Ja es atzīmētu katru reizi, kad mums uzdod jautājumu „kur tas ir?”, šķiet, būtu iztērējusi vismaz četrus pieklājīga izmēra blociņus. Bet ko lai dara, ja tieši ar jautājumiem par izcelsmes zemi visbiežāk tiek uzsāktas visas sarunas ceļojumos un tā ir sagadījies, ka nāc no mazas, ne pārāk zināmas valsts ar smieklīgu iedzīvotāju skaitu.
Es, protams, nedevos pasaulē ar ilūziju, ka citi ceļotāji un vietējie, izdzirdot Latvijas vārdu, man uzsitīs pa plecu un pajautās, kā tur Raimondam Paulam beidzās ar pazaudētajiem noguldījumiem, bet to, ka polis nezinātu, kur atrodas Latvija, arī negaidīju. Labi, labi, polis bija piedzēries un noguris, taču cilvēkus, kas zina, kurā pasaules kaktā tāda Latvija vispār atrodas, tiešām nenākas sastapt bieži.
Ja vēl ceļojuma Eiropas daļā cilvēki, uzzinot, ka esam no Latvijas, brālīgi mūs pārlaboja: „Āāāāāā, Litvanija!” un daži vēl paspīdēja ar zināšanām, piemetot klāt „Vilnius!”, tad tagad visi ar ļoti retiem izņēmumiem rāda lielas acis un dažreiz pat pārvaicā, vai tā vispār ir valsts. Mēs, protams, esam ļoti attapīgi, tāpēc drīz vien sagatavojām karti, lai katram „litvanija” sarīkotu mini Baltijas valstu ģeogrāfijas nodarbību, jo es nezinu, kas tas ir – nacionālais pašlepnums, spīts vai vienkārši vēlme padalīties zināšanās – bet tikai retu reizi esam varējuši turpināt sarunu, pirms tam nebūdami pārliecināti, ka cilvēks tagad zina, ka Latvija un Lietuva nav viens un tas pats un aptuveni nojauš, kur šīs abas valstis atrodas kartē.
Kad Jangonā satiktām slovēnietēm ieminējos, ka viņām noteikti līdzīga problēma ar Slovākiju, viņas nespēja beigt vārīties un pukstēt, cik ļoti viņām apnicis skaidrot, ka nē, tas nav Čehoslovēnijā un galvaspilsēta ir Ļubļana, nevis Bratislava.
Starp citu, visvieglāk ar to klājās Indijā, tur, šķiet, esam lielā cieņā, īpaši visādu rikšu, pārdevēju, gidu un citu bezģeļņiku vidū. „Oooo, ai nou, ai nou, verī gud kantri, verī gud pīpl.” Šī fanošana par Latviju gan vienmēr noslēdzās aptuveni ar: „Kam, kam to mai šop, best prais for jū, mai frend!”
Labā ziņa gan ir tā, ka hokejisti Latvijas vārdu veiksmīgi aiznesuši uz tālo Kanādu, kuras pārstāvji ne tikai 100% gadījumu zina par Latviju, bet arī māk nosaukt spēlētāju vārdus.
Vienu no lielākajiem pārsteigumiem piedzīvojām kādā Bosnijas un Hercegovinas mazpilsētas bankā, kuras darbinieks, ieraugot mūsu Latvijas pases, priecīgi iesaucās: „Ā, Dāvis Bertāns!” Mēs pretī viņam par Porziņģi. „Nē, Bertāns labāks,” viņš izsaucās. Sapratāt? Bertāns labāks, stalkojiet viņu! Ā, un, starp citu, puikas no Pakistānas zināja par Latviju tikai Ernesta Gulbja dēļ. Izskatās, ka sportistiem patiešām padodas iemācīt cilvēkiem pa kādam liekam valsts nosaukumam.
Interesantu atgadījumu piedzīvojām arī kādā nomaļā vietā pie ezera Pakistānā. Kamēr Harijs bija kaut kur aizgājis, sēdēju uz kafejnīcas terasītes un pļāpāju ar kaut kādiem puišeļiem. Pastāstīju, ka esmu no Latvijas, kur ir tikai divi miljoni iedzīvotāju. Puišeļi aizgāja. Pēc kāda brīža ieradās ļoti satraukti priecīgs Haris, kurš stāsta man, kādus brīnumus piedzīvojis savas prombūtnes laikā. Saticis puiku, kurš ne tikai zināja, ka Latvija atrodas Eiropas ziemeļaustrumos, bet mācēja pat nosaukt iedzīvotāju skaitu! Tavu pasaulīt!
Vēl gribu jums atstāstīt kādu sarunu ar francūzi Bangkokā. Puisis bija tikko atgriezies no Filipīnām, tāpēc vaicāju, vai vietējie ēdieni tur ir labi. „Nē,” viņš sacīja un, tā mazliet augstprātīgi pasmīnot, piebilda: „Bet jūs Latvijā tāpat ēdat sūdus, varbūt jums arī patiks”. Bet francūži ir francūži, ar ēdienu viņiem tiešām grūti izdabāt un izskatās, ka mums tas ne tuvu nesanāca, hehe…
Bet tagad par to, kāpēc ir tik labi būt latvietim.
„Šveices nodoklis”. Tbilisi sastaptā šveiciete man toreiz vēl sūdzējās, ka visādi tirgoņi un citi ceļotāju lielākie draugi un ienaidnieki, izdzirdot, ka viņa no Šveices, nekad nekautrējās cenai piemest vēl kādu eiro vai divus, jo šveicieši taču nenormāli bagāti. Meitene man vēl mēģināja iegalvot, ka viņu lielā rocība ir tikai mīts un patiesībā viņa, strādājot par ārsti, saņem ļoti maz. Ja es viņai līdz galam nenoticēju, domājat, viņai noticēs gruzīns vai turks? Psē! Šveiciete nolēmusi, ka vislabākais veids, kā ietaupīt ceļojumos naudu, ir melot par savu izcelsmes valsti. Labi, šeit Āzijā mēs visi tiekam uzskatīti par miljonāriem, bet Eiropā tas, ka esam no kaut kādas mazas un nezināmas Latvijas, palīdzējis mums krietni ietaupīt. Nopietni.
Nevienam neesam ienaidnieks. Ja tu esi no Latvijas, tu vari būt drošs, ka neviens nekad uz tevi neturēs ļaunu prātu tikai tavas nacionālās piederības dēļ. Nu, iedomājieties situāciju. Vai salīdzinoši civilizētajā pasaulē ir daudz cilvēku, kuriem nebūtu absolūti nekāda viedokļa, piemēram, par ASV? Un, ja cilvēks no ASV aizbrauc uz ārzemēm, kā jūs domājat, viņš tiek vai netiek tramdīts ar dažādām pagrīdes ārpolitikas analīzēm? Nabaga amerikāņi labākajā gadījumā spiesti klausīties, cik Donaldam Trampam stulba pričene un cik superīga tomēr ir filma „Amerikāņu pīrāgs 2”. Tas ir labākajā gadījumā. Sliktākos gadījumos cilvēki viņiem pārmet visus karus, zikas, globālo sasilšanu un ko tik vēl nē. Vai arī francūži, kuriem visi satiktie ceļotāji uzskata par nepieciešamību izteikt līdzjūtību Parīzes teroraktu dēļ. Ja jūs redzētu to nogurumu francūžu acīs! Vai arī krievi, kuriem visi piesienas ar Putinu tā, it kā šis kungs būtu viņu miesīgais paps. Vai korejieši! Jūs domājat, ka būsiet pirmais, kas uzplēsīs joku no sērijas: „Tā jau uzaicinātu tevi ciemos, bet baidos, ka apēdīsi manu suni”?
Valoda. Cik laba ir sajūta, ka vari būt 99,999% drošs – neviens nesaprot, ko tu runā! Tas, ka runājam latviski, ir palīdzējis neskaitāmās situācijās. It īpaši visādos dīvainos un slidenos gadījumos, kad varam viens ar otru padalīties aizdomās, ka mūs kāds mēģina apkrāpt. Tas, ka varam darīt to nevienam nesaprotamā mēlē, ļoti atvieglo dzīvi. Vēl, protams, ir tie gadījumi, kad mēs varam runāt, ko vien sirds kāro, un neuztraukties, ka kāds varētu mūs nosodīt mūsu sarunu satura dēļ. Būsim godīgi, esam tik ļoti pieraduši, ka mūs neviens nedzird un nesaprot, ka dažreiz šis saturs patiešām mēdz būt nosodāms. Un tad vēl gadījumi: „Paskaties, kādas onkulim muļķīgas bikses!”, ko mēs nekad nevarētu teikt skaļi, ja nāktu no angliski runājošajām zemēm. It kā dzīves sīkumi, bet reizēm tomēr tik patīkami!
Varbūt kāds man nepiekritīs, bet daļai latviešu ir paveicies zināt krievu valodu, un atgadījums Deli to tikai pierāda. „Kak ti dumaješ, on eti sasuļķi moijit iļi ņi mojit. Ja dumaju, čto ņi mojit” kāda kundze no kaimiņvalsts vaicāja savai kompanjonei, rādot uz Harija matiem. Nolēmu, ka nevajag likt dāmām ilgi lauzīt galvu, tāpēc pagriezos un viesu skaidrību: „Ņevalnuitesj, mojit, mojit!”. Redziet? Tikmēr mēs netraucēti varam turēt aizdomās par matu nemazgāšanu kaut vai visu pasauli un tikai pavisam mazā zemes pleķītī mums tas būtu jādara čukstus.
Karīnīt, šis Tev vienkārši meistardarbs! Apēdu, izbaudot katru vārdu savienojumu. Un tā īpašā pēcgarša – mīļš sirds siltums. Paldies Tev!
Vēl viens pluss ir tāds, ka ja kādā brīdī ir apnikuši uzmācīgi tirgotāji vai kādu pakalpojumu piedāvātāji, tad ar tādiem spītīgi var runāt tikai latviski. Atrāk atšūsies. Tas, ka daudziem interesē no kādas valsts esi tikai tāpēc, lai noteiktu cenu līmeni, ir pārbaudīts fakts.
Ja dotos uz kādu eksotisku valsti, tad apsvērtu pirms brauciena iztulkot vietējā valodā īsu info par Latviju/savu braucienu un tamlīdzīgi, sadrukāt to visu 585 eksemplāros uz A5 lapām un dot visiem vietējiem interesentiem, kas uzdod vienu un to pašu jautājumu. Protams, ja ceļo kā Jūs – pa daudzām valstīm, to izdarīt ir grūtāk un nez vai vajag.
Hmm, tuvojoties atgriešanās laikam, Karīna sākusi cept rakstus vienu pēc otra 🙂
Vēl jau ir tāda nianse, ka, piemēram, poļiem, spāņiem un, iespējams, daudziem citiem vārds “Latvia” neko nenozīmē, bet, ja pasaka “Łotwa” vai “Letonia”, tad saprot, par ko ir runa. Atceros, gadījumu, kad aizlidoju uz Vāciju, kad tik tikko bija parādījušās Latvijas pases. Robežsargs paskatījās lielām acīm uz manu pasi, izburtoja “Latvia”, bet, kad prezizēju, ka tā ir “Lettland”, uzreiz saprata. Tas no manas pieredzes…
Mhm, mēs esam samācījušies pateikt Latvijas vārdu visādās valodās (šajā pusē gan lielākoties tā arī ir – Latvia), bet visbiežāk tas tomēr nelīdz. Parasti sakām “Europe” un viss. Tomēr pa brīdim gadās kāds liels gudrinieks, kas lepni paziņo, ka Eiropā esot vairākas valstis. Tad sakām par Latviju, blakus Igaunija un Lietuva u.t.t. Tādās reizēs gudriniekiem parasti viss lepnums vējā, hehe.
Vēl diezgan bieži un dažādās valstīs mūsu teikto “Latvia” ļaudis, nez, kāpēc, saklausa kā “Austria”, tad bieži pie tā arī paliekam. Jes, Austria. Parasti jau tiem vaicātājiem tāpat īsti neinteresē.
Identiska pieredze Dienvidkorejā. Manis teikto Latvia arī sadzirdēja kā Austrija 😀
Arī Dienvidaustrumu āzijā visi nez kāpēc sadzird Austriju…nu vismaz karogi līdzīgi!
Tikko no Filipīnām. Arī mēs tur bijām no “Austrijas” 😀
Pingback: Ierakstu izlase #13 - Stacija
Foršs raksts, paldies, es arī esmu nonākusi pie dikti līdzīgām atziņām, ceļojot! Esmu Eiropas karti uz salvetēm zīmējusi, stingri noliegusi, ka Latvija taču ir tas pats kas Krievija vai Lietuva, pat iemācījusi dažus vārdus latviski interesentiem.
Runājot par foršo iespēju runāt nevienam nesaprotamā valodā, jau biju tik ļoti pieradusi vervelēt ar draudzeni visu ko, neuztraucoties, ka kāds saprot, ka aizmirsām, ka esam tikko iebraukušas Latvijā! Vairs jau neatceros ko tādu pateicu, bet Rimi pārdevēja uz mani tāāāāā paskatījās 😀
Tā jau ir, forši parunāties ārzemēs savā valodā kad un ko vien grib, bet dažreiz sanāk tas 0,001 procents un var iekrist 😀
Tas gan bija tepat Eiropā, nu bet kurš iedomāsies Porto pilsētā, Portugāles ziemeļos, kamēr stāvi veikalā rindā sadzirdēt savu dzimto valodu?
Man tas bija patīkams pārsteigums, jo nebiju iedomājusies ka varēšu kādu latvieti satikt un bija tāds prieks izdzirdēt latviešu valodu, pilnīgi sveši cilvēki bet tā sajūsma, ka varētu domāt sen neredzēts draugs satikts!
Arī pāris bija patīkami pārsteigts, kad uzjautāju meitenei – vai jūs gadījumā esat no Latvijas? – sākumā ar lielām acīm skatās uz mani un tad priecīgi sauc draugam, lai nāk šurp, rekur latvieti satika! 🙂
Ha, man atkal pretēja pieredze, dzīvoju Argentīnā jau vairāk kā gadu un biju jau sagatavojusies, ka būs gari un plaši jāskaidro, kas ir Latvija un kur utt., bet biju šokā, ka cilvēki zin, izskatās, ka Baltijas valstīs ir topā it īpaši ārstu vidū, jo uz atbildi esmu no Latvijas…. Āaaa Rīga, esmu bijis- bijusi vai domāju braukt. Nepārspīlēju, ļoti bieži ir tāda atbilde. Īstenībā gana reti ir, kad cilvēkiem nav ne jausmas, par ko iet runa.