēmu, ka gari mati šādā ceļojumā būs pārāk liela izšķērdība, sāku meklēt iespējas, ko lai iesāk ar nogriezto bizi. Izrādās, opcijas ir, tāpēc, dāmas, ja jums ir gari, nekrāsoti mati, no kuriem vēlaties tikt vaļā, tos var pārdot (internetā var atrast tādu kā matu „eBay”) vai ziedot biedrībām, kas veido parūkas cilvēkiem, kuri ķīmijterapijas vai citu medicīnisku iemeslu dēļ ir zaudējuši savus matus. Es izvēlējos Lielbritānijā bāzēto „Little Princess Trust”.

Nolēmu, ka vēlos ziedot kādam ar vēzi slimam bērnam, jo kas var būt labāks par apziņu, ka ilgi audzētie, koptie un paciestie mati kādai mazai princesei (varbūt arī princim) ļaus pārdzīvot šo grūto dzīves posmu, dos vismaz nelielu pašapziņu un iespēju justies kā vienlīdzīgam. Es nezinu, kā tas ir – zaudēt matus, bet nojaušu, ka ne viegli..

Šim solim gatavojos diezgan rūpīgi – pēdējos mēnešus regulāri daudzas stundas matos turēju eļļas, olu dzeltenumus un citus ēdienus, lai tie būtu maksimāli labi un veselīgi. Tad atradu biedrību, bizi sapakoju maisiņā, ieliku paciņā un aizsūtīju. Viss!

Izrādās, lai izgatavotu vienu parūku, vajadzīgi piecu līdz astoņu donoru mati, turklāt parūkas ražo Ķīnā. Re, bize tomēr arī dabūs paceļot! Biedrību izdevumi vienas parūkas izgatavošanai ir visai lieli, taču viņi sola, ka mati nonāks pie maznodrošināta bērneļa pilnīgi par brīvu. Es ticu, ka tā tas arī būs.

Ceru arī, ka šie 39 centimetri un daži sirmie mati kādam bērniņam dos spēku un izturību pārciest slimību, izveseļoties un atgūt ticību labajam.

Savukārt es tagad ietaupīšu šampūnu naudas. Cool!