Skatos, ka sen neko neesmu rakstījusi, bet tas taču nekas, vai ne? Lai arī mēs jau esam labā gabalā, vēl mazliet vēlos parunāt par Ukrainu, un tad jau arī par pārējo.
Ceļojuma laikā no Ukrainas iebraucām un izbraucām kopā trīs reizes. Pirmo reizi, kad vienkārši devāmies uz Ļvovu un citām pilsētām, otro reizi, kad pēc Moldovas un Piedņestras apmeklēšanas braucām uz Odesu un trešo reizi, šķiet, aizvakar, kad pēkšņi attapāmies, ka no Rumānijas varam aizlaist uz Ukrainu, lai uzpildītu degvielu un par ietaupīto naudu sapirktos visādus nejēdzīgus našķus.
Ukraina pēc Rumānijas bija jau bišķiņ noglabāta kaut kur, kur cilvēki glabā mīļas lietas un vietas, bet aizvakardienas īsais apciemojums, šķiet, atkal vienā lielā plāno pankūku mīklā sakūla sajūtas par sūdīgajiem ceļiem un labajiem ļaudīm.
Par sliktajiem Ukrainas ceļiem biju jau sūkstījusies iepriekš, tāpēc kādā labā interneta dienā sāku gūglēt, lai saprastu, kas vainas. Visprecīzākais apzīmējums, kuru man izdevās atrast, vēstīja: “Ukrainā nav ceļu, ir tikai virzieni”. Viens no galvenajiem iemesliem tik nekvalitatīviem ceļiem tiek minēta vecā labā korupcija un otkati, proti, ceļu remontam piešķirtā nauda iziet garu un alkatīgu ceļu, līdz nokļūst līdz finišam. Dažviet tiek norādīts arī uz darbu izpildes uzņēmumu negodprātīgo attieksmi – ceļus lāpa nepiemērotos laika apstākļos, izmanto vislētākos materiālus, kurus visādi cenšas ietaupīt, līdz galu galā piedāvā arī blakus pakalpojumus – par 25 eiro noasfaltēt pleķīšus pie kioskiem.
Uz Ukrainas ceļiem nav tikai parastās bedres, ir arī antibedres, pumpas, pauguri, pakalni, nezinu, kas tas ir. Tas ir tā – tu brauc, brauc pa visām iespējamām joslām, pa pļavu gar ceļiem, izvairies no bedres, bet tad uzduries vēl vienai bedrei, tikai tā nav uz iekšpusi, bet gan uz ārpusi. Labi, es zinu, ka man nav maģistra grāda autovadīšanā un ceļu būvniecībā, bet, bļāviens, nu, kas tas ir?! Ja tiešām lielākoties pie vainas ir korupcija, tad varu pateikt, ka tā ir ļoti, ļoti neglīta, kārpaina, bakurētaina un čokuraina. Iespējams, nākamais teikums nepatiks visiem uz valsti dusmīgajiem, BET mīliet savu valsti, neņemiet un nedodiet kukuļus.
Tikmēr cilvēki Ukrainā ir absolūts pretstats – draudzīgi, runīgi, jauki, tieši un godīgi. Man patīk, kad man uzdod tiešus jautājumus, bez aplinkiem un mājieniem, un ukraiņi tā arī dara. “A kur jūs ņēmāt naudu?”
Ja jūs plānojat dažas dienas pavadīt kādā skaistā pilsētā, klaiņojot pa muzejiem, baznīcām, un dirnot kafejnīcās, bet kaitina vecās Eiropas cenas, iesaku aizbraukt uz Ļvovu vai Odesu. Nenožēlosiet un, pētot ēdienkarti, varēsiet neskaitīt līdzi. Turklāt izdarīsiet labu darbu – atbalstīsiet valsti grūtā brīdī ne tikai vārdiski, bet arī finansiāli. Mēs, taupīgie, pārāk lielu labumu Ukrainai nedevām, bet nosolījāmies pamudināt jūs. Tātad lūk mudinājums – aizvediet uz Ukrainu mazliet Eiropas naudas, pavadiet jaukas brīvdienas, papļāpājiet ar labiem cilvēkiem, atbrauciet mājās un pastāstiet pārējiem – tur, kur jūs braucāt, neviens nekaro, tur var braukt un nevajag baidīties. Bet tad tikai nebrauciet tur, kur karo, labi? Tur nevajag. Viss, pietiks par Ukrainu. Tikai vēl pēdējais teikums. Tā ir labu cilvēku valsts.
Tālāk mūsu ceļš mūs aizveda uz Rumāniju. Atceros bērnībā, kad mamma saslima ar ceļošanu, stāstīju viņai, ka mans sapnis ir aizbraukt uz Rumāniju. Man toreiz bija kādi astoņi, varbūt deviņi, gadi. Mamma man norādīja, ka tā jau nav baigā tūrisma valsts, neviens tūres uz Rumāniju īpaši nerīko. Es nemaz nezinu, kur biju izrāvusi to Rumāniju, varbūt kaut kur lasīju vai dzirdēju pieminam televīzijā, bet visu mūžu man tā bija prātā kā mana mazā sapņu zeme. Laikā, kad pati sāku ceļot, nekad pariespēju braukt uz Rumāniju pat neiedomājos. Varbūt atmiņā bija iespiedušies mātes vārdi, kas transformējušies līdz domai “tur taču nekā nav”.
Viss izrādījās pavisam citādi un izskatās, ka bērnībā es zināju to, ko vairs nezināju pēc tam, jo Rumānija mani nepievīla un izskatās, ka es tajā pat pamanījos iemīlēties. Pēdējā dienā, kad apmeklējām priecīgos kapus, es no redzētās pasakas pat ņēmu un apraudājos.
Tagad jau esam Ungārijā un, lai man piedod visi šīs valsts fani, bet šeit nav pat puses no Rumānijas skaistuma. Ļoti ceru, ka Budapešta un pleznošanās pie Balatona izglābs manu priekšstatu par Ungāriju, taču pagaidām varu teikt, ka man šeit tā īpaši nepatīk.
Par redzēto Rumānijā šovakar vai rīt no rīta varēsiet apskatīt Harija fotoatskaitē. Viņš jau visu dienu cītīgi lipina kopā un izskatās, ka to darīs līdz pašam vakaram. Varbūt, redzot fotogrāfijas, jūs sapratīsiet, kāpēc es bišķiņ iemīlējos Rumānijā.
Līdz citai reizei, kad, cerams, varēšu jūsmot arī par Ungāriju.
P.S. Šodien „Facebook” redzēju fotogrāfiju ar rupjmaizi. Apēdiet par mani kādu šķēlīti, lūdzu!
