Mēs emigrējām uz Taizemi

7.10-8.10 un maza parakšanās 2015. gada notikumos

Es it kā pat apsvēru uzrakstīt pirmo bloga ierakstu vēl iepriekš, lai aizbraukšanas dienā man būtu ko publicēt. Tomēr, lai kaut ko uzrakstītu, pirms tam būtu bijis jāapdomājas, taču šis bija gadījums, kad domāšana tikai traucēja, savukārt mehāniska darīšana ­­­­– sekmēja virzību uz atrisinājumu. Lai izvairītos no vajadzības domāt, par savu ieceri īpaši arī nestāstījām citiem, jo tad būtu jāatbild uz jautājumiem, bet daudzu atbilžu mums pašiem vēl trūkst. Pagaidām skaidrs un neapstrīdams ir tikai tas, ka nupat ieradāmies Taizemē, mums ir viesnīcas rezervācija divām naktīm, ir miglains plāns, bet nav atpakaļceļa biļetes.

Ja kāds domā, kādēļ šis ieraksts ir publicēts tik vecmodīgā mājaslapā, sākšu ar atkāpi un paskaidrošu, ka gandrīz tieši pirms deviņiem ar pusi gadiem ar vīru Hariju pēc kāzām devāmies nepilna pusotra gada ceļojumā. Ierīkojām šo blogu, lai pierakstītu savus piedzīvojumus, un visus šos gadus turpinājām vilkt bloga eksistenci, jo tur sakrājās daudz mīļu atmiņu. Piedzīvojām arī nožēlu, ka uz ceļojuma beigām ļāvāmies slinkumam un nepabeidzām, pēdējais ieraksts ir par, kāda sakritība, Taizemi, pēc kuras vēl daudz kas atgadījās Malaizijā, Singapūrā, Indonēzijā, Brunejā, Ķīnā un Krievijā. Tagad, protams, ir žēl, jo pretēji mūsu prognozēm, ka tas viss bija tik neaizmirstami, atmiņas kļuvušas visai blāvas, jo īpaši tās, kas netika pierakstītas. Es gan vēl pāris gadus turpināju turēt galvā visu apmeklēto valstu valūtas kursus, bet acīmredzot manas smadzenes kādā brīdī atmeta ar (k)roku arī tam. Par to, protams, priecājos, tie kursi tāpat vairs nebūtu diez ko aktuāli, jo pa šo laiku mainījies ir daudz.

Kas ir mainījies? (šis bija smalks māksliniecisks paņēmiens, kā pāriet uz nākamo rindkopu, jo iepriekšējā šķita pārāk resna un jau sāka kļūt kaitinoša) Tātad vēlreiz ­– kas ir mainījies? Pirmkārt, esam kļuvuši veci un mazāk drosmīgi. Šoreiz arī vairs nebraucam divatā, līdzi mums ir gandrīz sešgadnieks Augusts. Šoreiz arī neaizgājām prom no darbiem, jo arī mums pandēmija iemācīja tīri labi tikt galā attālināti. Kopš tā laika daudz mainījusies ir arī pasaule. Ja mūsu pirmajā ceļojumā 2015. gadā, tātad gadu pēc Krimas aneksijas, šķita, ka trakāk vairs nevar būt, tomēr izrādījās, ka var gan. Ja 2015. gadā es ar milzīgu nepacietību gaidīju, kad nonāksim Irānā, tad tagad, lidojot uz šejieni, nopriecājos, redzot, ka maršrutā paredzēts lidot tai apkārt. 2015. gadā ceļojām ļoti pieticīgi. Aplēsām, ka tad, ja dienā uz abiem tērēsim 20 eiro, ar iekrāto varēsim ceļot vismaz gadu. Ceļojums toreiz pastiepās mazliet garāks, bet vidējais dienas budžets realitātē bija tikai mazliet lielāks par iecerēto. Par to visi lauri un slavas dziesmas Harijam, jo viņš diezgan rūpīgi pieskatīja, lai esam rāmjos, bet es mēdzu īgņoties, jo brīžam noguru komforta trūkuma un mūžīgās knapināšanās dēļ. Ceru, ka arī tas ir mainījies un šoreiz varēsim mazliet lepnāk.

Labi, beigšu šo apceri un pāriešu pie atgadījumiem, jo tieši to piefiksēšana taču ir atruna un attaisnojums, kādēļ nosliecos par labu tik uzbāzīgai savas ikdienas dokumentēšanas formai.

Kā tas sākās?

Vairs nevaru precīzi pastāstīt, kā tieši radās ideja braukt uz Taizemi bez atpakaļceļa biļetes (redz, ja savai eksistencei būtu veltījusi nebeidzamu blogu, varētu ērti atšķirt atpakaļ un izlasīt), bet zinu, ka biļetes iegādājāmies šī gada 1. janvārī. Pirmie mēneši pagāja bez lielas ticības, ka izdosies, bet ar Hariju vienojāmies, ka vieglāk to būs īstenot tad, ja varēsim savos kalendāros ierakstīt īstu datumu. Izvēle krita par labu 7. oktobrim. Tagad domāju, ka tomēr mazliet neordināri, bet mums nav nekāda biļešu iegādes sēdes protokola, tāpēc nav arī skaidrības. Bet viss ir labi, atlidojām mierīgi, vienīgi negāja labi ar gulēšanu garajā lidojumā, tāpēc pirmo dienu Taizemē pavadām snauduļojot. Es aizmigu viesnīcā pie baseina tieši karstās Bangkokas saules acu priekšā. To gan šodien mazliet slāpē nejauks smogs, par kuru vēsta ne tikai dūmakainas debesis, bet arī mans jaunais ikdienas ziņu medijs “Bangkok Post”. Tā bija zīme, ka jānāk pagulēt diendusa. Augusts mums nepievienojās, izdomāja tepat istabā darīt savas lietas, bet, mums pamostoties, ierāpās gultā kopīgi pavārtīties un aizmiga pats. Bijām iecerējuši vakarā kopīgi aiziet uz kāju masāžu ­­– ekstru, ko iepriekšminētajā taupīgajā ceļojumā atļāvāmies vien dažas reizes, lai gan tā šeit maksā no 5-10 eiro par stundu. Augusts gan izrādīja lielu apņēmību turpināt gulēt, tāpēc aizsūtīju Hariju pirmo, lai pie reizes izpēta labākās vietas, un man atliek vien sagaidīt savu kārtu, lai dotos jau pa iemītu taku.

Bet gluži arī neteiktu, ka pirmajā dienā neizdarījām neko. Jau 8 no rīta ieradāmies viesnīcā, lai vismaz nomestu somas un dotos dzīvē, jo istaba mums pienācās tikai no pulksten 14. Mazliet bezkaunīgais jautājums, vai nav iespējams “early check-in” laikam nostrādāja, tikām pie atslēgām un iespējas mazliet atsvaidzināties. Pirmie iespaidi par Bangkoku ļoti divējādi. Pirms tiem pašiem deviņiem gadiem šeit ieradāmies bez lielām cerībām, ka mums patiks. Mēs vispār kaut kā bijām noskaņojušies, ka Taizeme mums varētu riebties un ka divās nedēļās izskriesim tai cauri, lai virzītos tālāk. Beigās aizkavējāmies divus mēnešus, turklāt Harijs pēc atgriešanās Latvijā savu profesiju IT jomā nomainīja pret tūrismu, un tieši Taizeme ir valsts, uz kuru viņš ved savas grupas visbiežāk. Tātad no visas tās liekvārdības jums ir jāsaprot, ka mums toreiz te tomēr patika. No pirmā acu uzmetiena toreiz iemīlējos arī Bangkokā, kurai pat biju sameklējusi ekvivalentu Eiropā ­– Berlīni, bet kopā ar bērnu uz šo pilsētu (un arī uz Berlīni) skatos mazliet citādāk – ir diezgan čakarīgi. Sākumā bijām iecerējuši Bangkokā nemaz neuzkavēties un Augustu pie Taizemes pieradināt pakāpeniski, tāpēc gribējām uzreiz doties uz ziemeļiem, uz krietni mierīgāko Chiang Mai jeb Čiangmai (pareizais nosaukums latviešu valodā ir Čhīanmai, taču es to nelietošu), bet tieši šajās dienās daļu mūsu pilsētas skāruši sen nepieredzēti plūdi un tur valda neliels haoss.

Kāds tālākais plāns? Ceram parīt doties uz Čiangmai, iekārtoties viesnīcā un mesties nopietnākas dzīvesvietas meklējumos. Augustam ir nolūkots arī dārziņš, tāpēc ļoti ceru, ka tas izrādīsies mums pieņemams un iejušanās nebūs grūta, bet kas to lai zina. Šodien, kaulējoties un tirgojoties ar dēlu, lai viņš piekristu mazliet pastaigāt pa pilsētu, sāku kārtējo reizi šaubīties, vai šis bija pareizs lēmums, un arī te jāsaka tas pats – kas to lai zina. Patlaban plānojam atgriezties nākamā gada pavasarī, tieši tad, kad būsiet izcietuši kārtējo ziemu. Bet esam arī atvērti plānu maiņai, jo šoreiz galvenais ir Augusts un viņa labsajūta. Manu piedāvājumu braukt atpakaļ mājās jau šodien viņš noraidīja, saka, ka viņam te patīk, bet ir pārāk karsts. Apliecina, ka plāno pierast un pielāgoties. Redzēs, kā tas izdosies.

P. S. Mana mīļākā ceļojumu reportēšanas forma ir “Instagram” storiji. Ja nu kādam interesē pasekot līdzi mūsu pārziemošanai, var man vai Harijam tur piesekot.

3 komentāri rakstam “Mēs emigrējām uz Taizemi

  1. Labdien! Pirms daudziem gadiem sekoju katram Jūsu ierakstam par Jūsu ceļojumu apkārt pasaulei. Būšu ļoti priecīga, ja šādi rakstiņi tiktu publicēti arī tagad. Es saprotu, ka raksti prasa daudz laika un lielu darbu no Jūsu abu puses, lai arī Jums abiem ir super talants to rakstīšanā. Varbūt Jums būs youtube kanāls par dzīvi Taizemē? Tas būtu tik interesanti!

Raksti mums komentāru

Tava e-pasta adreses netiks publicēta.