Labdien!
Parakos arhīvos, un izlēmu, ka pienācis laiks pastāstīt, kā mums gāja Gruzijā 2013. gada pavasarī. Šis tas jau ir piemirsies, tieši tāpēc vēl jo svarīgāk pierakstīt vismaz tās atmiņas, kuras vēl ir saglabājušās.
Ja man dažos vārdos būtu jāapraksta Gruzija, es teiktu tā – Gruzija pavisam noteikti ir manu mīļāko galamērķu top divniekā! Visiem, kas vēl nav bijuši, noteikti iesaku pamēģināt. Tā izdaudzinātā gruzīnu viesmīlība tiešām nav pārspīlējums, un Gruzijas ēdieni – kaut kas neaprakstāms! Tātad, paskaties, kā mums gāja, varbūt, ka iepatiksies, un aizbrauksi arī pats!
Tā kā vienīgais tiešais lidojums no Rīgas uz Gruziju ir Airbaltic reiss, kurš ierodas Tbilisi neilgi pirms četriem naktī, kad sabiedriskais transports vēl nekursē, labprāt izmantojām iespēju sagaidīt pirmo iespēju tikt uz pilsētu, paguļot lidostā. Šī lidosta tam ir tiešām ārkārtīgi piemērota - nav jāmēģina kaut kā iespiesties uz/starp krēsliem, var vienkārši izritināt guļammaisus mākslīgajā zālītē un mierīgi gulēt.
Šis, lūk, arī pirmais transports uz Tbilisi centru. Nebijām vēl paspējuši samainīt attiecīgā nomināla naudiņas, tāpēc gruzīnu e-talonu aparātā (metāla kaste attēla centrā) iemetamās divu laru monētas mums par nelaimi nebija. Braucām par zaķi. Un jau šeit pierādījās izslavētā gruzīnu viesmīlība - kad iekāpa kontrole, kurai uzrādījām mums pieejamās naudaszīmes, mūs nevis izmeta ārā, bet gan novēlēja labu laika pavadīšanu Gruzijā!
Bijām kārtīgi izpētījuši tradicionālo gruzīnu ēdienkarti un sastādījuši milzu sarakstu ar nobaudāmajām lietām, tāpēc jau pie pirmās iespējas ķērāmies klāt testēšanai un ķeksīšu likšanai sarakstā. Šis lūk ir Lobiani - hačapuri ar pupiņu pastu un pipariem.
Šis - Hačapuri Adžaruli - pildīts ar svaigu Sulguni sieru, jēlu olu, kura no karstās maizītes temperatūras ātri vien kļūst nejēla, un pikucīti sviesta. Par šīm maizītēm gan pamatīgi pārmaksājām, jo nebijām vēl iepazinušies ar reālo tirgus situāciju, un iepirkāmies pašā pilsētas centrā, bet vienalga ļoti, ļoti garšīgi!
Nākamais solis, kas obligāti katram jāsper Gruzijā, ir iegādāties vismaz dažas pudeles Borjomi. Šeit tam cenas ir daudz pieejamākas, nekā Rīgas lielveikalos.
Pēc īsiem meklējumiem atradām iekšpagalmā paslēpušos ceļvedī ieteikto naktsmītni, esot lēta un draudzīga. Tā arī ir - kopā par abiem samaksājām 10 eiro par nakti. Nakstmītne ierīkota parastā dzīvoklītī, kurā kopā ar ceļotājiem dzīvo arī pati saimniece - Hatuna.
Lūk, saimniece un viņas suns. Šī istaba ir tā dēvētā "common room", durvīs pa kreisi ir saimnieces un viņas mazmeitas istaba, aiz muguras - caurstaigājama istaba, kurā atrodas mūsu lepnā, divguļamā gulta. Visi pārējie viesi dzīvo kopīgi vēl nākamajā istabā.
Somas nolikuši, mutes nomazgājuši, varam doties pētīt galvaspilsētu. Pirmais, kas iekrīt acīs - automāts, no kura var izķeksēt cigarešu paciņas. Laikam Ķīna nav vienīgā valsts, kurā tāda atrakcija ir iespējama. Iespēja vinnēt gan aplam nejēdzīga - viena spēle maksā vienu gruzīnu naudiņu, kamēr cigaretes blakus bodītē 2-3 naudiņas.
Nopirkuši izdevīgo metro kartiņu, aizbraucām kaut kur, nezin' kur, tagad meklēju LP grāmatiņā, kā tikt uz noderīgāku vietu. Bet patiesībā rādu šo bildi tāpēc, ka man ļoti patīk gruzīnu soliņi - tie ir drausmīgi augsti. Lai apsēstos, soliņā pirms tam jāuzrāpjas. Bet, kad esi ticis augšā, tiec nodrošināts ar ērtu akmens krēsliņu kājām. Ačgārni! Šādus soliņus novēroju vairākās vietās visā Gruzijā.
Paskat, kāda eklektika: tālumā redzamas padomju kultūras paliekas, tepat zem kājām simtiem gadu vecā Tbilisi vecpilsēta, bet pa vidam - Saakašvili valdīšanas laikā uzsāktā supermodernās Gruzijas celtniecība!
Apmeklējām Dry Bridge Market (mums LP grāmatiņā viss ir angliski, diemžēl nezinu, kā šis tirdziņš jāsauc latviski) pašā Mtkvari upes krastā. Tur savākušies daudzi jo daudzi mākslinieki, tirgo savus darbus un ko tik vēl ne! Daži arī strādā un darbus rada tur pat uz vietas, arī attēlā redzamais vīrs. Ja sanāk būt Tbilisi, noteikti visiem iesaku apmeklēt. Iesaku tirdziņu, nevis šo vīru - šis galu galā neko prātīgu nemaz neuzgleznoja, neuzķerieties.
Nākamajā vietējo ēdienu sarakstiņa īsināšanas reizē pie pusdienām pasūtījām arī mājas vīnu. Uz jautājumu, vai gribēsim vienu uz abiem vai katrs savu vīnu, pieticīgi atbildējām, ka pietiks ar vienu, un labi, ka tā, jo viens mājas vīns vis nav glāze, bet gan karafe 1,2 litru tilpumā! Un tas viss par apmēram 3 eirikiem. Nice!
Lai nu ko, bet grīdas un podus gan gruzīniem patīk pulēt ar Latvijas produktiem!
Vakarā ieradāmies mājās un secinājām, ka mīļummīļā Hatuna ne tik vien kā uzklājusi gultu ar savu glaunāko veļu, bet arī mūsu izmētātās mantas smuki salocījusi un sakārtojusi uz blakus gultas. Tad jākautrējas par savu nevīžību, ai, ai...
Mcheta ir viena no vecākajām joprojām apdzīvotajām pilsētām pasaulē, ļaudis šeti dzīvo jau vairāk nekā trīs tūkstošus gadu, te arī ir Gruzijas reliģiskais centrs. 2014. gadā Gruzijas Pareizticīgo baznīca tai pat piešķīrusi Svētās Pilsētas statusu. Bet tas nemaz arī nav vienīgais statuss - arī UNESCO Mchetu atzinusi par pasaules mantojumu. Un šī te - Svetitshoveli katedrāle - arī ir pati galvenā Gruzijā. Starp vietējiem klīst baumas, ka kaut kur šeit ir noglabāta Jēzus mantija. Tāda, lūk, reliģiski varena vieta!
Sunītis arīdzan apzinās savas dzīvesvietas varenību, tāpēc ar lepnu skatienu no loga otras puses pavadīja visu mūsu ēdienreizi vienīgajā vietējā ēstuvē, ko spējām atrast. Iesaku pievērst uzmanību šķīvjiem - skaisti!
Šis bildēts turpat blakus - Džvari klosterī. No šīs terasītes paveroties burvīgs skats uz divu upju savienošanās vietu, kā arī esot iespējams pārlūkot visu Mchetas pilsētu. Tā runā.
Nākamā diena - Gori. Gori ir pilsēta par un ap Staļinu. Nekas cits ievērības cienīgs bez Staļina dzimšanas acīmredzot te nav noticis, tāpēc vietējie cītīgi strādā ar to, kas viņiem ir.
Skumjākais suns visā Gruzijā - pusdienās viņam ābols.
Staļins jaunībā, izrādās, bijis diezgan ņemams džeks. Bildēts, protams, Staļina muzejā.
Sienas tepiķis, kurā ieausts Josifs Staļins ar Dmitriju Medveģevu. Apbrīnojami! Vispār te apskatāmi muzejiem neraksturīgi liels skaits tepiķu.
Vislepnākajā vietā uz glauna podesta atdusas Staļina pēcnāves maska. Tas nozīmē, ka nabaga Josifa seju tikko pēc aiziešanas nozieda ar ģipsi, lai varētu ģipša formiņā pēc tam veidot šādus brīnumus. Es arī tādu masku gribēšu!
Staļinam, tāpat kā Allai Borisovnai, ārkārtīgi nepatika lidot, tāpēc viņam bija šāds te vagoniņš. Vajadzības gadījumā to pieāķēja pie pareizajā virzienā braucoša ritošā sastāva, un Josifs varēja nokļūt kur vien vajadzīgs. Iekšā ir ne tikai sapulču telpa, bet pat vanna! Viņš ar šo transporta līdzekli, starp citu, devās arī uz Jaltas konferenci.
Lūk arī Staļina kunga dzimtais nams. Protams, agrāk tam apkārt nebija apbūvēta tāda monumentāla telts. Nams vispār bija nabagu rajonā. Pārējiem nabagiem, kas dzīvoja turpat apkārt, diemžēl, nācās pārvākties uz citurieni, jo bija jāatbrīvo vieta teltij un muzejam vispār.
Vēl viens Saakašvili perioda piemineklis - apkārt drupas un noplukušas ēkas - vidū brīnumēka.
Pietura tieši pāri ielai no modernās administrācijas ēkas. Šķiet, kaut kas ar līdzekļu pārdali tur neštimmē tomēr.
Vilks!
Jaunceltnes Gori modernajā pusē. Viss joprojām smaržo pēc tikko zāgāta koka. Šķiet, ka ēkas uzbūvētas tikai vakar. Kazi', varbūt tā arī ir.
Gori neizdevās atrast diez ko daudz publisku ēdināšanas iestāžu, bet vienā, ko atradām, dabūjām diezgan dārgus ceptus kartupeļus. Par to ļoti skaistā šķīvī! Turklāt, ēstuves saimniece piešķīra mums savas meitas rakstītu grāmatu par 2008. gada karu!
Tā kā trāpījām tieši uz Gruzijas neatkarības dienu (26. maijs), nosvinējām ar vīnu. Mums gan visa nedēļa pagāja vienā neatkarības dienas svinēšanā - no vīna izvairīties Gruzijā nav nemaz tik viegli, kā sākumā varētu šķist.
Atkal droši varat mani saukt par infantilu, bet man noteikti jāpadalās ar šo plakātiņu. Dirsi - nekustamie īpašumi!
Nakti pavadījām vilcienā, kurš, kamēr gulējām, pārveda mūs pāri pusei Gruzijas - uz Zugdidi. Guļvietas gan bija izpārdotas, bet arī vietas sēžamvagonos ir TIK ērtas, ka mirklī, kad vilciens jau galamērķī, nemaz negribas celties no krēsla ārā. Paskat, kāds Karīnai īgns skatiens! Zugdidi, starp citu, ir Svanetijas reģiona galvaspilsēta, un Svanetija man ir pats mīļākais Gruzijas reģions!
Ieradāmies uz brokastu kafiju restorānā netālu no Zugdidi stacijas. Ēdienkarte gaumīgi izkārtota pa augšējiem plauktiem.
Mani drausmīgi satrauc bildes, kurās redzama paša bildētāja ēna, tomēr ar šo gribēju padalīties. Govs mūk no saimnieces un kā tāds sunītis pa brīdim apstājas, paskatīties atpakaļ, vai kāds vēl dzenas pakaļ. Bet vispār dodamies kalnos - uz, kā maršrutkas logs vēsta, uz Mestiju.
Kārtējais nogruvums ir ikdienišķa parādība Kaukāza kalnos, bet ārā tik skaists laiks un apkārt tik skaisti kalni, ka mums pret šādu pauzi nav itin nekādu iebildumu. Turklāt, tehnika ir zibenīgi klāt, pāris stundās viss ir sakopts, un varam doties tālāk!
Pa ceļam draudzīgais Maršrutkas šoferis stāsta par apkārt redzamo - piemēram, šis tunelis ir rokām rakts, tā tapšanas darbos nav bijusi iesaistīta neviena pati tehnikas vienība. Šobrīd vēl to nezinām, bet šoferītis būs mūsu labākais draugs nākamās divas dienas.
Mestija atrodas 1500 metru augstumā virs līmeņa. Bijām plānojuši tūlīt pat doties vēl tālāk/augstāk kalnos, bet diemžēl sakarā ar nogruvumiem un citiem kavēšanās iemesliem, visi transporti jau aizbraukuši. Tāpēc lādzīgais šoferis mums sarunāja naktsmājas pa lēto pie savas čomenes Marijas viņas, gesthausā. Un labi vien ir, citādi būtu palaiduši garām Mestijas brīnumus.
Šādu, lūk, istabu Marija mums izsniedza apmaiņā pret 15 gruzīnu naudiņām (apmēram 6.50 eiro). Dzīvojām kā kungi! Arī Marija bija ļoti draudzīga, izrādīja pat savu tradicionālās Svanu maizes ceptuvīti. Svani vispār ir ļoti patīkami ļaudis!
Kārtējais mājas vīns kafejnīcā ar skatu uz Kaukāza kalniem. Brīnumaini! Ziemās šeit iet vaļā slēpošanas kūrorts, tāpēc viss pilsētas centrs iekārtots atbilstoši prasīgo Eiropas tūristu vēlmēm.
Tualetes jau minētajā kafejnīcā. Kopš šī brīža pēc šāda principa vienmēr izvēlos, kuru tualeti apmeklēt. Vīri, atcerieties - vienmēr pa kreisi.
Arhitektūras brīnumi uzkāpuši arī kalnos - Policijas ēka.
Bišķiņ nostāk no centra paveras pavisam cits skats - daba mierīgi dzīvo pa savam, un Svanu nami arī vēl nav pilnībā padevušies Eiropas noteiktajām normām.
Re, ruksis! Šādi eksemplāri sastopami uz Mestijas ielām regulāri.
Mestijas skolā nodarbības, acīmredzot, notiek ārā (jāskatās uz to bariņu, kas sēž uzkalniņā). Ieraugot mūs, visi bērni priecīgi kliedz: "Helllloooooo!" un "How aaaareee youu?" Uz maniem centieniem uz jautājumu atbildēt neviens gan nereaģēja, bet vienalga mīļumiņi! Viesmīlību samācījušies jau pavisam mazi būdami. Labajā pusē redzams svanu tornis. Tie izmētāti pa visu Svanetiju, bet smalkāk par to - vēlāk.
Karalienes Tamāras lidosta. Uz Mestiju var mierīgi atlidot arī ar lidmašīnu. Dažus gadus atpakaļ, kad nebija vēl uzbūvēts modernais ceļš no Zugdidi, un šāds brauciens prasīja 5-7 stundas, lidošana no Tbilisi bija ierasta prakse. Tagad gan lidojumi esot kļuvuši pavisam reti. Atgriežoties pie karalienes Tamāras - viņu mierīgi drīkst arī saukt par karali Tamāru, viņa ir vienīgā Gruzijas zemju karaliene (sieviete), kas izpelnījusies šādu godu saukties par karali (vīriešu tituls).
Govis atgriežas mājās no ganībām. Kā stāstīja mūsu čoms-šoferis, lielākā daļa šejienes govju no rīta pašas pamet savu stalli/aploku un dodas meklēt labu zāli. Vakarā visas vienā laikā atgriežas mājās, pēc viņām varot pat pulksteni uzstellēt. Turklāt, govis nekad nesajauc, kur kura dzīvo - viņas nāk kopā, bet katra nogriežas pie savām mājām. Man šķiet, ka es pat novēroju, kā viena govs savai čomenei uz atvadām iedod pieci.
Nu, lūk, nākamais rīts, kamēr Karīna vēl vārtās pa gultu, izgāju paskatīties, kas agros rītos notiek pilsētā. Lūk, kas - govis jau laicīgi pamodušās, un kopā ar suni mierīgi dodas ēdamā meklējumos. Es gan labu rītu nepadevu, nobijos un iebēgu atpakaļ gesthausā.
Satikām šoferi un varam doties tālāk uz nolūkoto Ušguli. Lai gan brauciens ir tikai 46 kilometrus garš, tā pieveikšanai nepieciešamas vismaz divas stundas. Šoferis mūs savāca agri no rīta, kā runāts, bet diemžēl pārējie braucēji piečakarējuši un kaut kur nozuduši, tāpēc pavadījām vēl kādu stundiņu riņķojot pa Mestiju un meklējot iespējamos līdzbraucējus. Galu galā nācās braukt divatā un maksāt par visu busiņu. Šoferis bēdīgs par mūsu likteni, iedeva atlaidi, kopā samaksājām 200 naudas. Tas ir par visu dienu, ar braukšanu, gida pakalpojumiem, u.t.t.
Pieturam pa ceļam, jo šoferis gribēja mums izrādīt Svanetijas dabas labumus. Ja saēdoties pietiekami daudz šo dzelteno puķīšu ziedus, esot "kaifs". Tādas, lūk, puķītes. Mēs gan nepamēģinājām, tāpēc grūti spriest par "kaifa" kvalitāti.
Mašīnas te pārāk bieži nemaz nebrauc, tāpēc govis pārņēmušas kontroli pār ceļu. Šoferis priecīgs paver logu, uzrunā šīs par meitenēm un šauj pa dupšiem. Meitenes šāda kavaliera priekšā pakļaujas un ļauj mums doties tālāk.
Te šoferis pietur pie klints malas, norauj kaut kādu augu un saka, ka tas esot Svanu banāns. Droši vien tāpēc, ka mizojas līdzīgā manierē. Garšo pēc salda rabarbera.
Šeit mēs pieturam un uzzinām, ka mazais zirdziņš esot piedzimis vakar. To šoferis nosaka pēc viņa stājas un vēl citiem parametriem. Pats ļoti priecājas, laikam zirdziņi nemaz tik bieži arī nedzimst.
Pirmās Ušguli mājiņas un vēl kaudzīte Svanu torņu. Senajos laikos visi kari gājuši Svanetijai garām, jo visiem karotājiem bijis slinkums kāpt tik augstu kalnos, tāpēc svani izdomājuši paši savas atrakcijas - līdzīgi itāļiem paaudžu paaudzēs rīkojuši vendetas starp ģimenēm. Bieži vien paši atriebēji vairs neatcerējušies, par ko jācīnās ar konkrēto ģimeni, bet noteikti zinājuši, ka jāatriebj kaut kādi vēsturiski pārinodarījumi. Tāpēc katrai ģimenei nācies būvēt šādus torņus, lai var laicīgāk no tālienes redzēt, ka kaimiņu ģimenes pārstāvji nikni skrien uzbrukt.
Vēl viena torņu funkcija ir pasargāt no dabas katastrofām. Kad uzglūn plūdi vai sniega lavīnas, visi ģimenes locekļi sakāpj torņa augšējā stāvā (parasti tie bija 3-4 stāvi) un nelaimi pārlaiž tur. Acīmredzot, baigi piešāvušies torņus pareizi uzcelt, jo lielākā daļa būvju saglabājušās no agrajiem viduslaikiem. Pat paši jaunākie torņi ir vismaz divsimt gadu veci.
Cūķene ar saviem mazajiem ruksīšiem!
Tu tik paskat, tie raibie tik smuki! Tā kā no muļķikiem.
Ciems patiesībā sastāv no četriem atsevišķiem ciemiem, bet tie visi ir tik tuvu viens otram, ka laika gaitā kļuvuši par vienu puduri - Ušguli. Apmēram sešus mēnešus gadā Ušguli ir atrauts no civilizācijas, jo ceļi līdz Mestijai ir zem biezas sniega kārtas. Tad nu viņi te tā dzīvojas naturālajā saimniecībā un saskaņā ar dabu! Dažos avotos minēts, ka Ušguli ir augstākā pastāvīgi apdzīvotā vieta Eiropā (2120m), bet tie avoti mēdz būt mānīgi. Neviens taču nezina, kā ir īstenībā.
Man tie cūķi ļoti patīk! Pavei, kā visi smuki rindiņā aiz mammas soļo!
Ušguli ļaudis mājas ceļ vienkārši sakrāmējot akmeņus kaudzītē. Iedomājies, cik grūti ir atrast piemērotus akmeņus jumtam!
Traktori ir priekš mīkstajiem! Un paties, lai gan ciemā dzīvo ap 200 cilvēku, manīju tikai kādus divus motorizētos transporta līdzekļus (neskaitot mūsu milzu busiņu).
Arī šeit, augot tūristu pieprasījumam, atvērta publiska ēstuvīte, kuru labprāt apmeklētu arī cūķis. Diemžēl, tikko suns pamana cūķa tuvošanos, dzen viņu atkal prom.
Cepts sulguni siers ar piparmētrām! Varbūt pie vainas kalnu retais gaiss, bet šis pavisam vienkāršais ēdiens garšo pēc paradīzes! Ceru, ka Karīna man pagatavos tādu arī mājās, lai varu salīdzināt.
Dodamies atpakaļ un tagad ceļu jau šķērso kalnu upīte. Labi, ka mums ir liels busiņš. Nevis mazs. Mazo simt proči aizskalotu prom!
Šis saucas "Tower of love". Šoferis, droši vien pa ausu galam saklausījis no gidiem, mēģināja stāstīt nosaukuma izcelšanās leģendu (krieviski, bet visu ērtības labad, atstāstīšu latviski): "Dzīvoja skaista, jo skaista meitene un viņas mīļotais. Bet tad mīļotajam bija jādodas karā. Un... Karoče - Tower of love." Skaista leģenda.
Nobraucām atpakaļ lejā uz Mestiju. Šoferis, joprojām pārdzīvodams par mūsu izdevumiem, aizveda līdz tuvējam, kā pats to sauca, "Narzāna" avotam. No zemes nāk ārā gāzēts ūdens! Melnā maģija! Līdz šim neko tādu nebiju pieredzējis. Vēl mēs bonusā tikām aizvesti bezmaksas ekskursijā uz restaurētu svanu torni un māju, kuru mums personīgi izrādīja tur dzīvojošā saimniece. Šoferis, tātad, mīļumiņš.
Padalījāmies ar Mestijas suni maizē un sulguni sierā. Nabags sāļo sieru saēdies pēc tam labu laiku dzēra ūdeni no strūklakas. Ceru, ka viņam ar veselību viss kārtībā. Šo nakti vēl pavadījām pie Marijas un nākamajā rīta mūsu šoferis noveda mūs lejā no kalniem, atpakaļ uz Zugdidi.
Ja Zugdidi izbeidzas gruzīnu nauda, tad ziniet kur meklēt jaunu - eirikus pret lariem var samainīt jebkurā valūtas maiņas punktā. Viens punkts ir kungs gaišajā vestē, otrs - sēdošais m'sjē tumšajās brillēs un naģenē.
Nākamā pietura - Batumi. Jāatzīst, ka šī vieta laikam paredzēta cita kalibra ceļotājiem. Viss jau jauki un smuki, bet kaut kā pārāk rietumnieciski. Trūkst citur pieredzētā Gruzijas šarma.
Pludmalē smilšu graudi arī kaut kādi nepierasti lieli. Un pelēki.
Šeit piesēdām apēst šavarmu un iedzert pa aliņam. Nebūtu nekas ievērības cienīgs, ja vien šeit nesanāktu satikt Amiranu Mirjanoviču - kungu, kurš uzstāja, ka viņš mums parādīs skaistāko vietu visā Batumi un mums noteikti ar viņu jāsatiekas pēc stundas, pirms tam aizskriešot vēl nokārtot biznesu. Sākumā mazliet šaubījāmies, bet, sak' gruzīni taču viesmīlīgi! Gan jau viss būs labi.
Kopā ar Amiranu Mirjanoviču kādu brīdi braucām mikriņā līdz guļamrajonam, kura pašā viducī ir tirgus. Tirgū viņš iegādājās dažnedažādus produktus, un neļāva mums par tiem maksāt ne centa! Mēs esot viesi. Lūk, Amirans un ķirši.
Pēc tirgus apmeklējuma devāmies uz Batumi botānisko dārzu. Amirans ar kādu garāmejošu aziātiska skata kungu norunāja, ka šis mūs nobildēšot. Lūk arī viena no retajām bildēm, kur esam redzami abi ar Karīnu un piedevām vēl Amiranu.
Amirans ierosina dažādas kombinācijas un pozas. Lūdzu pievērst uzmanību maisiņiem uz kreisajā pusē esošā soliņa - tas viss mūsu piknikam skaistākajā vietā Batumi!
Šāds, lūk, skaists skats mums piknika vietā. Agrāk šī pludmale vienmēr esot bijusi ļaužu pilna, bet pēc 2008. gada kara, kopš KF pilsoņiem Gruzijā vairs nav tik vienkārši iekļūt, tie visi pārvākušies uz netālu esošajiem Sočiem.
Lūk pikniks un divas lielās pudeles izlejamā vīna. Katra glāze pēc katra tosta jādzer līdz dibenam. Karīna uz beigām jau bija diezgan šķība. Un apraudājusies. Jo Amirans Mirjanovičs ir lielisks tamada un saka vissirsnīgākos tostus pasaulē. Galu galā Amirans mūs pavadīja līdz pat nakts vilcienam uz Boržomi, un sadeva līdzi visus pāri palikušos produktus. Tā kā, pirms doties prom, viņš norādīja virzienu uz savu māju, mēģināsim šovasar viņu atrast un satikt atkal!
Boržomi, repairing the clocks. Dažas dienas atpakaļ Tbilisi redzēju izkārtni "Making the clocks." Pulksteņu bizness laikam ir ejoša štelle, īpaši angliski runājošu cilvēku auditorijā.
Pēc vietējo ieteikumiem ejam Boržomi mežā. Visur patīkami svaigs gaiss un skaista daba.
Tiltiņš. Man no šādiem bail, man nepatīk, ka pamats zem kājām šūpojas, turklāt vēl ieslēdzas neloģiskas bailes no augstuma. More like zemuma bailes.
Un pēc stundas-pusotras gājiena meža vidū atrodas silts baseins. Pa kreisajā pusē redzamo cauruli no zemes dzīlēm tek termiskie ūdeņi. Runā, ka šis ūdens esot ārkārtīgi veselīgs. Par to nezinu, bet pilnīgi drošs esmu par faktu, ka smaržo ūdens pēc vārītām oliņām. Vai sēra - Kā nu kuram labāk tīk.
Ejot lielo līkumu pa mežu, netīšām bijām uzgājuši arī kalnā, no kura lieliska "tikt lejā" iespēja ir gaisa tranvajiņš. Man ļoti patīk gaisa tranvajiņi! Karīnai mazāk, bet, acīmredzot, iet milzu līkumu vēlreiz pa mežu viņai patīk vēl mazāk, jo iespēju izmantojām, hehe.
Lejā ir galvenā Boržomi ūdens ieguves vieta fiziskām personām. Šis ūdens joprojām ir silts un pēc oliņām, bet tam vēl klāt - arī gāzēts. Nevaru teikt, ka ārkārtīgi baudāms, bet esot labs kuņģim un kādām tik vēl ne ēdiena pārstrādes sistēmām.
Dažus simtus metru tālāk ir vēl viena ieguves vieta, šeit pieejams auksts un daudz vairāk gāzēts, bet daudz mazāk pēc oliņām smaržojošs ūdens. Gandrīz tāds pats kā veikalā, tikai bez maksas. Paņēmām līdzi maksimāli daudz, tik, cik somās varējām salikt. Citi kungi ierodas no mājām ar lielajām 5 un 10 litru pudelēm, es citreiz arī tā gribēšu. Tālāk dodamies ar autobusu uz Gori, no kurienes vēl tālāk - uz Uplistsihi.
Vietējais autobuss, kas it kā ved uz Uplistsihi, mūs izmet netālu no šāda tilta, visapkārt smilšu kalni un Gruzijas likteņupe - Mtkvari. Vēl arī drausmīgs karstums.
Pareizi izfunktierējuši virzienu, gājām pāri tiltam, un drīz vien arī nonācām Uplistsihē - akmenī izcirsta aizvēsturiska pilsēta. Senākās apmetnes šeit datētas ar agrīno dzelzs laikmetu, bet pēdējie iedzīvotāji joprojām dzīvojuši vēl vēlajos viduslaikos. Alas ir visdažādākās - pārstāvētas gan Persiešu, gan citas Mazāzijas kultūras; gan pagānu, gan kristiešu tradīcijas. Inčīgi!
Šī, piemēram, ir aptieka. Aptiekārs turējis zālītes mazajās akmens kastītēs. Šī aptieka gan saglabājusies no viduslaikiem, bet tieši šeit pat bijušas arī iepriekšējo kultūru aptiekas. Laikam tāds ērts akmens loks aptieku iekārtošanai.
Šis, lūk, ir cietums. Noziedznieku ieliek caurumā, bet caurumam ir konisks dibens. Tādējādi cietumnieks nekādi nevar nolikties uz dusu un bez miega šad tad dzīvo dienām ilgi. Labi, Uplistsihē šādu objektu ir simtiem, ar visiem taču jūs nemocīšu.
Šādi ķirzaku kungi Uplistsihē ir neskaitāmi daudz, un vietējie tiem piedēvē maģiskas spējas. Ja kādam precētam pārim nekādi negrib pieteikties bērniņš, viņi dodas uz Uplistsihi, atrod šo te dzīvnieciņu, dod tam dāvanas (parasti pārtikas produktus) un izstāsta par savu bēdu. Tad klusi aizlavās prom, un nākamajā rītā nāk pārbaudīt, vai dāvanas pieņemtas. Ja ir, tātad - abinieks lūgšanu uzklausījis un problēmu atrisinās. Vispār visu šo stāstu skaistāku padara ķirzakdzīvnieka vārds, bet to nekādi nevaru atcerēties - Džudžu vai džodžo, vai kaut kas tāds. Sagūglēt arī nesanāk. Tā kā - ja kāds no jums zina, kā šo velnu sauc, lūdzu, lūdzu, dodiet man zināt!
Vakarā jau esam atpakaļ Tbilisi, bet Hatunas mājiņā diemžēl visas vietas aizņemtas, tāpēc nācās izlīdzēties ar netālu esošo hosteli. Par tām pašām naudiņām dabūjām paši savu (necaurstaigājamu) istabu, turklāt vēl ar logu! Labi, ka mums nebija līdzi slēpes, tām gan nebūtu pieticis vietas, hehe.
Palikusi vairs tikai pēdējā diena, tāpēc pirms tās kārtīgi jāuzņem enerģija un jāizsvītro vēl pēdējie ēdieni no nobaudāmo saraksta - cūku smadzenes. Svanetijā satiktais latviešu pāris izlielīja to kā lielu gardumu, bet tas laikam, kā saka, на любителя. Es tiešām netiku galā ar vairāk kā divām karotītēm.
Jau nākamais rīts, medījam vēl nenobaudītos gardumus, viens no pēdējiem palicis pavisam tradicionālā čurčhela. Šeit pat arī no tūristu tirgoņa nopirkām divus par deviņām naudiņām. Ļoti garšīgi, bet arī nepavisam ne lēti. Vēlāk attapāmies, ka tā tam nemaz nav jābūt, un atklājām, ka tirgū cenas ir daudz demokrātiskākas - vismaz trīsreiz lētāk. Sapirkāmies pilnām somām!
Te arī minētais tirgus - iekārtots pamestā dzelzceļa stacijā. Gar peronu malām izsēdušies tirgotāji izliekas par vilcieniem, un pircēji lepni izvēlas, kurā vagonā kāpt. Sapirkāmies kaudzēm garšvielu.
Ar to arī mūsu nedēļa Gruzijā beidzas. Uz atvadām parādīšu īstenu gruzīnu, kurš sēž savā mobilajā krēslā! Atā, atā!
Fantastico!!!