Pēc kara visi ģenerāļi: Kļūdas, kuras mēs pieļāvām

Šodien svinam ļoti apaļu jubileju – ir pagājis viens gads un piecas dienas, kopš pērn 25.aprīlī iekāpām busiņā un emigrējām. Harija vērienīgajās svinībās diemžēl nevarēju piedalīties, jo biju citā pilsētā, tāpēc svinēšu citādāk – atskatīšos uz pagājušo gadu un piecām dienām, analizējot, kādas kļūdas mēs pieļāvām un ko ar šī brīža zināšanām būtu darījuši citādāk.

Man tiešām grūti sniegt normālus argumentus par labu tam, kāpēc jums šī sūkstīšanās un žēlošanās būtu jālasa, bet tomēr uzrakstīšu, lai gadījumā, ja vēlreiz dzīvē dosimies garajā ceļojumā, nesakāptu uz visām vecajām banānu mizām pēc kārtas.

Maršruts. Pirms izbraukšanas mums tā vien šķita, ka nekad nekur vairs nebūs jāsteidzas, bet es reti varu atminēties reizi, kad tiešām tā būtu bijis, jo vienmēr kaut kur beidzas vai sākas vīza, kaut kur ar kādu jātiekas, kaut kur jāpagūst citu iemeslu dēļ.  Pirms došanās prom mēs aktīvi plānojām pirmo ceļojuma daļu un mēģinājām izdomāt, kur paliksim ilgāk un kur ieskriesim tikai uz tēju un eklēriem, kā rezultātā apdalījām tādas valstis, kas atmiņās palikušas kā tās labākās, bet pārāk aizkavējušies vietās, kas varbūt tik lielu uzmanību nemaz nav pelnījušas.

Nezinu, kāpēc, bet biju izdomājusi, ka ļoti gribu vāļāties Horvātijas pludmalēs, ezeros un citās slapjās vietās, tāpēc ieplānojām tur palikt aptuveni trīs nedēļas, kamēr apburošā Slovēnija tika apdalīta ar nieka četrām vai piecām dienām. Tieši tas pats ar Gruziju – izlēmām, ka visus draugus un radus, kas gribēs pievienoties mums uz kādu nedēļiņu, sagaidīsim Gruzijā. Tagad ciemiņus būtu mēģinājuši izkaisīt pa vairākām valstīm, jo galu galā tā vien šķiet, ka nedz Horvātijā, nedz Gruzijā mēs abi nekad vairs neatgriezīsimies.

Gribēju vēl pieminēt arī Indiju, bet, ja mēs ātrāk dotos uz Mjanmas pusi, iespējams, piedzīvotu septiņas balles stipro zemestrīci, kas tur pamatīgi visu papostīja. Vienu zemestrīci vai, precīzāk, zemestrīces izstrādājumu piedzīvojām jau Ņūdeli. Ar to bija gana, vairs nevajag. Tātad tas nekas, ka Indijā bijām tik ilgi.

Ventilators. Lai cik muļķīgi tas arī neizklausītos, ceļojuma pirmā daļa, kuru pavadījām, apceļojot Eiropas Austrumus un dzīvojot busiņā, būtu bijusi krietni vienkāršāka, ja mēs jau pašā sākumā neizbrāķētu ideju pie griestiem virs mūsu gultas piestiprināt ventilatoru. Joprojām ar lielām sāpēm atceramies tās naktis, kuras vadījām pārkarsušā automašīnā. Šī problēma kļuva par nebijušu, kad pēc vairāku mēnešu mocībām Albānijā beidzot iegādājāmies šo cilvēces tehnoloģisko sasniegumu simbolu, nolikām to kājgalī un turpmākās naktis gulējām ar baudas izteiksmi sejā. Jā, reizēm risinājums problēmai var būt arī tik vienkāršs. Ventilators arī atrisināja vēl kādu nepatīkamu problēmu – mūs naktīs pārstāja kost odi.

Vīzu paranoja. Bijām izdomājuši, ka Pakistānas un Irānas vīzas mums jānokārto maksimāli laicīgi, tāpēc sākām to darīt vēl pirms izbraukšanas. Pirms došanās ceļā pa pastu aizsūtījām savas pases uz Pakistānas vēstniecību Varšavā un, saņemot tās atpakaļ, arī atklājām, ka Pakistānā mums ir jāiebrauc līdz jūlijam, taču mēs bijām ieplānojuši doties turp tikai oktobrī. Kamēr „parasto” vēstniecību darbinieki diezgan bieži pamanās kā minimums sabojāt garastāvokli piecām dienām uz priekšu, „grūto valstu” birokrāti vispār ir kā naglas pakaļā.  Droši vien tieši tāpēc mums neviens to nepateica, kad vairākkārt zvanījām uz Varšavu un mēģinājām noskaidrot visas ar vīzām saistītās neskaidrības.

Galu galā mums nācās pieteikt jaunas Pakistānas vīzas, turklāt noteikumi paredz, ka vīzas pretendentiem tās izsniedz tikai vēstniecībā viņu valstī vai – Latvijas gadījumā – tuvākajā vēstniecībā, līdz ar to mums atkal bija jāsūta pases uz Varšavu un šoreiz vairs nevarējām riskēt, sūtot pa parasto pastu, tāpēc kurjera pakalpojumi vien mums izmaksāja 150 eiro. Ja pieskaita klāt atkārtoto nodevu par vīzu, visādas muļķīgas konvertācijas naudas (Pakistānas vēstniecība Polijā maksājumu par vīzām pieņem tikai un vienīgi zlotos, kas Gruzijas bankas darbiniekiem nav tik viegli izskaidrojams), beigās šī paranoja mums izmaksāja visus 300 eiro.

Arī Irānas vīzas kārtošana mums izdevās ārkārtīgi neveikla un tās dēļ mums noteiktā datumā bija jāierodas vēstniecībā Turcijā, kur, protams, nekas nenotika tā, kā bija iecerēts. Par laimi, mums izdevās vienoties, ka pārceļam savu vizīti uz Tbilisi, kur trīs dienu laikā tikām pie pasē ielīmētas vīzas.

Ja es pārāk visu samudžināju un jūs vispār nesapratāt, ko es te mēģinu pateikt, lūk būs kopsavilkums – būtu citādāk kārtojuši Pakistānas un Irānas vīzas, jo pašu muļķības dēļ pazaudējām naudu un visu ceļojuma Eiropas posmu rēķinājāmies ar to, ka septembra pirmajās dienās mums jābūt Turcijas pilsētā Trabzonā.

Nepieskatītie robežsargi. Ja parastajam cilvēkam lielu baudu sagādā dažādi plašumi, piemēram, būt vienam skaistā pludmalē vai izgulties zvaigznītē uz lielākā pieejamā „Dormeo” matrača, tad robežsargs katru rītu pamostas ar cerību pieķēzīt pēc iespējas vairāk tukšu lapu cilvēku pasēs. Empīriski novērojumi liecina, ka visvairāk robežsargu-ķēzītāju dzīvo Bosnijā un Hercegovinā, kā arī Turcijā.

Ja mēs būtu uzmanījuši, ko tie palaidņi dara, varbūt tagad mūsu dzīves būtu mazliet vieglākas. Un ja klāt vēl pieskaita Kalnu Karabahas vīzu, kuru varējām arī nelīmēt pasē, tomēr ielīmējām, nederīgo Pakistānas vīzu un Pakistānas vīzas pagarinājumu, kuru bijām spiesti kārtot Indijas vēstniecības pakaļas naglu nesteigšanās dēļ, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc mūsu pasēs vairs ir atlikusi vieta tikai divām vīzām.

Vienīgā vieta šajā pusē, kur iespējams saņemt jaunu pasi, ir Pekina. Ja sākumā bijām domājuši doties turp, saņemt jaunu pasi un tad doties atpakaļ, tad tagad ir skaidrs, ka mums tam gluži vienkārši nepietiks naudas, tāpēc tagad apceļosim valstis, kur vīza nav vajadzīga un mierīgu sirdi dosimies mājās.  Tās divas vīzu vietas tērēsim ļoti apdomīgi.

Jā, reizēm nav tomēr viegli būt mazas valsts pārstāvim. Vācija, piemēram, saviem pilsoņiem izsniedz divas pases, lai viņi viena ceļojuma laikā var apciemot savstarpēji naidīgas valstis. Piemēram, Irānu un Izraēlu, kuru vīzas un zīmogi nekā nespēj sadzīvot vienā pasē. Mēs arī satikām vienu vācieti, kuram bija pat trīs pases, bet viņš bija tik dīvains, ka mēs tā arī nekad nesapratām, kāpēc tik daudz.

Stopēšana. Harijs uzskata, ka mums ātrāk bija jāuzsāk stopēt, jo tā mēs ietaupītu līdzekļus un varbūt mums izdotos tikt līdz Pekinai un atpakaļ uz neapceļotajām valstīm, kur vajadzīga vīza. Varu piekrist vienīgi par Irānu, tur mēs tiešām būtu varējuši stopēt, taču Indija un Pakistāna, manuprāt, tam ir pārāk sarežģītas zemes.

Lidojums. Kamēr cilvēki mūs uzskata par ārkārtīgi lieliem drosminiekiem, jo nenobijāmies no Pakistānas, atklāšu jums patiesību – mēs bijām visbailīgākie no visiem tur satiktajiem septiņiem ārzemniekiem, jo pārlidojām pāri Baločistānai – reģionam, kur ik pa brīdim ar tūristiem notiek nelaimes. Mēs savstarpēji vienojāmies, ka otrreiz noteikti dotos pāri Baločistānai pa zemi, tomēr es gribu teikt dažus vārdus mūsu aizstāvībai.  Pēdējais publiski zināmais negadījums tur notika ar divām čehu dāmām, kas nesen atbrīvotas no gūsta un jau aptuveni gadu atkal ir atpakaļ Čehijā. Par viņu dzīvi brīvībā nekas nav zināms, taču tajā pašā Pakistānā iepazītais čehs Mareks atstāstījis mums jaunākās baumas – viena no meitenēm tagad ir pieņēmusi islāmu, bet otra pārradusies mājās ar mazuli vēderā un pazaudētu veselo saprātu. Izskanējis arī, ka nolaupītājiem par meiteņu atbrīvošanu samaksāta sešu miljonu eiro liela izpirkuma nauda.

Šādu iemeslu dēļ Baločistānā visiem ārzemniekiem tiek piešķirts bruņots konvojs, taču gadījums ar spāņu riteņbraucēju un nošauto konvoju apliecina, ka arī tas nebiedē uzbrucējus.

Protams, būtu bijis interesanti padzīvoties bruņota policijas konvoja uzraudzībā, bet to mēs atstāsim nākamajai reizei, kad būsim kļuvuši tik drosmīgi un spēcīgi, lai ar dūrēm varētu stāties pretī bruņotiem „Taliban” kaujiniekiem vai citiem žuļikiem, kas tur blandās gar šosejām.

Sīkumi. Noteikti būtu citādāk sakrāmējuši somas. Piemēram, es, izvācoties no busiņa, nolēmu, ka tropos man daudz labāk noderēs visādi legingi, termoveļas, džemperi ar garajām rokām un siltās zeķes, tikmēr īsie krekliņi un visādi plānie plandraki aizbrauca atpakaļ mājās. Nav jau nekas nāvējošs, bet vienalga.

Ja brauktu otrreiz, noteikti iegādātos kaut kādus traukus, kuri ir mazi, kad salikti, bet lieli, kad izjaukti. Skaidrs, ka ēdienu Dienvidaustrumāzijā nav jēgas gatavot pašam, jo ielu restorānos var paēst ārkārtīgi lēti, taču, godīgi sakot, reizēm apnīk, ka tu gandrīz nekad nezini, kas būs tur iekšā,  un reizēm tā vien kārojas vienkārši piestumties ar kārtīgu bļodu svaigu dārzeņu. Un to ir ļoti grūti izdarīt, jo, kā jau minēju, hosteļos gandrīz nekad nav virtuves, kur varētu atvilkt elpu no milzīgā sāls, eļļas un citu drazu daudzuma.

Tāpat kafijas atkarīgie ceļotāji noteikti man piekritīs, ka šis netikums ceļojumā izmaksā visai dārgi. Un šeit es nerunāju par tām kafijām smagās un sniegbaltās krūzēs, kurām bārdains barista ar savām veiklajām un notetovētajām rokām uzķēzījis mīlīgu sirsniņu. Nē, laba kafija manā šī brīža izpratnē ir tāda, kas nav šķīstoša, nav „Nescafe” un nav trīs, pieci vai deviņpadsmit vienā. Vienkārši malta kafija. Gruži var būt iekšā krūzē, tā var būt pārgrauzdēta vai pārmalta, tā pat var būt pagatavota turku gaumē, bet vienalga kafija – melna un bez cukura. Lai dienā neiztērētu vairākus eiro, jau vairākus mēnešus līdzi nēsāju nelielu ūdens vārāmo kanniņu, krūzi un lielveikalā iegādātu malto kafiju Ja būtu zinājusi, noteikt būtu iegādājusies kādu kvalitatīvu ūdens uzsildīšanai paredzētu spirāli, kuru arī būtu vieglāk pārnēsāt. Labi, šī kļūda noteikti izklausās pilnīgi muļķīga, jo, ja jau varējām atmest smēķēšanu, noteikti var atmest arī kafijas dzeršanu, bet es negribu atmest visu, kas man patīk, hehe. Pietiek jau ar smēķēšanu.

Es Hariju jau brīdināju pašā sākumā, bet viņš negribēja mani klausīt un paņēma līdzi veselu čupu „Lonely planet” ceļvežu drukātā formātā. Protams, bauda, ko rada īsta rokās paņemta grāmata, ir neaprakstāma, bet to ir ļoti grūti novērtēt, ja šos piecus vai vairāk kilogramus esi diendienā spiests staipīt līdzi savā mugursomā. Jāatzīst, ka jau pēc Indijas mēs sapratām, ka jāpāriet uz elektroniskajiem ceļvežiem un, noķerot dažādas „Lonely planet” akcijas, sākām tos iegādāties PDF formātā. Būtu bijuši laimīgi, ja mums būtu planšetdators, kur ceļvedi var pētīt nesalīdzināmi ērtāk nekā mobilā telefona ekrānā.

Tā, vairs nekas īpašs man arī nenāk prātā.

Bučiņas jums visiem!