Esam Serbijā tikai piecas dienas, bet jau pamanījāmies izķemmēt Belgradu, kļūt par maza serbu ciema slavenībām un uzkāpt valsts augstākajā kalnā. Būtu skrējuši vēl, bet +43 grādi liedz mums normāli elpot, tāpēc jāapstājas, jāatjauno ūdens daudzums organismā un jāpastāsta, kas sastrādāts.
Mūsu pirmā nakts Serbijā izvērtās par dramatisku kaķēna glābšanas operāciju. Kamēr kaut kur pa vidu starp mežu un ceļu pirms gulētiešanas skatījāmies seriālus, man klēpī pamanījās ieritināties kaķu bērns. Viņš jau visu vakaru man bojāja nervus, skraidot pāri ceļam, bet pēdējo ķirsi uz kēksa uzlika, uzskrienot kokā. Sākumā nepievērsām viņam uzmanību, lai jau sēž, ja grib, (lejā viņu gaidīja vismaz pieci suņi) un lēnām devāmies gulēt.
Ap trijiem naktī pamanījām, ka kaķis tur joprojām sēž un, kā izrādās, žēli raud. Uzsākām glābšanas operāciju. Sākumā mēģinājām izlīdzēties ar paklājiņu. Nē, nekāpj lejā. Paklājiņu sakombinējām ar krēslu. Atkal nekā. Beigās nabaga alerģiskais Harijs piebrauca ar automašīnu pie koka, uzkāpa uz jumta un mēģināja nocelt muļķa dzīvnieku, kurš jau paguva tik ļoti nobīties, ka pat Harijā saskatīja visus piecus ļaunos suņus. Kaķis no koka tika norauts, nevis nocelts. Nākamais pārbaudījums – kā lai viņu noceļ no automašīnas jumta. Pēc dažu minūšu pūlēm operācija bija galā un kaķēns nogādāts pāri ielai cerībā, ka viņš tur arī paliks. Bet nē! Viņš atkal ir klāt, līdz ar viņu arī suņi, un kaķis atkal skrien kokā! Nocēlām arī otro reizi, aiznesām pāri ielai un devāmies pie miera.
No rīta pamostos ļoti satraukusies, jo sadomājos, ka kaķēns gan jau nobraukts, saplosīts vai labākajā gadījumā bēdīgs raud kokā. Kamēr es stresoju, šis mierīgi savā pagalmā ķer taureņus. Būtu vismaz nedaudz pārdomājis dzīvi!
Tātad sestdienu un svētdienu pavadām Belgradā, apmeklējam dažus muzejus, paklaiņojam pa pilsētu, apskatām svarīgākās vietas. Vispār jau no Belgradas neko daudz negaidīju un neko daudz arī nesaņēmu. Pilsēta kā pilsēta. Naktī gan, šķiet, visas Belgradas pilngadīgās un nepilngadīgās meitenes uzvelk savas vismazākās un šaurākās drēbes, lai, ieķērušās viena otrai elkoņos, šļūktu apkārt pa pilsētas centru. Uzreiz vizualizēju, ka patiesībā viņām krūmos paslēptas mugursomas ar trikotāžas kleitiņām pāri celītim, lai varētu pieklājīgas pārnākt mājās. Redz, cik veca es esmu!
Šajās dienās valda mežonīgs karstums un arī laika prognoze turpmākajām dienām liecina, ka kļūs tikai karstāks, tāpēc nolemjam mukt uz kalniem, pa ceļam piestājot Nišā. Tur nonākam šausmīgi izsalkuši, ir svētdienas vēls, vēls vakars un viss ir ciet. Harijs mani mēģina pārliecināt, ka arī Serbijā noteikti pastāv diennakts veikali. Es: “Nu, diez vai”.
Kamēr mēs karsti diskutējam, ielas malā pamanām diennakts…lielveikalu. Tik lielu kā “Maxima XXX” vai “Rimi hipermārketu”. Ieejam iekšā, krāmējam grozā vakariņas, līdz vienā brīdī es pamanu “Speculoos” krēmu. Ļaudis, kas to nav ēduši, droši vien nesapratīs manu sajūsmu. Šis krēms, ja nemaldos, ir beniluksiešu mīļākais našķis. Ja kādreiz brauksiet uz Beniluksa valstīm vai Franciju, nopērciet burciņu, nenožēlosiet. Ai, tas vispār neizklausās nekas īpašs, bet paskaidrojiet, kāpēc lai šis cepumu krēms, kuru es parasti pērku Beļģijā un ēdu vistaupīgāk pasaulē, pēkšņi būtu atrodams serbu diennakts lielveikalā?
Pieejam pie kases, bet mums priekšā vīrs, kurš sagaida sava pirkuma summu un kasierei izraksta čeku. Es vēl lielākā neizpratnē. Vaicāju Harijam, vai nevarētu būt tā, ka šī ir mirāža. Nu, varbūt pārkarsām un bijām pārāk izsalkuši? Serbijā pēc plkst.22 it kā nevar iegādāties alkoholu. Kā jums šķiet, šajā diennakts lielveikalā, kurā tirgo “Speculoos” un pieņem čekus, varēja?
Nākamajā rītā dodamies apskatīt ieplānoto Nišā, taču izrādās, ka pirmdienās visi iecerētie apskates objekti ir ciet. Karstums ir pieņēmies spēkā, tāpēc braucam kalnos. Pa ceļam piestājam kādā ciematā, paēdam un iztaujājam vietējos par tuvākajām peldvietām. Kāds vīrs vārdā Bobans nolemj braukt mums līdzi, rādīt upi un pie reizes arī atvēsināties. Šis tad bija sākums mūsu īsajai, bet sirsnīgajai draudzībai.
Pēc veldzes vietējā upē Bobans uzaicina mūs iedzert serbu kafiju. Nu, labi! Izrādās, viņš jau ilgus gadus dzīvo Minhenē, tur viņam ir horvātu sieva un vācu meita. Izskatās, ka Bobans izrāvies no darbiem, pienākumiem un ģimenes dzīves, jo ir kārs uz pamatīgu uzdzīvi. Vēl neesam paguvuši izdzert kafiju, bet no ledusskapja jau tiek izcelts vīns. Harijs ir pie stūres, tāpēc šis prieks, iedzert ar Bobanu, tiek man. Ja glāze ir tukša, Bobans, protams, papildina. Pienāk vakars, Bobans jau ir krietni iereibis, tāpēc turpmāk esam spiesti viņam atgādināt, ka jārunā angliski, nevis serbiski vai vāciski. Kamēr mēs tā sēžam, viss ciems pamanās uzzināt, ka viņam ir viesi no Latvijas.
Kad viņš izdzird, ka ceļojam jau trešo mēnesi, plānojam doties uz Irānu un Pakistānu un divreiz esam bijuši Černobiļā, viņš kļūst vēl lepnāks par šādiem viesiem. Kad pieminam Kusturicu un Bregoviču, šķiet, Bobans sasniedz augstāko laimes pakāpi. “Jūs viņus zināt? Viņi ir serbi!!!!” – sajūsmā stāsta Bobans. Protams, ka zinām! Skaidrojam, ka Serbija nemaz nav tāda kā Kusturicas filmās, viņš atkal priecājas. Saņemam piedāvājumu pārlaist nakti viņa mājā. Istaba, ko mums piedāvā, ir ļoti jauka un vienu brīdi gandrīz piekrītam, bet nē, plāns ir plāns, rīt jākāpj kalnā, tāpēc labāk vakarā tikt līdz starta vietai. Pienāk laiks atvadīties un atklājas, ka es nemāku bučoties “pa serbiski”. Viņi taču uz bučošanos vēl dullāki nekā francūži! Ar serbiem jābučojas trīsreiz. Uz viena vaidziņa, uz otra, un atkal uz pirmā. Pirmā atvadu bučošanās ar serbu man izdodas ļoti neveikla (nākamajā dienā pierādīju, ka māku bučoties pareizi).
No rīta pamostamies kalnos, bet iepriekšējā dienā izdzertais vīns… Brīžam domāju, ka labāk nekustēšos, jo arī kalnos, lai arī kādus desmit grādus vēsāk, tomēr ir +28. Turoties pie kafijas krūzes, pacīnos ar sevi un nolemju tomēr kāpt. Kāpiens neesot grūts, tik vien, ka ceļš ir garš – 8,5 kilometru katrā virzienā. Tā mēs nonākam kalnos un pavadām brīnišķīgas astoņas stundas, iekarojam mazliet vairāk nekā 2000 metru augsto Serbijas augstāko virsotni Midžoru un pārliecināmies, ka par grūtības pakāpi vispār nebija melots. Pat tādiem tizleņiem kā mēs, šis kāpiens drīzāk ir skaists, viegls un patīkams, nekā grūts. Jā, nav jau tomēr Nīderlandes dullie astoņtūkstošnieki. Nokāpjam lejā, jūtamies gandarīti, priecīgi, turklāt neesam iztērējuši nevienu centu!
Iepriekšējā vakarā Bobanam solījām ciemā viņu sameklēt. Pēc kāpiena esam pamatīgi noguruši, taču esam apsolījuši, turklāt nav jau tā, ka negribētu satikt Bobanu vēlreiz. Piestājam pie viņa mājas, tur ballīte. Šoreiz sanākušas arī serbu skaistules, viņa brālis un labākais draugs. Satieku Bobanu un normāli sabučojos! Viņš priecīgs, jo atceras manu vakardienas neveiksmi serbu skūpstu mākslā. Tiekam iepazīstināti, nosēdināti un apkalpoti. Bobans saviem draugiem atstāsta, ka mēs jau nemaz nedomājam, ka Serbijā ir kā Kusturicas filmās – pilns ar čigāniem un cilvēkiem bez zobiem. Pie sevis domāju: “Kad es teicu, ka, manuprāt, Serbija nav bezzobainu cilvēku valsts? Ai, tāda mele!”.
Atkal saņemam piedāvājumu padzīvoties Bobana vasaras mājā. “Divas, trīs, piecas dienas! Ja vēlaties, palieciet!” – mūs kārdina Bobans, bet mēs tādi kautrīgie latvieši, vēl īsti nemākam mesties neplānotos piedzīvojumos. Brauksim tomēr tālāk. Ar Bobanu sarunājam uzturēt kontaktu un viņš cer, ka nākamvasar kopā ar ģimeni varētu atbraukt pie mums uz Rīgu. No visas sirds ceram, ka viņš atbrauks! Tik jauks, zinošs un sirsnīgs serbs, tas mūsu Bobans! Pirms aizbraukšanas tiekam izrādīti vēl dažiem kaimiņiem, protams, parunājam arī par Kusturicu. Uz atvadām sabučojamies. Pa serbiski. Trīs reizes.
Šorīt arī es sasniedzu augstāko laimes pakāpi. Pamodāmies pie ūdenskrituma un izbaudījām rīta dušu dzestrajā kalnu ūdenī. Man šķiet, tas ir katra cilvēka sapnis – dušoties ūdenskritumā! Šobrīd esam atpakaļ Nišā, iesēdāmies kafejnīcā ar kondicionētāju un nolēmām nodoties rakstīšanai. Tagad sēžu ar asarām acīs. Kāpēc mēs nepalikām vēl vienu dieniņu pie mūsu jaukā serba? Viņš taču atbrauks nākamgad, vai ne? Atbrauks? Atbrauks!
