Mīļā Albānija un dullie albāņi

Sveicieni no Maķedonijas galvaspilsētas Skopjes. Lai galīgi nezaudētu savu stilu, arī šo ierakstu sākšu ar runām par laika apstākļiem. Pagājušajā nedēļā sociālajā tīklā „Facebook” kādai ar Latvijas vasaru neapmierinātajai paziņai apsolīju aizsūtīt karstumu. Ņemot vērā dažādas ķibeles pastā un muitās, prognozēju, ka sūtījums līdz Latvijai nonāks pēc nedēļas un skatos, ka viss gājis gludi, solījums izpildīts. Tas jums no mums, mīļie draugi! Mums gaiss atdzisis (jā, cilvēks tiešām ātri pierod pie visa) līdz kādiem +32, tāpēc ceļot kļuvis daudz vieglāk un patīkamāk.

Pirms ķerties klāt stāstiem par redzēto un piedzīvoto, vēlos atvainoties kādam mūsu lasītājam, kurš komentārā pie senāka ieraksta lūdza padomu par braukšanu ar automašīnu Ukrainā. Diemžēl izlasījām to tikai pagājušajā nedēļā, tāpēc vēlos lūgt – ja jums šķiet, ka mēs jelkādā veidā varam būt noderīgi un mūsu pieredze var jums palīdzēt savu ceļojumu plānošanā, lūdzu, rakstiet uz e-pastiem karina@karijs.lv vai harijs@karijs.lv. Uz atbildi var nākties pagaidīt kādu nedēļu, jo pirkstiņi mums abiem resni, telefonā grūti garus tekstus saspaidīt, taču atbildēsim noteikti. Neesam jau tomēr Ārlietu ministrija vai Latvijas vēstniecība Gruzijā.

Pēdējo reizi rakstīju, kad vēl bijām burvīgajā hostelī Albānijā. Visiem biedriem izreklamējām, ka plānojam doties uz Tirānu un mierīgi varam paķert līdzi. Tā mēs tikām pie jaukas un jautras kompānijas – Breda no Oregonas štata ASV, Jūlijas no Lincas Austrijā un Alvaro no Mursijas Spānijā. Šķiet, viena no patīkamākajām kompānijām, kas līdz šim vizināta mūsu busiņā šī ceļojuma laikā. Forši, īpaši, ja ņem vērā, ka Albānija oficiāli kļuvusi par mūsu mīļāko šī ceļojuma valsti. Izpogāja mierīgi Bosniju un Hercegovinu, taču mums mātes grāmatvedes, vienmēr kaut ko var pārfinansēt, tāpēc tagad Bosnija būs mūsu mīļākā bijusī Dienvidslāvijas valsts, bet Albānija – mīļākā valsts Balkānos. Kaza paēdusi un vilks dzīvs.

Kāpēc Albānija? Jau vairāk nekā trīs mēnešus kuļamies pa Eiropas austrumiem un dienvidaustrumiem, esam paguvuši redzēt kalnus, alas, upes, ezerus, jūras, ūdenskritumus, strautus, avotus, skaistas mājas, vēsturiskas nozīmes objektus, muzejus un galerijas, tāpēc tagad mums, paēdušām pelēm, redz, ar skaistiem skatiem vien vairs nepietiek, vajag gaisotni un cilvēkus ar sirdīm. Albānija, kā reiz, atbilst visiem šiem noteikumiem.

Pēc bumbulēšanās pa Albānijas laukiem devāmies uz galvaspilsētu Tirānu, kur aizvadījām dažas jaukas dienas. Pirmkārt, atradām lielisku vietu nakšņošanai – zem kokiem un prom no karstās saules, tāpēc mums beidzot izdevās pagulēt astoņas, nē, pat visas desmit stundas! Pati pilsēta it kā mūsdienīga, bet tajā pašā laikā albāniski uzjautrinoša.

Izskatās, ka albāņi ir kaislīgi banku aplaupītāji, jo, lai tiktu šajā pēc naudas un bagātības smaržojošajā iestādē, nākas iziet cauri divu apsargu posteņiem, visādiem detektoriem, uzrādīt savu reputāciju likuma priekšā un nokārtot psihodiagnostikas testu. Pārspīlēju tikai mazliet, jo apgrūtinošāka ieiešana bankā varētu būt tikai pēc tās darba laika beigām.

Vispār arī albāņi Albānijā (ne tikai Kosovā) ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi un, kas priecē visvairāk, īpaši neskatās uz mums kā uz ārzemju naudas maisiem, kuriem varētu par lielu naudu iegrūst kādu nevienam nevajadzīgu mēslu vai vismaz uzmest cenai 20% pa virsu tikai bālā ģīmja dēļ. Tas nozīmē, ka bez liekas piesardzības varam vienkārši ieiet kafejnīcā, pasūtīt kafiju un būt droši, ka vairāk par 1,5 eiro uz abiem nebūs jāmaksā.

Pēc Tirānas nolēmām doties tālāk pār kalniem uz jūru. Nakti izdomājām pārlaist kalnos, kur dzestrāks gaiss. No rīta pamodāmies laimīgi, jo atkal pamanījāmies nakšņot zem kokiem, un rīta karstumu varējām aizdzīt ar mūsu ģimenes lielo pirkumu – ventilatoru. Kā katru rītu, uzvārījām kafiju un ieslēdzām seriālu vietā, kurā aizmigām iepriekšējā vakarā. Ziniet taču to sajūtu, kad pamostaties un pirms sākt lielo dzīvi, vēlaties aizvadīt lēnu un nesteidzīgu rītu, padzert kafiju un pārāk daudz nekomunicēt. Šis rīts bija viens no tiem, bet diemžēl iespēja nekomunicēt mums tika liegta, jo ieradās kārtējais atraktīvais albāņu pusaudzis un pēc „Hello! Where are you from?” bija skaidrs, ka tik ātri vaļā no viņa mēs netiksim. Kamēr Harijs izklaidēja ziņkārīgo puisi, es klusībā pukstēju un bubināju, tajā pašā laikā cenšoties neizskatīties nepieklājīga. Tas tiešām nav viegli un, kā atklājās, man šī māksla pārāk labi nepadodas, jo puika vērsās pie manis: „Lady! Problem?”.

Sapratu, ka mierīgu rītu kalnos piedzīvošu citreiz, izberzu miegu no acīm un metos kārtējā gadījuma rakstura draudzībā. Jaunietis, tēlojot, ka viņu interesē mūsu sadzīves priekšmeti, patiesībā meklēja lietas, kuras viņš gribētu mums iemainīt pret saviem labumiem – kalnu piparmētrām, raudeni, kaut kādiem puļķiem, kas jāliek tējā, un medu. Galu galā tīnis tika pie maziņa un stulba rokas ventilatora, vienreizlietojamās elektroniskās cigaretes, kurai drīz beigsies baterija, piparu pastas bundžiņas, salātu mērcītēm un, nezinu kāpēc, bet beigās viņš izrādīja vēlmi savā īpašumā iegūt arī pustukšu suņu barības maisu. Lai arī mēs skaidrojām, ka mūsu guvums ir daudz vērtīgāks, puisis tam nevēlējās piekrist, jo viss, ko viņam iedevām, esot „Very expensive”.

Brīdī, kad jaunietis izrādīja vēlmi pabraukāt arī ar automašīnu, jo prot taču braukt kopš 3 gadu vecuma, nolēmām, ka pienācis laiks doties uz jūru. Pa ceļam uz jūru, protams, atkal tiekam lutināti ar žilbinošiem skatiem, kalniem, zilu jūru un olīvkoku audzēm. Beidzot atrodam normālu pludmali un metamies jūrā, bet, ak tu nelaime, tik lielus viļņus nekad nebiju redzējusi. Arī liepājnieks Harijs man apstiprināja, ka tik lielus nav redzējis pats.

Ar kādiem simts piegājieniem mēģināju uzveikt viļņus un tikt tālāk no krasta, taču tie mani atkal meta atpakaļ. Atkāpjoties vilnim, par prioritāti noteicu peldkostīma augšiņas sakārtošanu, tāpēc vairs neatlika laika tikt uz priekšu vai atpakaļ. Tā tas turpinājās labas piecas minūtes. Vienu brīdi jutu, ka drīz sākšu raudāt, taču raudāt kauns, tāpēc nolēmu smieties. Vizualizējiet to skatu – krastā pludmales krēslos sēž atpūtnieki, bet viņu acu priekšā viena trakā cīnās ar viļņiem, periodiski tiek izģērbta, tad atkal apģērbjas un nelabi ņirdz. Šausmas, kauns un negods.  Beigās, protams, viss beidzās labi, iepeldēju dziļumā, izgūlos zvaigznītē un dreifēju, bēdu nezinot.

Straujiem soļiem pienāca laiks pamest Albāniju, bet pirms iebraukšanas Grieķijā nolēmām sameklēt veikalu un iztērēt pēdējos lekus. Pamanījām vairākas norādes uz pilsētu ar skaistu nosaukumu – Kakavija, tāpēc devāmies turp, pabraucām garām policistiem, kuri ēniņā čilloja ar čomu, uzbraucām kalnā un sapratām, ka tālāk īsti nekā nav, tāpēc devāmies atpakaļ.

Tieši atpakaļceļš policistam šķita piemērotākais brīdis paziņojumam, ka tur augšā ir militārā zona un iebraukšana ir pretlikumīga. Harijs viņam sāka maukt pretī itāļu mēlē: „Mangiare, mangiare!” [ēdiens itāļu valodā]. „Supermarket?” – pajautāja policists. „Si, si!”. Policists pasauca savu čomu, kurš atslēdza blakus esošās ēkas durvis. Varbūt viņi domā, ka tas ir supermārkets, taču man šķita, ka tā drīzāk ir spīdzināšanas telpa vai kādas noziedznieku bandas štābs, tāpēc pārāk nealku iet iekšā. Redziet, man pārāk nepatīk nomaļas vietas ar ēkām, kurām ir restoti logi un dzelzs durvis, bet Harijam tas netraucēja, viņš paguva mums sarunāt divus folijā ietītus mājas desas gabaliņus, divus tomātus un aukstu aliņu. Kamēr Harijs tirgojās ar Kakavijas „Maxima XXX” bosu, mums ar policistu izdevās ļoti saturīga saruna. „Baby?” – policists vaicāja, rādot uz manu vēderu. „No!!! FAT!” – sacīju viņam un uz mūžiem zaudēju iespēju tikt pie vēl viena albāņu drauga, jo policists diemžēl sakautrējās.

Man ļoti patīk šī gala varasiestādes. Uz Grieķijas robežas amatpersonas mūs izdomāja nepārbaudīt, jo esot pārāk karsts, piemēram.

Grieķijā pavadījām tikai vienu nakti, jo, lai arī sākumā bijām plānojuši aizbraukt līdz Salonikiem, izdomājām, ka Grieķijā vēl noteikti kādreiz atgriezīsimies, bet diez vai Maķedonijā. Nekas, vismaz sapirkāmies gardo grieķu retsinu – priežu mucās turētu vīnu, kas mazliet garšo pēc sveķiem. Iesaku!

P.S. Harijs ap pusnakti būs piebeidzis savu fotoatskaiti, tāpēc nekautrējieties, ienāciet arī rīt.