Sveicināti. Tātad, bijām ceļojumā uz hipokrāta mājvietu – Kos salu Grieķijā. Hipokrāts ir mūsdienu medicīnas tēvs, ja kas. Šis bija mūsu pirmais kopīgais ceļojums. Skaties foto un aprakstos izlasi, kā mums toreiz gāja.
Šajā attēlā nupat esmu ieradies, saņēmis īrējamo mašīnu un noplūcis citronu no koka. Tos abus(citronu un auto) arī demonstrēju.
Šeit redzams Dionīsa templis. Tā kā abi esam sociopāti, vienīgās kopbildes radītas ar 10 sekunžu taimerīša palīdzību. Dionīsa templis izskatās tāds švaks, jo kosieši neuzskata par vajadzīgu savus kultūrvēsturiskos pieminekļus sakopt, saglabāt. BET līdz ar to viss(gandrīz) apskatāmais ir par velti. Labais!
Reku bijām grieķu kapos. Kā attēlā labi redzams, viņiem patīk glabāt savus aizgājējus pa brandžām. Astoņi mirušie vienā kapiņā ir baigi ok.
Seit vienkārši skaista iela. Vērīgie pamanīs, ka attēlā esmu redzams arī es.
Jau sākumā minētais medicīnas paps māca man un saviem akmens mācekļiem visu, kas jāzina par cilvēka ķermeni. Paldies, tēti.
Nu, vot. Šeit kāpām Dikeos kalnā, pa ceļam atradās šāds, lūk, sunītis, kurš bija ar savu saiti aizķēries aiz zara, tādējādi pamatīgi ierobežodams savu skriešanas radiusu. Es viņu atbrīvoju, par to sunītis bija daudz priecīgs. Re, cik mīļš!
Nesaprotu vispār, kāpēc viņš vientuļa kalna ceļa malā dzīvo viens pats. jocīgais.
Nesaprotu arī, kāpēc kalnā nepieciešama vanna, kā arī to, kāpēc kāds viņu tik augstu ir nesis pa tādu neizbraucamu ceļu. Vannā, ja kas, iekšā vairākas alus bundžas, no kurām viena pat pilna.
Šis jau ir bildēts pavisam citā vietā, tajā pašā kalnu grupā gan. Te klints augšā bija 11gs bizantiešu pils paliekas. Atkal nekādas naudiņas, nekādi tūristu celiņi, ceļi jāmeklē pašam, brīžiem tādās vietās, kur augstumbailīgajam man bija ļoti nepatīkami, fui.
Aha, un te bildējoties, gandrīz noripoju lejā pa nogāzi.
Lūk jau klints augšā. Labajā pusē redzamas informācijas plāksnītes. Vēl metru tālāk uz labo pusi ir krauja.
Šie suņi gan ir uz līdzenuma. Pilsētā, kas saucas Antimachia. Ļoti priecīgi un lēkājoši kucēni. Tādi man patīk.
Tā kā Asklepions(vieta, kur vairākus tūkstošus gadus atpakaļ praktizēja šarlatāni, kas sauca sevi par ārstiem) ir viens no retajiem objektiem, kuram ir aizslēgti vārtiņi, kuri tiek atvērti tikai darba dienās(izņemot pirmdienas, protams), vietējiem kaķiem sestdienas, svētdienas un pirmdienas ir bada dienas. Tāpēc, lūk, visi šie daudzie kaķi bija priecīgi par to, ka atvedām viņiem kaķu barību. Neļauj pat izbērt bundžu līdz galam, trakie!
Re, visi tagad mani labākie draugi!
Te ir senās grieķu vannas(pirtis?). Viens no vislabāk saglabātajiem objektiem, ko nācās redzēt. Tikai zāle nav nopļāvusies.
Vēljoprojām pirtis(vannas?). Reku saglabājušās arī dažas vecum vecas kolonnas.
Lūk vecs teātris. Odeums, tā viņi viņu sauc. Es uzvedu ludziņu.
Šeit, man aiz muguras, var redzēt asklepiona paliekas. Mazāk vērīgajiem lasītājiem - asklepions ir tā vieta, kur vairākus tūkstošus gadu atpakaļ praktizēja mediķi-šarlatāni. Šobrīd tur dzīvo daudz kaķi.
Par šī apmeklēšanu jāmaksā 4 eiriki, tāpēc arī ir tāds smuki sakopts. Ja ir vēlēšanās, tad var iet arī nosaacīti par velti, bet tad stundu jāpļauj zāle.
Šādi izskatījās mūsu vannas istabas un virtuves.
Reku uzkāpām kalnā pie baltajām alām, tur, kā runā, dzīvojuši pirmie salas iedzīvotāji. Droši vien baigi sen atpakaļ, bet ar informāciju grieķi nelabprāt dalās, tāpēc smalkāk pastāstīt nevarēšu.
Smuki izskatās, uz leju skatoties.
ā, pašā alā iekšā bija bišu mājiņa, tāpēc tur nebildējāmies. Bail no bišu kodumiem.
Reku te mēģināju nobildēt, pa kādiem bīstamiem ceļiem braucam. Neizskatās gan necik bīstami no šāda leņķa, īstajā dzīvē daudz trakāk. Tur labajā pusē tā nogāze ir ļoti stāva un dziļa. Pie tam, ceļš nepiemērots šāda tipa automobilim.
Vietām šādi nogruvumi. Diemžēl nepietika spēka noripināt akmeni tālāk uz leju, tāpēc šeit arī griezāmies atpakaļ.
Viena no daudzajām kalnu baznīcām, vairākas no tām ir aizslēgtas, bet atslēga ir durvīs, tā kā vēsā mierā var atslēgt, ieiet paskatīties, kas un kā, pēc tam atkal aizslēgt ciet. Es tā sarēķināju, ka to viņi dara tāpēc, lai lielais kalnu vējš neizplēš durtiņas un neaiznes visas iekšā esošās ikonas. Vispār iedomājos, kā šāda vientuļa baznīca varētu izdzīvot mūsu sabiedrībā. Sen jau viss būtu izlaupīts un izpārdots. Nu, fui, nu!
Kalnu kazas slēpjas no saules aiz kuģīša. Tur, ja kas, daudz kalnu kazas, nāk arī uz ceļa un baida vadītājus, ārprāts.
Reku rāpjos klintī. Varonis!
Re, re, naktī esam atnākuši mierīgi uz veco teātri atkal. Viss vaļā, nekas nav apsargāts. Desmit sekunžu taimerītis atkal baigi noderīgais, jess.
Vienu dienu aizšāvām līdz halikarnasai turcijā. Tik vien kā divdesmit minūtes ar kuģīti jābrauc. Bet izsalkums vienalga kā riktīgam jūras vilkam. Paskat, paskat, kā rij!
Nuja, bet vispār šī ir viena no tikai divām reizēm, kad ēdām ēstuvē, nevis lētajā veikalā sapirktās desas un sierus, tāpēc gribēju palielīties.
Pavisam normāls turku suns.
Šāds, lūk, turks klejo pa halikarnasas ielām un lūdz veikalniekiem pēc pabalsta. Redzējām viņu vairākkārt, visur viņam izsniedza kaut ko ēdamu. Brīnos vispār, kā viņš nav resns palicis, rīma tāds.
Zem šī koka(nezinu, kā latviski saucas, latīniski - Platanus) hipokrāts senāk skoloja savus mācekļus. Patiesībā šis koks ir tikai 800 gadu vecs, un zem tā nekādi nevarēja sēdēt īstais hipokrāts. Bet tautā mēļo, ka šis ir tā īstā koka pēctecis.
Te esmu ielīdis termiskajā dīķī. tas ir jūras ūdens sajaucies ar sēriem, baigi karsts. Kā taškentā.
Ar to arī savu stāstījumu beigšu. Paldies par uzmanību, labo lasītāj, un - atā, atā - līdz nākamajai reizei.
