Apaļu nedēļu bijām marokā, dzīvojām īrētā mašīnā, kuru izmantojām arī pārvietošanās vajadzībām. Paspējām sadarīt tik daudz, ka likās – pagājušas teju divas nedēļas!
Un tagad skaties bildes:
Te nupat esam ieradušies marokā, saņēmuši savu auto, tātad var sākt ceļot.
Te nupat esam ieradušies marokā, saņēmuši savu auto, tātad var sākt ceļot.
Bou Jeloud vārti. Vēl joprojām esam sabaidījušies par aizliegumiem bildēt svešus ļaudis(īpaši dāmas), vēl joprojām kultūršoks par apkārt notiekošo, tāpēc tāda kautrīga bilde. Bet vārti skaisti un lieli. Tie ved uz Fesas medinu(vecpilsētu). Šī ir lielākā vēl joprojām funkcionējošā medina pasaulē; arīdzan lielākā urbānā bez-automašīnu teritorija pasaulē. Tur drīkst iet kājām, jāt ēzeļiem, braukt velosipēdiem un mopēdiem. Ar auto - nav brīv!
Reku to pašu medinu var redzēt no kalna. Priekšpusē un tālu aizmugurē redzams žogs, kurš ietver medinu. No šīs vietas nevar redzēt, bet tur notiek ņigu-ņegu. Visi viens otram mēģina kaut ko noandelēt, ievilināt savā veikalā("no problem my friend, just looking") vai restorānā.
Te ir ādu apstrādes kantoris. Tajās baltajās vannās ir govju urīns ar baložu fēcēm un kaut kādiem kaļķiem, drausmīgi smird. Tur no ādām atdalās viss liekais. Pēc tam jāliek tālāk krāsainajās vannās, tur ir dažādas garšvielas(safrāns, pipari, kaut kādas kalnu lietas), tur ādas saņem vajadzīgo krāsiņu, pēc tam tās krāmē jebkurā saulainā vietā žāvēties. Pa visu pilsētu izmētātas!
Reku te var redzēt ādu kaudzes tuvāk. Drausmīgi, drausmīgi smird.
Esam aizbraukuši no Fes, nonākuši Meknes un ēdam īstu marokāņu tažīnu, labais. Ārkārtīgi garšīgi, mhm.
Šī pilsēta uz kalna saucas Moulay Idriss. Tur diennakts tumšajā laikā drīkst uzturēties tikai
musulmaņi. Arī gaišajā laikā, protams, nedrīkst apmeklēt mošejas un līdzīgas reliģiskas celtnes, bet naktī jānotinas pavisam.
Moulay Idrisā trāpījāmies tieši iknedēļas tirdziņā, tomēr sakarā ar dziļi reliģiskajiem iedzīvotājiem neko daudz nesabildējām. Arī par šī olīvju stendiņa bildēšanu pēc tam nācās saimniekam samaksāt vienu marokas naudiņu, citādi viņš bija dusmīgs.
Te vīrs mēģina notirgot savas kaziņas.
Kārtējie varenās romas impērijas pārpalikumi - Volubilis. Savulaik būvēts uz kartāgiešu apmetnes pārpalikumiem.
Reku viena no Volubilis grīdu mozaīkām, parodija. Jātnieks uzsēdies otrādi uz ēzeļa! Ha-Ha-Ha!
Te atkal Meknes - vecum veca noliktava. Ar biezām, biezām sienām, lai karstā saule nesamaitā pārtiku, ūdeni un zirgus. Drausmīgi liela un aizaugusi ar zāli. Marokāņi nekopj savus kultūrvēsturiskos pieminekļus!!!
??????????????????????????????????????????????????????????
Rabata - Marokas galvaspilsēta. Re, cik skaisti! Vispār ļoti paveicās ar laikapstākļiem - neskatoties uz to, ka ir lietus sezona, visu nedēļu spīdēja saule!
Te esmu nobildējies ar pabalējušu fototapeti fonā.
Meknes medinā atradām vīru, kurš taisa cukurniedru sulu. Uzsprauž cukurniedrei galā citronu, iebāž savā burvju aparātā(tas skan kā kārtīgs gateris), un apakšā ārā iztek drausmīgi garšīga sula. Visgaršīgākā!
Pamostamies kasablankā, tepat aiz muguras lielā hasana mošeja. Labrīt! Katru rītu modāmies ap 6.30, līdz ar pirmajiem saules stariem - diennaktī gaišais laiks ir tikai apmēram 10 stundas, bet nedēļas laikā jāpaspēj tik daudz. Tad nedrīkst lieki tērēt nevienu gaismas minūti!
Reku tā pati mošeja tikai dažas stundas vēlāk, normālā apgaismojumā. Tā ir trešā lielākā mošeja pasaulē, un tās minarets ir pats augstākais pasaulē - veselus divus simtus metru garš! Tur iekšā ar saviem tepiķiem var salīst 25 tūkstoši musulmaņi, bet ārpusē, pie mošejas, vēl 80k. Ārprāts, tik daudz musulmaņu!
Te es spēlējos ar daudzajiem baložiem muhameda piektā laukumā.
Šī ir pavisam normāla iela, kurā darbojas satiksme. Puikas ielas vidū izveido vārtus no akmeņiem pilnām bundžām un mauc vaļā futeni. Vispār satiksme ir diezgan dulla, jābrauc ārkārtīgi piesardzīgi. Arī gaismas dienas gaišajā laikā ne tikai nav jāslēdz, bet pat nedrīkst slēgt. Man policists par tādu lietu aizrādīja. Sak', nav ko lieki tērēt resursus.
Sidi Abderahmāna marabouts(nezinu, ko tas nozīmē latviski, gūgles tulkotājs iesaka - marabu. Kas ir marabu?). Paisuma laikā tas ir uz salas, bēguma laikā - pieejams kājāmgājējiem. Kārtējo reizi gan tikai musulmaņiem.
Šādi dzīvo ļaudis nostāk no kasablankas centra. Šis nav nemaz sliktākais variants, bet sagadījās tā, ka citi nav bildēs. Bet nabadzīgā puse dzīvo daudz bēdīgāk, nekā tie, kas sevi sauc par nabagiem šeit.
Kasablankas zoodārzs - ieeja 2 marokas naudiņas - tas ir 12.5 santīmi!!!
Par to arī pienākas attiecīgs priekšnesums - ļaudis met pa lāča būri ar popkorna maisiņiem, lācis kaut kā mēģina to ievilkt būrī(izskatās, ka viņam sāp). Ja sanāk - visi priecīgi gavilē un applaudē. Ēsts popkorns, protams, tiek ar visu maisiņu. Redzējām arī stirnas, kas vārtās pa saviem sūdiem, lauvu, kura izskatās mirusi(ēdienā sabērti burkāni - varbūt tāpēc), mērkaķi, kuram aizcietējumi. Un visur, visur ļaudis sametuši maisiņus, plastmasas pudeles, visādu citādu drazu. Ingmārs līdaka noteikti apvemtos no šoka.
Reku bilde no marakešas galvenā laukuma. Vīri drausmīgi uzmācīgi cenšas ievilināt savās ēstuvēs. Pie viena arī iegājām, paēdām ārkārtīgi garšīgo marokāņu zupu(harira) un kuskusu. Vispār viņiem ļoti garšīgi ēdieni, nevienu reizi neuzķēros uz kaut ko kaut bišķiņ negaršīgu.
Reku tuksnesis, bet aiz tuksneša sniegoti kalni. Kontrastu zeme taču, nu!
Pašā pēdējā brīdī pirms tumsas paspējām ierasties pie d'Ouzoud ūdenskrituma. Skaisti taču! Ūdens brūns, jo pirms trīs dienām bija lietus, ja kas. Tas visas draņķības, kas upes krastā savilka upē, līdz ar to arī sašmucēja ūdeni. Pēc tam, neskatoties uz mūsu ūdenskritumu gida ieteikumiem, ka pēc lietus kalnu ceļi ir neizbraucami, braucām pa gps norādīto tuvāko ceļu, pēc apmēram 1.5h un 30km brauciena secinājām, ka gidam ir taisnība, nācās vien griezties atpakaļ un braukt papildu vairāk kā 100km atpakaļ uz marakešas pusi.
Pašā pēdējā brīdī pirms tumsas paspējām ierasties pie d'Ouzoud ūdenskrituma. Skaisti taču! Ūdens brūns, jo pirms trīs dienām bija lietus, ja kas. Tas visas draņķības, kas upes krastā savilka upē, līdz ar to arī sašmucēja ūdeni. Pēc tam, neskatoties uz mūsu ūdenskritumu gida ieteikumiem, ka pēc lietus kalnu ceļi ir neizbraucami, braucām pa gps norādīto tuvāko ceļu, pēc apmēram 1.5h un 30km brauciena secinājām, ka gidam ir taisnība, nācās vien griezties atpakaļ un braukt papildu vairāk kā 100km atpakaļ uz marakešas pusi.
Nākamajā rītā braucām pāri kalnu grēdai, piestājām šādā kalnu kafejnīcā padzerties rīta kapiju.
Rekur 2500m augstumā atradām sniegu. Āfrikā sniegs, ārprāts!
Šī smilšu pilsēta saucas Ait Benhadou. Tur ir filmētas miljons holivudas filmas, visādi gladiatori, asteriksi un obeliksi, bābeles un kas tik vēl ne. Mūsu gids teicās esam filmējies sešās filmās par statistu. Un viņa sešas fatimas gatavojušas kuskusu pašam raselam krovam.
Reku gids mums saģērba savas tautas lakatus, ar tiem varot iet tuksnesī, neviens velns smiltis neiepūtīs mutē un nāsīs. Šito zilo skaistuli arī nopirku, tagad mācīšos pareizi uzsiet.
Braucu(jāju) ar kamieli, jessss!
Braucu(jāju) ar kamieli, jessss!
Šeit savvaļas kamieļi ganās šosejas malā, labais.
Tāpēc arī nepieciešamas šādas ceļa zīmes.
Dades Gorge - šī vieta rādās visur uz kartiņām. Laikam marokāņi lepojas ar savu labo kalnu ceļu - asfalts līdzens kā spogulis. Skaisti gan arī bez gala.
Naktī, tumsā bijām noparkojušies uz gulēšanu, bet tikai ar rīta gaismu pamanījām, ka visapkārt kalni vien, labi paslēpāmies no vēja un visādām citām nelaimēm.
Šādi darbojas marokāņu loģistikas kompānijas.
Reku kāpām kalnos. Lonely planet grāmatā bija rakstīts, ka short walk ir 3 stundas garš. Tā kā mēs apmaldījāmies, beigās sanāca vairāk kā 5h. Šeit tik kādu pus stundu esam kāpuši un apmaldījušies vēl neesam.
Reku kāpām kalnos. Lonely planet grāmatā bija rakstīts, ka short walk ir 3 stundas garš. Tā kā mēs apmaldījāmies, beigās sanāca vairāk kā 5h. Šeit tik kādu pus stundu esam kāpuši un apmaldījušies vēl neesam.
Pa ceļam satikām šādu aitu ganu. Mīļš. Nostriļīja cigīti un 5 marokāņu naudiņas.
Te jau sākām maldīties. Izlēmām, ka tuvāk būs iet lejā pa izžuvušas upes gultni, pa ceļam atradām šādu galvaskausu.
Šeit upes gultne atduras pret krauju. Tad mēs bēdīgi, jo atkal jārāpjas atpakaļ pa akmeņainu upi, ai, ai, ai.
Šeit upes gultne atduras pret krauju. Tad mēs bēdīgi, jo atkal jārāpjas atpakaļ pa akmeņainu upi, ai, ai, ai.
Pēc tam atradām berberu apmetni. Tie dzīvo alās un ar audumu apvilktā teltī. No akmeņiem sakrāmēti aplociņi lopiem(šķiet, ka iepriekš satiktais gans nāca no šīs vietas, jo aplociņi pilni ar aitu spirām). Viņiem nav interneta!!!
Berberi draudzīgi bez gala - speciāli mums uzklāja deķi un nolika spilvenus, lai varam atgulties, atpūsties un baudīt 'Soleil'. Vīrs pieprata dažas frāzes franciski. Angliski mācēja pateikt kādus trīs vārdus. Bet berberu valodā runāja diezgan raiti.
Muhameds pasniedz mums timiāna tēju, atkal ļoti garšīga. Pacienāja arī ar pašu cepto maizīti. Tur alā viņam aiz muguras bija arī dikti šmucīga meitene, kas mala miltus, bet viņai bija bail no bālģīmjiem, izskatījās drausmīgi pārbijusies un ārā nenāca. Tā droši vien arī sacepa to maizi.
Reku Muhameds un mazais Jusifs. Sarēķinājām, ka aitu gans varētu būt jusifa paps, bet muhameds - vecpaps. Abi šmucīgi.
Pēc tam pats pielasīju pilnu somas priekšējo kabatu ar timiānu, vārīšu tēju, došu ābolam.
Beidzot atmaldījāmies līdz vietai, kur redzama kaut kāda pilsēta. Tad priecīgs!
Beidzot atmaldījāmies līdz vietai, kur redzama kaut kāda pilsēta. Tad priecīgs!
Nu, vot, esam nonākuši atpakaļ Fesā, pēdējā ceļojuma diena. Restorāns, ja kas, darbojas kopš 1939. gada, haha.
Nu, vot, esam nonākuši atpakaļ Fesā, pēdējā ceļojuma diena. Restorāns, ja kas, darbojas kopš 1939. gada, haha.
Šī dāma par desmit naudiņām mums pagatavoja ārkārtīgi garšīgu maizīti no nupat kauta cāļa filejas un visādiem dārzeņiem un mērcītēm, mmmm.
Es, priecīgs par ceļojumu, sēžu terasē pie Bab Bou Jeloud, ēdīšu pastillu(tas ir gaļas/dārzeņu ēdiens ar mandelēm un pūdercukuru, mmmm). Šī man ir mīļākā ceļojuma bilde.
Pavisam beigas, jāsatīra mašīna, jāsakrāmē somas, tā, lai der lidmašīnā(beigās somas bija pārāk lielas un pārāk smagas, bet lidostas vīram likās svarīgāk iztaustīt manu paciņu, nekā pārbaudīt somu izmērus, svaru, tā kā viss baigi nokārtojās). Rokās man ir argāna eļļa(130ml, pārkāpām lidostu noteiktos 100ml, bet atkal neviens nepamanīja, hahahhaha).
Tātad, iesaku visiem braukt uz maroku, tur ir ārkārtīgi forši, ļaudis jauki un draudzīgi, daba un kultūra - skaista, dzīvošana lēta un ziemā temperatūras tādas, kā mums citreiz nav vasarā.
Paldies, ja noskatījies visas dauzdās bildes, mazo lasītāj, tad jau līdz nākamajai reizei. Atā, atā!!!
