Jau otro dienu esam Ļvovā. Pilsēta burvīga, turklāt esam kļuvuši krietni bagātāki – šeit viss ir lēti un par mūsu dienas budžetu – desmit eiro – var nopirkt patiešām daudz.
Lai jums rastos labāks priekšstats par to, pastāstīšu par mūsu vakardienas piedzeršanos (šodien, protams, lādējamies un dusmojamies, jo bāāāigi sliktā pašsajūta). Tātad no rīta iegādājāmies cigaretes, vēlāk nopirkām divus aliņus un divus sidrus, vēlāk iegādājāmies 0,5 litrus medus šņabja “medovuhas”, vēlāk apēdām trīs milzu hotdogus un vakarā iztukšojām vēl puslitru degvīna, kam uzdzērām limonādi.
Ā, un iegādājāmies vēl vienu smēķu paciņu. No rīta bijām mazliet nobažījušies, ka mūsu uzdzīve būs sarobojusi mūsu budžetu, taču izrādījās, ka tas viss mums izmaksāja mazāk nekā 14 eiro. Šodien īsti neko neesam spējīgi paveikt, tāpēc budžets atkal izlīdzināsies.
Ukrainā ir labi, Ļvovā neviens nekaro, valsts skaista un mūsu jauniegūtā draudzene Oļena ir burvīga. Izvadāja vakar mūs pa pilsētu, parādīja vietas, kas tūristiem iet secen, samazgāja mūsu sakrātās netīrās drēbes un vēl piedevām ar mums kopīgi piedzērās, lai gan šorīt viņai piecos jau bija jāceļas, lai dotos uz darbu restorānā, kur viņa strādā par baristu jeb kafijas pavāri.
Oļena mūs aizveda uz Ļvovā dullāko hotdogu vietu. Ukraiņu izpratne par hotdogiem ir diezgan vājprātīga – par aptuveni 80 centiem tikām pie milzu hotdoga ar divām desām, kāpostiem, lokiem, korejas burkāniem, gurķiem un vēl mērci pa virsu. Nokost kumosu ir vesels pārbaudījums. Šķiet, šodien iesim uz turieni vēl.
Šobrīd sēžam hostelī, kur par 30 grivnām jeb 1,25 eiro no cilvēka mums atļāva ieiet dušā un common room’ā palietot internetu. Jauka vieta. Ja kāds brauks uz Ļvovu, atrakstiet mums, iemetīsim adresi.
No rīta satikām skumju kungu tā ap piecdesmit. Šajās dienās saņēmis atteikumu Šengenas vīzai, taču ļoti vēlējās ar sievu doties uz Lielbritāniju strādāt. Vīrs gribēja, lai mēs viņu ievedam Lietuvā, no kurienes viņš tad dotos tālāk uz Angliju. Diemžēl nācās atteikt, jo drīz brauksim tālāk.
Šķiet, ka rīt dosimies prom no Ļvovas uz Ivano-Frankivsku. Pēc tam uz Karpatiem. Izdomājām, ka aizbrauksim arī līdz Odesai – it kā jau tuvu karadarbības zonai, bet Oļena saka, ka tur viss mierīgi. Izskatās, ka Ukrainā pavadīsim vēl vismaz nedēļu, pēc tam tālāk uz Moldovu. Centīsimies arī tikt Piedņestrā!
Līdz Ļvovai, ja kas, atvedām arī divus poļus – 30 gadus vecu IT menedžeri un viņa 18 gadus veco draugu, kurš bastoja skolu, lai dotos padzīvoties pa Karpatiem. Diezgan ekstrēmi puiši, mēs, salīdzinot ar viņiem, tādi mīkstie vien esam. Uz Polijas-Ukrainas robežas poļu robežpanei neiepatikās, ka mūsu pasēs ir Pakistānas vīzas. Tincināja, kāpēc uz turieni dodamies, mēs sastāstījām, ka rakstīsim grāmatu. Šāda atbilde viņai derēja. Savukārt iebraukšana Ukrainā šoreiz bija ļoti ātra un mierīga (iepriekš esam bijuši Ukrainā divas reizes un abas mūs uz robežas uzskatīja par totālākajiem narkotiku kontrabandistiem).
Bet, draugi, paskaidrojiet man! Nu bet kāpēc vakar bija tā jādzer?!
Pie smēķiem es nokāru galvu.
Nu,nu……alkohols, cigaretes un Piedņestra?????? Bēdīgi…..
Bet tas taču ārpuskārtas pasākums. Jābauda vietējo kultūra tāda, kāda tā ir. Īpaši, ja pats sirdsšķīsts vietējais tā vēlē.
Tā niekošanās taču saprotama, kad tad vēl ja ne jaunībā. Var jau būt ka līdz ceļojuma beigām smēkēšana būs pagātne 🙂 Nostaļģija, es Ļvovā biju 80-gadu vidū, ļoti skaista pilsēta.