Esmu slikta un slinka rakstītāja, skatos, mans pēdējais ieraksts bijis pirms divām nedēļām, tāpēc tagad nāksies atskaitīties dubultā. Šobrīd esam Melnkalnē, kurā, kā izklausās, kādreiz varētu būt jāpiedzīvo referendums par otro valsts valodu. Paši zināt, par kuru.
Es zinu, ka izklausīšos pēc nelietes, jo draugi Latvijā šobrīd salst nost un noteikti labprāt mainītos ar mums vietām, taču mums ir pārāk karsti, spēkā ir sarkanais brīdinājums un dažos vakaros, kad karstums sadod miegam pa pakaļu, jāsāk uzgrauzt pa kādai miega zālei. Ja citi cilvēki labākam miegam lieto ausu vai acu aizbāžņus, pieprasu, lai zinātnieki ķeras klāt pie karstuma aizbāžņu izgudrošanas.
Labā ziņa ir tā, ka pēdējo nedēļu plivināmies gar Adrijas jūras piekrasti un jebkurā brīdī varam ielēkt jūrā, bet pēc tās – pludmales dušās sirsnīgi nomazgāties. Horvātijā mazgājos tik sirsnīgi, ka savācu veselu skatītāju pūli. Pēc peldes siltajā un sāļajā Adrijas jūras ūdenī, devos uz dušu un atklāju, ka tajā tek diezgan silts ūdens! Uz maliņas sakrāmēju visas dušas lietas, apstājos zem ūdens strūkliņas, aizvēru acis un baudīju. Atverot acis, secināju, ka ap mani savācis prāvs ļaužu bars. Protams, sajutos kā nopelniem bagāta māksliniece, taču patiesībā viņi tikai gaidīja, kad es beidzot pratīšos un ļaušu arī viņiem izbaudīt šo unikālo, baudpilno un meditatīvo procesu.
Kopš aizbraukšanas no Serbijas esam pabijuši Kosovā, mazliet atgriezāmies Bosnijā un Hercegovinā un Horvātijā, bet tagad priecājamies par Melnkalnes izskatīgumu. Harijs iepriekšējā fotoatskaitē jau pastāstīja, kā kosovieši mūs aprūpēja un ucināja, taču vēlos vēl mazliet par to publiski pajūsmot. Starp citu, lūk, jums vien „fun fact” – Kosovā oficiālā valūta ir eiro, Melnkalnē arī.
Dažās Kosovā pavadītajās dienās sajutām, ka kosovieši (patiesībā korektāk viņus būtu saukt par albāņiem, taču kurš gan šodien vispār ir korekts!) gatavi mesties palīdzēt, kad vajag un pat tad, kad nevajag. Tik mīļi! Tikko atcerējos, ka Prištinā Ramadāna vakariņās sastaptie jaunieši mūs brīdināja uzmanīties bāros Albānijā, jo tur cilvēki redzēs, ka esam ārzemnieki un mānīsies ar cenām. Tas nozīmē, ka Kosovā neviens nemānās? Iespējams. Man šķiet, ka viņi vispār līdz galam nav izdomājuši, kā gūt labumu no ārzemju visiem, jo vairākas reizes dažu dienu laikā nācās piedzīvot, ka viņi ir izmisuši no tā, cik ļoti kaut ko grib mums iedot par brīvu. Tā daudz naudas nenopelnīsi, toties siltas atmiņas, labas atsauksmes un vēlmi kādreiz atgriezties gan.
Ja jūs jautāsiet, vai ir vērts Kosovā pavadīt veselu atvaļinājuma nedēļu, es būšu nepateicīga pret šīs valsts sirsnīgajiem ļaudīm, bet godīga pret jums. Nē. Taču, pieķerot klāt vēl Melnkalni, pavisam iesaku apskatīt, kā būvējas jauna valsts. Tā ir otra jaunākā pasaulē. Trešā jaunākā ir Melnkalne, jo tā 2006.gadā ar referenduma palīdzību šķīra savu laulību ar Serbiju. Melnkalne izskatās pabeigta un monolīta, ātri pagūglējot, izskatās, ka arī ekonomika ir augšupejoša, kamēr Kosova vēl cīnās un būvējas. Svinīgi solu pēc gadiem desmit vēlreiz to apciemot un apskatīties, kā viņiem ir veicies. Es ceru, ka veiksies.
Savukārt Melnkalne atmodināja mūsu nu jau snaudošo modrību. Abi nesen secinājām, ka Balkāni mums mazliet apnikuši, taču ierašanos Melnkalnē var salīdzināt ar tasi dubultā espresso (ja runājam par kafiju, Balkānos līdzās kafijai vienmēr tiek pasniegta arī glāze ūdens. Tas man patīk), jo skati ir pasakaini. Es nekautrēšos Melnkalni nosaukt par skaistāko valsti Balkānos. Ja es būtu Melnkalnes tūrisma veicināšanas speciālists, es izsludinātu konkursu ar nosaukumu: „Atrodiet Melnkalnē nesmuku vietu un saņemiet balvu”. Tik skaista tā ir! Nesen internetā uzdūros apgalvojumam, ka par kalniem skaistāki ir tikai kalni. Melnkalnē visur ir kalni, tāpēc izdomāju viņiem jaunu saukli: „Par Melnkalni skaistāka ir tikai Melnkalne”.
Nekādi dižie Kolumbi gan mēs neesam, izskatās, ka mūsu Austrumu kaimiņi jau sen zinājuši, ka šeit ir labi, jo krievu valodu, nepārspīlējot, dzirdu vismaz 15 reizes dienā. Visapkārt nekustamā īpašuma reklāmas krievu valodā. Arī šeit es gribu atgriezties pēc desmit gadiem un paskatīties, kā mainījies etniskais sastāvs. Varbūt sacīsiet, ka manī ierunājusies latvieša paranoja no visa svešā, taču neizklausās pārāk grūti nokļūt mazākumā, ja tavā valstī dzīvo nieka 620 000 cilvēku. Labi, viņu darīšana.
Mēs vismaz beidzot varam ņirgt un rādīt ar pirkstu: „620 000 tūkstoši? Hahaha! Mums divi ļimaki!”. Pirms pusotra gada, kad ceļojām pa Ķīnu, vilcienā papļāpāju ar studenti no Siaņas. Runājām, runājām, līdz aizrunājāmies par Latviju. Pastāstīju viņai, ka manā dzimtenē dzīvo divi miljoni, viņa uz mani tā dīvaini paskatījās, aizgriezās un vairs nerunāja. Tā lūk!
Vēl divas trīs dieniņas pabaudīsim Melnkalni un tad gan dosimies uz Albāniju. Tad vēl paliek Maķedonija, gabaliņš Grieķijas musakas, un sveicināta Turcija, valsts, kuras apmeklējums, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, zinot mūsu ieplānoto maršrutu, satrauc visvairāk.
P.S. Ziniet, ko es atklāju? Brīžos, kad uznāk bēdas, jāapskatās uz sauli, jo tā fiziski piespiež smaidīt. Kā gan var justies skumjš, ja seju rotā smaids?
biju domājis, ka viņi ir vairāk par 600 tūkstošiem, tad jau tāda Rīga vien sanāk.
Aha, tiešām tik maz viņu ir. Visi lielie miljoni palikuši Serbijas pusē.