Mans sapnis piepildījies Jeb militārais balagāns uz robežas

Pirms pamatīgāk ķerties klāt piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem Pakistānā, vēlos mazliet dalīties savā sajūsmā par pasākumu, kuru sapņoju apmeklēt no dienas, kad par to vispār uzzināju.

Redzētais bija tik iespaidīgs, ka esmu ieplānojusi to noskatīties vēl divas reizes – otrreiz no Pakistānas puses un trešo reizi jau Indijā, ja mums, protams, kāds vispār iedos vīzu. Šobrīd mazliet balansējam uz naža asmens – mūsu pases ir pie indiešiem Islamabadā, otrdien beidzas Pakistānas vīzas derīguma termiņš un izskatās, ka līdz tam mēs savas pases atpakaļ neatgūsim. Rezumējot, šobrīd esam Pakistānā bez pasēm un, visticamāk, drīz būsim arī bez derīgām vīzām. Bet par to mēs domāsim otrdien, atbraucām taču atpūsties, nevis satraukties par tik nebūtiskiem sīkumiem.

Ā! Tas pasākums, par kuru es te visu laiku runāju, ir Pakistānas-Indijas robežas slēgšana. Kā jūs labi zināt, Pakistāna, Indija un kādreizējā Austrumpakistāna, kas jau dažus gadu desmitus ir neatkarīga valsts ar nosaukumu Bangladeša, bija Britu koloniālās impērijas sastāvā. Valsts, ko šodien pazīstam kā Pakistānas Islāma republiku, tapa 1947.gadā un tieši reliģija bija pamatā idejai par šķīstās zemes (burtisks Pakistānas valsts nosaukuma tulkojums) izveidi. Indijas un Pakistānas attiecības gan nav pārāk gludas, vislielākās nesaskaņas ir par galvenokārt musulmaņu apdzīvoto Kašmīras reģionu. Tā kā Pakistānas un Indijas bruņojuma arsenālā ir arī kodolieroči, abu valstu saspīlētās attiecības un mēģinājumi tās nogludināt vairākkārt nonākušas pasaules lielvaru dienaskārtībā.

Indiju un Pakistānu savieno tikai viens atvērts robežkontroles punkts, taču viss nav tik vienkārši. Katru vakaru, katru vakaru, KATRU vakaru kopš 1959.gada pirms saulrieta uz abu valstu robežas notiek militārs balagāns, kura laikā savstarpējās ienaidnieces nolaiž valstu karogu, ar demonstratīvu nepatiku paspiež rokas un līdz nākamajam rītam aizslēdz durvis.

Vienmēr nopelnīt gribošais hosteļa saimnieks mēģināja iegalvot, ka pašu spēkiem uz turieni nokļūt gandrīz nav iespējams, tāpēc jāmaksā 15 dolāri par transporta pakalpojumiem. Leģendārā robeža atrodas vien 30 kilometru attālumā no mūsu apmešanās vietas Lahorā, tāpēc nojaušam, ka šķēršļi turp nokļūšanai nav nepārvarami. Mūsu aizdomas apstiprina arī viens no foršākajiem pakistāņiem, kāds jelkad sastapts – tenisa apskatnieks un uzņēmējs Talha, par kuru pastāstīsim kaut kad vēlāk. (Talha, ja tu šito ierakstu lasi, zini, tu esi cool!) Arī Talha labprāt blandās pa pasauli un zina, ka ietaupīta nauda nozīmē lielākas izklaides iespējas un garāku ceļojumu, tāpēc ātri vien palīdz mums ar ļoti noderīgu informāciju.

Tātad! Ja būsiet Lahorā un vēlēsieties apmeklēt Vagas robežas slēgšanas ceremoniju, jums jādodas uz staciju un jāatrod autobuss/mikriņš ar numuru „B4”. Tas par 50 rūpijām no personas (45 eiro centi) aizgādās jūs līdz pat pašai robežai. Brauciens ir ārkārtīgi neērts, jo aptuveni septiņvietīgā mikriņā tiek sabāzti 22 cilvēki, no kuriem 50% visu brauciena laiku mani visādi izpēta. Lai arī Pakistānā galvas apsegšana nav noteikta ar likumu, es tomēr lielākoties izvēlos valkāt hidžābu, ar kuru nikni aizsedzu savu seju, cenšoties lūriķiem parādīt, ka esmu pamanījusi viņu skatienus un neesmu mierā. Parasti palīdz un retu reizi kāds lūriķis pat mazliet nokaunas.

Pietuvojoties robežai, vairākas reizes nākas apstāties nelielos kontrolpunktos, kur bruņoti reindžeri pārbauda atbraukušo personas apliecinošos dokumentus. Tāpat pa ceļam uz robežu ierīkotas vairākas mantu pārbaudes, un vispār figurē ārkārtīgi daudz šaujamieroču.

Tuvojoties notikuma epicentram, parādās arvien vairāk čipsu, cukuroto dzērienu un saldējumu stendiņu, no biļešu kases (jā, par ieeju pasākumā jāmaksā 20 rūpijas jeb 15 centus) līdz tribīnēm, kas ierīkotas interesentu pūļa sasēdināšanai, kursē vilcieniņš, kas, kā novēroju, pārvadā tikai sievietes. Arī mēs iepērkam saldējumus, koliņu un biedējošas kvalitātes Pakistānas karodziņu, lai pilnvērtīgi varētu aurot „Pakistan zindabāāāāād”, kas nozīmē „Ilgu mūžu Pakistānai”. Atšķirībā no Indijas puses, Pakistānā svarīgie viesi un ārvalstu tūristi tiek nosēdināti VIP tribīnē, lai garantētu drošību. Izskatās, ka mēs tikām nosēdināti pat ne VIP, bet amatpersonām paredzētajā tribīnē pie pašas, pašas robežas. Te jānorāda, ka pērn šīs ceremonijas laikā „Taleban” pašnāvnieka sarīkotā sprādzienā gāja bojā 55 cilvēki, tāpēc mīļā miera labad ārzemnieki tiek apsargāti īpaši vērīgi.

Iekārtojušies vislabākajās vietās, ar nepacietību sākam gaidīt ceremonijas sākumu. Pakistāņi gan mums neliek garlaikoties, jo futbola maču labākajās tradīcijās tribīņu priekšā izskrien karsējpuiši, kuri vicina lielus karogus, rībina bungas, koķetē ar publiku un visādi mēģina iesildīt vairākus simtus sanākušo. Fonā skan dārdoši skaļa mūzika, ar mērķi nepieļaut, lai kaut viena no Indijas puses nākoša skaņa varētu sasniegt mūsu ausis. Pie robežas vārtiem, kuru rotā uzraksts „Pakistan zindabad” stāv kaujinieks ar visdullāko līdz šim redzēto ieroci, bet apkārt patrulē militāri vīri ar mazāk nopietniem šaujamrīkiem. Ceremonijas dalībnieki krāšņos Britu Indijas mantojumā atstātos formas tērpos kārto savas smagās cepures un izloka kājas, jo drīz tās būs jāceļ pieres augstumā. Viss jau būtu kārtībā, taču ik pa laikam atceros, ka neesmu vis Disnejlendā, bet gan divu nedraudzīgu valstu robežkontroles punktā.

Pēc 10 minūšu gaidīšanas mūzika apklust un robežkontroles otrā stāva balkoniņā parādās vīri, no kuriem viens vairākas reizes skaļi brēc, neievelkot elpu. Aizdomājos, kas gan darās vīra rīklē, ja katru pievakari tas spiests vismaz 20 reizes nodemonstrēt minūti garu nepārtrauktu brēcienu. Būs jāaizsūta dāvanā heksorāls un „Rafaello”.

Vīra bļāvienu un dažādu patriotisku saukļu pavadījumā robežas vārtiem pietuvojas divi militārā manevra izpildītāji, kuri cepuru un lepnās stājas dēļ atgādina gaiļus. To pašu dara arī Indijas puses pārstāvji. Ieturot dažu sekunžu pauzi, abu valstu reindžeri sinhroni skrien viens otram pretī, centimetrus pirms novilktās valsts robežas apstājas, tad atkal uzsāk skrējienu un ceļ kājas pieres augstumā, tādā veidā simboliski norādot „mana valsts ir prikolīgāka”. Tā tas atkārtojas vairākas reizes. Aptuveni stundu garā balagāna laikā tiek draudēts arī ar zobeniem, izkliegti zvērīgi kliedzieni un ienaidnieka pusei atrādīti teatrāli draudīgi žesti. Nezinātājs nodomātu, ka pasākuma dalībniekiem vienkārši ir sašķobījusies garīgā veselība.

Manu uzmanību piesaista kāds vīrs, kurš Indijai atrāda rūpīgi atstrādātās dusmu izteiksmes. Purinot vaigus, pūšot, elšot un bolot acis, karavīrs lēkā, streipuļo un mētā kājas. Man viņš izskatās pēc kādas dzeršanas tēmai veltītas krievu filmas varoņa, tāpēc ceru, ka kādā mirklī viņš nobļausies „Блядь, это я где?”, jo viņa sejas izteiksme atgādina tikko uzmodinātu cilvēku trīsdiennieka izskaņā. Cerība nomirst, taču saņemu kompensāciju – vīrs, kārtīgi izstreipuļojies, pietuvojas Indijas robežai, apstājas staltā pozā un kā tāds spēkavīrs vicina dūres. Jau atkal lieku vīram vārdus mutē un nospriežu, ka šo pozu vislabāk varētu pavadīt aicinājums „Подойди сюда, кабан!”. Es vairs nespēju valdīt sajūsmu, iekarstu, aktīvi fanoju par notiekošo, vicinu Pakistānas karogu un ik pa brīdim pievienojos patriotiskajam sauklim „Pakistan zindabad!”.

Kāju mētāšana notiek vēl vairākas reizes, līdz abu pušu pārstāvji vienojas uzspēlētā rokasspiedienā, kur ļoti demonstratīvi izrādīta nepatika vienam pret otru. Ceremonija noslēdzas ar sinhronu Indijas un Pakistānas karoga nolaišanu. Karogs tiek rūpīgi salocīts un nogādāts drošībā, lai rīt līdz ar saullēktu to paceltu atkal.

Silti iesaku ceremoniju noskatīties klātienē, taču ja tuvākajā laikā neplānojat doties uz Indiju vai Pakistānu, to var izdarīt arī „Youtube”. Ar linku nevarēšu padalīties, jo pēc pravieša Muhameda zaimojošu video publicēšanas pakistāņi protestā pieprasīja šī tīkla nobloķēšanu. Iespējams, mana sajūsma ir pārspīlēta, jo man vispār ļoti patīk dažādi militāri iestudējumi, taču esmu droša, ka nevienam šīs ceremonijas laikā nebūtu garlaicīgi.

Lai arī atrakcija ir beigusies, mēs sanākušajiem pakistāņiem sarīkojam vēl vienu – iespēju nofotografēties ar ārzemniekiem. Ap mums atkal kā mākonis savelkas cilvēku bars, visur rēgojas telefoni un fotoaparāti. Brīžiem vairs nesaprotu, kurā kamerā man jāskatās, tāpēc vienkārši truli smaidu un horizontāli slidinu acis. Robežsargiem tas apnīk, viņi mēģina izklīdināt pūli, bet nesekmīgi, tāpēc es, Harijs un uz vietas satiktie paziņas no Vācijas Ferijs un Martins, tiekam pie sešu cilvēku bruņotas apsardzes. Kad pūlis ir aizgājis, apsargu sejas atmaigst un arī viņi izmanto iespēju ar mums nofotografēties. Visa šī pasākuma dēļ nokavējam sabiedrisko transportu atpakaļ uz Lahoru, tāpēc esam spiesti trīs desmitus kilometru lielo attālumu mērot ar trim dažādiem transportlīdzekļiem.

And the Oscar goes to…lepnajiem vīriem, kuri katru vakaru ar kāju sit sev pa degunu.