Apceļot Pakistānu pašu spēkiem: labi un slikti padomi

Es zinu, ka Pakistāna nav tā valsts, kas pirmā iešaujas prātā, domājot par nākamo atvaļinājumu, taču mūsu pavadītais laiks tur, šķiet, būs viena no spilgtākajām ceļojumu atmiņām. Uzreiz saku, ja jums skalā no viens līdz 10 ir bail „6” un uz augšu, labāk nebrauciet, jums būs grūti to izbaudīt, bet visiem pārējiem apgalvoju – lai arī pastāv zināmi riski un ceļošana tur nav fiziski un emocionāli viegla, tas ir tā vērts x 1000. Zemāk apkopoju dažus praktiskus padomus, kas var noderēt, plānojot ceļojumu turp. Ar šiem padomiem nepretendēju uz absolūto patiesību, tāpēc citi, kam ir Pakistānas pieredze, esiet laipni aicināti mani labot, kritizēt, papildināt vai piekrist, bet nekādā gadījumā neklusēt, ja ir kas sakāms.

Nokļūšana:

Pa gaisu. Ticu, ka ir iespējams atrast lidojumus uz Pakistānu par sakarīgu cenu. Ja man būtu jālido no Rīgas, visticamāk, dotos uz Stambulu vai Dubaju un no turienes lidotu uz kādu no Pakistānas lielajām pilsētām. Ideālā variantā uz Lahoru vai Islamabādu (Tā tiešām ir taisnība, ka latviski pareizi jāsaka „Islāmābāda”? Kāpēc?!). Var lidot arī uz Karači Pakistānas dienvidos, tomēr lielākie labumi ir ziemeļu pusē.

Pa sauszemi ar savu transportlīdzekli. Ja Pakistānu šķērso pa sauszemi no Irānas, nāksies braukt cauri Baločistānai un izbaudīt bruņota armijas konvoja sabiedrību. To visiem ārzemniekiem piešķir bez maksas. Mēs beigās nolēmām lieki neriskēt un lidost pāri Sistānai Irānā un Baločistānai Pakistānā. Jā, starp citu, 2014.gadā kāds puisis no Spānijas ar divriteni mēroja ceļu no Eiropas uz Āziju, viņam piešķīra bruņoto konvoju, kuru diemžēl nošāva. Pats spānis palika dzīvs, laikam, sasita roku vai kāju. Konvoju piešķir arī kalnu reģionā Gilgitā-Baltistānā, ja ir vēlme Pakistānā iebraukt no Ķīnas. No Indijas, savukārt, Pakistānā var iebraukt tikai caur kontroles punktu Vagā – turpat, kur notiek karogu nolaišanas ceremonija, par kuru stāstījām jau iepriekš. Tur konvoja nav, bet to piešķirs Baločistānas galvaspilsētā Kvetā, ja tālāk ceļš vedīs uz Irānu. Par Afganistānu neko nezinu.

Karnete. Lai iebrauktu Pakistānā ar savu transportlīdzekli, jābūt „Carnet de passages en douane” turētājam. Latvijas pilsoņiem to visvieglāk nokārtot Vācijā, taču par mūsu busiņu viņi gribēja 5000 eiro depozītu, savukārt motociklu īpašnieki parasti maksā 1500-3000 eiro depozītu, kas tiek atgriezts, kad transportlīdzeklis ir izvests no valstīm, kas pieprasa šo formalitāti. Process diezgan piņķerīgs un riskants, bet nav neizdarāms. Tieši karnetes dēļ mēs nolēmām ar automašīnu braukt tikai līdz Gruzijai.

Pa sauszemi ar sabiedrisko transportu. Bruņoti vīri pavada ārzemniekus arī tad, ja pārvietošanās notiek ar sabiedrisko transportu. Mums nevienu konvoju nenācās piedzīvot, bet citi ceļotāji bija diezgan nelaimīgi, jo sargi neļāva brīvi pastaigāties un pārāk daudz uzmanīja. Tas gan tūristu pašu drošībai. No Irānas līdz Pakistānas robežai kursē autobusi. Pakistānas pusē ar autobusiem arī problēmu nav. No Indijas vislētāk būs aizbraukt ar sabiedrisko transportu līdz robežkontroles punktam Indijas pusē, kājām pāriet robežu un Pakistānas pusē atrast lēto autobusu vai noalgot tuktuku līdz Lahorai. Ja veiksmīgi izdodas atrast autobusus, tad brauciens maršrutā Amritsara-Lahora izmaksās 1,30 eiro. Par Ķīnu un Afganistānu neko nezinu, bet ārzemju forumos vienmēr varēs atrast informāciju ar citu cilvēku pieredzi.

Valūta:

Pakistānas oficiālā valūta ir Pakistānas rūpija (PKR). Mūsu uzturēšanās laikā 100 rūpijas bija vienādas ar vienu dolāru un gandrīz vienu eiro, tāpēc bija viegli rēķināt. Pakistānā pieejami arī valūtas maiņas punkti. Ja jums vajadzēs samainīt ārvalstu valūtu pret Pakistānas rūpiju, vienkārši pajautājiet kādam, kur ir tuvākais maiņas punkts.

Bankomāti:

Lielākās un mazākās pilsētās problēmu nav. Drošības labad naudu ņēmām tikai starptautiskajās bankās, visbiežāk „Standard Chartered”, jo vietējie bankomāti dažreiz mēdz apēst ārzemnieku maksājuma kartes, kamēr starptautiskās bankas ir mazliet gudrākas. Par katru 150 eiro izņemšanu kopā ar bankas komisiju un valūtas konvertēšanas maksu šķīrāmies no pieciem eiro. Pirms doties šajā ceļojumā, savās bankās uzrakstīju iesniegumus, lai nekādā gadījumā nebloķē manas kartes, ja pamana aizdomīgus darījumus, jo tādu turpmākā gada laikā būs daudz.

Cenas:

Ja piešaujas, Pakistānā var dzīvot ļoti lēti. Street food stendos un ielu ēstuvēs var kārtīgi paēst lētāk nekā par eiro uz cilvēku, arī vidusmēra restorāni nav pārāk dārgi. Piemēram, milzu šķīvis vistas biryani ar raitu un salātiem (labi, labi, iztulkošu. Rīsi ar daudz garšvielām, vistas kāju, jogurtu un svaigiem dārzeņiem) maksā 100-130 rūpijas, paciņa cigarešu – 120 rūpijas, brauciens pilsētas transportā Lahorā – 20 līdz 50 rūpijas, tuktuks uz piecu kilometru attālu vietu – 100 līdz 200 rūpijas, 1,5 litru pudele ūdens – 50 rūpijas, kilograms banānu – 50 rūpijas.

Ārzemēs ražotas preces ir krietni dārgākas, piemēram, mazais „Snickers” maksā 70 rūpijas. Vienreiz pamanījāmies nopirkt parasta izmēra digestive cepumu paciņu par 350 rūpijām (veikalos bieži nav norādītas cenas). Vēl Pakistānā var nopirkt lētus un labus audumus – vidusmēra shalwar kameez, kas sastāv no šalvara (biksēm), kurtas (tunikas) un dupattas (lakata), maksā 1000 rūpijas. Aptuveni tikpat maksā arī vienam tērpam paredzēts audums. Vispār Pakistānā ir diezgan grūti neiepirkties – viss tik skaists un cenas tik labas, turklāt jāatceras, ka visas tirgos pieejamās preces pārsvarā ražotas vietējam patēriņam, tas nozīmē, ka tur nav tūristiem paredzēto lēto sūdiņu veikalu, kuros iegādātas preces, kā likums, izjūk brīdī, kad atgriezties veikalā vairs nav iespējams.

Ceļveži, informācija pirms ceļojuma:

Jaunu un šā brīža situācijai atbilstošu ceļvedi par Pakistānu tā arī neatradām. Bijām pasūtījuši „eBay” aptuveni 20 gadus vecu grāmatu, taču tā atnāca krietnu laiku pēc mūsu aizbraukšanas. Tiesa gan, 11.septembris bija pēdējais piliens. Pēc šiem teroraktiem Pakistānas tūrisma „industrija” sabruka gandrīz pavisam, tāpēc vecajā ceļvedī necerējām atrast padomus par labākajām naktsmītnēm un kafejnīcām.

Tātad vienīgā sakarīgā informācija, plānojot ceļojumu uz Pakistānu, ir citu ceļotāju pieredze un padomi no vietējiem. Ar angliski runājošiem pakistāņiem visvieglāk sazināties ar „Couchsurfing” palīdzību, taču par katru interesējošo jautājumu ieteiktu iegūt ne tikai second, bet arī third opinion, jo pakistāņiem ir tāda interesanta īpašība – viņi grib, lai viss izskatās mazliet (reizēm daudz) labāk, nekā ir patiesībā. Patriotisku jūtu vadīti daži jums teiks, ka teroristi no Pakistānas jau sen padzīti, un lielākais ļaunums, kas jums draud, ir tik vien kā kabatzagļi. Es arī nezinu patiesību, bet dažreiz man šķita pārāk aizdomīgi stāsti par to, cik viss ir droši, piemēram, Pešāvarā. Ja kāds nopietni apsver domu doties uz Pakistānu, varam privāti padalīties ar mūsu labā drauga Talhas kontaktiem. Viņu nominējam par Pakistānas saprāta balsi.

Sieviete Pakistānā:

Šeit mums ar Hariju domas dalās. Viņš saka, ka uz Pakistānu mierīgi var braukt arī sievietes, kas ceļo vienas, taču es neieteiktu. Nedomāju, ka pie lidostas durvīm stāv ļaundari, kas tā vien gaida vientuļas ārvalstu dāmas, bet viena uz Pakistānu es nebrauktu. Labi, varbūt arī brauktu, bet tad turētos kopā ar kādu no vietējiem. No tiem astoņiem ārzemniekiem, kurus Pakistānā satikām, neviena nebija vientuļa sieviete. Patiesībā, es tur satiktu vēl tikai meiteni no Slovākijas, kas ceļoja kopā ar savu dzīvesbiedru.

Bet vispār nekādus nepatīkamus starpgadījumus Pakistānā nepiedzīvoju. Tur, atšķirība no Irānas, galvassegas valkāšana nav obligāta, taču 70% gadījumu tomēr izvēlējos likt galvā lakatu un brīžos, kad vēlējos kādam norādīt, ka lūrēšana ir pārāk uzkrītoša, demonstratīvi ar lakatu aizsedzu seju. Ar lakatu pie reizes ļoti ērti var aizklāt krūšu aprises, jo es jums garantēju – pakistāņi nelaidīs garām nevienu iespēju papētīt jūsu pauguriņus.

Vīrieši pret mani tur izturējās ļoti cieņpilni, ne reizi nepiedzīvoju indiešiem tik mīļo ārzemnieču apgrābstīšanu. Arī reizēs, kad gāju kaut kur bez Harija, viss bija vislabākajā kārtībā, bet, ja jūs man vaicāsiet, vai sievietei vienai vajag braukt uz Pakistānu, mana atbilde ir nē.

Naktsmītnes:

50 dolāru viesnīcas lielākajās pilsētās var atrast ļoti viegli, taču grūtības rodas tad, ja ir vēlme atrast lēti un labi. Pilsētās ir ļoti daudz viesnīcu, kur drošības iemeslu dēļ uzņem tikai vietējos. Mēs vienreiz gandrīz izlūdzāmies palikt vietējo viesnīcā par, šķiet, septiņiem eiro uz abiem. Gandrīz, jo saklausījos no administratora visādus stāstus par „drošības situāciju”, apcirtos, paziņoju Harijam, ka mēs braucam atpakaļ uz Lahoru un devos uz autoostu.

Lahorā, kas tiek dēvēta arī par tūristiskāko pilsētu Pakistānā (tur arī satikām visus tos astoņus ārzemniekus), problēmu nav – pilsētā funkcionē divi hosteļi, nakts dalītajā istabā maksā piecus eiro no cilvēka. Pusi no Pakistānā pavadītā laika mēs izmantojām „Couchsurfing” entuziastu viesmīlību, otru pusi mājojām jau pieminētajā hostelī uz Mall road. Krustojumu, uz kura atrodas hostelis, sauc „Regal chowk” un katru reizi, kad tuktuka vadītāji izrunāja šo vārdu savienojumu, man šķita, ka viņi saka „Rīga čau!” Varbūt tāpēc man bija tik grūti aizbraukt no Lahoras.

Couchsurfing:

Vienalga, paliksiet vai nepaliksiet pie „Couchsurfing” ļaudīm, bez jauniem draugiem no Pakistānas neaizbrauksiet. Ja paliksiet „Couchsurfing”, tiksiet izrādīti visiem draugiem, radiem, draugu draugiem, kalpiem, paziņām, kaimiņiem un vienkārši garāmgājējiem, tāpēc aizbrauksiet par vairākiem desmitiem draugu bagātāki. „Couchsurfing” Pakistānā vispār ir interesanta padarīšana – pierasts, ka pārsvarā ar to labprāt nodarbojas studenti vai citi budžeta ceļotāji, bet Pakistānā nonākt lielās savrupmājās ar kalpiem un pavāriem, izrādās, nav nemaz tik grūti. Ar „Couchsurfing” palīdzību iepazinām gan cilvēkus ar liberāliem uzskatiem, gan patiesi reliģiskus ļaudis ar kārtīgām musulmaņu bārdām un sieviešu istabā ieslēgtu sievu. Abos gadījumos ir ļoti vērtīgi uzklausīt šo tik atšķirīgo cilvēku domas par valsti, reliģiju, sieviešu tiesībām un citiem kutelīgiem jautājumiem. Tādā veidā iepazināmies ar pasniedzējiem, žurnālistiem, dažādu uzņēmumu menedžeriem, uzņēmējiem un citiem Pakistānas augošās vidusšķiras pārstāvjiem, kuru priekšstats par situāciju valstī ir mazliet analītiskāks par hrestomātisko „tie resnie purni prot tikai zagt”. Tiesa gan, piemēri no dzīves par korupciju Pakistānā, šķiet, nošokētu pat dažus Krievijas iedzīvotājus.

Transports:

Pilsētu sabiedriskā transporta sistēma Pakistānā, šķiet, ir vismazāk attīstītā, kādu esmu redzējusi. Nav nedz metro, nedz normālu pilsētas autobusu, tāpēc bieži nekas cits neatliek kā vien algot tuktuku. Pārvietošanās ar tiem ir ne tikai dārgāka, bet arī krietni smirdīgāka. Ja cilvēki Indijas tuktukus sauc par šausmām, aizbrauciet uz Pakistānu! Pilsētas sabiedriskajā transportā sievietes nesēž kopā ar vīriešiem, kas man bija pat ļoti izdevīgi, jo sieviešu nodalījumi gandrīz nekad nav pārbāzti.

Ar starppilsētu autobusiem ir krietni labāk, jo pārapdzīvotajās valstīs liels pieprasījums, tāpēc arī liels piedāvājums. Paši pārvietošanās līdzekļi ir segmentēti atbilstoši pasažieru pirktspējai – par lētāku samaksu pieejami mazi busiņi, kuros iekšā salokās 20-25 cilvēki, par dārgāku – nepārbāzti mikroautobusi vai lielie autobusi. VIP autobusi Pakistānā, saprotams, nav nekādi VIP mūsu izpratnē, bet dzīvot var. Braucot ar nakts autobusu, vislabāk sēdvietu izvēlēties pēc iespējas tālāk no vadītāja, pretējā gadījumā visu nakti būs jāklausās ārprātīgi skaļa taurēšana, ko pavada nemitīga priekšā braucošu transportlīdzekļu apdzīšana. Pēc braucieniem ar starppilsētas transportu dažreiz jutos laimīga, ka esmu vēl dzīva. Cenas sabiedriskajā transportā ir vidējas – pilsētas transports maksā aptuveni 20 līdz 50 rūpijas, 10 kilometru brauciens ar tuktuku – 300 rūpijas, nakts brauciens ar VIP autobusu ap 1000 rūpijām, pārbāztais mikriņš uz 100 kilometru attālu vietu – 100 rūpijas.

Lielākās pilsētas Pakistānā savieno arī vilciens, taču jābūt gataviem ārprātam – arī tad, ja izdosies tikt pie biļetes ar rezervētu sēdvietu, var gadīties, ka sešiem cilvēkiem paredzētajā nodalījumā saspiedīsies 15, ja ne visi 20. Mēs pamanījāmies nopirkt biļeti bez sēdvietas, bet tas nenozīmē, ka mums nācās stāvēt. Viesiem stāvēt kājās vilcienā Pakistānā? Samaksāšu 1000 eiro tam, kam tas izdosies. Piemetīšu vēl 200, ja no vilciena izkāpsiet nepaēdis, nepadzēris un nesavācis vismaz trīs jaunus draugus Facebook. Vilciena brauciens Pakistānā, jāsaka, bija viens no sirsnīgākajiem mirkļiem šī ceļojuma laikā.

Sakari un internets:

Jau pirmajās dienās Pakistānā iegādājāmies mobilo sakaru operatora „Mobilink” piedāvāto priekšapmaksas karti, jo tā bija ārkārtīgi svarīga, sazvanoties ar visiem hostiem, draugiem, draugu draugiem, draugu draugu vecmāmiņām un citiem svarīgiem personāžiem. Sarunas un īsziņas bija ārkārtīgi lētas, arī mobilais internets bija par ļoti sakarīgu cenu – par 1,5 gigabaitu maksājām aptuveni vienu eiro. Es teiktu, ka ātrums bija labs, jo vienam pieslēgumam slēdzāmies klāt abi, dažreiz slēdzāmies klāt arī ar datoru, bet šeit jāņem vērā apstāklis, ka pirms tam bijām Irānā, kur jau tā kaitinoši lēno internetu pamatīgi nobremzēja VPN aplikācijas, kas ļāva pieslēgties bloķētajām lapām. Ja atbrauksiet pa taisno no Latvijas, varbūt arī jūs neapmierinās ātrums, taču varu pateikt, ka Pakistānā (atšķirībā no Irānas un Mjanmas) interneta atkarīgo rehabilitācijas centru ierīkot neizdosies.

Pārtika:

Nenormāli daudz gaļas, nenormāli daudz dažādu miltu izstrādājumu – roti, naan, čapati, parathas, mazliet raitas, nenormāli maz svaigu dārzeņu un gandrīz necik galda piederumu – šādas ir aptuveni katras pusdienas Pakistānā. Ēdieni Pakistānā ir asi, garšvielaini, eļļaini un sātīgi.

Pirmajās dienās par pakistāņu virtuvi bijām stāvā sajūsmā, taču, laikam ejot, dažreiz sagribējās sarīkot kādu atslodzes dienu. Tādos brīžos gājām uz vidusmēra restorāniem, pasūtījām chinese noodles par aptuveni trīs eiro un abi bijām kārtīgi paēduši. Ak, jā! Ēdieni restorānos un pusrestorānos parasti netiek pasniegti atsevišķās porcijās. Tas nozīmē – ja viens pats aiziesi uz restorānu, kā normāls cilvēks pasūtīsi zupiņu, gaļu un piedevas, varēsi no pasūtītā pārtikt vēl trīs dienas.

Starp citu, Pakistānā ļoti pieņemta ir prakse neapēsto ēdienu palūgt iesaiņot līdzi nešanai. Cenas ēstuvēs ir ļoti pieņemamas – tīrā un modernā vidusmēra restorānā četri cilvēki var ļoti kārtīgi paēst par 20 eiro uz visiem, ielu ēstuvēs mierīgi izdosies papusdienot zem eiro uz cilvēku. Pie vidusmēra restorāniem dažreiz darbojas ļoti aizkustinoša sistēma – ejot prom, tu vari atstāt naudu viena vai vairāku trūcīgo paēdināšanai. Pie restorāniem dažreiz trūcīgie gaida, kad viesmīļi viņiem atnesīs citu klientu apmaksātas pusdienas. Redziet, visiem kārtīgiem musulmaņiem 2,5% no saviem gada iekrājumiem ir jāziedo trūcīgajiem. Šo musulmaņu nodokli sauc „zakat” un par turīgāko musulmaņu līdzekļiem trūcīgie ne tikai tiek baroti, bet arī ārstēti, izglītoti un apģērbti.

Visur pieejami visi iespējamie fast food tīklu restorāni un picērijas. Picas Pakistānā gan es īsti neizpratu – maksā nenormāli dārgi un viņu lielā pica ir tikpat liela, cik mazākā pica čillenē.

Paši pakistāņi runā, ka vislabāk braukt ciemos maijā un jūnijā – mango sezonas karstumā, kad kilograms gatavu augļu maksā aptuveni vienu eiro. Bez mango Pakistānā plaši pieejamas guavas, papaijas, banāni, mandarīni, apelsīni u.c.

Citi:

Kā jau visās valstīs, Pakistānā nekādas problēmas neradīsies, ja nepārstāsiet lietot veselo saprātu un ievērosiet nelielu piesardzību. Lai arī ārzemniekiem tur ļauts daudz vairāk, nekā vietējiem, nevajadzētu iesaistīties divdomīgās attiecībās ar pretējo dzimumu, reliģiskās vietās nevajadzētu uzvesties necienīgi, nevajadzētu kritizēt cilvēkus par viņu izvēli ticēt un ievērot reliģiskos rituālus. Visus gudros un stulbos jautājumus var uzdot droši, pakistāņi ar lielāko prieku stāstīs par islāmu. Esiet gatavi dzirdēt pierādījumu tam, ka teroristi nav musulmaņi: „Dievs ir teicis, ka, nogalinot vienu cilvēku, tu nogalini cilvēci, izglābjot vienu cilvēku, tu izglāb cilvēci,” nepārspīlēju, to jums pateiks 80% cilvēku, ar kuriem uzsāksiet garāku sarunu.

Kad ir pārvarētas pirmās bailes un mulsums par redzēto, atklājas, ka Pakistānā ceļot ir ļoti viegli, jo cilvēki ir ārkārtīgi izpalīdzīgi un vienmēr noies extra mile (drīzāk visas 100), lai jums viss būtu labi. Briti mantojumā Pakistānai atstājuši ne tikai ārkārtīgi skaistu koloniālisma arhitektūru, bet arī plašu angļu valodas lietojumu sadzīvē. Tas nozīmē, ka visās oficiālajās iestādēs būs pieejama informācija angliski, visas ēdienkartes restorānos ir angliski, ielu nosaukumi arī.

Ja jūs ļoti vēlaties braukt uz Pakistānu, taču pašiem ir bail, izrādās, arī nopietnākie pašmāju tūroperatori piedāvā organizētas ekskursijas. Zinu, ka „Impro” šobrīd vāc grupu uz oktobri un nākamais „iesaukums” būs tikai 2018.gadā. Arī „Jēkaba ceļojumu” mājaslapā šāda tāda informācija ir pieejama, bet izskatās, ka aktīva ceļojuma piedāvājuma šobrīd nav. Un vēl, protams, varēsiet pievienoties mums, jo Pakistānā mēs noteikti atgriezīsimies.