Kurš muļķis vispār ēd dārzeņus?

Trivializējot Balkānu valstu vēsturi, tieši serbi ir tie, kas pamanījušies pamatīgi sadot pa murmuli gandrīz visiem saviem šobrīd jau neatkarīgajiem kaimiņiem, tāpēc tagad esam Serbijas galvaspilsētā Belgradā, lai klausītos, kas viņiem par visu šito sakāms.

Pirms nonākt Serbijā, pastāstīšu, kā mums klājās Bosnijas un Hercegovinas (BiH) galvaspilsētā Sarajevā. Vispār jau diezgan varena pilsēta, jo 1914.gada 28.jūnijā Bosnijas serbu nacionālists (atkal tie serbi) Gavrilo Princips īstenoja atentātu pret Austroungārijas kroņprinci Franci Ferdinadu un viņa sievu Sofiju. Kā mēs visi labi atceramies no vēstures stundām, šis notikums aizsāka Pirmo pasaules karu. Visvairāk visā šajā atentāta lietā man, protams, patīk tas, ka vēsturnieki joprojām nav vienisprātis – ēda vai neēda Princips sviestmaizi atentāta brīdī. Pārfrāzējot: „Bija vai nebija sviestmaize klāt brīdī, kad tika rakstīta pasaules vēsture”.

Staigājot pa Sarajevas vecpilsētu, dažbrīd novēroju, ka visām ēstuvēm pie āra galdiņiem pielikta zīmīte „rezervēts”. Sākumā īsti nesaprotu, kurš tik šausmīgi rezervē galdiņus pilsētā, kur čum un mudž no ēstuvēm, bet, iestājoties tumsai, man viss top skaidrs. Jau minēju, ka Bosnijā un Hercegovinā esam Ramadāna laikā, un izrādās, ka, norietot saulei, veseli musulmaņu bari dodas uz kafejnīcām, lai ģimenes lokā iestiprinātos un padarītu to, ko pirms saulrieta darīt nav ļauts. Arī mēs meklējam vietu, kur nobaudīt vietējos ēdienus, jo esam saņēmuši pabalstiņu „savam priekam”, ko, protams, iztulkojam kā „piestumties”, taču viss ir pārbāzts un nesaprotams, tāpēc nacionālo ēdienu baudīšanu atliekam uz nākamo dienu.

Vispār jau Balkānos jūtamies diezgan labi. Cilvēki patiešām ir draudzīgi, mēs viņus interesējam (šobrīd kāds vīrs visādi mēģina ielūrēt man datorā. Ko viņš tur cer ieraudzīt, nezinu),  tiesa gan, viņi par mums mazliet pasmejas, bet tas taču nekas, tūristi visiem parasti šķiet stulbi. Piemēram, Sarajevas bureku ceptuves tantei, kura izdomāja, ka būsim mierā, ja par bulciņām samaksāsim deviņus eiro. Kad mēs sākām blenzt izdotajā sīknaudā un raukt uzacis, tante atvainojās un atdeva mums atlikumu (horvātiem gan, laikam, šķitām ļoti gudri, jo, izejot no kāda veikala, mūsu makā bija vairāk naudas nekā sākumā). Tas nozīmē, ka nedrīkstam zaudēt modrību, kas mums tik ļoti labi nemaz nesanāk.

Pirms došanās prom no Sarajevas, vērojam visdīvaināko ainu: pie atkritumu tvertnēm piestāj klepojošs auto, kam pie stūres sēž drukns vīrs ar aptetovētām rokām. No automašīnas izkāpj šmauga dāma ar cigareti zobos un, ar tādu profesionālu skatienu apveltīta, sāk rakņāties pa atkritumiem. Tikmēr automašīnas aizmugurējā sēdeklī dīdās kādus septiņus gadus veca meitene, un viņas pusaugu brālis dusmīgi cīnās ar selfiju puļķi. Beigās viņam izdodas atkost šī lieliskā tehnoloģiskā sasnieguma darbības principus, tāpēc, kamēr mamma rakņājas gružos, viņš tā šķelmīgi caur pieri palūkojas viedtālrunī un uzņem dažus selfijus. Mamma tikmēr pabeigusi inspicēt miskastes un lietišķā solī ar dažiem, viņasprāt, noderīgiem atkritumiem dodas uz automašīnu, iekāpj un aizbrauc tālāk. Līdz galam tā arī neizpratu šī ģimeniskā pasākuma jēgu. Šķiet, šie bija līdz šim lepnākie redzētie miskastnieki.

Saprotam, ka jāsāk kustēt uz Serbijas pusi, bet pa ceļam vēl vēlamies apskatīt Srebrenicu, kur 1995.gadā serbi noslaktēja 8000 Bosnijas musulmaņus, galvenokārt vīriešus un zēnus. Laikā, kad BiH plosījās karš, ANO Srebrenicu pasludināja par drošo zonu, kur patvērās liels skaits Bosnijas musulmaņu, taču serbu spēki ar Ratko Mladiču priekšgalā sarīkoja tur īstu asinspirti. Serbi it kā par nodarīto jau ir atvainojušies, bet joprojām nevēlas lietot vārdu „genocīds”.

Liktenis tomēr lēma, ka tur mēs nenonāksim, tā vietā nonākam Višegradā. Nolemjam, ka beidzot pienācis laiks apēst vietējos ēdienus, bet mums ir beigušās markas, tāpēc dodamies uz banku. Kad bankas darbinieks ierauga manu Latvijas pasi, atplaukst platā smaidā un stāsta mums kaut ko par Dāvi Bertānu. Mēs viņam pretī par Kristapu Porziņģi, kurš tikko tik labi nodraftēts. „Nē, Bertāns tomēr labāks nekā Porziņģis,” spriež baņķieris. Viņš gan nezina, ka Harijs dikti fano par Porziņģi. Fano tik daudz, ka pat es sāku interesēties. Izdomājam gaumes atšķirību dēļ tomēr nekauties ar bankas darbinieku, bet tā vietā noskaidrot, kur var labi un lēti paēst vietējos ēdienus.

Gan restorāna ēdienkarti, gan mūsu pasūtīto ēdienu varētu nodēvēt par „Mēs ienīstam veģetāriešus”. Tik daudz gaļas vienā reizē, šķiet, es nekad neesmu apēdusi! Nevēlēšanos ēst dārzeņus esam novērojuši arī iepriekš, tāpēc pilnā nopietnībā gūglēju, vai gadījumā biežākais nāves iemesls Balkānu valstīs nav zarnu vēzis. Ja viņi arī izmanto dārzeņus, tad tikai tāpēc, lai sapildītu tajos gaļu, dullie! Dārzeņi taču garšīgi!

Nonākam Serbijā un izdomājam, ka pēc trakā gaļas banketa vajadzētu tomēr paēst tos dārzeņus. No veikala Belgradā iznākam ar kilogramu tomātu, kilogramu gurķu, kilogramu paprikas, sīpoliem, veselu meloni, 250 gramiem svaigā siera un pudeli alus. Par šo pirkumu samaksājam 3 eiro un dažus centus. Ārprāts, viņiem tik ļoti nepatīk dārzeņi, ka pilnīgi jāliek necienīgas cenas? Labi, labi, mēs ļoti priecīgi. Par mazām naudām esam tikuši pie vismaz divām kārtīgām ēdienreizēm.

Degvielas uzpildes stacijas stāvlaukumā izliekam galdu, izvelkam plīti un gatavojam sapirktos dārzeņus. Vienu brīdi ierodas kāds vīrs, kurš ar smaidu sejā steidz fotografēt mūsu galdu. Ar Hariju izsecinām, ka viņš pēc tam rādīs draugiem un stāstīs: „A es tik dīvainus ārzemniekus redzēju. Zinko viņi darīja? Ēda dārzeņus! Pffff!” Labi, gan jau TIK traki nav, bet arī vāciete Megana, kura Bosnijā un Hercegovinā strādā par brīvprātīgo kādā UNESCO iestādē, sūdzējās par vietējo nespēju izprast viņas izvēli būt par veģetārieti. Klusi prasa viens otram, vai viņai ir kāda slimība.

Vispār man jau šķiet, ka Serbijā mums patiks. Mazliet atgādina Kusturicas filmas! Rīt dosimies kārtīgi izpētīt Belgradu, sarunāts? Harijs šobrīd atlasa fotogrāfijas, tāpēc izskatās, ka drīz rādīs, kur mēs bijām un ko redzējām.